Šai dienā brīvība atgūta – kāds mezgls ir atraisījies, no naida cilpām atpinies, kur turēja kalpa kārtā. Zeme, saules skārta zem tālas, lapsas debess ar bezgalību atvērusies – visi ceļi atceļ vārtus. Spārnus jūti sev izaugam, bezbaiļu gaitā lai nestu cauri pasaules pilsētām, kuru torņus nu zini savus. Tur, kad esi tā atradies augstieņu žilbīgos laukos, tu sīkumā gribi sakrāties, kāro nolīt traukos. Atmesties gribi pret robežām, pret sētām un vārtiem spiesties, ar bultām un atslēgām sazināties un briešanai ieziemoties.
