Wyongā, 7. 1. 61.
Un tagad man jāraksta Jums, kas neesiet gluži tas, kas bijāt. Jūs esiet kaut kas dzīvs, zūdošāks, nezināmāks. Tās tomēr bijušas tikai domas, ne cilvēks pats, ar ko mēs šos gadus esam sarakstījušies. Kaut kas vairāk līdzīgs nedzīvam tēlam, lietai vai – robotam. Un tagad, zinot dzīvo cilvēku kam rakstu, ir it kā grūtāk rakstīt, lai nekļūtu monotons, nerunātu tikai par sevi, kā es to agrāk esmu darījusi. Bija velēšanās runāt un es runāju. Tagad šķiet – būtu jāved saruna, ne monologs, jārunā par kaut ko kas arī Jūs interesētu, kas darītu Jums ko labu, ne par to vien, kas man no sevis “jāaizrunā”. Bet ja vēstules vēl ies turp un atpakaļ, būs jārunā tomēr par sevi…
Šovakar pirmo reiz pēc atbraukšanas mājās, esmu viena. Citi aizbrauca uz kino. Manā rīcība trīs stundas. Vienu jau nodauzīju klavieres, (viņas dabūja labu sutu, jo neskan tā, kā Kreišman kundzes klavieres, un kā klavierēm jāskan).
Dzidra bija mani aizvietojusi labi. Pīlēni visi veseli, viss kārtībā, tikai Dzidra pati bālāka, nocīnījusies ar olu tīrīšanu. Un te ir lijis un lijis, viss pāri galvai aizaudzis ar zāli. Tik sazēlis viss šķiet te vēl nekad nav bijis.
Pēc Melburnas, pēc pilsētas, te ir īsti džungļi, bet mežonīgi un skaisti. Kaut tikai varētu no tā visa ko veidot, no kalniem, mežiem, mākoņiem, cilvēku dzīvēm, putnu un dzīvnieku dzīvēm, kas te izdeg.
Šovakar jūs visi esat pie Kreišmanes kundzes. Jāsaka – man nav vēlēšanās tur būt un spriedelēt un runāt. Man tagad būtu jāstrādā. Izbrauciens uz Jūsu pilsētu, tās dažas dienas tur un daži cilvēki – man pilnīgi to pietiek kādam laikam… Viss, viss jau bija ļoti labi, labāk kā varēju iedomāties, bet uz ļoti labi – ir grūt turēties, ir jāslīd lejā. Lai tas nenotiktu, labi vien ir, ka esmu viena un varu saņemt spēkus, lai citreiz, kad atkal būšu jūsu vidū, es būtu paaugusies…
Jūs šovakar varbūt pieminēsiet arī mani, vai tad Jūs teiksiet: “Es domāju, ka viņa ir gara, slaida meitene, bet viņa nav, es pievīlos.”
Man arvien šķiet, ka citi dzīvi dzīvo, bet man kopš ilga laika jau, tā skrien garām, nevaru satvert to, tā noslīd kā uz lentas gar acīm. Reti ir tie brīži kad viņa piestāj. Vakarā pirms manas aizbraukšanas un var teikt, visu laiku kamēr biju tur, dzīve ļāva sevi dzīvot. Esmu ļoti apmierināta ar savu ciemošanos Melburnā. Es būtu vēl labāk jutusies, ja Kreišmanes kundze nebūtu mani tik ļoti mēģinājusi izpētīt, saprast, redzēt, novērtēt… Bet viņa bija ļoti jauka un deva vienu otru derīgu aprakstu par citiem. Parasti es cilvēkus iepazīstu lēnām, un bieži arī varbūt kļūdos viņu atšifrēšanā. Bet es arī ar to nenopūlos. Tādēļ Kreišmanes kundzes straujā manis pētīšana mani it kā baidīja un es pret viņu varbūt biju atturīgāka, kā būtu vēlējusies.
Norakstu Jums (uz atsevišķas lapas) mana vakara Sidnejā programmu, kādu to ir sastādījis Freimaņa kungs. Freimaņa kungs raksta, ka savu referātu sadalīšot pa daļām un runāšot ik pirms stāsta un dzejoļa. Pēdējais stāsts jālasa man. Pirmos 2 stāstus un dzejoļus lasīs Sidnejas Latv. teātra aktieri.
