Īna savus studiju gadus un vēlāk vēl daudz citus gadus no savas dzīves pavadīja pilsētā. Bet laukos pavadītās bērnības dzīves balsis nāca tai visur līdz. Kādreiz pilsētā – rīts skaidrs un skanīgs. Un vārna ķērc kaut kur tuvu, vēl un vēl. Ir labi to dzirdēt! Pilsētas vidū šī senā mežu balss!

Tur mājās, laukos, šie zemes īstie, stiprie putni, kas rudeņos neaizceļoja, nebija īsti mīlēti. Varbūt tas mazliet par asu teikts, tie netika cildināti, netika apjūsmoti. Vārna! Vārna – gandrīz lamu vārds. Melna kā vārna. Ķērc kā vārna. Vārna kādreiz pastaigājās pa pagalmu, glīta, pelēka ar melnu, labi, samērīgi veidota. Nu galva, knābis – nekādi daiļie, tāpat sejas izteiksme… Bet kuram putnam tie daiļi? Zīlītei! Jā, zīlītei! Apaļa uzpūtusies tup ziemā uz zara, loga tuvumā – zaļgana galviņa, melns spožums spārniņos, balti vaidziņi. Bet zvirbulis? Zvirbulim arī puslīdz balti vaidziņi, pats viss glīti pelēks un brūns. Tas nekam nederīgs. Zvirbuļu pilna žagaru čupa! Tāpat žagata. Neļaus tai ne uz vārtu staba uzmesties. Triec prom, ka nepiežvadzina kādu nelaimi! Skaista – spoži balta ar spoži melnu, garu (nu varbūt mazliet par garu) asti. Bet kā ar gulbja kaklu? Ja nu kas ir par garu, tad tas ir gulbja kakls, ārā no katra samēra. Bet – gulbis! Baltais gulbis! Skaistais gulbis.

Vai ir kāds neglītāks putns par gulbi, kad tas izkāpj krastā un gorīdamies soļo ar savām smagajām kājām. Nu – ūdenī, kad tas lēnām peld, var teikt – izskatās skaists. Balts uz sudraba ūdens. Balts uz zila ūdens. Bet garais kakls?… Protams garais kakls tam noderīgs zivju zvejai, bet – daiļš? Jā, gulbis ir rets putns, romantikas apdvests. Un uz ūdens viņš kustēties prot. Tādu eleganci tīrumu arumos neieraudzītu.

Strazds un bezdelīga, tie ir tie daiļie un labie, tādēļ ka tie nedzīvo mājā pa ziemu, atnāk pavasarī, ilgi neredzēti, gaidīti, dabū sev pāri no pavasara laimīgās gaismas. Bezdelīga ir daiļa, protams. Bet strazds? Melns, ziboši spoži melns, bet knābis necik daiļš. Bet viņš skaisti svilpo. Viņš patiesi skaisti svilpo. Un svilpo pavasarī, (kad sirdis ir izslāpušas mūzikas), izsviež zvirbuli no būra, kas tur, ziemu ciezdams, iekārtojies un – svilpo! Notīra no ābelēm tārpus un mūdžus. Tas labi. Bet zvirbulis tikai izknābā kaņepes, izknābā miežus, liksies vēl zirņos iekšā. Kašājas pa zirgu mēsliem… Zvirbulis ir necils. Bet vārna? Vārna arī notīra no mežiem ļaunos kāpurus. Kādēļ vārna ir tikai vārna? Vārnu ir par daudz. Mežniecībā maksā pieci santīmi par pāri (vai divi pāriem?) vārnas kāju.

Bet kādā rītā, kad lielas pilsētas vidū ķērc vārna, tas ir līksmi. Skaista tāda vārnas balss pilsētā. Pār jumtiem ielīgojas meži.

Lakstīgala. Slavenā dziedātāja. Cik daudz reizes lielās koncertu un operu dziedātājas pielīdzinātas lakstīgalām. Kā lakstīgala! Kā lakstīgala!

Īnas mātei, Upeselejietei, asaras pamirdzēja acīs, kad pieminēja lakstīgalu. Tāpat, kā kad viņa teica – rozes! Rozes un lakstīgalas, aiz tām stāvēja skaistie sapņi par lielu dzīvi, par laimi. Lakstīgalas un rozes, varbūt arī – narcises.

…Tur jau sen, ļoti, ļoti sen, toreiz māte bija noliekusies pie narcises zieda, it kā gaidītu to pilnam atveramies. Tas bija Īnas pirmais pavasaris, tikai pusgads vēl uz šīs zemes. Atmiņā bija tikai viņas pašas lielā nekustība, neatjausma no apkārtnes, tikai – skatīšanās, skatīšanās, kad viņa mātei līdzi skatījās uz to balto brīnumu, narcises ziedu dārzā zem plūmju kokiem agrā pavasarī, tikko spējot to atšķirt no maigā zaļganuma visapkārt, nesaprotot – kas bija tas lielums zieda baltumā, kam pretī mātes jaunā seja tā smaidīja, tā mirdzēja. Lika Īnai to ostīt, skatīt, redzēt… Un viņa kaut ko nojauta, juta kaut ko lielu, labu, un tas bija visapkārt dārza zaļajā gaismā, dziļi, pāri, tuvu, vairāk kā varēja redzēt, saost… Tas brīdis palika izkāpis no neapziņas Īnas apziņā mātes savādi nopietni un laimīgi runātās balss dēļ.

Pret lakstīgalas dziesmu Īnai vienmēr ir bijis tikai apbrīns, ne mīlestība. (Nu jā, mīlestība gan bija jēdziens, kas kļuva jo tālāk, jo neskaidrāks…) Lakstīgalas dziesma Īnai šķita apbrīnojama kā kāda lieliska mašīna, mechānisms, jūtas tā neaizsniedza dziļi, tik dziļi, mistiski kā griezes balss. Griezes balss arvien nāca no nenosakāma tāluma, no pļavu, no tīrumu un vasaras nakts tumsas miglainā dziļuma, aiz nakts šūpošanās to tikko varēja sadzirdēt, tā atvērās un zuda, bija jāmeklē ar aizturētu elpu. Tā nebija dziesma, drīzāk mūzika – tas īpatnējais, paklusais, dūdojošais sauciens. Mulsinošs, satraucējs sauciens. Tu stāvi – jo kur tu vari aiziet? Nakts ir visapkārt, un pļavas un tīrumi, un meži, viss rasas pilns un siltas tumsas. Viss arī tāls. Tu stāvi un klausies. Un tad vairs neklausies. Jo neiet naktī, neklausīt saucienam kļūst pārāk grūti. Bet klausīt – kā? Tu neesi putns…