PĀRSKATĪŠANĀS (Ķikure/Kikure)

Šodien kāds svešinieks ienāca sētā,
kur, jūlija saules slāpējoties,
kļavas ēnā lasīju senu dzeju.

Saule, vai grāmatas lapas spožums,
bij acis man žilbijnājis –
svešinieka vaigā redzēju tavu smaidu.

Zināju atgūties, sevi nenodevu,
tikai pēkšņi, tai mirklī,
visi pilsētas baloži sacēlās spārnos.

Kā sudrabs, kā perlamutrs sijājās gaisos,
bet negribēja jumtos vairs atpakaļ sēsties.

Gaiss pilns spārnu, kā mirstošu tauriņu trīsu,
kā ezers pilns akaču dziļu,
nerimdams viļņoja visu garu pēcpusdienu.

Leave a Reply