Īna, Upesleju vecākā meita, Upesleju pirmais bērns, jau no bērnības bija citāda kā jaunākā māsa Auce. Tēvs un māte un citi ļaudis sprieda – Auce būs saimniece, tā visu zina, kur kas atrodas, ja kāda lieta pazudusi, paprasi Aucei – tā zinās pateikt, kur tā meklējama, būs redzējusi, ievērojusi. Īna bija pilna ar lietu notikumiem citādā veidā: no Aiviekstes malas māliem viņa lipināja mazas figūras, spēlēja plostu laišanu ar apgāztiem krēsliem uz grīdas, saucot krievu (latgaļu plostnieku) izloksnē sauktos vārdus – (pravo, ļevo, polno…), taisīja kapsētas beigtām bezdelīgām, un jau no divi gadi vecuma viņai iemācītās dziesmas bija ierakstītas viņas tēva piezīmju grāmatā, divos izdevumos… Protams, visās ikdienas nodarbībās abas māsas darbojās kopā nešķirami (tikai, ja tās par daudz sāka strīdēties, māte tās ieslēdza uz brīdi katru savā istabā…), bet trīs pirmie gadi Īnas dzīvē bija vadīti bez māsas Auces, lielākā vientulībā, tuvākā saskarē vienai ar apkārtējo dabu.

Upei abu bērnu ikdienas dzīvē bija jo izcila vieta. Ūdens, liels, bīstams, draudīgs garām plūstošs ūdens un – tuvs, rotaļīgs, mīļš ūdens, paijājams, plunčājams, caurspīdīgs, ar akmentiņiem un gliemežvākiem mirdzēdams, ar lielajiem akmeņiem, kas vasarā “nāca ārā no upes…” “Pirmais akmens jau gandrīz sausumā…” “Uz otra arī jau var uzlikt ziepes, var jau apsēsties…” Tad – “…Jau trešā akmeņa aso galu var redzēt!…” Tādi laimīgi ziņojumi nāca dienu pēc dienas. Bet to, kas upe un ūdens, un viss tas tur apkārt īsti bija, to nebija viegli nezinātājam izteikt un parādīt.

.

Kādā vasaras dienā atbrauca no Rīgas mazais Arnolds ar saviem vecākiem. Ka “mazais Arnoldiņš” atbrauks, tas jau bija runāts un zināms. Un tad viņš bija klāt. Lielie sēdēja ap galdu istabā un runājās garas valodas, padrūmas un arī cerību pilnas. Arnolda vecāki līdz ar Arnoldu bija nākuši dzīvot savā lauku mājā, Dziļumos, kur līdz tam laikam bija valdījis viņu priecīgais vecākais brālis, un nu – jaunā bodes zeļļa nošauts. Lielie labprāt izraidīja bērnus ārā, vasaras dienas brīvībā, lai tiem nebūtu jāklausās nelabā notikuma pārrunās. Tā bija gandrīz negaidīta brīvība, un Īna veda Arnoldu uz upi. Jaunākā māsa Auce vēl bija mātes ziņā, gulēja ratiņos vai šūpulī, par to vēl bēda nebija jātur, tā vēl neeksistēja Īnas āra nodarbībās. Basām kājām pa taciņu gar dārza stūri nepilni pieci gadi vecā meitene aizlaidās kā tauriņš – uz upi! Jau bija gandrīz ūdens malā, tad atskatījās. Pa taciņu gar dārza stūri godīgi, lēnām nāca vēl ne gluži tikpat vecais Arnolds. Gaiši zilā mētelītī, ar jostu un pogām. Īna juta mazliet nepacietības, raugoties viņa lēnā nākšanā. Bet šis skats, kā viņš tur nāca, apģērbies gandrīz kā liels vīrs, palika uz mūžu viņas atmiņā. Viņa lēnums deva laiku viņu redzēt, kaut ko padomāt par viņa zilo mēteli, par viņa svarīgo, mierīgo nākšanu.

Viņš bija mazs, bērns tāpat kā viņa, tikai kaut kas, varbūt viņa apģērbs darīja to… jā, kādu? Ne svešu. Labu, gaidītu, iegūstamu. Kārojamu. Tomēr… Un tad viņš bija pienācis krastmalā, un Īnai bija jārāda viņam upe, jārāda skaistais notikums – iešana uz upi, atrašanās pie upes, būšana pie upes, pie ūdens, pie akmeņiem, siltumā, saulē. Bet savādā kārtā šī lielā notikuma nebija. Nebija ko parādīt. Nebija – kā to pateikt, kas ir iešana uz upi, būšana pie upes. Viss tas turpat bija un – nebija, bija neparādāms. Arnolds bija krastā, zilā mētelītī, labs, priecīgs. Viņš ar apautām kājām nevarēja tālāk iet. Īnas savādā vilšanās upes svarīgumā, protams, tūlīt bija jāaizmirst. Bet arī tā palika viņas atmiņā uz mūžu.

Tad viņi abi apmetās pie viena no lielajiem akmeņiem (ledlaužiem), kas gulējā smilgās ar grumbuļainu, bet plakanu virsmu kā galds. Arnolds atvēra savu mātes viņam līdziedoto papīra turzu. Bērni bija sūtīti ārā ieturēt maltīti. Turzā bija virkne zeltaini spožu, žāvētu reņģīšu. Zivtiņas bija tik skaistas, ka Īna labprāt paņēma vienu, lai gan ar vilšanos savas upes lietā viņai ļoti ēst negribējās. Taču zivtiņas bija neticami skaistas. Neapdomājusies viņa koda pirmo kumosu. Bet Arnolds viņu apturēja: “Ne tā, tās jānomizo…” Un viņš vilka spožo zivs zeltu prom, nāca redzama brūnganpelēka zivs… Nē, tādu Īna nekāroja. Visa pievilcība, ēšanas prieks un kāre bija pagalam, pagalam līdz ar zeltaino zivs ādiņu. Īna negribīgi norija pāris kumosus brūnganās masas, tad noraudzījās, kā Arnolds godīgi ēda. Kad Īna ēda mātes ceptās zivis, tai nevienai nebija tik zeltaina āda, dažai mazliet sudrabaina, bet vislabāk garšoja katrs kumoss līdz ar sacepto ādiņu. Cik tas bija nelāgi, ka skaistās zelta reņģītes nevarēja ēst ar visu zelta ādiņu, un, cik no pirmā kumosa to varēja just, visa labā garša bija zelta ādiņā. Bija aizdomas, ka reņģītes patiesi tā arī būtu ēdamas…

Abos bērnos šī pirmā viņu tikšanās atstāja tuvības sajūtu uz ilgām viņu nākamām dienām. Varbūt nekad īsti neapjaušot šo jūtu pastāvīgo, slēpto stiprumu. Viņi nebija daudzbērnu ģimeņu bērni, vecāku vārdi – “Tas tavs brālēns, mazais Arnolds…” “Tā tava māsīca – mazā Īna…” iespiedās viņu apziņā ar kādas labas vērtības, kāda ieguvuma un lepnuma izjūtu. Bērni atkal satikās tikai Ziemsvētkos. Lai arī viņi bija netāli kaimiņi, upe bija vidū, un abu vecāki bija diendienā aizņemti lielajos lauku mājas darbos.

Ziemsvētkos Upesleju ģimene ciemojās Dziļumos. Dziļumos istabas bija mazākas un tumšākas kā Upeslejās. Viņās bija klusums, miers, nejuta daudz nekā no svētku mirdzuma. Īna gandrīz vīlusies nezināja, ko varētu darīt. Bet Arnolda māte teica: “Arnoldiņ, parādi Īniņai savu istabu!”

Tas izklausījās svešādi svarīgi, neparasti nozīmīgi, pacēla Arnoldu un Īnu kādā jaunā lomā, tuvināja viņus kādai nākotnei, kur tie būs, jau bija – kā lielie cilvēki. Arnolda istabā, turpat blakus Dziļumu nelielajai viesu istabai, nebija nekā daudz ko redzēt, kāds galds ar dažām mācību grāmatām, ar tintnīcu, kuru nedrīkstēja daudz cilāt, ne tas, ne arī kas cits no Arnolda istabas nepalika Īnas atmiņā, bet gan tas notikums – kā Arnolds rāda viņai savu istabu. Tad Īna sēdēja blakām Arnoldam viesistabā pieaugušo vidū un izjuta lielu, nozīmīgu tuvumu ar Arnoldu. Varētu teikt – tās bija viņas pirmo reizi justās, vēl svešās, bet nešaubīgi dzīvot sākušās mīlestības jūtas. Tās, kas ir līdzi mūsos no bērnu dienām, kas viņas pirmo reiz modinās, par to dzīve daudz nedomā. Viens vai cits nāk, un tas notiek. Tomēr kāda šī nenovēršamā nejaušība bijusi, kāds bijis šis modinātājs (princis) un tā nestais notikums, tas veido daudz ko vairāk cilvēku dzīvēs, nekā to parasti domā.

.

Īna un Arnolds satikās atkal kā gandrīz jau pieauguši cilvēki, jo Arnolda vecāki līdz ar Arnoldu nepalika dzīvot savā lauku mājā, izīrēja to uz ilgāku laiku un atgriezās dzīvot Rīgā, līdz Arnolds beigs skolas gaitas. Arī Īna, beigusi ģimnāziju lauku pilsētiņā, sāka studijas Rīgā. Sākums lielajā pilsētā viņai negaidītā kārtā bija grūts, un viņa īsti neapzinājās, kādēļ tas tā. Lauku pilsētiņā sekmīgā, dzīvā ģimnāziste, pirmā mācībās un visādās skolas nodarbībās, lielpilsētā mazliet samulsa – gandrīz zaudēja prasmi pareizi apģērbties. Redzēja, cik daudz pilsētā nozīmēja labs apģērbs, bet viņas materiālie līdzekļi bija ierobežoti. Un viņai pēkšņi trūka apsvēruma, apdoma. Gadījās, ka viņa iekāroja un nopirka kādas kurpes ar augstiem papēžiem, kādu vieglu cepuri, un tas nenesa nekā laba, jo tas jauca viņas agrāko, mazliet sportisko drēbju kārtu. Un traucēja viņas pašapziņu. Viņa nebija radusi nekad nekur būt otrā vietā, ne savas garīgās, ne fiziskās personības sastāvā, un tagad tā mazliet cieta, nezinot, kā dēļ sevis cīnīties. Tas viss gan noritēja, viņai pašai skaidri to neapzinoties, tomēr tas tā bija, un viņā auga maza kautrība, kas kļuva apslēpta tikai ar viņas drošo prātu un temperamentu. Šai laikā viņai kādu dienu nācās uzmeklēt Arnolda vecākus, nodot kādu ziņu no laukiem. Viņa satika Arnoldu, arī jau gandrīz pieaugušu, pēdējās klases ģimnāzistu, vēl neskaidrībā par to, kas viņa dzīvē būtu tālāk darāms. Jauniem jāļauj jauno daļa, domāja Arnolda tēvs un gādāja, lai viņi abi iet dejas kursos, lai ir gatavi dzīvei visādā veidā. No šī labā pasākuma nekas liels neiznāca. Īna pēc dažām dejas stundām izmelojās, ka viņai nav tām laika. Viņa pati nezināja, kādēļ to darīja. Viņa jutās neveikla, smaga, nespējīga kustēties dejā brīvi, pat nespējīga dzirdēt mūziku, ļaut vadīt tai savus soļus.

Viņu nomāca kautrība, nedrošība sava attālā brālēna tuvumā.

