PIE KATEDRĀLES (Ķikure/Kikure)

Pāri lietus dienai,
pāri vientulībai
atspiežos pie senas katedrāles,
kur mana mīļā brālis
akmenī izkalts stāv,
manī klausās, man māj:
„...viņš tevi izraudzīja,
diendienas tirgus drūzmā,
simts garāmplūstošās sejās,
sava pavasara vējos
stalts izslējās.
Tumšs, gaišs mainījās
savas asins straumēs,
kā debess blāzmās,
kas aust un riet...
Pār mani te jau piektais gadsimts iet...
Stundu dēļ nesēro,
ienāc, izej,
un varbūt,
varbūt vienu sveci dedz.”

Leave a Reply