X (Ķikure/Kikure)

Upeslejiete nu saimniekoja ar pusgraudniekiem, jo Upesleju lauksaimniecības mašīnas, arkli, rati un lopi kā nošautā Upeslejas īpašums bija lielinieku valdības laikā mājai atsavināti, aizvesti. Dažus gadus pusgrauda saimniekošanu Upeslejās uzņēmās netālais kaimiņš Siliņš, darbus abās mājās veicot kopīgiem kalpiem, mašīnām un saimnieku padomiem. Pašas Upeslejietes daļas palīdze bija Vilma. Bet “mājas otrā galā” vajadzēja pāris izdarīgu meitu, kas lai zinātu par graudnieka (Siliņa) daļas lopiem, pienu, sakņu dārziem. Tā tur ienāca Matilda.

Vecā Dārziņu māte bija līdz, kad Matildu atveda uz Upeslejām. Ja viņai patiktu, viņa varētu palikt tur un dzīvot, sākumā dažus mēnešus tikai apskatīties, vēlāk pēc Jurģiem kā priekšstrādniece, kad līdz ar otru meitu viņas dzīvotu tagadējās saimes istabās ļoti patstāvīgas, savrupējās telpās, kad Upesleju zemes lielos darbus nāks apstrādāt Siliņu saimnieks ar saviem puišiem, meitām un īrnieku ļaudīm. Rosība bija paredzama liela, gandrīz kā ar talkām vien nostrādājot abu māju lielākos darbus…

Matilda bija jauna, krāšņa meita, tikko pāri divdesmitajam gadam. Smejīga, jautra, liela ar pilnām krūtīm, augstiem gurniem, balta un rožaina, ar sarkaniem matiem un vasarā ar vasaras raibumiem, kas viņu pašu darīja mazliet norūpējušos, bet citu nevienu netraucēja domāt un teikt viņu skaistu, spēkpilnu, jaunu radījumu.

Dārziņos Matilda bija dzīvojusi gandrīz jau gadu. Dārziņu vecai mātei bija labi vārdi vien ko par Matildu teikt, un tomēr… Un vecā māte pusčukstus stāstīja, brīžam nopūšoties, brīžam pasmejoties: “Laba meitene. Mīļa un strādīga. Vienmēr paklausīga un priecīga. Žēl viņu laist projām. Bet nu… tik tā viena vaina. Tās dēļ jau viņu tie Ata Kurzemes draugi tik viegli šurp atlaiduši… Jauna sirds deg un tik – uz saimnieku. Taisni kā tāds bērns, visur klāt, vienmēr neatlaidīgi, tīrumā vai mājā pie galda. Un Atis saka – viņš nezina, ko darīt. Viņi ar Annu tik labi sadzīvo, bet tāda neatstājīga pieķeršanās var beidzot kaitēt un izjaukt…”

Upeslejās saimnieka nebija, kam pieķerties. Varēja cerēt, ka Matilda ieraudzīs kādu puisi. Sevišķi, kad Siliņu saime nāks vasarā strādāt, viņu brašie, veiklie jaunie puiši… Matilda bija bārene, pierunāta atnākusi no Kurzemes saimnieku draugiem līdzi uz Vidzemi, uz Upeslejietes tuviniekiem, Dārziņiem.

Tagad, atvesta uz Upeslejām, Matilda jaunajā vietā iedzīvojās ātri, staigāja balta, rožaina un grezna savā kuplā, jaunā augumā starp citām meitām, ko Siliņos un Upeslejās nākamai vasarai saderēja. Viņa kāroja draudzības un jautrības. Kad Matilda ienāca no sava mājas gala saimnieces istabās, vienmēr sākās joki un izsmiešanās. Matilda viegli atrada, par ko triekt, smieties un iesmīdināt arī citus. Viņas rokas vai dega saķert kādu un paķircināt, negaidot pārsteigt, pakutināt, lai būtu tracis un smiekli. Pār viņas sārtajām, apaļajām lūpām līdz ar smiekliem tad sprāga sīksīkas siekalu pērlītes, un viņa atgādināja augli, kas plīst no savu gatavo sulu pilnības, tāpat kā tās gatavās, dzeltenās plūmes, ko viņa nesa no dārza, kas bija iesprāgušas no savas pilnības un iesprāguma vietās sasūkušās mirdzēja sastingušas saldo plūmju sveķu pērlītes.

