Visam cauri tur tecēja Aiviekste, rāmā, nopietnā upe. Bet ne visur savā gājienā rāma. Rāma gar Upesleju dārzu, un arī ne vienmēr tāda, pavasaros savus ledus iznesot, tā kādreiz gāzās dārza ābelēs un, lai tās saudzētu, tur krastā, senlaikos ievelti, gulēja daži ļoti lieli, šķautņaini akmeņi un sastādīti auga oši, sacerojuši no ledus izlauzīšanas un biežās atvašu ataugšanas. Augšup, Upesleju zemes otrā galā, austrumu pusē, Aiviekstē bija krāces, sauktās Gnīdiņu krāces. Varbūt savu vārdu dabūjušas no tā, ka tur akmeņi krastos un arī upes vidū bija piesēti kā gnīdas. Kad pavasaros ūdens kritās, plostiem tur pāri tikt nebija viegli. Tautā vēl ilgi dzīvoja iemīļots teiciens: “Laiž kā plostus pār Gnīdām,” apvērtējot kādas sevišķi trokšņainas cilvēku izdarības šādā vai tādā dzīves notikumā, kur palīgā bija nācies ņemt kliegšanu un lamāšanos. Tas bija zināms, ka laižot plostus pār Gnīdām, plostniekiem bija skriešanas un kliegšanas ne pa jokam.

Aiviekste, labā upe, tur tecēja visam cauri, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, krāsainu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu. Mierīgās vasaras dienās mākoņi peldēja Aiviekstē, un cilvēku acis tur apstājās pētot – vai siena laiks pastāvēs vēl kādu nedēļu?

Pirms pirmā pasaules kara, tai bagātajā laikā, kad Augstsētu meitas cēlās Aiviekstei pāri un gāja uz pastu pēc vēstulēm, kad labais Dziļumu saimnieks Samulis Aiviekstē noslīka, kad otru Dziļumu saimnieku viņa jaunais bodnieks caur logu nošāva un notika citas zināmas un nezināmas lietas, Aiviekste bija pilna zivju un vēžu. Bet vēži vienā gadā kā izsprāga, tā vairs nesaradās. Un kara laikā zivis ar rokas granātām nelabi izspridzināja krievu zaldāti. Jā, tas tā patiesi bija, ka pirms kara Aiviekste bija pilna zivīm. Kad Upesleju saimnieci atprecēja uz Upeslejām no tālā pagasta otra gala, kur ūdens bija tik, cik grāvī un varžu dīķītī, lielie Aiviekstes pavasara ūdeņi ielīksmoja viņas sirdi uz mūžu. Iet līdzi pulkā, zvejot ar malas tīklu agra pavasara vakaros bija liels, neaizvietojams prieks. Ūdens auksts, bet zivis nāk tīklā, un vakars tumst lēnām, rēns un caurspīdīgs, ja arī dažu gadu dzeguze vēl nekūko, zemes vēzis tirkšķina maigi un gari. Tā dažreiz, kamēr tā, tīklu velkot malā un laižot atkal upē, no Upesleju zemes rītu puses gala zvejnieku pulciņš atnāca līdz Upesleju mājām, zivju jau bija dabūts diezgan. Ja vēl ne un tīkla gala ūdenī vilcējs vēl nebija galīgi nosalis vai cits to uzņēmās nomainīt, varēja novilkt tīklu vēl tālāk aiz mājām līdz robežas grāvītim.

Tā bija priecīga zvejošana, lai arī vienam vai diviem ūdenī bija jābrien un jādrebinās. Bet ar malas tīklu vēlāk, siltākā laikā vairs nevarēja zvejot, jo ūdens zāles saauga, pirms vēl krasts bija zaļš, un tīklu pa tām nevarēja pavilkt.

Ar malas tīklu pazvejot bija jāpasteidzas, pirms vēl nebija sākusies plostu iešana. Laba, priecīga zvejošana tā bija un deva galdā visādas zivis. Bērni nebeidza jautāt – “Kas tā par zivi?” – “Tas asars.” – “Kas tā?” – “Vēdzele.” – “Kas tā ?” – “Rauda.” Sapals. Grunģītis. Līdaka, vimba, šķaunadzis. Tās visas tur bija. Gadījās arvien arī kāds jauns sāms. Zutis malas tīklā ienāca reti, tas izšmauca cauri ar savu veiklumu, tāpat mazās mailītes. Mazais ķīsis gan aizķērās ar savām asajām spurām. Ķīsis nekad netika redzēts liels, arvien mazs un ass. Tik ass, ka māte uzsauca bērniem – “Tam neliec pirkstus klāt.” Jau asars bija tik ļoti ass, ka visuzmanīgākajam zivju tīrītājam sāka asiņot pirksti, un ķīsis bija vēl asāks, tikpat rakstains un vēl rakstaināks un asāks kā asars. Tomēr tik līdzīgs, ka varēja teikt, tas ir asara mazais brālis, un nezinātājs domāja, ka tas ir tas pats vien asars. Bet ķīsis bija ķīsis un tik ass, ka uzdrošinājās tuvoties rijīgajai līdakai, jo dziesmā to varēja skaitīt: “Ķīsīt’s brauca pār ezeru līdaciņas precībās, izrakstītas kamaniņas, pakavotis kumeliņš.”

