1958.7.5.

Jūsu īso vēstuli es saņēmu vakarvakarā un šorīt agri braucu uz Foknera kapsētu, lai tur īsu brīdi pastāvētu Sigurda urnas priekšā, jo šodien ir viņa nāves diena. Tās asās sāpju sajūtas nav, kas bij pirms diviem gadiem, bet tās vietā ir dziļa pretīguma sajūta, no kuŗas es nespēju atbrīvoties. Kā var ienīst cilvēku, kuŗš kādreiz bijis tuvākais, tā, ka ir iespējams iznīcināt to, ko šis cilvēks radījis? Iznīcināt to, kur pats neesi pielicis ne pirkstu, kas ir visu atzīts, bet ko neviens nespēj aizstāvēt? Vai man par to jāklusē?

No Foknera pārbraucis sitijā, es iegāju Sv. Paula katedrālē, jo tur bij Lunch Hour un es domāju, ka dzirdēšu mūziku. Bet no tās nekas liels nebija, reklamēja Week of Prayer for Christian Unity. Tad gāju uz gleznu galeriju un tur brīdi pastāvēju Rembranta pašportreta priekšā. Redzot šo panīkušo dzērāja seju, kas bij palikusi pāri no tā, kas bijis agrāk, kļuva labāk. Ir labāk, ja aiziet no dzīves tad, kad tā vēl nav cilvēku salauzusi un sakropļojusi nevien sejā, bet varbūt arī dvēselē.

Vai lai saku Jums paldies par mazo vēstuli?

Es to nespēju – Jūs bijāt vienīgā, kas atminēja, ar ko man šīs dienas saistās.

Es vienmēr teicu, ka man pazīstams tikai viens sievietes tips – sieviete – māte. Tikai literatūrā es pazinu otro – dēmonisko tipu. Bet nu liktens man laipni iepazīstina arī ar šo pēdējo. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Šogad Sigurds būtu kļuvis 40 gadus vecs un mans nodoms bij šo gadījum atzīmēt ar monogrāfiju. Tā vairs nekad nevarēs rasties, jo nav ne grafiku, ne vēstuļu, nevienas grāmatas, ne uzmetumu. Varbūt vēl kaut kas kaut kur ir, bet man par to nav ne ziņa, ne noteikšanas. Varbūt kaut kas kādreiz kļūs redzams, bet tas nebūs tas, ko es biju domājis un jau pa daļai paveicis.

Jūsu J. K.

[not included in book – no date – not sure of year – perhaps belongs here]

Izrādās, ka man mājās nav labākas lapas uz kā rakstīt, kā šādas lapiņas.

Es neko vairs nerakstu. Neesmu nekur bijusi lai nopirktu papīru. Vispār – tādā stāvoklī es vēl neesmu jutusies. Kaut kas manī sāk izsīkt. Nezinu vai tā ir pacietība, vai cits spēks. Es esmu pārgurusi un vienīgais ko jūtu ir ienaids un pretīgums.

Vīram operēja mandeles. Es tā gaidīju šīs pāris dienas, kad viņa nebūs mājās, ka es vairs nevarēju gulēt pirms tām jau vairāk naktis. Bet šīs pāris dienas bija tik īsas un tik pārkrautas uzdotiem darbiem, ka mums no tām gandrīz nekā neiznāca. Un viss ir atkal pa vecam.

Jūs rakstiet par kādu sievieti dēmonu un viņas darbiem. Tad Jūs varat saprast – kur cilvēku var novest kopdzīve ar dēmoniem. Tas ļaunākais ir tas, ka arī demonā mīt kāda daļa cilvēka sejas. Viņš ir tikai – velna apsēsts, kā tautā saka. Un neko viņš neredz objektīvi un kaut cik skaidri. Un no sava redzes punkta – viņš rīkojas.

Vai Jums jāklusē – Jūs jautājiet. Nē. Jums tas nav jādara. Bet pazemojums un nelabums būs arī no runāšanas, to es zinu pārāk labi.

[E. Dz.]

————————-

1958.25.5.

Daudz pa šo laiku notikušas lietas, par kuŗām nekā neesmu rakstījis un tāpēc es tās esmu aizmirsis. Vienu laiku es slimoju un arī vēl tagad dažs kas nav kārtībā. Es tāpēc nekā nopietna neesmu varējis padarīt un reizām pat domāju, ka man arī nekas nav jādara, bet tikai jāelpo un jāguļ. Jo kas tad ir no tā, ja ko dara tikai sev, bet ne citiem?

