Karstā vasaras dienas vidū neej dziļi mežā, ka nepiemetas vadātājs. Tādā dienvidus stundā, kad saule spiež turpat virs galvas, gaiss virmo un dreb no siseņu sisināšanas, bet ne cilvēks, ne zvērs nav redzams apkārt, pat putni ir apklusuši, tādā stundā var visādi mošķi rādīties, var ievilināt ūdens dziļumā, apmaldināt ceļā, nelaist no meža ārā. Vadātājs nav ļaunākais no tiem, gandrīz tikai tāds joku Pēteris, kas it kā gribētu tevi tikai paāzēt, bet labāk ar viņu nesatikties. Citreiz tas, kaut tikai tā vien pajokodamies, var cilvēku krietni pamocīt, un, kad tu vairs neesi pie pilnas saprašanas, nezin kas viss var notikt.

Kad vadātājs tikko ir piesities, to tā uzreiz nevar apjaust un zināt. Liekas, viss ir kā vienmēr, bet tu ej un ej, un netiec no meža ārā. Tikai tad, kad redzi, ka, taisni iedams, esi atgriezies tai pašā vietā, kur tikko esi bijis, zini, ka labi nav. Kad klausās nebēdīgos ļaudis par vadātāju runājot (kur daži triec smiedamies, citi nopietni, pat baiļu pilni), var iedomāties, ka vadātājs ir tāds puszvērs, puscilvēks, kaut kas pelēks, kas veļas un tinas, te uzmācas stiprs un neuzvarams, te pazūd nenotverams. Protams, vadātājs nav saredzams, pat ne tik daudz kā kāds spoks, bet, kad viņš ir patiesi klāt, tad jūti gan, ka esi viņa varā un nezini, kā tev izies, kā tiksi no tā vaļā.

Vadātājs var piemesties kuram katram mežā gājējam, ogotājam vai sēņotājam, jaunam vai vecam, tādam, kas vadātājam tic, tāpat kā tādam, kas netic (un sauc to citā vārdā). Lauku dzīves labajos atpūtas brīžos un visādās pussvētku stundās var klausīties nostāstos par visādām spoku vietām, mošķiem, gariem un arī par vadātāju, ar ko cilvēkiem ir biežāk gadījies satikties kā ar citiem tumšākiem gariem. Pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar to varēja arī prātīgs cilvēks, kas zināja saskatīt vai domājās zinām, kas aiz tāda vadātāja slēpjas.

Upesleju saimnieks bija prātīgs cilvēks, kas saviem bērniem tikai pietātes dēļ pret reliģiju aizliedza “dievoties” (ikdienas valodā lietot jo bieži parasto “nu die’, jā nu die’ “), ticēja Darvina teorijai un par baznīctēviem bija drīzāk nelabās kā labās domās, nebija sapņotājs un māņticīgs jau ne pavisam arī ne, bet viņš teica, ka reiz viņam piemeties vadātājs, ja tā to varētu saukt, un smiedamies, bet nopietni pastāstīja, kā tas gadījies.

Reiz jauns, spēka gados, nākdams taisni bez ceļa caur soklu, pa biezo, dūksnaino daļu un visu to, kāds tas mežs tur ir un ko viņš bija staigājis no bērna kājas, tur toreiz viņš apmaldījies. Apstājies tādā kā svešākā, neredzētā vietā… neliels klajumiņš – žagaru čupa – kā jau tas mežā ir. Lai gan bijis apjucis, nezinājis skaidri, kur mājas puse – gājis taisni, kaut kur jau tā izies malā un tad redzēs. Bet – nevarējis iziet malā. Atkal un atkal atgriezies pie tās pašas žagaru čupas. Septiņas reizes! Ik reizi tēmējis iet uz citu pusi un taisni, bet atradies atkal turpat – redzams, apgājis tikai kādu līkumu. Noskaities, nodusmojies, gājis un gājis. Nekādam vadātājam nekad nav ticējis, bet tad tur, septīto reizi, bijis tā jocīgi ap dūšu. Ko darīsi?

Laiks silts, iešana nokausējusi, nepatikšanas un dusmas turklāt. Licies nosnausties. Aizmidzis, nogulējis labu laiku, tad, kā cēlies, tā iznācis taisni malā, lai arī sācis iet, tāpat nezinot, kur īsti atrodas. Vadātājs, varētu teikt, varētu tā to saukt…

Vadātājam tātad nav ko pretī turēties. Jānosēd vai jānoguļ, jānogaida līdz prāti atreibst – līdz vadātājs atmetas. Mazliet apmaldoties mežā vienam, sākt apzināties, ka esi vadātāja varā, tas varētu pat drošinieku mazliet domīgu darīt, mazliet izbaidīt. Biežāk gadās, ka, mierīgi nākot no meža ārā, pēkšņi redzi, ka esi iznācis pavisam citā pusē, kā domājies ejam. Tad galva, zeme un viss apkārt it kā sagriežas, sašūpojas, un kā saiti no acīm kāds norāvis – skaties un brīnies! Vadātājs!

Bet tad tā tur vairs nav, tu esi brīvs, tikai dažreiz gadās, ka jāpamet garāks solis, lai tiktu mājās, jo esi iznācis no meža ne mājas puses malā.