Tad nāca plostu laiks, un Aiviekste bija pilna kustības un trokšņu – plostu airu čīkstēšanas, ūdens šļakstēšanas, iešalkšanās un cilvēku balsu spalguma; tur skanēja pavēles, norādījumi, saucieni un baiļpilna iekliegšanās. Upesleju krasta pļavas bija izartas ar plostu noturētāju arkliem. Plostu ar vienas reizes aršanu nekad nevarēja noturēt, to vajadzēja ar prasmi pieturēt vienreiz, otrreiz, pat trešoreiz; vairāk reižu mietu vajadzēja durt zemē, tad palaist to vaļā, lai tas, krastu ardams, jau gandrīz iekrīt ūdenī, tad to notvert, durt to otrreiz, trešoreiz zemē, tā mazinot plosta iešanas ātrumu (peldēšanas ātrumu – bet tur neviens nekad neteica, ka plosti peld, plosti gāja…), tad spēcīgi iedurt, iespiest jo dziļi zemē aso mietu, tā ka tas vairs necēlās ārā, un ar resno virvi, saukto rīcāgu, ar plostu vienotu, tad noturēja plostu un pievilka to pie krasta. Pie Upeslejām bija tā vieta, kur plostiem bija jāstājas pie malas citam aiz cita, pat abās upes malās, jo turpat kādu kilometru lejup Aiviekstes krastā bija Cūkas krogs, vieta, kur no Latgales nākušos plostus pārņēma Daugavas plostnieki. Augšzemes ļaudis saņēma savu algu (labāku, ja plostu bija izdevies nolaist veselu, neizjukušu, mazāku, ja plosts bija jucis, baļķi zuduši) un varēja doties mājās, varbūt paspēt vēl nonākt lejā ar jauniem plostiem, ja ūdens vēl upē turējās.

Daudz kustības un dzīvības ritēja Aiviekstē tais pavasaru dienās – plosti stājās un gāja, cilvēki nāca un gāja, ugunskuri spīdēja uz plostiem un upes krastos vakaros un vēl vēlu naktīs. Kādreiz nodudināja kāda mīlestības scēna, atskanēja kāda dziesma, kādreiz arī kāda lamāšanās, varbūt pat izkaušanās, bet tā no Aiviekstes krastiem ārā nenāca, apkārtējos ļaudis tā neaizskāra. Tie bija savu maizi pelnītāji cilvēki, kas tur gaidīja un saņēma sava darba algu, un steidzās atpakaļ uz mājām.

Tur bieži tie par stopu (litru) piena atstāja apkārtnes mājās savus Latgales māla traukus (nevēloties tos atpakaļceļā vilcienā līdzi vest), lielus, apaļvēderainus, brūna māla podus ar maziem rakstiņiem ap to kakliem, arī visādus mazākus podus un bļodas ar raibākiem rakstiem. Skaistajos, lielajos podos Upesleju jaunā saimniece uz rudens pusi lēja brūkleņu ievārījumu, aizsēja ar pergamenta papīru un linauduma lupatiņu un glabāja ziemai. Ļoti skaisti bija lielie, ļoti lielie, tumši brūnie podi. Vēl meitenēm skolās ejot, tie tur bija, bet tad, kad tās jau sāka pazīt, vērot un cienīt “tautiskos māla traukus”, tie pamazām bija jau saplīsuši.

Viens lielais, tumšais, mazliet nevienādi brūnais ar mazo iegravētu apkakles rakstiņu vēl tikai palika Īnas atmiņā, palika tur līdz tās tālām, tālām dienām, tik skaists tas bija savā lielajā vienkāršībā, savā dabīgi dzīvotajā dzīvē, savā tālā ceļojumā pa Aiviekstes ūdeņiem, tad mierīgā kalpošanā ar pusskābo, pussaldo brūkleņu un ābolu savārījumu, jau ar iedauzītām malām, ar asu trīsstūri, izsistu vienā pusē, tā ka podu bija jau grūti cieši aizsiet ar pergamenta papīru un linu drēbes lupatiņu, lai peles netiek klāt…

