IV (Ķikure/Kikure)

Vilma atnāca uz Upeslejām dzīvot, kad viņai bija vēl tikai četrpadsmit gadi. Bailēs no jaunās dzīves un bēdās, šķiroties no mātes, viņas lielās, rudzupuķu zilās acis pielija asaru, kas palika ilgi to garajās, melnajās skropstās, bet tad viņa saņēmās un smaidīja. Viņai bija bedrītes vaigos. Un vaigi bija sārti, un mute koši sārta. Viņa bija ļoti kautrīga, bet vesela un sprigana meitene, viegla, gracioza, stingra kā atspere. Viņas tumšie, biezie mati bija ļoti spoži un mazliet cirtojās gar deniņiem. Viņa bija ļoti skaista meitene.

Uz Upeslejām viņa atnāca rudenī, kad Upesleju meitenes devās uz skolu un atbrauca mājās tikai sestdienās un svētdienās reizi mēnesī. Upesleju saimniecei vajadzēja kāda cilvēka, lai viņa nepaliktu pavisam viena savā mājas galā visu ziemu, sāka vajadzēt arī palīga saimniecībā, kas pēc kara laika postījumiem bija pamazām jāved kārtībā, jāsāk audzināt klāt pa jaunai govij, jāpērk sivēni, jāaudzina, lai būtu, ko skolas naudas maksāt. Nebija vēl daudz smagi darbi darāmi, bet palīga vajadzēja un dzīva cilvēka vajadzēja, glābjoties no vientulības, jaunai meitenei te bija īstā vieta sākt savu dzīvi.

Vilmai dzīvošana pie svešiem sākās negaidīti. Viņas vecāki pēkšņi bija izšķīrušies, māte aizgājusi, tēvs, viens ar meiteni savā īrnieka kaktā palicis, nezināja labāka padoma, kā laist meiteni kaut kur dzīvot un sākt pelnīties pašai. Tā Upesleju saimniecei un Vilmai, abām, bija savas dzīves nodarītās bēdas, viņu kopīgā dzīvošana sākās uzticīgi un turpinājās laimīgi piecus gadus.

Vilma auga daiļākais, jaukākais cilvēka bērns, kādu varētu vēlēties minam šīs zemes ceļus. Viņa bija čakla, laba ar lopiem un cilvēkiem. Slaucīja pagalmu, audzināja puķes istabas priekšā, savā mazā puķu dārziņā, kādu viņai, ar skalu sētu apvītu, ierīkoja Ārgulītis, lai vistas nelien puķu grēdās un tās neizkašā. Visi Vilmu mīlēja. Un Upesleju saimniece nebija savu kalpu izdzinēja, viņa par daudz mīlēja dzīvi, lai kļūtu sīkumaina. Darbs, kas bija jādara, bija jāpadara, cik pareizā laikā to varēja un cik labi to varēja, bet tad tas bija jāatstāj pie malas. Viņas abas ar Vilmu rudens un ziemas vakaros klausījās radio – ar “austiņām” no mazās, maziņās radio ierīces: kāda kristāliņa un dažu uztvērēju auklu nelielā režģa, kas bija gan jātur kārtībā. Vasarās pie radio sēdēt neiznāca daudz laika, no agra pavasara sākās darbi dārzā un sakņu dārzā, un brīvākā laikā meitenes, pašas Upeslejietes divas un Vilma, caurus dienvidus gāja ogās apkārtējos mežos un izcirtumos, tad gāja Aiviekstē peldēties.

.

Nu jā, sākuma gados daudz laika un darba ņēma nebeidzamā lopu burkānu ravēšana. Tie bija jāsāk ravēt, tikko no zemes uzdīguši, tikko varēja saredzēt, kur aizstiepjas vagās sīko zaļumu rindas. Nezāles “sarāva” tos tik ātri sevī, savā sakņu un zāļu biezumā, ka bija ļoti jāsteidzas, lai burkānus izglābtu. To ravēšana bija gausa, jo burkānu stādiņi bija tik ļoti sīki; pirmajās dienās, ravēšanas sākumā, vēl saredzami, bet tad tie pazuda zālēs, vārgi un maigi, katrs stāds rūpīgi izlasāms, nostiprināms, to pietiekami ar zemēm apraušot. Meitenes, kalponīte Vilma un skolas brīvlaikā mājās pārnākušās Upeslejietes pašas meitas Īna un Auce, cēlieniem tupēja vagās. Īna, vecākā, dažreiz neziņā aptaustīja savus ceļus – tie bija ar cietu, rupju ādu… Bet grāmatās (dzejā un prozā) laimīgi runāja par sievietes zīda mīkstiem, maigiem ceļiem… Meitenes klāja salocītus kartupeļu maisus zem ceļiem ravējot, bet tas jau nevarēja visu glābt. Ilgā burkānu ravēšana laukos beidzās, kad burkāniem uzkrita “burkānu muša”, vairākus gadus lielos lopu burkānu laukus nevarēja tās dēļ sēt, burkānu lapas sarāvās, sačokurojās un no burkānu ražas nekas neiznāca. Bet, ja nebija burkānu ravēšanas, nāca runkuļu stādīšana, cukurbiešu retināšana – bez darba nekad nevarēja būt.

