Senāk tur viņi savas mēbeles mīlēja vairāk, bija saistīti pie tām ar maigākām jūtām, iegādājās tās ilgam laikam – mūžam varbūt. Skapis! Skapis bija gandrīz kā cilvēka dzīves līdzgaitnieks. Un pavasara dienās, Jurģu dienās, kad gaidīja, nāca un gāja: “…ak, skapi jau atveda?…” Meita gaidītā un viņas skapis! Tikai Matildai un Vilmai vēl savu skapju nebija, viņas bija vēl tik jaunas.
Jā, skapis, gaiša oša koka, dzelteni pulēts, ar greznu, noņemamu kroni, vai tikai egles koka, tumšāks, krāsots, ar nenoņemamu kroni, bet glītu, kokā grieztu rotājumu. Skapis bija vai katrā istabā un vēl drēbju klētī viens vai divi – tas, kādi cilvēki, kāda rocība. Augsts un stalts skapis noraudzījās cilvēku gaitās, glabāja to mantas, krājumus, dārgumus un noslēpumus. Dažā skapī gulēja audekli – linu un vadmalas baķi, locīti, saritināti pūra segām, palagiem, dvieļiem, godību galdautiem un – brūtgāna kārtai. Vaivarāji, dzīvības koka zariņi, vēl citas reibīgas, smaržīgas zālītes sargāja tos no kodēm, no iznīcības. Pūles jau bija glabājot.
Rudeņos uz skapju augšām sasēdās lieli, svītraini ķirbji, tik skaisti, ka grēks bija tos apēst – lai stāv, ko paskatīties. Turpat uz skapjaugšas, nezin kad un nezin kā, noslēpās kāda sīka, vajadzīga lieta, ko ilgi nevarēja atrast, līdz kādā lielākā mājas tīrīšanas sestdienā kāda priecīga balss sauca: “Nu redz’, kur tas ir, ko tik ilgi meklēja…” Kāds kaltiņš, āmurs vai pat garš cūku kaujamais tutenis. Uz skapja augšas bija sausa vieta, un roka kādreiz pastiepās tur kaut ko uzlikt un aizmirsa, un tur tas palika zem labā vasku rituļa.
Ciemos pie vecās mātes skapis smaržoja pēc baldriāna. Baldriāna pudelīte tur skapja plauktā glabājās, tuvu pie rokas, un cukura graudi. Bērni dabūja tikai cukura graudu vai carskas, lielajām viešņām vecā māte uz cukura graudiņa uzpilināja baldriānu – tas labs sirdij! Tur arvien viņas skapī glabājās arī znota dotā pudele kāda laba dzēriena, arī sirdij, kad kādreiz tā aiz bēdām sāk sāpēt. Kādas bēdas jau arī nebija tālu, un kādam tās jābēdā, gan jau vecai mātei, jaunie jau nebēdāja. Vecās mātes skapis bija arī izskatā tāds bēdīgs, ļoti tumšs, ļoti liels, un viņa durvis iečīkstējās ar garu skaņu, kad tās vēra. Sašķiebies, vecā māte teica.
Upeslejās mātes skapis bija oša koka, gaiši dzeltens, spožs ar atslēgu bunti durvīs, kuras maz kad slēdza, tikai ieskanējās, durvis ātri verot, meklējot, ņemot, klājot jaunās, mīkstās vilnas segas – saplāksnī austas, krāsās šatierī no gaiši zirņu zaļā līdz tumši egļu zaļam, ar sārtiem un zelta celiņiem vidū. Skapja otrā daļā, zem ziemas mēteļiem un melniem Sibīrijas aitādu kažokiem, pavisam dziļi lejā, aiz ādas krāgām un cepurēm, kādreiz parādījās un atkal nelietots un vēl neaizmests paslēpās gaišs, zili svītrots saules sargs ar perlamutra rokturīti un – korsete, visa no – “fišbeiniem”, ar āķiem un saitēm, ļoti garām, krustu šķērsu. To bērni dažkārt, kad mātes nebija mājās, slepen ņēma, lika ap vidu, gan otrādi – ar augšgalu uz leju, kā tas izskatījās pareizi, pēc desmit, divpadsmit gados izmainījušās modes. Mātes skapis bija gaišs un priecīgs, un uz tā stūra tik skaisti izskatījās Jāņu vaiņags, arvien izmeklēts visskaistākais, kuplākais ar baltajām kā krējums madarām un mēļajām veronikām un dedestiņiem.
