Sveicinu tās puķes, kas aug pie dzelzceļiem, visādām pārbrauktuvēm, tiltiem, uzbērumiem, starp cementu un akmeņiem, ar slāpēm mūžīgām zem skarbuma, bet ar – daudz saules. Ne skats tur neapstājas no ātriem meklētājiem, kas klīst pa lielceļiem pēc brīnumiem. Jūs, puķes, starp cementu un akmeņiem, saulē zem putekļiem, dažreiz maigu gaismu man sejā šūpojat, sirēnu vējos liecoties, un pieceļoties ritmā pacietīgā. Pieminu jūs, vēju sētās, pie pasaules dižceļiem uz akmeņiem.