Tomēr tāds normāls darbs kaulus nelauž. Vilmas pirkstu gali gan cieta no ļoti sāpīgiem ādas ieplīsumiem, no ūdens un vēja, no darbošanos ar zemēm, zālēm, ūdens nešanas, liešanas, govju siļu slaucīšanas. Bet ar laiku un visādu tauku un krējuma ziešanu rokas pierada. Tie četri, pieci gadi Upeslejās bija Vilmas dzīves labākie, gaišākie gadi. Tādi tie bija arī tām citām jaunajām meitenēm, kas auga, bija Upeslejās, dziedāja, skanēja saulē savās jaunajās dienās – Īna, Auce, Vilma, Matilda un arī Alīse, Īnas skolas biedrene, kas katru vasaru dažas nedēļas ciemojās Upeslejās. Visām tām vēlāk liktenis lēma melnas dienas. It kā Skalbes dzejolis piepildītos, ko viņas grāmatas lapās priecīgajās dienas lasīja: “Ko japāņu širmis glabāja, slēpa, bij meitene daiļa ar rozēm uz klēpa, bet nepielūdzamā likteņa vaigs, …gūrnēja kumpains un baigs.” Tad, tais vieglajās dienās, tie bija tikai skanīgi, daiļi vārdi, lasīti grāmatas lapās. Viss, kas smagāks, tad vēl bija viegli aizmirstams. Tais ziedu, saules un zaļumsvētku dienās tas bij ne jaušams, ne iedomājams, tās tālu nākotnē noliktās lamatas katrai no viņām: Aucei smagais Sibīrijas ceļš, Īnai mūžs ar cietu vīru bez mīlestības, Alīsei nāve no diloņa tikko pēc studiju beigšanas, Vilmai pirmais bērns bērnu triekas sakropļots. Matildai pēc skaistās kaislības piepildīšanas ļaužu atstumtība, gandrīz negodā krišana. Negodā krišana ir lieta, kas visiem nenāk vienādā veidā. Dažam tā nepiemetas. Siliņu saimniekam, kas bija Matildas laimes un nelaimes nesējs, tā netuvojās.

.

Viņš smējās, vienmēr tikai smējās, un cilvēki viņa drošajos smieklos sildījās, nepārmeta viņam to, ko citiem nepiedotu. Viņam bija gaiša daba, viņš neko neslēpa, neko neņēma ar varu. Arī savu mūža draugu, Siliņu saimnieci, viņš bija ņēmis ar skaidru norunu: Kad viņa, l9 gadus jauna (cienījama saimnieka meita) pēc mīlestības pilnas pazīšanās un cerēšanās, atnāca pie viņa (arī vēl ļoti jaunā saimnieka) ar savām mantiņām paunā, un teica – es gribu pie tevis palikt – viņš ļāva viņai palikt, mierīgi pasakot palikšanas noteikumus: “Tu būsi te manas dzīves līdzgaitniece, saimniece ar saimnieces cieņu un tiesībām, es tevi neprecēšu, bet es neprecēšu arī nevienu citu, ja mums būs bērni, tie būs mūsu abu bērni, ar mūsu mantinieku tiesībām, bet uzticību es tev nesolu…”