Arnolds bija gaišmatis kā viņa māte, un ar viņa tumšmatainā tēva tīro olīvu sejas krāsu viņa seja bija ļoti pareizi, pat skaisti modelēta, viņa augums bija mazliet zem vidēja, bet to viņš nesa tik izcili taisni un cēli, ka izskatījās vienmēr nepiespiesti elegants. Tāds pat kā senā bērnības dienā savā zilajā mētelītī Aiviekstes krastā, mazās Īnas novērots. Bet tas nebija tik daudz senā mētelīša iespaids, kas Īnu darīja kautrīgu, tā bija Arnolda balss un izloksne. Viņa māte bija dzimusi rīdziniece, un tā bija viņas balss un viņas tīrā, pareizā, skanīgā valoda, ko runāja Arnolds. Īnas valodā nekad pilnīgi neizzuda malēnietes maigākie, tumšākie valodas toņi. Arnolds ar savu valodu viņai iedvesa it kā kāda labdzimtā apbrīnu. Viņi abi viens no otra mazliet baidījās, lai arī abi jutās ļoti tuvi viens otram. Tai pat laikā, kad Arnolds ar vecākiem atkal sāka dzīvot savās lauku mājās, apmeklējot Upeslejas, viņš ņēma līdz savu vijoli, bet reiz, spēlējot Īnas klavieru pavadījumā, viņš pēkšņi pārtrauca spēli un, noliekot vijoli, ar savādu noliedzēju humoru noteica: “Man nav – telēna… Tev ir. Man nav telēna…”, pasmejot par vārdu talants un par sevi. Īna bija ļoti pārsteigta, bet viņas pretošanās Arnolda vārdiem neko nelīdzēja. Ne tai dienā, ne vairs citā viņš neņēma vijoli līdz, nespēlēja kopā ar Īnu. Vispār viņš pameta nesen iesākto vijoles spēli. Tikai viņš nodibināja mazu deju mūzikas kapellu, pats spēlējot trīs instrumentus tanī. Šī mazā, moderno deju kapella darbojās ļoti sekmīgi, bet ne ilgi, jo spēlēšana lauku sarīkojumos nogurdināja un nedeva ne īsta atalgojuma, ne tālākas attīstības iespējas.

.

Arnolds un Īna bija radi. Bet Īnā šīs radniecības jūtas pret Arnoldu bija daudz spēcīgākas kā pret pāris viņas citiem, tuvākiem brālēniem, viņas tēva māsas un tēva brāļa (gan pusbrāļa) bērniem. Patiesi pret tiem Īna nejuta nekāda sevišķa tuvuma, tikai to mierīgo sajūtu, ka tie ir radi, tuvinieki, ko labprāt satiek svētkos, ar kuriem izrunājas un izsmejas brīvi, pilnīgi atraisīti no kādām pēcpārdomām. Ar Arnoldu vienmēr palika kāda saite, par kuru, liekas, Īnas māte mazliet rūpējās, lai šī saite nekļūtu kādu citu jūtu vadīta, kā tikai radu, asins radniecības jūtu. Kā tas bij ar pašu Īnu, to viņa, ne cits kāds nezināja. Viņa ļoti labprāt vēlējās satikt Arnoldu, vēlējās redzēt, runāt ar viņu, būt viņa tuvumā. Bet arī viņu vadīja apziņa, ka Arnolds ir viņas brālēns, lai arī attāls rads, un tā tam bija jāpaliek. Īnas jaunajā dzīvē nāca daudzas iemīlēšanās. Lielākā, arī ilgstošākā jau no viņas laika ģimnāzijas otrā klasē. Tad cita studiju laikā. Atkal cita laikā, kad viņa, studijas beigusi, sāka strādāt tālā provinces pilsētiņā. Skaistas, lielas mīlestības. Visas tās bija laimīgas un nelaimīgas reizē. Nesa daudz jūtu augstumos paceltu dienu, deva sāpes, neveda pie kopā palikšanas.

Tas bija tā it kā pret Īnas pašas vēlēšanos, vienmēr sāpīgi, un tas tomēr bija tā, viņas pašai neapzinātās, viņas iekšējās vēlēšanās dēļ. Viņa apprecējās bez lielās mīlestības. Arnolds reiz kādā sarunu brīdi, kad tie abi bija jau precējušies, abi nelaimīgi precējušies, un Arnolds jau atraitnis, Īnai iejautājās vai tikai noteica – “Kā tu varēji viņu apprecēt?” Īnai palika tas atmiņā kā tuva cilvēka acumirklīgs atbalsts, palīdzība. Protams, tā bija iejautāšanās, uz ko atbilde nebija izsakāma. Lai arī varbūt tā nebija tālu meklējama no viņiem pašiem diviem.

Sen, pirms šīs sarunas laika, kad viņi abi vēl bija ļoti jauni un vēl ļoti brīvi maldījās pa dzīvi, kādā vasaras dienā Īna bija piezvanījusi Arnoldam. Viņa tikko nesen bija pārbraukusi no ilgāka ārzemju ceļojuma un vēlējās dzirdēt, kas notiek, kā citi jaunie, kā Arnolds dzīvo šai vasarā? Šo skaisto labo vasaru tur nāca daudz cita pēc citas, un upe, un pļavas, un meži apkārt, un vasaras tecējuma rituāli ar vasarsvētkiem, Jāņiem, rudens ziediem un augļiem, un tomēr arī ar daudz vientulības, ņēma cilvēkus savā stingrā noteiktā ritmā, no kura gandrīz nebija iespējams izrauties. Tas, kas nāca savā zināmā, pazīstamā secībā, vienmēr bija arī jauns un citāds. Daudzreiz skumīgi vienmuļš un tomēr bagāts savos atnestajos pārdzīvojamos, uzdevumos un pienākumos, prasīgs un arī devīgs. Neļāva vēlēties un iedomāties, lai kāda vasara nāktu citāda.

Pavasarī bija tik daudz steidzamu darbu ar stādīšanu sakņu un puķu dārzā, pirmā peldēšanās un vēlāk visas daudzās peldēšanas Aiviekstes ūdeņos, un tad jau zilās plūmes krita kā krusa no vecajiem plūmju kokiem un jaunajiem plūmju kociņiem, kas paši bija sasējušies un saaudzējušies gar dārza malu līdz pagalmam. Māte tikai tos bija paspējusi izretināt iepriekšējā rudenī, lai tie aug spēcīgi un rieš zarus. Īnas draudzenes atbrauca ciemos. Kas palika ilgāk un iedzīvojās mājā un tās notikumos vairāk par citām, bija blondā Alīse, trausla un viegla ar savādi aizplīvurotām vijolīšu acīm. Viņa bija līdzi laivā, kad Upesleju meitenes pievilka malā no augšas peldošo slīkoni, par kuru ūdens policists bija jau zvanījis. Bet krastā izkāpusi, kad citas tikai domīgas, nerunīgas un lēnas atstāja upes malu, viņa pieķērās sētai un mocījās ar nelabumu. Lauku ļaudis ir pieraduši pieņemt ar mieru klizmas un nebūšanas, kas gadās stādiem un dzīvniekiem, cilvēkus ieskaitot. Dzīve lauku sētā rit visiem līdztekus, ar daudz kopīgas dalīšanās dienās un notikumos, tomēr katram tā kā slepens strauts mutuļo arī dziļi apslēpti.

.

Auce, Upesleju jaunākā, apprecējās pirmā. Izgāja tautās Jēkabdienā, uz rudens pusi, visu vasaru klētī audusi un pār pagalmu staigājusi dziedādama. Jaunākā, skaistākā no Upesleju saimnieces un gājēju meitām, viņa bija nešaubīga, laimīga un droša. Skaistas, trīs dienas garas, bija viņas kāzas jaunā vīra mājā, vēl ar godību beigām Upeslejās, kā tas nākas pēc veciem paradumiem. Upeslejas kļuva tukšākas no jaunajiem soļiem, no balsīm un dziedāšanas vakaros, laivā pabraucoties. Bet Aiviekste plūda mierīgi savās vasarās. Visās tanīs, kad kāda dziedāšana kā nevilšus sākās un tad beidzās, bet šķita, ka tā nebeidzās, jo vienmēr kāda cita skanēšana sākās un turpinājās.

Arnolds nekad nesvilpa un nesauca, kad viņam gadījās ejams pāri Aiviekstei. Viņš apsēdās ziedošajā krasta malā, Augstsētu pļavā, un pagaidīja, līdz kāds no Upesleju ļaudīm, pār pagalmu iedams, to ieraudzīja. Arnoldā visu laiku palika viņa mierīgā uzvešanās, tā pati, kas viņam bija bijusi pirmo reizi, zilajā mētelīti gar Upesleju dārzu uz Aivieksti ejot, un kas palika Īnas atmiņā kā Arnolda personības zīme. Arnolds tomēr nebija viegli pazīstama personība. Reiz viņš, uz dzirnavām ejot, Upeslejās bija ienācis savās miltiem noputējušās, visvecākās, apskrandušās drēbēs. Viņš apstājās tikai pie durvīm parunāties, ne ilgi kavēties darba dienā. Un Īna noraudzījās viņā izbrīnīta, kā citus uzlūkojot, saposušos godību drānās, dažreiz mazliet jūt šo drānu nesadzīvošanu, īstu nesakļaušanos ar to valkātāju, tā pie Arnolda šķita tā darba drānu īsto nesadzīvošanu ar viņu, it kā tas būtu mazliet – maskējies, it kā īstajam Arnoldam vienmēr pienāktos labi gludinātas, izskatīgas drānas. Īna kādā sev neizskaidrojamā kārtā noraudzījās gandrīz neuzticīgi uz Arnoldu, it kā tas spēlētu kādu sadomātu lomu. Viņai bija par to jādomā – vai Arnolds varēja būt lauku saimnieks? Smagā, ilgā, vienmuļā darba gads gadā darītājs? – Siens jāpļauj. Gabanas jāsaved šķūnī līdz launaga laikam, lai arī vēl tām ļoti derētu dažas stundas saules, jākaisa vairāk sāls, un vairs tikai nepilns maišelis mājās… Kartupeļi jāvago ar steigu. Zirgi jāved pie kalēja… – Vai viņa varētu būt lauku saimniece?… – Govis, teļi, cūkas, pagrabs. Saimes ēdiens – ne par bagātu, ne par plānu… – Nē, viņa laikam nevarētu. Viņa nebija tam gatavojusies, lai arī visas vasaras no mazu dienu pavadīja Upeslejās, piedalījās dārzu un mājsaimniecības darbos. Piedalīties šais darbos nav tomēr uzņemties visus tos, visu laiku, visu to smagumu, labās un ne tik labās dienās. Arī Arnolds nebija gatavojies lauku darbam. Ilgāku bērnību, pat jau jaunību pavadījis pilsētā. Uz ko viņš bija gatavojies? Viņš te bija atnācis līdzi vecākiem.

Darbs dara darītāju – ja kaut kas ir jāuzņemas darīt, tas jāved galā… Īna pēc studiju beigšanas strādāja kā skolotāja tālā provinces pilsētiņā. Vai tas bija tas, kam viņa bija gatavojusies? Nē, ne gluži. Bet kaut kas bija jādara, jāstrādā, jāpelna. Lai arī dažreiz skolas darba grūtā brīdī, garā, nesekmīgā bezgaisa stundā, skats aizklīda klases telpas logos – labāk varētu iet malku cirst…

Māsa Auce tikai bija nešaubīga, viņa gribēja būt un bija lauku mājas saimniece. Tomēr kādā vasaras dienā Upeslejās, tikko pārnākusi no savas lauksaimniecības skolas, viņa pēkšņi rūgti ieraudājās, kad Īna pārsteigta pārtrauca savu dedzīgo klavieru spēli un nobijusies jautāja pēc asaru iemesla, Auce caur raudām čukstēja: “…Es nekad nevarēšu spēlēt tā kā tu!” Īna apskāva māsu un atzinās: “…Un es nupat glābos savā spēlēšanā – tādēļ ka es nekad nebūšu tik skaista kā tu…” Viņas abas tad smējās. Bet skaistajā vasaras dienā abas māsas zem viņu smiekliem apraka savas dzīves neiegūstamo daļu. Jaunība un vasaras ziedēja pāri arī slēptām asarām, šaubām un sāpēm. Ziedēja spēkpilni, nestādamies.

