8. sept. 60.

Jā, Jums taisnība – arī man, kad par to domāju, liekas, ka pagājuši gadi kopš Jums pēdējo reizi rakstīju. Bet Jums nevajaga domāt, ka tas būtu nevērības vai nolaidības dēļ. Man ar vēstulēm gāja tāpat kā Jums ar stāstiem – naktīs staigājot pa tukšajām ielām es esmu izdomājis vēstules, bet rītu, kad tās jāraksta – tās vairs nebija domātās, bet vienkārši esejas par dažādām lietām. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka tiklīdz nolieku sev uz ceļiem rakstāmmašīnu, tā tālāk viss veidoja parastā kārtā. Varbūt, ka vēstules jāraksta tikai ar roku? Varbūt, ka vēstulē īsti var pateikt to, kas vajadzīgs tikai tad, ja var vēstules rakstītājam teikt – tu? Ja jāraksta vēstuli un tomēr zini, ka visā kontinentā nav neviena cilvēka, ja gandrīz pat visā pasaulē, kam tu varētu teikt – tu, tad liekas, ka esi tik tālu no cilvēkiem vispār, ka spēji runāt vairs tikai ar sevi, citādi viss ir tikai – eseja. Esejas vajadzīgas avīzei. Ļaudis tās, ja vispār lasa, noliek pie malas un aizmirst.

Tais mēnešos, kopš neesmu Jums rakstījis, esmu zaudējis veselu rindu cilvēku. Par to bij jārunā. Bet ja to, kas sakāms, nepasaka īstā reizē, tad tas kļūst par nekad nepasakāmo vai arī par tukšiem vārdiem. Nepasakāmais ir tas, kas cilvēkus attālina, padara nedrošus, padara mazdūšīgus daudzās lietās. Rodas visādas aizdomas. Varbūt arī, ka cilvēks kļūst pārāk redzīgs, redz arī to, kas notiek aiz muguras.

Es esmu kļuvis ļoti mazdūšīgs. Tāpēc nekur labprāt nebraucu. Par braukšanu uz Sidneju bija gara sarakstīšanās. Es tūliņ teicu, ka nevaru braukt, bet laikam tik maigi, ka viņi to pieņēma par dižošanos, kas gaida lai vairāk lūdz. Bet no manas puses tās bij tikai bailes, ka saņemšu komplimentus, pēc kuŗiem tūliņ tikko tie pateikti, aizliek roku mutei priekšā, lai apslēptu žāvāšanos. Vai nu tas tā ir vai nav katru reizi, tomēr tas, kas reizi redzēts, nav no atmiņas izdzēšams. Laikam tās ir ļaunas domas. Bet ja cilvēks dzīvo pilnīgā tukšumā, tad viņš gribot negribot kļūst ļauns. Nekas no visa tā nav sūdzēšanās. Es zinu, ka Jums ir daudz vairāk iemesla sūdzēties par apstākļiem nekā man un tāpēc Jums par mani nav jādomā. Esmu bijis arvien diezgan liels tāļumnieks un ar laiku, piemērotos apstākļos viss palielinās.

Lai ar Jums nenotiktu tas pats, tad nepaļaujaties “tautas” domām. Tauta arvien par mums domā ko citu, kas tai būtu jādomā. Mūsu uzdevums nav darīt tai pēc prāta, tikai sev. Katrs dzejnieks ir dāvana tautai, bet nevis tās pasūtināmais zēns. Ja kādreiz gadās lieli lasītāji, tad tie atrod lielus rakstniekus arī savā laikmetā, ja ne, tad lielu rakstnieku nav. Šekspīru par lielu rakstnieku sāka saprast tikai 200 gadus pēc viņa nāves. Pie tam ne paši angļi, bet vācieši. Tagad jā! Tagad viņi ir lepni. Ibsena Brandu Vācijā izrādīja tikko tas bija parādījies, uz 10–12 skatuvēm reizē. Bet Norvēģijā par to tikai raustīja plecus un pirmo reizi izrādīja tikai 20 gadus pēc sarakstīšanas.

