1958.2.7.

Cik skaists rudenis! Vēl vienumēr skaistas, siltas dienas un jaukas naktis. Es daudz staigāju. Nedomādams, tikai juzdams klusumu un siltumu. Nav par ko domāt. Varbūt atcerēties mierīgās, siltās vasaras naktis Latvijā, kad govis stāvēja mierīgi gremodamas laidarā? Vai viņas ko tad arī domāja vai nē? Laikam jau nē? Viņas baudīja labsajūtu un tas bija viss. Arī es tāpat daru vakaros staigājot pa klusajām mēnesgaišajām ielām. Staigāju bez domām. Senāk sapņoju, tagad arī to vairs nedaru. Nav ne par ko domāt, ne par ko sapņot.

Jums taisnība, tas par L. Reiteri bija cūcīgi rakstīts un rādīja tikai sliktu gaumi un nervozitāti. Kas tad īsti R. ir? Ne ar ko citu viņš neatšķiras, kā tikai ar savu iedomību un tēva slavu. Kādēļ viņš pelnījis, ka taisīja tādu traci? Bet lai, jo nu ir vēl dumjāk. Jaunsudrabiņš projektē atgriezties dzimtenē. Un mēs – mēs viņam savācām tautas balvu! Bet viņam tas nav nekas, absolūti nekas. Un mēs esam visu pulveri izšāvuši uz Reiteri! Bet var jau būt, ka Jaunsudrabiņš vēl apdomāsies? Ja viņš tomēr aizbrauc, tad sabrūk mūsu ideoloģijas mugurkauls, jo tas taču ir tāds: neviens nedrīkst ar okupantiem ielaisties nekādās darīšanās, ja kāds to dara, tad tas ir tautas nodevējs. Tātad nu tas būtu jāsaka par Jaunsudrabiņu, un laikam jau netrūks tādu kas to arī teiks līdzi Kroderam Latvju Vārdā, kas to jau pateica pagājušā gada septembrī. Bet varbūt būs tādi, kas teiks citādi, piemēram tā: Jaunsudrabiņš visu mūžu ir bijis tikai sava ceļa gājējs un nav upurējis nevienam ‘ismam’, ne arī režīmam, ko darījuši daudzi. Vai tas var būt nodevējs, kas atgriežas pie savas tautas un kaut arī tikai tāpēc, lai tur nomirtu? Man šķiet pat tā, ka ja Jauns. tiešām atgriezīsies Latvijā, tad tie būs lieli visas tautas svētki, jo pierādīs to, ka ir – kas, ko okupanti nav spējīgi iznīcināt. Un jau šī atziņa vien dos latviešu tautai daudz vairāk, nekā visa mūsu dižošanās ar to, ka glabājam šeit latviešu kultūru, cīnāmies par Latvijas atbrīvošanu un tā tālāk. Bet – varbūt runāt par to ir par agru. Vēl tikai jāizsaka prieks par to, ka Jaunsudrabiņš, kā arvienu, tā arī tagad nav sev ļāvis nekā rakstīt priekšā. Par to viņu Latvijā vadošās literatūras aprindas uzskatīja par otrās šķiras rakstnieku, jo pie pirmās jau piederēja tikai Rainis. Tagad dažs kas mainījies šais uzskatos.

Pavalstniecības maiņu es uzskatu par pavisam mazsvarīgu lietu. Ar to brīdi, kad atstājām Latviju viņas posta brīdī, mēs arī esam zaudējuši tiesības uzskatīt sevi par tās pavalstniekiem. Mēs esam kādreiz bijušās Latvijas pilsoņi. Tai Latvijai, kāda tā ir tagad un kāda tā var būt nākotnē, mēs esam sveši, un ja mēs reizi atgriezīsimies, kad tur vairs nebūs okupācijas varas, tad būsim svešinieki un mums būs jālūdz, lai mums dod pavalstniecību, tāpat kā tas jādara še. Kad es pēc Pirmā pasaules kaŗa atgriezos Latvijā, man vajadzēja lūgt, lai mani uzņem Latvijas pavalstniecībā, kaut gan man tur bija pašam nekustāms īpašums un tur dzīvoja savās mājās mani vecāki un ka bija liels skaits cilvēku, kas mani pazina. Tas izklausās pēc anekdota un tomēr ir patiesība. Ko gan mēs varam gaidīt tagad?

