1958.4.8.
Pagājušā nedēļa bij izstāžu nedēļa. Biju Viktorijas tēlnieku 5 gadu retrospektīvā izstādē, bet vakar Kārļa Trumpja gleznu izstādes atklāšanā. Tēlniecība Austrālijā, kā liekas ir vismazāk ievērotā mākslas nozare, kur tik pat kā neko neredz ne jauna ne veca. Izstādē jaucās kopā ciešamas lietas ar pavisam bēŗnišķīgiem mēģinājumiem, par kuŗiem grūti kaut ko teikt un pat par ko grūt spriest, vai tie domāti nopietni. Liekas, ka forma, kā tāda, daudz to apziņās, kas sevi uzskata par tēlniekiem nemaz nav vajadzīga. Bet ka bez tās rastos, kas tēlnieciski vērtējams, arī nav domājams. Ka šai pleistera un afiša laikā forma varētu daudzus interesēt, tas arī nav ticams un tāpēc laikam no tēlniecības nekas nesanāk.
Laikam jau arī glezniecībā ir tas pats. Vakar man viens gleznotājs teica: Jāsāk domāt arī par problēmām glezniecībā. Visur dzird tikai par problēmām, kamēr pati glezniecība pavisam pajūk.
Kārlis Trumpis (Romāna Suttas kādreizējais audzēknis) kā liekas grib būt liela vēriena meistars. Mazākais dūša viņam uz to ir. Viņa galvenā problēma kā liekas ir krāsas – ļoti spēcīgas, valdošas, bet ne asas un arī ne pretstatīgas, bet gan drīzāk saskaņotas. Īstu priekšmetu nav, bet kādi pirmatnēji kluču un grūt saprotami stiebru džungļi. Bet lai kā, mūsu citu vietējo gleznotāju starpā viņš iezīmējas kā patstāvīga personība. Tāpēc Zilā Ota satrūkusies un grib Trumpi uzņemt par savu piekto biedri.
Šai nedēļā beidzot iznāks mūsu Literārais pielikums, kam vajadzēja parādīties jau jūnijā. Kāpēc tik ilgi bij jākavējas, D. kungs ir noslēpumu pilns. Laikam par iemeslu ir tīri praktiskas lietas. Bet tomēr es gatavoju nākamo numuru, kaut arī nezinu, kad tas varēs iznākt. Labi jau ka vēl tā.
Bet par to ir arī kas patīkams un tas varbūt patiks arī Jums. Dēliņa kungs, proti, nodomājis nākamos pielikuma numurus ziedot katru kādam atsevišķam rakstniekam vai dzejniekam. Man nu gan patiesībā no tā vismazāk prieka, jo pašam par katru būs jāraksta kāda piemērota apcere, kas nemaz nav tik viegli kā rakstīt stāstu. Nodomāts tā, ka pēdējais ši gada pielikums tad būtu ziedots Jums un varbūt kādam dzejniekam, jo tas jau ir dubultbiezuma. Tad nu no Jums būtu vēlēšanās dabūt negaŗu stāstu, dažus biogrāfiskus datus, ģīmetni un kādus pāris grafikas.
Neizskatīsies jau nemaz slikti. Ja Jums negadītos uzrakstīt kaut ko, kas būtu labāks par dienas grāmatu, nebūtu nekāda nelaime, jo no tiem fragmentiem, kas pie manis, varētu samontēt kaut ko, kas nebūtu sliktāks par Kaimiņu. Par grafikām nu gan jāgādā un tāpat arī ģīmetnei jābūt. Tad arī man būs daži jautājumi Jums kā grafiķei un rakstniecei. Lai gan Jūs man esat daudz rakstījusi, bet ja man būtu jāsaka, ko Jūs gribat panākt savās grafikās, es to nevarētu pateikt. Tāpat jau tas arī ir ar rakstīšanu – arī tur man grūt spriest, ko Jūs īsti gribat un tāpēc derētu zināt dažas Jūsu domas, jo es jau neesmu kritiķis, kuŗš no katra vārda māk kaut ko izzīst. Kādā veidā es domāju par katru rakstnieku ko teikt, to Jūs redzēsit no īsā gabaliņa par Ināru Brēdrichu. Viņam būs ziedots nākamais Literārais pielikums. Vēl jau pats nezinu, kā īsti rakstīt, tas būs mēģinājums, kuŗš varbūt jaunajam dzejniekam izliksies saldi-skābs. Bet ko es tur varu darīt – man neviens nepalīdz ne ar pirksta pielikšanu, ko protu, to rakstu.
