4. aprīlis, 1958.
Ir Lielās piektdienas rīts. Bērni guļ. Vistas kaut kur kliedz un tur ir arī boss. Te mājā, istabas logā ir saule, skaidras debesis, un balti mākoņi. Bezgala miers un dzidrums. Mazliet dzestrs rīts. Egles spraužas debesīs kur mākoņu zeltains baltums.
Man ir jāsāk parastā diena. Ar simts sīkumiem. Bet bērni ir mājās, es šad tad varēšu nolīst pie sevis. Šad tad nodoties savam briesmīgam netikumam – slinkumam. Iebāzīšu degunu grāmatā, vai papīrī, vai vienkārši tāpat kā egles – debess baltumā. Pirms es sāku slaukt govi, tīrīt olas un tā tālāk es par to domāju. Man nav pa galvu pa kaklu jākur uguns un jāziež maizītes bērniem uz skolu. Viņi guļ. Inese ir nogurusi. Viņai būs arī šinīs 5 brīvās dienās tikai jāmācās. Arī Dzidra ir nogurusi. Pēc stundām viņa katru dienu palīdz vistām zāles sapļaut un uz mašīnas sagriezt un izdalīt. 800 vistas barojamas ar zāl ir kā 10 govis. Un tad Dzidrai vēl arī jāstāda pupas. Atkal ir uzsākts stādīt liels gabals. Šis pupu gabals noēdīs šīs Lieldienas. Viņš ir jāpiestāda. Bet tur neko nevar darīt. Tomēr būs arī mazliet svētku – krāsosim olas, varbūt uziesim kalnā vai aizbrauksim uz jūŗu. Mums blakus, aiz ielejas ir kalns, kuŗā ceļš ved augšup un projām vairāk mailes. Viss ar mežu noaudzis, ar dziļām lejām apkārt kur ir oboridžinu akmeņu atliekas un pļavas kur govis ganās un tālu pie apvāršņa dažreiz caur mežu var redzēt jūru un pilsētiņu, kur citreiz braucam peldēties.
Rīts ir tikpat kluss, kā kad sāku rakstīt, brīnišķīgi spēcīgi zaļumi lapotnēs, tās pēc lietiem tādas treknas saaugušas.
Pagājusī nedēļa bija ļoti drūma. Briesmīga. Tagad jūtu atplūdus no tās. Kādas cerības atkal piepilda šo rītu. Bērni guļ – eju slaukt govi. Šo brīdi es nerakstīju tikai vēstuli, es stāstīju Jums, runāju, tā tad sveiki, uz redzēšanos uz tikšanos citu reizi.
Pusdienas laiks.
„Kamēr kafija vārās,” es slinkošu. Ir maza svētdiena šai lielajā svētdienā. Dzidra no skolas bibliotēkas atnesusi kādu Kates Seredy grāmatu par Ungāriju. Es neko neesmu lasījusi ne par Ungāriju ne no ungāru autoriem, tā man šķiet. Šī ir bērnu grāmatiņa, ar autores pašas ilustrācijām. Patīk lasīt un redzēt kādu zemi. Cik skaistas ir tautas savā īpatnējā vidē un dzīvē! Un cik traka ir ideja viņas apvienot internacionālē!
Jūs sūtat man Steinbeku. Mīļš paldies! Priecāšos to saņemt. Žēl ka nesūtījāt uz Berkeley Vales adresi, nezin vai tagad pirms svētkiem saņemšu. Bet tomēr, varbūt tā vēl labāk, svētkiem jau būs savs gaišums tāpat un tā grāmata paliks pēc svētkiem.
Priecājos ka satikšu Steinbeku. Nedomāju ka citu autoru grāmatas nebūtu varbūt vēl vairāk vērts lasīt, bet tagad viņu jau pazīstu un tad ir patīkami to atkal atvērt, dzirdēt, satikt, kā paziņu. Tā es vēlētos iepazīt daudzus. Tā agrāk darīju, kad bija laiks nodoties vienam tad otram rakstniekam un nebij jāpaļaujas tikai uz gadījiena iepazīšanos, kā tas ir tagad.