Protams Jūsu Inesei tas nāks par labu, ja viņa ir Austrālijas pavalstniece, jo lai cik valdība spēlē liberālismu, katrā iestādē, nerunājot nemaz par sabiedrību, uzskata mūs par zemāk kvalificētajām būtnēm. Diemžēl Jūsu ģimenes vārds, kuŗš austrāliešiem laikam grūt izrunājams, vēl kādu laiku traucēs to, kas ar pavalstniecību iegūts. Bet sievietēm arvien ir izredze savu vārdu mainīt…

Dagnija Cielava mani beigās tomēr piemānīja. Vienmēr ir tā, ka stāstu vai romānu labi iesākt ir samērā viegli, (tikai man tas arvienu ir bijis grūti) bet to labi nobeigt ir ļoti grūti. Tā arī kollēgai Cielavai beigās bij jānonāk pie tā paša atraitnes dēla atrisinājuma. Ko lai dara? Atraitnes dēls mums ir svēts! (Austras Tamužas brēciens.) Jūs mani līdz šim vēl neesat piemānījusi – Jūsu darbos nav atraitnes dēlu un tas tos paceļ pāri viduvējībai, kas spokojas tik daudzu autoru darbos.

Vistas protams ir tikai nožēlojami peļņas lopiņi un Jums no viņām nav ko gaidīt kādu palīdzību. Jums jāgaida, kamēr Jūsu meitas kļūs patstāvīgas – viņas tad vienā gadā par abām Jums sagādās naudu grāmatas izdošanai. Gadi aizrit ātri, Jūs pat pabrīnīsities, kad abas jaunās dāmas pēkšņi vairs nebūs meitenes. Galvenā lieta ir saglabāt pašas spēku, neizšķiest to par velti bēdājoties un skumstot. Jums man šķiet, ir arī ass prāts, nevien tikai dziļa jūtu pasaule. Jūs nekļūsit bez laika veca, kā tas ir ar temperamentam pakļautajām sievietēm, bet panāksit to, ko sauc par īstu sievietību. Ir taču sievietes, kas nekad neapstājas augšanā. Kāpēc Jūs man nekad neticiet?

Jūsu J. K.

1958.3.7.
G. Brēmanis
xxxxxxx
Hawthorn E 2, Vic.

Šodien man jo Jums 2 vēstules. Tas jauki. Brēmanis bij Izglītības ministrijas ierēdnis.

Acis ārstēju. Rītu rakstīšu vēstuli.

J. K.

1958.8.7.

Es Jums nosūtīju G. Brēmaņa kunga adresi ar pastkartiņu un domāju, ka būsit to jau saņēmusi. Bet drošības pēc atkārtoju to vēl reizi:

xxxxxx
Hawthorn E 2, Vic.

Varbūt es viņu nākamā svētdienā satikšu, tad apjautāšos, vai viņš ko darījis Jūsu lietā.

