VII (Ķikure/Kikure)

Upeslejās ūdeni cilvēkiem un lopiem lietoja no akas. Aka pagalmā bija kā visas sētas sirds. Laipnību juta mājojam ap to. Upesleju aka nebija sevišķi dziļa (četri, pieci metri) ar koka grodiem un baltu smilti lejā.

Aka nebija pašā pagalma vidū, bet tuvāk mājas rītu stūrim. Virszemē akai bija tādi pat koka grodi kā lejup, zemes iekšienē, tie bija resnu baļķu, iekšpusē aptēsti, virs zemes trīs grodi, sudrabpelēki no saules un lietus. Vinda karājās pāri, iestiprināta izmeklētā divgalotņu koka stabā, koka spainis pie vindas dzelzs āķī, ar dzelzs stīpu pāri. Kad vecais, zaļi krāsotais spainis sadila, tā vietā nāca jauns, mazliet smagāks, nekrāsota koka spainis.

Akas ūdens bija vienmēr vēss un ar labu garšu, tas ir – bez sevišķi jūtamas piegaršas, bet, jādomā, ar krietnu kaļķu piedevu, jo meitas matus mazgāja tikai upes ūdenī vai lietus un izkausēta sniega ūdenī (akas ūdenī no matiem nevarēja izmazgāt ziepes un mati “kļuva cieti”). Tā to darīja tikai jaunās meitas un sievas. Vīri sestdienas vannā vai ātrā nošķīstīšanās reizē, pārnākot no siena pļavas, lēja akas ūdeni pāri galvām bez bēdu.

Upesleju akā ūdens nekad neizsīka, lai arī kādreiz ļoti sausā vasarā ūdens līmenis mazliet kritās. Aku tīrīja reizi gadā vai kā nu tas bija vajadzīgs, nokāpjot akā un izsmeļot visu ūdeni un nogulšņas, līdz lejā atkal mirdzēja balta smilts. Apkārt akai gulēja dažas lielas, plakanas akmens plāksnes, izmeklētas Aiviekstes krastos, kaut kur lejup uz Daugavas pusi, kur tās krasti dažuviet bija tādu akmens plākšņu bagāti. Pie akas šīs plāksnes noderēja, lai akai arvien varētu pieiet sausām kājām, jo lielākos ūdens smelšanas brīžos nolaistījies ūdens tur varēja sakrāties peļķēs. Gan ne uz ilgu laiku, jo Upesleju zeme bija smilts zemes, kas mitrumu uzsūca ātri.

Siena laikā pie akas dzēra vīri, sievas un zirgi. Ja ļāva zirgiem pēc patikas paspēlēties dzerot, tie nokodīja spaiņa malu baltu un mazliet spurainu. Ja ne par daudz, tā nebija nekāda vaina. Ļaudīm dzerot atkal no spaiņa (no kura ūdens pēc zirgu dzirdīšanas bija izliets ar baltām šaltīm zālē), mīkstā, apgrubinātā koka spaiņa mala tīkami kļāvās lūpās, dodot it kā kādu neizteicamu saldumu līdzi vēsajam, dzidrajam ūdenim. (Varbūt tā bija neskaidra, bet dziļi laimīga izjūta par lielo kopību ar visu dzīvo pasauli apkārt.)

Skaisti bija, kad zirgi dzēra pie akas. Tad visas vasaras karstais darba grūtums it kā ienāca sētā norimt, atplaukt spēkā un grācijā. Tikai īsu brīdi iebaiļojās sirds par darba nogurdinātiem zirgiem un cilvēkiem, tad tā izgaismojās priekā – tas tur pie akas bija spēku atplaukšanas brīdis, dzīvības brīdis. Aka bija pagalma un visas mājas sirds.

Sētā ienākot, pie akas vispirms apstājās kāds ziņnesis, ūdens policists vai ciemiņš ar mirdzošu divriteni un nosvīdušu pieri.

Akas tuvumā dažreiz stāvēja ūdens “toveri”, kur dzisināja piena kannas. Tajos ūdens bija jāmaina bieži. No ātrās smelšanas tad visa vindas kārts nolija slapja ar ūdeni, rokām bija jāuzmanās neslīdēt, neuzraut tukšu spaini sev sejā vai atlaist, lai pilns spainis iekrīt atpakaļ akā. Bet tas varēja gadīties tikai nemākulim un tādam, teiksim, pilsētniekam, kam rokas sāka salt karstā vasaras laikā no zemes vēsā ūdens.

.

Un ziemā? Ziemā aka apsala, bet neaizsala. Dažreiz, visaukstajā ziemas naktī, ja ūdenim akā bija uzsalusi ledus kārta, to varēja salauzt, nolaižot labi spēcīgi arī ledus apsalušo, smago spaini lejā. Ja sals ieilga, akā lejā gar grodiem varēja sabiezēt ledus valnis, bet vidū arvien palika āliņģis, kur spaini iegremdēt un smelt. Arī augšā tad grodi apsala un ap aku veidojās zils ledus kalns, tas varēja saaugt līdz pēdējam grodam. Lopiem un cilvēkiem daudzos ūdens spaiņus smeļot, tad dienas nebija vieglas. Lai kāds neieveltos akā, bija jāņem cirvis rokā un jācērt, jātīra ledus prom.

Ledus netiktu jau nekad tik tālu, tik biezs saaudzēts, ja – negaidītu atkusni. Atkusnim kuru katru dienu bija jānāk, tad ledus attīrītos vai tikai kļūtu mīkstāks, vieglāk atskaldāms.

Bet atkusnis dažreiz nenāca. Tad kādam beidzot bija jāņem cirvis un lāpsta rokās, lai arī laiks bija tik auksts, ka acis sprāga no pieres ārā, cimdi sala pie cirvja kāta un ledus bija ciets kā akmens. Bet kādam tas darbs bija jāsāk, un, kad kāds sāka, cits palīdzēja. Ziemas dienas nebija vieglas pie akas, ne arī citur sētā – pie siena un salmu nešanas, pie aizsnigušo pagraba durvju attaisīšanas un aiztaisīšanas, vēl jāuzmanās, lai salā nokaitētais, vecmodīgās klēts atslēgas dzelzs kloķis nenorauj rokām ādu…

Bet grūtums jau nevalda mūžīgi.

Leave a Reply