1960. 8. 4.

Beidzamajās nedēļās man pagadījušās vairākas dzejoļu grāmatas lasīšanai: Veltas Tomas Vēl… Tomsona Dramatiskā septima, Zentas Liepas Dzintara meklētāja, Dzintara Freimaņa (teātŗa kritiķes Jēger-Freimanes dēls) Sveču smarža… Tā es dzīvoju pa tīru dzejas valsti. Vislabāk man patika Tomas mazā grāmatiņa, tāpēc par to rakstīju recenziju. Andrups Ceļa Zīmēs to pavisam bezdievīgi nonicinājis. Tomsona grāmata nepatika, jo tā pieder jau pagātnes, nometņu laiku sūdzībām. Bet recenzija bij jāraksta, jo nebij neviena cita, kas to darītu.

Ja nu salīdzinu Jūsu dzejoļus ar abu Amērikas sieviešu pantiem, tad Jūsējie no tiem patīkami atšķiras. Viņām abām ir vairāk mākslīguma nekā dzejas. Kamēr lasa pirmos dzejoļus un pirmo grāmatu, tikmēr to vēl tā nejūt, bet ja nu jāizlasa ap 200 dzejoļu, tad viss pazūd kādā jūsmu pārpludinātā, netveŗamā vārdu viļņojumā, kur nav nevienas sataustāmas stingrākas vietas, kur pieķerties. Viņas cenšas dzejoļus rakstīt ar jūtu pārbagātību, bet ne ar vārdiem. Manuprāt dzejoļi ir jāraksta ar vārdiem un pie tam ar ļoti vienkāršiem vārdiem, kam ir labi pazīstamas kontūras. Jūsu dzejoļiem, kā man šķiet, piemīt šī labā īpašība. Kamēr rakstu, man ir priekšā Jūsu nupat atsūtītie dzejoļi un es tais pa reizai ieskatos. Jau pats pirmais – Liela kaislība atņem grāciju… ir tik konkrēts patiesības izpaudums, ka par to nevar nepriecāties. Nav nekādas skaistuma meklēšanas un tomēr šī patiesība ir ietverta tik citā un drošā formā, ka ir jāsauc par skaistu. No Jūsu vēstules redzu, ka esiet pietuvojusies vārdu burvības saprašanai. Tā ir katras dzejas pamatā, bet daudzi to nesaprot. Ir jādabū tādi vārdi, kas ir pavisam brīvi no jebkā lieka un runā tikai vienu patiesību, kas šai mirklī mūsos piedzimusi. Domāju, ka dzejolim jābūt mazam stāstam, kuŗš rāda kā kāda mūsu apziņā radusies doma, jūta, vērojums pēkšņi atrod sev vārdu. Ja tas tā ir, tad atliek tikai šos vārdus sakārtot un ir radies dzejolis. Man šķiet, ka taisni tā radušies visi Jūsu dzejoļi un tāpēc tie pieder dzejai. Jūs esat dzejniece arī savos stāstos. Jums nevajag salīdzināt savus dzejoļus ar svešiem, jo katra kopība ar tiem runās Jums par ļaunu. Lasot svešu dzeju, ir jāatsakās no savas pasaules un jāiejūtas svešā.

Par Atvasaras kundzi nekā nezinu un neesmu nevienu viņas dzejoli lasījis.

Kāpēc Rābācs noraidījis Jūsu Kaimiņu, nevaru iedomāties, bet iespējams ir, ka tā vienkāršā principa dēļ, ka stāsts neko nepierāda. Kā Andrups ar Aigaru Londonā, tā laikam arī Rābācs Ņujorkā sēž uz tā paša zirdziņa, — proti, stāstam ir jāpierāda kāda patiesība, kādas idejas realizēšanas. Ja tas tā nav, tad stāsts vai arī romāns neder. Tā ir kādas intellektuālas grupas pārliecība modernajā literatūrā, kas tomēr nav nekāda jaunā. Pie mums latviešu literatūrā tā ir jau ap 60 gadus veca. Ko var darīt. Mūsu ir tik maz un mums ir tik maz laika domāt līdzi tam, kas notiek pasaulē.

