Novembris 1959 (Ķikure/Kikure)

1959. 13. 11.

Nezin cik reižu neesmu jau gribējis Jums rakstīt, bet arvien atlicis un atlicis, gaidīdams labāku gara stāvokli, jo rakstot sliktā var arī to pasliktināt otram. Bet tā kā nav cerams sagaidīt ko labāku, bet pat sliktāku, tad beidzot jāraksta. Sak, kas jau nu ir, lai ir.

Slikts gara stāvoklis man ir arvien, kad beidzu kādu lielāku darbu. Man tas ikreiz nozīme izkrist no kādas pasaules, kur viss ir zināms, pazīstams un dažreiz arī pavisam neprātīgi mīlēts. Visu manu darbu jēga ir tā: radīt pasauli, kuŗā paslēpties no īstenības. Kad nu darbs ir nobeigts, es jūtos pilnīgi viens kā kādā nezināmā mežā, kur mani nekas nesaista. Un visu to laiku, kamēr neesmu atradis kādu citu, jaunu zemi, kur no jauna paslēpties, esmu kā slims. Tagad, kad rakstu Kalna Kūļu Viktas pēdējās nodaļas, es jau pārdzīvoju šo pamestības stāvokli un aizmirstu to tikai tieši tais stundās, kad rakstu. Ik rītus pieceļos ar nejauku sajūtu par nākamo dienu, jo droši jau nevar zināt vai ko uzrakstīšu vai ne. Kalna Kūļu Vikta daudzās vietās ļoti cieši saistās ar manām pagājušām dienām. Es ar nodomu tur runāju par daudzām personām, kas reizi pieskārušās manai dzīvei kaut ar laipnu vārdu vai smaidu. Lasītājs tur redzēs tikai ne vairāk kā niecīgu vārdu vai mazu epizodi, bet no manas puses iekšā tur ik vārdā ir dziļākā pateicība tiem cilvēkiem, kas man pieskārušies, paši to nemaz neapjaušot, cik daudz tas nozīmējis man. Protams, mana pateicība nāk pārāk vēlu, jo lielais vairums manis pieminēto personu jau ir citas pasaules iemītnieki. Tās ir tik mazas cilvēciskas būtnes, ka viņas nebūs nekur pieminētas kā varbūt tikai kādos dzimtsarakstos. Bet man tās ir palīdzējušas radīt pasauli, kas pieder tikai man. Un tāpēc viņas man ir tik pat ievērojamas kā kādas zvaigznes. Un tagad es jūtu to priekšā dziļu godbijību un pateicību, kamēr tie cilvēki, ar ko man tagad jāsatiekas, liekas sveši.

Jā, trīs gadus es varēju dzīvot šai pasaulē un nu man tā jāatstāj un es vēlētos nekā nejust un kaut kur pazust. Bet kā tad lai pazūd? Man bija jāuzņemas latviešu literatūras semināra vadīšana akadēmiskajā sestdienas klasē. Praktiski tas ir tā: man jāizdala apmēram 12 temati un jāvada izstrādāto referātu nolasīšana ar debatēm. Tas var vilkties mēnešus divus – no decembra līdz martam. Referenti būs dažādu Melburnas universitātes fakultāšu studenti – matemātiķi, dabaszinātnieki, ķīmiķi, inženieri u.t.t., ar diezgan vājām zināšanām latviešu valodā, nerunājot nemaz par literatūru. Ko patīkamu šādā stāvoklī var gaidīt? Es pretojos cik varēju, bet izvairīties nebija iespējams. Mēs jau esam tik nabagi šais lietās, ka atrast kādu, kas varētu būt manā vietā klases vadītājam nebija iespējams, bet izjaukt ar savu atteikšanos visu lietu man nebij dūšas. Šī semināru lieta ir otrais iemesls, kas atņem dzīves prieku.

Tas nu būtu par mani un Jums no tā nevar kļūt ne auksti ne karsti, tāpēc tas ir tikai aizbildinājums nerakstīšanai.