.

Tai vasaras dienā, kad Īna piezvanīja Arnoldam, nesen pārbraukusi no vairāk kā pusgadu ilga ārzemju ceļojuma, viņa jutās mazliet izslēgta no apkārtnes, no vasaras, kas bija ritējusi tā joprojām bez viņas. Viņi norunāja tikties svētdienā pagasta populārajos zaļumsvētkos. “Bet tad… tu noteikti tur būsi?” Arnolds noprasīja un gaidīja atbildi kā kādu apzvērējumu. Īnai viņa balss nopietnība šais vārdos lika kaut ko domāt, minēt. Viņa apsolījās noteikti tur būt un zināja, ka viņa nevar mānīties un nemānīsies. Bija tā, it kā viņai būtu prasīts un viņa būtu apsolījusies kaut ko vairāk, nekā tikai to – ierasties svētdienā zaļumsvētkos.

Svētdiena bija saulaina, jauka. Īna apģērbās izmeklētāk, rūpīgāk kā citkārt. Ilgi pārlika, vai jaunā, patumšā, krāsu bagātā kleita bija īstā? Viegla, maiga drāna, kas kakla un plecu saules iedegumam ļāva blāzmot caur to, un tā kļuva grezna. Vai dzīve nebija grezna, ja bija norunāts un diena laistījās kā zelts?

Brauciens, uz līnijdroškas gandrīz vairāk kā stundu ar Beku kā vienmēr bija grūts tādēļ, ka šķita – tādam tam nevajadzētu būt. Kādreiz bija atsperu rati (droška…), labie zirgi un tēvs braucējs. Bet tad viņa vēl bija bērns. Tagad viņa bija pieaugusi. Māte viņu un māsu bija uzaudzinājusi, izskolojusi, bija labāk, kā varētu vēlēties. Un pieaugušam ir šis tas jāuzņemas. Arī jāizvēlas – ko viņš grib ņemt, ko uzņemties… Viņa bija izvēlējusies savas pūra naudas izdot ārzemju ceļojumam. Gan tikai mācīšanās nolūkā, iegūšanai, ne tērēšanai. Izlēmusi – ka tas ir tas, ko viņa grib ņemt, atrast. Vēl šauboties un pārliekot, pārdomājot, viņa bija par to runājusi ar māti: “…Cīru Alma teica, ka viņa gan nebrauktu… Par to naudu varētu iegādāties labas lietas. Dārgas, skaistas mēbeles…” Māte, dzīves mīlētāja Upeslejiete, bija brīdi padomājusi, tad pasmējusies: “…Jā, sapērc skaistus dīvānus un noguli dzīvi uz tiem…” Un Īna bija ceļojusi ar vieglu sirdi. Materiālu lietu, ko rokās paņemt, viņa nebija vairāk pārvedusi kā šo maigo, krāsaino apģērba gabalu, kas viņai tagad bija mugurā, braucot satikt Arnoldu zaļumsvētkos. Viņa nebija liela dejotāja. Tikai retu reizi viņa, kādas jūsmas nesta, spēja dejot viegli, tā, lai partneris neciestu, bet kādreiz pat tā, lai to aizrautu, un tas bija nācis, viņai pašai to neapzinoties.

Arnolds nāca, tūlīt atrada viņu, kur viņa sēdēja blakus Vilmai uz garā sola, kas vijās apkārt plašajam deju laukumam. Un tas, kā viņš nāca, bija tā, kā tas Īnai tikai viņas pirmās mīlestības laikā, viņas ģimnāzijas gados, bija bijis, kad skolas sarīkojumos Arnis nāca uz viņu, un viņa nešaubīgi to gaidīja.

Dejā ar Arnoldu Īna šoreiz nejuta to kautrību, kas paralizēja viņas soļus kādreiz Arnolda tuvumā dejot mācīšanās stundās, viņa jutās labi savā tērpā. Viņa sāka justies ļoti labi, ļoti, ļoti, nepiedzīvoti labi Arnolda rokās. Tuvums auga, ņēma viņu savā reibīgā mierā tik stiprs, tik drošs, it kā viņa atgrieztos pie vistuvākās savas pasaules, pie sevis, pie tā, no kurienes viņa nāca, kas viņa bija no bērnu dienām, pie tēva un mātes, un sen savainotās ģimenes laimības… Viņa sāka domāt ātri, apdomāties, lai kārotais spēks to nepaņemtu neatgriežami. Arnolds bija – viņas vienīgais brālis, kā tāds justs, bijis no bērnu dienām… Nezin kā – viņa apstājās dejot, un Arnolds apstājās, un Īna nezin kādas acumirklīgas, liktenīgas iedomas varā teica: “…Tu zini, kura ir skaistākā meitene no visām te? Tā, tur, Alvila… Viņa ir tik gracioza, lai arī to varbūt uzreiz nevar ievērot…”

Arnolds paskatījās pāri deju laukumam uz to pusi, kur Īna rādīja, tad skatījās uz Īnu. Vai viņš ko teica? To Īna vēlāk nevarēja atcerēties. Liekas, viņš neteica neko. Viņš aizveda Īnu uz viņas vietu un tai dienā vairs neatgriezās aicināt Īnu vēl dejot. Viņš dejoja ar Īnas norādīto skaistāko meiteni, Alvilu. Viņiem sākās garš mīlestības stāsts, kas beidzot beidzās ne ar ko, ar sāpēm un izšķiršanos.

Īna tur, šais gaidītajos zaļumsvētkos, sēdēja mazliet skumja, kad viņi, Arnolds un Alvila dejoja, viņa bija apmulsusi no saviem vārdiem. Bet tā tam vajadzēja būt. Viņa neatzinās, ka cieta. Un – viņa necieta ļoti. Arnolds bija un palika viņas brālis, viņas uzticamais brālēns.

Pie Upesleju peldvietas tieši pretī mājai, aiz dārza stūra, Aiviekstē dzīvoja kāda līdaka. Vasaras vakaros blunkšķēja vien, kā viņa metās. Tāpat dienā, ja aiznesa biezpiena vai sēņu drāniņas upē izskalot, viņa svaidījās turpat pāris soļus no meiteņu stilbiem. Tumšajā ūdenī viņa ķēra raudas un mailītes, kas pulkiem barojās pie biezpiena drupatiņām. Šo vietu viņa bija apdzīvojusi jau pāris gadus, jau no tā laika, kad viņa gluži maziņa, caurspīdīga, ar smailu galviņu kā spalvas nazītis bija gulējusi dienām tikai dažus centimetrus zem ūdens virsmas. Pie peldvietas, kur vienmēr šaudījās mazie grundulēni un sīkās mailītes, pārtikas sagādei viņai nevajadzēja daudz laika. Viņa auga turpat vai acīm redzot un kļuva drošāka un drošāka. Kā rotaļai viņa sāka pielaist ziņkārīgos cilvēkbērnus, divus mazos graudnieka dēlēnus, sev pavisam tuvu. Pagāja labs brīdis, līdz bērnu acis pamanīja, ka ūdenī kaut kas ir, kaut kas citāds kā mazās mailītes, pagāja vēl brīdis, līdz tie aptvēra, ka tā ir – zivs, dzīva zivs, liela zivs! Bet ne tik liela, ka to nedrīkstētu ķert. Tad nāca neveiklais ķēriens. No tā līdaciņa kā zibens ātri un taisni pašāvās prom, tikai pussoli, un apstājās tikpat ātri kā bija aizslīdējusi. Bērni to meklēja diezin kur apkārt, līdz viņu gausās acis ieraudzīja to gandrīz turpat, kur sākumā. Nākošais ķēriens bija tikpat nesekmīgs kā aiznākošais. Līdacēns bērnus pavisam nokausēja. Tikai, kad viņi ņēma airi un sāka ar to zveltēt pa ūdens virsmu, šķelt to un šļakstināt uz visām pusēm, līdaciņa aizpeldēja tālāk gar krastu, paslēpās stiebros, sildījās saulē starp lēpju lapām.

Tur viņa noskatījās, kā svētdienās rakstnieki, dzejnieki un gleznotāji makšķerēja asarus. Dažiem šiem cilvēkiem bija tāds pat miers, ilga uz vietas stāvēšana un klusēšana, kāds bija viņai, kad viņa gaidīja laupījumu piepeldam sev tuvu. Viņa redzēja, kā muļķīgie asari grāba sienāžus, kas kārpījās uz āķiem, un tad viens pēc otra uzlidoja gaisā. Viņa nenocietās, kampa vienu no tiem un aizšāvās prom ar āķa pārplēstu lūpu, pasitot krietnu blīkšķi ar asti.

Zvejnieki salecās: “Tu dzirdēji! Te lielās zivis arī staigā!”

“Un ko tu domā. Kur ta šās paliks?”

“Es domāju – viņas aiziet uz zirņiem, līdzi zušiem…”

“Zuši – iet uz zirņiem, tici netici…”

“Lai iet. Ka tikai tie nāk atpakaļ. Zirņos neviens nezina zvejot.”

“Pēc šīm skaļām mūsu runām te arī vairs nebūs nekāda zveja.”

“Nu tad – liksim nakts āķus!”

“Vai tu saraksi pīkstuļus?”

Uz nakts āķiem šī līdaka neuzķērās. Viņu aiz skausta uzķēra Vītragu Jura velces vizuļa trīsžuburu āķa augšējais āķis, kad viņa visu svētdienas priekšpusdienu šaudījās ap to, it kā nezinot, grābt to vai negrābt. Juris jau izrāva līdaku virs ūdens, tikai tās svars pārplēsa viņas skausta ādu, un viņa iekrita atpakaļ Aiviekstē.

Šie un vēl citi līdzīgi piedzīvojumi ar āķiem nepadarīja līdaku bailīgu. Viņa tāpat kā agrāk uzturējās peldvietas tuvumā pa dienām un vakaros blūkšķinājās upē tuvu dārza malai. Varbūt viņa mīlēja skaņas. Mājas tuvumā tumšie Aiviekstes ūdeņi bija pilni skaņu – skanēja sievu un vīru balsis, vistu kladzināšana, Dukša rejas un jauno meitu smiekli. Visvairāk smējās Matilda, bet savu daļu smējās viņas visas. Vakaros no logiem aiz dārza nāca klavieru skaņas, dažreiz vijoļu skaņas, un vēl citreiz jautra “ermoņiku” spēlēšana. Rāmos vasaras vakaros meitenes brauca laivā un dziedāja vai līdz pusnaktij. Līdaka uzsita mutuli turpat pie laivas, it kā tā būtu viņu pamodinājusi.

“Dzirdējāt? Tepat pie laivas metas liela zivs.”

“Ko tu! To tu taisīji ar airi!”

“Nē, goda vārds, ne! Sāms tevi ieraus iekšā, ja tu neliksi tās kājas atpakaļ laivā!”

“Un ja es viņu ieraušu laivā?”

“Ko niekus! Vai jūtat, kā naktsvijoles smaržo no Vītradzienes puķu grēdas? Mūsējās vēl tikko pumpuro.”

Un viņas gandrīz reizē iesāka – “Sēju lielu, lielu rožu dārzu, ar ko daiļi pušķoties.” Visas balsis kopā labi skan. Un uz ūdens balsis tālu nes. Vislabākā balss bija Aucei, un viņa dziedāja tā, it kā Gusts aiz divpadsmit kilometriem varētu to dzirdēt. Dzirdējis viņš bija. Sadziedājušies jau skolas laikā, par viņiem teica.

.