Jāņus es pavadīju lepni un tas izkārtojās šādā veidā: L. Dunsdorfa kundze man teica, ka pie manis ieradīšoties līgotāji un, tā kā mani personīgie apartamenti par šauriem, lai es izmantojot viņu dzīvokli. Atteicu, ka es vispār nevēlos līgotājus gaidīt un negribu arī būt mājā, bet aiziešu kaut kur. Tā tas arī palika. Bet pēc pārs dienām D. kundze lūdza mani ierasties viņu dzīvoklī, jo viņa rīkojot Jāņu vakaru un tur būšot tie līgotāji, kuŗi gribējuši nākt pie manis. Nu man bija neērti atteikties, jo redzēju, ka viņa rīkojās ar līgotājiem uz vienu roku. Tātad Jāņu vakaru es pavadīju D. ģimenē, bet līgotāji sastāvēja no Jurjānu un Rozīšu ģimenēm un vēl vienas atsevišķas kundzes. Protams visi līgotāji man bij tuvi pazīstami. Zināms bij aicināti arī mani saimnieki kungs un kundze Čakanovski. Mazliet smagi bij tāpēc, ka visi līgotāji, ieskaitot mani pašu, bij kārtīgi pīpmaņi, bet ne pats prf. D., ne kundze nepīpo…

Nu jau kādu nedēļu šeit savas slimošanas lietā uzturas A. Tamužas kundze un tāpēc mēs vairākas reizas esam sastapušies. Viņa nav tik slima, lai nevarētu pavisam kustēties un tādēļ ir ļoti rosīga. Nesen te bij viņas referāts par Zinaīdu Lazdu un es to nokritizēju, kā nepilnīgu. T. kundze tagad grib no manis mācīties, kā vajag par dzeju runāt. Es gribēju viņu atbiedēt, jo man ļoti nepatīk būt par skolmeistaru, tāpēc teicu, ka ja grib ko teikt par dzeju, tad jāizlasa pirms krietna kaudze grāmatu vienā vai otrā svešvalodā, jo literatūras teorija tagad kļuvusi par zinātni.

„Bet tā kā Jūs esat šīs grāmatas lasījis, tad taču varat to, kas tur bijis iekšā, pateikt man saīsinātā veidā?” Viņa vēl arvienu domā pa studentiski… Bet tā kā mums tiešām trūkst kaut cik jēdzīga recenzenta avīzei, tad man viņa jāmāca. Visu, ko es saku, viņa pieraksta. Es domāju, ka viņas nākamā recenzija par kādu grāmatu avīzē būs briesmīga. Bet ko lai es tur daru? Šodien viņai iet slikti, jo nevarot lāgā paiet, tāpēc man jāiet pie viņas. Viņa tagad apmetusies pie savas māsīcas un tā kā man šī ģimene pazīstama un tie ir laipni cilvēki, bez tam tas nav tālu no manis, tad nekāds apgrūtinājums tas nav un tikai pati mācīšana nav tik patīkama, tāpēc ka jārunā par ļoti elementārām lietām. Es gan iedevu viņai lielu gubu vācu literatūras, bet Dievs to zin, vai viņa ar to tiks galā?

Ar acīm iet drusku labāk – es jau varu dažas stundas rakstīt. Lasīt ir grūti. Es biju pie viena nervu ārsta, latvieša, un viņš man parakstīja piles, kuŗas pirkt bij jābrauc uz sitiju pie viena žīda, jo dakterim nav prakses tiesību un tāpēc viņš nevar rakstīt receptes jebkuŗam kemistam, bet tikai tur, kur viņam kāda pazīšanās.

Dažas dienas vēl arvienu ir skaists laiks, un tā kā es neko nopietnu nevaru strādāt, tad eju staigāt, bet vairāk par divi stundām nevaru paiet, jo labā kāja tad kļūst stīva.