Pa to laiku, kamēr neesmu Jums rakstījis, atradusies mana māsīca, kas dzīvo arī tepat netālu no Melburnas un par kuŗu es nekā nezināju 10 gadus. Nu viņa man jau atrakstījusi divas reizas un negrib vairs pazust. Viņa ir mana kādreizējā skolniece un kā likās bij man draudzīga, bet tad dažas lietas mūs attālināja un kaut kas arvienu traucēja no jauna saprasties, lai gan to vairāk reizes mēģinājām. Viņas liktens ir diezgan raibs, patiesībā es par viņu zinu diezgan maz. Varbūt tā bij mana vaina, jo es nekad neesmu bijis tas, kuŗš uztur kādu draudzību. Esmu egoists.

Mums bij viena sanāksme un es tur lasīju savu stāstu Bailes. Pēc tam pārrunas izveidojās tādā veidā, ka kādu nedēļu es biju nelabā garastāvoklī un nolēmu, ka tas ir mans pēdējais šāda veida lasījums. Vienu dienu mani apciemoja kollēga Kreišmane, pēc tam es biju arī pie viņas un tas manu garastāvokli vēl vairāk pasliktināja. Ir tā savādi un nesaprotami, ja jāieskatās otrā cilvēka dzīvē un nekā no tās nav iespējams saprast. Viņa gatavojas izceļot uz Ameriku. Bet grūt ticēt, ka tur būs labāk. Daži raksturi nekad ne ar ko nespēj samierināties. Tā ir reizā laime un nelaime, kas tomēr izjauc cilvēka dzīvi.

Tik bieži ir jāskatās izjauktās dzīvēs! Ar katru dienu, to redzot ir mazāk prieka dzīvot un arī ko darīt, jo arvienu vairāk uzmācas baigais jautājums – kāpēc? Kāpēc cilvēks, kuŗš varēja dzīvot kā savas pasaules veidotājs, to nespēj, ir saistīts ar rokām un kājām pie likteņa un velti pūlas to apiet, izrauties no tā nagiem, vai kā citādi cīnīties, to nespēj. Nespēj vai negrib? Nevar nekā saprast un – galvenais – nevar palīdzēt. Un kā tad var palīdzēt? Viss arvienu ietveŗas tikai vārdos. Bet visas nelaimes bieži vien rodas no tik nesvarīgiem sīkumiem, ka jābrīnās, kā gan tie varējuši pāŗvērsties par akmeņiem, kas saista cilvēkus kā kādus galeru vergus pretīgā kopība. Un baigais pie tam ir tas, ka tas tā ir bijis arvienu līdz šim un būs tā arī tālāk uz priekšu. Sava romāna dēļ es tagad lasu dažādus vēsturiskus darbus un jo tālāk lasu, jo smagāk top.

Vakar biju pie Dēliņiem kā kristību viesis, jo viņi kristīja savu otro dēlu. Tur nebij daudz viesu un visi tie man bij pazīstami. Un tomēr nebij omulīgi, es jutos tur pavisam svešs un pats nesaprotu, kāpēc nosēdēju tur līdz vēlai naktij. Laikam jau tāpēc, ka visi bij pret mani ļoti laipni. Mājās nākot man piesitās liels, skaists suns. Es nevarēju atturēties viņu nepaglaudījis, ko, protams, nedrīkst darīt un viņš man nāca līdz uz mājām. Un man par to bij prieks un tikai pie mājām kļuva skumji, jo nu man vajadzēja no viņa atvadīties.

Visu laiku vēl arvienu bij ļoti silts un es esmu priecīgs, ka ziema būs īsa.

Laikam drīzi avīzē sāks iespiest manu Kalnakūļu Viktas romāna turpinājumu, bet man pašam tas vairs nepatīk.

Laikam ar Jums atkal kaut kas noticis, ka nevariet rakstīt. Taču nebūsit atkal saslimusi?

Jūsu J. K.

1958.30.3.[5?]

Schweige still, du fragendes Kindherz
Und dränge die Tränen zurück...
                           Autoru neatceros

Ikvienu pazemot var sveši ļaudis,
Bet paša sirds vssāpīgāk spēj sist.
                           Sarma.