Un tad kādā rītā Upesleju pagalms pielija svešākām balsīm – Auces pūra vedēji bija klāt. Tikko Gusts (Auces saderētais) bija nokāpis no motocikla, izslēdzis motoru un atraisījis spiningu, gar pagraba stūri jau pagalmā iebrauca viņa abi puiši, Indriķis ar niķīgo Ojāru un Krišs ar kūtro Lauci. Gusts nosmīnēja apmierināts, ka tie nebija zirgus pār mēru triekuši: “Vai es neteicu, ka es jūs panākšu, izbraucot vēl labi pēc brokastu laika? Auce! Auce, liec viņiem dot brokastis, viņi izbrauca neēduši. Pati vai nenāksi uz upi? Varbūt izrausim kādu labu zivi pusdienām.”

Pagalmā dimdēja soļi, skanēja visādas balsis un izsaucieni, Indriķis ķircināja meitas, Krišs atraisīja zirgiem sedlusiksnas, Duksis rēja, mazie pusgraudnieka puikas maisījās pa kājām. Tomēr visā skaņu kamolā katrs saklausīja to, kas tam bija jāsaklausa: “Tildiņ, apsviedies. Tev būs jābrauc līdzi teles padzīt. Varēsi palikt tur, palīdzēt šo nedēļu līdz kāzām. Noskatīsi sev kādu lepnāku puisi…”

Bet tad viņi pameta to visu un sanāca upes krastā… Gustam bija pieķērusies kāda zivs, liela zivs, līdaka. Gusts ar Auci bija laivā uz upes vidus, un Gusts māja Aucei, lai tā vairs neairē, lai ļauj laivai lēni lejup peldēt, lai tikai piestūrē mazlietiņ… Zivs bija gan laikam liela. Gudra un neganta. Gusts to necēla un necēla vēl laivā. Tā bija labi jānokausē, lai nenoraujas. Arī mazie graudnieka puikas bija jau upes malā, un Upeslejiete sēdēja uz ledlauža akmens zem ošiem.

Tad beidzot Gusts atslējās visā savā garā augumā, spininga kāts salocījās vai ritulī, un līdaka ienāca laivā. Blīkšķēja vien, kā viņa sviedās. Bija jāuzdod ar aires galu pa viņas zaļo skaustu, lai neielec atpakaļ upē.

Tad viņa gulēja zālē pie Upesleju mātes kājām un lēni vēl pavārstīja žaunas.

“Tā ir tā pati… skaista gan… liela gan! Metās te cauriem vakariem. Iekriti gan!” Un Upeslejietei aizrāvās balss žēlabās.

“Mammai vai asaras birst… Žēl līdakas?”

“Vai nu – līdakas…”

“Mammai jau šī raudamā nedēļa…” Mierinoši lēna bija Gusta balss.

“Neraudi, māmiņ…” Auce apskāva mātes plecus.

“Ne jau aiz cita – aiz prieka raudu… Tāda tā dzīve ir, dod un ņem…”

Gusts aizlika dažus pirkstus aiz līdakas žaunām, pacēla to, un tas bija viņas gājiens prom no upes.

Krastā bija atkal viss kluss. Sisināja tikai siseņi un ievidžinājās kāda bezdelīga, ar spārniem ūdenī iemērkdamās savā lidojienā pēc kāda kukaiņa. Maza, caurspīdīga līdaciņa ātri kā zibens paslīdēja pussoli tālāk no tās vietas un apstājās…

No Upeslejām Sāvienas lielceļu varēja redzēt labu gabalu aiz Augstsētu tīrumiem. Kad tur brauca sveši braucēji, upeslejiešu acis tos daudz nepētīja – svešie visi vienādi. Ja braucēju varēja pazīt, gribējās pavērot ilgāk. Jaudzumietei bija divi izbraucamie zirgi, Sirmis un Bēris, abi ābolaini, resni nobaroti, ar reni pār muguru, kā to mēdza teikt.

Kad Jaudzumiete brauca, to tūdaļ varēja pamanīt pēc viņas resnā ābolaiņa, ko viņa laida soļos vai tikai kūtros riksīšos, un Upeslejiete par savu labo jaunības draudzeni labsirdīgi nosmīnēja: “Kaujies nu ar savu resno zirgu. Baro to un žēlo, un sēdi ratos stundām ilgi.”

Bet kur bija jāskrien? Ja brauca, tad brauca. Sataisījās un izbrauca laikus, ne tā, kā tas gāja Upeslejās – arvien par vēlu, ar steigšanos un bēdāšanos. Jaudzumiete tur brauca droši, starp tīrumiem, pļavām un birzīm; gar dārziem, sētām, mājvietām uz Sāvienu, Ļaudonu un Sarkaņu pagasta tālajiem radiem. Un, kad viņa brauca tur pa Augstsētu daļu, no jauno priežu audzes līdz alksnājam, resno sirmi varēja redzēt mierīgi kustamies, varēja redzēt bagāto saimnieci braucam. Un tas aizkustināja, iepriecināja, tas bija gandrīz kā piedalīties šai viņas braucienā. Varēja redzēt, kā Jaudzumiete mazliet noskaišas uz zirgu, iemet tam ar pātagu, un tas iztraucēts un pārsteigts pamet pakaļu gaisā, paskrien riksī pāris soļus un iet atkal grozīdamies vai turpina tomēr kādu brīdi mazus, steidzīgus solīšus… Ir grūti braucējam, ja tam ir mīksta sirds, tiem abiem ar zirgu ir grūtāk, ja braucējs ir žēlīgs zirgam, kas, tā lutināts, nevar saņemties un skriet kā tam pienāktos, bet izlaižas un jūt smagāk savu uzdevumu; un braucējam ir grūtāk, ja tam pirms katras pātagas pacelšanas jādomā – vai sist, nesist? Ak, šis nelabais grūtums, nelabais slinkums, smagums, nevarēšana un kaušanās…

Upesleju Beks (nezin, kādēļ tam bija dots tāds vārds) arvien paglūnēja, pašķielēja gar ilkss galu, lai redzētu, kas sēdās braukt uz līnijdroškas, un pēc tā dabas tad sāka savas gaitas – vilkdamies stīvs un lēns vai viegls un uzmanīgs. Bija žēl i zirga, i Upesleju mātes, kad viņa dusmās beidzot iezvēla krietnu sitienu ar pātagu Bekam pa muguru, kas Beku tikai nokaitināja un padarīja stūrgalvīgu un lēnu. Tas nebija tas vieglais, ātrais, asais, kā nedomājot izmestais pātagas piecirtiens, ko kā dzirksti Beka sānam zināja uzmest cits braucējs, un Beks sāka ņipru, vieglu soli, ne kaušanos līdz ceļa beigām, kā tas bieži bija mātei ar viņu.

“Piemeties, Vilmiņ, man līdz kādu brīdi, lai viņš domā, ka tu brauksi,” māte teica un viņas abas ar Vilmu mēģināja piemānīt gudro zirgu.

Nu, Vilma nezināja daudz stingrāk rīkoties ar Beku. Varbūt viņa tikai veiklāk prata piesist Beka sāniem ar grožiem un uzsvilpt, tā, mazākais brauciena pirmajā posmā, padarot Beku kustīgu.

.

Beks pārlauza kāju spožā marta dienā, izlaists no staļļa paskrieties svaigā gaisā. Viņš jau nedēļām dabūja tikai šad tad trīs, četri kilometri līdz pastam aizbraukt. Beks tai dienā iebāza kāju Aiviekstes ledus spraugā, kur, ūdeņiem pirms sniega kušanas krītoties, biezais ledus gulēja krastos un bija ieplīsis dziļām, šaurām ailēm. Beks bija jānošauj, un visiem Upesleju ļaudīm bija ļoti žēl slinkā zirga. Raudāja Vilma, i Upeslejiete slaucīja asaras.

Viņa vietā nopirkto zirģeli (mātes braukšanai lielu, strauju zirgu nevarēja pirkt) it kā nemanot iesauca tāpat par Beku, aizmirstot, ar kādu savu vārdu tas bija atnācis. Jaunais Beks bija augstāks kājās, spalvā plušķaināks, tumšāk brūns ar melnu asti un krēpēm. Vilmas kopšanā un sukāšanā tas drīzi kļuva spožs un glīts, arī noapaļojās un bija veikls, bet savā dabā šķita skumjāks, savrup vientulīgāks, cilvēku dzīvēs tam neiznāca tik tuvu dalīties, kā tas bija bijis ar pirmo Beku, kas visos braucienos bija licis manīt savu dabu, savu gribu.

Īna savus studiju gadus un vēlāk vēl daudz citus gadus no savas dzīves pavadīja pilsētā. Bet laukos pavadītās bērnības dzīves balsis nāca tai visur līdz. Kādreiz pilsētā – rīts skaidrs un skanīgs. Un vārna ķērc kaut kur tuvu, vēl un vēl. Ir labi to dzirdēt! Pilsētas vidū šī senā mežu balss!

Tur mājās, laukos, šie zemes īstie, stiprie putni, kas rudeņos neaizceļoja, nebija īsti mīlēti. Varbūt tas mazliet par asu teikts, tie netika cildināti, netika apjūsmoti. Vārna! Vārna – gandrīz lamu vārds. Melna kā vārna. Ķērc kā vārna. Vārna kādreiz pastaigājās pa pagalmu, glīta, pelēka ar melnu, labi, samērīgi veidota. Nu galva, knābis – nekādi daiļie, tāpat sejas izteiksme… Bet kuram putnam tie daiļi? Zīlītei! Jā, zīlītei! Apaļa uzpūtusies tup ziemā uz zara, loga tuvumā – zaļgana galviņa, melns spožums spārniņos, balti vaidziņi. Bet zvirbulis? Zvirbulim arī puslīdz balti vaidziņi, pats viss glīti pelēks un brūns. Tas nekam nederīgs. Zvirbuļu pilna žagaru čupa! Tāpat žagata. Neļaus tai ne uz vārtu staba uzmesties. Triec prom, ka nepiežvadzina kādu nelaimi! Skaista – spoži balta ar spoži melnu, garu (nu varbūt mazliet par garu) asti. Bet kā ar gulbja kaklu? Ja nu kas ir par garu, tad tas ir gulbja kakls, ārā no katra samēra. Bet – gulbis! Baltais gulbis! Skaistais gulbis.

Vai ir kāds neglītāks putns par gulbi, kad tas izkāpj krastā un gorīdamies soļo ar savām smagajām kājām. Nu – ūdenī, kad tas lēnām peld, var teikt – izskatās skaists. Balts uz sudraba ūdens. Balts uz zila ūdens. Bet garais kakls?… Protams garais kakls tam noderīgs zivju zvejai, bet – daiļš? Jā, gulbis ir rets putns, romantikas apdvests. Un uz ūdens viņš kustēties prot. Tādu eleganci tīrumu arumos neieraudzītu.

Strazds un bezdelīga, tie ir tie daiļie un labie, tādēļ ka tie nedzīvo mājā pa ziemu, atnāk pavasarī, ilgi neredzēti, gaidīti, dabū sev pāri no pavasara laimīgās gaismas. Bezdelīga ir daiļa, protams. Bet strazds? Melns, ziboši spoži melns, bet knābis necik daiļš. Bet viņš skaisti svilpo. Viņš patiesi skaisti svilpo. Un svilpo pavasarī, (kad sirdis ir izslāpušas mūzikas), izsviež zvirbuli no būra, kas tur, ziemu ciezdams, iekārtojies un – svilpo! Notīra no ābelēm tārpus un mūdžus. Tas labi. Bet zvirbulis tikai izknābā kaņepes, izknābā miežus, liksies vēl zirņos iekšā. Kašājas pa zirgu mēsliem… Zvirbulis ir necils. Bet vārna? Vārna arī notīra no mežiem ļaunos kāpurus. Kādēļ vārna ir tikai vārna? Vārnu ir par daudz. Mežniecībā maksā pieci santīmi par pāri (vai divi pāriem?) vārnas kāju.