Vajadzēja rakstīt arī par Trumpja izstādi recenziju, bet no tās mēģinu atķepuroties un piekārt to kādam citam. Negribas par mākslinieku, kuŗš man reizē ir patīk, ir nepatīk, uzrakstīt kaut ko, kas viņam varbūt nosit dūšu. Daži mākslinieki jau ir ļoti jūtīgi pret kritikām.
Citādi nav diezin cik laba dūša, jo esmu stīvs, nevaru lāga staigāt un acs iekaisums neļauj neko nopietni lasīt, tā kā daudz laika izput vienkārši guļot un nekā nedarot. Labi vēl ka ir saulainas un siltas dienas.
Abu meieteņu apraksts balles kleitās bij tiešām sievišķīgi pievilcīgs un tāpēc lika man skumji nopūsties, jo es taču varu par šīm lietām domāt vairs tikai platoniski, kas ir tas pats, kā ēst visu bez sāls.
Tūliņ man jābrauc uz sitiju, jo tur Imigrācijas departaments mani uzaicinājis zvērēt uzticību karalienei Elizabetei II. Tas notiks laikam kancelejā un tāpēc bez kādas svinības, kamēr parasti to te darīja ar lielām ceremonijām taunhallē.
Par to Ķiploka kungu es nekā nezinu, bet vēl apjautāšos citiem, varbūt kāds ko zinās.
Jūsu J. K.
12. aug. 1958.
Man ir atkal kāda Jūsu vēstule, kuŗai es savos darbos ejot domās atbildu. Bet tikai domās, jo esmu ļoti ikdienas sīkumos aizņemta. Redzu pat ka man neiznāks Jūsu vēstuli atbildē uz reizi, tādēļ sākušu šad tad pa mirklim paņemt spalvu un pateikt pa teikumam.
Ir pavasaŗa vējš ārā. Pie mājas stūra zied kāds krūms, milzīgiem dzelteniem, bet ļoti tīkami dzelteniem, brūnganiem iekrāsotiem ziedu ķekariem. Krūms saaudzis ļoti liels, līdz jumtam. Viņš ir pilns bišu. Jādomā medus ir viņā daudz. Nevienu citu krūmu tik ļoti bites neapciemo. Tās zuz visu dienu. Un savas olas pakojot es klausos bišu zuzēšanā un domās aizeju tālu atpakaļ, dārzā zem ābelēm, aiz kuŗu zariem plūst Aiviekstes ūdeņi. Plūst un plūst mierīgi vizēdami, ne vienmēr redzami, jo vienmēŗ neskatās uz upi, bet vienmēŗ jūtami, jo visa vasara ir pilna Aiviekstes ūdeņu plūšanas. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, no zāles dīgšanas un pienenēm, līdz salnas nokostām dzeltenām skalbēm. Un visa vasara ir pilna bišu zuzēšanas.
Vēl tas ir par agru, izstaigāt un staigāt un staigāt pa aizgājušo laiku. Vēl ir par agru, jo kā tik ilgi (es domāju vēl ilgi…) varēs tur vien staigāt, kur vairs tik maz var uziet, atrast ko aizmirstu? Bet citas vietas man nepietiek kur staigāt. Es ātri tieku galā te ar dārzu, kur divi egles ir košas, kur citi krūmi nogriezti tagad, kur bagātīgi sagāž vistu mēslus, bet kur nav vēl un ilgi nebūs nekādas mīlestībā un rūpībā radušās kārtības. Es ātri tieku galā arī ar dzelteni ziedošo krūmu – es apstaigāju to un kad vairs uz to neskatos, bišu zuzēšana mani aizved citā dārza.
