Decembris 1959 (Ķikure/Kikure)

1959. 8. 12.

Par laimi akadēmiskā klase nenodibinājās, jo visas organizācijas (korporācijas, vienības etc.) atzinušas ka studenti ir tā pārslogoti ar darbu, ka strādāt semināros ārpus tieši nepieciešamajām lietām viņiem nav iespējams. Tās jau bija arī manas domas, jo esmu pārliecināts, ka studenti tagad ir piespiesti strādāt līdzīgi skolniekiem un tāpēc viņiem nav brīva laika ārpus universitātes darba. Šie prof. E. Dunsdorfa domātie darbi, kam ir tīri patriotiska daba, pie tam vispār nevar jaunatni saistīt, jo viņi ir tik praktiski noskaņoti, ka nevar saprast kādu darbu, kam nav praktiska pamata. Lai kā, es jūtos ļoti atvieglots, ka man atņemts nepatīkamais mācīšanas darbs, kuŗš man ir pretīgs. Es tagad visus savus skolotāja gadus atceros ar dziļu nepatiku, jo esmu pārliecināts, ka tie ir manā dzīvē lielākā neveiksme. Tagad domāju, ka būtu cits cilvēks, ja mani tik ilgus gadus nebūtu pinekļojusi skolas atmosfaira.

Nu, ka nebrauksit uz Kultūras dienām, tas nekāds liels zaudējums Jums nebūs, jo tās ar katru gadu kļūst saturā seklākās un patiesība izvēršas tautas svētkos, kur ļaudis sabrauc satikties un drusku papriecāties. Mani šīs dienas nekad nav saistījušas un arī tad, kad tās ir Melburnā, es apmeklēju tikai pāris sarīkojumus. Rakstnieku rīti vai vakari arī nedod nekādu iemeslu priecāties. Galvenais tur tas, ka ļaudis dabū redzēt, kādi izskatās cilvēki, kas raksta stāstus un dzejoļus. Man šādās reizēs arvien ir tāda sajūta, ka esmu kāda filmzvaigzne kas ubago pēc aplausiem…

Sidnejieši tagad izdomājuši atsevišķas “rakstnieku dienas”, kas tad nu laikam notiks nākamā gada rudenī Sidnejā. Arī par to es nejūsmoju un nedomāju ka tās mani varētu aizvilināt uz Sidneju. Pasaule man visskaistāka liekas tad, ja par to domāju savā istabā. Bet tikko es no tās izeju, viss liekas tik šaurs un tukšs, ka ilgojos tikt atpakaļ savā mūka cellē.

Pagājušā sestdienā biju Jauktā kora koncertā Melburnas universitātes Vilsona aulā. Neatceros vai neesmu Jums jau kādreiz rakstījis ka tā atgādina lauku šķūni Latvijā, kur nav ne mājības, ne arī akustikas, tāpēc tagad esmu jau aizmirsis, ko tur dzirdēju.

Rītu vai parītu jābrauc skatīties O. Bišenieka izstādi, kas man arī jādara pienākuma pēc, jo viņa diezgan forsētais un naivais “abstraktisms” mani nesaista. Vietējās avīzes B. cildina, kas ir mazliet komiski, jo tas ko tās uzskata par tik modernu, ir jau sen novecojies un kļuvis par pagātnes mākslu. Bet kas Eiropā noticis 50 gadu atpakaļ, tas šeit vēl ir moderns.

Kādēļ Jūs ļāvāt Inesei nodarboties ar trijām valodām? Labi strādāt iespējams tikai ar vienu. Cik esmu varējis pavērot Melburnas universitātes valodniekus, (gan pazīstu tikai divus) tad arī ar to pašu vienu viņi nekur tālu netiek. Īsā laikā un pie tās steigas, ar kādu šeit dzen studentus, gan nav iespējams neko nopietnu iegūt, viss iet pavirši un sekli. Bet varbūt ka Sidnejā tas labāk? Un kādēļ tas viss? Lai kļūtu par skolotāju un strādātu par samērā niecīgu atalgojumu?

Būtu tomēr interesanti Jums paklausīties Kultūras dienās, kā tas Freimanis komponējis Jūsu jauko dzejoli. Kā honorāru prasiet, lai mazākais dod Jums notis, jo tad varēsit pati pārbaudīt – cik komponists spējis uztvert dzejoļa saturā domāto jēgu.

Sūtot sava Kaimiņa manuskriptu Laikam, domāju Jums būtu jāpasaka, ka stāsts godalgots no mūsu Preses kopas žūrija. Bet kādas sevišķas nozīmes jau gan tam nav. Viņi ņems vērā tikai to, cik stāsta saturs piemērots laikraksta stilam. Nekāds augstais jau tas nav un nekādu sevišķu literatūru mērauklu viņiem arī nav, tāpēc domāju, ka viņi to noraidīs.

Es gan vienu brīdi domāju, vai nedot Kaimiņu mūsu Arn. Šmitam, lai viņš to sūta Rabacim, kuŗš viņam esot tuvu pazīstams, tāpēc arī to nosūtu Jums ar novēlošanos. Bet beidzot man likās, ka labāk būs, ja Jūs sūtīsit stāstu bez starpniekiem. Mazākais es pats esmu tā vienmēr darījis un man nav bijis jāpārmet, ka esmu izmantojis virtuves ieeju. Kaimiņš ir labs stāsts un ja to noraida, tad ir jābūt kādam sevišķam iemeslam.

Pie manis, cik atceros, ir vēl Kaimiņa manuskripts rokrakstā. Sūtiet stāstu ar gaisa pastu, tad ir iespējams, ka tas iekļūst jau nākamā gada janvāra vai februāra avīzē literārajā pielikumā. Novēlu sekmes.

Laika adrese: Latvian Newspaper “Laiks”, 232 – 76 St.,
Brooklyn 9, N.Y. USA.

Jūsu J. K.