Lūdzu izmeklējiet vietu programmā, kur lai būtu Jūsu dzejolis. Būšu ļoti priecīga par to.
Jūsu E. Dz.
E. Ķikures darbu vakars. 29. 1. 1961.
Sp. Klauverts lasīs 5 min. par jauniznākušām grāmatām.
K. Freimanis – 20 min.
Svētdiena nedēļas vidū – stāsts, 20min.
Dzejoļi: Ieplaisājusi fibro siena
Tik viegla nakts
Pastāvi brīdi zem zvaigznēm
Runā rāmi ar mani
Nav vārda domai
Divas vai trīs solo dziesmas dziedās E. Arone – Freimane
Starpbrīdis
Dzejoļi: Diena sākas kā Versaļas parkā
Cirst asi šķembas lai jūk
Gribu mosties, mosties
Vietu vietas apskrienu
Mūsu kaimiņš – stāsts, 25. min.
Dzejoļi: Sviežu vārdu
Lielais klusums
Vārda no Tevis prasu
Tālu vārdu saucu
Ar savām bēdām apsedzos
Vientulības stunda
Pie kokiem – stāsts (lasīs autore).
1961. g. 12. janv.
Laikam jau tā ir, ka cilvēks ļoti maz mainās savā mūžā: to es tagad lieku reizi nojaušu. Kad biju zēns, es kādreiz raudāju, kad ciemiņš, kuŗš bija ciemojies vairākas dienas, beidzot aizbrauca. Un nu reizi atkal bij tāda pat sajūta kā toreiz tālajos laikos: kad Jūs aizbraucāt, es jutu tādu tukšumu, ka nezināju ko iesākt. Es neesmu Ella Kreišmane, lai analizētu sevi un citus, kā viņa to dara, bet tomēr kaut kādu izskaidrojumu man taču vajadzēja meklēt? Un laikam taču tas bijis tā, ka es Jūs esmu gaidījis vairāk nekā to domāju. Tas būs slēpies kaut kur dziļāk, kaut kur zemapziņā. Tam, kas ietilpst apziņā, es parasti neuzticos, bet pret zemapziņas likumiem jau katrs ir mazspēcīgs.
Kad tai sestdienā pēc Jūsu aizbraukšanas es iegāju Kr. mājā, es sev teicu: es zinu, ka Jūsu tur nav. Un tas mani tā nomāca, ka nekas vairs nepatika. Man bij diezgan daudz jārunā, bet es to darīju tīri mechāniski un domāju tikai par to, ka Jūs tur vairs neesat. Protams, tas ir diezgan dumji. Bet kas par to?
Jā, var jau būt, ka Jūs būtu labāk jutusies kaut kur citur, kur Jūs tik daudz nepētītu, kā to darījusi Kr. kundze. Viņa nav ziņkārīga, bet tas nu reizi tā ir viņas dabā – mēģināt iespiesties otrā cilvēkā gandrīz ar varu un jo īpaši tad, ja viņa tam cilvēkam uzticas. Tāpēc viņa arī ļoti labi pazīst cilvēkus un ja ir Jums kādu raksturojusi, tad tas būs pareizs raksturojums. Tad – kā jau redzējāt, viņas ģimenes pasaule ir sagājusi nejaukā dēlī, viņa jūtas ļoti vientuļa un varbūt pati to negribēdama, pūlas sev tuvināt cilvēkus, kam pati simpatizē.
Liekas, ka nebija labi, ja bija ataicināti Lācis un Tamužas kundze, kas abi ir stūrgalvji, lai to vakaru pakuplinātu? Tas bija mans plāns – es gribēju, lai Jūs iepazīstaties ar kollēgām. Varbūt būtu bijis labāk, ja būtu bijuši tikai Jūs, Kr. kundze un es – mēs būtu vairāk ko noskaidrojuši. Un tad – man būtu vajadzējis runāt ar Jums vien: es tik maz – pēdējā brīdī dzirdēju par Jūsu nākamo lielāko darbu. Bet kas padarīts, to vairs nevar grozīt.
Savu Inesi Jūs esat izdaudzinājusi par jauku meiteni – laikam Jūs pati bijāt tais gados tāda? Bet liktens, man šķiet, šādas meitenes nemīl.
