Karstā vasaras dienas vidū neej dziļi mežā, ka nepiemetas vadātājs. Tādā dienvidus stundā, kad saule spiež turpat virs galvas, gaiss virmo un dreb no siseņu sisināšanas, bet ne cilvēks, ne zvērs nav redzams apkārt, pat putni ir apklusuši, tādā stundā var visādi mošķi rādīties, var ievilināt ūdens dziļumā, apmaldināt ceļā, nelaist no meža ārā. Vadātājs nav ļaunākais no tiem, gandrīz tikai tāds joku Pēteris, kas it kā gribētu tevi tikai paāzēt, bet labāk ar viņu nesatikties. Citreiz tas, kaut tikai tā vien pajokodamies, var cilvēku krietni pamocīt, un, kad tu vairs neesi pie pilnas saprašanas, nezin kas viss var notikt.

Kad vadātājs tikko ir piesities, to tā uzreiz nevar apjaust un zināt. Liekas, viss ir kā vienmēr, bet tu ej un ej, un netiec no meža ārā. Tikai tad, kad redzi, ka, taisni iedams, esi atgriezies tai pašā vietā, kur tikko esi bijis, zini, ka labi nav. Kad klausās nebēdīgos ļaudis par vadātāju runājot (kur daži triec smiedamies, citi nopietni, pat baiļu pilni), var iedomāties, ka vadātājs ir tāds puszvērs, puscilvēks, kaut kas pelēks, kas veļas un tinas, te uzmācas stiprs un neuzvarams, te pazūd nenotverams. Protams, vadātājs nav saredzams, pat ne tik daudz kā kāds spoks, bet, kad viņš ir patiesi klāt, tad jūti gan, ka esi viņa varā un nezini, kā tev izies, kā tiksi no tā vaļā.

Vadātājs var piemesties kuram katram mežā gājējam, ogotājam vai sēņotājam, jaunam vai vecam, tādam, kas vadātājam tic, tāpat kā tādam, kas netic (un sauc to citā vārdā). Lauku dzīves labajos atpūtas brīžos un visādās pussvētku stundās var klausīties nostāstos par visādām spoku vietām, mošķiem, gariem un arī par vadātāju, ar ko cilvēkiem ir biežāk gadījies satikties kā ar citiem tumšākiem gariem. Pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar to varēja arī prātīgs cilvēks, kas zināja saskatīt vai domājās zinām, kas aiz tāda vadātāja slēpjas.

Upesleju saimnieks bija prātīgs cilvēks, kas saviem bērniem tikai pietātes dēļ pret reliģiju aizliedza “dievoties” (ikdienas valodā lietot jo bieži parasto “nu die’, jā nu die’ “), ticēja Darvina teorijai un par baznīctēviem bija drīzāk nelabās kā labās domās, nebija sapņotājs un māņticīgs jau ne pavisam arī ne, bet viņš teica, ka reiz viņam piemeties vadātājs, ja tā to varētu saukt, un smiedamies, bet nopietni pastāstīja, kā tas gadījies.

Reiz jauns, spēka gados, nākdams taisni bez ceļa caur soklu, pa biezo, dūksnaino daļu un visu to, kāds tas mežs tur ir un ko viņš bija staigājis no bērna kājas, tur toreiz viņš apmaldījies. Apstājies tādā kā svešākā, neredzētā vietā… neliels klajumiņš – žagaru čupa – kā jau tas mežā ir. Lai gan bijis apjucis, nezinājis skaidri, kur mājas puse – gājis taisni, kaut kur jau tā izies malā un tad redzēs. Bet – nevarējis iziet malā. Atkal un atkal atgriezies pie tās pašas žagaru čupas. Septiņas reizes! Ik reizi tēmējis iet uz citu pusi un taisni, bet atradies atkal turpat – redzams, apgājis tikai kādu līkumu. Noskaities, nodusmojies, gājis un gājis. Nekādam vadātājam nekad nav ticējis, bet tad tur, septīto reizi, bijis tā jocīgi ap dūšu. Ko darīsi?

Laiks silts, iešana nokausējusi, nepatikšanas un dusmas turklāt. Licies nosnausties. Aizmidzis, nogulējis labu laiku, tad, kā cēlies, tā iznācis taisni malā, lai arī sācis iet, tāpat nezinot, kur īsti atrodas. Vadātājs, varētu teikt, varētu tā to saukt…

Vadātājam tātad nav ko pretī turēties. Jānosēd vai jānoguļ, jānogaida līdz prāti atreibst – līdz vadātājs atmetas. Mazliet apmaldoties mežā vienam, sākt apzināties, ka esi vadātāja varā, tas varētu pat drošinieku mazliet domīgu darīt, mazliet izbaidīt. Biežāk gadās, ka, mierīgi nākot no meža ārā, pēkšņi redzi, ka esi iznācis pavisam citā pusē, kā domājies ejam. Tad galva, zeme un viss apkārt it kā sagriežas, sašūpojas, un kā saiti no acīm kāds norāvis – skaties un brīnies! Vadātājs!

Bet tad tā tur vairs nav, tu esi brīvs, tikai dažreiz gadās, ka jāpamet garāks solis, lai tiktu mājās, jo esi iznācis no meža ne mājas puses malā.

Visam cauri tur tecēja Aiviekste, rāmā, nopietnā upe. Bet ne visur savā gājienā rāma. Rāma gar Upesleju dārzu, un arī ne vienmēr tāda, pavasaros savus ledus iznesot, tā kādreiz gāzās dārza ābelēs un, lai tās saudzētu, tur krastā, senlaikos ievelti, gulēja daži ļoti lieli, šķautņaini akmeņi un sastādīti auga oši, sacerojuši no ledus izlauzīšanas un biežās atvašu ataugšanas. Augšup, Upesleju zemes otrā galā, austrumu pusē, Aiviekstē bija krāces, sauktās Gnīdiņu krāces. Varbūt savu vārdu dabūjušas no tā, ka tur akmeņi krastos un arī upes vidū bija piesēti kā gnīdas. Kad pavasaros ūdens kritās, plostiem tur pāri tikt nebija viegli. Tautā vēl ilgi dzīvoja iemīļots teiciens: “Laiž kā plostus pār Gnīdām,” apvērtējot kādas sevišķi trokšņainas cilvēku izdarības šādā vai tādā dzīves notikumā, kur palīgā bija nācies ņemt kliegšanu un lamāšanos. Tas bija zināms, ka laižot plostus pār Gnīdām, plostniekiem bija skriešanas un kliegšanas ne pa jokam.

Aiviekste, labā upe, tur tecēja visam cauri, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, krāsainu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu. Mierīgās vasaras dienās mākoņi peldēja Aiviekstē, un cilvēku acis tur apstājās pētot – vai siena laiks pastāvēs vēl kādu nedēļu?

Pirms pirmā pasaules kara, tai bagātajā laikā, kad Augstsētu meitas cēlās Aiviekstei pāri un gāja uz pastu pēc vēstulēm, kad labais Dziļumu saimnieks Samulis Aiviekstē noslīka, kad otru Dziļumu saimnieku viņa jaunais bodnieks caur logu nošāva un notika citas zināmas un nezināmas lietas, Aiviekste bija pilna zivju un vēžu. Bet vēži vienā gadā kā izsprāga, tā vairs nesaradās. Un kara laikā zivis ar rokas granātām nelabi izspridzināja krievu zaldāti. Jā, tas tā patiesi bija, ka pirms kara Aiviekste bija pilna zivīm. Kad Upesleju saimnieci atprecēja uz Upeslejām no tālā pagasta otra gala, kur ūdens bija tik, cik grāvī un varžu dīķītī, lielie Aiviekstes pavasara ūdeņi ielīksmoja viņas sirdi uz mūžu. Iet līdzi pulkā, zvejot ar malas tīklu agra pavasara vakaros bija liels, neaizvietojams prieks. Ūdens auksts, bet zivis nāk tīklā, un vakars tumst lēnām, rēns un caurspīdīgs, ja arī dažu gadu dzeguze vēl nekūko, zemes vēzis tirkšķina maigi un gari. Tā dažreiz, kamēr tā, tīklu velkot malā un laižot atkal upē, no Upesleju zemes rītu puses gala zvejnieku pulciņš atnāca līdz Upesleju mājām, zivju jau bija dabūts diezgan. Ja vēl ne un tīkla gala ūdenī vilcējs vēl nebija galīgi nosalis vai cits to uzņēmās nomainīt, varēja novilkt tīklu vēl tālāk aiz mājām līdz robežas grāvītim.

Tā bija priecīga zvejošana, lai arī vienam vai diviem ūdenī bija jābrien un jādrebinās. Bet ar malas tīklu vēlāk, siltākā laikā vairs nevarēja zvejot, jo ūdens zāles saauga, pirms vēl krasts bija zaļš, un tīklu pa tām nevarēja pavilkt.

Ar malas tīklu pazvejot bija jāpasteidzas, pirms vēl nebija sākusies plostu iešana. Laba, priecīga zvejošana tā bija un deva galdā visādas zivis. Bērni nebeidza jautāt – “Kas tā par zivi?” – “Tas asars.” – “Kas tā?” – “Vēdzele.” – “Kas tā ?” – “Rauda.” Sapals. Grunģītis. Līdaka, vimba, šķaunadzis. Tās visas tur bija. Gadījās arvien arī kāds jauns sāms. Zutis malas tīklā ienāca reti, tas izšmauca cauri ar savu veiklumu, tāpat mazās mailītes. Mazais ķīsis gan aizķērās ar savām asajām spurām. Ķīsis nekad netika redzēts liels, arvien mazs un ass. Tik ass, ka māte uzsauca bērniem – “Tam neliec pirkstus klāt.” Jau asars bija tik ļoti ass, ka visuzmanīgākajam zivju tīrītājam sāka asiņot pirksti, un ķīsis bija vēl asāks, tikpat rakstains un vēl rakstaināks un asāks kā asars. Tomēr tik līdzīgs, ka varēja teikt, tas ir asara mazais brālis, un nezinātājs domāja, ka tas ir tas pats vien asars. Bet ķīsis bija ķīsis un tik ass, ka uzdrošinājās tuvoties rijīgajai līdakai, jo dziesmā to varēja skaitīt: “Ķīsīt’s brauca pār ezeru līdaciņas precībās, izrakstītas kamaniņas, pakavotis kumeliņš.”

Tad nāca plostu laiks, un Aiviekste bija pilna kustības un trokšņu – plostu airu čīkstēšanas, ūdens šļakstēšanas, iešalkšanās un cilvēku balsu spalguma; tur skanēja pavēles, norādījumi, saucieni un baiļpilna iekliegšanās. Upesleju krasta pļavas bija izartas ar plostu noturētāju arkliem. Plostu ar vienas reizes aršanu nekad nevarēja noturēt, to vajadzēja ar prasmi pieturēt vienreiz, otrreiz, pat trešoreiz; vairāk reižu mietu vajadzēja durt zemē, tad palaist to vaļā, lai tas, krastu ardams, jau gandrīz iekrīt ūdenī, tad to notvert, durt to otrreiz, trešoreiz zemē, tā mazinot plosta iešanas ātrumu (peldēšanas ātrumu – bet tur neviens nekad neteica, ka plosti peld, plosti gāja…), tad spēcīgi iedurt, iespiest jo dziļi zemē aso mietu, tā ka tas vairs necēlās ārā, un ar resno virvi, saukto rīcāgu, ar plostu vienotu, tad noturēja plostu un pievilka to pie krasta. Pie Upeslejām bija tā vieta, kur plostiem bija jāstājas pie malas citam aiz cita, pat abās upes malās, jo turpat kādu kilometru lejup Aiviekstes krastā bija Cūkas krogs, vieta, kur no Latgales nākušos plostus pārņēma Daugavas plostnieki. Augšzemes ļaudis saņēma savu algu (labāku, ja plostu bija izdevies nolaist veselu, neizjukušu, mazāku, ja plosts bija jucis, baļķi zuduši) un varēja doties mājās, varbūt paspēt vēl nonākt lejā ar jauniem plostiem, ja ūdens vēl upē turējās.

