Pāri lietus dienai, pāri vientulībai atspiežos pie senas katedrāles, kur mana mīļā brālis akmenī izkalts stāv, manī klausās, man māj: „...viņš tevi izraudzīja, diendienas tirgus drūzmā, simts garāmplūstošās sejās, sava pavasara vējos stalts izslējās. Tumšs, gaišs mainījās savas asins straumēs, kā debess blāzmās, kas aust un riet... Pār mani te jau piektais gadsimts iet... Stundu dēļ nesēro, ienāc, izej, un varbūt, varbūt vienu sveci dedz.”