Savu apsveikuma dzejoli es nosūtīju režisoram K. Gulbergam, jo nevienu citu Sidnejas aktieri bez Gulberga un Litas Zemgales nepazīstu. Gulbergs atrakstīja, ka norunājuši ar Sp. Klauvertu dzejoli lasīt pirms programmas, kā pārsteigumu. Man pret to nav iebildumu, bet ir vēlēšanās, lai pārsteigums Jums nebūtu nepatīkams… Bet ja būtu – nu tad ak vai, bet lai! Atpakaļ atprasīt, kad esmu dzejoli jau aizsūtījis, nebūtu labi.
Pats es tādu nepatīkamu pārsteigumu izlasīju šīs dienas avīzē, jo tur iespiests kāds mans dzejolis, kuŗam viens norāvis apakšgalu. Pirms gadiem trim dzejolis bija iespiests avīze pilnīgā veidā. Laikam svētku dēļ E. Dēliņa kungs, nu un tā tālāk…
Jūsu vakara programma ir ļoti plaša un ja to pienācīgi izpildīs, tad tā Jūsu rakstnieces seju nokontuūrēs labi, un mazākais Sidnejas klausītāji par Jums dabūs pietiekami daudz dzirdēt. Man ir tāda doma, ka ja vakars atstātu labu iespaidu, to vajadzētu pie gadījuma atkārtot Adelaidē vai kādos mazākos centros. Aiz šīs domas slēpjas kāda cita doma, par kuŗu šoreiz vēl negribu runāt.
Tā kā Jūsu vakarā kļūs lasīts arī Mūsu kaimiņš, tad nebūtu labi, ja viņu sāktu iespiest avīzē pirms Jūsu vakara. Tā kā manuskripts ir jau pie E. Dēliņa kunga, tad es viņu brīdināju, jo nezinu, kad īsti beigsies Kreišmanes kundzes Īrnieks. Varbūt ka tas aizņems visu janvāra mēnesi, tad Jūsu stāsts parādīsies februāra sākumā.
Melburnas Rakstnieku dienu rīcības komitejas sastāvu Jūs izlasīsiet šīs dienas avīzē. Uzskatu to par savu nopelnu, ka visa komiteja sastāv tikai no rakstniekiem. Citi jau gribēja tur iespiest arī kādus “vecus darbiniekus”, bet šoreiz manas domas ņēma virsroku.
Jums nopietni jāpārdomā tas jaunais stāsts un jāsāk pie tā strādāt. Lasītāji par Jums spriedīs pēc tā, ko būs izlasījuši Mūsu kaimiņā un tad gaidīs kaut ko, kas ir kāds solis no tā uz priekšu. Īsie stāsti, kas tik reti bijuši avīzē, paiet lasītājiem garām neievēroti – viņi arvien gaida ko garāku. A. Neboisa kundze ieguvusi sev cienītājus ar pēdējo garāko stāstu, lai gan tam ir daži trūkumi stila ziņā.
Steigties ar stāstu Jums nevajag, tikai sistemātiski virzīt uz priekšu. Varbūt uz kādu laiku būs jāatsakās no klavierēm, jo no vistām jau nevar atteikties. Jums vajag nostiprināt sevī atziņu, ka rakstīt stāstu ir vissvarīgākā lieta, ar kuru Jums pašlaik jānodarbojas. Piedodiet, – es Jūs negribu komandierēt. Bet no piedzīvojumiem zinu, ka sistemātisks darbs ir nepieciešams līdzeklis, lai ko panāktu. Nekad nevar palaisties uz sajūsmu, uz cerībām, ka gan jau būs laiks, kad būs parocīgāk strādāt.
Jau gandrīz veselu gadu es esmu sevi palaidis no sistemštiska darba un neesmu nekā darījis lai rastos kas nopietns. Bet ar mani jau ir citādi – es esmu beigās, Jūs sākumā.
Labi, gan jau būs labi. Es jūtos vīlies tikai Jūsu garumā, ne Jūsu garīgajā augumā. Es tam ļoti ticu. Un varbūt es tik dumjš neesmu, kāds izlikos sev vēstules sākumā? Jo vai tad nevar būt vēlēšanās pēc tā, kam tici un vai nedrīkst just tukšumu tad, kad no tā jāatsakās? Uz to Jums nav jāatbild, jo es jau to jautāju sev. Visu labāko.
