Apse sakuplojusi jau tumša, izslējusies stāv savā zaļā vara rotā visai vasarai. Ceriņziedos pāri galvai brienu brīnoties: ...Aiviekstes ūdeņi krastos sāk ieslīgt zem zilām un zaļām spārēm... Nogrimušais laiks, kāds ir tavs vaigs tagad, saules dienu biedri? Kā? Kur esi? Klusi. Tā neviens nejautā. Pat to – nerunā. Savos krastos turies, sirds. Savos krastos.