Gandrīz divi gadi atpakaļ, Jūs mani vēstulē mierinājāt, lai nebēdājos, ka nevaru tikt no šejienes prom vēl 2 gadi. Tagad šie divi gadi tuvojas beigām kas būs tālāk – zinu mazāk kā jebkad. (Varbūt vēl 5 gadi te.) Bet šie divi gadi bijuši nabagākie manā mūžā. Padarīts ļoti maz. Jūs toreiz mierinot teicāt – bet pēc divi gadiem būs grāmata. Vai tādēļ nav vērts tos gadus ciest? – Gadi ciesti bet grāmatas nav. Un nav arī ne tuvu tik daudz šai grāmatai uzrakstīts, kā cerēju. Ļoti tukši gadi. Bet līdzēt neko nevaru.
Bērni ir – all right.
Jūs tagad domājat, ka uz Ziemassvētkiem varēs būt avīzes pielikumā mans stāts un oforti un pat biogrāfiski dati un ģīmetne. Nezinu ko tie pēdējie dod, bet ja tā jābūt – lai ir.
Jūs jautājiet, ko es vēlos panākt?
Laikam tikai – dziedāt kā putns Dievam par godu. Ja cilvēka dvēsele ir koks un Dieva pasaule ir vējš, – tad es gribētu runāt par to, kā viņiem abiem satiekoties iet. Un darīt to kā tā, kas es esmu. Kā sieviete. Es gribētu lai lasot vai skatot to, ko esmu darījusi, būtu kāds attaisnojums teikt – tas ir sievietes darbs. Es zinu, ka es to nevaru panākt ne kopējot ko, ne izliekoties, ne mācoties vien, ne cenšoties un vēloties – ja es varu, es to varu panākt tikai – esot tā, kas es esmu, darot to tā, kā es to varu. Kad es beidzu akadēmiju, daudzi (ne visi) teica – ja tu gribi būt māksliniece, tev jāatsakās būt sievietei, sevišķi – ģimenes sievietei. Tad es domāju, ka tāda māksliniece es negribētu būt – jo man būtu ko teikt tikai tad, ja es varu palikt tā – savas mātes un vecās mātes tiešā atvase. Tādēļ jau man iet tik gausi un grūti. Bet cita ceļa man nav.
Jūs pāris vēstulēs esiet teicis kaut ko, kas liek domāt, ka varbūt kaut kas no tā, manis teicamā ir manos darbos pateikts – Jūs runājiet par siltumu un ‘nezin kur ņemtu dvēseles gudrību’. Man neliekas tik nezināms kur tas ir ņemts. Mēs latvieši jau neesam bez senčiem. Un to mēs nevaram viegli iegūt – piemēram nēsājot latviskās rotas un prievītes, un to mēs nevaram arī tik viegli pazaudēt, teiksim, – ēdot čipus un jūsmojot par van Goghu vai citu mums svešu.
Par maniem ofortiem un zīmējumiem man bieži ir nācies dzirdēt, ka tie ir spēcīgi un vīrišķīgi. Kas ar to gribēts teikt – grūti zināt. Jo par mani pašu visur ir novērtējums gatavs – ļoti sievišķīga, vai arī tikai – sievišķīga. Man liekas vērtējot kaut ko mākslās sievišķīgu apzīmējumu lieto sievietei ļoti neglaimojošā veidā – izsakot ar to kaut ko vāju un nevarīgu. Bet sievietes raksturīgā īpašība ir ne vājums, bet spēks. Spēcīgāka par māti nekā nav pasaulē.
Un tā, ja es ko gribētu panākt – tad tas nav ne jauns virziens, ne jauns temats, bet vien mana brīvā sievietes valoda, vienalga, rakstot vai zīmējot.
