[not included in book]
3. VI. 58.
Vakar Jums uzrakstīju vēstuli, ar pateicību par Jūsu vēstulēm un pastpapīriem un t.l. un šorīt es to nevaru nosūtīt. Tur izklausās tik daudz ēverģēlību iekšā, tur iet runa par apgrieztiem īsiem matiem, par auskariem – pat par auskariem! Jūs iedomāsaties kaut ko pavisam citu, nekā tas ar mani ir. Labāk to atstāšu uz citu reizi un šorīt rakstīšu tālāk par to, par ko vakar nepaspēju.
Jūs sakāt, ka viss bijis manā vēstulē teikts tā, kā tas ir. Jā, tas bijs tikai pārbaudīts, viss no pieredzes ņemts. [note at side: Šī teikuma dēļ šī vēstule pāris dienas netiek nosūtīta. Tas bija brutāli un nejauki tā rakstīt, tas var Jūs sāpināt. Neņemiet to vērā lūdzu – tas bij tikai apcerējums, un tad – es tomēr šo vēstuli nosūtu. [E. Dz.] Jūsu dēls ir bijis ļoti nelaimīgs. Līdzīgi kā es, un tomēr pavisam citādi. Ja jūs būtu bijuši tuvi draugi, varbūt viņam būtu bijis vieglāk. Bet tikai – varbūt. Jo katrs ir viens ar sevi, kā Jūs to arī sakiet. Bet tomēr – ir iespējama saprašanās, ir iespējams tuvums cilvēku vidu, kas glābj un sargā no vistumšā. Savādi ir tas, ka cilvēki vismazāk redz un izprot to, kas otru salauž. To, kas ir vissvarīgākais, to kā dēļ iet bojā. Redz un palīdz mazākās lietās un žēlo. Bet to kas pazudina, to it kā nevar atminēt. Bet to atminēt ir mūsu uzdevums. Tā ir draudzības jēga un vispār cilvēku attiecību jēga. Mums ir jājūt līdz mūsu tuvāko dzīve. Lepnums un noslēgtība der tikai tik ilgi, kamēr viss iet samērā gludi. Kamēr – spēka ir diezgan.
Jums šādā sakarībā arī mans paldies par Jūsu pēdējām vēstulēm, kas bija rakstītas negaidot manu rakstu. Es nevarēju. Es negribēju arī vairs, viss bija smags un nevajadzīgs. Bet tagad esmu saņēmusies vēl protestam un cīņai. Jo ir vēl kāda reāla cerība.
Esmu izsūtījusi lūgumu Izglīt. Ministr. dēļ savām zīmēš. skolotājas tiesībām. Tagad saņēmu uzaicinājumu ierasties pie apriņķa skolu inspektora. Tiesības varbūt dabūšu (kad tikšu tik tāl lai tur aizbrauktu), bet kas būs ar vietu? Vai tā kur radīsies? To redzēs. Ja es dabūtu labi atalgotu vietu – varbūt es spētu pārmaiņas izvest. Nabags, kāds esmu nespēj neko. Un pieci gadi – tas ir līdz Dzidra beigs vidusskolu, es te neizturēšu.
Ņemu otru lapu un redzu – tā gan nav domāta tik smagiem un nejaukiem teikumiem. Drīzāk – dzejai.
Inese saņēma labu liecību par pusgada eksāmeniem. Pierakstītās tur uzslavas nobeidzas ar vārdiem – Good girl, Inese! Tas ir mans atalgojums par aprakto dzīvi. Good girl, Inese! Un varbūt tādu likteni var pieņemt. Good girl ir arī Dzidra. No avīzes tikko saņēma atkal vienu mārciņu par zīmējumu un nupat šinīs dienās sāk mācīties uzdevumus lai varētu piedalīties stipendijas iegūšanas eksāmenos skolas beigās. Skolotājs to ieteic viņai – lai tad cīnās. Bērni cīnās dūšīgi. Tikai viņi te pilnīgi aizmirst ka ir latvieši. Un tēvam ne prātā nenāk, ka Inesei tik ļoti būtu derējis braukt uz Kultūras dienām. Tagad varbūt viņa to varēs ja pati izcīnīs iespēju tur nokļūt ar sportu. Tad viņš brauks līdz un es pa to laiku kopšu vistas.
