7.11.1958.

Grūti ir atbildēt šoreiz Jūsu vēstulei, jo baidos – vai tik nav iznākusi liela pārprašanās. Jūs nākat ar tādiem jautājieniem, kuŗus atbildot par mani Literārā pielikumā būtu liela stila intervija un pašapcere. Bet to es pavisam nevēlos. Nekādā ziņā es nevaru iedomāties sevi, publikai runāt par to – kā rakstu, kā veidoju, ko turu par svarīgu savos darbos u.t.t.

Es biju domājusi, ka Jūs izteiksiet dažas ziņas par mani, piem. ka esmu beigusi Mākslas akadēmiju (ar mākslinieka un grafiķa grādu), esmu mācījusies klavieres spēlēt tautas konservatorijā un nodarbojos ar rakstīšanu. Bez tam – cik īsā vai gaŗā veidā Jūs gribat, Jūs teiksiet par maniem darbiem to, ko Jūs patiesi domājiet. Un Jums tas nesagādās nekādas rūpes un nepatikšanas – jo Jums absolūti nebūs jālaipojas, jātaisa mels par baltu, vai citādi jāmāžojas. Es domāju, ka tās būs rindas, kuŗas es sagaidīšu ar mazākām vai lielākām bailēm un cerību, ka panesīšu arī visu neglaimojošo.

Es to visu vēlējos ne aiz kautrības vai pazemības. Taisni otrādi – aiz lepnības. Ja Jūs sakāt – ir svarīgi zināt, ko es par sevi domāju, tad Jums es to varu teikt – es par sevi esmu augstākās domās, nekā parasti to no manas izturēšanās vai vārdiem var domāt. Es par savu darbu domāju nopietni un nevaru iedomāties ka es no tā atsacīšos, esmu tanī uzaugusi. Lasot dažus pēdējā laika apskatus par visiem mākslas veidiem – pasākumiem, kļūst sāja dūša. Jādomā – kuŗš ir slims? Kritiķi, publika, vai mākslinieks? Tikai glaimi un izlikšanās, visādas pārspīlētas galantības, lielīšanās un lielīšana. Ja tas tā vēl ilgi ies, nav brīnums, ka visa māksla noies dibenā.

Man un visiem citiem te, ir viens liels ļaunums ceļā uz ko nopietnu – laika trūkums. Bet ar to nevar visu aizbildināt.

Jums personīgi es varu izteikties par to, ko Jūs no manis prasiet, bet Jūsu rakstā par mani, es nevēlētos nekādu manu redzamu līdzdalību. Jo tikko tā ir redzama, Jums ir sasietas rokas izteikties arī nesaudzīgi. Jūsu raksts var būt pavisam īss, ja Jums nav ko teikt. Es to nemērīšu: Brēdricham bija tik gaŗš un tāds, man ir – īsāks…

Es Jūs lūdzu, ņemiet mani nopietni, un ja kādam tāda lasām viela nav pietiekami amizanta – lai nelasa. Austrālijas Latvietis te jel ir vienīgais laikraksts un drīkst diktēt toni saviem lasītājiem.

Jums personīgi no tā ko jautājiet mēģināšu šo to atbildēt.

Kas pamudināja rakstīt – nevaru zināt. Zīmēju, spēlēju un rakstīju (skolas žurnālā un dienas grāmatā) jau no ģimnāzijas pirmiem gadiem. Visās trijās nodarbībās nejutu būtisku starpību. Tikai klejojot no vienas pie otras baudu to īpatnējo burvību un meklēju sev labāku atklāšanās, izteikšanās iespēju. Mūzika ir atkritusi lielākā nozīmē, arī zīmēšanā par maz strādāts pēdējā laikā, un zīmējot vien te jūtos par vientuļu, par ieslēgtu, rakstot jūtos tuvāk cilvēkiem. Kādēļ man tas vajadzīgs – nezinu? (Sabiedrības man pietiek ļoti ātri.)

Domāju, ka zīmēšana un mūzika mani rakstīšanā kavē laika dēļ, bet atveŗ skatu daudz kam, ko es citādi neredzētu. Zīmēšana palīdz vielas atklāšanā, izteiksmē, vispār pasaules mīlēšanā, mūzika – vārda izmantošanā, formā, kompozīcijā. Šinīs pēdējās trīs lietās, es vēlētos ko sasniegt.

Fabula mani pavisam neinteresē. Bet varbūt tā būs jāmācās mīlēt kompozīcijas stingrības dēļ. To es vēl nezinu. Man daudz jāstrādā lai es redzētu ko varu, ko nevaru. Un vispirms – ko var un ko nevar vārda mākslā panākt.

Vielas izvēle? Šķiet līdz šim viela izvēlas mani, ne es vielu. Lieli notikumi paiet un – man nav ko teikt. Putns krīt no zara, aizskaŗ manu sirdi un man par to jāraksta.

Nodomi – lieli diezgan. Bet viss ko varu izdomāt ir – izlaist bērnus skolās un tad sākt strādāt. Līdz tam laikam – lūkot izturēt. Kādēļ es vienmēr vaimanāju ir tas, ka dienai tomēr pietrūkst stundu un kas no rīta bijis skaidrs un jau vārdos savirknējies, pēc 12-14 stundām to uz papīra liekot tas ir zaudējis visu spēku. Tas vairs nav tas. Tā tas ir ar pāris teikumiem, tā ar veseliem stāstiem. Pārdzīvojumam ir savs laiks, kad tam jāauklējas domās un pusvārdos, un laiks kad tam jānāk uz papīra. Ja apstākļu dēļ tas pārāk tiek traucēts, nekas labs nerodas.