Daudz kustības un dzīvības ritēja Aiviekstē tais pavasaru dienās – plosti stājās un gāja, cilvēki nāca un gāja, ugunskuri spīdēja uz plostiem un upes krastos vakaros un vēl vēlu naktīs. Kādreiz nodudināja kāda mīlestības scēna, atskanēja kāda dziesma, kādreiz arī kāda lamāšanās, varbūt pat izkaušanās, bet tā no Aiviekstes krastiem ārā nenāca, apkārtējos ļaudis tā neaizskāra. Tie bija savu maizi pelnītāji cilvēki, kas tur gaidīja un saņēma sava darba algu, un steidzās atpakaļ uz mājām.

Tur bieži tie par stopu (litru) piena atstāja apkārtnes mājās savus Latgales māla traukus (nevēloties tos atpakaļceļā vilcienā līdzi vest), lielus, apaļvēderainus, brūna māla podus ar maziem rakstiņiem ap to kakliem, arī visādus mazākus podus un bļodas ar raibākiem rakstiem. Skaistajos, lielajos podos Upesleju jaunā saimniece uz rudens pusi lēja brūkleņu ievārījumu, aizsēja ar pergamenta papīru un linauduma lupatiņu un glabāja ziemai. Ļoti skaisti bija lielie, ļoti lielie, tumši brūnie podi. Vēl meitenēm skolās ejot, tie tur bija, bet tad, kad tās jau sāka pazīt, vērot un cienīt “tautiskos māla traukus”, tie pamazām bija jau saplīsuši.

Viens lielais, tumšais, mazliet nevienādi brūnais ar mazo iegravētu apkakles rakstiņu vēl tikai palika Īnas atmiņā, palika tur līdz tās tālām, tālām dienām, tik skaists tas bija savā lielajā vienkāršībā, savā dabīgi dzīvotajā dzīvē, savā tālā ceļojumā pa Aiviekstes ūdeņiem, tad mierīgā kalpošanā ar pusskābo, pussaldo brūkleņu un ābolu savārījumu, jau ar iedauzītām malām, ar asu trīsstūri, izsistu vienā pusē, tā ka podu bija jau grūti cieši aizsiet ar pergamenta papīru un linu drēbes lupatiņu, lai peles netiek klāt…

Pēc lielākās pavasara plostu iešanas, pirms ūdens līmenis vasarā ļoti kritās, Aiviekstē nāca un gāja kuģītis; no Cūkas kroga, kur dzelzceļa stacija bija tuvu, uz Saikavu un Lubānu, kur dzelzceļa stacija bija tālu, tas vadāja vasarniekus, kas nāca no Rīgas. Tas bija savādi aizgrābjoši, kad zilo kuģīti, īstu kuģi ar melnunbaltu skursteni un baltiem logiem varēja redzēt nākam, peldam pa zaļām pļavām, līdz tad Aiviekstes līkumā pret Dziļumu birzi tas izpeldēja redzamos ūdeņos. Tāpat, no Cūkas kroga puses nākot, tas skatam atraisījās no kārklu un alkšņu krūmiem, deva vienu vai divus garus svilpienus, nogāja gar dārzu un kādreiz, kādu retāku reizi, sāka maisīt ūdeni lieliem, trokšņainiem viļņiem un piestāja krastam pie Upesleju īrnieku mājiņas laipas. Varbūt atbrauca kādi sāvenieši, kas cēlās pāri upei un kāpa augšā uz lielceļu, kur tos varbūt gaidīja zirgs un vedējs. Kādreiz, pavisam retu reizi, varēja izkāpt arī kāds ciemiņš Upeslejām. (Varbūt pat māsīca Lūcija ar cepuri galvā un lielu bumbu krāsainā tīkliņā pie rokas…) Lai kuģītis piestāja vai ne, tā garām iešana vien bija skatīšanas vērts notikums, sevišķi bērniem. Bet brīdis pagāja ātri, un pļavu zaļums un upes līkums bija atkal tukšs, tikai viļņi vēl sitās krastā, un bija jāpagaida, līdz ūdens noskaidrojās, tad varēja iet atkal peldēties. Tā bija visu vasaru Upesleju bērniem – labā peldēšanās! Tikai jāpalūdz vecai mātei vai vecam tēva, vai citam vaļīgākam pieaugušajam, lai tas pasēd krastā sarga vietā no sāmiem un ūdeņu dziļumu draudīgām briesmām.

Vēlāk, gadiem nākot, tas bija tāpat, tikai tad bija jāapskatās, vai kāds nesēž kaut kur krastā, kāds zvejnieks vai diedelnieks, jo līdz vēliem pēckara gadiem, visi tur, kā sievietes, tā vīrieši gāja peldēties bez peldkostīmiem. Sieviešu un vīriešu peldu stundas nebija rakstītas, ne ziņotas un noteiktas, kad sievietes peldējās, to jau pēc skaļajām balsīm un smiekliem varēja dzirdēt, un neviens tās negāja traucēt. Aiviekste, laimīgā, labā upe! Gandrīz katru vasaru tā tomēr ņēma kādu dzīvību. Viņa bija dziļa, noslēpumaina upe, viņas dziļums varēja gadīties turpat ne soli no krasta, un dažā vietā ūdens gāja lokos griezdamies, tur bija neuzticamas straumes. Upesleju cilvēkus tā nebija aiztikusi, bet vienā vasarā meitenes steidzās ar laivu un pievilka malā no augšas peldošu slīkoni. Un savādi tas bija, ka pēc saņemtām uzslavām par viņu, savā ziņā – drošsirdību, kāda sveša, veca sieviņa, satikusi viņas uz Sāvienas lielceļa, ejot uz Dziļumu mājām pēc kaut kā, īsi bija teikusi: “Meitenītes, kādēļ jūs vilkāt to slīkoni malā! Kurā vietā upei to atņem, upe pēc gada tur ņem kādu citu vietā… Un jūs tur diendienā ejat peldēties…”

Peldēties viņas diendienā gāja. Kādreiz atcerējās arī svešās teicienu. Mazliet pabaiļojās un pieskaitīja tās vārdus vecām māņticībām. Bet savādi, ka tieši tai vietā upē, kur viņas bija slīkoni izvilkušas, nākošā gada Jāņu dienas rītā noslīka cilvēks. Sagadīšanās un notikumu atkārtošanās tā bija. Tā mēs sakām un domājam, un ticam un zinām šais skaidrā prāta laikos. Tos ļaudis, kas dzīvoja tās upes krastos, šis notikums (kas vēlreiz atkārtojās pavasarī pēc gada, pāris kilometrus lejup Aiviekstē, jo Jāņu dienas slīkoni izvilka tur aizpeldējušu) un neuzticamie Aiviekstes ūdeņi tomēr nebaidīja, bet darīja upi savādā kārtā tiem vēl tuvāku, pilnu ar kādu mistisku spēku. Protams, visi slīkšanas gadījieni bija dabīgi izskaidrojami – pirmais – karstas vasaras siena laikā, kad jaunā sieviete bija gājusi viena pati peldēties, otrais (pareģotais pēc gada) tai vasarā, kad vēss, lietains laiks turējās līdz Jāņiem un Aiviekste Jāņu dienas rītā bija tikpat ūdeņu pilna kā palu laikā, un tas cilvēks, kas kāpa ūdens pieplūdušajā laivā, pats bija vēl pilns no Jāņu alus.

Trešais slīkšanas gadījiens, kas nāca vēl pēc gada, bija palu laikā pie pārceltuves, kad ledi vēl nebija beiguši iet un katru mirkli ledus gabals varēja uzdrāzties laivai, traucēt arī pārceltuves gaitu, ieraut katru pārdrošnieku neglābjami ūdeņos. Tas viss bija skaidrs un saprotams, bet neizskaidrojamā tuvumu tas pilnam neizdzēsa, jo, lai cik ļoti mēs cenšamies pēc sava prāta drošības, visa zināšanas un saprašanas, mūsos tomēr ir kāda apslēpta vēlēšanās pēc kāda vēl lielāka spēka par mūsu prātu, kas varētu eksistēt un varētu ņemt mūs savā aizsardzībā.

Vilma atnāca uz Upeslejām dzīvot, kad viņai bija vēl tikai četrpadsmit gadi. Bailēs no jaunās dzīves un bēdās, šķiroties no mātes, viņas lielās, rudzupuķu zilās acis pielija asaru, kas palika ilgi to garajās, melnajās skropstās, bet tad viņa saņēmās un smaidīja. Viņai bija bedrītes vaigos. Un vaigi bija sārti, un mute koši sārta. Viņa bija ļoti kautrīga, bet vesela un sprigana meitene, viegla, gracioza, stingra kā atspere. Viņas tumšie, biezie mati bija ļoti spoži un mazliet cirtojās gar deniņiem. Viņa bija ļoti skaista meitene.

Uz Upeslejām viņa atnāca rudenī, kad Upesleju meitenes devās uz skolu un atbrauca mājās tikai sestdienās un svētdienās reizi mēnesī. Upesleju saimniecei vajadzēja kāda cilvēka, lai viņa nepaliktu pavisam viena savā mājas galā visu ziemu, sāka vajadzēt arī palīga saimniecībā, kas pēc kara laika postījumiem bija pamazām jāved kārtībā, jāsāk audzināt klāt pa jaunai govij, jāpērk sivēni, jāaudzina, lai būtu, ko skolas naudas maksāt. Nebija vēl daudz smagi darbi darāmi, bet palīga vajadzēja un dzīva cilvēka vajadzēja, glābjoties no vientulības, jaunai meitenei te bija īstā vieta sākt savu dzīvi.

Vilmai dzīvošana pie svešiem sākās negaidīti. Viņas vecāki pēkšņi bija izšķīrušies, māte aizgājusi, tēvs, viens ar meiteni savā īrnieka kaktā palicis, nezināja labāka padoma, kā laist meiteni kaut kur dzīvot un sākt pelnīties pašai. Tā Upesleju saimniecei un Vilmai, abām, bija savas dzīves nodarītās bēdas, viņu kopīgā dzīvošana sākās uzticīgi un turpinājās laimīgi piecus gadus.