Nē – man ir jākļūst no šejienes ārā. Man ir jākļūst ārā vēl – pusdzīvai.
Labi, ka sāks iespiest Viktu. Kādēļ avīzē nevar ikreiz būt kaut kas no literatūras? Vai patiesi neviens pēc tā neprasa? Un kam gan ir vajadzīga tā nodaļā – kas, kad kur? Tās – drazas, salasītas no citām avīzēm? Vai tā vietā katrā avīzē nevar būt viens stāsts? Es to nesaprotu. Un kur palika aprīļa literārais pielikums? Nav ko likt iekšā? Vai tas var būt?
Saņēmu beidzot 2 avīzes uz reizi un tur ir arī literārais pielikums.
Kreišmane taisās aizceļot! Viņai par godu Jūs varētu likt iespiest man to dienas grāmatas lapu, kuru nosūtīju Jums 2 reizes. Pēdējo eksemplāru. Nezinu, kāds tur bija virsraksts, bet nobeidzas tas – ‘pazīstu viņu no jaunības’. Tas viss ir traks un personīgs un citus aizskarošs raksts – bet tāds vien arī kur der. Man nebūtu bail arī – lai tas ir avīzē. Man liekas, ka kaut kur ir vēl tam mazs turpinājums. To nosūtīšu Jums, ja iespējams iespiest.
Jums vajaga Jūsu Jusi. Es to redzu, cik sāpīgi Jums viņa trūkst. Vai Jūs viņu ne reiz vairs neesat redzējis? Kā Jums iet mājās?
Jūsu E. Dz.
P.S. Jūs teicāt, ka lasiet vēsturiskus romānus. Es tikko izlasīju Dezirē un kādu Marjorie Coryn grāmatu no Lui 14. laika. Liku tos arī Inesei lasīt lai viņa iejustos labāk vēsturē.
T.p.
6.6.1958.
Vispirms – lūdzu nebrīnāties par šī papīra krāsu: esmu Gosfordā, tikko nopirku Huxleja Chrome Yellow grāmatu un šo, nezinu īsti kāda yellow’a papīru. Zils nepatika un balta nebija. Man ir pāris stundas laika, pēc īsas iepirkšanās un pirms nopietnas satikšanās, un es šīs stundas izmantošu atpūšoties pie tases kafijas un rakstot Jums uz dzeltena papīra un varbūt arī lasot dzelteno grāmatu.
Kafiju padzēru. Tā bija vāja un remdena. Nepavisam neatspirdzināja. Forget it. Satikšanās būs ar skolu inspektoru. Tad redzēšu kādas izredzes uz vietu. Kas tālāk – debess tik zina.
Šorīt agri cēlos un steidzu visus darbus, lai varu agri izbraukt ar kaimiņu, kas agri brauc uz darbu pilsētā. Vienu brīdi pašai kļuva sevis ļoti žēl. Tās laikam ir nevaronīgas jūtas, ja pats sevi žēlo. Bet tā nu bija. Gribējās sēsties un raudāt. Man nemaz nav spēka ne enerģijas meklēt, atkal meklēt darbu, meklēt rokā ko zinu, ko nezinu, piesolīt kā tirgū savas spējas vai mākas un redzēt, ka to nevienam nevajaga, ka tās maz ko der, ka par tām neko nemaksā un tā tālāk. Man būtu vajadzīga atpūta, pāris nedēļas miera, tad varētu iet uz tirgu. Bet to nevar. Vai tur kas iznāks vai nē, jāmēģina atkal kaut kas, no visa tā, kas jau daudzreiz mēģināts – jāmēģina vai nav kur izeja no sprosta.
