Garajos rudens un ziemas vakaros gribot negribot bija jāsēžas pie lāpīšanas, un, kad piesēdās, tad lāpīšana ritēja pati ar savu prieku. Prieks bija par katru salāpītu apģērba gabalu, kas nu bija – kā no jauna! Zināms, vajadzēja sameklēt īstos diegus un ielāpus, celt gaismā kādu saini visādu drēbju atgriezumu, dažs gabals tur, daža stērbele labas drēbes bija vēl no tā laika, kad lepnais skroderis Līventāls staigāja pa mājām šūdams. Nu, ne gluži – staigāja, viņš bija meklējams, prasāms, lūdzams un – vedams; ņurdēja un purpināja par katru drēbes gabalu, kas nebija izmeklēts un pirkts ar viņa padomu. Un mājā austā vadmala… nu jā, ja tā bija labi nostrādāta, ne par biezu un smagu, vienāda, sukās šķērēta, presēta, tad vēl… Bet šuva viņš labi, tur nav vārdam vietas.
Atverot lupatu saini, sākās jautrības brīži, tas bija kā atvērt daudzo labo, dzīvoto dienu durvis: tas gabals bija atgriezums no saimnieka tā vai cita uzvalka, tas no puskažociņa, tas no saimnieces ziemas mēteļa vai pat no vecā tēva un vecās mātes drēbēm un no viņu visu jaunības dienām, laulībām, godībām. Tur bija iezaļgani, iepelēki, brūngani un sīki raibināti ielāpi, smalki un gludi; un tur bija biezi un mīksti, un cietāki. Visādu vajadzēja, jo, rudens darbos skrienot, bija visādām jakām, virsjakām, svārkiem un mēteļiem izplīsušas paduses, kabatas, piedurkņu gali, pogcaurumu vietas un šis tas vēl.
Bija jāiededz griestu lampa vai labi jo labi jāizslauka cilindrs galda lampai, jāieliek jauna dakts, jāielej petroleja; gaismai bija jābūt gaišai pie lāpīšanas, un tumšākie gabali beidzot tomēr bija jāatstāj to pabeigšanai dienas gaismā. Bet vakaros bija laiks sēdēt ilgi un darīt visu bez steigas. Dažreiz notika pat darba dalīšana: saimniece piegrieza, piemēroja, piediedza ielāpus padusēm, elkoņiem, kabatām, un Vilma un pašas meitenes apšuva, ievēra arī diegu saimnieces adatā, ja tai gadījās to jau pāris reizes nobadīt adatas acij garām.
Dažādo drēbju atliekas, vēl jaunās, nenovalkātās lupatas lika runāt, stāstīt, izteikt notikumus, kas bija gājuši pāri kādam apģērba gabalam, kura izdilušajai vietai nu klāja pāri tās pašas drēbes nenonēsātu gabalu, un tas bija tik jauns un spirgts, un stiprs, un neizbalējis, ka dažreiz pat nepiestāvēja vairs klāt, tā sakot, pats sev. Dažas lupatas bija no tik sena laika, ka no tādas drēbes šūtais apģērba gabals jau bija savu mūžu nokalpojis – visādi pārvērties, pārtaisīts, otrādi apgriezts, aizmests vai plucekņos saplucināts.
Šie vissenie bijušā liecinieki visvairāk atraisīja valodas un stāstījumus:
“No šādas drēbes man bija goda jaka, virsjaciņa, kādas tad bija modē, ar samta apkaklīti. Svārki arī. Gari, līdz zemei. Un balta blūze, mazliet iedzeltena. Tētiņš mani aizveda uz zaļumsvētkiem. Parasti gāju kājām, kopā ar kaimiņu meitām, bet tai reizē gribēju būt tur agrāk un – ne pulkā. Bija liela satikšanās norunāta…” (Saimnieces stāsti par viņas jaunības dienām neatraisījās bieži, bet tikai dažās, labsajūtas pilnās reizēs, un tad stāstīšana tecēja viegli, aizvedot tur, kur stāstītais notika un dzīvoja.)