Vienu vakaru es nejauši satiku savu Jusi. Tas bij lielā cilvēku barā un viņš mani nepamanīja. Es izvairījos un aizgāju viņu neuzrunājis, jo tad jau viņš būtu nācis man līdzi. Bet ap dūšu kļuva slikti; galu galā tu nedrīksti mīlēt pat suni, kur nu vēl cilvēku! Jā, vienalga kāda mīlestības, tā arvienu dod tikai sāpes. Tāpēc laikam visdrošākais ir Šopenhauera padoms: nemīli neko un nenīsti neko, netici nekam un – nesaki nekā. Apmēram pusi no šī likuma es pildu, jo sen jau neko vairs nenīstu un nekam neticu. Bet no mīlēšanas un nekā teikšanas vēl nevaru atbrīvoties. Un Dievs to zin, vai no mīlēšanas vispār būs iespējams tikt vaļā, jo laikam es sāku arvien vairāk iemīlēties pats sevī? Ar nekā neteikšanu ir daži panākumi, jo jau vairākās sanāksmēs turēju visu laiku muti, bet tad man sāka izlikties, ka Aina Neboise ir līdzīga Kalnakūļu Viktai un nu vairs nevarēju noturēties ar viņu nerunājis.

Cik tāl ir Jūsu cenzēšanas lietas?

Bergengrūna romāns, protams, pieder Jums un es to, varbūt kādreiz palūgšu tikai izlasīšanai. Man vēl ir Hamsuna mazais romāns Viktorija. Tā ir grāmata, kas man patīk vislabāk visā pasaules literatūrā. Esmu to lasījis trijās valodās un neskaitāmas reizes, bet jo vairāk lasu, jo vairāk patīk. Ja es runāju par Hamsunu kā rakstnieku, tad arvienu tikai par Viktorijas autoru. Es būtu to aizsūtījis Jums izlasīšanai, bet baidījos, ka varbūt Jūs teiksit, ka Jums tā nepatīk un tad es vairs nevarētu ticēt, ka Jūs esat rakstniece.

Jūsu J. K.

1958.13.7.

Uznākusi liela griba nekur neiet, tāpēc palaižu gaŗām visus sarīkojumus, kur visi apzinīgie tautieši iet. Ar to, protams, tiek jaukta tautas kopība, bet – tā kā tā tā drīzi izjuks un tāpēc nav par to ko nopūsties.

Vienu dienu es biju sitijā un tad iegriezos galerijā. Tur gadījās divas izstādes. Viena bij laikam kāda Austrālijas mākslinieku izlases izstāde un man ļoti patika – nebij neviena abstraktista. Un tomēr tur nebija arī neviena nodrāzta, parasta darba. Taču ir ļaudis, kas domā un strādā, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, bet meklēdami visās lietās kaut kādu jēgu, kuŗa tur senāk nav redzēta. Tā bij reāla māksla un tomēr ir kā jauna un līdz šim neredzēta un tas man ļoti patika, jo es jau vispār neticu nekam abstraktam ne domāšanā, ne rakstīšanā, ne gleznošanā.

Jā, mums Melburnā ir tagad nodibināta tāda kā mākslas darbu krātuve, apzinātuve un tā tālāk. To vadīs Ojārs Bisenieks. Tur tad laikam vāks visādas ziņas un būšanas par māksliniekiem un tad jau Jūs arī tur tiksit iekšā.

Otra izstāde, kuŗu apskatīju tai pašā reizā, bij japāņu grafiku izstāde, pie kam bij parādīta arī technika un dažādi paņēmieni ar visādiem instrumentiem. Tas bij ļoti interesanti un bij jābrīnās par to, ka viņi cauri gadsimteņiem paliek arvien tie paši, kas bijuši un tomēr, neatkārtojas. Japāņu mākslā ir kaut kāds neatdarināms un arī nepasakāms dvēselisks cēlums, maigums un skaidrība un bez tam arī ārkārtīga techniska varēšana. Tā kā turpat blakus zālē bij Eiropas grafika, tad bij iespējams abas salīdzināt un rezultāts tad bij tas, ka negribējās uz Eiropas modernajiem māksliniekiem ne paskatīties, jo viss izlikās tik nemākulīgi rupjš, samākslots un bērnišķīgi nevarīgs, ka to nekādā ziņā negribējās pieņemt par mākslu.

Ar acīm man iet labāk – tas latviešu dakteris bijis gudrāks par eboridženu ārstiem. Rakstīt es varu tagad jau stundas 3-4, tikai lasīšana vēl nav ilgi iespējama. Laikam būs jāmeklē labākas brilles.

