Upesleju lielākās istabas, sauktās zāles, vienā dienvidu puses logā ziedēja Kristus roze, Ziemsvētku roze… nē, rozīte no sīkas saknītes. Kāda tā bija, skaidri to nevarēja saskatīt ne toreiz, ne vēlāk. Kad māte mācīja un bērns dziedāja līdzi Ziemsvētku dziesmu – “Es skaistu rozīt’ zinu no sīkas saknītes,” – tas logs bija pilns gaismas, un gaismas vidū, gaišākajā vietā, tur viņa bija. Gaisma mirdzēja un šūpojās, un skaidrāk to nevarēja redzēt. Tādēļ arī dziesmu nevarēja iemācīties visu līdz galam, domas apstājās pie šīs neredzamās rozītes spožuma un tās saknītes.
Tur, šai logā, viņa palika, viņas spožumu manīja tur aukstās ziemas dienās un arī zaļās vasaras dienās. Gadiem ejot, viņas ziedēšana tur kļuva bālāka, nespodrāka. Tur ziedēja citas puķes: sarkanās un baltās ģerānijas, zaļoja liellapainā mājassvētība lielos podos. Tomēr, dziedot Ziemsvētku dziesmas, viņa tur zeltojās maigās gaismās. Viņa tur bija. Viņas dēļ šīs istabas logi kā vasarās, tā aukstās ziemās bija siltas drošības un cēluma pilni.
Tas, kurā ziedēja rozīte, patiesi bija visklusākais un mazāk apmeklētais logs. Pie viņa nevarēja viegli pieiet, jo puķu sols stāvēja pie tā un logu retāk atvēra. Ziemā nemaz, jo tad bija salikti dubultlogi un tam logam nebija mazā atveramā “kaplodziņa”. Kaplodziņa nebija arī trešajam logam, kas veda uz vakariem. Bet tam bija vakara saule rūtīs, un pa to biežāk kāroja paskatīties, tur vairāk ko varēja redzēt: upi aiz dārza, pļaviņu, ceļu uz Aroniešiem (kur kāds varēja nākt no stacijas) un debesis pāri Grīvu mājas kokiem un jumtu sarkaniem dakstiņiem. Tur varēja redzēt pāri pašu dārza ābeļu galotnēm, aiz upes, Augstkalnu alkšņu birzītes, kur auga naktsvijoles. Pa šo, vakara puses logu, varēja vērot arī bišu stropus. Tur bija dārza mazāk apstādītā daļa, pieneņu pieziedējis laukums, kur dažreiz balinājās saulē izklāti audekli.
Pa otru dienvidpuses logu (blakām rozītes logam), varēja redzēt puķu dobes, jāņogu krūmus, plūmju kokus, balto dzidro ābeli, ledu lauzējus ošus un Aiviekstes ūdeņus. Visu to pašu varēja redzēt caur rozītes logu, tikai pa to, pāri puķu solam, reti kad kāds pameta skatu, varbūt tikai tad, ja cieši bija jāsaskata, kas no otrpus upes krasta sauca pēc laivas. Tādos brīžos par rozītes gaismu neviens nedomāja. Logs bija kā katrs logs.
Tā rozīte nebija reliģijas puķe īstā nozīmē. Kristus rozes vārds kļuva minēts vēlāk un tais vissenās, agrās dienās tas neiekļuva šai logā. Tur bija rozīte no sīkas saknītes, kas uzplaukst “pie ziemas saules un pusnakts tumsībā.” Vārdi “no sīkas saknītes”, kas bija pilni mīlestības, un “pusnakts tumsība” ar savu muzikālo skaņu bija tie, no kuriem brīnums auga, un tā gaisma Upesleju logiem neizzuda.
Brīnums bija dziesmiņas pirmajos teikumos un, protams, – pašos Ziemsvētkos. Sīkā rozīte iekusa dzīvošanā, un tās klātbūtne ar savu gaismu pulsēja stiprāk svētkos – Ziemas svētkos, Vasaras svētkos, Pūpolsvētdienā. Jā, Pūpolsvētdienā vairāk kā Lieldienās. Maigajos pūpolos, viņu smalkajos brūnajos zaros, kad ar tiem saulainā Pūpolsvētdienas rītā māte grabināja pār segās slēpdamies gulētājiem, un vārdos, ko viņa smiedamās skaitīja, “…apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, garens kā šķiedrēns” – bija daudz svētku mistērijas, kas šūpojās svētku dienas spožajā gaismā.