Ērmanis kaut kur ir nospļāvies par to, kā Amerikā, emigrante, meita uzkopj un uzkrāso māti, lai tā dabūtu darbu. Viegli ir nospļauties – grūti ir iet šo ceļu kas jāiet. Ir jākrāsojas, jāgludinās, un jāspiež no sevis visi spēki ārā, lai kaut kā turētos pie cerības, uz savu vietu šai pasaulē.
Ko visu es arī neesmu mēģinājusi? Bet manis nevajaga. Gribēju ar klavieru stundām – bet te skolnieku tik maz, nevarēju atspēkot naidīgo pretošanās šim pasākumam no ‘valdības’. Nopirku adāmmašīnu – un nu jau gandrīz katram ir adāmmašīna un nopelnīt ar to nekā nevar ja ir tik maz laika kā man. Esmu lasījusi pupas kaimiņiem. To darbu vēl varētu dabūt – bet veselība vairs to neiztur un brīvu stundu tam ir tik maz. Ko visu agrāk jau Vācijā nesāku darīt, negribas ne pieminēt – viss arvien beidzās neveiksmīgi. Kādreiz sāku strādāt keramikas darbnīcā krāsojot ‘vāzītes’, veidojot mazas figūriņas. Tikko mēnesi biju strādājusi un kaut cik sāku ievingrināties – meistars saslima, darbnīcu likvidēja. Nobeidzu masāžas kursus, bet darba nebija ne Vācijā, ne te. Varbūt te būtu ko atradusi – bet neesmu brīva. Un tā tas iet. Man ir jau tik liela neticība, kad es vairs ko varētu panākt, ka raudas nāk, ceļoties agri rītā un mēģinot atkal vest tirgū nederīgo sevi. Pēdējie 6 gadi mani ir galīgi pārvērtuši. Patiesi tas noticis pēdējos divi gados. Un tomēr – man spēka vēl būtu diezgan, ja man to ļautu izlietot sev.
Nu varbūt drīz būšu norakstījusi no sevis to drūmo bezcerību, ko man nevajadzētu pie skolu inspektora ņemt līdz…
Katrā uzņēmumā, lai tas liels vai mazs, ir jāieliek kāds kapitāls. Sākumā ir jāatbalsta, jādod laiks vai nauda. Bet ja to nedara – gatavu neko nekas klāt nepienes. Reiz es dziedātājai Polikēvičai izteicu uzslavu viņas sasniegumiem – viņa man atbildēja – „bet tas kapitāls, kas tur ir ielikts! Tas darbs un laiks un līdzekļi!”
Man neko neļauj ielikt un neesmu vēl ko mēģinājusi izvest, kad jau ar kājām un rokām ir pretī. Cik paslepeni ko mēģinu ta tas ir viss. Bet tas nav – kapitāls ielikts, kā tiem kas ko sasniedz.
Tagad – grāmata! Es gribēju un cerēju – grāmatu. Bet izrādās tā ir lukss, ko varētu atļauties ja būtu līdzekļi. Tā tad atkal „…tas kapitāls, kas tur ielikts.” Un tas nevar tikt ielikts.
Vakar bija brīnišķīgs saules lēkts. Lūkojos brīdi viņā un pus dienu sniedzās viņa dziedinošais iespaids. Bet tam bij jāiznīkst. Tā tas ir vienmēr.
Rakstīju Jums par dienas grāmatas lapas iespiešanu avīzē. Var jau būt, ka tas avīzei nederētu. Avīzē tik reti nāk literāri darbi, ka tiem jābūt jau kaut kam stipram (es domāju ne tikai vērtīgam bet arī varīgam) lai tos varētu iespiest.
Gada grāmatai Jūs teicāt lai uzrakstu ko īsu. Neesmu to izdarījusi. Gandrīz uzrakstīts ir viens stāsts, bet varbūt tas par gaŗu un nemaz nezinu, vai tas būs kaut cik stiprs, kad būs gatavs. Gada grāmatā es tomēr labprāt gribētu būt. Kā ir tur ar kādu dienas grāmatas lapu?
Šodien mēģināšu uzzināt, vai te nevar dabūt īrēt kādu rakstāmmašīnu. Sidnejā var. Un pavisam lēti. Pārrakstīšana ar roku, man prasa ļoti daudz laika.