Tāds bija Siliņu māju stāsts. Cilvēki dažreiz norunāja, nobrīnījās – “Kā tā var? Kā tā var dzīvot, padzīvot?” Kad Matilda, jaunā, daiļā kalpone (smieklu pilnā, arī smieklu pilnā tāpat kā Siliņu saimnieks), aizgāja uz Siliņiem uz palikšanu, saimnieces vietu viņa neieņēma, un tas tuvināja viņu ja ne smagai negodā krišanai, tad tomēr ne viegli nesamai dzīvei, kas ļaužu acīs tiecās slīdēt lejup, vienmēr lejup. Siliņu saimniece bija tik ļoti ļaužu cienīta un mīlēta, viņiem bija divi bērni skolas gados, bet precējušies viņi nebija, nevarēja teikt, ka Siliņš ievedis mājā otru sievu, un saimnieces vietu Matilda neieņēma. Viņa strādāja kā neviena cita, viņai bija sava istaba mazliet atsevišķi no lielās mājas, un tanī varēja beigties kulšanas talku vai kāda cita svinēšanas diena, kad tās stundas kļuva skaļas, bet naktīs tur varēja ienākt tikai saimnieks, tas bija zināms, bet citiem par to nebija daļas, ne arī daudz kas jārunā. Tas arī viss vēl bija tālu nākotnē, un pirms tā laika Upeslejās un to kaimiņos nāca un gāja skaistas vasaras. Siena pļavās, āboliņa šķūņos, spožos, skanīgos labības laukos un trauksmes pilnajās, līksmajās kulšanas talkās.

Vilmu, varbūt vismaigāko no visām jaunajām meitenēm, liktenis nežēlīgi skāra atkārtoti jau tais dienās. Viņa tikko bija atpūtusies un atplaukusi no savām bēdām, aizmirsusi cilvēku slepus čukstētos čukstus par viņas vecāku šķiršanos, kad nāca vēl lielākas ciešanas. Reiz, ūdens spaiņus noliekot, viņa atkal sarāvās un apstājās ilgāk virtuvē – iekšā pie saimnieces čukstēja Vītradzienes balss ar kādām jaunām ziņām. Vai vēl par to pašu viņas vecāku un līdz ar to viņas “izjaukto dzīvi”, jo ieskanējās minēts viņas mātes vārds? Nē, tas nebija par to agrāko, jau sen izrunāto. Tie bija jauni čuksti, ilgi, klusināti runāti, kur tad pēkšņi, kā aizcietusies, ieskanējās Vītradzienes balss skaļi un nicinoši:

“…Ar – to puiku!”… Un saimnieces balss savādi mierīgi pretojās: “Nav jau vairs nekāds puika, dēliet’s kā lācis, izcilā dzirnavās visus maisus…” Bet Vītradzienes balss skanēja tālāk, tikai mazliet pieklusināta: “Nu jā. Nu jā. Viņai nav vēl četrdesmit… Un vasarā viņa guļ tur viena sienā uz kūts augšiņas, kad šis uzkāpj, tad uzvelk kāpnītes arī augšā un neviens viņus netraucē…”

Tālāk Vilma nedzirdēja, kā grūsta viņa izmetās pa virtuves durvīm un nezināja, kur mesties, ne ko un ne kā, skrēja uz kūti varbūt pieķerties pie kaut kā dzīva, pie savām govīm, bet govis bija ganībās. Kā miegā viņa bija iegājusi pie Beka zirgu stallī un ieķērusies tam krēpēs. Kad tas mīksti iebubinājās, nāca Vilmas briesmīgā raudāšana, aizžņaugta, smacējoša, grūta. Bet saimniece nelabo ziņu bija saņēmusi, nosodījusies rūgti un dziļi, tā tomēr vēl mēģināja nelietību mazliet mīkstināt, lai tā nepārņemtu visu labo mājas saskaņu un Vilmas dzīvi ar postu: “Kad viņa no vīra un bērna aizskrēja, tā bija lielāka nelaime. Tagad, ja tikai ļaudis par daudz nerunātu… Kas par viņiem. Ne tie kādam vairs ko atņem, ne pieliek…” “Nabaga Vilmiņa…” Ziņu nesējas balss neatlaidās, un saimniece aizstāvējās: “Kas Vilmai par to. Vilma laba, godīga, strādīga meitene… Tik nerunājiet neviens par to daudz. Ciešanas jau atkal būs. Nabaga meitene…” Un atkal pēc nicināšanas vārdiem Vilmas mātei nāca arī daži viņu attaisnotāji vārdi, ka viņa vēl jauna, spēcīga, skaista sieva, vīrs bijis neizdarīgāks, vājāks, vecāks… Tad Vītradziene vēl novaidējās un noskurinājās un, tikko viņa bija prom, saimniece gāja meklēt Vilmu – jo, ja viņa būs kaut ko no tā dzirdējusi, i nezināsi, kā mierināt!