Esmu jau gandrīz nobeidzis Kalnakūļu Viktas nākamo nodaļu un būs jāsāk pārrakstīšana ar mašīnu. Gulēdams arī mazliet kombinēju dzejoļus, bet kad rītā pieceļos tie nepatīk. Dzejoļi jāraksta tūliņ naktī, bet proza pa dienu.

Man ir saglabājušies divi skolnieki no maniem pirmajiem gadiem ģimnāzijā. Viens ir vīrietis un dzīvo tagad Āfrikā. Sākot ar kādu 1925. gadu, viņš līdz 1944. ik gadus apmeklēja mani Jāņos ar trim dzeltenām rozēm, bet pēc 1944. gada līdz pat šiem Jāņiem ar vēstuli. Otrā ir skolniece no 1920. gada, viņa gan mani apmeklējusi mājās tikai vienu reizi, bet bez pārtraukuma līdz 1944. gadam rakstījusi visus sīkumus par savu dzīvi. Kāda traģiska atgadījuma dēļ viņa palika neprecējusies. Tagad viņa kaut kā caur Amerikas paziņām sameklējusi manu adresi un es gaidu viņas vēstuli no Latvijas. Viņa tagad varētu būt gadus desmit vecāka par Jums. Ko Jūs domājiet par šādu uzticību cauri visam mūžam? Es arvienu par to esmu kaunējies, jo man liekas, ka es neesmu bijis tādas vērts. Varbūt ir tādi cilvēki, kas reizi kaut kam pieķērušies, nekad vairs nespēj no tā atraisīties?

Labāk nepērkat rakstāmmašīnu, jo varbūt Jūs tad arī piesaistīsities tai tāpat kā es un vairs netiksit nekad no tās vaļā? Ar lietām varbūt ir tapat kā ar cilvēkiem?

Drīzi Kultūras fonda izdevumā iznāks Jāzepa Vītola dziesmu izlase. Dīvainā kārtā izlasei būs mans priekšvārds, jo no dziedoņiem, kuŗu starpā ir Vītola audzēkņi, neviens nav gribējis to rakstīt. Mazākais es tā domāju. Es to uzrakstīju, kaut gan domāju, ka tas nederēs, jo es par Vītolu nekā nezinu un neesmu viņu pat nekad redzējis. Man ir maza cerība, ka varbūt tomēr mans rakstījums nebūs šai edicijā kļuvis. Bet ja šī cerība nepiepildīsies, tad man būs pazemīgi jāsaņem no visiem kritiķiem pārmetums, ka esmu aris ar svešu teļu…

Dienas iet un iet un laiks pamazām vēršas uz pavasaŗa pusi. Bet kāda tam jēga, ja tas nekā nespēj mainīt cilvēku liktenī? Jeb vai tas tā būtu tikai ar mani?

Jūsu J. K.

12.7.1958.

Vēstule nostāvējusi ilgi mājās – naktīs nodzīvojam vēlu augšā un no rītiem viss tad iet pa gaisu, vēstule tiek aizmirsta. Šodien gaiss mierīgāks, bet tikai mazliet. Gribētu nu rakstīt un apjautāties par daudz ko, bet – pasta gājējs jau mīņājas priekšā, nav laika.

Bērni šorīt tik jautri es arī pa vidu atrodu savu prieku. Dzidra spēlē Štrausa valsi un – gribas dzīvot.

 E. Dz.

14.7.1958.

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli, un tā bija ļoti laba. Viss gāja pie sirds. Gribētos, lai Jūs vēl vairāk pastāstiet par Tamužas kundzi, ja to satieciet, un par citiem – Neboisi, Brēmani. Kaut kas par tiem ir dzirdēts, kaut kas lasīts, un tad ir patīkami skatīties viņos caur Jūsu stāstījumu.