Vilma auga daiļākais, jaukākais cilvēka bērns, kādu varētu vēlēties minam šīs zemes ceļus. Viņa bija čakla, laba ar lopiem un cilvēkiem. Slaucīja pagalmu, audzināja puķes istabas priekšā, savā mazā puķu dārziņā, kādu viņai, ar skalu sētu apvītu, ierīkoja Ārgulītis, lai vistas nelien puķu grēdās un tās neizkašā. Visi Vilmu mīlēja. Un Upesleju saimniece nebija savu kalpu izdzinēja, viņa par daudz mīlēja dzīvi, lai kļūtu sīkumaina. Darbs, kas bija jādara, bija jāpadara, cik pareizā laikā to varēja un cik labi to varēja, bet tad tas bija jāatstāj pie malas. Viņas abas ar Vilmu rudens un ziemas vakaros klausījās radio – ar “austiņām” no mazās, maziņās radio ierīces: kāda kristāliņa un dažu uztvērēju auklu nelielā režģa, kas bija gan jātur kārtībā. Vasarās pie radio sēdēt neiznāca daudz laika, no agra pavasara sākās darbi dārzā un sakņu dārzā, un brīvākā laikā meitenes, pašas Upeslejietes divas un Vilma, caurus dienvidus gāja ogās apkārtējos mežos un izcirtumos, tad gāja Aiviekstē peldēties.

.

Nu jā, sākuma gados daudz laika un darba ņēma nebeidzamā lopu burkānu ravēšana. Tie bija jāsāk ravēt, tikko no zemes uzdīguši, tikko varēja saredzēt, kur aizstiepjas vagās sīko zaļumu rindas. Nezāles “sarāva” tos tik ātri sevī, savā sakņu un zāļu biezumā, ka bija ļoti jāsteidzas, lai burkānus izglābtu. To ravēšana bija gausa, jo burkānu stādiņi bija tik ļoti sīki; pirmajās dienās, ravēšanas sākumā, vēl saredzami, bet tad tie pazuda zālēs, vārgi un maigi, katrs stāds rūpīgi izlasāms, nostiprināms, to pietiekami ar zemēm apraušot. Meitenes, kalponīte Vilma un skolas brīvlaikā mājās pārnākušās Upeslejietes pašas meitas Īna un Auce, cēlieniem tupēja vagās. Īna, vecākā, dažreiz neziņā aptaustīja savus ceļus – tie bija ar cietu, rupju ādu… Bet grāmatās (dzejā un prozā) laimīgi runāja par sievietes zīda mīkstiem, maigiem ceļiem… Meitenes klāja salocītus kartupeļu maisus zem ceļiem ravējot, bet tas jau nevarēja visu glābt. Ilgā burkānu ravēšana laukos beidzās, kad burkāniem uzkrita “burkānu muša”, vairākus gadus lielos lopu burkānu laukus nevarēja tās dēļ sēt, burkānu lapas sarāvās, sačokurojās un no burkānu ražas nekas neiznāca. Bet, ja nebija burkānu ravēšanas, nāca runkuļu stādīšana, cukurbiešu retināšana – bez darba nekad nevarēja būt.

Tomēr tāds normāls darbs kaulus nelauž. Vilmas pirkstu gali gan cieta no ļoti sāpīgiem ādas ieplīsumiem, no ūdens un vēja, no darbošanos ar zemēm, zālēm, ūdens nešanas, liešanas, govju siļu slaucīšanas. Bet ar laiku un visādu tauku un krējuma ziešanu rokas pierada. Tie četri, pieci gadi Upeslejās bija Vilmas dzīves labākie, gaišākie gadi. Tādi tie bija arī tām citām jaunajām meitenēm, kas auga, bija Upeslejās, dziedāja, skanēja saulē savās jaunajās dienās – Īna, Auce, Vilma, Matilda un arī Alīse, Īnas skolas biedrene, kas katru vasaru dažas nedēļas ciemojās Upeslejās. Visām tām vēlāk liktenis lēma melnas dienas. It kā Skalbes dzejolis piepildītos, ko viņas grāmatas lapās priecīgajās dienas lasīja: “Ko japāņu širmis glabāja, slēpa, bij meitene daiļa ar rozēm uz klēpa, bet nepielūdzamā likteņa vaigs, …gūrnēja kumpains un baigs.” Tad, tais vieglajās dienās, tie bija tikai skanīgi, daiļi vārdi, lasīti grāmatas lapās. Viss, kas smagāks, tad vēl bija viegli aizmirstams. Tais ziedu, saules un zaļumsvētku dienās tas bij ne jaušams, ne iedomājams, tās tālu nākotnē noliktās lamatas katrai no viņām: Aucei smagais Sibīrijas ceļš, Īnai mūžs ar cietu vīru bez mīlestības, Alīsei nāve no diloņa tikko pēc studiju beigšanas, Vilmai pirmais bērns bērnu triekas sakropļots. Matildai pēc skaistās kaislības piepildīšanas ļaužu atstumtība, gandrīz negodā krišana. Negodā krišana ir lieta, kas visiem nenāk vienādā veidā. Dažam tā nepiemetas. Siliņu saimniekam, kas bija Matildas laimes un nelaimes nesējs, tā netuvojās.

.

Viņš smējās, vienmēr tikai smējās, un cilvēki viņa drošajos smieklos sildījās, nepārmeta viņam to, ko citiem nepiedotu. Viņam bija gaiša daba, viņš neko neslēpa, neko neņēma ar varu. Arī savu mūža draugu, Siliņu saimnieci, viņš bija ņēmis ar skaidru norunu: Kad viņa, l9 gadus jauna (cienījama saimnieka meita) pēc mīlestības pilnas pazīšanās un cerēšanās, atnāca pie viņa (arī vēl ļoti jaunā saimnieka) ar savām mantiņām paunā, un teica – es gribu pie tevis palikt – viņš ļāva viņai palikt, mierīgi pasakot palikšanas noteikumus: “Tu būsi te manas dzīves līdzgaitniece, saimniece ar saimnieces cieņu un tiesībām, es tevi neprecēšu, bet es neprecēšu arī nevienu citu, ja mums būs bērni, tie būs mūsu abu bērni, ar mūsu mantinieku tiesībām, bet uzticību es tev nesolu…”

Tāds bija Siliņu māju stāsts. Cilvēki dažreiz norunāja, nobrīnījās – “Kā tā var? Kā tā var dzīvot, padzīvot?” Kad Matilda, jaunā, daiļā kalpone (smieklu pilnā, arī smieklu pilnā tāpat kā Siliņu saimnieks), aizgāja uz Siliņiem uz palikšanu, saimnieces vietu viņa neieņēma, un tas tuvināja viņu ja ne smagai negodā krišanai, tad tomēr ne viegli nesamai dzīvei, kas ļaužu acīs tiecās slīdēt lejup, vienmēr lejup. Siliņu saimniece bija tik ļoti ļaužu cienīta un mīlēta, viņiem bija divi bērni skolas gados, bet precējušies viņi nebija, nevarēja teikt, ka Siliņš ievedis mājā otru sievu, un saimnieces vietu Matilda neieņēma. Viņa strādāja kā neviena cita, viņai bija sava istaba mazliet atsevišķi no lielās mājas, un tanī varēja beigties kulšanas talku vai kāda cita svinēšanas diena, kad tās stundas kļuva skaļas, bet naktīs tur varēja ienākt tikai saimnieks, tas bija zināms, bet citiem par to nebija daļas, ne arī daudz kas jārunā. Tas arī viss vēl bija tālu nākotnē, un pirms tā laika Upeslejās un to kaimiņos nāca un gāja skaistas vasaras. Siena pļavās, āboliņa šķūņos, spožos, skanīgos labības laukos un trauksmes pilnajās, līksmajās kulšanas talkās.

Vilmu, varbūt vismaigāko no visām jaunajām meitenēm, liktenis nežēlīgi skāra atkārtoti jau tais dienās. Viņa tikko bija atpūtusies un atplaukusi no savām bēdām, aizmirsusi cilvēku slepus čukstētos čukstus par viņas vecāku šķiršanos, kad nāca vēl lielākas ciešanas. Reiz, ūdens spaiņus noliekot, viņa atkal sarāvās un apstājās ilgāk virtuvē – iekšā pie saimnieces čukstēja Vītradzienes balss ar kādām jaunām ziņām. Vai vēl par to pašu viņas vecāku un līdz ar to viņas “izjaukto dzīvi”, jo ieskanējās minēts viņas mātes vārds? Nē, tas nebija par to agrāko, jau sen izrunāto. Tie bija jauni čuksti, ilgi, klusināti runāti, kur tad pēkšņi, kā aizcietusies, ieskanējās Vītradzienes balss skaļi un nicinoši:

“…Ar – to puiku!”… Un saimnieces balss savādi mierīgi pretojās: “Nav jau vairs nekāds puika, dēliet’s kā lācis, izcilā dzirnavās visus maisus…” Bet Vītradzienes balss skanēja tālāk, tikai mazliet pieklusināta: “Nu jā. Nu jā. Viņai nav vēl četrdesmit… Un vasarā viņa guļ tur viena sienā uz kūts augšiņas, kad šis uzkāpj, tad uzvelk kāpnītes arī augšā un neviens viņus netraucē…”

Tālāk Vilma nedzirdēja, kā grūsta viņa izmetās pa virtuves durvīm un nezināja, kur mesties, ne ko un ne kā, skrēja uz kūti varbūt pieķerties pie kaut kā dzīva, pie savām govīm, bet govis bija ganībās. Kā miegā viņa bija iegājusi pie Beka zirgu stallī un ieķērusies tam krēpēs. Kad tas mīksti iebubinājās, nāca Vilmas briesmīgā raudāšana, aizžņaugta, smacējoša, grūta. Bet saimniece nelabo ziņu bija saņēmusi, nosodījusies rūgti un dziļi, tā tomēr vēl mēģināja nelietību mazliet mīkstināt, lai tā nepārņemtu visu labo mājas saskaņu un Vilmas dzīvi ar postu: “Kad viņa no vīra un bērna aizskrēja, tā bija lielāka nelaime. Tagad, ja tikai ļaudis par daudz nerunātu… Kas par viņiem. Ne tie kādam vairs ko atņem, ne pieliek…” “Nabaga Vilmiņa…” Ziņu nesējas balss neatlaidās, un saimniece aizstāvējās: “Kas Vilmai par to. Vilma laba, godīga, strādīga meitene… Tik nerunājiet neviens par to daudz. Ciešanas jau atkal būs. Nabaga meitene…” Un atkal pēc nicināšanas vārdiem Vilmas mātei nāca arī daži viņu attaisnotāji vārdi, ka viņa vēl jauna, spēcīga, skaista sieva, vīrs bijis neizdarīgāks, vājāks, vecāks… Tad Vītradziene vēl novaidējās un noskurinājās un, tikko viņa bija prom, saimniece gāja meklēt Vilmu – jo, ja viņa būs kaut ko no tā dzirdējusi, i nezināsi, kā mierināt!

Saimniecei vajadzēja ilgi runāt, par to, ka tā nav Vilmas vaina, ne Vilmas dzīve, un viņai nekas nav jāmaina arī savās domās un attiecībās ar māti. Jo viss pāriet, bet bērns mātei paliek, un Vilmas māte par Vilmu tomēr vienmēr vēl gādāja. Un ko cilvēki runās… Tie tāpat vienmēr kaut ko runās… Ko cilvēki viņai iedevuši, ko atņems… Bet likās – visi labi domātie vārdi Vilmu daudz nemierināja, līdz saimniece tad teica kaut ko, ko viņa nemaz nebūtu gribējusi teikt, kaut ko tādu, lai tos citus, tos cilvēkus, kuru runas un spriedumi tagad Vilmai visvairāk ļauna varētu darīt, mazliet nomelnotu: “Tāpat jau arī citiem iet visādi… Vai nezini, ka Vītradzienes Jurītis, Juris, visu mīlētais, labais puisis, nav Vītraga paša…” Pie tik negaidītiem vārdiem Vilmas acis izbrida no asarām un pārsteigumā raudzījās saimniecē. Un saimniecei bija jārunā tālāk par to, ka dzīve beidzot apklāj savas nelāgās lietas un pāri aug arī laime. Vai Vītrags nav laimīgs par savu Juri? Skaidri zina vai nezina un nedomā par to, kas bijis vai nebijis… Cilvēks ir labs un dzīve ir laba.