Man ir tik bezgala smagi šodien. Es laikam neceru, ka man laimēsies ko izdarīt. Varbūt – laimēsies, bet apstākļi traucēs to izvest. Dzidrai viss ģimnāzijas laiks priekšā. Visa mācīšanās tikko sāksies. Bez mana tuvuma viņa nonīks – viņa nespēs būt laba mācībās. Inesei ir palīdzēts gan ar mīļumu gan rūpību, lai viņa var turēties pretī visiem ikdienas smagumiem un nodoties savam darbam. Dzidra ir tik bailīga no tēva. Un viņš ir tik nežēlīgs. Inesi viņš tagad atstāj mierā jo tā ‘nes slavu’. Bet Dzidru nokalpina tā, ka tā nedabū nemaz brīvības. Bet varbūt vēlāk būs labāk, kad Dzidra sāks iegūt stipendijas. Bet bez manis neies. Un kas nāks manā vietā? Kas nāks un strādās to ko es daru? Tik primitīvos apstākļos un bargā valdīšanā? Dzidrai vēl 5 gadi skolas priekšā… Tā manas domas maļas kā dzirnavas. Negribu tās vairāk domāt – bet citam nav telpas galvā.
Nu gan vairs par to nerunāšu.
Labi, ka Jums ir atradies kāds tuvs cilvēks. Tam vajadzētu būt ļoti jauki, atrast tuvus cilvēkus no seniem laikiem. Es domāju Jūsu māsīcu, par ko rakstījāt. Es reiz tādēļ vien Jums sāku rakstīt, ka atcerējos Jūs no Daugavpils.
Vai Jums ir Jēkaba Strazdiņa kundzes adrese Latvijā? Strazdiņa kundze bija man ļoti tuva. Mēs kopā strādājām Ilūkstes skolā un es vēlāk Rīgā pie viņiem dzīvoju. Tas bija pēdējā gadā, kad biju Rīgā. Es labprāt viņai uzrakstītu kādu vēstuli. Esmu aizmirsusi arī viņas Piebalgas adresi, lai gan kādreiz tur ciemojos.
Man žēl ka es agrāk nebiju iedomājusies par Pengvīna izdevniecības grāmatām – tās ir tik lētas, veselas 3 un 4 vienas vietā!
Jūsu E. Dz.
13.6.1958.
Pēc nejaukiem rudens lietiem ir atkal saule, skaidra silta diena, tikai ēnas aukstas. Rudens. Esmu viena mājās. Bet darba ļoti daudz, nevaru svētīt. Bet nevaru arī noturēties un nepaņemt papīru un uzrakstīt kaut pāris rindas, vēstuli – šinī sajūtā, kāda ir tikai tad, kad mājās esmu viena.
Lasu šinīs dienās Huxleju, Kafku – beidzot arī to slaveno Kafku. Vēl ar to neesmu necik tālu. Bet Huxlejs bij – šarmants. Kaut kā uz Wulfas modi, tikai skarbāks, straujāks. (Varbūt līdzība ar Wulfu šķita tādēļ, ka temati vienādi – bet tālāk iznākums un stils – citi.) No Inese grāmatām lasu līdz to, ko viņa lasa no veciem angļiem. Tā es kaut cik izsekošu angļus. Vakaros kad nogurums, citu neko lielu nevaru padarīt, paspēlēju un palasu.
Šī mēneša beigās varbūt uz kādu laiku dabūšu rakstāmmašīnu, tad pēc kārtas pārrakstīšu šo to no iesāktiem stāstiem. Varbūt tad vajadzēs arī dažus Jums atsūtīt – no tiem, kas ir tur.
Biju pēc bezgala ilga laika viesībās. Tas bija ļoti veselīgi. Izkliegties, iedzert vīnu, redzēt, kā visi palikuši krietni vecāki un kā visi – negribīgi mirst, degdami vēl un liesmodami slepenās ugunīs. Daži kaut kur raujas prom – citi tur tos ciet. Kuŗus vairāk tur, tie vairāk raujas prom. Bet ceļa nav, pa kuŗu aizskriet. Visi izdeg uz vietas, kā nokritušas rudens lapas.