Bet kādā rītā, kad lielas pilsētas vidū ķērc vārna, tas ir līksmi. Skaista tāda vārnas balss pilsētā. Pār jumtiem ielīgojas meži.

Lakstīgala. Slavenā dziedātāja. Cik daudz reizes lielās koncertu un operu dziedātājas pielīdzinātas lakstīgalām. Kā lakstīgala! Kā lakstīgala!

Īnas mātei, Upeselejietei, asaras pamirdzēja acīs, kad pieminēja lakstīgalu. Tāpat, kā kad viņa teica – rozes! Rozes un lakstīgalas, aiz tām stāvēja skaistie sapņi par lielu dzīvi, par laimi. Lakstīgalas un rozes, varbūt arī – narcises.

…Tur jau sen, ļoti, ļoti sen, toreiz māte bija noliekusies pie narcises zieda, it kā gaidītu to pilnam atveramies. Tas bija Īnas pirmais pavasaris, tikai pusgads vēl uz šīs zemes. Atmiņā bija tikai viņas pašas lielā nekustība, neatjausma no apkārtnes, tikai – skatīšanās, skatīšanās, kad viņa mātei līdzi skatījās uz to balto brīnumu, narcises ziedu dārzā zem plūmju kokiem agrā pavasarī, tikko spējot to atšķirt no maigā zaļganuma visapkārt, nesaprotot – kas bija tas lielums zieda baltumā, kam pretī mātes jaunā seja tā smaidīja, tā mirdzēja. Lika Īnai to ostīt, skatīt, redzēt… Un viņa kaut ko nojauta, juta kaut ko lielu, labu, un tas bija visapkārt dārza zaļajā gaismā, dziļi, pāri, tuvu, vairāk kā varēja redzēt, saost… Tas brīdis palika izkāpis no neapziņas Īnas apziņā mātes savādi nopietni un laimīgi runātās balss dēļ.

Pret lakstīgalas dziesmu Īnai vienmēr ir bijis tikai apbrīns, ne mīlestība. (Nu jā, mīlestība gan bija jēdziens, kas kļuva jo tālāk, jo neskaidrāks…) Lakstīgalas dziesma Īnai šķita apbrīnojama kā kāda lieliska mašīna, mechānisms, jūtas tā neaizsniedza dziļi, tik dziļi, mistiski kā griezes balss. Griezes balss arvien nāca no nenosakāma tāluma, no pļavu, no tīrumu un vasaras nakts tumsas miglainā dziļuma, aiz nakts šūpošanās to tikko varēja sadzirdēt, tā atvērās un zuda, bija jāmeklē ar aizturētu elpu. Tā nebija dziesma, drīzāk mūzika – tas īpatnējais, paklusais, dūdojošais sauciens. Mulsinošs, satraucējs sauciens. Tu stāvi – jo kur tu vari aiziet? Nakts ir visapkārt, un pļavas un tīrumi, un meži, viss rasas pilns un siltas tumsas. Viss arī tāls. Tu stāvi un klausies. Un tad vairs neklausies. Jo neiet naktī, neklausīt saucienam kļūst pārāk grūti. Bet klausīt – kā? Tu neesi putns…

Rudeņos tā bija laba diena, kad lika dubultlogus. Istabas gan kļuva mazliet tumšākas, bet ienāca drošība, siltums, ciemošanās noskaņa, lēnības un dzīves pacietīgas izbaudīšanas atmosfaira.

Logu ielikšanai vajadzēja ņemt dienu vai divas, pat vairāk, ja kas cits iegadījās vidū. Iepriekšējā dienā jau bija jāatnes sūniņas no meža. Tas bija skaisti, iet vēlā rudenī uz mežu (vairāki mājas sievieši un visi bērni pulkā), iet ar vajadzību un iespēju ko atrast, lai gan visu mežu devumu – ogu, sēņu, puķu laiks bija pāri. Pat dzeltenu lapu vairs bija maz.

Bija jāiet uz Aroniešu mežu, uz lielu, retu priežu uzkalniņiem, kur tukšajos laukumos bija tikai ļoti mazas priedītes, eglītes un daudz visādu sūnu pārziedējušu viršu vidū.

Bija jālasa visbaltākās, visapaļākās sūniņas – briežu sūnas. Bērni runājās un brīnījās, kādēļ ziemeļu brieži ēd tieši šīs baltās, neēdami izskatīgās sūnas? Visi dzīvnieki – govis, zirgi aitas ēda kaut ko zaļu. Bērniem baltās sūniņas bija jāpagaršo, tad jāsteidzas ar to lasīšanu, jāpielasa bija lieli kurvji. Sūniņu bija daudz, bet tās bija jāceļ ārā no zemes uzmanīgi. Laukumiņos kopā augušās varēja izcelt no zemes kā mazus segas gabalus, bet skaistākās bija tās, kas auga pa vienai kā apaļas galviņas. Kurvjos visas bija jāliek kārtām, glīti, pārāk tās nesaburzot. Un, kad tā noliecās pie zemes šai meklēšanā, tur atvērās vesela raiba pasaule, tur bija sūnas, tumši zaļas un gludas kā samts un citas ar zeltainu mirdzumu, bija skujas un visādi čiekuri, šur tur kāda melna vai sarkana piepīte, sēnīte. Ja bija bijis labs brūkleņu gads, gadījās arī pa izsalušai, saldai brūklenei… Mežs likās citāds kā vasarā.

Priedes augstākas, zeme kailāka, viss nopietnāks, svinīgāks, skumīgāks un arī it kā smaidīgs pret bērniem, pilns savas dzīves, savas ziemas, savu tumšo nakšu un auksto dienu dzīvošanas, par ko bērniem nebija daudz ziņu. Kā bija vasarā, to viņi zināja labāk – vasarā viss zaļoja un auga, sildījās, ziedēja, deva ogas, sēnes; skudras un kukaiņi tekāja… Kur tie pa ziemu dzīvoja? Un stirnas un zaķi? Putni? Liels, noslēpumains bija tāds rudens mežs, tāla svešuma pilns. Zari šalca nerimtīgu šalkoņu.

Kad diena sāka krēslot, visiem apavi bija skuju, rasas un zirnekļu tīklu norakstīti un grozi pilni ar baltajām briežu sūniņām. Visi saūīnājās, lai visi bērni un lielie būtu kopā, tad laidās uz mājas pusi, pāri vienam un otram meža uzkalniņam. Vilma saplūca asos ašķus, no kuriem vīšķus taisīt, ar ko gurķu muciņas un koka vāciņus noberzt, Matilda sameklēja rūgtos vaivarājus, ko likt starp goda segām skapī un lādē, lai kodes nemetas. Arī citiem bija pilnas rokas, dažam kāda skaista, vēla dzeltena lapa, citam priežu un egļu skujas, kas bija pavisam smagas no rudens mitruma un dvesa svaigu meža dvašu. Tad ar domu par siltām istabām un kūpošām vakariņām, aizmirstot nogurumu un vakara vēsumā salstošās rokas un kājas, visi čalodami devās mājas ceļā, vēl atskatīdamies, no labā meža atvadīdamies.

Mājās pārnākot, sūnu grozi bija jāatstāj ārā. Svaiga briežu sūna ir mīksta un elastīga kā maigākais sūklis, bet, sakaltusi sausa, tā sabirst pirkstos, ar to strādājot. Un ar to vēl bija jāstrādā – jāizlasa no tās skujas un gruži, citu sūnu un mētru atliekas un jānogriež tumšā kātu daļa, jānolīdzina visas sūnu galviņas vienādos garumos, gatavas likšanai uz palodzēm starp logu rūtīm. Tur tad tās visu ziemu varēja darboties kā liekā mitruma uzsūcējas, turot logus neaizsalušus vai tikai pa retam ļaujot uzplaukt kādai ledus puķei, ļaujot acīm arī patīkamu meža atgādinājumu ar savu gaiši iezaļgano, iepelēko krāsu. Mežā starp citām tumšām sūnām briežu sūnas atspīd gandrīz baltas, bet, mājās atnestas un sevišķi ziemas baltuma ielenktas, tās rāda savu īpatnējo, maigo krāsu.

Ja, vakariņas ēdot, nakts vējš, spiezdamies melnajās logu rūtīs, kustināja loga priekškaru, kāda balss priecīgi ierunājās: “Nu, rītvakar tā vairs nebūs, tad aukstie vēji vairs netiks mums klāt…”

Pēc vakariņām sūnu grozi bija jānes pa vienam iekšā, jādara rūpīgā tīrīšana, tikai tad tos varēja atstāt mierā, ārā līdz rītam mitrajā nakts tumsā.

Otrā dienā vēl bija liela, steidzīga logu mazgāšana, uz istabas augšas augšā un lejā kāpšana, noglabātos dubultlogus nonesot. Līmes (klīstera) maisīšana (vislabāk – piens un baltie milti), baltu papīra strēmeļu griešana, nagliņu, āmuriņa, šķēru un citu vajadzīgo lietu sameklēšana, to uzmanīšana un no vienas uz otru vietu pārnešana. Vienam vai diviem vajadzēja pastāvīgi būt uz kājām ar vaļā ausīm, acīm un veiklām rokām:

“Padod man šķēres!”

“Pacel to nagliņu!”

“Paej nost!”

“Neapgāz līmes podiņu!”

“Nogriez te to galu!” Un tā tālāk bez gala, līdz viss bija galā.

Un tomēr, lai cik daudz darītāju un palīgu, vienmēr kaut kas apgāžas, saplīst, neizdodas, pietrūkst un pazūd; vienmēr pazūd un pazūd, un nevar atrast, noslēpjas te šķēres, te nagliņas, te āmuriņš, pat līmes trauks… Gadās pat, ka kāds jau iesists un ielīmēts logs ir jāņem ārā – jo šķēres tur ir apgulušās, stūrītī zem sūnām, uz kurām pāris vietās, kā mazi, gaisīgi ziediņi ir mātes uzgriezti sīki dzīparu galiņi. (Saujām, saujām vien viņa tur tika kaisījusi daiļumu uz visiem, rudeņos, pavasaros, svētku un darba dienās… Varbūt to jauzdama, Īnas skolas biedrene Antonija, kādā vasarā pāris dienas tur ciemodamies teica: …”Te viss ir gaišs un saules pilns. Un var redzēt saules staru vaiņagu pats ap savu galvu” … Jā, saules dienā laivā braucot un ūdenī skatoties, to var redzēt. Skaistā, maigā Īnas skolas biedrene Antonija, viņai pirmajai no visām tām meitenēm dzīve satumsa…)

Kad dubultlogi bija salikti, istabās iestājās krēsla, diena bija galā, bet bija arī zināms, ka daļa krēslas nāca no šiem dubultlogiem. Labie darbinieki bija ienesuši istabās daļu tumsas, bija aizdzinuši vasaru. Vasara bija beigta, viņas gaismas un ziedu skrējiens tai gadā cauri. Tā nogulās lietū, ārā aiz dubultlogiem… Bērni, arī lielākās meitenes, uz brīdi apklusa bēdīgās pārdomās.

Bet tā jau nevarēja niekoties, un māte ierunājās, lai tiktu tam pāri:

“Šī vasariņa galā, nodzīvota. Ziema klāt! Nu sildīsimies siltā aizkrāsnē. Iededziet guni. Es nesīšu vakariņas.”