No Amerikas draudzene A. kundze sūta notis, tikko atkal saņēmu nespēlētus Šopēna gabalus. Starp tiem kāds, ko Rīgā koncertos pāris reizes dzirdot ļoti iemīļoju. Šīm notīm ir līdzi kāds apcerējums, iztirzājums. Par šo gabalu teikts, ka tas drūms, gandrīz dusmu un ņirgāšanās pilns. Tas man der. Viņš ir mazliet par grūtu man. Bet man jau nav jāauļo. Pats Šopēns ir teicis, ka ātrums nav svarīgs bet tīra spēle. Ātrums nāks ja ilgi spēlēs.
7.4.1958.
Otrie Lieldienu svētki, gribētos teikt, bet laikam jau to nav, ir – Easter Monday. Lieldienu pirmdiena. Nu ka tā, tā! Vairāk jau arī no šīs dienas nevar gaidīt.
Gribēju Jums vēstuli sūtīt agrāk, bet te vairs nav parastās kārtības ar pastu.
Sestdien bijām jūŗā. Inese nejūtas labi, saaukstējusies, bet nu jau būs pāri. Katros svētkos bērniem gadās kādas ķibeles. Nu labi, ka pa darba dienām tie iet kā zirgi.
Nav bijis ne ciemiņu, ne esam bijuši ciemos. Tik ir svētku, ka dažas krāsotas olas. Bet labi, kamēr bērni ir mājās. Viens otrs joks, viena otra dzīvības zīme.
Tagad stāstiet ko Jūs piedzīvojāt Lieldienās? Jūs staigājat no partijas uz partiju jau darba dienās, tagad svētkos vēl dubultīgi. Nevaru teikt, ka es Jūs par to sevišķi apskaustu. Ja Jūs būtu aizsoļojis kaut kur, kur cīruļi un vizbuļi – tad varbūt. Bet tomēr citādi Jums ir, kā man. Sestdien no rīta cepu speķa raušus un maizītes, pēcpusdienā jūŗā, olas netīrīju, tad pirmos svētkos sēdēju olu kalnos, – tagad ir pavisam traki ar tām, tikko es izlaižu kādu reizi, tā nāk kā plūdi man pāri. Tur es sēžu tad. Domāt šo to varu, bet ne izdomāt… Nāves, vai jaunas mīlestības gaidu – tā teica Skalbe un tā es daudzreiz saku. Vajaga kādu spēku, kas liktu aizmirst, kas būtu vēl lielāks par to spēku, kas sadala ikdiena.
Protams, protams, visi ir kaut kur ieslēgti, visi vergo un nevienam nav labi. Tikai cik nelabi var būt, to nevar mērīt ar to, ko katrs par sevi saka. Tas patiesi paliek nevienam nezināms.
Rīts ir, bet nevaru turpināt svētīt te. Jāsmejas un varat smieties: vista kliedz kaut kur savu pēdējo kliedzienu, man tā jāiet tīrīt. Easter Monday, nav jau nekādi svētki.
Bet bērni saldi guļ. Un es cepšu atkal kādus rausīšus. Labi, tomēr labi. Gaidu Jūsu vēstuli un Steinbeku.
Jūsu E. Dz.
Beidzot ir pirmdiena – īsta pēc svētkiem. Mani dārgie ciemiņi – bērni – brauc prom, atgriežas skolā. Mazās īsās ciemošanās stundas beigušās. Savādi to just, lai gan viņi atgriezīsies katru dienu. Gaidīsim citus svētkus. Varbūt vēl kādi nāks.
T. p.
1968.16.4.