Ne tai pašā stundā, bet pamazām Vilma nomierinājās. Jādzīvo bija tālāk, lai arī ar daudz vairāk baiļu no pasaules, no dzīves, no visa. Arī pašas meitenēm saimniecei nācās par visu runāt un, gribot negribot ,– lietu attaisnot. “…Viņa vēl skaista, stipra sieva. Un kas viņai ticis no viņas skaistuma – vīrs, lēnīgs vīrelis, pavārgs, vecāks… Reiz nu aizgājusi, domā, ko pagūt, padzīvot… Un meldera zellis jauns, liels, stiprs, nezin no kurienes atnācis bārenis, strādā par trim, un ko vecais melderis varēja viņam maksāt. Labi, ka Vilmas māte tur tagad kalpoja, bija, kas godīgu ēdienu iztaisa, cik to varēja no vecā meldera izspiest. Dārzāji tagad apkopti, vistas, cūkas pabarotas, viņa visu zina lietā likt, tādēļ arī puisis pēkšņi izstiepies, uzbriedis, liels vīrietis, pārzina visu dzirnavu lietu. Pie vecā neviens vairs malt nebrauca, nu sāk strādāt atkal visi gaņģi…” Tā tas nu laikam bija, bet tomēr kauns un negods, nedzirdēts, melns un nenomazgājams. “Bet Vilmai no tā lai nav jācieš… Dzīvē jau tādas lietas atgadās, un par to nav ko galvu lauzīt… Par Vilmu mums jādomā tāpat un vēl mīļāk…” Tā tas bija un citādi nevarēja būt, Vilma jau gada laikā te bija ieaugusi gandrīz kā pašu bērns. Tas, kas bija noticis un notika dzirnavās, tam nebija sakara ar Upesleju dienām. Savāds liels ļaunums tas tomēr bija, bija jāsaņem visi spēki pret to, un Īna, vecākā, kuras saprašana reālās dzīves lietās nebija tik droša kā jaunākajai māsai, caur dzirnavām ejot, nedrīkstēja skatus sānis pamest, it kā baidoties kļūt pieķertai noziegumā – negodīgā ziņkārē. Kā bailēs tā nodūra galvu, ieraugot pieslietās kāpnītes uz vaļējām kūtiņas augšas durvīm, ar sienu dienvidus un nakts guļām. Viņa valdīja savu skatu ikreiz, tur garām ejot. Un kāpnītes tur stāvēja ilgi, kā nozieguma liecinieki, kā soda vieta un karātavas…

Puisis pēc dažiem gadiem apprecēja netālu kaimiņu bagātāko un lepnāko saimnieka meitu, skaistu un jaunu kā bērnu. Viņš bija veikls un prātīgs. Nevien prātīgs, bet gudrs, dzīves gudrs un izpratējs. Kā citādi tas tā varētu gadīties! Un tur… bet tā varbūt tikai leģenda… Leģenda ir tāda, ka tur māte izmēģinājusi puisi ar sevi, tad atdevusi to meitai. Ne lai meitai ļaunu vēlētu (puisis bijis visā vērtīgs), bet lai atriebtos vīram par tā garus gadus ilgo, neganto neuzticību.

Tā bija skaista zeme ar skaistām vasarām, un tur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves, uzdrīkstējās neskatīties atpakaļ, kad stājās pie arkla. Teica īsi un droši – kas no mēsla bīstas, nav mēsla vērts! Protams, arī šai teicienā saucot mēslu tā īstajā vārdā.

Garajos rudens un ziemas vakaros gribot negribot bija jāsēžas pie lāpīšanas, un, kad piesēdās, tad lāpīšana ritēja pati ar savu prieku. Prieks bija par katru salāpītu apģērba gabalu, kas nu bija – kā no jauna! Zināms, vajadzēja sameklēt īstos diegus un ielāpus, celt gaismā kādu saini visādu drēbju atgriezumu, dažs gabals tur, daža stērbele labas drēbes bija vēl no tā laika, kad lepnais skroderis Līventāls staigāja pa mājām šūdams. Nu, ne gluži – staigāja, viņš bija meklējams, prasāms, lūdzams un – vedams; ņurdēja un purpināja par katru drēbes gabalu, kas nebija izmeklēts un pirkts ar viņa padomu. Un mājā austā vadmala… nu jā, ja tā bija labi nostrādāta, ne par biezu un smagu, vienāda, sukās šķērēta, presēta, tad vēl… Bet šuva viņš labi, tur nav vārdam vietas.

Atverot lupatu saini, sākās jautrības brīži, tas bija kā atvērt daudzo labo, dzīvoto dienu durvis: tas gabals bija atgriezums no saimnieka tā vai cita uzvalka, tas no puskažociņa, tas no saimnieces ziemas mēteļa vai pat no vecā tēva un vecās mātes drēbēm un no viņu visu jaunības dienām, laulībām, godībām. Tur bija iezaļgani, iepelēki, brūngani un sīki raibināti ielāpi, smalki un gludi; un tur bija biezi un mīksti, un cietāki. Visādu vajadzēja, jo, rudens darbos skrienot, bija visādām jakām, virsjakām, svārkiem un mēteļiem izplīsušas paduses, kabatas, piedurkņu gali, pogcaurumu vietas un šis tas vēl.

Bija jāiededz griestu lampa vai labi jo labi jāizslauka cilindrs galda lampai, jāieliek jauna dakts, jāielej petroleja; gaismai bija jābūt gaišai pie lāpīšanas, un tumšākie gabali beidzot tomēr bija jāatstāj to pabeigšanai dienas gaismā. Bet vakaros bija laiks sēdēt ilgi un darīt visu bez steigas. Dažreiz notika pat darba dalīšana: saimniece piegrieza, piemēroja, piediedza ielāpus padusēm, elkoņiem, kabatām, un Vilma un pašas meitenes apšuva, ievēra arī diegu saimnieces adatā, ja tai gadījās to jau pāris reizes nobadīt adatas acij garām.

Dažādo drēbju atliekas, vēl jaunās, nenovalkātās lupatas lika runāt, stāstīt, izteikt notikumus, kas bija gājuši pāri kādam apģērba gabalam, kura izdilušajai vietai nu klāja pāri tās pašas drēbes nenonēsātu gabalu, un tas bija tik jauns un spirgts, un stiprs, un neizbalējis, ka dažreiz pat nepiestāvēja vairs klāt, tā sakot, pats sev. Dažas lupatas bija no tik sena laika, ka no tādas drēbes šūtais apģērba gabals jau bija savu mūžu nokalpojis – visādi pārvērties, pārtaisīts, otrādi apgriezts, aizmests vai plucekņos saplucināts.

Šie vissenie bijušā liecinieki visvairāk atraisīja valodas un stāstījumus:

“No šādas drēbes man bija goda jaka, virsjaciņa, kādas tad bija modē, ar samta apkaklīti. Svārki arī. Gari, līdz zemei. Un balta blūze, mazliet iedzeltena. Tētiņš mani aizveda uz zaļumsvētkiem. Parasti gāju kājām, kopā ar kaimiņu meitām, bet tai reizē gribēju būt tur agrāk un – ne pulkā. Bija liela satikšanās norunāta…” (Saimnieces stāsti par viņas jaunības dienām neatraisījās bieži, bet tikai dažās, labsajūtas pilnās reizēs, un tad stāstīšana tecēja viegli, aizvedot tur, kur stāstītais notika un dzīvoja.)

“…Viņš, kaimiņu pagasta saimnieka dēls, jau pats saimnieks, precību gados, zināms, ka meklē sievu un kuru katru neņems. Redzēts, vērots, pēdējā zaļumballē arī jau labi izdancinājis, atraksta īsu vēstulīti: – ‘Vai drīkstu cerēt?’ Atbilde jāsūta drīz, lai saņemtu pirms nākamiem zaļumsvētkiem. Un atbilde ir domās gatava un nešaubīga, lai arī nav tik viegli sadomāt – kā to uzrakstīt? Beidzot ir arī – tikai viens vārds: – ‘Cerējiet.’ Un viņa steidzīgā atbilde: – ‘Gaidīšu pie diviem bērziem.’ Tie divi bērzi bija celiņa malā, netālu no deju laukuma. Uztraukums un prieks, un viss jau izdomāts un gatavs…”

“Jā, viņš tur stāv un gaida. Es eju, bet kā es ieraugu viņu tā smaidam… manī kaut kas sametas, pati nezinu, kas un kādēļ – apcērtos apkārt un prom atpakaļ, vai pusskriešus! Un – ne viņš vairs rādījās tuvumā, ne vairs ko teica, ne rakstīja. Pagalam. Kod pirkstos. Nosāpēja gan sirds. Noerrojos pati uz sevi. Tas nu tā iznāca ne zinot, nezinot. Viņa vārds bija Ozols. Es apprecēju Bērziņu…”

Un adatas, šujot ielāpus, pa brīdim kļuva lēnas rokās, jo domas aizgāja līdzi stāstiem par bijušo, īsto dzīvi, ne izlasītu grāmatā. Par šo dzīvi tad varēja arī kaut ko pajautāt, kas visa vēl bija turpat kā dzīva, tikai kaut kur malā atstāta, aizbīdīta:

“Un – Bērziņš… kā ar to gāja?”

“Bērziņš – bija pagasta vecākais, nopietns. Jauns vēl, lai arī labi vecāks par mani. Viņam bija augsta piere, drošas acis, viņš prata runāt. Es biju liela dancotāja, kad laidu galopu – pāri visai zālei kā vējš! Viņš dancoja gan, bet ne tā… Bet tā pietika, lai sadancotu, iepazītos. Uz sava divriteņa viņš sāka braukt apciemot. Divritenis tik nozibēja gar purva malu, un klāt bija, noķēra dažreiz negaidītā brīdī. Reiz, tikko pēc darba labības vākšanā, vecās drēbēs, nosvīdusi, biju ieskrējusi dārzā kādu upeni apēst pirms launaga… Kauns, ka atrod tādā brīdī, melnu muti… Bet viņš vēlāk teica, ka tas viņam ļoti paticis – redzēt tā – darbdienā. Reiz – visa lielā istaba nekārtībā, kā jau darbdienā. Kamēr viņš vēl pagalmā runā ar tētiņu, es istabā skrienu apkārt, ķeru, grābju, piekārtoju – apgāžas krējuma ķērnīte, nolikta stūrī uz mūrīša, apsegta ar kažociņu, lai apsilst, lai var sviestu taisīt. Pilns kažociņš krējuma… Bet tas kaut kā palika viņam noslēpts. Kucēns vēlāk laizīja i kaktu, i kažociņu. Bija ko smieties… Vēlāk jau visu to varēja izstāstīt. Bet toreiz – kā uguns, ka tikai viss labi, glīti, pareizi…”

Un tā tas apģērba gabals bija salāpīts kā nedomājot, jāliek pie malas vai jāuzmēģina – vai nav kaut kur sarauts par šauru, vai nespiež padusēs. Un tad vairs negribējās jaunus ielāpus meklēt, vēl kaut ko noplīsušu lāpīt. Nebija arī vajadzības to darīt, visu uz reiz jau nevarēja salāpīt. Un runātajam un dzirdētajam bija jādod sava paklusēšanas, sava cieņas zīme. Visbiežāk tad bija arī jau jāiesaucas: “Vai, dieniņ, cik jau vēls!” “Rīt agri jāceļas…”

Vienmēr – agri jāceļas. Vienmēr mazliet agrāk, kā tas būtu paticies. Tomēr nebija jau vairs tā kā agrāk, kā tais laikos, par kuriem bija runāts, kad no diviem naktī vajadzēja sēdēt uz linu maļamās mašīnas un turēt acis vaļā, lai tās neaizveras pārvarīgā miegā un jauns un maigs tu nenovelies zirgam zem kājām.