.

Matilda kāroja svētku un visādu dienu svinēšanas. Dzimšanas vai vārda dienas, bērnam nezinot, tad iepriekšējā vakarā bija jāmeklē ziedi un zari, jāapvij krēsls, jāsakārto ziedu pušķi un dāvanas. Tā čukstot un slēpjoties, tad svinēšanas gatavotājiem bija ne mazāk prieka kā tam, kam visu to gatavoja, ko nākamā rītā modināja ar skaļu dziedāšanu “No salda miega modies…”, vēl krekliņā sēdināja pušķotajā krēslā un šūpoja pāri citu galvām, līdz māte jau baiļodamies sauca – “Vai dieniņas, ne tik augstu, ne tik augstu!” Jā, bija jāuzmanās ar jauno meitu spēku, bija dzirdēti gadījieni, kur svinētāju nosit uz vietas, uzšūpojot to tik augstu, līdz tas atsitas pie griestiem.

Kurš puisis nu Matildu dabūs? – ļaudis sāka zīlēt. Matildā, ar visu viņas draiskulību un jautrību bija tomēr kaut kas nobriedis, varbūt pat pasmags, sērīgs. Viņa bija bārene, atvesta no tālās Kurzemes, ne tuvinieku, ne radu te. Kādēļ Dārziņi viņai bija jāpamet, tas arī varbūt nebija viņai gluži nezināms. Viņa kāroja svinību, dzimšanas dienu un vārda dienu prieku, viņa meklēja iekļauties kaut uz brīdi savējo vidū, būt ģimenē. Saulainas diezgan bija šīs dienas Upeslejās jauno sieviešu vidū, ar brīdi priecīgu valodu, ik rītus piena vedējus satiekot, uz pienotavu braucot, pēc pasta ejot. Pie siena un āboliņa un citos lauku darbos Siliņu ļaudis nāca ar pulku ātri vajadzīgo apdarīt, tad savu reizi varēja iet Siliņiem palīgos. Bet Siliņu puiši, kas nāca uz Upeslejām spožajās siena laika dienās, bija visi tik jauni, tiem kara dienests vēl stāvēja priekšā pirms nogruntēšanās dzīvē… Un iznesīgais, jautrais, nebēdīgais, iekārojamais un prasīgais Siliņu saimnieks vai maz laidīs tos pie vārda… Jā, tas būtu vai brīnums, ja Siliņu saimnieks Matildu neieraudzītu… Matilda kļuva daiļāka un daiļāka, ātra un smieklu pilna, savās gaišajās vasaras drānās ar sarkano matu kuplumu zem baltā, pakausī atsietā galvas lakatiņa. Dienas vidos viņa mazgājās, peldējās Aiviekstē, lai dzēstu savu darba sviedru un jaunā ķermeņa dvingu, kas viņu visur pavadīja kā dvesma no kādas mazliet indīgas puķes.

.

Jaunā āboliņa un timotiņa lauku Siliņu saimnieks nopļāva rīta cēliena dažās stundās, un līdz vakaram pļāvums bija tā izžuvis, ka to varēja raut šķūnī, tik sauss un saulains bija laiks. Siliņu un Upesleju ļaudis kustējās saulē, cits citu pārspēdami, talkas gars darbu darīja vieglāku. Matilda un Millija, vasaras meita, bija uz blāķa, Vītrags un Siliņu Jānis krāva sauso karsto āboliņu uz orēm, no vāliem, ko Siliņu saimnieks, uz zirgu grābekļa sēdēdams, sadzina kopā garās, izlocītās kaudzēs, Indriķis veda šķūnī un ar vieglo trīszaru “sparku” svieda to augšā uz blāķa tik ātri, ka Matilda un Millija tikko spēja blāķi vienādu izlīdzināt un piemīt.

