1958.6.10.
Jūsu Pēteris avīzē izskatās labāks nekā manuskriptā. Tas tā arvienu. Man nu ir žēl, ka Pēteris parādījās mūsu avīzē. Kāpēc viņš nevarēja būt Laikā? Būtu varējis būt. Man arvien tā žēl, jo liekas – kas zin vai Jūs vēl tagad ko līdzīgu uzrakstīsit? Domāju, ka Pēteri s liekams blakām Jūsu Kaimiņam, kuŗš nožēlojamā kārtā noslēgts no lasītājiem.
Laikam ir pavasaris, jo dārzs ir brīnišķīgi zaļš, vakari un agrie rīti patīkami svaigi. Neko sevišķi man tie nesaista, jo skaistus vakarus un rītus jau redz īsteni tikai laukos.
Kā redziet mūsu Literārais pielikums tagad izbeidzies. Viņš nobeidzās nožēlojamā bada nāvē – nebij ko tai drukāt. Uz gadījuma darbiem nav iespējams kaut ko veidot. Man lieku reizi jāsaka, ka atkal sabrukusi kāda no manām idejām. Droši vien pēdējā. Vēl atliek tikai pašam mest plinti krūmos. Tas, protams, nebūtu tik smagi kā pievilties, attiecībā pret jaunajiem rakstniekiem. Labāk vidusmēra ierēdnis vai skolmeistars nekā rakstnieks, kuŗš nekā nepelnī. Tā ir filozofija pret kuŗu nav iespējams cīnīties.
Ar sveicienu
Jūsu J. K.
1958.28.10.
No Zilās Otas izstādes nekas liels nebij, lai gan austrāliešu kritiķi teica Otnieku izstāde esot labākā no visām tām sešām izstādēm, kas notikušas ar to reizā. Bij grūt uzrakstīt par to recenziju un vajadzēja pāriet uz humoru, jo tad var pateikt to, ko citādi nevar teikt. Vispār ar izstādēm šogad nav nekas iepriecinošs un labākā vēl arvien ir japāņu grafiku izstāde.
Ar lielām pūlēm un ar lielu nokavēšanos beidzot izdevās sanabagot Literāro pielikumu. Bet kā būs ar nākošo, to Dievs zin un laikam nāksies mest flinti krūmos, lai amerikāņiem būtu pamats teikt, ka Austrālijā dzīvo trešās šķiras latvieši. Un tiešām! Ja par sešiem cilvēkiem, kas sevi ļautu saukt par rakstniekiem, gada laikā var dabūt tikai vienu stāstu, tad nav jēgas pūlēties.
Līdz pirmajam decembrim man no Jums jādabū dažas ziņas, lai varētu dot decembŗa pielikumā Jūsu stātus līdz ar nelielu ievadu, apmēram kāds tas bij Brēdricham. Tādēļ lūdzu Jūs atbildēt šādiem jautājumiem:
- Kad un kur dzimusi?
- Kur mācījusies un ko?
- Kas pamudinājis rakstīt?
- Ko uzskata par svarīgāku savos rakstnieka darbos?
- Kādi citi rakstnieki vai to darbi interesē?
- Kāds ir strādāšanas veids? (Darbu ierosinātāji faktori, vielas izvēle, sižeti, personu raksturojumi, kompozīcija etc.)
- Vai ar līdzšinējiem panākumiem apmierināta? Ja nē, ko uzskata par trūkumiem?
- Kādi ir nākotnes nodomi?
- Viss ko par savu darbu vēlētos teikt un kas neietveŗas augšminētajos jautājumos.
Nav vajadzīgs lai uz jautājumiem atbildētu kā kādai anketai, bet var atbildēt plašāk un arī nepieturoties pie nozīmētās kārtības, bet sastādot pats savu. Būtu svarīgi zināt to, ko domā par sevi, savu darbu un par nodomiem vai vēlēšanos. Bez šiem datiem es lūdzu arī Jūsu ģīmetni un kāda darba reprodukciju, lai laikā spētu sagatavot klišejas.
Tā kā man nav neviena Jūsu garāka darba Literāram pielikumam, tad nāksies kaut ko samontēt no dienas grāmatas fragmentiem tā, lai iznāktu kaut kas stāstam līdzīgs. Tur ir daži ļoti labi gabali un Jums nav to dēļ jābaidās.
Es tagad daudz laika ziedoju savam romānam, lasīdams visādus materiālus. Viss tas iet gaužām lēnām, kā jau tas ar mani ir parasti, jo man jau arvienu labāk patikusi domāšana, kombinēšana un rakstīšana, nekā pati uzrakstīšana.
Mazliet nodarbojos arī ar akvareļiem un visu ko uzgleznoju, pastumju zem gultas – vēlāk redzēs, vai no tā, kas uzgleznots, kas ir derīgs vai nē.
Garastāvoklis vispār nekam nederīgs – labāks pēcpusdienās, jo tad zin, ka drīz būs vakars un varēs iet gulēt. Visnejaukāk rītos, kad jāceļas un jādomā par to kā pavadīt dienu. Citādi kārtībā nav nekas mainījies.
Jūsu J. K.