Upesleju lielākās istabas, sauktās zāles, vienā dienvidu puses logā ziedēja Kristus roze, Ziemsvētku roze… nē, rozīte no sīkas saknītes. Kāda tā bija, skaidri to nevarēja saskatīt ne toreiz, ne vēlāk. Kad māte mācīja un bērns dziedāja līdzi Ziemsvētku dziesmu – “Es skaistu rozīt’ zinu no sīkas saknītes,” – tas logs bija pilns gaismas, un gaismas vidū, gaišākajā vietā, tur viņa bija. Gaisma mirdzēja un šūpojās, un skaidrāk to nevarēja redzēt. Tādēļ arī dziesmu nevarēja iemācīties visu līdz galam, domas apstājās pie šīs neredzamās rozītes spožuma un tās saknītes.

Tur, šai logā, viņa palika, viņas spožumu manīja tur aukstās ziemas dienās un arī zaļās vasaras dienās. Gadiem ejot, viņas ziedēšana tur kļuva bālāka, nespodrāka. Tur ziedēja citas puķes: sarkanās un baltās ģerānijas, zaļoja liellapainā mājassvētība lielos podos. Tomēr, dziedot Ziemsvētku dziesmas, viņa tur zeltojās maigās gaismās. Viņa tur bija. Viņas dēļ šīs istabas logi kā vasarās, tā aukstās ziemās bija siltas drošības un cēluma pilni.

Tas, kurā ziedēja rozīte, patiesi bija visklusākais un mazāk apmeklētais logs. Pie viņa nevarēja viegli pieiet, jo puķu sols stāvēja pie tā un logu retāk atvēra. Ziemā nemaz, jo tad bija salikti dubultlogi un tam logam nebija mazā atveramā “kaplodziņa”. Kaplodziņa nebija arī trešajam logam, kas veda uz vakariem. Bet tam bija vakara saule rūtīs, un pa to biežāk kāroja paskatīties, tur vairāk ko varēja redzēt: upi aiz dārza, pļaviņu, ceļu uz Aroniešiem (kur kāds varēja nākt no stacijas) un debesis pāri Grīvu mājas kokiem un jumtu sarkaniem dakstiņiem. Tur varēja redzēt pāri pašu dārza ābeļu galotnēm, aiz upes, Augstkalnu alkšņu birzītes, kur auga naktsvijoles. Pa šo, vakara puses logu, varēja vērot arī bišu stropus. Tur bija dārza mazāk apstādītā daļa, pieneņu pieziedējis laukums, kur dažreiz balinājās saulē izklāti audekli.

Pa otru dienvidpuses logu (blakām rozītes logam), varēja redzēt puķu dobes, jāņogu krūmus, plūmju kokus, balto dzidro ābeli, ledu lauzējus ošus un Aiviekstes ūdeņus. Visu to pašu varēja redzēt caur rozītes logu, tikai pa to, pāri puķu solam, reti kad kāds pameta skatu, varbūt tikai tad, ja cieši bija jāsaskata, kas no otrpus upes krasta sauca pēc laivas. Tādos brīžos par rozītes gaismu neviens nedomāja. Logs bija kā katrs logs.

Tā rozīte nebija reliģijas puķe īstā nozīmē. Kristus rozes vārds kļuva minēts vēlāk un tais vissenās, agrās dienās tas neiekļuva šai logā. Tur bija rozīte no sīkas saknītes, kas uzplaukst “pie ziemas saules un pusnakts tumsībā.” Vārdi “no sīkas saknītes”, kas bija pilni mīlestības, un “pusnakts tumsība” ar savu muzikālo skaņu bija tie, no kuriem brīnums auga, un tā gaisma Upesleju logiem neizzuda.

Brīnums bija dziesmiņas pirmajos teikumos un, protams, – pašos Ziemsvētkos. Sīkā rozīte iekusa dzīvošanā, un tās klātbūtne ar savu gaismu pulsēja stiprāk svētkos – Ziemas svētkos, Vasaras svētkos, Pūpolsvētdienā. Jā, Pūpolsvētdienā vairāk kā Lieldienās. Maigajos pūpolos, viņu smalkajos brūnajos zaros, kad ar tiem saulainā Pūpolsvētdienas rītā māte grabināja pār segās slēpdamies gulētājiem, un vārdos, ko viņa smiedamās skaitīja, “…apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, garens kā šķiedrēns” – bija daudz svētku mistērijas, kas šūpojās svētku dienas spožajā gaismā.

Upesleju Bērziņa mājvieta atradās tālu no citām mājām, aiz valsts mežiem un pļavām, aiz Upesleju iestrādātajiem, līdzenajiem laukiem, pašā Aiviekstes malā. Visi Upesleju tuvākie kaimiņi bija otrpus upes ļaudis.

Vistuvākie – Augstsētas, turpat pretī, pāri upei. Savā cēlajā krastā, no kura viņu ziedpilnā pļava nosniedzās lejā līdz upei, Augstsētas bija vai skaistākā mājvieta apkārtnē – māja kuplu liepu ietverta, lejā upe, aiz dārza uz otru pusi – lielceļš. Vēl upes pļavas krastā trīs, četras bērzu, egļu un priežu birzes, kā greznumam noliktas. Aiz lielceļa iestrādātie līdzenie, saulainie lauki un aiz tiem lielais mežs – Sāvienas Lielmežs.

Bet pati Augstkalnu dzīvojamā māja bija gandrīz spocīga – iesākta lielmanīgi celt un nekad nepabeigta, augsta, divu, triju stāvu koka celtne, kuras tukšie logu caurumi akli raudzījās gadiem cauri. Pamazām tie tika ar dēļiem aizsisti, lai sniegs un lietus pārāk nesistos iekšā un nemērcētu apakšējā stāva griestus, zem kuriem kaut kā pabeigtajās telpās cilvēki dzīvoja. “Lielajos bēniņos, ja tur kaut cik droši var staigāt,” ļaudis teica, “viņiem ir laba vieta veļas žāvēšanai slapjā laikā. Nav jārūpējas no šņorēm noņemt. Paņem, kad vajaga…”

Sākumā, kad lielā māja bija sākta un uzslieta, tā bija visu apbrīnota. Tad bija sākusies gaidīšana, kas no tās iznāks, un beidzot tā bija palikusi pusceļā – neveiksme un rēgs, kam tā nebūtu tur jāstāv, augšējā daļa jājauc nost un zemajai jāuzliek kārtīgs jumts. Bet mājas cēlējam bija pietrūcis spēka un laika, un nepabeigtā izcilā māja nodzeltēja, tad kļuva sudrabaini pelēka, un visi pie tās pierada, varbūt tikai svešinieka acs pie tās apstājās izbrīnā, pamanot to kā savādu kuģi peldam koku zaļumu vidū.

Līdzīgi šīs mājas liktenim bija risinājusies arī tās īpašnieku dzīve. Vecais Augstsētu Liepa savā laikā bija bijis labs saimnieks, kļuvis turīgs, iekopjot savu lielo labās zemes saimniecību. Viņš bija strādājis un vedis ražīgu dzīvi, audzējis arī plašu ģimeni – divus dēlus un sešas meitas. Bet, vecajam saimniekam agri mirstot, māja bija palikusi nepabeigta, bērni vēl nepieauguši un palutināti, darba neraduši, saimniekot nepratēji – un sāktā labklājība pamazām bija atstājusi lieli iecerēto dzīvi. Lielā dzīvojamā māja palika puscelta, un lauki pamazām aizauga vecainēs. Vecākajam dēlam gadījās kļūme, tas zaudēja dzīvību kādā svētku raķetu laišanā, jaunākais arvien palika jauns un neapdomīgs. Sešas māsas, skaistas, jautras, dzīves kāras sievietes, zināja vairāk putināt kā rūpēt un krāt, bet bez krāšanas un rūpēšanas lauku māja savus cilvēkus ilgi nevar saulē noturēt. Skaistas viņas bija, Augstsētu Liepas meitas. Ik dienu viena vai divas gāja pēc pasta uz Jaunkalsnavu, cēlās pāri upei, iemina taciņu caur Upesleju pļavu aiz dārza stūra. Upesleju ļaudīm nenoskatīties – cita par citu daiļāka. Uz skaistumu citos cilvēki skatās ar prieku, bet arī ar piesardzību un nenovīdību. Cildinājumi mainās ar nievājumiem. Labpatiku rada tādas jaunas, piemīlīgas sievietes iešana gar dārzu, aiziešana pāri pļavai, un rada arī mazu, slēptu skaudību – kas tādam, jauns un brīvs, nezina vēl nekā no dzīves grūtībām, domā, tā vien varēs iet visas savas dienas!… Upesleju bērni skaitīja Augstsētu meitu vārdus kā dziesmas pantiņu, noklausītu no lielo valodām: “Hilda, Lida, Helēna; Berta, Vera, Marta!” Tādi bija Liepu meitu vārdi pēc viņu vecumiem. Ja kāds sajauca to kārtību, bija viegli to pamācīt – pirmie trīs vārdi lallinoši, pēdējie trīs ritēdami.

Visskaistākā bija trešā meita, Helēna. Ļaudis viņu sauca Elīni. Par viņas skaistumu visi nespēja vien nobrīnīties. Nāca tuvāk pretī paskatīties, parunāt, kad viņa, tāpat kā Hilda un Lida, dažreiz uz pastu ejot, izgāja caur Upesleju pagalmu. Jaunākās māsas kļuva arvien kautrīgākas, klusi noslīdēja gar dārza stūri un pāri pļaviņai, kur viņu iemīto taciņu sauca par Liepu meitu taku vēl ilgi, kad viņas tur vairs nestaigāja, bet zāļu un ziedu kuplumā taciņu vēl varēja samanīt kā kāda zūdoša daiļuma piemiņu.

Pamazām visas tās izprecēja. Ne pēc kārtas, pēc to vecumiem, ne arī pēc viņu vērtētā skaistuma, bet šā un tā, katru pēc sava lemtā likteņa. “Izdzīvojās ar zaldātiem,” ļaudis melsa, “un tāpat kā nekā iziet tautās.” Tas bija pirms pirmā pasaules kara, kad Liepu meitas auga, un viņu skaistās jaunības dienas iesniedzās kara laikā. Augstsētas bija kalnā, lai kur kāds tur soli gāja, kaut vai tikai birzes malā ziedos pasēdēt, ļaudīm tas bija redzams, apsverams un aprunājams.

Mēlnesība ir klusās lauku dzīves cilvēka nevaldāma gara izpausme. Klausīties runās par citiem ir patīkami visos gadījienos, ja runā par kāda laimi, var līdzi priecāties un piebilst – “nu redzēs, redzēs, cik ilgi…” Ja runā par cita kļūmēm, ir tā labā sajūta, ka pats vari sēdēt sausumā un gudri noteikt – “tāda jau tā dzīve ir, gan jau nediena pāries.”

