XV (Ķikure/Kikure)

Pie Upesleju peldvietas tieši pretī mājai, aiz dārza stūra, Aiviekstē dzīvoja kāda līdaka. Vasaras vakaros blunkšķēja vien, kā viņa metās. Tāpat dienā, ja aiznesa biezpiena vai sēņu drāniņas upē izskalot, viņa svaidījās turpat pāris soļus no meiteņu stilbiem. Tumšajā ūdenī viņa ķēra raudas un mailītes, kas pulkiem barojās pie biezpiena drupatiņām. Šo vietu viņa bija apdzīvojusi jau pāris gadus, jau no tā laika, kad viņa gluži maziņa, caurspīdīga, ar smailu galviņu kā spalvas nazītis bija gulējusi dienām tikai dažus centimetrus zem ūdens virsmas. Pie peldvietas, kur vienmēr šaudījās mazie grundulēni un sīkās mailītes, pārtikas sagādei viņai nevajadzēja daudz laika. Viņa auga turpat vai acīm redzot un kļuva drošāka un drošāka. Kā rotaļai viņa sāka pielaist ziņkārīgos cilvēkbērnus, divus mazos graudnieka dēlēnus, sev pavisam tuvu. Pagāja labs brīdis, līdz bērnu acis pamanīja, ka ūdenī kaut kas ir, kaut kas citāds kā mazās mailītes, pagāja vēl brīdis, līdz tie aptvēra, ka tā ir – zivs, dzīva zivs, liela zivs! Bet ne tik liela, ka to nedrīkstētu ķert. Tad nāca neveiklais ķēriens. No tā līdaciņa kā zibens ātri un taisni pašāvās prom, tikai pussoli, un apstājās tikpat ātri kā bija aizslīdējusi. Bērni to meklēja diezin kur apkārt, līdz viņu gausās acis ieraudzīja to gandrīz turpat, kur sākumā. Nākošais ķēriens bija tikpat nesekmīgs kā aiznākošais. Līdacēns bērnus pavisam nokausēja. Tikai, kad viņi ņēma airi un sāka ar to zveltēt pa ūdens virsmu, šķelt to un šļakstināt uz visām pusēm, līdaciņa aizpeldēja tālāk gar krastu, paslēpās stiebros, sildījās saulē starp lēpju lapām.

Tur viņa noskatījās, kā svētdienās rakstnieki, dzejnieki un gleznotāji makšķerēja asarus. Dažiem šiem cilvēkiem bija tāds pat miers, ilga uz vietas stāvēšana un klusēšana, kāds bija viņai, kad viņa gaidīja laupījumu piepeldam sev tuvu. Viņa redzēja, kā muļķīgie asari grāba sienāžus, kas kārpījās uz āķiem, un tad viens pēc otra uzlidoja gaisā. Viņa nenocietās, kampa vienu no tiem un aizšāvās prom ar āķa pārplēstu lūpu, pasitot krietnu blīkšķi ar asti.

Zvejnieki salecās: “Tu dzirdēji! Te lielās zivis arī staigā!”

“Un ko tu domā. Kur ta šās paliks?”

“Es domāju – viņas aiziet uz zirņiem, līdzi zušiem…”

“Zuši – iet uz zirņiem, tici netici…”

“Lai iet. Ka tikai tie nāk atpakaļ. Zirņos neviens nezina zvejot.”

“Pēc šīm skaļām mūsu runām te arī vairs nebūs nekāda zveja.”

“Nu tad – liksim nakts āķus!”

“Vai tu saraksi pīkstuļus?”

Uz nakts āķiem šī līdaka neuzķērās. Viņu aiz skausta uzķēra Vītragu Jura velces vizuļa trīsžuburu āķa augšējais āķis, kad viņa visu svētdienas priekšpusdienu šaudījās ap to, it kā nezinot, grābt to vai negrābt. Juris jau izrāva līdaku virs ūdens, tikai tās svars pārplēsa viņas skausta ādu, un viņa iekrita atpakaļ Aiviekstē.

Šie un vēl citi līdzīgi piedzīvojumi ar āķiem nepadarīja līdaku bailīgu. Viņa tāpat kā agrāk uzturējās peldvietas tuvumā pa dienām un vakaros blūkšķinājās upē tuvu dārza malai. Varbūt viņa mīlēja skaņas. Mājas tuvumā tumšie Aiviekstes ūdeņi bija pilni skaņu – skanēja sievu un vīru balsis, vistu kladzināšana, Dukša rejas un jauno meitu smiekli. Visvairāk smējās Matilda, bet savu daļu smējās viņas visas. Vakaros no logiem aiz dārza nāca klavieru skaņas, dažreiz vijoļu skaņas, un vēl citreiz jautra “ermoņiku” spēlēšana. Rāmos vasaras vakaros meitenes brauca laivā un dziedāja vai līdz pusnaktij. Līdaka uzsita mutuli turpat pie laivas, it kā tā būtu viņu pamodinājusi.