13. aug. 1958.
Jauna diena sākusies. Ļoti silta. Jau vasara. Atkal bišu sanēšana aiz loga, citādi – miers un klusums. Inese ir Sidnejā, skolas sportos, pāris dienas prom no mājas.
—————–
[not included in book]
1958.21.8.
Visas pagājušās nedēļas pagāja labojot un pārrakstot Viktas manuskriptu. Tas tagad nobeigts un tātad nu būs avīzē iespiesta visa romāna pirmā daļā. Ar to bij diezgan patīkami strādāt, bet nu, kad būtu jāturpina izveidot nākamā otrā daļā, man vairs nav patikas strādāt. Visa darbība man pašam negribot sāk ievirzīties tā, ka man tā nepatīk. Varbūt pēc kāda laika, kad būs daudz par to domāts, kļūs citādi.
Tagad vislabāk patīk rakstīt dzejoļus. Kā par brīnumu vienu dienu būdams sitijā nopirku sev kastiņu ar akvareļu krāsām un sāku ar tām mājās krāmēties. Uzgleznoju kādas 7-8 pasaku ilustrācijas – protams, tāpat pa jokam, jo tā es arvienu iesāku visus savus darbus, lai kādā branšā.
Laiks ir pavisam traks – veselu nedēļu līst bez pārstājas dienām un naktīm un nav nekādu iemeslu domāt, ka lietus varētu pāriet. Es gandrīz neesmu bijis vakaros staigāt. Un ja uz kādu brīdi izeju, tad jāstaigā pa Aivenhu šopingcentru, kur var no lietus paglābties zem jumtu nojumiem. Tā kā tur divos logos darbojas arī televīzijas aparāti, tad nav nemaz garlaicīgi.
Kāds laiks pie Jums, to nevaru iedomāties? Bet varbūt, lai laiks kāds būdams, Jūs būsit kārtojusi savas cenza lietas. Es vienu vakaru gan satiku G.Brēmeņa kungu, bet neiedrošinājos viņam jautāt, ko viņš Jums atbildējis.
Biju Dz.Veides koncertā, kam bij daudz apmeklētāju. Laikam jau viņš labi dzied. Tik ļoti slavēto Ķēniņa dziesmu pirmatskaņojumi man, protams, nekā nedeva – man tie ir tikai nesaprotamu skaņu kombinācijas.
Bij jāraksta kaut kas par V.Toni. Tas bij jādara ļoti ātri, jo avīze gaidīja. Necik labi ap dūšu jau nebij, jo kādēļ gan tie, kas par mani jaunāki nomirst un man jādzīvo un jāraksta par tiem atmiņas. Tas ir muļķīgi, jo kas tad rakstīs par mani? Bez tam šādās reizās nekad nevar rakstīt patiesību, jo par mirušajiem jārunā tikai labu un tā arvienu tas, ko tiešām zini paliek nepateikts un tas kas uzrakstīts ir nepatiesība.
Profesors K.Ābele ir ļoti ņēmis ļaunā manu mazo rakstiņu Lit. pielikumā. Liels gods, bet mazs prieks man, jo nu viņš rakstīs par mani. Bet es par viņu nemaz nebiju domājis!
Jūsu J.K.
Šo vēstuli biju priekšpusdienā uzrakstījis, kad vakarā pienāca Jūsējā.
11.9[8?].1958.
Jūsu vēstuli saņēmu tikai tagad, pēc skolēnu brīvdienām, jo kopš abas meitenes bija mājās, uz Wyongu neviens nebrauca un vēstules gulēja tur pasta kastītē. Labi bija saņemt no Jums pāris vārdus. Paldies.
Manam logam ir jauni priekškariņi (Inese uzlika), balti kā sniegs, ar birstoša sniega pārsliņām un tas ir jauki. Ārā kokam (kas vēlāk ziedēs violetiem ziediem) ir nocirsti daži zari, lai tas vētras laikā tik ļoti nedauza pie jumtu, un tā nu saule līst logā un priekškari atgādina sniegu.