Jā, Jūs gribat savu grāmatu! Bet kādēļ? Pajautājiet to sev. Sevis vai citu dēļ? Mēs arvien gribam ko teikt un domājam, ka tas ir ļoti svarīgi. Bet vai tas tā ir? Grāmata, ja tā ir īsta grāmata, arvienu ir izrēķināšanās ar sevi. Sevis iznīcināšana. Un mēs ļoti vēlamies, lai citi par to zin un mūs par to slavē.
Labi. Uzrakstiet savu grāmatu. Nerēķināties ne ar ko, ar ko Jums jārēķinās katru dienu, bet rakstiet tikai grāmatu. Tad ir vajadzīgi nepilni trīs simts mārciņu un grāmata būs lasāma visiem. Naudu jau var sapelnīt. Par to, ka tas prasa ilgāku laiku – nekas. Es savu pirmo grāmatu panācu, kad man bij 70 gadu. Jūs panāksit ātrāk. Es ceru, ka varbūt varēšu izdot savu dzejoļu izlasi – es esmu naudu tam sakrājis. Ja gribat, lai citi maksā, tad jāraksta ne grāmata kā Jūs to iedomājates, bet bestsellers un pie tam kādā lielas tautas valodā. Steinbeks to var, viņš neraksta grāmatas, bet bestsellerus un tie viņam patīk. Jums ar. Kurt-Mālere viņu tomēr kādreiz pārtrumpoja – viņai bij desmit reiz vairāk lasītāju kā Steinbekam. Tātad – jo sliktāk, jo drošāk.
Latvijā bij diezgan daudz grāmatu lasītāju, bet tomēr tik smalkam dzejniekam, kāds bij Kārlis Krūza, vajadzēja pašam izdot savas grāmatas. Lielais vairums no tām laikam vēl tagad ir viņa īpašums. Un tas ir tik liels, ka viņa istabā nav vietas gultai un viņš guļ uz savām grāmatām. Tas tā bij mazākais kamēr mēs vēl bijām Latvijā. Tagad varbūt viņš tās ir sadedzinājis, sildīdams istabu. Bet ir jau labi, grāmatas jāraksta. Un turpiniet vien rakstīt arī savējo. Tās jau ir tikai mārciņas, kas kavē grāmatu izdošanu. Un tās jau var sakrāt – ātrāk vai vēlāk.
Visu laiku es esmu mazliet pajucis. Man nekas nepatīk. Es visu daru mechāniski, jo kaut kas jau ir jādara. Mazākais es tā domāju. Jā, pirmos svētkos es biju mazā partijā – Jurjāna kundze mani aicināja brokastīs. Viņa ir daugavpiliete un tādēļ prot gatavot krievu Lieldienu gardumu – paschu. Tā bij izdevusies ļoti garda. Pēc tam viņiem bij jāiet iesvētībās, bet es nācu mājās. Otros svētkos pēc pusdienas biju pie Kreišmaņiem. Es biju vienīgais viesis. Kr. kundze man lasīja vēstules no Latvijas. Tās bij smagu notikumu pilnas, tāpēc viņa negribēja, lai viņas meita arī tās dzird. Bet meitas jaunkundzei es esmu tā kā simpātija, tāpēc šī mūsu izšķiršana radīja asaras. Un kas to zin, vai asaras no sešu gadu veciem avotiem ir mazāk sāpīgas un rūgtas nekā tās, kas nāk no vecākiem avotiem? Ar vārdu sakot partija nobeidzās mazliet skumji, kaut gan vēlāk šis un tas kļuva labots. Bet vai tad kāds var saņemt atpakaļ to, kas ir izraudāts?
Visu pēdējo laiku bij tik skaists un vasarīgs laiks, ka atgādināja īstu vasaru un tikai šodien ir drusku rudenīgi vēss. Tomēr jāsaka, ka rudenis ir skaistākais, kādu šeit atceros. Patiesībā ziemai vairs neatliks ne pieci mēneši! Vai tas nav ieguvums?