Projekts par La la la ielas viesnīciņu, protams ir tikai sapņojums, jo taču nav nekādu reālu iespēju, lai tas varētu realizēties? Tas ir ļoti tāļu no Jums un kā tad Jūs atrastu iespēju izkļūt no mājām un palikt prom tik daudzas dienas? Tad, ja pieņemtu, ka Jūs maijā kāds neparedzēts notikums atbrīvotu no Jūsu bezgalīgajiem pienākumiem, La la la nebūtu visai patīkama uzturas vieta. Tas ir tāpēc, ka tā atrodas krietni augstu virs jūŗas līmeņa un tāpēc maijā tur vajag būt stipri vēsām naktīm. Un kas tad zin, kā viņi tur sevi apsilda? Varētu tad izgadīties tā, ka patikas vietā, jādomā par to, kā drīzāk kļūt no turienes prom? Ne, es domāju, ka šis sapņu kūrorts varētu būt izmantojams tikai vasaras mēnešos, jo par karstumu tur laikam nebūtu visai jāsūdzas? Kā būtu ar nākamām Melburnas Kultūras dienām? Bet laikam jau nekā?…

Savu Kalnakūļu Viktu es nobeidzu un manuskriptu aizsūtīju uz Ameriku. G. Jurjāns gādāja par apliekamā vāka un vāka zīmējumu. Kas notiks tālāk, tas vairs neatkarājas no manis. Tagad es daudz nokrāmējos ar kādu rakstu, kas domāts Dr. E. Dunsdorfa rediģētai grāmatai, par kuŗu es nezinu, kāds tai būs nosaukums un kad tā iznāks. Otrs raksts jāraksta tai pašai sidnejiešu sadomātai Rakstnieku dienai. Tas domāts kā ievadreferāts dzejas vakaram. Nekā vēl nezinu, par ko tur rakstīšu.

Drīz mums vajadzēs kāda stāsta avīzei? Bet ja Jūs ko rakstīsit, tad tas droši vien būs vajadzīgs Sidnejas rakstnieku dienām? Varbūt es drīkstētu kaut ko sakombinēt no tām piezīmēm dienas grāmatai? Ja domājiet ka ne, nu tad ne. Un kā ar tiem dzejoļiem, ko atsūtījāt – vai tos var drukāt?

Domāju, ka Jums būs arī jau piesūtīts aicinājums dot 2-3 dzejoļus, kuŗus tad sūtīs kādam komponistam uz Eiropu komponēšanai? Protams, ka tas izvēlēsies tikai tādus, kas viņam kaut kādā ziņā liksies piemēroti.

Liekas tā, ka Jūs it kā būtu kļuvusi dzīvāka nekā tas bij nesen atpakaļ? Kaut kāds iemesls jau tam būs? Tāpēc varbūt arī dzejoļi gadījušies un tas ir labi! Pie mums pamazām viss tuvojas kādām beigām. Sievieši, ja neskaita A. Neboisi, pilnīgi apklusuši. Arī Neboise tagad strādā kā skolotāja un ir tāpēc arvien jāskubina, lai kaut ko raksta. Bet ko tad lielu var panākt ar skubināšanu? Visi trīs mūsu dzejnieki gan turas. Bet tā kā arī E. Silkalns strādā kā skolotājs, bet Lindbergs ar Brēdrichu studē, tad arī tiem ir maz laika. Es pats esmu zaudējis uzņēmību un arī rakstu tikai tad, kad ar varu piespiež.

Kāda Jūsu adrese, ja grib sūtīt grāmatu? Mūsu pasta meitenes strīdas, ja grib sūtīt tikai uz Box 59 bez vārda.

Dzīve kļūst apnīkstošāka, ja vairs ir jāpilda tikai pienākumi un pat nezini, kam par labu. Cilvēks grib būt kas cits nekā tikai pienākumu vergs.

Nav nevienas markas mājās un ir sestdienas vakars, visus automātus es jau sen esmu izpircis, cik tādu ir Heidelbergā. Neviens tos vairs nepapildina un man jāgaida pirmdiena.

