IX (Ķikure/Kikure)

Tad ilgi gaidītais miers bija atnācis, karš beidzies, izciests. Upeslejas bija turpat savā krastā. Upeslejiete nebija devusies Kurzemes bēgļiem līdzi, kas nāca, apstājās, padzīvoja brīdi un devās tālāk. Bērni bija veseli. Un – Upesleja pārnāca no kara. Vecāks. Bet neievainots. Gāja, skatījās savos laukos, skatījās šķūņos, sētās, jumtos. Viss bija noplucis, vecāks, bet – turpat, vecā vietā, neizpostīts, nenodedzis, kā tas bija daudz kur citur zemē. Varēja sākt domāt un prātot, un darīt visu atkal kā agrāk. Bet viņa laiks pēkšņi bija īss.

Viņu iemeta cietumā jaunā lielinieku valdība.

Jau pagāja trešais mēnesis viņam vienā cietumā, tad to ielika otrā, citā pilsētiņā. Apcietināja arī Upeslejietes tēvu. Sagaidītais miers bija neziņas un baiļu pilnāks kā nekāds cits laiks.

Kādā marta dienā Upeslejas mājas durvīs apstājās kāds vīrs un, kā mācēdams, teica savu melno ziņu, ka viņš bijis divdesmit verstis attālajā miestā, pilsētiņā, redzējis Upesleju saimnieku uz ielas garām vestu kopā ar dažiem citiem, un tas uzsaucis viņam, lai pasaka sievai, lai viņa gādā par bērniem un viņu vairs negaida, ka… Nu jā… viņi vesti prom no cietuma, soda izpildīšanai. Kur, kā tālāk, kad, tūlīt naktī, vai… – to viņš īsti nezināja.

Upesleju māja pēkšņi bija pilna skaļas raudāšanas un brēkšanas – kliedza bērni, par vēlu Upselejiete gribēja aizvērt durvis, tie bija dzirdējuši, sapratuši. Tā bija melnākā diena Upeslejās.

Jaunā Grīvu vedekla bija tur klāt, dzīvoja kādu laiku Upselejās, jo Rīgā nebija ko ēst, kā viņa to kā pusizbrīnēta teica, un visi to zināja. Viņa palīdzēja Upeslejietei noturēties šai dienā. Viņas abas brauca dubļainajā agrā pavasara ceļā, krēslai jau metoties un naktij nākot, vairāk kā divdesmit kilometru garo ceļu uz Stukmaņiem (Pļaviņām). Visas durvis tur bija ciet, visi ceļi tukši. Upeslejiete bēdās bija metusies uz melno Daugavas ūdeni, bet jaunā Grīvu vedekla to bija saturējusi un atveda mājās.

Tā nakts un citas naktis un dienas nāca, un tām bija jāiet cauri, kā tas ir vienmēr.

Upesleju saimnieku nošāva tai naktī kaut kur Stukmaņu apkārtnes priedēs kopā ar citiem pieciem no tuvākas un tālākas apkārtnes. Vasaras sākumā, “kad ienāca vācieši” (kā to laiku cilvēki sauca), nošautos no to kopējā kapa izraka un viņu piederīgie tos aizveda apbedīt savās kapsētās. Tā to vēstot, tas izklausās skaidri un gandrīz – labi un tīri. Mazliet citādi varbūt – dzirdot kādu stāstam, kas pie atrakšanas tur bijis klāt: …Kāds jauns cilvēks, kāda nošautā dēls, apķēries ap priedes stumbru, raudājis. Un vēmis…

Leave a Reply