No Upeslejām Sāvienas lielceļu varēja redzēt labu gabalu aiz Augstsētu tīrumiem. Kad tur brauca sveši braucēji, upeslejiešu acis tos daudz nepētīja – svešie visi vienādi. Ja braucēju varēja pazīt, gribējās pavērot ilgāk. Jaudzumietei bija divi izbraucamie zirgi, Sirmis un Bēris, abi ābolaini, resni nobaroti, ar reni pār muguru, kā to mēdza teikt.
Kad Jaudzumiete brauca, to tūdaļ varēja pamanīt pēc viņas resnā ābolaiņa, ko viņa laida soļos vai tikai kūtros riksīšos, un Upeslejiete par savu labo jaunības draudzeni labsirdīgi nosmīnēja: “Kaujies nu ar savu resno zirgu. Baro to un žēlo, un sēdi ratos stundām ilgi.”
Bet kur bija jāskrien? Ja brauca, tad brauca. Sataisījās un izbrauca laikus, ne tā, kā tas gāja Upeslejās – arvien par vēlu, ar steigšanos un bēdāšanos. Jaudzumiete tur brauca droši, starp tīrumiem, pļavām un birzīm; gar dārziem, sētām, mājvietām uz Sāvienu, Ļaudonu un Sarkaņu pagasta tālajiem radiem. Un, kad viņa brauca tur pa Augstsētu daļu, no jauno priežu audzes līdz alksnājam, resno sirmi varēja redzēt mierīgi kustamies, varēja redzēt bagāto saimnieci braucam. Un tas aizkustināja, iepriecināja, tas bija gandrīz kā piedalīties šai viņas braucienā. Varēja redzēt, kā Jaudzumiete mazliet noskaišas uz zirgu, iemet tam ar pātagu, un tas iztraucēts un pārsteigts pamet pakaļu gaisā, paskrien riksī pāris soļus un iet atkal grozīdamies vai turpina tomēr kādu brīdi mazus, steidzīgus solīšus… Ir grūti braucējam, ja tam ir mīksta sirds, tiem abiem ar zirgu ir grūtāk, ja braucējs ir žēlīgs zirgam, kas, tā lutināts, nevar saņemties un skriet kā tam pienāktos, bet izlaižas un jūt smagāk savu uzdevumu; un braucējam ir grūtāk, ja tam pirms katras pātagas pacelšanas jādomā – vai sist, nesist? Ak, šis nelabais grūtums, nelabais slinkums, smagums, nevarēšana un kaušanās…
Upesleju Beks (nezin, kādēļ tam bija dots tāds vārds) arvien paglūnēja, pašķielēja gar ilkss galu, lai redzētu, kas sēdās braukt uz līnijdroškas, un pēc tā dabas tad sāka savas gaitas – vilkdamies stīvs un lēns vai viegls un uzmanīgs. Bija žēl i zirga, i Upesleju mātes, kad viņa dusmās beidzot iezvēla krietnu sitienu ar pātagu Bekam pa muguru, kas Beku tikai nokaitināja un padarīja stūrgalvīgu un lēnu. Tas nebija tas vieglais, ātrais, asais, kā nedomājot izmestais pātagas piecirtiens, ko kā dzirksti Beka sānam zināja uzmest cits braucējs, un Beks sāka ņipru, vieglu soli, ne kaušanos līdz ceļa beigām, kā tas bieži bija mātei ar viņu.
“Piemeties, Vilmiņ, man līdz kādu brīdi, lai viņš domā, ka tu brauksi,” māte teica un viņas abas ar Vilmu mēģināja piemānīt gudro zirgu.
Nu, Vilma nezināja daudz stingrāk rīkoties ar Beku. Varbūt viņa tikai veiklāk prata piesist Beka sāniem ar grožiem un uzsvilpt, tā, mazākais brauciena pirmajā posmā, padarot Beku kustīgu.
.
Beks pārlauza kāju spožā marta dienā, izlaists no staļļa paskrieties svaigā gaisā. Viņš jau nedēļām dabūja tikai šad tad trīs, četri kilometri līdz pastam aizbraukt. Beks tai dienā iebāza kāju Aiviekstes ledus spraugā, kur, ūdeņiem pirms sniega kušanas krītoties, biezais ledus gulēja krastos un bija ieplīsis dziļām, šaurām ailēm. Beks bija jānošauj, un visiem Upesleju ļaudīm bija ļoti žēl slinkā zirga. Raudāja Vilma, i Upeslejiete slaucīja asaras.
Viņa vietā nopirkto zirģeli (mātes braukšanai lielu, strauju zirgu nevarēja pirkt) it kā nemanot iesauca tāpat par Beku, aizmirstot, ar kādu savu vārdu tas bija atnācis. Jaunais Beks bija augstāks kājās, spalvā plušķaināks, tumšāk brūns ar melnu asti un krēpēm. Vilmas kopšanā un sukāšanā tas drīzi kļuva spožs un glīts, arī noapaļojās un bija veikls, bet savā dabā šķita skumjāks, savrup vientulīgāks, cilvēku dzīvēs tam neiznāca tik tuvu dalīties, kā tas bija bijis ar pirmo Beku, kas visos braucienos bija licis manīt savu dabu, savu gribu.