“Dzirdējāt? Tepat pie laivas metas liela zivs.”

“Ko tu! To tu taisīji ar airi!”

“Nē, goda vārds, ne! Sāms tevi ieraus iekšā, ja tu neliksi tās kājas atpakaļ laivā!”

“Un ja es viņu ieraušu laivā?”

“Ko niekus! Vai jūtat, kā naktsvijoles smaržo no Vītradzienes puķu grēdas? Mūsējās vēl tikko pumpuro.”

Un viņas gandrīz reizē iesāka – “Sēju lielu, lielu rožu dārzu, ar ko daiļi pušķoties.” Visas balsis kopā labi skan. Un uz ūdens balsis tālu nes. Vislabākā balss bija Aucei, un viņa dziedāja tā, it kā Gusts aiz divpadsmit kilometriem varētu to dzirdēt. Dzirdējis viņš bija. Sadziedājušies jau skolas laikā, par viņiem teica.

.

Un tad kādā rītā Upesleju pagalms pielija svešākām balsīm – Auces pūra vedēji bija klāt. Tikko Gusts (Auces saderētais) bija nokāpis no motocikla, izslēdzis motoru un atraisījis spiningu, gar pagraba stūri jau pagalmā iebrauca viņa abi puiši, Indriķis ar niķīgo Ojāru un Krišs ar kūtro Lauci. Gusts nosmīnēja apmierināts, ka tie nebija zirgus pār mēru triekuši: “Vai es neteicu, ka es jūs panākšu, izbraucot vēl labi pēc brokastu laika? Auce! Auce, liec viņiem dot brokastis, viņi izbrauca neēduši. Pati vai nenāksi uz upi? Varbūt izrausim kādu labu zivi pusdienām.”

Pagalmā dimdēja soļi, skanēja visādas balsis un izsaucieni, Indriķis ķircināja meitas, Krišs atraisīja zirgiem sedlusiksnas, Duksis rēja, mazie pusgraudnieka puikas maisījās pa kājām. Tomēr visā skaņu kamolā katrs saklausīja to, kas tam bija jāsaklausa: “Tildiņ, apsviedies. Tev būs jābrauc līdzi teles padzīt. Varēsi palikt tur, palīdzēt šo nedēļu līdz kāzām. Noskatīsi sev kādu lepnāku puisi…”

Bet tad viņi pameta to visu un sanāca upes krastā… Gustam bija pieķērusies kāda zivs, liela zivs, līdaka. Gusts ar Auci bija laivā uz upes vidus, un Gusts māja Aucei, lai tā vairs neairē, lai ļauj laivai lēni lejup peldēt, lai tikai piestūrē mazlietiņ… Zivs bija gan laikam liela. Gudra un neganta. Gusts to necēla un necēla vēl laivā. Tā bija labi jānokausē, lai nenoraujas. Arī mazie graudnieka puikas bija jau upes malā, un Upeslejiete sēdēja uz ledlauža akmens zem ošiem.

Tad beidzot Gusts atslējās visā savā garā augumā, spininga kāts salocījās vai ritulī, un līdaka ienāca laivā. Blīkšķēja vien, kā viņa sviedās. Bija jāuzdod ar aires galu pa viņas zaļo skaustu, lai neielec atpakaļ upē.

Tad viņa gulēja zālē pie Upesleju mātes kājām un lēni vēl pavārstīja žaunas.

“Tā ir tā pati… skaista gan… liela gan! Metās te cauriem vakariem. Iekriti gan!” Un Upeslejietei aizrāvās balss žēlabās.

“Mammai vai asaras birst… Žēl līdakas?”

“Vai nu – līdakas…”

“Mammai jau šī raudamā nedēļa…” Mierinoši lēna bija Gusta balss.

“Neraudi, māmiņ…” Auce apskāva mātes plecus.

“Ne jau aiz cita – aiz prieka raudu… Tāda tā dzīve ir, dod un ņem…”

Gusts aizlika dažus pirkstus aiz līdakas žaunām, pacēla to, un tas bija viņas gājiens prom no upes.

Krastā bija atkal viss kluss. Sisināja tikai siseņi un ievidžinājās kāda bezdelīga, ar spārniem ūdenī iemērkdamās savā lidojienā pēc kāda kukaiņa. Maza, caurspīdīga līdaciņa ātri kā zibens paslīdēja pussoli tālāk no tās vietas un apstājās…

Leave a Reply