Rudeņos tā bija laba diena, kad lika dubultlogus. Istabas gan kļuva mazliet tumšākas, bet ienāca drošība, siltums, ciemošanās noskaņa, lēnības un dzīves pacietīgas izbaudīšanas atmosfaira.

Logu ielikšanai vajadzēja ņemt dienu vai divas, pat vairāk, ja kas cits iegadījās vidū. Iepriekšējā dienā jau bija jāatnes sūniņas no meža. Tas bija skaisti, iet vēlā rudenī uz mežu (vairāki mājas sievieši un visi bērni pulkā), iet ar vajadzību un iespēju ko atrast, lai gan visu mežu devumu – ogu, sēņu, puķu laiks bija pāri. Pat dzeltenu lapu vairs bija maz.

Bija jāiet uz Aroniešu mežu, uz lielu, retu priežu uzkalniņiem, kur tukšajos laukumos bija tikai ļoti mazas priedītes, eglītes un daudz visādu sūnu pārziedējušu viršu vidū.

Bija jālasa visbaltākās, visapaļākās sūniņas – briežu sūnas. Bērni runājās un brīnījās, kādēļ ziemeļu brieži ēd tieši šīs baltās, neēdami izskatīgās sūnas? Visi dzīvnieki – govis, zirgi aitas ēda kaut ko zaļu. Bērniem baltās sūniņas bija jāpagaršo, tad jāsteidzas ar to lasīšanu, jāpielasa bija lieli kurvji. Sūniņu bija daudz, bet tās bija jāceļ ārā no zemes uzmanīgi. Laukumiņos kopā augušās varēja izcelt no zemes kā mazus segas gabalus, bet skaistākās bija tās, kas auga pa vienai kā apaļas galviņas. Kurvjos visas bija jāliek kārtām, glīti, pārāk tās nesaburzot. Un, kad tā noliecās pie zemes šai meklēšanā, tur atvērās vesela raiba pasaule, tur bija sūnas, tumši zaļas un gludas kā samts un citas ar zeltainu mirdzumu, bija skujas un visādi čiekuri, šur tur kāda melna vai sarkana piepīte, sēnīte. Ja bija bijis labs brūkleņu gads, gadījās arī pa izsalušai, saldai brūklenei… Mežs likās citāds kā vasarā.

Priedes augstākas, zeme kailāka, viss nopietnāks, svinīgāks, skumīgāks un arī it kā smaidīgs pret bērniem, pilns savas dzīves, savas ziemas, savu tumšo nakšu un auksto dienu dzīvošanas, par ko bērniem nebija daudz ziņu. Kā bija vasarā, to viņi zināja labāk – vasarā viss zaļoja un auga, sildījās, ziedēja, deva ogas, sēnes; skudras un kukaiņi tekāja… Kur tie pa ziemu dzīvoja? Un stirnas un zaķi? Putni? Liels, noslēpumains bija tāds rudens mežs, tāla svešuma pilns. Zari šalca nerimtīgu šalkoņu.

Kad diena sāka krēslot, visiem apavi bija skuju, rasas un zirnekļu tīklu norakstīti un grozi pilni ar baltajām briežu sūniņām. Visi saūīnājās, lai visi bērni un lielie būtu kopā, tad laidās uz mājas pusi, pāri vienam un otram meža uzkalniņam. Vilma saplūca asos ašķus, no kuriem vīšķus taisīt, ar ko gurķu muciņas un koka vāciņus noberzt, Matilda sameklēja rūgtos vaivarājus, ko likt starp goda segām skapī un lādē, lai kodes nemetas. Arī citiem bija pilnas rokas, dažam kāda skaista, vēla dzeltena lapa, citam priežu un egļu skujas, kas bija pavisam smagas no rudens mitruma un dvesa svaigu meža dvašu. Tad ar domu par siltām istabām un kūpošām vakariņām, aizmirstot nogurumu un vakara vēsumā salstošās rokas un kājas, visi čalodami devās mājas ceļā, vēl atskatīdamies, no labā meža atvadīdamies.