“…Viņš, kaimiņu pagasta saimnieka dēls, jau pats saimnieks, precību gados, zināms, ka meklē sievu un kuru katru neņems. Redzēts, vērots, pēdējā zaļumballē arī jau labi izdancinājis, atraksta īsu vēstulīti: – ‘Vai drīkstu cerēt?’ Atbilde jāsūta drīz, lai saņemtu pirms nākamiem zaļumsvētkiem. Un atbilde ir domās gatava un nešaubīga, lai arī nav tik viegli sadomāt – kā to uzrakstīt? Beidzot ir arī – tikai viens vārds: – ‘Cerējiet.’ Un viņa steidzīgā atbilde: – ‘Gaidīšu pie diviem bērziem.’ Tie divi bērzi bija celiņa malā, netālu no deju laukuma. Uztraukums un prieks, un viss jau izdomāts un gatavs…”
“Jā, viņš tur stāv un gaida. Es eju, bet kā es ieraugu viņu tā smaidam… manī kaut kas sametas, pati nezinu, kas un kādēļ – apcērtos apkārt un prom atpakaļ, vai pusskriešus! Un – ne viņš vairs rādījās tuvumā, ne vairs ko teica, ne rakstīja. Pagalam. Kod pirkstos. Nosāpēja gan sirds. Noerrojos pati uz sevi. Tas nu tā iznāca ne zinot, nezinot. Viņa vārds bija Ozols. Es apprecēju Bērziņu…”
Un adatas, šujot ielāpus, pa brīdim kļuva lēnas rokās, jo domas aizgāja līdzi stāstiem par bijušo, īsto dzīvi, ne izlasītu grāmatā. Par šo dzīvi tad varēja arī kaut ko pajautāt, kas visa vēl bija turpat kā dzīva, tikai kaut kur malā atstāta, aizbīdīta:
“Un – Bērziņš… kā ar to gāja?”
“Bērziņš – bija pagasta vecākais, nopietns. Jauns vēl, lai arī labi vecāks par mani. Viņam bija augsta piere, drošas acis, viņš prata runāt. Es biju liela dancotāja, kad laidu galopu – pāri visai zālei kā vējš! Viņš dancoja gan, bet ne tā… Bet tā pietika, lai sadancotu, iepazītos. Uz sava divriteņa viņš sāka braukt apciemot. Divritenis tik nozibēja gar purva malu, un klāt bija, noķēra dažreiz negaidītā brīdī. Reiz, tikko pēc darba labības vākšanā, vecās drēbēs, nosvīdusi, biju ieskrējusi dārzā kādu upeni apēst pirms launaga… Kauns, ka atrod tādā brīdī, melnu muti… Bet viņš vēlāk teica, ka tas viņam ļoti paticis – redzēt tā – darbdienā. Reiz – visa lielā istaba nekārtībā, kā jau darbdienā. Kamēr viņš vēl pagalmā runā ar tētiņu, es istabā skrienu apkārt, ķeru, grābju, piekārtoju – apgāžas krējuma ķērnīte, nolikta stūrī uz mūrīša, apsegta ar kažociņu, lai apsilst, lai var sviestu taisīt. Pilns kažociņš krējuma… Bet tas kaut kā palika viņam noslēpts. Kucēns vēlāk laizīja i kaktu, i kažociņu. Bija ko smieties… Vēlāk jau visu to varēja izstāstīt. Bet toreiz – kā uguns, ka tikai viss labi, glīti, pareizi…”
Un tā tas apģērba gabals bija salāpīts kā nedomājot, jāliek pie malas vai jāuzmēģina – vai nav kaut kur sarauts par šauru, vai nespiež padusēs. Un tad vairs negribējās jaunus ielāpus meklēt, vēl kaut ko noplīsušu lāpīt. Nebija arī vajadzības to darīt, visu uz reiz jau nevarēja salāpīt. Un runātajam un dzirdētajam bija jādod sava paklusēšanas, sava cieņas zīme. Visbiežāk tad bija arī jau jāiesaucas: “Vai, dieniņ, cik jau vēls!” “Rīt agri jāceļas…”
Vienmēr – agri jāceļas. Vienmēr mazliet agrāk, kā tas būtu paticies. Tomēr nebija jau vairs tā kā agrāk, kā tais laikos, par kuriem bija runāts, kad no diviem naktī vajadzēja sēdēt uz linu maļamās mašīnas un turēt acis vaļā, lai tās neaizveras pārvarīgā miegā un jauns un maigs tu nenovelies zirgam zem kājām.