Inese bija mājās visu mēnesi, Dzidra divi nedēļas – un tas arī bija tā, kā tanī zemē ar sniegu. Rats griežas un katrā apgriezienā ir kaut kas tāpat kā agrāk, un kaut kas citādi. Un tas ir tas, un tas ir viss.
Jūs teicāt vēstulē, ka mani cilvēki saauguši ar dabu, tā tas ir, jo es pati esmu piesieta pie dabas. Moderni, vai nemoderni, tur neko nevar darīt. Viss var mainīties un mainās tikai līdz ar mani pašu. Bet te ir daudz tādu cilvēku, kas piesieti pie dabas un citur arī vēl ir, tā tad es neesmu viena, lai arī savās dienās esmu viena. Šis laiks, kopš Inese ir vairāk pieaugusi, man šķiet vieglāks, līdz ar viņu man paveras jauna draudzība.
Patīkami, ka latviešu avīze tagad sāk iespiest visādus autorus un visādus stāstus. No tā var šo to gūt, mācīties. Protams arī baudīt, būt sakarā ar citiem. Nemaz nav visiem stāstiem jābūt tik augstvērtīgiem, lai tie nestu kādu svētību pašam rakstītājam un citiem. Cerams ar iedomības slimību neviens no tā nesaslims, ja viņa darbus iespiež vairāk. Ir jau gan rūgti vēlāk lasīt savus negatavos darbus, bet varbūt tā ātrāk var tikt pie gatavības.
Man ir iesākti kādi stāsti, vai pat romāni, bet patreiz – ir ziedēšanas laiks, pļauja lai nāk vēlāk. Varētu sevi vairāk piespiest, negaidot tikai uz to ‘iedvesmu’ (kā japānis, kas apsēžoties uz grīdas, pie sava zīda gabala un ar pindzeli rokā gaidot iedvesmu – ja tā nāk, sāk gleznot, ja nē – satin savu zīda gabalu, kad izsēdējies un gaida citu reizi) bet te visi apkārt tā piespiežas ar savām esejām, ka man zūd drosme: Inesei – franču un angļu esejas, Dzidrai – angļu un vēstures esejas, papam gaŗu gaŗās esejas ar žēlošanos, kādēļ viņam neievelk tālruni tūlīt, kā pieprasīts un kādēļ starp 500 dzelteniem cālīšiem atsūtīts viens melns!
Tā man iet. Bet Jūs strādājiet mierīgi un nāk grāmata pēc grāmatas.
Paskatījos savā Pēteŗa norakstā un domāju, ka valoda tur ir mazliet stiepta, nekoncentrēta, bet negribu pārstrādāt un varbūt tas tam saturam, kāds tur ir, vai patiesībā sakot, nav nekas par ļaunu.
Lai Jums labi klājas.
E. Dz.
[not included in book]
19. aug. 1958.
Redzu, ka šī vēstule jau nedēļu te nogulējusi. Tik ātri laiks iet!
Tik daudz ir darbu tagad te, tie mani pavisam nomāc. Bet es cīnos. Un bērni cīnās. Un viss cīnās savā laukā, un mēs cīnāmies viens otram pretī. Un ir bezgala – cīniņš.
Bet tā tam vajaga būt. Mīlējiet savus ienaidniekus – Man par to ir uzrakstīta kāda lapas puse. Lai gan es īsti nezinu kā tas saprotams. Vai Jūs ziniet? Bībeles vārdus jau katrs var tulkot, kā grib. Un tā jau ir ar visiem vārdiem.
Lasu vakar avīzē, ka Tone ir miris. Varu iedomāties viņu tikai kā – izskatīgu kavalieri, jaunu un elegantu. Un – jau miris. Un Klāvs domā, ka mirs visa viena paaudze. Viņam taisnība. Es esmu mazliet jaunāka, kā visa tā paaudze, bet tikai – mazliet un man vēl bezgala daudz kas jādara. Nu jā – bet es jau cīnos!…
Kā Jums iet ar darbu un veselību? Vai nāk pavasaris kaut kādā veidā? Te nāk tanī pašā skaistu kalnu un debešu veidā un es vairāk atkal mīlu Šopēnu.
