Un apīņi! Turpat, rīta pusē, Vītragu istabiņas galā, aiz sīpolu un pētersīļu vadziņām, bija iedobulītis, neliela vietiņa pirms pagrabiņa, kur apīņiem bija vieta. Piekraste, pacelta pret sauli. Tur apīņi sanāca kā saukti. Neviens to ne redzēja, ne zināja, kad Vītrags tur tos stādīja vai sēja. Apīņi jau arī nebija jāstāda katru gadu, tie pārziemoja un, labi kopti, izdzina asnus agri. Vītrags tur palocījās, palīkāja šad tad vakaros. Bija laiks pavasaros, kad visur locījās muguras pie zemes, rušināja, rausa. Drīz vien jau Vītraga apīņi vijās pa gludi nodarinātiem, smalkiem, taisniem mietiņiem – apīņu balstiem – uz augšu. Zeme nobērta smalku skaidienes drazu. Un tad tie ziedēja un pumpuroja, un lieli ķekari karājās kā vīna dārzā. Dažu gadu to bija vairāk un smagāki, dažu gadu ne tā. Gluži bešā jau nekad.

Darbs tas bija un prieks. Labi bija vakaros pēc dienas darbiem rudens pusē, kad vēss jau metās, aizsieties rupju priekšautu vai tīru maisu pār ceļiem un šķīt apīņus, izplūkt, izlupināt ķekarus no lapām, no līkloču savijušamies apīņu kauliem, kas visi kopā, no mietiņiem nogriezti uz zāļu nesamās segas, bija sanesti istabā. Rokas kļuva sveķainas līdz elkoņiem, aplipa ar sīkām, sažuvušām ziedlapiņām, un istabiņa piekūpēja tik pilna stiprās, rūgtenās smaržas, ka elpu sita ciet. Ne jau Vītragam. Un arī ne Vītradzienei, kaut gan viņa tā teica, pasūdzējās. Vītradziene arvien par visu pasūdzējās, citreiz nopietni, žēlabaini, no visas sirds, citreiz tāpat pus pa jokam. “Vī, vilks,” viņa teica. Bet visam bija jānotiek tā, kā tam bija jānotiek. Apīņiem bija jāžūst un jāsmaržo.

Vītrags sēdēja pie apīņu lupināšanas, kad ārā vairs cita darba neredzēja darīt krēslas dēļ, vai līņāja rudens lietus, bet istabiņa bija silta kā podiņš, jo Vītradziene cepa maizes cepienu. Krāsns siltums derēja pašiem, apīņiem un daudz kam vēl citam apžāvējamam no rudens ražas. Vītrags tad pat steidza tīt arī savas rūpīgi audzētās tabakas lapas (cigāru tabakas garās lapas un vienkāršās pīpes tabakas apaļās lapas) ciešos jo ciešos vīstokļos, bāza skārdenēs (bija agrāk tādas labas cukura bundžas, ko vēlāk vairs nevarēja dabūt) un lika krāsnī sutināties, tikko Vītradziene bija izvilkusi pēdējo maizes klaipu no krāsns. Dažreiz vēl īpaši vajadzēja piekurināt. Apīņiem vajadzēja laba siltuma. Tāpat jau tos visus tur istabiņā nevarēja izžāvēt, bija jānes uz riju, jāliek uz sietiem.

Istabiņa pietvīka, piekūpēja no apīņu stipruma, kuru smarža vien jau pārsita siltās maizes smaržu, kur vēl tabaka krāsnī un Vītraga mūžīgās pīpes dūms! Ienācējam, kas atvēra istabiņas durvis, biezais gaiss tā iecirtās krūtīs, ka ne ierunāties pirmā brīdī. Bet tās bija dzīves smaržas un smakas, dzīves stiprums un siltums, labs un svētīgs.

Uz palodzes mazajā lodziņā uz upes pusi, uz dienvidu pusi, tādā gaisā auga mirtes, kuplas un biezas it kā pašas no sevis, un mazais Jurītis pats šūpojās savā tēva pakārtajā šūpulī; kājās celdamies, pussēdus tupdamies, pie auklām turēdamies, viņš metās no visa spēka, un šūpulis gāja svārstāmies augstu jo augstu, augstāk kā jebkad kāds cits tā mazo Jurīti būtu drīkstējis šūpot.

Tad Vītradziene apsēja biezāku galvas lakatiņu un aizgāja uz lielo māju pēc dzeramā ūdens. Negribējās gan ne galvu ārā bāzt no siltās istabiņas, bet tāpat vienmēr, lai kāds laiks, nācās iet uz kūtiņu, uz klētiņu, pagrabiņu. Viņa aiztecēja viegli, taisni pāri skaidienei, atstāja piesmelto spaini pie akas, iegāja iekšā apskatīties, ko meitas un saimniece dara.

“Vītrags lupina apīņus,” viņa teica un nolika saimniecei priekšā uz galda lielu lielo apīņu ķekaru ar bālzaļām, mīkstām pogām.

“Vai! Apīņi! Kas par skaistiem apīņiem!” Saimniece priecājās, glāstīdama zīžainās apīņu pogaļas, vienu brīdi aiziedama atmiņās uz sava tēva māju otrā pagasta galā, uz savām jaunām dienām, tur māla zemē tētiņam apīņi auga augstu un kupli, smagi pāri apīņu mietiem svērdamies. Tos uzskatot, katrs tiem veltīja kādu labu domu – apīņi! Savāda spēka pilnie apīņi, kas vai vienā brīdī saldo misu, ko sievietēm un katram bērnam bija labi iedzert, pārvērta tik rūgtu un stipru, ka tā vīrus pie zemes varēja gāzt…

“Vai ne, saimniec, drusku jau apīņu vajadzēs, kulšanas talkai tak alus būs jātaisa, saimniec?”

“Jātaisa būs. Kā nu ne? Vītrags gan to stipru taisa, bet tāda jau vīriešiem kāro…” Un saimniece piesprauda apīņu zaru ar smaržīgajām, maigajām pogaļām, pie sienas, pie apaļā “barometra”, laika rādītāja (pie kura miera laikā pats Upesleja tik bieži piesita ar pirkstu, lai uzzinātu, vai siena laiks turpināsies, vai nopļauto āboliņu varēs savest šķūņos?…) Upeslejiete tur pie šī barometra vai pie vīra medītajiem briežu un stirnu ragiem bieži piesprauda kaut ko zaļu no dārza vai meža, tāpat kā tagad skaistos apīņus, lai vīst un pagreznojas.