Jaunatnes tur nebija. Viens bodžijs tikai. Bet to nevar skaitīt. Jā, – un kāds latvietis jauns, kas ir apprecējis austrālieti. Laikam ir laimīgi. Kādēļ nē?
Biju arī pie skolu inspektora. Viņš sola vispirms kādu vietas izpildītāju amatu, kaut kur kādu zīmēšanas skolotāju aizvietojot. Ja tas izdotos, tad varbūt kaut ko vairāk. Latvieši redzams ir nodrošinājuši savām izglītības iestādēm uzticību. No izglītības ministrijas diplomu inspektoram bija raksts – Ja ir Latvijas Mākslas akadēmijas diploms – tad ‘probably’ spējīga strādāt…
Bet kā tas viss varētu sākties un beigties – nezinu. Pirmkārt – kā tikt prom? Otrkārt – spēka nav. Bet gan tas nāks.
Jūsu vēstules nāk reti. Ar ko Jūs kaujaties?
Bredricha rinda…
Meklējiet siltumu, meklējiet gaismu cits citā klausāties stundas kā pukst viens otra sirdspukstu sitā...
(pēc pavasara) ir pamācīga. Taisni kā uz receptes norakstīts, kā spēt dzīvot. Es tagad to šad tad sev noskaitu. Tikai aizmirstu svarīgākos brīžos, kad varētu to siltumu un gaismu meklēt. Es tik maz satieku cilvēkus, ka – ak, nav vērts runāt.
Pie skolu inspektora mani pavadīja kāda smalka kundze, pie viņas kādreiz spēlēju klavieres, viņa bija jauka pavadone. Man būs jābrauc uz Sidneju vēl pie kāda art counsellora, un viņa izteica gatavību braukt man līdz uz Sidneju. Šoreiz būtu es ar mieru – viņa ir inteliģenta, netarkšķ mūžīgo ‘very nice’, kā citas austrālietes.
Tā tad man jābrauc uz Sidneju. Bet tam visam es nevaru ticēt. Vistu kūts ir tapusi mana dzīve un pupu lauks… Kā es varētu pret tiem sacelties?
Trīs olu spaiņi ir jāiet tīrīt. Vistas pēdējos lietos tās ir novārtījušās briesmīgi netīras.
… Meklējiet siltumu, meklējiet gaismu cits citā…
16.6.1958.
Jāņi tuvojas, līst nejauki. Es gribētu kaut kur līgot. Tautas tērps, kuŗā ir tik brīvi iespējams dejot, sapel skapī. Meitenes arī grib dejot. Bet valdīšana negrib. Kaut kur aizsniedzamā tālumā Newcastles vanagi rīko Jāņus… Cik bēdīgi ir, ja kāds savā jaunībā ir izpriecājies visus priekus un domā, ka viņš to izdarījis priekš visiem – līdz bērnu bērniem…
Jūsu E. Dz.
17.6.1958.
Šodien Inese aizmirsusi paskatīties pasta kastītē – Jūsu vēstule varbūt ir tur. Bet tai tur jāpaliek uz citu reizi.
Jāņi tuvojas. Man gribas līgot. Gribētos dzirdēt līgošanu… un būtu silta nakts, bērzi smaržotu un lupstāji un skalbes… Kā vienu pieminu, tā citi drūzmā stājas apkārt – smaržas, balsis, cilvēki, sapņi. Tad tas viss atkāpjas un es visvairāk vēlos redzēt savu māti, tas vairs nekad nebūs iespējams – un laikam arī viss cits, smaržas, Jāņu zāles – viss pagalam.
Ir pagalam un tomēr it kā nav. Kam vēl jānotiek? Kas var vēl notikt?
Kam vēl jānāk? Kas vēl aizsedz acīm tukšumu un iznīcību? Kas vēl aizsedz?
Jāņu nebūs.