[something missing] sportos pāris dienas prom no mājas.
Es spēlēju vakaros un (nozagu arī no rīta dažas minūtes) atšifrēju kādu Šopēna jaunu lapas pusi. Es nevaru to visu, ko no viņa es iekāroju spēlēt briljanti. Bet Šopēns pats ir teicis, ka ātrums nav nepieciešams pat brāzmīgos gabalos. Es klausos viņā kā es varu un jūtos pie viņa – mājās. Es izpriecājos par citiem komponistiem un vienmēr atgriežos pie viņa. Viņš ir polis (un francūzis). Viņa slāviskums nav svešs, bet ļoti tuvs. Polija guļ blakus Latvijai. Viņš runā par dzimteni, kas ir arī mana.
Nogulējusi es gan esmu daudz laika savās jaunības dienās. Es darīju daudz – un tomēr tagad es redzu – var darīt vēl daudz vairāk. Var gan būt – ka vēl daudz vairāk var darīt, kā tagad daru. Bet man ir briesmīgi nepieciešams – sapņot. Ar Šopēnu es to varu. Es īsti izšūpojos viņā, kā priežu gaisā.
Lasīju Hemingveju un viņš man nepatīk. Ir vietas kas jaukas, bet visumā, jā visumā amerikāņus var lasīt tikai šad un tad.
Jūsu vācu grāmata arī lasās lēnām – laikam neko lielu neaizrauj. Lai gan arī viņā ir jaukas lapas puses.
Tas ir apnīkstoši tā atkārtoties? Daudz kas ir apnīkoši jā, bet kalni un kāda mīlēšana, lai tas būtu Šopēns vai cits – tā nav apnīkstoša.
Jūsu E. Dz.
[not included in book]
27. aug. 1958.
Vissiltākā diena šogad. Īsts pavasars. Bet tikai temperatūrā. Nekur citur pavasaru nevar manīt. Jo ko sētas miets var manīt no pavasara? Ja tas varētu – viņš ziedētu. Bet viņš nezied. Un savādi, ka ir kāds sētas miets, kas savā serdē gaida vēl šo ziedēšanu. Kaut ko tādu – ka viņš būs atkal koks ar zariem un vēju viņos.
Un ko var zināt no sētas mieta? Varbūt tas ir zemē iesprausts vītola zars un vēl reiz augs un ziedēs.
Tādas ir dienas un par tām nav vērts runāt. Acumirklī visļaunākais ir, ka nav naudas un viss iecerētais stāv uz vietas – nevaru nosūtīt māsai paciņu, nevaru braukt uz Sidneju un nospiest kādreiz ieskrāpētās plates, nevaru noīrēt rakstam mašīnu un kaut ko no uzrakstītā sakārtot.
Aizsūtīju uz Sidneju pāris zīmējumus, (tas ir vienu ofortu un vienu linoleja griezumu) lai ielogo. Pēkšņi uznāca vēlēšanās pēc kaut kā tāda. Atsūtīja – ielogoti labi. Jāsamaksā par sūtījumu, pagatavoto kasti kur sūtīt un logatiem. Un ko es ar viņiem lai daru? Paskatos uz tiem un atceros kādu – ‘labi iesāktu lietu’ kas nav labi nobeigta. Man gribās redzēt nospiestas tās plates kas jau pāris gadus stāv un nezinu kur tās nospiest, ne ar ko par to maksāt.
Es esmu pavisam sēklī. Bet līdz ar to ikdienas svarīgums zaudē savu svarīgumu un es kuru katru dienu varētu – aiziet. Vienkārši – pa ceļu – aiziet prom. Tas būt tik viegli.
Bet Dzidra ir te.