Mājās pārnākot, sūnu grozi bija jāatstāj ārā. Svaiga briežu sūna ir mīksta un elastīga kā maigākais sūklis, bet, sakaltusi sausa, tā sabirst pirkstos, ar to strādājot. Un ar to vēl bija jāstrādā – jāizlasa no tās skujas un gruži, citu sūnu un mētru atliekas un jānogriež tumšā kātu daļa, jānolīdzina visas sūnu galviņas vienādos garumos, gatavas likšanai uz palodzēm starp logu rūtīm. Tur tad tās visu ziemu varēja darboties kā liekā mitruma uzsūcējas, turot logus neaizsalušus vai tikai pa retam ļaujot uzplaukt kādai ledus puķei, ļaujot acīm arī patīkamu meža atgādinājumu ar savu gaiši iezaļgano, iepelēko krāsu. Mežā starp citām tumšām sūnām briežu sūnas atspīd gandrīz baltas, bet, mājās atnestas un sevišķi ziemas baltuma ielenktas, tās rāda savu īpatnējo, maigo krāsu.

Ja, vakariņas ēdot, nakts vējš, spiezdamies melnajās logu rūtīs, kustināja loga priekškaru, kāda balss priecīgi ierunājās: “Nu, rītvakar tā vairs nebūs, tad aukstie vēji vairs netiks mums klāt…”

Pēc vakariņām sūnu grozi bija jānes pa vienam iekšā, jādara rūpīgā tīrīšana, tikai tad tos varēja atstāt mierā, ārā līdz rītam mitrajā nakts tumsā.

Otrā dienā vēl bija liela, steidzīga logu mazgāšana, uz istabas augšas augšā un lejā kāpšana, noglabātos dubultlogus nonesot. Līmes (klīstera) maisīšana (vislabāk – piens un baltie milti), baltu papīra strēmeļu griešana, nagliņu, āmuriņa, šķēru un citu vajadzīgo lietu sameklēšana, to uzmanīšana un no vienas uz otru vietu pārnešana. Vienam vai diviem vajadzēja pastāvīgi būt uz kājām ar vaļā ausīm, acīm un veiklām rokām:

“Padod man šķēres!”

“Pacel to nagliņu!”

“Paej nost!”

“Neapgāz līmes podiņu!”

“Nogriez te to galu!” Un tā tālāk bez gala, līdz viss bija galā.

Un tomēr, lai cik daudz darītāju un palīgu, vienmēr kaut kas apgāžas, saplīst, neizdodas, pietrūkst un pazūd; vienmēr pazūd un pazūd, un nevar atrast, noslēpjas te šķēres, te nagliņas, te āmuriņš, pat līmes trauks… Gadās pat, ka kāds jau iesists un ielīmēts logs ir jāņem ārā – jo šķēres tur ir apgulušās, stūrītī zem sūnām, uz kurām pāris vietās, kā mazi, gaisīgi ziediņi ir mātes uzgriezti sīki dzīparu galiņi. (Saujām, saujām vien viņa tur tika kaisījusi daiļumu uz visiem, rudeņos, pavasaros, svētku un darba dienās… Varbūt to jauzdama, Īnas skolas biedrene Antonija, kādā vasarā pāris dienas tur ciemodamies teica: …”Te viss ir gaišs un saules pilns. Un var redzēt saules staru vaiņagu pats ap savu galvu” … Jā, saules dienā laivā braucot un ūdenī skatoties, to var redzēt. Skaistā, maigā Īnas skolas biedrene Antonija, viņai pirmajai no visām tām meitenēm dzīve satumsa…)

Kad dubultlogi bija salikti, istabās iestājās krēsla, diena bija galā, bet bija arī zināms, ka daļa krēslas nāca no šiem dubultlogiem. Labie darbinieki bija ienesuši istabās daļu tumsas, bija aizdzinuši vasaru. Vasara bija beigta, viņas gaismas un ziedu skrējiens tai gadā cauri. Tā nogulās lietū, ārā aiz dubultlogiem… Bērni, arī lielākās meitenes, uz brīdi apklusa bēdīgās pārdomās.

Bet tā jau nevarēja niekoties, un māte ierunājās, lai tiktu tam pāri:

“Šī vasariņa galā, nodzīvota. Ziema klāt! Nu sildīsimies siltā aizkrāsnē. Iededziet guni. Es nesīšu vakariņas.”

Un visi atdzīvojās – kad uzsnigs sniegs, būs tik gaišs viss, ka acis jāmiedz ciet… Un Ziemas svētki, un kamanu ceļš… Tā ziemas labie brīži jau sāka tur drūzmēties apkārt ar istabu siltumu, jaukumu, ar dzijas kamoliem, grāmatām, oglēm krāsnī, runām un gariem vakariem. Līdz tām tāli tālajām, ūdeņos un saulē mirdzošām pavasara dienām, kad dubultlogi būs atkal jāņem ārā…