Viss ir taisni tā, kā Jūs rakstiet savā pēdējā vēstulē. Viss. Bet – viss jau arī paiet. Bet pa to laiku, kamēr jāgaida paiešana, mēs kļūstam mazi, citu un sevis priekšā, kļūstam viltīgi, ļauni un nekrietni, jo neesam ne eņģeļi, ne pravieši, ne varoņi. Arī pravieši ir bijuši mazi un varoņi ir tādi tikai mirkļiem. Bet to, kas notiek aiz šiem mirkļiem, to neviens nezin. Ja uzzinātu, tad varoņu nebūtu. Mēs domājam, ka tie, kas nokļuvuši Sibīrijā ir varonīgi cietēji, tas ir – mēs to vēlamies. Bet viņi ir tikai tie paši, kas esam mēs – nelaimīgi, mazi un cietēji cilvēki. Tas ir viss. Mēs arī domājam, ka mums ir tiesības būt laimīgiem, būt mazākais apmierinātiem, kļūt mīlētiem vai slavētiem. Bet kas mums tādas tiesība apsolījis vai devis? Tādas varas nav, tāda nekad nav bijusi un nekad nebūs. Katrs no mums ir pilnīgi viens ar savu likteni, par kuŗu viņam nav nekādas varas. Bet viss, itin viss paiet. Kā ļaunais, tā labais, kā nejēdzīgais, tā skaistais.

Padomi neder, bet mierinājumi varbūt rāda tikai to, cik tālu mēs esam viens no otra. Palīdzēt varbūt var tikai tas, kas stāv tieši blakām, jau ar to, ka viņš tur ir. Bet bieži mums blakām ir tikai tukšums, kuŗš neko nejūt, neko nedzird, nekam neatbild.

Cilvēki paši nezinādami un negribēdami spēj būt brīnišķīgi un padarīt tumšu par gaišu, tukšu par pilnu un mazu par lielu. Bet tāpat paši negribēdami viņi spēj izārdīt pa gabaliņam vien otra dzīvi, prieku, brīvību, atņemt visu cilvēcīgo jēgu otra dzīvei un darbam. Un to visu ne sava ļaunuma, viltības vai necilvēcības dēl, bet tādēļ, ka iedomājas, ka dara labu, ko nepieciešamu. Droši vien ja pasaule kādreiz aizies bojā, tad ne ļaunuma pēc, bet tāpēc, ka ir pārāk daudz cilvēku, kuŗi domā, ka ir gudri, labi, apdomīgi un krietni.

Dažureiz ir tā, ka runāšana atvieglo, bet var būt arī tā, ka nav ne vārdu, ne domu un jāstāv klusu un it kā jāgrimst tumsā. Un nav pat vēlēšanās, lai tas tā nebūtu. Es war schon alles einmāl da… Bet šādā mirklī uzrakstāt kaut vienu teikumu un lai tas būtu nejauks, neglīts, pretīgs teikums, arvien tas būs cilvēka teikts un arvienu tas būs saite ar kādu citu cilvēku, arvienu tas kaut cik var mazināt mūsu atstātības, pamestības sajūtu, jau ar to, ka tas uzrakstīts. Mēs nekad nedomājam tukšumā, aiz katras mūsu domas, aiz katra vārda slēpjas kaut kas no citiem cilvēkiem. Kaut kāda neredzama un pat varbūt neapzināma saite, kuŗas otrā galā turas kāda cita būtne.

Kad nebij tik ilgi Jūsu vēstules, es jutu, ka ir kaut kas ļauns, kādēļ Jūs nerakstāt. Kādu vakaru es biju citu ļaužu starpā un tur bij diezgan liels troksnis, jo katrā kaktā bij kāda cilvēka grupa, kas kaut ko runāja. Arī man bij jārunā, bet vienu mirkli es paliku klusu. Es domāju par Jums un pēkšņi visas runas un vārdi palika nesaprotami un atgādināja kādas mašīnas dārdēšanu bez jēgas un satura. Es mēģināju iedomāties, ko Jūs šai mirklī varētu darīt. Bet no tā nekas neiznāca, es nekā neredzēju un pēc kādiem mirkļiem es sāku atkal dzirdēt, ko ap mani runā. Tāpat man iet arī skaistajās naktīs staigājot pa tukšajām ielām – uz mirkli es koncentrēju savas domas un pazaudēju apkārtni, tad atkal viss ir kāds tas ir: tukšas ielas, zvaigžņaina debess, daudzie uguņi lejā un es ar savu nezināšanu un nesaprašanu visam pretī.

Es tomēr Jums rakstīšu. Lai tas arī nav nekas, ko es pasaku, lai tas Jums izliekas tikai vārdi. Varbūt tomēr kas notiek? Kāds mazs pagrieziens Jūsu domās, kāds nejaušs spēks un apņēmības uzplūdums? Un varbūt ka bez mana vārda tas nebūtu tā bijis?

Jūsu J. K.