Un visi atdzīvojās – kad uzsnigs sniegs, būs tik gaišs viss, ka acis jāmiedz ciet… Un Ziemas svētki, un kamanu ceļš… Tā ziemas labie brīži jau sāka tur drūzmēties apkārt ar istabu siltumu, jaukumu, ar dzijas kamoliem, grāmatām, oglēm krāsnī, runām un gariem vakariem. Līdz tām tāli tālajām, ūdeņos un saulē mirdzošām pavasara dienām, kad dubultlogi būs atkal jāņem ārā…

Senāk tur viņi savas mēbeles mīlēja vairāk, bija saistīti pie tām ar maigākām jūtām, iegādājās tās ilgam laikam – mūžam varbūt. Skapis! Skapis bija gandrīz kā cilvēka dzīves līdzgaitnieks. Un pavasara dienās, Jurģu dienās, kad gaidīja, nāca un gāja: “…ak, skapi jau atveda?…” Meita gaidītā un viņas skapis! Tikai Matildai un Vilmai vēl savu skapju nebija, viņas bija vēl tik jaunas.

Jā, skapis, gaiša oša koka, dzelteni pulēts, ar greznu, noņemamu kroni, vai tikai egles koka, tumšāks, krāsots, ar nenoņemamu kroni, bet glītu, kokā grieztu rotājumu. Skapis bija vai katrā istabā un vēl drēbju klētī viens vai divi – tas, kādi cilvēki, kāda rocība. Augsts un stalts skapis noraudzījās cilvēku gaitās, glabāja to mantas, krājumus, dārgumus un noslēpumus. Dažā skapī gulēja audekli – linu un vadmalas baķi, locīti, saritināti pūra segām, palagiem, dvieļiem, godību galdautiem un – brūtgāna kārtai. Vaivarāji, dzīvības koka zariņi, vēl citas reibīgas, smaržīgas zālītes sargāja tos no kodēm, no iznīcības. Pūles jau bija glabājot.

Rudeņos uz skapju augšām sasēdās lieli, svītraini ķirbji, tik skaisti, ka grēks bija tos apēst – lai stāv, ko paskatīties. Turpat uz skapjaugšas, nezin kad un nezin kā, noslēpās kāda sīka, vajadzīga lieta, ko ilgi nevarēja atrast, līdz kādā lielākā mājas tīrīšanas sestdienā kāda priecīga balss sauca: “Nu redz’, kur tas ir, ko tik ilgi meklēja…” Kāds kaltiņš, āmurs vai pat garš cūku kaujamais tutenis. Uz skapja augšas bija sausa vieta, un roka kādreiz pastiepās tur kaut ko uzlikt un aizmirsa, un tur tas palika zem labā vasku rituļa.

Ciemos pie vecās mātes skapis smaržoja pēc baldriāna. Baldriāna pudelīte tur skapja plauktā glabājās, tuvu pie rokas, un cukura graudi. Bērni dabūja tikai cukura graudu vai carskas, lielajām viešņām vecā māte uz cukura graudiņa uzpilināja baldriānu – tas labs sirdij! Tur arvien viņas skapī glabājās arī znota dotā pudele kāda laba dzēriena, arī sirdij, kad kādreiz tā aiz bēdām sāk sāpēt. Kādas bēdas jau arī nebija tālu, un kādam tās jābēdā, gan jau vecai mātei, jaunie jau nebēdāja. Vecās mātes skapis bija arī izskatā tāds bēdīgs, ļoti tumšs, ļoti liels, un viņa durvis iečīkstējās ar garu skaņu, kad tās vēra. Sašķiebies, vecā māte teica.

Upeslejās mātes skapis bija oša koka, gaiši dzeltens, spožs ar atslēgu bunti durvīs, kuras maz kad slēdza, tikai ieskanējās, durvis ātri verot, meklējot, ņemot, klājot jaunās, mīkstās vilnas segas – saplāksnī austas, krāsās šatierī no gaiši zirņu zaļā līdz tumši egļu zaļam, ar sārtiem un zelta celiņiem vidū. Skapja otrā daļā, zem ziemas mēteļiem un melniem Sibīrijas aitādu kažokiem, pavisam dziļi lejā, aiz ādas krāgām un cepurēm, kādreiz parādījās un atkal nelietots un vēl neaizmests paslēpās gaišs, zili svītrots saules sargs ar perlamutra rokturīti un – korsete, visa no – “fišbeiniem”, ar āķiem un saitēm, ļoti garām, krustu šķērsu. To bērni dažkārt, kad mātes nebija mājās, slepen ņēma, lika ap vidu, gan otrādi – ar augšgalu uz leju, kā tas izskatījās pareizi, pēc desmit, divpadsmit gados izmainījušās modes. Mātes skapis bija gaišs un priecīgs, un uz tā stūra tik skaisti izskatījās Jāņu vaiņags, arvien izmeklēts visskaistākais, kuplākais ar baltajām kā krējums madarām un mēļajām veronikām un dedestiņiem.

Tēva skapī, kopš tēvs bija kritis lielinieku laikā, vairs neglabājās divstobrene – medību bise, ne brauniņš, ne nagans (drošībai viņa garajos braucienos ziemas naktīs no pagasta nama). Glabājās vēl žūksnis cara laika papīra naudas – pēc kara bankas izmaksāti zili papīri (tēva sakrāti zeltā bērnu skolām), gaidot vēl kādu laiku savas vērtības atgriešanos, kas neatgriezās.

Bērni tad drīkstēja ar tiem spēlēties, līdz māte tos iemeta krāsnī. Bet ilgi tēva skapī palika sainis rūpīgi sasietu tēva vēstuļu, ko viņš bija rakstījis sievai no kara lauka, stāstot, kā rīkoties ar saimniecību bez viņa, kur sēt rudzus, kur miežus, kuru gabalu atstāt papuvē, zem kuras labības sēt āboliņu un kā izecēt vārpotni. Vēl ilgi šajās vēstulēs viņa meklēja padomu sev un ko dot znotiem, lai tie kaut ko zinātu, kā vieglas smilts zemē ņemt labas ražas. Šīs vēstules un barometrs pie sienas zem tēva šautu stirnu buku ragiem bija vienīgie padomnieki. Vilma vasarsvētkos tur piesprauda bērza zariņus, un tie tur ar vītušu zaļumu nostāvēja visu gadu.

Dārziņos krusttēva divi skapji stāvēja drēbju klētī. Pie tiem varēja iet un ņemt segas – vilnas vai vieglās, linu un diedziņu rakstā, iet dienvidu gulēt dārzā, vai naktīs, kad istabās pārāk karsts (ciemiņiem daudz cepts un vārīts, alus darīts), gulēt klētī, šaurā gultiņā, runāties vai līdz rīta gaismai, vai sēdēt uz sliekšņa un klausīties, kā baltajām dzidrajām un rožābelēm jau krīt āboli.

Bet vēl daudz senāk, kad Upeslejās māja vēl nebija pārbūvēta, lielajā saimes istabā viens vai divi skapji dalīja puišu galu no meitu gala. Šī skapju siena! Tur vajadzēja lielas nevainības, lai to respektētu, un prāta un apdoma, ja ne! Kā tad, kad Jūle un Andrievs dzīvoja Upeslejās. Abi labi cilvēki, nemaz ne vairs tik jauni. Vēlāk citi pamēļoja – varbūt Jūle ar nodomu virinājusi sava pilnā skapja durvis?

Jā, tad vienu dienu tur Jūle nāca pie saimnieces – runāt. Un saimniece gāja pie saimnieka – runāt. Un saimnieks teica: “Tad man jārunā ar Andrievu,” – un gāja pie Andrieva. Tad Andrievs gāja pie Jūles, un viņi abi nāca pie saimnieka un saimnieces. Un drīz tad visi dzēra kāzas. Bet kāzu viešņas viena otru pamācīja: “Ar Andrievu vēl nevajag daudz jokot un prasīt. Viņš vēl tāds sabozies, reiz jau vecpuisī nozvērējies… Kad dzersim krustabas, tad redzēsi, kā priecāsies…”

Vilmas un Matildas dienās un sevišķi Īnas un Auces dienās skapis ir sācis pārvērsties, tas noliek savus greznos kroņus, top gluds kā piemineklis, ieraujas guļamistabā vai pavisam – pazūd sienā. Un nav atpakaļceļa vai apkārtceļa; jāiet jaunākiem laikiem tieši cauri visās lietās. Tāpat tas ar skapi.

Upeslejiete nu saimniekoja ar pusgraudniekiem, jo Upesleju lauksaimniecības mašīnas, arkli, rati un lopi kā nošautā Upeslejas īpašums bija lielinieku valdības laikā mājai atsavināti, aizvesti. Dažus gadus pusgrauda saimniekošanu Upeslejās uzņēmās netālais kaimiņš Siliņš, darbus abās mājās veicot kopīgiem kalpiem, mašīnām un saimnieku padomiem. Pašas Upeslejietes daļas palīdze bija Vilma. Bet “mājas otrā galā” vajadzēja pāris izdarīgu meitu, kas lai zinātu par graudnieka (Siliņa) daļas lopiem, pienu, sakņu dārziem. Tā tur ienāca Matilda.

Vecā Dārziņu māte bija līdz, kad Matildu atveda uz Upeslejām. Ja viņai patiktu, viņa varētu palikt tur un dzīvot, sākumā dažus mēnešus tikai apskatīties, vēlāk pēc Jurģiem kā priekšstrādniece, kad līdz ar otru meitu viņas dzīvotu tagadējās saimes istabās ļoti patstāvīgas, savrupējās telpās, kad Upesleju zemes lielos darbus nāks apstrādāt Siliņu saimnieks ar saviem puišiem, meitām un īrnieku ļaudīm. Rosība bija paredzama liela, gandrīz kā ar talkām vien nostrādājot abu māju lielākos darbus…

Matilda bija jauna, krāšņa meita, tikko pāri divdesmitajam gadam. Smejīga, jautra, liela ar pilnām krūtīm, augstiem gurniem, balta un rožaina, ar sarkaniem matiem un vasarā ar vasaras raibumiem, kas viņu pašu darīja mazliet norūpējušos, bet citu nevienu netraucēja domāt un teikt viņu skaistu, spēkpilnu, jaunu radījumu.

Dārziņos Matilda bija dzīvojusi gandrīz jau gadu. Dārziņu vecai mātei bija labi vārdi vien ko par Matildu teikt, un tomēr… Un vecā māte pusčukstus stāstīja, brīžam nopūšoties, brīžam pasmejoties: “Laba meitene. Mīļa un strādīga. Vienmēr paklausīga un priecīga. Žēl viņu laist projām. Bet nu… tik tā viena vaina. Tās dēļ jau viņu tie Ata Kurzemes draugi tik viegli šurp atlaiduši… Jauna sirds deg un tik – uz saimnieku. Taisni kā tāds bērns, visur klāt, vienmēr neatlaidīgi, tīrumā vai mājā pie galda. Un Atis saka – viņš nezina, ko darīt. Viņi ar Annu tik labi sadzīvo, bet tāda neatstājīga pieķeršanās var beidzot kaitēt un izjaukt…”

Upeslejās saimnieka nebija, kam pieķerties. Varēja cerēt, ka Matilda ieraudzīs kādu puisi. Sevišķi, kad Siliņu saime nāks vasarā strādāt, viņu brašie, veiklie jaunie puiši… Matilda bija bārene, pierunāta atnākusi no Kurzemes saimnieku draugiem līdzi uz Vidzemi, uz Upeslejietes tuviniekiem, Dārziņiem.

Tagad, atvesta uz Upeslejām, Matilda jaunajā vietā iedzīvojās ātri, staigāja balta, rožaina un grezna savā kuplā, jaunā augumā starp citām meitām, ko Siliņos un Upeslejās nākamai vasarai saderēja. Viņa kāroja draudzības un jautrības. Kad Matilda ienāca no sava mājas gala saimnieces istabās, vienmēr sākās joki un izsmiešanās. Matilda viegli atrada, par ko triekt, smieties un iesmīdināt arī citus. Viņas rokas vai dega saķert kādu un paķircināt, negaidot pārsteigt, pakutināt, lai būtu tracis un smiekli. Pār viņas sārtajām, apaļajām lūpām līdz ar smiekliem tad sprāga sīksīkas siekalu pērlītes, un viņa atgādināja augli, kas plīst no savu gatavo sulu pilnības, tāpat kā tās gatavās, dzeltenās plūmes, ko viņa nesa no dārza, kas bija iesprāgušas no savas pilnības un iesprāguma vietās sasūkušās mirdzēja sastingušas saldo plūmju sveķu pērlītes.