Dzimtenē viņi līgos. Viņi tomēr līgos un varbūt viņi ko salīgos. Zeme reizi atbrīvosies no murgiem un viņā līgos atkal laimīgi cilvēki. Bet mūsu – visādu Austrālijas universitāšu stipendiāti – nelīgos. Un mēs? Mēs?… Mēs līgosim, mēs nevaram nelīgot… Un mēs arī nelīgosim. Es to uzrakstīju ar varu, pēdējo teikumu. Tik ļoti es negribu to dzirdēt. Mēs neesam vēl izlīgojuši līdz galam, kā mēs varam nelīgot?
Jūsu E. Dz.
1958.20.6.
Mut verloren – alles verloren...
Goethe.
Ko tad citu lai Jums saku? To pašu ko Jūs, ļoti daudzi no mums izdzīvojuši un izdzīvo vēl tagad. Tāda ir dzīve! Bet vai tad Jūs šais gados nekā neesat panākuši? Jūs esat izaudzinājusi savas meitenes pēc sava ģīmja. Vai tad tas nav nekas? Jūs esat bijusi vairāk māte nekā māksliniece un varbūt arī sieviete. Polikēviča kundzei taisnība – māksla ir atteikšanās no daudz kā, lai iegūtu ko? To neviens nezin pateikt, bet daudziem liksies, ka tā nav nekas cits kā nežēlīgs un kails egoisms. Kaut kad, kaut kā Jūs esat no šī egoisma ceļa novērsusies un uzņēmusi citu – mātes ceļu. Arī tas Jums ir ļoti grūts ceļš, bet kas tad var galvot, ka otrais Jums būtu ja arī ne atnesis atzīšanu, tad kaut jel devis eksistences iespējas? Ir cilvēki, kas nerēķinās ne ar ko kā tikai ar saviem nodomiem. Bet vai viņi ir apmierināti, tas nevienam nav zināms. To, ko Jūs tagad pārdzīvojat, A. Tamužas kundze ir izdzīvojusi divas reizas un bez kādiem ieguvumiem. Tagad viņa guļ slimnīcā. Tā laikā, kad Jūs arvienu bijāt kopā ar savām meitenēm, viņas meitai divus vai pat trīs gadus vajadzēja maldīties svešu tautu bērnu patversmēs. Ko viņa tur piedzīvojusi un izcietusi, tas atstās iespaidu viņas dzīvē uz visu mūžu. Un ja tas, ko viņa vērojusi savas mātes dzīvē, nav viņu salauzis, tad par to jābrīnās.
Padomus nevar dot, tie var drīzāk atnest ļaunu kā labu. Bet es domāju, ka Jums nav jāatļaujas izmisumam, tai pašā laikā vērojot, vai nav kur kāda brīva vieta Jums. Bet ja Jums tik stipri jāievēro tas, ko Jums ļauj vai neļauj, tad taču nekādas izredzes Jums neļaus kaut ko savā dzīvē mainīt? Bet – ar laiku dažs kas var mainīties.
Mūsu Gada grāmata izjuka – technisko iemeslu dēļ (tā mazākais E. Dēliņa kungs saka). Literārais pielikums vēl eksistē un tikai šoreiz drusku nokavējās. Ir diezgan droši, ka arī nākamais iznāks ar vēl lielāku nokavēšanos. Es pašlaik to plānoju. Bet pašlaik slimoju ar stipru kreisās acs iekaisumu. Ja to neizdosies tik viegli pārvarēt, tad nespēšu ne lasīt, ne rakstīt nezināmu laiku un no tā jau dažs kas cietis. Ja arī Jums nebūs manu vēstuļu, tad Jūs zināsit, kāpēc tas tā. Ko lai dara! Viss notiek tā, kā tam jānotiek un grozīt neviens nekā nevar. bet jādzīvo taču ir? Turaties pie savām meitenēm… Rakstāt lēnam, kādreiz jau arī pagūsat. Nav lielas nozīmes visam tam, ko mēs rakstam, dzejojam etc. Tas viss jau ir tikai mūsu hobijs un nekas vairāk.