Rakstiet tādus dzejoļus, kāds ir tas, kuŗš ir Jūsu vēstules sākumā. Tie neprasa tik daudz laika kā stāsti un tomēr nav nekas mazāks kā tie. Kā jau teicu, vajag to, kas jāsaka, tūliņ teikt, citādi tas ir zaudēts. Bet nepateikto domu un pārdzīvojumu zaudējumi nepazūd – tie nogrimst zemapziņā un var nākt vēlāk mums par ļaunu.

Būsiet lasījusi, ka 5 jaunie dzejnieki izdod savu dzejoļu krājumu – Kvintetu. Protams es to esmu jau lasījis, jo man bij jāraksta ievads. Es ar to nomocījos veselu nedēļu, jo bija jācīnās lai tas neiznāktu par garu. Visi kvintetieši ir nopietni puiši. Tāds pat ir grāmatas iekārtotājs Plato. Es par viņiem visiem esmu ļoti labās domās.

Ko Jūs sakāt par Ainas Neboises stāstu Aizliegšana? Protams, viņa nav dzejniece tā kā Jūs, bet moderna eseiste. Eseistiem galvenais ir stils un tas ir jāizstrādā. Jums ir citādi, Jūs to bieži dabūjiet jau gatavu līdz ar jūtu vai domu. Ar Neboisi tas tā nav un tāpēc man ar viņu jāplēšas, jo viņa grib rakstīt kā dzejniece. Bet iespējams, ka viņa reizi sāks pati sevi saprast un tad būs labi. Citādi viņai ir iekšā liels krājums pulvera. Viņai ir labi apstākļi, viņa ir skolmeistariene un var izmantot brīvlaikus rakstīšanai. Viņas vīrs ir zinātnieks un pie tam ar humoru (kas ir retums), tāpēc arī Ainai Neboisei ir nesalīdzināmi labāk kā Jums.

Par sevi grūt ko teikt – bail, ka nepāreju esejā. Amerikā pašlaik iespiež Kalna Kūļu Viktu. Lai to dabūtu vākos, vajadzēja steigties, jo grūt ticēt, ka pēc pāris gadiem vairs varēs iespiest kādu romānu, bez kādu organizāciju atbalsta. Bet man steiga nāk par ļaunu, romānus es rakstu gadiem ilgi. Tādēļ ir skumji, ka Vikta, kas droši vien būs mans pēdējais iespiestais romāns, ir sasteigts. Vikta un Vaļa Lisičkina (Rūsā ) ir divas pretējas dabas sievietes, kuŗas esmu mīlējis vairāk kā jebkādu reālu sievieti.

Daudz domāju par nākamo romānu – tas būtu Jāņa Reitera (1632–1695) traģēdija. Bet tas ir vairāk sapnis kā kāda realitāte.

Rakstnieku vakars, kuŗu avīzē tik nejauku bij tēlojis Arnolds Šmits, bij pavisam ordinārs. Manas vēstules, protams bija izdomātas un tikai niekošanās, jo rakstnieku vakari man nepatīk. Tas ir tādā veidā kā tagad. Es gribētu lai tikai rakstnieki un dzejnieki rīko savā starpā tādus vakarus. Tagadējo rakstnieku vakaru apmeklētāji visumā atgājuši atpakaļ uz Apsīšu Jēkaba laikiem un spiež arī rakstniekus sev līdz.

Mums bij sarakstīšanās ar K. Gulbergu Zīverta un Anuila lugu lietā. Gulbergs ir mākslinieks, kādu Melburnā nav. Man jāraksta par Ibsenu, kad viņš sāks spēlēt Spokus. Ibsenam ir tāds pantiņš:

Dzīvot ir kaŗot pret tumsas spokiem
prāta un dvēseles dziļumos,
dzejot – ir spriest pastaro tiesu
pašam par sevi.

