Kāds akmens ass ir manī iedūries jau sen, bet tagad griež visasāk, kad diena iet rudenī un labā mierā ražu nāktos ievākt. Ne vēsts no skaidrības un droša padoma, kas vārpās mirdz, kad ienākušās tās, kad piepildījums rasts, pār izkapti tam līkstot. Kur mana klēts? Vai vējos aizsijājies ir graudu birums viss? Vai tikai izsapņots to piebriedums un smagums, svešumam nederīgs un mājām – neatrodams.