Pēc lielākās pavasara plostu iešanas, pirms ūdens līmenis vasarā ļoti kritās, Aiviekstē nāca un gāja kuģītis; no Cūkas kroga, kur dzelzceļa stacija bija tuvu, uz Saikavu un Lubānu, kur dzelzceļa stacija bija tālu, tas vadāja vasarniekus, kas nāca no Rīgas. Tas bija savādi aizgrābjoši, kad zilo kuģīti, īstu kuģi ar melnunbaltu skursteni un baltiem logiem varēja redzēt nākam, peldam pa zaļām pļavām, līdz tad Aiviekstes līkumā pret Dziļumu birzi tas izpeldēja redzamos ūdeņos. Tāpat, no Cūkas kroga puses nākot, tas skatam atraisījās no kārklu un alkšņu krūmiem, deva vienu vai divus garus svilpienus, nogāja gar dārzu un kādreiz, kādu retāku reizi, sāka maisīt ūdeni lieliem, trokšņainiem viļņiem un piestāja krastam pie Upesleju īrnieku mājiņas laipas. Varbūt atbrauca kādi sāvenieši, kas cēlās pāri upei un kāpa augšā uz lielceļu, kur tos varbūt gaidīja zirgs un vedējs. Kādreiz, pavisam retu reizi, varēja izkāpt arī kāds ciemiņš Upeslejām. (Varbūt pat māsīca Lūcija ar cepuri galvā un lielu bumbu krāsainā tīkliņā pie rokas…) Lai kuģītis piestāja vai ne, tā garām iešana vien bija skatīšanas vērts notikums, sevišķi bērniem. Bet brīdis pagāja ātri, un pļavu zaļums un upes līkums bija atkal tukšs, tikai viļņi vēl sitās krastā, un bija jāpagaida, līdz ūdens noskaidrojās, tad varēja iet atkal peldēties. Tā bija visu vasaru Upesleju bērniem – labā peldēšanās! Tikai jāpalūdz vecai mātei vai vecam tēva, vai citam vaļīgākam pieaugušajam, lai tas pasēd krastā sarga vietā no sāmiem un ūdeņu dziļumu draudīgām briesmām.

Vēlāk, gadiem nākot, tas bija tāpat, tikai tad bija jāapskatās, vai kāds nesēž kaut kur krastā, kāds zvejnieks vai diedelnieks, jo līdz vēliem pēckara gadiem, visi tur, kā sievietes, tā vīrieši gāja peldēties bez peldkostīmiem. Sieviešu un vīriešu peldu stundas nebija rakstītas, ne ziņotas un noteiktas, kad sievietes peldējās, to jau pēc skaļajām balsīm un smiekliem varēja dzirdēt, un neviens tās negāja traucēt. Aiviekste, laimīgā, labā upe! Gandrīz katru vasaru tā tomēr ņēma kādu dzīvību. Viņa bija dziļa, noslēpumaina upe, viņas dziļums varēja gadīties turpat ne soli no krasta, un dažā vietā ūdens gāja lokos griezdamies, tur bija neuzticamas straumes. Upesleju cilvēkus tā nebija aiztikusi, bet vienā vasarā meitenes steidzās ar laivu un pievilka malā no augšas peldošu slīkoni. Un savādi tas bija, ka pēc saņemtām uzslavām par viņu, savā ziņā – drošsirdību, kāda sveša, veca sieviņa, satikusi viņas uz Sāvienas lielceļa, ejot uz Dziļumu mājām pēc kaut kā, īsi bija teikusi: “Meitenītes, kādēļ jūs vilkāt to slīkoni malā! Kurā vietā upei to atņem, upe pēc gada tur ņem kādu citu vietā… Un jūs tur diendienā ejat peldēties…”

Peldēties viņas diendienā gāja. Kādreiz atcerējās arī svešās teicienu. Mazliet pabaiļojās un pieskaitīja tās vārdus vecām māņticībām. Bet savādi, ka tieši tai vietā upē, kur viņas bija slīkoni izvilkušas, nākošā gada Jāņu dienas rītā noslīka cilvēks. Sagadīšanās un notikumu atkārtošanās tā bija. Tā mēs sakām un domājam, un ticam un zinām šais skaidrā prāta laikos. Tos ļaudis, kas dzīvoja tās upes krastos, šis notikums (kas vēlreiz atkārtojās pavasarī pēc gada, pāris kilometrus lejup Aiviekstē, jo Jāņu dienas slīkoni izvilka tur aizpeldējušu) un neuzticamie Aiviekstes ūdeņi tomēr nebaidīja, bet darīja upi savādā kārtā tiem vēl tuvāku, pilnu ar kādu mistisku spēku. Protams, visi slīkšanas gadījieni bija dabīgi izskaidrojami – pirmais – karstas vasaras siena laikā, kad jaunā sieviete bija gājusi viena pati peldēties, otrais (pareģotais pēc gada) tai vasarā, kad vēss, lietains laiks turējās līdz Jāņiem un Aiviekste Jāņu dienas rītā bija tikpat ūdeņu pilna kā palu laikā, un tas cilvēks, kas kāpa ūdens pieplūdušajā laivā, pats bija vēl pilns no Jāņu alus.

Trešais slīkšanas gadījiens, kas nāca vēl pēc gada, bija palu laikā pie pārceltuves, kad ledi vēl nebija beiguši iet un katru mirkli ledus gabals varēja uzdrāzties laivai, traucēt arī pārceltuves gaitu, ieraut katru pārdrošnieku neglābjami ūdeņos. Tas viss bija skaidrs un saprotams, bet neizskaidrojamā tuvumu tas pilnam neizdzēsa, jo, lai cik ļoti mēs cenšamies pēc sava prāta drošības, visa zināšanas un saprašanas, mūsos tomēr ir kāda apslēpta vēlēšanās pēc kāda vēl lielāka spēka par mūsu prātu, kas varētu eksistēt un varētu ņemt mūs savā aizsardzībā.