Jūsu J. K.
Wyongā, 1961. g. 16. janv.
Vakars. Un dienas grūtums spiež tā, ka gribās atstiepties mierā. Bet darīts rakstos – nav nekas.
Ceturtdienā pirms sešiem no rīta zvanīja tālrunis (mums tagad tas ir mājās – Tumbi Umbi 124, (jāizrunā Tambi Jambi), biju aizgulējusies, jo vakar bija dubultdarbi, un miega pilna neko lielu nevarēju saprast. Inese ir Sidnejā, domāju – Inese zvana. Bet kādas svešas sievietes balss lēni saka: “Inese dabūja distinction…” Es domāju, ak Dievs, kas tas nu atkal ir, uz ko man ir jāsagatavojas un ko viņa ir dabūjusi? Tālāk balss saka: “…franču valodā un creditu vācu valodā…” Un tad es sāku atjēgties kas tiek runāts. Proti, šīs dienas avīzē ir Ineses fakultātes eksāmenu rezultāti. Viņas draudzene man zvanīja. Tūliņ pie tālruņa ir arī Inese! Draudzenes mamma bija dabūjusi avīzi jau pussešos no rīta un modinājusi “bērnus” un tie zvanījuši man. Tā protams, laba ziņa, jo Inese bija bailēs, vai viņa būs šos eksāmenus nolikusi. Rītu vēl būs angļu valodas eksāmenu rezultāti, bet tie viņu tik ļoti nebaida, jo viņa domā, ka tos nolikusi labāk. Ceru, ka rītu ziņas būs tikpat labas kā šodien. Tad Inese atvilks elpu. Ar visādām romantikām kaujoties eksāmenu laikā viņai gāja baigāk.
Vēlāk saņēmu vēstuli no K. Freimaņa un tad no Jums. Arī šais abās vēstulēs bija labi vārdi. Laba diena. Ar labām ziņām. Bet tagad vakars un nevaru pat vēstules atbildēt no noguruma. Tikai vienu dienu rakstīju stāstu, kopš atbraucu no Melburnas, (aizbēgu no mājas, noslēpos milkbārā, turpat kur rakstīju Lālaila ielas viesnīciņu).
Pie Kreišmanes kundzes bija burvīgi un nekur labāk nevarētu vēlēties, tikai es mazliet no viņas sāku baidīties un nejutos ikreiz tik brīvi, kad viņa meklēja mani savas pazaudētās – iedomātās Ķikures kundzes vietā.
Es parasti tuvojos cilvēkiem bez pretenzijām tos pazīt. Parasti arī bez maskām, domājot to labāko. Nu gadās, ka mani notur par naivu, bet ar to nav vērts cīnīties. Liekas, es varu saprasties ar inteliģentiem cilvēkiem, un to ir vienkāršo ļaužu vidū tāds pats procents, kā izglītoto vidū.
Redzēt Tamužas kundzi kopā ar Lāci, bija labi. Tas vakars man patika ļoti, tikai mazliet neērti bija, ka Tamužas kundze Lāci tik ļoti bāra un mani gandrīz nemaz… Paldies par dzejoli ko sūtījāt manam vakaram. Ceru, ka tas nebūs pārāk nejauks.
Jūsu E. Dz.
20. janv.
Papīris, balts kā sniegs, mirdz tā, ka acis jāpiemiedz un nezinu ko tik baltu varētu teikt, bet gribētos rakstīt.
Pārlasu Vertera ciešanas (Ineses grāmatiņa, viņai tagad Ģēte jāmācās), un lasot ir tā, it kā būtu 18 gadi un Aiviekste plūstu aiz dārza… Kādas aizmirstas lietas tur piemin: Frūhling, Brunnen, Tahle…
Jā, Inese laimīgi kļuvusi 3. kursa studente un ar jauniem nodomiem pērk grāmatas nākamam gadam. Viņa teica – Kultūras Dienas jau parastas, tagad ieinteresē Rakstnieku dienas.
Tur, Melburnā, tā baznīcas telpa, kur rakstnieki lasīja, savā ziņā tomēr bija tiem labvēlīga – viņi izskatījās kaut kā svarīgi savā sūtībā ja arī tik labi nevarēja dzirdēt ko viņi gribēja teikt. Tas labi ka Jūs mani bijāt gaidījuši.