Jūsu J.K.

——————————————-

23. augustā, 1960.

Ar savām bēdām apsedzos
es kā ar siltu zemi,
vēl dziļāk, dziļāk ierokos.

Kā kurmis aklībā
tur ilgi guļot noklausos
vēl dzīves pulsi pukst.

Gan vēlreiz zeme atvērsies
kad stipra roka klauvēs,
ar asniem dienā raudzīsies.

Augšējās rindas ir apmēram viss kā man iet.

Lasu avīzē par Jūsu jauko, labi izdevušos rakstnieku vakaru. Gribu rakstīt (laikam bīstami top Jums rakstīt – Jūs esot vēstules lasījis rakstnieku vakarā…), bet nav laika, nav laika. Darot savus darbus vārdu pa vārdam izdomāju stāstus un kad ir brīvs brīdis, to vairs negribas domāt no gala, ir sajūta ka tas jau pabeigts, jādomā cits. Bet nav rakstīta ne rinda.

Rakstnieku dienās Sidnejā ieskrēju uz brīdi. Ja nebūtu izlasījusi avīzē, ka Jūs un visi citi senjori būs – nebūtu arī to izdarījusi, bet tādēļ tik daudz saņēmos. Tomēr – Jūs jau nebijāt. Un es nopietni domāju, ka būsiet. Zvanīju Inesei lai steidzas ar puķēm uz lirikas vakaru. Nezin kam bija atdotas viņas “shoking pink” neļķes, bet ne Jums. Uz brīdi redzēju citus rakstniekus – Ābeles, Neboisi, Blicavu, Leju. Bet ilgāk ko parunāt nebija laika. Vakarā uz balli abas ar Inesi gan gudrojām, bet trūka divu lietu, un tā es teicu meitēnam – ņem vien savu grāmatu rokā un es braucu mājās.

Nosūtu Jums to stāstu, ko lasīja Rakstn. dienās. Tas ir sasteigts, bet tādam nu tam jāpaliek. Uzrakstīju to trīs stundās sēdot Wyongas milkbārā, uz turieni aizbēgu no mājas. Te es gan varu domāt (dažreiz), bet ne domas izlikt uz papīra. Mani nervi vairs nepanes mūžīgo nemieru ar ko te jācīnās, ar pretējo spēku. Arī Inese šinīs brīvdienās, no 4 nedēļām tikai vienu bija mājās, nevarot te strādāt. Tā tas ir. Gaidu vasaru. Vasarā arvien ir mazliet labāk. Paps nav tik nervozs, visi nav saspiesti tik tuvu kopā, naktis siltākas, pie loga sēžot varēs rakstīt.

Nu apmēram esmu novaimanājusi par sevi. Satiekoties tā nebūtu – tad dzīve ir tieša, spēcīga un nav jādomā par nelaimēm, tad viss šķiet gaišs, bet rakstot vēstuli vispirms jācilā smagās nelaimju lietas, tikai tad var sākt rakstīt.

Pateicos par dzeju iespiešanu avīzē. Man arvien ir neērti, kad ir iespiesti mani dzejoļi. Kā kauns, kā nelabi – par daudz atklāts. Bet ko lai dara, jāatklāj viss, tikai tā ir “tautai līdzēts”, tad tā var atzīt vai nolikt.

Bij mana tēva tīrumi
gludeni, plati,
ik pavasari, rudeni
ecēti, arti.

Vidū vasarās
tur rudzi un mieži
vilnīt vilnīja
kā zaļas jūras,

kā zaļas jūras
zeltītiem viļņiem,
kā zeltītas jūras
uz rudens pusi.

Nu lielas jūras,
nu dziļas jūras,
tur mani aizsprostā,
šķir mani malā.

Ar svešu zemi,
ar svešu sauli
bij necilas nabagu
derības jāslēdz.

Šķiet pagājuši gadi kopš Jūs rakstījāt.|
Jūsu E. Dz.

P.S. No K. Freimaņa, referātā, saņēmu atzinības maniem rakstiem līdzīgi Jūsu teiktam. Tā tad vajadzētu strādāt. T.p.