Kā gāja ar skolu inspektoru?
Annas Strazdiņas adrese ir šāda:
Rīgas rajona Berģu ciema ‘Laimās’
Pasta nodaļa Bukulti.
Citi domā par Jāņu svinēšanu, es par to nedomāju, bet gudroju kā sadabūt dakteri savai kaitei, jo austrāliešu ārstiem neuzticos. Viens man izrakstīja kādu smēri, no kuŗas nav nekāda labuma. Vai otrs būs labāks? Viņi domā tikai par to kā vilkt ārstēšanu gaŗumā, lai vairāk nopelnītu. Bet vai tad tādēļ lai bēdājos! Tāpēc priecīgus Jāņus Jums! Un metiet bēdas ūdenī.
Jūsu J. K.
Šo vēstuli uzrakstīju, kad biju saņēmis Jūsu priekšpēdējo vēstuli, tādēļ manējā iznākusi mazliet pamācīga. Un bez tam man tās acu kaites dēļ ir arī slikts garastāvoklis, jo tā kā nevaru ne lasīt, ne rakstīt, tad nezinu, ko ar sevi iesākt un kur likt, jo gulēt un domāt un nevarēt to uzrakstīt ir nepatīkami un gaŗlaicīgi.
Šodien varbūt mēģināšu meklēt ārstus un domāt par tālāku ārstēšanos.
Jūsu J. K.
58. g. Jāņu vakarā.
Saņēmu vairākas vācu grāmatas, bet nevaru pats lasīt. Izlasiet Jūs, jo nevajag aizmirst vācu literatūru. Verners Bergengrūns pieder labākajiem tagadnes vācu romānistiem. Ar lasīšanu nesteidzāties, atpakaļ atsūtiet, kad es būšu atkal lasītājs.
Līgo!
J. K.
Svētdiena, 29. jūnijā, 1958.
Saņēmu Jūsu vēstuli un otrā dienā gluži negaidot, atkal ziņu no Jums – grāmatu. Mīļš paldies. Viņa ir tik skaista. Liekas – neesmu to pelnījusi, jo – ar ko gan? Un tad prieks ir vēl lielāks, ja esi apbalvots nepelnīti, tāpat no tā vien, ka pasaulē notiek jaukas lietas pašas no sevis.
Jums biju iesākusi rakstīt arī vēstuli tanī pat vakarā, kad saņēmu Jūsu ar bēdīgo ziņu, ka Jums slima acs. Man bija tik nejauka spalva, tā skrāpēja, ka nevarēju rakstīt, iemetu vēstuli iesāktu tikko, kamīna ugunī. Biju viena augšā, jo citi jau gulēja. Vēstule uz oglēm pārvērtās melna ar gaišām rakstu zīmēm un tad likās – tā varētu būt kas labs un nozīmīgs un skaists un dārgs, un – es zinu, ka tas tā nebija, tikai ar mokām uzskribelēti daži nenozīmīgi vārdi. Un tad bija jādomā, ka tādi nieki un blēņas un apmānīšanās – ir daudzas lietas – liekas ka tur kas būtu, un tur nekā nav.
Man gribējās sākt jaunu vēstuli un tā es otrā dienā saņēmu grāmatu. Bet tā nav nieki un apmānīšana. Viņā ir kāda pasaule, kas man atvērsies. Un viņa ir tik skaista, labi iesieta, iespiesta uz laba papīra. Uz tāda man patīk, ne par biezu. Viņa man atgādina kādas citas vācu grāmatas, kas man bija mājās. Vēl esmu izlasījusi tikai pirmo teikumu. Tā kā tur nav ieraksta, tad nupat man nāk prātā, ka tā grāmata ir tikai atsūtīta lasīšanai un tā pieder Jums. Tad nu es savās vēstules sākumā it kā būtu izrādījusies par daudz mantkārīga to iekārodama sev. Bet es tomēr to iegūstu sev, ja arī to varu tikai izlasīt un redzēt. Vai nav savādi. Ar to vērtīgas lietas atšķiras no nevērtīgām, ka viņas var iegūt arī neiegūstot tās burtiski. Bet laikam tā grāmata ir dāvināta man pilnīgi. Es to vēlētos lai tas tā būtu, jo ja viņas lapu saturs būs tikpat skaists un tuvs man kā viņas izskats, tad man to būs žēl sūtīt atpakaļ, jo es nevarēšu to iegūt bez vairākkārtējas lasīšanas.