Par Augstsētu māju un tās iemītniekiem ļaudīm runu nepietrūka. Šīs skaistumā bieži apbrīnotās un tikumos bieži peltās māsas, visas straujas dzīves kāras, bez tēva augušas, ļaudīm it kā stingrāk bija acīs jātur, ja ne citādi, tad nopūšoties – “kādu galu tās ņems?” Visi laika tecējumā ņem to pašu galu – izkaisās, aiziet, ieiet savās dzīvēs. No Augstsētām skaistās sievietes aizgāja ar savu laiku, ar to laiku, kam bija savs liels krāšņums no viņu tēva laikiem.

Jaunais Liepa apprecēja lielu, brašu sievieti no attālāka miesta, bet ne tik tāla, lai ļaudis nezinātu, ka apprecējis to no prieku mājas. Varbūt ļaužu zināšana ne ko pielika, ne atņēma Augstsētu dzīvei, bet tā sāka ritēt savādāk – it kā plašāk, it kā šaurāk – liepas ap māju kuploja joprojām, ābeles mazliet panīka, pļavas ziedēja un iesēja savas zāles arī dažā labības tīrumā, alu darīja biežāk un dzēra trokšņaināk. Un ļaudis nopūtās – “Cik ilgi jaunais, nevīžīgais Liepa viņa tēva iekoptajos laukos virs ūdens turēsies?”

Jaunais Liepa tiešām ilgi neturējās, saslima, kļuva vārgs un nomira. Liepene dabūja citu spēcīgāku, kas darīja stiprāku alu un dzēra trokšņaināk. Bet arī tas pēc dažiem gadiem nomira. Nedabūja nemaz Liepeni apprecēt, tā palika ar to pašu Liepas vārdu. Ļaudīm bija ko padomāt, kā tas viss tur notiek vai nenotiek. Bet, kad Liepene ieveda trešo vīru, tiem bija skaidrs – “ar šo viņa tik ātri galā netiks. Uzdūrusies krama vecim…” Patiesi, kaut kas tur viņu negantajos spēkos līdzsvarojās, un visiem bija jāpieņem Augstsētas tādas, kādas tās bija, arī Upesleju saimniece sāka atkal sūtīt savus ļaudis uz Augstsētām kulšanas talkās un gaidīja Augstsētu ļaudis savās talkās. Viss neparastais beidzot kļūst parasts.

.

Tālāk uz leju, uz vakariem, ņemot vērā upes tecēšanu lejup, tā paša lielceļa malā, kas gāja gar Augstsētām, bija skaistā Grīvas mājvieta, un vēl puskilometru tālāk skaistā Jaudzumu mājvieta. Bet uz augšu, pret upes straumi – bij tikpat skaistā Dziļumu mājvieta. Visas šīs mājas bija uzplaukušas pirms pirmā pasaules kara, laikā, kad zemnieku sētās pirmo reizi ieviesās turība, zemniekiem krājot un strādājot, strādājot melnās miesās, līdz tad tie varēja sākt likt svētdienās baltu apkaklīti, dzert brokastu kafiju no porcelāna tasītēm.

Un pagasti sasaucās lepnos izteicienos cits par citu: “Sāveniešiem – meitas, saikaviešiem – zirgi, ļaudoniešiem – parādi!” Bija jāpazīst šie pagasti un viņu ļaudis, lai zinātu teicienu nozīmi. Ka sāveniešiem bija skaistas meitas, tas varbūt tā bija sagadījies. Un meitas patiesi tad bija sāveniešu lepnums. Saikaviešiem bija labie zirgi, jo tiem bija tik mālainas, tik smagas zemes, ka tiem labu zirgu vajadzēja, lai spētu tādas zemes apart un tādas zemes ceļus izbraukt. Saikaviešiem zirgi bija viņu lepnums. Ļaudoniešiem – parādi! Tie, savas vieglākās (smilšainākās) zemes gudri izmantojot, taisīja parādus smiedamies un lielīdamies – “nauda var būt katram muļķim, laba manta tikai gudrajam.” Šo triju pagastu saimniekiem arī atradās vārdi, ar ko lepoties: sāveniešiem – Prāts, saikaviešiem – Padoms, ļaudoniešiem – Gudrais. Tas nebija sadomāts, tādi uzvārdi bija atrodami šo triju pagastu saimniekiem. Šīs valodas skanēja labajā laikā pirms pirmā pasaules kara.

.

Šais Upesleju kaimiņu mājās tomēr katastrofas nāca jau tad. Augstsētu labais saimnieks Liepa mira pāragri, tāpat kā Grīvu saimnieks. Dziļumu saimnieks upē noslīka, un Jaudzumu saimnieku pievarēja vēža slimība. Viņu visu lielās, labi iestrādātās saimniecības, kas savos laukos, savos dārzos peldēja kā droši vadīti kuģi, katra ar savu dzīvi, savu likteni un kapteini, palika izbijušos sievu rokās. Bet dzīve ritēja tālāk, kā tas ir vienmēr, lai arī kas negadītos, kas nestātos ceļā.

Un, ja mēs paietos tur Upesleju saimniekam un viņa jaunajai ģimenei līdzi apciemot Jaudzumu jauno ģimeni – tur, tai cerību pilnajā laikā, pirms pirmā pasaules kara!? Mēs pārceltos pār upi jaunajā, sarkanbalti krāsotajā laivā (kas izbūvēta garāka un apaļāka kā citas tur redzētās laivas, šūpojas uz ūdens vairāk, bet ir drošāka pret apgāšanos…), aizietu Augstsētu kalna pļavām pāri uz balto lielceļu un tad uz vakariem, pa lielceļu vien, garām Grīvu lepnajai mājai caur viņu jauno koku gatvēm līdz Jaudzumu gatvēm, lielceļam slīdot turpat līdztekus upes tecējumam visu laiku.

Grīvām ir sarkanu ķieģeļu pusotra stāva māja, ar baltiem logiem un grantētiem, platiem celiņiem ap lielo, apaļo puķu dobi, kurai vidū, kā strūklaku atgādinot, līgojas daži augsti kukurūzas stādi, kādu neredz nekur citur apkārtnē. Jaudzumu māja ir liela vienstāvu māja, koka dēlīšiem apšūta, kas mazliet atgādina zivju zvīņas, krāsota gaiši zilganā krāsā, tāpat ar lieliem logiem un grantētiem celiņiem apkārt, tikai ne tik platiem un tik ģeometriski iekārtotiem kā Grīvās.

Baltais lielceļš visur tur tikpat balts un ciets un vēl labāk uzturēts kā tagad. (Mēs dzīvojam pēc pirmā pasaules kara, un pēc otrā arī, bet mēs tikai ciemojamies tur, pirms pirmā pasaules kara, tai laikā, kad daudzi no mums vēl nebija dzimuši. Tas nekas, daudz kas ir bijis, noticis un piedzīvots, pirms daži no mums vēl nebija dzimuši…) Tagad lielceļš gar Grīvām caur viņu garo gatvi bieži ir ļoti dubļains, koki saauguši tik lieli, ka neļauj laiku saulei ceļu izžāvēt. Toreiz koki vēl bija jauni un caurspīdīgi… Arī pārceltuve pār upi pie Cūkas kroga, tūlīt, kur Grīvu gatve beidzas un lielceļš pieslīd pie pašas upes malas, bija jaunāka un spožāka, bet tā darbojas tāpat joprojām, tā jātur kārtībā, jo pār to iet sāveniešiem tuvākais ceļš uz dzelzceļa staciju.

Lielceļš ir ciets un sauss, kur mēs ejam tai laikā, pirms pirmā pasaules kara, paciemoties Jaudzumos. Bērni, vēl ļoti mazie kustīgie bērni, skrien no vienas lielceļa malas uz otru un saujām plūc margrietiņas, rudzupuķes, zilos zvanus un citus sīkākus ziedus. Jaunā Upeslejiete ļauj, lai bērni skrien apkārt kā tauriņi, iecirtotiem, svētdienā no bizēm vaļā laistiem matiem un lieliem lenšu pušķiem galvvidos. Upeslejiete jauna un viegla, tāpat kā viņas mazās meitenes, glaužas vīram pie sāniem, pie rokas, padusē, viņai vēl nav diezgan jaunās laulības laimes. Patiesi, viņai būtu jābūt Rīgā uz teātra skatuves, viņa to būtu varējusi, jo viņai vieglais augums, seja, balss, asais prāts, izskats, temperaments un aktrises dāvanas… to no Rīgas izsauktais režisors, lielāku lugu sagatavojot uz lauku skatuves, kur viņai bija jāspēlē galvenā loma, bija teicis. Un arī to, lai viņa dodas uz Rīgu, iet drāmas kursos un drīz jau tad būtu uz lielās skatuves… Bet darbs tēva mājās, lielais mājas izmaksāšanas un lauku ieplēšanas darbs… Tētiņam jāpalīdz, jāiet laukā, jāiet mājā. Tēvs viņai gan ļāvis aizbraukt uz Rīgu mājturības kursos, divus mēnešus, bet ilgāk ne…

Viņa nenožēlo, ka palikusi laukos. Viņa ieķeras vīram elkonī un triec, un smejas, un mīlinājās. Vīrs visas garās dienas vada laukos pie darba, vēl dažu svētdienu un vakaru vēlu paliek pagasta namā, pagasta vecākā pienākumos. Viņa smejas un mīlinājās, un ļauj lai mazās meitenes skraida apkārt, plūc un nes tiem puķes.

.

Un tad tur Jaudzumu māja ir klāt! Jaudzumiete iznāk durvīs liela un pilnīga, smalkā, no pleciem līdz zemei kruzuļiem rotātā priekšautā, kā no virtuves nākusi, ar smalkmaizes un cepešu smaržām. Viņa sasit plaukstas un smejas, un asaras viņai ātri nobirst pār seju, kad viņa aptver Upeslejietes plecus, kas nozūd viegla un maza pie dižās Jaudzumietes… Viņas nav gluži jaunības draudzenes, bet ir atvestas šurp uz tālu pusi, gandrīz vienā laikā sākot precētu sievu dzīvi.

Jaudzumu māja veras plaši un draudzīgi, tur ir priekšnams ar briežuragu drēbju pakaramiem un vaļā durvis uz “zāli” ar mīkstiem krēsliem ar spožām, izliektām kājām, spoguļiem un Jaudzumietes pūra skapjiem un kumodēm. Jaudzumietis pats ir sīks un tumšs, melnīgsnējs, bet grūti būtu tam citādam izskatīties pie Jaudzumietes lieluma, baltuma, sārtuma un gaišo matu dzeltenuma. Jaudzumiete nav skaista sejā, tā viņai plata, plakana, ar vairākām pazodēm, zilās acis mazas, bet viņa tomēr ir skaista savā lielumā un asarās, kas viņai tik ātri norit pār plato seju, ka nedabū tās ne noslaucīt.

Tās viņai nobirst par dzīvi, par jaunības dienām, par kaimiņieni, kas tikpat tālu atprecēta, atvesta kā viņa, un cik labi ir, ka viņas ir tuvos kaimiņos, kas satiekas svētdienās un svētku dienās izrunāties, sirdis izkratīt.