Saimniecei vajadzēja ilgi runāt, par to, ka tā nav Vilmas vaina, ne Vilmas dzīve, un viņai nekas nav jāmaina arī savās domās un attiecībās ar māti. Jo viss pāriet, bet bērns mātei paliek, un Vilmas māte par Vilmu tomēr vienmēr vēl gādāja. Un ko cilvēki runās… Tie tāpat vienmēr kaut ko runās… Ko cilvēki viņai iedevuši, ko atņems… Bet likās – visi labi domātie vārdi Vilmu daudz nemierināja, līdz saimniece tad teica kaut ko, ko viņa nemaz nebūtu gribējusi teikt, kaut ko tādu, lai tos citus, tos cilvēkus, kuru runas un spriedumi tagad Vilmai visvairāk ļauna varētu darīt, mazliet nomelnotu: “Tāpat jau arī citiem iet visādi… Vai nezini, ka Vītradzienes Jurītis, Juris, visu mīlētais, labais puisis, nav Vītraga paša…” Pie tik negaidītiem vārdiem Vilmas acis izbrida no asarām un pārsteigumā raudzījās saimniecē. Un saimniecei bija jārunā tālāk par to, ka dzīve beidzot apklāj savas nelāgās lietas un pāri aug arī laime. Vai Vītrags nav laimīgs par savu Juri? Skaidri zina vai nezina un nedomā par to, kas bijis vai nebijis… Cilvēks ir labs un dzīve ir laba.

Ne tai pašā stundā, bet pamazām Vilma nomierinājās. Jādzīvo bija tālāk, lai arī ar daudz vairāk baiļu no pasaules, no dzīves, no visa. Arī pašas meitenēm saimniecei nācās par visu runāt un, gribot negribot ,– lietu attaisnot. “…Viņa vēl skaista, stipra sieva. Un kas viņai ticis no viņas skaistuma – vīrs, lēnīgs vīrelis, pavārgs, vecāks… Reiz nu aizgājusi, domā, ko pagūt, padzīvot… Un meldera zellis jauns, liels, stiprs, nezin no kurienes atnācis bārenis, strādā par trim, un ko vecais melderis varēja viņam maksāt. Labi, ka Vilmas māte tur tagad kalpoja, bija, kas godīgu ēdienu iztaisa, cik to varēja no vecā meldera izspiest. Dārzāji tagad apkopti, vistas, cūkas pabarotas, viņa visu zina lietā likt, tādēļ arī puisis pēkšņi izstiepies, uzbriedis, liels vīrietis, pārzina visu dzirnavu lietu. Pie vecā neviens vairs malt nebrauca, nu sāk strādāt atkal visi gaņģi…” Tā tas nu laikam bija, bet tomēr kauns un negods, nedzirdēts, melns un nenomazgājams. “Bet Vilmai no tā lai nav jācieš… Dzīvē jau tādas lietas atgadās, un par to nav ko galvu lauzīt… Par Vilmu mums jādomā tāpat un vēl mīļāk…” Tā tas bija un citādi nevarēja būt, Vilma jau gada laikā te bija ieaugusi gandrīz kā pašu bērns. Tas, kas bija noticis un notika dzirnavās, tam nebija sakara ar Upesleju dienām. Savāds liels ļaunums tas tomēr bija, bija jāsaņem visi spēki pret to, un Īna, vecākā, kuras saprašana reālās dzīves lietās nebija tik droša kā jaunākajai māsai, caur dzirnavām ejot, nedrīkstēja skatus sānis pamest, it kā baidoties kļūt pieķertai noziegumā – negodīgā ziņkārē. Kā bailēs tā nodūra galvu, ieraugot pieslietās kāpnītes uz vaļējām kūtiņas augšas durvīm, ar sienu dienvidus un nakts guļām. Viņa valdīja savu skatu ikreiz, tur garām ejot. Un kāpnītes tur stāvēja ilgi, kā nozieguma liecinieki, kā soda vieta un karātavas…

Puisis pēc dažiem gadiem apprecēja netālu kaimiņu bagātāko un lepnāko saimnieka meitu, skaistu un jaunu kā bērnu. Viņš bija veikls un prātīgs. Nevien prātīgs, bet gudrs, dzīves gudrs un izpratējs. Kā citādi tas tā varētu gadīties! Un tur… bet tā varbūt tikai leģenda… Leģenda ir tāda, ka tur māte izmēģinājusi puisi ar sevi, tad atdevusi to meitai. Ne lai meitai ļaunu vēlētu (puisis bijis visā vērtīgs), bet lai atriebtos vīram par tā garus gadus ilgo, neganto neuzticību.

Tā bija skaista zeme ar skaistām vasarām, un tur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves, uzdrīkstējās neskatīties atpakaļ, kad stājās pie arkla. Teica īsi un droši – kas no mēsla bīstas, nav mēsla vērts! Protams, arī šai teicienā saucot mēslu tā īstajā vārdā.

Leave a Reply