Jūsu Ingi es nesolu sameklēt kaut cik droši, jo piedabūt D. kungu, lai viņš to izrok no vecajiem avīžu blāķiem, ir gandrīz neiespējami. Tāpēc – tikai varbūt.

Jā, tas laikam ir tā, ka Jums jāraksta par to, kas ir svaigs Jūsu sirdī. Jūs jau esiet romantiķe un tāpēc variet runāt tikai par to, kas ir pilnīgi Jūsējs, izjusts, izdzīvots, pārvarēts un pārvērsts par Jūsu īpašumu. Un neviens romantiķis jau nejūt gadus. Tos jūt tikai prāta cilvēki. Jā, Jūs esiet vēl ļoti dzīva, gandrīz neticami dzīva un senāk es par to ļoti daudz domāju, staigādams pa naktīm Heidelbergas ielās. Es arī tagad nešaubos pa Jūsu nesalaužamo dzīvīgumu un ja kas mani padara neticīgu un nomāc, tad tās ir tikai bailes, ka Jūs paliksit tukšumā, kur Jūs neviens nedzirdēs un nesapratīs. Mēs šeit ejam pretī tukšumam – vēl pamazām bet tomēr droši. Tādēļ es gribēju dabūt Jūsu darbus ārpus Austrālijas, lai varbūt kaut kā tos pietuvinātu grāmatai. Grāmatas uzglabājas ilgāk, avīžu raksti pazūd. Bet ja jau pašam izdodas panākt ļoti maz un ar smagām pūlēm, ko var darīt otra labā? … Tagad es tik daudz par Jums vairs nedomāju, ar laiku vislabākā griba un domas kļūst nevarīgas.

Ar novembri izbeidzās stāstu sacensība mūsu avīzē. Es domāju, ka Jūs diezgan droši varat cerēt uz godalgu, varbūt pat pirmo. Es pats neesmu spriedējos, bet domāju, ka tie visi ir Jums labvēlīgi. Laikam godalgas izziņos Kultūras dienās Sidnejā un Jūs pati varēsit paziņojumā noklausīties.

Runājot par vietējo dzīvnieku vai augu nosaukumu lietošanu literatūrā domāju, ka būtu jāturas pie vietējās izrunas, pielāgojot latviešu valodai. Tātad jārunā par megpaju, nemeklējot kādam Latvijas putnam to varētu pielīdzināt. Palaisties uz valodnieku domām tīri praktiskas dabas literāros jautājumos man šķiet būs veltīgi – viņu padomus neviens nespēs pildīt.

Jā, par Jūsu Kaimiņu. Domāju, ka Jums pašai tas jāsūta Laikam. Tagad ir dažs kas mainījies un manas pozīcijas tur vairs nav tās, kas bij senāk. Pēc tam, kad Rudzītis noraidīja manu Mīļo pilsētu, es to nodevu Skrastiņa apgādam – Rudzīša ienaidniekam. Tāpat arī mana pēdējā grāmata Gadsimteņi iznāca Skrastiņa apgādā. Laikā tās netiek ne atzīmētas, ne recenzētas. Ja es Jūsu stāstu sūtītu un to nepieņemtu, tad man būtu jādomā, ka tas notiek manis dēļ. Ja Jūs pati to sūtat un to arī noraida, tad tas varētu būt izskaidrojams tikai tā, ka Jūsu stāsts ir par smagu Kindergartena lasītājiem, bet nevis mākslinieciskās nevērtības dēļ. Jūs tomēr ar to neko vairāk nevarat zaudēt kā sūtīšanas maksu un vienu manuskripta eksemplāru. Tāds ir mūsu tagadējais stāvoklis – ar kāda darba patieso vērtību rēķinās maz vai nemaz, bet vispirms prasa, cik tas atmaksāsies. Laiks šai ziņā ir ļoti jūtīgs un no katra darba prasa, lai tas vienādā mērā interesētu kā vecmāmiņu, tāpat arī viņas mazmeitu. Bet rakstniekam var būt interese rakstīt vienai vai otrai. Es, piemēram, rakstu tikai vecmāmiņām, mazmeitas mani nesaprot un t.t.