Pēdējo āboliņa ori Siliņu saimnieks pats ieveda šķūnī: “…Izjūdz zirgus, atpūtini un izpeldini!” Viņš uzsauca Indriķim un, trīszari paķēris, svieda āboliņa klēpjus uz blāķa, pamezdams Millijai ar aci, ka viņa var laisties lejā, un Millija laimīgi nošļūca no blāķa, bet Matilda palika, tverot ātros saimnieka klēpjus. Kad Indriķis otru reizi iegāja šķūnī izjūgt un izvest zirgu, saimnieka tur vairs nebija. Lejā pie blāķa gulēja nomests trīszaris, it kā darbs vēl nebūtu pilnīgi paveikts, pēdējie āboliņa klēpji neuzmesti. Indriķis sarausa trīszarī krietnu klēpi āboliņa, lai sviestu to uz blāķa, tad apstājās, Matildas tur augšā neredzēja, bet blāķis, liekas, viegli šūpojās?… Un kur saimnieks? – Ahā… Indriķis tikai mirkli apstājās, tad, it kā neapdomādamies un tomēr labi mērķtiecīgi tēmēdams, uzmeta lielo klēpi uz blāķa, cik tālu spēdams. “Ak, tu pagāns…” Viņš klusu nošņāca un izmetās no šķūņa, tad ātri atgriezās un izbrauca zirgu ar tukšo ori ārā no šķūņa.

Tur viņš vēl kavējās ar zirgiem. Arī citi kavējās. Redzams – saimnieks bija palicis šķūnī un viņi gaidīja, slaucīja sviedrus, purināja āboliņa gružus no apkaklēm un gaidīja, mazliet it kā neziņā, kā sevī pasmīnēdami, tomēr nelikdamies ko manām, bet arī negrasījās atstāt šķūņa priekšu. Gaidīja. Un tad saimnieks un Matilda smiedamies nāca no otras puses. Gudrinieki – viņi bija izgājuši no šķūņa pa otrām durvīm un apgājuši līkumu. Zināmais tā palika neslēpts, bet tomēr īsti nezināms.

Tā sākās Matildas lielā dzīve. Pēc nākošā gada viņa aizgāja dzīvot uz Siliņiem. Drīzi viņai tur bija savrupa istaba. Viņa tur palika. Palika ilgus gadus. Sākumā it kā uzvarētāja, vēlāk varbūt kā uzvarētā. Kā tas ir ar mums visiem, kas, daudz nedomājot, metamies cīņā ar dzīvi. Ko Matilda daudz būtu varējusi apdomāt? Reiz jau viņa bija upē metusies viņa dēļ un Siliņu saimnieces naidīguma dēļ. Bet dzīvot bija labāk, dzīvot bija labi. Viņa mīlēja Siliņu saimnieku. Viņa mīlēja tā, kā viņi visi par to tur aizrautīgi dziedāja, kad kopā svinēja savus svētkus vasarās un ziemās: “… Mīli to meiten’, kad zvaigznes debesu dziļumos dziest…” Un Siliņu saimnieks, dziedādams savā labajā, košajā baritonā, jūsmā aizvēra acis un viņam tas tā piederējās tāpat kā tas, kad pagalmā vai šķūnī svētkos dejojot, viņš pēkšņi pierāva savu dejotāju stingri pie krūts, strauji saspieda tās rociņu un dažreiz pat noskūpstīja tai pirkstu galus. Turklāt viņš tā smaidīja, ka tas viss bija joks, ne joks, bet īsts dzīves slavinājums, sakāpināts, aizrautīgs prieka brīdis.

Leave a Reply