“Mans vakars” tuvojas, manu prieku par to, nomāc tas, ka tur lasīs Kaimiņu un viņā ir tuvi skarts kaut kas no manas dzīves, galvenais – aiztikts kāds vārds, kam jāliek miers. Pirms iespiežat Kaimiņu avīzē, nosūtīšu Jums otru norakstu, svītrojot dažus sīkumus, lai noklusinātu vārdu – mans vīrs. Šis noraksts būs mašīnrakstā, tad Zigurdam Bārdam būs arī vieglāk strādāt ar to.
Rakstu Jums tagad laikam tādēļ, ka man gribētos kaut ko rakstīt. Varbūt tas Vertera iespaids. Žēl ir dzīves kas netiek pietiekami baudīta ne savos darbos ne īstenībā, ne citu darītā darbā. Līdz šim es cerēju atbrīvoties un dzīvot reiz citādi, bet tas nenāk un nenāk. Dzidra grib te nobeigt skolu. Labi – trīs gadi. Trīs gadi es neizcietīšu tā, kā es izcietu tagad. Es dzīvoju no kādām ilūzijām, ka reiz vēl piederēs kaut kas brīvs, skaists – nezin kas, apmēram tāds, kā jūtu lasot vārdus – Frūling, Brunnen, Tahle… Tagad tomēr jāsaprot, ka tāda nekā nevarēs atrast. Lai arī tik skaisti bija braukt uz Melburnu un tik daudz laipnības un labvēlības bija šai braucienā, it kā dzīve vēl būtu tik ļoti bagāta. Viss ir atkarīgs arī no tā, cik varēs saglabāt fiziskos spēkus, spirgtumu, jaunību. Ir kāds fizisks nelabums, traucējums ķermenī, jau dažus mēnešus atpakaļ tas mani mocīja. Bet es negribu padoties – manam ķermenim ir jākalpo man kārtīgi, bez vaimanām.
Tāpat kā es kalpoju
E. Dz.
23. 1. 61.
Savādā kārtā šī vēstule tika pārlasīta un netika iznīcināta. Biju šodien blakberijās un es visu pasauli varu apžēlot ne tikai tādu vēstuli. Jā, es pārdomāju par savu meža skrējienu kaislību – tā ir liela. Tāda kā zvejniekiem un medniekiem. Piedodiet, ka man rakstāmspalva sāk nomest asaras, kur nav ko raudāt.
Jā, izejot šorīt uz ceļa, noraugoties kā tas nodrāžas ielejā un uzkāpj otrā kalnā, vēl divreiz tik augstu, nekā tas uz kuŗa es stāvu, redzēt bezgalīgās koku galotnes zaļas, zaļas, kuplas, dzīvas; zināt tur klintis, vīteņus, akmeņus ar aboridžinu iecirstām zīmēm; zināt tur rāpuļus, čūskas, dzirdēt rīta klusumā simts maigās putnu balsis (visstiprāks bija šorīt balodis), tad es vēlējos kaut Jūs nāktu tur lejā uz krustcelēm mani satikt un tālāk kaut kur Kreišmanes kundze nāktu – un tad Jūs abi zinātu, kādēļ man Melburnas botāniskais dārzs neko lielu nenozīmēja. Te ir daba nikna, maiga, mežonīga, laba un ļauna reizē, un viņa nav – bērnu spēle. Dažs saimnieks te izplēš zemes gabalu, atņem dabai to un domā – viņš valda tagad pār to, bet gadās saimniekam pagriezties sāņus ilgāku brīdi – daba atrauj atpakaļ atņemto. Blakberija, tītrija, citi krūmi, koki – tie ieplūst kā plūdi, satver kā simts tūkstoš rokām. Saimnieks, tas pats vai cits saimnieks, var cīnīties atkal no jauna. Protams – viņai ir jāpadodas. Mežs kalna otrā pusē ir viss jau noplēsts un tur viņš vairs neiekļūs, no tās puses tuvojas pilsēta. Pilsēta ir tikpat stipra kā mežs un daba, vēl stiprāka. Daudz stiprāka. Un pilsēta – arī ir skaista. Tādēļ es braukšu vēl uz Melburnu, ja varēšu no darbiem izrauties.