Pa kuŗu laiku Jums saaugušas tik daudz vistu? Ja tās visas ražo savus produktus, tad tiešām neatliek laika nekam citam kā tikai noņemties ar šiem krietnajiem radījumiem. Vai Jums viņas nepatīk? Es, kad vēl dzīvoju vedeklas mājā, dažreiz gāju tās barot un viņas ļāva sevi labi disciplinēt un drīz pat uzklausīja manas komandas – skrēja turp, kur es viņām liku skriet. Tikai gailis bij nejauks un pastāvīgi gatavs uz kaušanos. Viņš baidījās tikai no Juša. Tagad man ļauts vērot tikai būrīti ar trim papagaiļiem, jo pa dienu, ja labs laiks, būrīti ar šo triumvirātu pakarina plūmē pretim manam logam. Tie ir skaisti putneļi, viens dzeltens, otrs zils, bet trešais balts. Visu dienu viņi taisa smieklīgus trikus, bet no rītiem dzied tik spēcīgi, ka skan cauri visai mājai. Man gan viņu žēl, par to ka tiem jādzīvo būrī.
Gribētos mūziku, jo neesmu to dzirdējis nezin kad. Bet mūzikas nav, nav pat ne radio. Un man tomēr liekas, ka mūzika ir vienīgais pasaulē, par ko varu teikt, ka man tas patīk. Jūs pati variet taisīt mūziku un vai tad tā nav runāšana? Man tikai klausoties liekas, ka man kāds ko stāsta vai pat rada.
Bet Jūsu meitenes? Vai viņas spēlēs? Ja nē, kas tad viņām būs no Jums ko mantot? Es vēl nekad no Amerikas neesmu saņēmis kādu vēstuli, kas kaut jel ar ko iepriecinātu. Nekur nekas jauks nenotiek. No Kanādas gan saņēmu kādu bijušā skolnieka vēstuli, bet viņš raksta tik sausi, ka nevar saprast, ir apmierināts, vai nē.
Lūdzu uzrakstiet savas mājas adresi, es to esmu piemirsis.
Jūsu J. K.
22.4.1958.
Vistas saaudzēt nav grūt. Vairāk kā gadu atpakaļ atveda no Sidnejas 500 gabalu dienu vecus cālīšus, pēc sešiem mēnešiem bija ap 400 vistu. Apmēram 8 mēnešus atpakaļ darīja to pašu. Daļa ir ‘nobiruši’, kopā jaunās un vecās vistas ir ap 700-800 gabalu. Bet man nav nevienas vistas un nevienas olas ko pārdot (ko ēst man ir). Un 300 mārciņas es nevarētu te sakrāt 100 gadus dzīvojot.
Tādēļ es protams gribētu – bestseller. Bet to es nedabūšu. Anšlavs arī gribēja un mēģināja arī. Bet nekas neiznāca, tikai grāmata.
Pie Jūsu padoma – jo sliktāk jo labāk – bet tomēr vēl kaut kas jāliek klāt.
Ziniet – iepriekšējā avīze ar rakstu par L. Reiteri bija pretīga.
Es nepazīstu L. Reiteri. Nepazīstu arī to viņa nama tēvu, kas skaitījis tās glāzītes ko viņš izdzēris un to SIDO arī, paldies Dievam, nē. Bet tas raksts bij neglīts. Un ja patiesi Reiters ir pļēgurs un viduvējs, tad viņš nekā labāka nav varējis izvēlēties, kā atgriešanos. Ja viņam jādiriģē 10 gadi provincē nenozīmīgā orķestrī tad prātīgāk ir diriģēt Dzimtenē vienalga ko, pāris mēnešus, iedot tiem mazliet sajūsmas un dzīvības ar to vien, ka ir atgriezies – un tad iet kur ejams, grāvjus rakt vai uz Sibīriju. Mākslinieks dzīvo no savas tautas, arī viduvējs, un tieši tas bez tās nevar iztikt. Milzis var ko radīt viens. Nu diriģents arī milzis neko nevar radīt viens. Viņš arī nevar būt tik pakļauts partijas prasībām, kā dzejnieks. Lai viņam vieglas smiltis. Tas raksts no Sido bija neglīts.