.

Matilda kāroja svētku un visādu dienu svinēšanas. Dzimšanas vai vārda dienas, bērnam nezinot, tad iepriekšējā vakarā bija jāmeklē ziedi un zari, jāapvij krēsls, jāsakārto ziedu pušķi un dāvanas. Tā čukstot un slēpjoties, tad svinēšanas gatavotājiem bija ne mazāk prieka kā tam, kam visu to gatavoja, ko nākamā rītā modināja ar skaļu dziedāšanu “No salda miega modies…”, vēl krekliņā sēdināja pušķotajā krēslā un šūpoja pāri citu galvām, līdz māte jau baiļodamies sauca – “Vai dieniņas, ne tik augstu, ne tik augstu!” Jā, bija jāuzmanās ar jauno meitu spēku, bija dzirdēti gadījieni, kur svinētāju nosit uz vietas, uzšūpojot to tik augstu, līdz tas atsitas pie griestiem.

Kurš puisis nu Matildu dabūs? – ļaudis sāka zīlēt. Matildā, ar visu viņas draiskulību un jautrību bija tomēr kaut kas nobriedis, varbūt pat pasmags, sērīgs. Viņa bija bārene, atvesta no tālās Kurzemes, ne tuvinieku, ne radu te. Kādēļ Dārziņi viņai bija jāpamet, tas arī varbūt nebija viņai gluži nezināms. Viņa kāroja svinību, dzimšanas dienu un vārda dienu prieku, viņa meklēja iekļauties kaut uz brīdi savējo vidū, būt ģimenē. Saulainas diezgan bija šīs dienas Upeslejās jauno sieviešu vidū, ar brīdi priecīgu valodu, ik rītus piena vedējus satiekot, uz pienotavu braucot, pēc pasta ejot. Pie siena un āboliņa un citos lauku darbos Siliņu ļaudis nāca ar pulku ātri vajadzīgo apdarīt, tad savu reizi varēja iet Siliņiem palīgos. Bet Siliņu puiši, kas nāca uz Upeslejām spožajās siena laika dienās, bija visi tik jauni, tiem kara dienests vēl stāvēja priekšā pirms nogruntēšanās dzīvē… Un iznesīgais, jautrais, nebēdīgais, iekārojamais un prasīgais Siliņu saimnieks vai maz laidīs tos pie vārda… Jā, tas būtu vai brīnums, ja Siliņu saimnieks Matildu neieraudzītu… Matilda kļuva daiļāka un daiļāka, ātra un smieklu pilna, savās gaišajās vasaras drānās ar sarkano matu kuplumu zem baltā, pakausī atsietā galvas lakatiņa. Dienas vidos viņa mazgājās, peldējās Aiviekstē, lai dzēstu savu darba sviedru un jaunā ķermeņa dvingu, kas viņu visur pavadīja kā dvesma no kādas mazliet indīgas puķes.

.

Jaunā āboliņa un timotiņa lauku Siliņu saimnieks nopļāva rīta cēliena dažās stundās, un līdz vakaram pļāvums bija tā izžuvis, ka to varēja raut šķūnī, tik sauss un saulains bija laiks. Siliņu un Upesleju ļaudis kustējās saulē, cits citu pārspēdami, talkas gars darbu darīja vieglāku. Matilda un Millija, vasaras meita, bija uz blāķa, Vītrags un Siliņu Jānis krāva sauso karsto āboliņu uz orēm, no vāliem, ko Siliņu saimnieks, uz zirgu grābekļa sēdēdams, sadzina kopā garās, izlocītās kaudzēs, Indriķis veda šķūnī un ar vieglo trīszaru “sparku” svieda to augšā uz blāķa tik ātri, ka Matilda un Millija tikko spēja blāķi vienādu izlīdzināt un piemīt.

Pēdējo āboliņa ori Siliņu saimnieks pats ieveda šķūnī: “…Izjūdz zirgus, atpūtini un izpeldini!” Viņš uzsauca Indriķim un, trīszari paķēris, svieda āboliņa klēpjus uz blāķa, pamezdams Millijai ar aci, ka viņa var laisties lejā, un Millija laimīgi nošļūca no blāķa, bet Matilda palika, tverot ātros saimnieka klēpjus. Kad Indriķis otru reizi iegāja šķūnī izjūgt un izvest zirgu, saimnieka tur vairs nebija. Lejā pie blāķa gulēja nomests trīszaris, it kā darbs vēl nebūtu pilnīgi paveikts, pēdējie āboliņa klēpji neuzmesti. Indriķis sarausa trīszarī krietnu klēpi āboliņa, lai sviestu to uz blāķa, tad apstājās, Matildas tur augšā neredzēja, bet blāķis, liekas, viegli šūpojās?… Un kur saimnieks? – Ahā… Indriķis tikai mirkli apstājās, tad, it kā neapdomādamies un tomēr labi mērķtiecīgi tēmēdams, uzmeta lielo klēpi uz blāķa, cik tālu spēdams. “Ak, tu pagāns…” Viņš klusu nošņāca un izmetās no šķūņa, tad ātri atgriezās un izbrauca zirgu ar tukšo ori ārā no šķūņa.

Tur viņš vēl kavējās ar zirgiem. Arī citi kavējās. Redzams – saimnieks bija palicis šķūnī un viņi gaidīja, slaucīja sviedrus, purināja āboliņa gružus no apkaklēm un gaidīja, mazliet it kā neziņā, kā sevī pasmīnēdami, tomēr nelikdamies ko manām, bet arī negrasījās atstāt šķūņa priekšu. Gaidīja. Un tad saimnieks un Matilda smiedamies nāca no otras puses. Gudrinieki – viņi bija izgājuši no šķūņa pa otrām durvīm un apgājuši līkumu. Zināmais tā palika neslēpts, bet tomēr īsti nezināms.

Tā sākās Matildas lielā dzīve. Pēc nākošā gada viņa aizgāja dzīvot uz Siliņiem. Drīzi viņai tur bija savrupa istaba. Viņa tur palika. Palika ilgus gadus. Sākumā it kā uzvarētāja, vēlāk varbūt kā uzvarētā. Kā tas ir ar mums visiem, kas, daudz nedomājot, metamies cīņā ar dzīvi. Ko Matilda daudz būtu varējusi apdomāt? Reiz jau viņa bija upē metusies viņa dēļ un Siliņu saimnieces naidīguma dēļ. Bet dzīvot bija labāk, dzīvot bija labi. Viņa mīlēja Siliņu saimnieku. Viņa mīlēja tā, kā viņi visi par to tur aizrautīgi dziedāja, kad kopā svinēja savus svētkus vasarās un ziemās: “… Mīli to meiten’, kad zvaigznes debesu dziļumos dziest…” Un Siliņu saimnieks, dziedādams savā labajā, košajā baritonā, jūsmā aizvēra acis un viņam tas tā piederējās tāpat kā tas, kad pagalmā vai šķūnī svētkos dejojot, viņš pēkšņi pierāva savu dejotāju stingri pie krūts, strauji saspieda tās rociņu un dažreiz pat noskūpstīja tai pirkstu galus. Turklāt viņš tā smaidīja, ka tas viss bija joks, ne joks, bet īsts dzīves slavinājums, sakāpināts, aizrautīgs prieka brīdis.

Tad ilgi gaidītais miers bija atnācis, karš beidzies, izciests. Upeslejas bija turpat savā krastā. Upeslejiete nebija devusies Kurzemes bēgļiem līdzi, kas nāca, apstājās, padzīvoja brīdi un devās tālāk. Bērni bija veseli. Un – Upesleja pārnāca no kara. Vecāks. Bet neievainots. Gāja, skatījās savos laukos, skatījās šķūņos, sētās, jumtos. Viss bija noplucis, vecāks, bet – turpat, vecā vietā, neizpostīts, nenodedzis, kā tas bija daudz kur citur zemē. Varēja sākt domāt un prātot, un darīt visu atkal kā agrāk. Bet viņa laiks pēkšņi bija īss.

Viņu iemeta cietumā jaunā lielinieku valdība.

Jau pagāja trešais mēnesis viņam vienā cietumā, tad to ielika otrā, citā pilsētiņā. Apcietināja arī Upeslejietes tēvu. Sagaidītais miers bija neziņas un baiļu pilnāks kā nekāds cits laiks.

Kādā marta dienā Upeslejas mājas durvīs apstājās kāds vīrs un, kā mācēdams, teica savu melno ziņu, ka viņš bijis divdesmit verstis attālajā miestā, pilsētiņā, redzējis Upesleju saimnieku uz ielas garām vestu kopā ar dažiem citiem, un tas uzsaucis viņam, lai pasaka sievai, lai viņa gādā par bērniem un viņu vairs negaida, ka… Nu jā… viņi vesti prom no cietuma, soda izpildīšanai. Kur, kā tālāk, kad, tūlīt naktī, vai… – to viņš īsti nezināja.

Upesleju māja pēkšņi bija pilna skaļas raudāšanas un brēkšanas – kliedza bērni, par vēlu Upselejiete gribēja aizvērt durvis, tie bija dzirdējuši, sapratuši. Tā bija melnākā diena Upeslejās.

Jaunā Grīvu vedekla bija tur klāt, dzīvoja kādu laiku Upselejās, jo Rīgā nebija ko ēst, kā viņa to kā pusizbrīnēta teica, un visi to zināja. Viņa palīdzēja Upeslejietei noturēties šai dienā. Viņas abas brauca dubļainajā agrā pavasara ceļā, krēslai jau metoties un naktij nākot, vairāk kā divdesmit kilometru garo ceļu uz Stukmaņiem (Pļaviņām). Visas durvis tur bija ciet, visi ceļi tukši. Upeslejiete bēdās bija metusies uz melno Daugavas ūdeni, bet jaunā Grīvu vedekla to bija saturējusi un atveda mājās.

Tā nakts un citas naktis un dienas nāca, un tām bija jāiet cauri, kā tas ir vienmēr.

Upesleju saimnieku nošāva tai naktī kaut kur Stukmaņu apkārtnes priedēs kopā ar citiem pieciem no tuvākas un tālākas apkārtnes. Vasaras sākumā, “kad ienāca vācieši” (kā to laiku cilvēki sauca), nošautos no to kopējā kapa izraka un viņu piederīgie tos aizveda apbedīt savās kapsētās. Tā to vēstot, tas izklausās skaidri un gandrīz – labi un tīri. Mazliet citādi varbūt – dzirdot kādu stāstam, kas pie atrakšanas tur bijis klāt: …Kāds jauns cilvēks, kāda nošautā dēls, apķēries ap priedes stumbru, raudājis. Un vēmis…

Un apīņi! Turpat, rīta pusē, Vītragu istabiņas galā, aiz sīpolu un pētersīļu vadziņām, bija iedobulītis, neliela vietiņa pirms pagrabiņa, kur apīņiem bija vieta. Piekraste, pacelta pret sauli. Tur apīņi sanāca kā saukti. Neviens to ne redzēja, ne zināja, kad Vītrags tur tos stādīja vai sēja. Apīņi jau arī nebija jāstāda katru gadu, tie pārziemoja un, labi kopti, izdzina asnus agri. Vītrags tur palocījās, palīkāja šad tad vakaros. Bija laiks pavasaros, kad visur locījās muguras pie zemes, rušināja, rausa. Drīz vien jau Vītraga apīņi vijās pa gludi nodarinātiem, smalkiem, taisniem mietiņiem – apīņu balstiem – uz augšu. Zeme nobērta smalku skaidienes drazu. Un tad tie ziedēja un pumpuroja, un lieli ķekari karājās kā vīna dārzā. Dažu gadu to bija vairāk un smagāki, dažu gadu ne tā. Gluži bešā jau nekad.