Par grāmatas atsūtīšanu Jums mīļš paldies. Bet viņa nav vis – ‘protams mana’, bet ‘protams’ Jūsu. Es jau nevaru būt kā Jaunsudrabiņš puika gados, kad viņš nezin kādas visas mantas bija sabāzis bikšu kabatās spēlē Vai vajadzīgs?

Grāmatu es lēni lasu. Patreiz ir atkal ļoti maz laika tam. Bez tam, vakaros skaidrošanās dēļ, gribās mazliet paspēlēt. Pa vidu lasīju tos Ineses franču žurnālus. Hamsuna Viktoriju būtu patīkami pārlasīt, bet nezin vai Jums ir to vērts sūtīt, par daudz pūļu.

Viktoriju pirmo reiz lasīju drīz pēc ģimnāzijas beigšanas un krievu valodā. Bet krievu valodu es tad pārvaldīju tik vāji, ka pa Viktoriju es maldījos kā pa mežu. Bet grāmata bija tik skaista, ka es lasīju to trīs reizes, un tad apmēram varēju savilkt galus kopā un saprast fabulu. Bet tā jau tur (un arī ne citur) nebija galvenā. Grāmata bija skaista un tās dēļ es laikam iemācījos lasīt krieviski un iekāroju arī Hamsunu. Es pēc tam izlasīju visu, ko no viņa varēju atrast – Badu, Panu, Mistērijas, vēl kādas divas kam neatceros vārda, bet ļoti labi atceros tēloto zivju tirgotāju Maku un citus.

Bet šīs citas grāmatas neviena vairs burvībā nelīdzinājās Viktorijai. Pans – pa daļai. Savu daļu burvības deva klāt valodas vājā pārvaldīšana – es to dzīvoju, ne lasīju, atminēju vārdu pa vārdam. Vēlāk esmu to vairākkārt pārlasījusi latviešu valodā.

Tanī laikā gandrīz tāpat es maldījos pa Ģētes Vertera ciešanām un Heines Harcas ceļojumu. Arī vācu valodu es nezināju neko labi, bet iemācījos lasot (ģimnāzijā jau mums valodās iemācīja tikai gramatiku). Varbūt svešvalodas lasot es iemīļoju rakstnieku stilu, viņu vārdus teikumu, pa teikumam un līdz šim laikam mani idejas varenums, vai fabulas krāšņums, nesaista tā, kā stils. Tik burvīgu grāmatu vairs nav, kā bija jaunībā. Vai varbūt tomēr ir?

Māsa atsūtījusi savu bildīti no Latvijas. Nevarēju pazīt. Bet kad ieskatos un skatos ilgi, tad redzu – viss ir turpat, tanī sejā. Un vēl klāt ir nācis kaut kas no manis, kaut kas no mūsu mātes, kaut kas no mātes mātes. Bet skumjas ir tās sejas, ko atsūta no turienes.

Jūsu E. Dz.

16.7.1958.

Saņēmu Jūsu pēdējo vēstuli bez kavēšanās Wyongā. Inese to atnesa tūlīt, kad tā bija te, tā man iznāca, ka man biežāk ir vēstules no Jums. Es tās pārlasu abas uz reizi.

Divi stundas Jūs ejiet un sakiet – tikai divi stundas. Cik tad ilgi Jūs būtu gribējis iet? Labi, ka Jūsu acs uzlabojās. Tas tiešām nav joks palikt bez rakstīšanas un lasīšanas.