Mēs esam nākuši agri, uz pusdienām, lai var gari izciemoties un bez nakts pāriet mājās. Un pusdienu maltīte pēc kādām aukstām bairīša glāzēm, kas der siltajā vasaras laikā, nāk galdā ar apaļu, baltu viras terīni, ar garu cepeša bļodu, ar sinepju un etiķa trauciņiem un kompotu un putu krējumu.

Galda sarunas no sīkākiem notikumiem mājā un apkārtnē drīz pārmetas uz svarīgāko – par laukiem, tīrumiem, par lauksaimniecības mašīnām, par čilisalpeteri un superfosfātu. Čili vai superu, vai abus? Cik maisu pagājušā gadā, cik šogad un nākošajā? Jaudzums ir lēnāks uz šo maisu daudzumu, Upeslejietis jo pārliecināts un iekarsis. “Bez kūtsmēsliem tā lieta neies,” sauc Jaudzums. “Tā lieta ies, un tai būs jāiet manā zemē, ja iears trešā gada āboliņu un iesēs auzas…” sauc Upesleja. “Auzas!?” brīnās Jaudzums, “ne kviešus?” “Auzas. Manas zemes kvieši ar taviem nevar spēkoties, auzas – jā. Un Rīgas fūrmaņu zirgi manu auzu prasa tāpat kā mana āboliņa…” “Un čilisalpeters…” Tad sievas smejas un ceļas, un atstāj vīrus vienus.

Jaudzumiete ved mūs uz kūti, uz klēti, uz lielo divinodaļu drēbju klēti; ver durvis vaļā, lai svaigs gaiss iet tur iekšā, bet piever tās pusviru, lai kāda sveša acs neieskatītos par dziļu. Tur ir lielas, apaļas tīnes un lādes, un skapji, un lādēs un skapjos guļ vadmalas baķi un linuaudumu locījumi, tik daudz, ka Upeslejiete sasit plaukstas: – “Kad tu tos domā novalkāt?” Un apraujas, jo grib teikt tālāk: “Kas tagad vairs pašu austo vadmalu šuj?” Un Jaudzumiete mierīgi un gudri runā par katru baķi: “…Es pati tos audu, krāju, tagad kalponēm mācu, lieku aust. Vilna ir. Lini ir…” Un viņas papliķē, paglauda vadmalas baķus un linu baķus, pagroza, pacilā, liek atpakaļ no to vīlēm izbirušos dzīvības koka zariņus un vaivarājus, kas sargā no kodēm, no pelējuma. Upeslejietei tādu audumu krājumu nekad nav bijis, viņa nav tik bagātas dzimtas un tautās izgājusi pirms sava divdesmit pirmā dzīvības gada, Jaudzumiete nodzīvojusi meitās līdz divdesmit astotajam.

Viņas smejas un liek rokas uz smagajiem baķiem un viena otrai uz pleciem, domājot par dzīvi, par savām nākamām dienām un savām jaunām dienām, un Jaudzumietei birst viņas ātrās asaras, tik ātras, ka viņa tās nepaspēj noslaucīt, un tās aizrit, nokrīt uz klēts koka grīdām, uz augstajiem smago durvju sliekšņiem, kur viņas apsēžas un skatās, kā viņu mazie bērni joņo ap gaišo māju ar smalkmaizes gabaliem rokās.

Lai izdauzās. Dzīve jau tik viegla vien nebūs. Valodās Jaudzumiete vēl arvien piemin savas jaunās dienas: “…Nu viņš sen vairs nav rakstījis… Pirmajos gados atsūtīja pa kartītei… Posts vien bija, jāsargā, lai Viktors nepamana. Nekā jau tur nebija. Bet viegli ne man, ne viņam bija aizmirst…” Tas ir Jaudzumietes jaunības stāsts, kas noritina pār viņas plato seju ātrās asaras. Lai kāda seja, kāds augums, kāds kurš, jauno dienu mīlestība tur ir klāt stāvējusi. Upeslejiete laimīga, agri izprecējusies. Jaudzumiete vēl nevar aizmirst – viņiem viss bijis norunāts, viņš kaimiņu kalpu puisis, viņai sava māja. Bet brālis beidzot sadomājis nākt atpakaļ mājā, un viņai jāiet tautās. Jaudzums no tāla pagasta, ar saviem skaistajiem zirgiem… Māja bagāta. Pats ne par vecu vēl. Ko sagaidīsi, jau divdesmit astotais gads.

Mīļa viņa ir šī lielā, platsejainā, jaunā, pilnīgā sieva. Mīkstu sirdi savās valodās ar viešņu, ar viņu abu jauno dienu tuvumu. Bet stingra viņa ir, bagātā Jaudzumiete, valda bez asarām ar stingru roku savu lielo māju, savu dzīvi, savus kalpotājus un arī vīru, cik tam viņas valdīšanas kur vajadzētu. Tas jau zina savu ceļu, jau labi vecpuisī padzīvojis. Un viņas abas parunā par bairīti, par šo pirkto alu, ko atved, atsūta muciņām. Nav jau tas tik stiprs kā paštaisītais, ko dzēra no laika gala.

Un tad jau ir laiks iet kafiju dzert. Izrādīt arī Jaudzumietes jaunpirktās kafijas tasītes, no kāzu dāvanām jau daudzas ir saplīsušas, lai gan pati vien gandrīz vienmēr tās mazgā… Tā tas ir, ka arī tādā skaistā, bagātā, labi koptā mājā ar pasīksto, pasīko saimnieku, ar viņa uz kāzām pirktajiem mīkstajiem krēsliem un briežu ragu drēbju pakaramiem, ar cēlās un lielās saimnieces pūra kumodēm un spoguļiem, plīst labās, dārgās kafijas tasītes, un rūpju ir daudz, kaut viss jau liekas būtu reiz par visām reizēm sagādāts. Jaudzumietes ātrās asaras nebirst tieši par dārgajām kafijas tasītēm, bet par to, ka tas dzīvē tā joprojām ir. Viņas rūgtāko asaru laiks vēl nāks, vēl nav nemaz uzminams. Bet tas mums visiem ir tā.

Šai laikā, pirms pirmā pasaules kara, vēl kādā citā vasaras dienā mēs varētu paieties to pašu balto lielceļu uz otru pusi, uz rītiem. Upe tad paliek pa kreisi, un, tikko esam aiz Augstsētu tālākās birzes, tā paliek tālu prom no lielceļa, tek saulē klusa savās pļavās. Tikai pie Augstsētu birzes tā vēl spiežas krastā, un krasts tur ir augsts un kraujš, un tā ir skaistākā birze, ar bērziem, apsēm, lazdām un dažām jaunām eglēm, zilu vizbuļu pilna agrā pavasarī, bet tagad vasarā – tikai margrietiņu vizošais baltums un, kaut kur zem zariem slēpušās, grēcīgi saldi smaržo naktsvijoles.

Lejā pie Dziļumu mājas, zem birzes zariem, ir lielais atvars (lielais Otors, kā turienes ļaudis saka). Tā ir upes dziļākā vieta, drīz pēc Upesleju Kaupres krācēm, Gnīdiņām. Šai Otorā (neviens īsti nekad nav zinājis, kā?) – ir noslīcis Dziļumu saimnieks, liels, stiprs, jauns cilvēks, kas no bērna kājas ir peldējies, zvejojis un dzīvojis pie upes. Viņš pievārdā saukts – Samulis, varbūt tādēļ, ka viņa lielais, dziļais atvars – Otors – ir pilns sāmu. Šī lielā, dažreiz pasakaini lielā zivs vienmēr mājojusi Aiviekstē un visvairāk Otorā. Sāms ir platu galvu un ar lielām ūsām kā striķiem, kā grožiem. (“Ar tām viņš rauj bērnus upes dziļumā iekšā, ja tie neklausa un dienvidus laikā iet vieni peldēties… ” ). Jā, šī upe gandrīz vai katru vasaru ierauj un aizrauj kādu dzīvu cilvēku.

Bet birze virs Otora ir kā Dievu birze, ar saules un ēnu vizmām, ar saldām smaržām un maigu vasaras siltumu. Dziļumu māja ir birzes tālākajā stūrī, aiz dziļās robežgravas, kokos ieslēpusies un klusa. Pēc saimnieka traģiskās nāves tur mierīgi dzīvo bagātā atraitne un audzina godīgu, klusu meiteni, klusu kā lelli.

Nepilnu kilometru tālāk aiz laukiem, aiz divi gravām, kurās lielceļš cēli ieslīd un iziet atkal kalnā, tāpat šī lielceļa tuvumā, kreisajā pusē ir otru Dziļumu mājas. Īpatnēja tur ir maza, balta mājele ar sarkanu jumtu, lielceļa labajā pusē pret šiem otriem Dziļumiem to spoži mirdzam zaļajā pasaulē var redzēt jau gandrīz tūlīt, izejot no Augstsētu un pirmo Dziļumu birzes. Tā ir – bode, otro Dziļumu saimniekam piederošs veikaliņš, apkārtējiem iemīļota sīkumu iepirkšanās vieta. Upeslejās vecā tēva otrā sieva (pamāte) arvien saka – “Jāaiziet uz bodi pēc carskām…” Un bērni zina, ka carskas ir konfektes, skaistos papīrīšos ietītas, cietas, skraukstošas, ar saldu mīkstu pildījumu iekšā.

.

Aiz bodes, labajā pusē no lielceļa, nogriežas lauku ceļš, kas tūlīt ieved maigu vāczemes eglīšu apstādītā laukumā – Dziļumu jaunajā zaļumballes laukumā, kam ir zaļi noaugusi, dabīga, no zemes un velēnām uzbūvēta skatuve muzikantiem un dziedātājiem. Ak, tās ir jaukas lietas! Koka soli gar malām. Dejotāji vidū, un mūziķu atpūtas brīdī ne tikai dejotāji vien vidū, bet visi svētku drēbēs tērptie ļaudis, kas tērzēdami pastaigājas, staigā riņķī apkārt un apkārt. Un ļoti jaunajām meitenēm kleitas ir ļoti īsas, un tikko jau paaugušajām kleitas ir ļoti garas, līdz zemei, un cepures un mazi, graciozi saules sargi garos rokturos. Bet vecāki kungi un precēti kungi, kas nemeklē satikt jaunās, sarkstošās daiļavas zem saules sargiem un kas drīkst atstāt savas apprecētās uz kādu brīdi vienas, var sēdēt otrajā solu rindā, kur vāczemes eglīšu ēnā viņi var dzert bairīti. No nosaukumiem izprotams, ka bairītis ir alus ar Vāczemes izcelsmi un carskas ir konfektes ar Krievzemes izcelsmi. Un latviešu zemnieki, šo zaļumsvētku priecīgie dejotāji, ir tikko sākuši tādus svešzemju labumus baudīt, un laiki rādās labi, var daudz ko mācīties un darīt, ražot paši… Jau pašu pagastā ir brūzis, un Rīgā diezin viss kas vēl.

Zaļumballes Dziļumu birzē (arī mākslīgi apstādīto laukumu sauc par birzi, jo tas ir daļa no birzes, kas sniedzas noleju uz pļavām) turpinājās vēl daudz gadus pēc pirmā pasaules kara, pēc tā laika ar saules sargiem un bairīti. Tas bija viens no apkārtnes iemīļotākiem zaļumsvētku laukumiem, neliels, intīms, jauks.