Vakaros es mazliet spēlēju. Klavieres ir kļuvušas jau nejauki vecas, kauliņi nestrādā vienādi – īsta klabarkaste un tomēr – var jau tur likt klāt savu iztēli. Beethovens bija…
Kad es lasu vēsturiskus romānus, tad es dažreiz salīdzinu gadu skaitļus – vai Šopēns tai laikā jau dzīvoja? Ja nē, tad tas ir it kā pirms tam, kad zeme kļuva gaiša un silta.
Bet tagad – kā ir ar Jūsu aci?
Jūsu E. Dz.
P.S. Es protams nezinu, cik nopietni slima ir Jūsu acs, bet boraksa šķīdinājums, remdens, acs skalošanai ir ļoti labs.
T. p.
30.6.1958.
Man lūgums pie Jums – Vai Jūs nevarētu man drīzumā atsūtīt Brēmaņa kunga adresi. Es labi nezinu, bet domāju, viņš bij Izglītības Ministrijas sekretārs Latvijā? Jeb es maldos? Man no Sidnejas Education Department pieprasa apliecības par skolotājas darbu. Šīs apliecības man ir pazudušas. Varbūt caur Latvijas Izglītības Ministrijas atliekām, es varētu tās atjaunot? Tāpat man prasa akadēmijas diplomu tulkojumu (tas jāpārtulko). Izrādās, viņi grib mani kvalificēt par skolotāju, ja būs formālā lieta izkārtota.
Nedomāju, ka es būtu spējīga patiesi patreiz ģimnāzijā strādāt. Bet vietas izpildītāja es varētu būt. Vislabāk varbūt man būtu kāda no bezgalīgi daudzajām Art school’ām kādas ir visās lielākās pilsētiņās. Mazākais pakārtot šīs lietas es varu. Kaut kāda skolotājas vietā būtu divi labumi – laba alga un labs brīvlaiks. Un ar tiem es varbūt varētu sevi atbrīvot no vistu apkalpes pienākumiem.
Vai Jūs varat rakstīt un lasīt? Vai acs ir vesela? Es rakstu šausmīgi, ar slimu aci Jūs neko nevarētu te salasīt.
Lasu Jūsu atsūtīto grāmatu šovakar, un redzu, cik ļoti ir aizmirsta vācu valoda. Tā liekas tagad tik smaga un komplicēta un daudzvārdīga, kā mēbelēm pieblīvēta telpa. Bet jāpierod un jāatkārto aizmirstais, tad varēšu sākt to baudīt.
Izlasīju Huxleja The Brave New World. Awful! ‘Terribabely’ awful! Mēs bieži sakām terrible vietā – terribabely. Biedinošāk izklausās. Tā tad romāns bij terribabelijs, par to, kādi cilvēki būs pēc gadu desmitiem, ja tie attīstīsies patreizējā progresa garā.
Gaidīšu no Jums vēstuli. Kā būsiet pavadījis Jāņus. Mēs nelīgojām. Gribējām braukt uz Newcastles pusi līgot, tur pie latviešiem (Vanagiem) bija kāds līgo vakars, mēs jau sagludinājām tautas tērpus – bet neizsniedza braukšanas atļaujas, neatbalstīja, nepievienojās, mūsu pasākumam… Tad kreņķos negatavoju Jāņus – ne vainagu, ne pīrāgu ne līgošanas. Diena kā visas dienas. Svētki nekad paši nenāk. Tie ir jāsagatavo. Un kā es negatavoju, viņu nebija. Pasīvais protests – kāds piemēram var būt arī nomiršana par spīti.
Jūsu E. Dz.