Pastāstiet ko vēl pārrunājāt ar Tamužas kundzi, viņa laikam ir ideālu pilna sieviete, cik varu spriest no viņas recenzijām. Jūs sakāt, lai nepērku rakstāmmašīnu. Ne sapņot nevaru par tās pirkšanu, es tikai gribēju uz pāris mēnešiem īrēt. Bet patreiz arī to nevaru atļauties, ir ļoti bīstama naudas krīze. Un tikko sīkākās lietas būs savāktas (dažu grāmatu un ielogojumu parādi) tā sūtīšu paciņu māsai. Caur Daugavas Vanagiem gribēju sūtīt 2 gadi atpakaļ, Ķiplokam nosūtīju naudu un māsas adresi – nekas par to nav dzirdēts vairāk. Brīnos mazliet, cik ļoti ilgi, veltīgi viņi strādājuši, vai arī – nav strādājuši. Bet tie 70 šiliņi man tagad noderētu sūtīšanai. Vai meklēt tos rokā? Negribas. Bet jādara tas būtu.

Brēmeņa kungam neesmu aizrakstījusi, pēkšņi ir atkal aptrūcis enerģijas. Stāv neatbildēta vēstule Izglītības departamentam, nav kas pārtulko diplomu, nav iespējas tikt uz Sidneju. Bet gan jau atkal saņemšos. Vakar bij silta diena, arī šodien ir pavasarīgs, lai arī nekā liela viņš nevar nest, pavasars, tomēr dod spēku. Vēl guļ kaut kur spēka rezerves, vēl tām vajaga būt.

Gribu pirkt Dzidrai eļļas krāsas, viņa tomēr zīmēšanā dzīvo. Te kāds klubs rīko izstādi un sacensību gleznām un zīmējumiem. Būs arī godalgas. Ja ne es, tad Dzidra piedalīsies. Viņai jau ir cerības arī uz godalgām. Tikko viņa ieguve 1. vietu rakstu sacensībā par Anzac dienu, šoreiz viņa bija pirmā no visām distrikta skolām (pagājušā gadā tikai no savas skolas). Dzidra ir laba strādātāja, viņa spēj pielikt ilgu pacietīgu darbu.

Vai Eiropas grafiķi bija tik vāji? Vai bija franči un beļģi? Un kur tad igaunis – aizmirsu atkal viņa vārdu – vai tos visus japāņi varētu veikt? Bet smalki un gudri jau nu tie ir.

Ja man nepatiktu Viktorija, Jūs domātu, ka man rakstnieces iezīmju – jā, jā, daudz Jūs gan man neticiet! Man tas jāsaka. Bet tad jau man – atliek neatzīto lielais liktenis. Nu – pietiks.

Ar labvakaru
Jūsu E. Dz.

1958.25.7.

Tas nav labi, ka vilcināties ar cenza lietām. Ja tiem kungiem ir bijusi interese par Jums, tad tāpēc, ka ir bijusi arī vajadzība. Bet vajadzība var pāriet un tad zūd arī interese.

Jā, ar A. Tamuža kundzi mums bij gaŗu gaŗās runas par literatūras un, galvenais par kritikas lietām. Viņa negrib ticēt man, ka es šais lietās neko nopietnu nezinu, jo nekad neesmu ar to kaut cik nodarbojies. Kritika ir pilnīgi atsevišķa literatūras nozare un kritiķim jābūt nevien daudz zinošam, bet arī ļoti smalkjūtīgam un labam nojaudājam par ikviena literāra darba paslēpto vērtību. Domāju, ka kritiķis nedrīkst nevienam literāram darbam pieiet ar kādām iepriekš pieņemtām patiesībām, jo ikkatrs mākslas darbs ir sava pasaule ar saviem likumiem un vērtībām. Tas ir jāatklāj vai mazākais jānojauš. Mūsu kritiķiem tas nav zināms.

Mēs beidzot vienojāmies tā, ka viņa sev gādās grāmatas un meklēs tur to, ko es viņai savas kautrības dēļ (kā viņa domā) negribu atklāt. Tas jau būtu labi.