Tēva skapī, kopš tēvs bija kritis lielinieku laikā, vairs neglabājās divstobrene – medību bise, ne brauniņš, ne nagans (drošībai viņa garajos braucienos ziemas naktīs no pagasta nama). Glabājās vēl žūksnis cara laika papīra naudas – pēc kara bankas izmaksāti zili papīri (tēva sakrāti zeltā bērnu skolām), gaidot vēl kādu laiku savas vērtības atgriešanos, kas neatgriezās.
Bērni tad drīkstēja ar tiem spēlēties, līdz māte tos iemeta krāsnī. Bet ilgi tēva skapī palika sainis rūpīgi sasietu tēva vēstuļu, ko viņš bija rakstījis sievai no kara lauka, stāstot, kā rīkoties ar saimniecību bez viņa, kur sēt rudzus, kur miežus, kuru gabalu atstāt papuvē, zem kuras labības sēt āboliņu un kā izecēt vārpotni. Vēl ilgi šajās vēstulēs viņa meklēja padomu sev un ko dot znotiem, lai tie kaut ko zinātu, kā vieglas smilts zemē ņemt labas ražas. Šīs vēstules un barometrs pie sienas zem tēva šautu stirnu buku ragiem bija vienīgie padomnieki. Vilma vasarsvētkos tur piesprauda bērza zariņus, un tie tur ar vītušu zaļumu nostāvēja visu gadu.
Dārziņos krusttēva divi skapji stāvēja drēbju klētī. Pie tiem varēja iet un ņemt segas – vilnas vai vieglās, linu un diedziņu rakstā, iet dienvidu gulēt dārzā, vai naktīs, kad istabās pārāk karsts (ciemiņiem daudz cepts un vārīts, alus darīts), gulēt klētī, šaurā gultiņā, runāties vai līdz rīta gaismai, vai sēdēt uz sliekšņa un klausīties, kā baltajām dzidrajām un rožābelēm jau krīt āboli.
Bet vēl daudz senāk, kad Upeslejās māja vēl nebija pārbūvēta, lielajā saimes istabā viens vai divi skapji dalīja puišu galu no meitu gala. Šī skapju siena! Tur vajadzēja lielas nevainības, lai to respektētu, un prāta un apdoma, ja ne! Kā tad, kad Jūle un Andrievs dzīvoja Upeslejās. Abi labi cilvēki, nemaz ne vairs tik jauni. Vēlāk citi pamēļoja – varbūt Jūle ar nodomu virinājusi sava pilnā skapja durvis?
Jā, tad vienu dienu tur Jūle nāca pie saimnieces – runāt. Un saimniece gāja pie saimnieka – runāt. Un saimnieks teica: “Tad man jārunā ar Andrievu,” – un gāja pie Andrieva. Tad Andrievs gāja pie Jūles, un viņi abi nāca pie saimnieka un saimnieces. Un drīz tad visi dzēra kāzas. Bet kāzu viešņas viena otru pamācīja: “Ar Andrievu vēl nevajag daudz jokot un prasīt. Viņš vēl tāds sabozies, reiz jau vecpuisī nozvērējies… Kad dzersim krustabas, tad redzēsi, kā priecāsies…”
Vilmas un Matildas dienās un sevišķi Īnas un Auces dienās skapis ir sācis pārvērsties, tas noliek savus greznos kroņus, top gluds kā piemineklis, ieraujas guļamistabā vai pavisam – pazūd sienā. Un nav atpakaļceļa vai apkārtceļa; jāiet jaunākiem laikiem tieši cauri visās lietās. Tāpat tas ar skapi.