Tas ir brīnišķīgi pareizi izteikts atzinums par to, kas ir dzejnieks. Jūsu dzejolī es iespraudu vienu vārdu un apmainīju divi rindas. Domāju ka tas nāk dzejolim par labu un tas tad kļūst pirmšķirīgs. Ja esat ar mieru, tad tā to varēs iespiest?

Un beigās man ir lūgums: neliekat iespiest avīzē Satikšanās Lalaila ielas viesnīciņā. Lai stāsts paliek man kā vēstule. Var taču būt tā, ka tas, kas nekad nav bijis un nekad nebūs, tomēr ir, tomēr var kļūt uzglabāts kā kaut kas, kas ir bijis? Bet, protams, Jūs variet manu lūgumu neievērot, jo nekas jau ar to nenotiks, nekas nemainīsies.

Vēstuli es nelasīšu pats, es to tūliņ ievietošu aploksnē, jo citādi tā varētu arī neaiziet pie Jums. Es atvainojos par rokrakstu – vakar man atkal operēja labo aci un es to lāga nevaru lietot.

Jūsu J. K.

13. sept., 1960.

Jau vairākas dienas taisos Jums rakstīt, bet arvien kaut kas aizstājas ceļā, arvien jādara kas neatliekams. Tagad kā liekas nekas negadīsies, es ar nodomu neiešu pārkontrolēt vēstuļu kasti, jo tur var gadīties atkal kaut kāda steidzama lieta. Iešu pēc vēstulēm tikai pēcpusdienā, tagad ir vēl priekšpusdiena.

Jūsu stāsts par Lalaila ielas viesnīciņu bij mazs solis uz priekšu, ja to salīdzina ar Kaimiņu. Stāstījums ir kļuvis it kā vieglāks, graciozāks. Varbūt tas ir Anuila iespaids? Bet var jau būt, ka Jūs uz to pavedinājusi pati situācija? Bet lasītāji, kas tagad nav ne viegluma ne grācijas sapratēji, bet ciena rupju un nemaskētu, pat bērnišķīgi tiešu lietu apgaismojumu, droši vien būtu stāstu vērtējuši par zemu.

Arī šie dzejoļi, ko pēdējā vēstulē atsūtījāt bij labi. Ja būtu iespējams tos biežāk rādīt lasītājiem, varētu tos pieradināt pie Jūsu stila. Bet dzejoļi parādās reti un patiesībā neviens tos neskata tik nopietni kā tie domāti. Šo dzejoļu priekšrocība ir tā, ka tais valda kāda viena doma, kāds skatījums, kuŗu labi jūt. Atkrīt garo dzejoļu neizbēgamā liekvārdība, ar kuŗas palīdzību jāsaāķē kopā svarīgās vietas. Jums nevajaga uzskatīt šos mazos pantiņus par niekošanos, bet par vissvarīgāko lietu. Ko nozīmē vairāku domu apvienojums? Tam arvien ir jāizceļ kāda pamatdoma, kāda nojauta, kas varbūt nav īsti skaidra. Tas ir lieliski, ja var tūliņ pateikt kaut ko tik skaidru, ka tam nevajaga nekādu palīgpaskaidrojumu. Jūsu dzejoļos tas tā dažreiz ir. Varbūt tāpēc, ka Jūs sākāt domāt dzejiski, ne tad kad Jums bija 18 gadi, bet tikai tad, kad tik veca Jūsu meita. Jaunais nav ne vērotājs, ne domātājs, bet jūsmotājs, un tas viņam liek teikt vārdus, kuŗu nozīmi viņš ne arvienu pats saprot. Jūsu pasaules skatīšanas veids ir līdzīgs lielā vācu romantiķa Fridsricha Holderlina skatīšanai. Tas ir reizē skatīties, domāt un pārdzīvot. Es to saucu par kontemplatīvo skatīšanas veidu, tā īsāk izsakot to, ko domāju. Tas nav moderns skatījums, jo tā pamatā ir celtnieciska, formu veidojoša, dzīvību cildinātāja tendence, kurpretī modernās dzejas, (kaut arī ne vienmēr) tendence ir dzīvības noraidīšana vai tās abstraktā tendence.