Kā cilvēks A. T. kundze ir apbrīnojama. Smagi slima, varbūt pat neārstējama, pilnīgi bez līdzekļiem, ja atskaita tos, ko katru dienu nopelna, viņa nekad neraizējas par visu to, bet arvienu ir pilna plāniem ārkārtīgi darbīga, mūžīgi optimistiska un pārliecināta, ka rakstīdama avīzē, izpilda kādu pienākumu. Un to viņa dara arvienu godīgi un pēc savas pārliecības. Tas jau kaut kas ir.

Kā sieviete viņa kāda iemesla dēļ, par kuŗu es neesmu diezin kā informēts, allaž iekrīt un viņas jūtu dzīve ir, mazākais no ārpuses vērojot, šķība un greiza. Bet ko gan vīrietis šai ziņā drīkst teikt? Viņa ir sauss, praktisks, lietišķs un pilnīgi amūzisks, nesentimentāls raksturs, tātad pilnīgi pretējs manējam. Tāpēc es jo mazāk spēju par viņu spriest. Pēc kāda gada viņa cer pārnākt uz dzīvi Melburnā, jo tagadējā dzīves vietā viņas meita nevar beigt ģimnāziju – tai trūkst pēdējās klases.

Pagājušā svētdienā bij nodomāta šaurāka rakstnieku sanāksme, kur vajadzēja piedalīties kādiem 6-7 cilvēkiem. Bet bij tikai četri – trīs meitenes – A. Neboisa, L. Kuršinska (Latvijas laikā dzejnieka Kurcija – Kuršinsk meita) E. Kreišmane un es. Kreišmane lasīja sava romāna fragmentus. Romānu viņa sakās veidot pilnīgi pēc Steinbeka metodes. Par metodi neko nevaru teikt, jo Steinbeku tikpat kā nepazīstu. Bet romāns ir labi uzbūvēts un labā stilā rakstīts.

Meitenes bij milzīgi runīgas un mēs izrunājām lielu daudzumu dziļu patiesību. Protams, ka man bij grūt turēties viņām līdzi, tāpēc es cik vien iespējams klausījos. Mans ieguvums bij tas, ka A. Neboisa nosolījās mācīties par prozas bet Kuršinska par dzejas recenzentēm mūsu avīzei. Bet – vai nu sievietes arvien pilda savus solījumus! Viņas abas ir ļoti žirgtas dabas, daudz arī lasa angļu un arī vācu un franču valodā, kas ir nepieciešams, jo visu to recenzentu darbi, kādus jāievieto avīzē, cieš no sava Kindergartena rakstura.

Šādas interesentu sanāksmes ir patīkamas, ar to, ka tām nav ierobežots laiks un dalībnieki spēj izteikties plašāk un ir arī drošāki.

Pēc divām nedēļām mūsu dzejnieku grupa lasīs vienā sanāksmē savus jaunākos darbus. Es tagad dzenāju visus rokā, lai uzzinātu, cik un ko katrs tur domā lasīt.

Jā, tai sanāksmē mēs drusku runājām arī par Jums un tas nebij nekas slikts, bet tikai labs. Bet Kuršinska Jūs nepazīst, jo latviešu avīzes nelasot un tāpēc nekā no Jums neesot lasījusi.

Pielieku izgriezumu no Londonas Avīzes ar vairākiem mākslinieku vārdiem. Varbūt Jums to starpā kādi pazīstami?

Jā, ar vācu valodu jau ir tā, ka tagad tā sāk piemirsties. Un tā kā Latvijas laikā tā nebij lielā cieņā, tad neviens to arī tik labi neprot, lai lasītu kādu dzejdarbu tik droši kā angļu valodā. Bet visa angļu sakšu pasaule un viņu literatūra ir ļoti atšķirīga no ģermaniskās pasaules.

Par Hamsuna Viktoriju teiktais jau nu nebij tik bargi jāsaprot kā Jūs to esat pieņēmusi un tas nozīmēja tikai to, ka man šis darbs ir ļoti tuvs.

Laiks vēl arvienu ir samērā džentlmenisks un jo īpaši vakaros, kad man ar to darīšana.