Laiki rādījās labi. Bet varmācība atrodas un dzīvo arī tur, tais dienās ar birzēm un ābeļdārziem un pirmām stiklotām verandām, un dzīvo tālāk līdz mūsu pēckara dienām. Jaukā Dziļumu zaļumballes laukuma radītāja un cēlēja māja – Otrie Dziļumi – ir turpat tuvu pie maigo vāczemes eglīšu ietvertā laukuma, tuvu pie priecīgā izskata balti sarkanās bodītes. Nākot no zaļumballes, varam par notikušo runāt kā – par notikušu. Otru Dziļumu saimnieks bija vecpuisis (ne tik liels zemes rūķis kā citi brāļi un kaimiņi, jo viņam bija savs darbs un ienākums no bodītes), bet smieklu un prieka pilns dzīvotājs, sarkanu seju, lielu vēderu, viņa teiciens tur arī no citiem jau dzirdēts: “Dzīvo vienu dienu vai divas, bet zaļi!” Viņa zaļā dzīvošana tomēr bija skārusi kāda cita dzīvi. Cita līgavu. Varbūt – varmācīgi. Mazās bodītes bodnieks – pārdevējs, jauns, bāls muļķa cilvēks, kādā vakarā caur logu ņem un nošauj resno saimnieku. Kura varmācība lielāka, kas to varētu izzināt? Viņa vai priecīgā saimnieka? Ļaudis norunā, novaidas, nočukst izbiedēti – un dzīvo tālāk. Tie, abi dzīvi palikušie, viņa un šāvējs, arī dzīvo tālāk, lai kā. Viņš izcieš cietuma sodu un atgriežas. Atgriežas – kur, pie kā? Arī mazajā bodītē, arī pie savas līgavas. Kā? Kā – to mēs nekad nezinām.

.

Otros Dziļumos atnāk dzīvot jaunākais brālis ar sievu un mazu dēlu. Jaunāko brāļu liktenis šai pirmskaru laikā ir stingri nosprausts – tiem dzimtā māja jāatstāj, māja paliek vecākajam dēlam. Tikai, ja vecākais patiesi gribētu un kļūtu kaut kas cits, teikt – dakteris vai kas, tad veco likumu tas varētu grozīt. Un, protams, arī – ja vecākais brālis mirst.

Ja kāds no mums pēc visiem kariem atgrieztos tur kādu dienu, šais upes krastos un laukos, tas varētu uzmeklēt Otro Dziļumu mājas. Varbūt tur kaut kur kaut kā vēl atrastos veca, satumsusi eļļas glezna, Dziļumu jaunākā brāļa ģīmetne – Jāņa Rozentāla darbs. Tur, mazajā lauku mājā (Otro Dziļumu dzīvojama māja bija neliela, jo ienākumu resnā un priecīgā Dziļumu brāļa dzīves laikā nesa vairāk bodīte kā tīrumi) varbūt tā būtu vēl saglabājusies. Brīnumaini kaut kas dažreiz izdzīvo. Dziļuma jaunā ģimene bija dzīvojusi (Krievijā?) Rozentālu ģimenes tuvumā, un Rozentāls gleznojis Dziļuma skaisto, jauno, īstas latvietes izskata kundzi. Viņa kā modelis ir arī kādai Rozentāla gleznai – siena pļāvēja. Rozentāla gleznotā Dziļuma ģīmetne bija tumša krāsās, neielogota. Tur, pie lauku mājas sienas, tā stāvēja kā viņu jaunības piemiņa, kad visādi laiki tur gāja pāri. “Laiki, laiki, kā ūdeņi zili, pāri pār galvu tev plūst,” dziedāja arī Kārlis Skalbe aiz laikiem, jau kā ūdeņiem ziliem. Mēs savu pastaigu pa balto lielceļu un zaļumiem un zaļumsvētkiem atstājam tur, aiz laikiem.

.

Nāca pirmais pasaules karš. Nesaprotami, neticami tas sākās, bija un palika ilgus gadus, sākumā to, protams, ne zināja, ne paredzēja. Nebijuši karstajā l914. gada vasarā tas nāca tāpat kā karstais vējš un sausums, kas dedzināja zemi, aprāva vasarāja ražu tīrumos tā, ka dažs labs lauks bija jānogana ar lopiem, jo tanī nebija ko pļaut. Un nebija arī vairs pļāvēju – no Upeslejām tūlīt karā aizsauca saimnieku, puisi un īrnieku. Tāpat tas bija citās mājās. Pirmajā gadā bija vēl labības iekrājumi klētīs, pagrabos vēl kartupeļi, bet drīz vien trūka visu parasto veikalā pirkto lietu – cukura, petrolejas. Nākošos kara gados cilvēki iemācījās aizvietot daudzas lietas un atcerējās vecu laiku padomus. Pēc pirmā gada lielākā sajukuma un vaimanām nāca pacietīgas un pieticīgas dienas. Sīkās rūpēšanas, mazie visa pašradīšanas darbiņi mierināja un beidzot arī priecināja garu un ļāva aizmirst kara nedienu. Kur karš negāja tieši pāri, bet nogriezās gar malām, tas bija gaidīšanas un pārziemošanas laiks. Bērni bija tikpat priecīgi kā labos laikos, un vienas palikušās sievas bija daudz ko mācījušās no pirmskara raitās dzīves, no saviem vīriem, cītīgajiem saimniekiem. Daudzas no šīm labajām sievām kopa vīriešu tukšās vai pustukšās mājas un audzināja neizlutinātus bērnus.

Upeslejās bija tad atnācis dzīvot tikai viens vīrietis, mazs, klibs večuks, īrnieciņš Ārgulītis. Patiesībā viņam bija skaists uzvārds Ārgailis (Āragailis), bet visi viņu sauca par Ārgulīti, un tas izklausījās līdzīgi vārgulītim, bet viņš tādas blēņas neņēma ļaunā. Viņš ara un ecēja, un sievas un meitas palīdzēja, un bērni stādīja kartupeļus, taupīšanas dēļ sīkos gabaliņos sagrieztus tā, ka tikai viena vai divas actiņas bija kartupeļu pusītei, trešdaļai vai pat miziņai – uzmanīgi zemē ielikta, tā varēja dzīt asnus, sakuplot ar saknēm, pilnām jauno kartupeļu, tikpat labi kā vesels kartupelis. Taupīšana sākās katrai lietai. Biešu un runkuļu lapu un skābeņu viras garšoja labi, lai arī arvien bija klāt tā pati sālītā gaļa, bet skābā krējuma karoti vēl varēja pielikt…

Zeme izglabāja un izmācīja savus cilvēkus, kā tas no senlaikiem bijis.

“Saldās zaftes” – saldie, cukurotie ievārījumi, tik populāri kļuvuši pirmskara gados, bija jāaizmirst. Bet meži tur apkārt Upeslejām un viņu kaimiņiem bija pilni mellenēm un brūklenēm, tās bija ogas, kas ievārījumos turējās svaigas bez cukura visu ziemu. Spēj tik iet mežos un ogot. No cilvēka tanīs laikos cilvēkam vēl nebija jābīstas, un plēsīgu zvēru mežos vairs nebija. Upeslejiete bija liela ogotāja, jau Upesleja laikā, sava vīra, karstā mednieka laikā, radusi laisties dziļi mežos ar kurvjiem un kannām, bieži vien uz vīra medību gaitās apceltām ogu vietām un bieži vien līdz ar vīru un dažreiz arī vēl ar puišiem un meitām, lai saimei galdā garajā ziemā būtu kārotā augļu un ogu deva. Tagad bērni sāka viņai palīdzēt. Brūklenēm, lai to ievārījums nebūtu pārāk skābs, varēja likt klāt daļu ābolu. Ja trūka arī jau to, atrada, ka tām varēja pievārīt burkānus. Mellenes varēja vārīt un saliet pudelēs, cik tik vien to varēja salasīt un cik pudeļu atrast. Pacietīgi mācījās dzīvot no visa pašu audzētā, pašu gatavotā. Kafijai grauzdēja ozola zīles. Saldumam vārīja cukurbietes.

Vakari bija tumši. Petrolejas veikalos vairs nebija. Lampas iztīrīja un nolika. Kādu vēl atstāja pilnam neizdedzinātu – īsai ziemsvētku vai citai ļoti vajadzīgai reizei. Dedzināja tauku trauciņā iemērktu dakti, lai ziemas tumšumā varētu vakariņas paēst, tad vēl pasēdēt un plucināt spalvas vai plucināt plucekņus – sagriezt vecas vilnas drēbes mazos gabaliņos, tad atšķetināt diegu pa diedziņam, krāt maisos un vest uz vilnas sukām sasukāt. Piejaucot klāt mazliet vilnas, no tādiem plucekņiem varēja vērpt un aust jaunus audumus. Un to ļoti vajadzēja. Upeslejietei nebija pieausti daudzi vilnaudumu baķi kā Jaudzumietei, vajadzēja prast, kā aprūpēt bērnus, tie izauga no drēbēm, skolas gaitas sākot, vajadzēja daudz kā jauna. Auda un šuva. Un krāsoja – ar viršiem, ar ozolu mizām, ar alkšņu mizām.

“Zilo krāsu var dabūt labu labo…” Un mazliet pusčukstus nāca padoms – “…Noraudzē mīzalus podā, tumšā kaktā…” “Nē, tad es labāk ar viršiem,” Upeslejiete pretojās. “Nav jau tik traki,” padoms teica tālāk, “tikai labi viss jāzina, pareizi viss jāizstrādā. Vecos laikos jau tā vien dabūja skaisto zilo krāsu…” Bet Upeslejiete palika pie viršiem. Iznāca tīkama, zaļganpelēka krāsa. Ja pie viršiem pielika mazliet ozolmizas (daudz jau to nevarēja dabūt, alkšņiem arī bija miza noplēsta), krāsa iznāca mazliet brūnganāka. Ar tādas krāsas mētelīšiem Upesleju mazās meitenes Īna un Auce neatlaidīgi sāka savas tālās skolas gaitas.

Jāņos, mātes mācīti, bērni pina lielos, smagos ziedu un zāļu kroņus, kaisīja istabās sagrieztas smaržīgās upes skalbes, lika lupstāju zarus uz palodzēm, un Ārgulītis atveda bērzu meijas, tad ņēma savu ermoņiku un spēlēja, sēdēdams ceriņu krūmu paēnā ar smago Jāņu vaiņagu galvā, bet bērni līgoja, dejoja un gāja rotaļās, izmīdami apli pagalma vidū.

Tad atkal nāca ziemas ar grūto, tālo braukšanu uz skolu, ar vilcieniem, kas kavējās stundu stundām, ar grūto iekāpšanu un izkāpšanu no augstajām lopu vagonu durvīm (ar smagajiem nesamiem, pilniem divu nedēļu pārtikas, tīrās veļas un vēl ar dažu grāmatu klāt) vēlās naktīs vai agros rītos braucot, kaudamies ar uzmācīgo miegu un ar bailēm neaizbraukt garām īstajai stacijai… Pēc vilciena piestāšanās vien stacijas nevarēja skaitīt, vilciens gāja un stājās šā un tā. Bet garām savai stacijai Upeslejietes bērni nekad neaizbrauca, kā tas viņu dziedāšanas skolotājam reiz bija gadījies, un par to varēja smieties un zīmēt karikatūras un nebaidīties, ja skolotājs tās atņems un ienesīs skolotāju istabā, rādīs visiem. Tas bija tik jocīgs, priecīgs gadījiens ar jauno, paresno dziedāšanas skolotāju…

Varbūt Jūs viņus pazīstat?