Strādāju? Nesistemātiski, protams. Visgalvenais ko gribu teikt, jau dienām, nedēļām ir gatavs, kādā laimīgā brīdī tam jānāk uz papīra spontāni. Tās tad ir labākās vietas. Kamēr tādu nav – nevienu stāstu nerakstu, lai cik labi es to būtu sadomājusi ar prātu. Tomēr ir jālabo arī, tas ir vājākās vietas, mazāk brīvi izsviestie teikumi un domas, jāvalda ar apdomu, visvairāk ir jālabo – nelaikā uzrakstītais, tas ir – laika trūkuma dēļ pa galvu pa kaklu rakstītais, nogurumā rakstītais.

Galvenais prieks un arī grūtums – atrast īstākos vārdus, tos kas neaizsedz, bet atklāj pārdzīvojumu. Bet ja pārdzīvojums liels – vārdi nāk paši. Nav te varbūt tikai jūtu momenti, bet arī visi dzīves iespaidi, ja tie ir spēcīgi, īstie vārdi tiem rodas vieglāk. Tādēļ liela nozīme jūtu bagātai dzīvei – te palīdz visu veida mīlestības, draudzības, citas mākslas (tas ir – citu radītas). Visu to kristalizē savrupība, dīkums pat, kam jābūt starp pārdzīvojumu un tā uzrakstīšanu. Kāda Nobela prem. laureāte literatūrā teikusi „Tikai tas lai ķeras pie rakstīšanas, kas neglābjami ir ierauts dzīvē.” Es to saprotu. Ja es vaimanāju, tad aiz bailēm tikai, ka ar šo ieraušanu dzīvē ir tik grūta cīņa, ne tādēļ, ka tā būtu nevajadzīga.

Nu, citreiz tālāk. Esmu nokavējusies te ar vakara darbiem.

8.11.1958.

Vēl Jūs prasāt – vai interesē citi rakstnieku un to darbi? Rakstnieku paši mani nav neko lielu interesējuši, man pat nepatīk, ja grāmatas priekšlapā ir rakstnieka ģīmetne. Tai it kā nav sakara ar to kas ir grāmatā. Varbūt redzot dzīvu cilvēku būtu citādi. Jau labāk tas ir ja portreta ir gleznota vai zīmēta.

Mani agri lasītie rakstnieki ir citi kā Jums. Tie ir Lagerlefa, Undzete, Hamsuns, Heine. Tikai pa daļai Ģēte. Lai gan ap to pašu laiku, varbūt tikai mazliet vēlāk (tas ir ģimnāzijas pēdējos gados un pēc tam) lasīju arī krievus – Tolstoju, Dostojevski, Gogolu, Ļermontovu, bet tie man palika neiemīlēti.

No latviešiem lielākā mīlestība piederēja Ezeriņam. Tas tika lasīts simtām reižu. Tagad vairs tādu aizraušanos nav. Tomēr es domāju, kādas grāmatas lielākā burvība ir lasot to pirmo reizi un tad – kad to zina gandrīz no galvas. Tā ir lasīts Gesta Berlings, Viktorija, Žida Pastorālā simfonija. Arī Miķelsones Divi cilvēki, Blaumaņa Ugunī, Ezeriņš, arī Akurāters, un protams Skalbe. Izcila vieta bija arī vēlāk Smalkajām kaitēm Ādamsona, un Sudrabkalna Vienai bezdelīgai. Tā ir grāmata, kuŗas visvairāk trūka trimdas pirmajos gados. Tagad tā būtu tikpat dārga, lasīju to reiz, aizņemtu no kāda Sidnejā, kas to bija pārrakstījis rokrakstā jo viņa ir retums. Arī Steinbeka Par pelēm un cilvēkiem ar iebildumiem pret pēdējām lapas pusēm, kas šķiet mazliet sasaldinātas un stieptas, esmu lasījusi bezgala.

Vai es formu stādu pirmā vietā? Atbildēt ar – jā, būtu absurds. Bet tomēr, forma ir jau mākslas darba gatavā daļa, ideja bez formas ir tikai jēlviela. Bez tam, ideja bez mākslinieciskas formas var pastāvēt, (tikai ne kā mākslas darbs, protams) forma bez satura, vērtīgāka, vai nevērtīgāka, nav iedomājama. Tā tad mākslas darbs sākās tikai ar formu, tāpat kā forma ar to.

Pirmais, pēc kā gribu censties ir atrast, slīpēt, izkopt savus izteiksmes līdzekļus, kompozīciju, formu…

Visi (lielie pat) kas ir pārāk aizrāvušies ar kādām idejām (pārāk lielām) kļūst tikai sludinātāji. Tagad kaut vai Aldus Huxleja, viņa pirmie darbi ir tik brīnišķīgi un viņa pēdējie New World ir tikai grabaža (vērtējot kā mākslas darbu).

Nu esmu runājusi 5 reiz vairāk nekā prasīts. Par pārējo lūdzu, gādājiet tad Jūs.

Jūsu E. Dz.