Darbs tas bija un prieks. Labi bija vakaros pēc dienas darbiem rudens pusē, kad vēss jau metās, aizsieties rupju priekšautu vai tīru maisu pār ceļiem un šķīt apīņus, izplūkt, izlupināt ķekarus no lapām, no līkloču savijušamies apīņu kauliem, kas visi kopā, no mietiņiem nogriezti uz zāļu nesamās segas, bija sanesti istabā. Rokas kļuva sveķainas līdz elkoņiem, aplipa ar sīkām, sažuvušām ziedlapiņām, un istabiņa piekūpēja tik pilna stiprās, rūgtenās smaržas, ka elpu sita ciet. Ne jau Vītragam. Un arī ne Vītradzienei, kaut gan viņa tā teica, pasūdzējās. Vītradziene arvien par visu pasūdzējās, citreiz nopietni, žēlabaini, no visas sirds, citreiz tāpat pus pa jokam. “Vī, vilks,” viņa teica. Bet visam bija jānotiek tā, kā tam bija jānotiek. Apīņiem bija jāžūst un jāsmaržo.

Vītrags sēdēja pie apīņu lupināšanas, kad ārā vairs cita darba neredzēja darīt krēslas dēļ, vai līņāja rudens lietus, bet istabiņa bija silta kā podiņš, jo Vītradziene cepa maizes cepienu. Krāsns siltums derēja pašiem, apīņiem un daudz kam vēl citam apžāvējamam no rudens ražas. Vītrags tad pat steidza tīt arī savas rūpīgi audzētās tabakas lapas (cigāru tabakas garās lapas un vienkāršās pīpes tabakas apaļās lapas) ciešos jo ciešos vīstokļos, bāza skārdenēs (bija agrāk tādas labas cukura bundžas, ko vēlāk vairs nevarēja dabūt) un lika krāsnī sutināties, tikko Vītradziene bija izvilkusi pēdējo maizes klaipu no krāsns. Dažreiz vēl īpaši vajadzēja piekurināt. Apīņiem vajadzēja laba siltuma. Tāpat jau tos visus tur istabiņā nevarēja izžāvēt, bija jānes uz riju, jāliek uz sietiem.

Istabiņa pietvīka, piekūpēja no apīņu stipruma, kuru smarža vien jau pārsita siltās maizes smaržu, kur vēl tabaka krāsnī un Vītraga mūžīgās pīpes dūms! Ienācējam, kas atvēra istabiņas durvis, biezais gaiss tā iecirtās krūtīs, ka ne ierunāties pirmā brīdī. Bet tās bija dzīves smaržas un smakas, dzīves stiprums un siltums, labs un svētīgs.

Uz palodzes mazajā lodziņā uz upes pusi, uz dienvidu pusi, tādā gaisā auga mirtes, kuplas un biezas it kā pašas no sevis, un mazais Jurītis pats šūpojās savā tēva pakārtajā šūpulī; kājās celdamies, pussēdus tupdamies, pie auklām turēdamies, viņš metās no visa spēka, un šūpulis gāja svārstāmies augstu jo augstu, augstāk kā jebkad kāds cits tā mazo Jurīti būtu drīkstējis šūpot.

Tad Vītradziene apsēja biezāku galvas lakatiņu un aizgāja uz lielo māju pēc dzeramā ūdens. Negribējās gan ne galvu ārā bāzt no siltās istabiņas, bet tāpat vienmēr, lai kāds laiks, nācās iet uz kūtiņu, uz klētiņu, pagrabiņu. Viņa aiztecēja viegli, taisni pāri skaidienei, atstāja piesmelto spaini pie akas, iegāja iekšā apskatīties, ko meitas un saimniece dara.

“Vītrags lupina apīņus,” viņa teica un nolika saimniecei priekšā uz galda lielu lielo apīņu ķekaru ar bālzaļām, mīkstām pogām.

“Vai! Apīņi! Kas par skaistiem apīņiem!” Saimniece priecājās, glāstīdama zīžainās apīņu pogaļas, vienu brīdi aiziedama atmiņās uz sava tēva māju otrā pagasta galā, uz savām jaunām dienām, tur māla zemē tētiņam apīņi auga augstu un kupli, smagi pāri apīņu mietiem svērdamies. Tos uzskatot, katrs tiem veltīja kādu labu domu – apīņi! Savāda spēka pilnie apīņi, kas vai vienā brīdī saldo misu, ko sievietēm un katram bērnam bija labi iedzert, pārvērta tik rūgtu un stipru, ka tā vīrus pie zemes varēja gāzt…

“Vai ne, saimniec, drusku jau apīņu vajadzēs, kulšanas talkai tak alus būs jātaisa, saimniec?”

“Jātaisa būs. Kā nu ne? Vītrags gan to stipru taisa, bet tāda jau vīriešiem kāro…” Un saimniece piesprauda apīņu zaru ar smaržīgajām, maigajām pogaļām, pie sienas, pie apaļā “barometra”, laika rādītāja (pie kura miera laikā pats Upesleja tik bieži piesita ar pirkstu, lai uzzinātu, vai siena laiks turpināsies, vai nopļauto āboliņu varēs savest šķūņos?…) Upeslejiete tur pie šī barometra vai pie vīra medītajiem briežu un stirnu ragiem bieži piesprauda kaut ko zaļu no dārza vai meža, tāpat kā tagad skaistos apīņus, lai vīst un pagreznojas.

Upeslejās ūdeni cilvēkiem un lopiem lietoja no akas. Aka pagalmā bija kā visas sētas sirds. Laipnību juta mājojam ap to. Upesleju aka nebija sevišķi dziļa (četri, pieci metri) ar koka grodiem un baltu smilti lejā.

Aka nebija pašā pagalma vidū, bet tuvāk mājas rītu stūrim. Virszemē akai bija tādi pat koka grodi kā lejup, zemes iekšienē, tie bija resnu baļķu, iekšpusē aptēsti, virs zemes trīs grodi, sudrabpelēki no saules un lietus. Vinda karājās pāri, iestiprināta izmeklētā divgalotņu koka stabā, koka spainis pie vindas dzelzs āķī, ar dzelzs stīpu pāri. Kad vecais, zaļi krāsotais spainis sadila, tā vietā nāca jauns, mazliet smagāks, nekrāsota koka spainis.

Akas ūdens bija vienmēr vēss un ar labu garšu, tas ir – bez sevišķi jūtamas piegaršas, bet, jādomā, ar krietnu kaļķu piedevu, jo meitas matus mazgāja tikai upes ūdenī vai lietus un izkausēta sniega ūdenī (akas ūdenī no matiem nevarēja izmazgāt ziepes un mati “kļuva cieti”). Tā to darīja tikai jaunās meitas un sievas. Vīri sestdienas vannā vai ātrā nošķīstīšanās reizē, pārnākot no siena pļavas, lēja akas ūdeni pāri galvām bez bēdu.

Upesleju akā ūdens nekad neizsīka, lai arī kādreiz ļoti sausā vasarā ūdens līmenis mazliet kritās. Aku tīrīja reizi gadā vai kā nu tas bija vajadzīgs, nokāpjot akā un izsmeļot visu ūdeni un nogulšņas, līdz lejā atkal mirdzēja balta smilts. Apkārt akai gulēja dažas lielas, plakanas akmens plāksnes, izmeklētas Aiviekstes krastos, kaut kur lejup uz Daugavas pusi, kur tās krasti dažuviet bija tādu akmens plākšņu bagāti. Pie akas šīs plāksnes noderēja, lai akai arvien varētu pieiet sausām kājām, jo lielākos ūdens smelšanas brīžos nolaistījies ūdens tur varēja sakrāties peļķēs. Gan ne uz ilgu laiku, jo Upesleju zeme bija smilts zemes, kas mitrumu uzsūca ātri.

Siena laikā pie akas dzēra vīri, sievas un zirgi. Ja ļāva zirgiem pēc patikas paspēlēties dzerot, tie nokodīja spaiņa malu baltu un mazliet spurainu. Ja ne par daudz, tā nebija nekāda vaina. Ļaudīm dzerot atkal no spaiņa (no kura ūdens pēc zirgu dzirdīšanas bija izliets ar baltām šaltīm zālē), mīkstā, apgrubinātā koka spaiņa mala tīkami kļāvās lūpās, dodot it kā kādu neizteicamu saldumu līdzi vēsajam, dzidrajam ūdenim. (Varbūt tā bija neskaidra, bet dziļi laimīga izjūta par lielo kopību ar visu dzīvo pasauli apkārt.)

Skaisti bija, kad zirgi dzēra pie akas. Tad visas vasaras karstais darba grūtums it kā ienāca sētā norimt, atplaukt spēkā un grācijā. Tikai īsu brīdi iebaiļojās sirds par darba nogurdinātiem zirgiem un cilvēkiem, tad tā izgaismojās priekā – tas tur pie akas bija spēku atplaukšanas brīdis, dzīvības brīdis. Aka bija pagalma un visas mājas sirds.

Sētā ienākot, pie akas vispirms apstājās kāds ziņnesis, ūdens policists vai ciemiņš ar mirdzošu divriteni un nosvīdušu pieri.

Akas tuvumā dažreiz stāvēja ūdens “toveri”, kur dzisināja piena kannas. Tajos ūdens bija jāmaina bieži. No ātrās smelšanas tad visa vindas kārts nolija slapja ar ūdeni, rokām bija jāuzmanās neslīdēt, neuzraut tukšu spaini sev sejā vai atlaist, lai pilns spainis iekrīt atpakaļ akā. Bet tas varēja gadīties tikai nemākulim un tādam, teiksim, pilsētniekam, kam rokas sāka salt karstā vasaras laikā no zemes vēsā ūdens.

.

Un ziemā? Ziemā aka apsala, bet neaizsala. Dažreiz, visaukstajā ziemas naktī, ja ūdenim akā bija uzsalusi ledus kārta, to varēja salauzt, nolaižot labi spēcīgi arī ledus apsalušo, smago spaini lejā. Ja sals ieilga, akā lejā gar grodiem varēja sabiezēt ledus valnis, bet vidū arvien palika āliņģis, kur spaini iegremdēt un smelt. Arī augšā tad grodi apsala un ap aku veidojās zils ledus kalns, tas varēja saaugt līdz pēdējam grodam. Lopiem un cilvēkiem daudzos ūdens spaiņus smeļot, tad dienas nebija vieglas. Lai kāds neieveltos akā, bija jāņem cirvis rokā un jācērt, jātīra ledus prom.

Ledus netiktu jau nekad tik tālu, tik biezs saaudzēts, ja – negaidītu atkusni. Atkusnim kuru katru dienu bija jānāk, tad ledus attīrītos vai tikai kļūtu mīkstāks, vieglāk atskaldāms.

Bet atkusnis dažreiz nenāca. Tad kādam beidzot bija jāņem cirvis un lāpsta rokās, lai arī laiks bija tik auksts, ka acis sprāga no pieres ārā, cimdi sala pie cirvja kāta un ledus bija ciets kā akmens. Bet kādam tas darbs bija jāsāk, un, kad kāds sāka, cits palīdzēja. Ziemas dienas nebija vieglas pie akas, ne arī citur sētā – pie siena un salmu nešanas, pie aizsnigušo pagraba durvju attaisīšanas un aiztaisīšanas, vēl jāuzmanās, lai salā nokaitētais, vecmodīgās klēts atslēgas dzelzs kloķis nenorauj rokām ādu…

Bet grūtums jau nevalda mūžīgi.