APSE MĀJAS LOGĀ (Ķikure/Kikure)

Apse sakuplojusi jau tumša,
izslējusies stāv
savā zaļā vara rotā
visai vasarai.
Ceriņziedos pāri galvai brienu
brīnoties:
...Aiviekstes ūdeņi krastos sāk ieslīgt
zem zilām un zaļām spārēm...
Nogrimušais laiks,
kāds ir tavs vaigs tagad,
saules dienu biedri?
Kā? Kur esi?
Klusi. Tā neviens nejautā.
Pat to – nerunā.
Savos krastos turies, sirds.
Savos krastos.

Leave a Reply