Jūs dzīvojat tālu no tagadējām lietām un tāpēc Jums dažs kas no tā ko teicu, var likties nesaprotams. Es esmu tām tuvāks un man vienā otrā lietā ir piedzīvojumi, tāpēc par dažu ko nav nekādu ilūziju.

Neko nezinu par Kultūras dienām, vai tur būs kāda teikšana arī rakstniekiem un kādā veidā? Tas ko esmu pa ausu galam dzirdējis, nav nekas iepriecinošs. Bet var jau būt, ka nav tik ļauni un ka kaut kas tomēr sanāk, ko var saukt par patīkamu.

Kā klājās Jūsu meitenēm? Drīz jau sāksies brīvdienas un tad viņas būs pie Jums. Kaut kur netālu jābūt Jūsu dzimšanas dienai. Tāpēc mans sveiciens Jums.

Avīzē redzēsit bēru ziņojumu par kādu Irmu Puņenovu. Tā mana krustmeita, māsīca un skolniece – cilvēks, kuŗš gribēja būt man tuvs un nespēja tāds būt. Viņa nomira pēkšņi un mūsu starpā viss palika neizlīdzināts.

Jūsu J. K.

24. 11. 59. (Wyongā)

Jūsu vēstule bija ilgi gaidījusi Wyongā. Dzidra man nav vēl nolikta pastnieka amatam, viņai vēl mazliet bailes palikt vienai pilsēta, lai arī šī pilsēta ir maza to padara bīstamu lielais Sidnejas “haivejs” kas iet cauri un tur mašīnas drāžas bez prāta.

Jūsu noskaņu pret Jūsu darbiem un tiem cilvēkiem ar kuŗiem viņos dzīvojat, saprotu gluži labi. Tikai pati to vēl pilnīgi neesmu pārdzīvojusi, jo varu nodoties pagaidām tikai sīkiem darbiem. … Cerams, Jūs drīz radīsiet sev atkal jaunu pasauli – atkal kādu lielāku darbu.

Sabiedriskais darbs, kas Jums jāuzņemas, sākumā varbūt Jums šķiet nepatīkamāks, kā tas būs vēlāk. Jūs satiksiet jaunus cilvēkus un viņu domas. Tas ir ļoti daudz. Vairāk par to jau nekā nav.

Par Sidnejas Kultūras dienu rakstnieku vakaru, zinu tikai tik daudz, nē, ne zinu – dzirdēju, ka tas būs jauno dzejnieku parāde. Bet vai jauno gados vai darbos, to es nezinu. Vai Šmugajs nebija izteicies kādā recenzijā, ka Lācim jālasa viņa lirika? Ja tā, tad gadi redzams nekrīt svarā tikai jaunums dzejā.

Es laikam nepiedalīšos nekur – par dzejnieci neesmu kļuvusi un mākslas izstādei neesmu nospiedusi savas ofortu plates. … Nezinu arī vai pati uz šiem svētkiem varēšu ierasties. Viss jau ir atkarīgs no vistām! Kā ikdiena, tā svētki.

Meitenes gan ļoti taisās, sevišķi Inese un grib arī “famīliju” līdz. …

Dzidra dūšīgi mācās, caurām dienām zīmē cilvēciņus (sejas un kustības), arī sporto, lec augstu. Bet viņas piedalīšanos Statesportos izjauca saaukstēšanās. Inese savu disku vairs nemet laikam nemaz, jo nav laika. Viņa ir ļoti nodarbināta universitātē. Tik daudz jālasa ka netiek galā. Jau sākumā viņa gudroja, vai trīs valodas un psicholoģija nebūs par grūtu laika ziņā. Un tā arī ir. Franču valoda viņai patīk vislabāk patreiz. Tāpat Dzidrai.