Pēc kāda laika viņam neiešot labi, it kā tas būtu tas galvenais!
Man kļūst nelabi no tā, ka esmu pieņēmusi Austrālijas pavalstniecību. (Tā tas bija labāk Ineses izglītības dēļ, tā teica, varbūt tā nemaz nav.) Jūs arī to jutīsiet, cik nepatīkami tas ir. Bet Jums ir citādi. Nu man arī varbūt kādreiz būs citādi.
Dagnijas Cielavas raksts man dažās lapās labi patīk. Viņa var rakstīt! Un patīkami ir lasīt par Dzimteni.
Jums bija slikts garastāvoklis kad rakstījāt man vēstuli. Man ir tagad slikts garastāvoklis. Vai tas nav jocīgs apzīmējums – slikts garastāvoklis? Pareizi laikam ir laba vai nelaba oma. Un tas ir tik maz lai apzīmētu, to kā ir – un kā negrozāmi vienmēr ir.
Man atņēma spalvu. (Turpināts zīmulī).
Mēs, tas ir es ar meitenēm, bijām sestdien uz kino. Bija kāda luga kas Inesei angļu valodas stundās jālasa no Sir James Barrie. Filma to bija sacukurojusi kā tas pieklājas.
Vakars top vēls. Labu nakti.
Jūsu E. Dzelme.
E. Ķikure
VAKARS Citrondzeltens mēness iesprūst eikaliptā. Viņam seko mākons rožu sārts. Šūpojas tiem pretī astē lepni liektā posums, ļauna neaizskarts. Vadi, posum, nakti eikaliptā zaļā, – zirņu vagās burkānšķēles neaiztiec! Šķaidījies tu tur pārlieku lielā vaļā, nu tev mielasts izlikts indēm liets.... Ilgi paliek mēness zaru spraugās. Posums tumsu gaidot varbūt iesnaudies, un uz burkānšķēlēm zirņu vagās vēl šo baltu nakti neaizies.
1958.25.4.
Cik skaistas rudenīgas dienas! Gandrīz veselu nedēļu es slimoju ar ‘alsashen flū’ – iesnām, galvas sāpēm un kāsēšanu, kam vēl pievienojās krika, kaut gan ne visai stipra, tomēr nekas patīkams jau tas viss kopā nebij un tāpēc ar garastāvoklis nebij nekāds labais. Šodien jau ir labāk. Gan es arī slimošanas dienās negulēju, bet kā parasts vakaros līks un greizs vilkos uz Heidlebergu pastaigā.
Šorīt es rakstīju vēstuli prāvestam P. Bečam, jo viņš sakarā ar M. Zīverta lugas izrādi bij daudziem piesūtījis katolisku brošūru par inkvizīciju. Laikam jau gan neviens cits uz to nereaģēja, bet man likās, ka ir viņam jāpasaka dažas manas domas par inkvizīciju un vēl citām lietām, jo ja varbūt rakstīšu savu romānu, tad man būs jāpieskaŗas arī inkvizīcijai.
Savas slimības dēļ es arī pagājušā svētdienā nevarēju aizbraukt pie E. Kreišmanes, kur A. Neboise lasīja savu stāstu. 18. maijā es lasīšu kādu savu stāstu, varbūt – Tā mīlestība nekad nebeidzās, kuŗš man jau senāk uzrakstīts.