Aizrakstīju Brēmaņa kgm. Vēl nav atbildes. Uz ministriju neesmu rakstījusi gaidot Brēmaņa kga. vēstuli. Es kavēju pati savu lietu. Es jau tai neticu. Man ir vajadzīga gara atpūta, lai es varētu strādāt kā skolotāja. Varbūt novembrī, kad Inese beigs skolu un nāks agrāk mājās, kā citus gadus, es varētu ņemt sev pāris nedēļu atvaļinājumu un kaut kur aizbraukt uz kādu klusu kaktu, vai pilsētas burzmu un tomēr klusu kaktu kur vakaros palikt bez laipnībām no svešiem mājas cilvēkiem. Un tad es atpūstos un kaut ko padarītu. Bet Inesei būs smagi.
Tomēr es domāju – ja es pāris nedēļas viņai šo smagumu uzkrautu! Viņa ir jauna un stipra. Viņa cilā svarus lai būtu vēl stiprāka. Sviež disku, grūž lodi, metīs arī šķēpu. Briesmīga amazone. Un viņa iegūs kādu universitātes vai teachers kolledžas stipendiju – tad viņa savā laimē varēs pāris nedēļas uzņemties to smagumu ko es velku gadiem. To nebrīvību no rīta līdz naktij, muļķīgo nebeidzamo darbu un pārmetumus.
Tā es ceru.
Jūsu vēstuli pag. nedēļā neesmu saņēmusi Inese nav bijusi pastā. Viņai bija te viena citas ģimnāzijas kollēga. Arī savas skolas kapteine. Abas skolas ciemojas viena pie otras, dalās sportā, debatēs un dejā. Ineses draudzene bija burvīga meitene. Ļoti pievilcīga. Varu teikt – pirmā austrāliete kas izskatījās tik dzīva un sievišķīgi cēla. Īsta puķe. Lai gan tik pārāk skaista viņa nemaz nebija. Bet viņa atstāja iespaidu. Kad vakarā viņas abas saģērbās lai ietu dejot viņas bija kā pasaku princeses. Viena (Inese) rožaina, otra gaišzila.
Džeraldīnei (tā viņu sauca) bija spulgojoši auskari un tad es pirmo reizi sapratu kas tas ir, ka sievietei ir rotas. Arvien tās bija izskatījušās kā piekārti karuļi. Bet šai meitenei viņas spulgoja un meta maigu gaismu, tādus pat starus, kā viņas acis.
Inesei bija vienkāršas baltas rotas un tās atgādināja viņas zobu rindas.
Jā, jā – tā tas viss ir ierīkots, visu vajag pasvītrot un izcelt. Zīmējumus vajag ielogot. Lai tas maksā ko maksādams.
Gaidu Jūsu vēstuli.
Un ja Jūs nesāktu ļaunoties par daudzo adrešu jautāšanu – es jautātu Jums vēl vienu – māc. Ķiploka adresi. Es viņam nosūtīju toreiz naudu, savas māsas paciņai, uzdevu adresi. Bet tā kā māsa sen ir Latvijā, tad viņiem (tas ir tiem Vanagiem laikam) tur velta meklēšana vien ir. Es būtu priecīga ja naudu dabūtu atpakaļ. Vanagu priekšn. Liepiņš teica, ka daudziem naudu sūtot atpakaļ, kuru adreses mainītas.
Savus zīmējumus, tos ielogotos, es varbūt varētu nosūtīt uz Melburnu. Reiz man atsūtīja vēstuli, lai sūtu zīm. uz latv. namu Melburnā, tā daiļošanai (un pārdošanai). Lai kaut kas notiktu ar zīmējumiem lai tie nestāvētu zem gultas, es gribētu to darīt kādreiz.
Vakar iesākto šo vēstuli pabeidzu šorīt – ir agrs rīts, logs uz āru ir kā violets samts un uz tā ir divi tumšas egles, bet aiz tām lejā kaut kur sarkani zeltainas svītras. Labs rīts.
Ak – viņš top gaišāks par ātru…
Jūsu E. Dz.