Es lasu no Ineses grāmatām cik varu un tad mēs mazliet pārspriežam un abas esam apmierinātas. Viņai jāraksta arī par Virdžiniju Vulfu. Tikko kopā lasījām Dalloway kundzi. Inese bija vienu nedēļu mājās, vidū starp lekciju izbeigšanos un eksāmenu sākumu. Gribēja gulēt zem kokiem un mācīties, bet lija visu šo nedēļu, ne vienu dienu nedabūja pavadīt – zem kokiem. Patreiz viņa liek eksāmenus. … Man Inese atstāja Anouilh lugas (franču valodā) – tās noriju vienā paņēmienā. … Bet Moriaks un Aymee tā nelien iekšā. Turpretī divas Camu grāmatas arī bija kā vilkam zemeņoga. Pati nezinu kādēļ tas tā. Valoda vairs nav tā kas traucē lasīšanu. Jeb varbūt vēl pa daļai. …

Rakstu atkal dienas grāmatu. … Beidzot riskēju, ja arī to pazaudētu. … Atdošu uzrakstītās daļas Inesei. Viņa ir mans mazais labais eņģelis. Mīļa meitene viņa ir. Viņa visu ziemu staigāja garajās biksēs – kaut tam niknajam “bikšu karalieņu” pretiniekam (Latv. avīzē) viņu varētu parādīt cik maiga un jauka viņa biksēs izskatījās – kā rūķītis, citi teica arī – slaida, sievišķīga. Jā, sievišķība ir tāda lieta, ko bāz kur gribi, viņa spīdēs cauri. Parādīju Inesei to vēstuli par bikšu karalienēm. Zināt ko viņa teica? “Vissievišķīgāka es izskatītos – bez nekā. Bet jāģērbjas tomēr ir, (tā esmu izlēmusi) kā ziemu tā vasaru – to kas siltāks ziemā, to kas vēsāks vasarā…”

Protams, viņa ir samaitāta meitene un es viņu samaitāju. Pirmais, ko teicu, kad viņa lika somā savas drēbītes, lai brauktu uz Sidneju, uz ziemu universitātē, bija – “nopērc siltas, garās bikses”, un viņa mani klausīja.

“Ak laiki, laiki kā ūdeņi zili
pāri pār galvu man plūst...”
                   (vai – grūst, tur bija?)

Tā laiki plūst arī pāri paražām, uzskatiem, tikumiem un netikumiem, un tas ir tā, kā vajaga.

Atbrauciet uz Kultūras dienām. Pamaisīties vēl vajag pa šo pasauli, ir jau viņa arī skaista un laba.

Par Jūsu attiecībām ar H. Rudzīti nebrīnos. Tas laikam gadās viegli, ka lieli vīri tā uzvedas. Tādēļ, lūdzu sūtiet Kaimiņu un Laika adresi man, sūtīšu pati, (man nav neviena Kaimiņa eksemplāra.) Vai Jums ir kāds padoms, kas man pavadvēstulē jāsaka? Rudzīti mazliet pazīstu, tas ir tik daudz, ka Vācijā aiznesu tam dažus savus stāstus un viņš atbildēja, ka tos izlasījis, esot – valoda laba, tēlojums saistošs. Paturēja vienu iespiešanai savā žurnālā Laiks, bet tas nenotika, jo tūlīt viņš dabūja atļauju izceļot uz Ameriku. Viņš, protams, mani neatceras. Un tas arī nav svarīgi.

Cik jauki ka dabūšu godalgu. Man vajadzīga nauda – peldkostīmam un pildspalvai, rakstu ar tām, kas bērniem paliek pāri, šī pati, kā redzat, sviež tinti ārā.

Mans skolēns ierodas, aiz loga nozib divritenis. Tagad sāksies radio mūzika bez mitas līdz vakaram. Hitsongas. Vienīgais mierinājums, ka esmu bērniem spēlējusi labu mūziku, lai arī ne lieliskā izpildījumā, un tā viņos ir kaut kur iesēdusies, viņi ir atsaucīgi mazākais tai klasiskai mūzikai ko es esmu spēlējusi.

Jūsu E. Dz.

P.S. Skumji, ka Jūsu māsīca šķīrusies no Jums un viss palicis neskaidrs Jūsu vidū, neizlīdzināts. Bet tā tik bieži ir, un tas it kā liecina, ka beigu nav, viss turpinājās. T. p.

Leave a Reply