Jā, un tad Jums jāatsakās no domas, ka mums ar savu mākslinieka darbu jākalpo kaut kam, kas ir ārpus mums, lai tas arī būtu kaut kas nezin cik augsti cildināts. Ar mākslu nav nekam jākalpo, tā ir tikai jāsaprot kā sava es misija. Mākslinieks nav nejauša parādība. Tas, ka kāds tāds ir, ir viņa pagātnes dāvana. Dāvana, kas gatavojusies gadusimteņiem ilgi un beidzot parādījusies kādā indivīdā kā viņa personības augstākais vaiņagojums. To parādīt ir mākslinieka pienākums, ar ko viss beidzas. Viņam jācenšas lai savu dāvanu parādītu vispilnīgākā veidā, jo ar to tad ir piepildīta dāvināšanas jēga. Kalpot ar mākslu kaut kam, kas ir šī laika interesēs, ir mākslas apvainojums. Tie kas spēj un grib, vai jūt, ka kāds mākslas darbs nāk viņiem par labu, var to izmantot. To viņi vienmēr arī darījuši un parasti aplami. Bet mākslinieks par to nav vainojams.

Var jau būt, ka Jums šīs mans mākslas izpratnes veids nav tik viegli pieņemams, bet pie tā ir neizbēgami jānonāk, ja negrib pazaudēt savu seju. Un kā gan citādi dzejnieks vai cita veida mākslinieks lai samierinās ar vienaldzību, nicināšanu un pat naidu pret to, ko tur par vislabāko? Velti ir prasīt no parastā cilvēka mākslas saprašanu un velti ir arī par to uztraukties vai dusmoties, ja tās trūkst. Māksla savā būtībā ir augsta garīga aristokrātisma lieta, tāpēc velti prasīt lai to saprastu visi.

Protams tās nav tikai manas domas. Ja tās būtu, es tām neuzdrošinātos ticēt. Gan vēlu, bet tomēr sāku saprast, ka taisni šīs domas ir valdījušas jau gadsimteņiem cauri viscēlākajās galvās sākot ar Zalamanu un beidzot ar Jāni Poruku.

Bet dzīve rit tālāk. Bij studentu kluba rīkotais vakars. Tur A. Jurjāna kundze lasīja manus dzejoļus. Bet I. Lindbergs stāstu. Viņiem tur ir kāda nevaldāma meitene, kas jau trīs gadus plēšas pēc Sarmas vakariem un grib piedabūt matemātiķus, ķīmiķus u.t.t., lai tie nāk klausīties. Dažreiz viņai padodas, dažreiz ne. Šogad viņa satraukta zvanīja, klausītāju būšot maz un vai es vispār gribēšot nākt. Teicu ka esmu ar mieru ja ir 5 klausītāji. Viņa bij sameklējusi ap 15.

Novembrī laikam būs Krūzas, bet decembrī Damberga piemiņas vakari. Man tur jārunā. Runāšu arī, kaut bez cerības, ka tas kādam būtu vajadzīgs.

Pie mums pašlaik plaukst ceriņi. Bet tie ir še tādi pat trimdinieki kā es. Viņi ir kautrīgi, tikai pa retam mirklim es iedrošinos tiem tuvoties. Līdz ar ceriņu smaržu mani apņem pagātne, par kuŗu nav iespējams domāt, lai nezaudētu jēgu.

Jā, dzīve rit tālāk un lai rit.
Jūsu J. K.