Ko Jūs sakāt par Dagnijas Cielavas stāstu? Man viņš ļoti iepriecināja. Ne jau tāpēc, ka tas būtu kas sevišķs mākslinieciskā ziņā un atklātu kādas jaunas patiesības, bet ar savu svaigo reālismu un drošo skatīšanos uz lietām bez patosa; bez sentimenta un romantisma. Ja to salīdzina ar dogmatiskajiem Upīša un vēl vairāk ar Viļa Lāča darbiem, tad tas ir kā gulbis melnu vārnu priekšā. Tas ir labāks nekā medainie un saskrūvētie Aīdas Niedras vai safantazētie Ilonas Leimanes darījumi. Tas rāda, ka tagadējais laiks nebūt nav iznīcinājis latviešu jaunajā paaudzē ne dzīvo patiesības sajūtu, ne arī ļauni iespaidojis valodu. Vairus trimdas autoru Cielavai blakām izskatās stipri gurdi. Tas arī saprotams, jo Cielava dzīvo kādu patiesu dzīvi, bet še tas nav iespējams, jo mums jādzīvo ēnu pasaulē. Valoda ir teicami latviska, brīva no kādiem svešiem elementiem un ietekmēm. Mums ir labi jāsaņemas, lai tiktu tai līdzi. Cielava bez tam arī pasaka diezgan daudz starp rindām, ko vajag mācēt izlasīt un jādomā, ka viņas lasītāji to arī prot lasīt. Un ja tā, tad tas ir liels ieguvums.
Es nupat pārnācu no gaŗas un skaistas pastaigas, kāda man ir neparasta, jo es jau arvienu staigāju naktīs, kad viss izskatās citāds un skatīšanās ir daudz vairāk ierobežota nekā dienā.
Šo skaisto rudens dienu atmiņai es pārtulkoju Heses dzejoli:
AUGUSTA BEIGAS Vēl reizi, kaut tam neticējām mēs, Ir vasara sev varu atguvusi Un īso dienu mirdzošajās gavilēs Ar sauli kopā debesdzidrē peldējusi. Tāpat, ja cilvēks jūt, ka viņa cīņas beidzās Un pievilts to jau malā stājas, Lai pēkšņi vēl reizi viņš trauksmē steidzas Un dzīves paliekās uz mirkli meklē mājas. Vai iegrimst viņš tad kādā darbā vēlā, Vai arī izšķiež sevi kādā mīlestībā, Kā darbu strādājot, tā kaislē kvēlā Tam vērsies pretī rudensskaidrā iznīcība.
Šorīt svētdiena ar jauku un saulainu rītu un pa savu stikla sienu es pārredzu dārzu. Tur ļoti rosīgi ap puķu dobēm nopūlas Dunsdorfa kundze. Viņa tur rok, laista, kaut ko dēsta. Laikam jau viņai tas patīk? Otrs darbs, kas viņai arī laikam patīk, ir darbs latviešu Biedrības bibliotēkā. Vakar pēcpusdienā es aizbraucu viņiem abiem tur līdzi. Mēs braucām cauri universitātes rajonam, jo profesoram bij tur kāda vajadzība. Viņu gaidot es izsmēķēju pus cigāra. Kad viņš mašīnā, kautrējos dūmot, jo viņš nesmēķētājs. Bibliotēkā, kamēr es šķirstīju katalogus, profesors iesēj kādas trīs grāmatas. Viņš drīzi jau būšot iesējis ap 1000 grāmatu. Atpakaļ braucot bij jau tumšs un ielās liela drūzmēšanās, jo ap to laiku slēdz krogus. Man patika vērot, kā Dunsdorfa kundze veikli locījās cauri dendžeriem, kur daža mašīna to pašu krogu dēļ mācījās streipuļot, jo policistu jau šai laikā nevar sameklēt ne ar uguni. Laikam viņiem nepatīk skatīties, kā visādi pieklājīgi un laipni cilvēki brauc cits citam virsū.
Varbūt Jūs noņēmāties ar pupām, varbūt ar vistu ražojumiem materiāliem, lai kā – es novēlu arī Jums gaišu svētdienu.
Jūsu J. K.