Pārnākusi no meža es apkopu pīles, govi, gatavoju brokastis. Patreiz vēl krāsnī cep milzīgs cepums ar blakberijām virsū, kaut kas vācu gaumē. Tad manas labās freilenes celsies un dzers kafiju. Es gribētu lai viņas arī nāk blakberijās, bet skola! Un vispār, es nevaru tik lielu prieku viņās iedēstīt. Ar mani laikam šīs senču kaislības izbeigsies. Bet – zināt vēl nevar.
Jūs tūlīt ņemtos mani bārt, ja būtu te: kādēļ es tērēju laiku skrienot uz mežu!
Man vajag. Man dažreiz vajag satikties ar kaut ko brīvu un spēcīgu, lai manī pamostas mani spēki. Tagad es varētu rakstīt. Bet rīts tomēr ir cauri un diena neļaus rakstīt. Bet tomēr, tomēr, ja manī būs spēks, varbūt es no viņas ko noplēsīšu. Ja nebūs – nekā. Viss ir atkarīgs no mana spēka.
Šorīt pēc blakberijām un pirms cepuma, es mazliet palasīju Verteri. To varbūt var dzirdēt manā valodā. Esmu kādreiz ilgojusies savu īso teikumu vidū laist kādus īsti metriem garus periodus. Šādā rītā Verteri palasot, varbūt es to varētu. Tur viņā bija daži pār visu lapas pusi. Tādi var būt lielisks ierocis rakstītājam.
K. Freimanis jautāja vai es dažreiz “apziņas straumes techniku” savos darbos pielietojot apzinīgi, kur tā esot jūtama, kad es mēģinot radīt “momenta gaisotni”? Es teicu ka ne. Būs jau jāsāk visu pielietot apzinīgāk, lai gan nekas nevar aizvietot to, kas nāk neapzinīgi. Un tādēļ man bija jāskrien uz mežu blakberijās.
Bērni patreiz ēd lielīdami izcepto “blakberiju štrūdeli”.
Nekas nevar aizvieto īsto dzīvi. Lai cik grūti jācīnās atņemt tai kādu momentu mākslai, viņa tomēr ir (manas) mākslas dzīvība. Es nezinu vai tieši tāds Pēteris, zirgs un Džo ir dzīvojuši, kā es tos jutu, bet es viņus tādus redzēju, tādus mīlēju un bez tā es nebūtu spējusi par viņiem neko uzrakstīt.
Jūsu E. Dz.
Melb. 25. 1. 61.
Prieks bij dzirdēt, ka Jūsu Inese laimīgi kļuvusi galā ar pārbaudījumiem. Laikam jau viņa Jums līdzinās nevien pēc izskata, bet arī pēc dabas, kāpēc Jums varēja būt rūpes kā viņas saskaņo savas iekšējās lietas ar ārējām. Bet šo laiku meitenes ir praktiskākas nekā mēs domājam un laikam viņām ir daudz drošāka robežu nojauta nekā tas bija senajām meitenēm.
Kāpēc Jūs neietverat Ineses darīšanas savā apcerē? Tas ļoti paplašinātu Jūsu dzejas tematiku. Tagad tai ir tikai Jūsu personīgā pasaule. Protams tā ir pietiekami bagāta lai netrūktu vielas. Tomēr man gribētos aizrādīt ka Jūs esat nonākusi pie kādas robežas, aiz kuŗas sākas abstraktā pasaule. Pie robežas, jo pēdējie dzejoļi, kuŗus man atsūtījāt, gan vēl bāzējas konkrētība pasaulē, un taisni tāpēc, ka ir pie robežas, ir ļoti jauki. Bet man liekas, ka ir vajadzīgs tikai viens nelaimīgs solis un Jūs būtu pametusi īstenības pasauli un iepeldējusi abstraktības ūdeņos, kas vilina ar daudzām iespējamībām. Tā ir gandrīz visu latviešu jauno dzejnieču traģika, ka viņas pazaudējušas lietu pasaules krastus un aizpeldējušas dzelmēs, kam vairs nav ne gala ne malas. Manā skatījumā viņas ir jau pa pusei beigtas. Tāpēc es baidos, ka tas tāpat varētu notikt ar Jums. Abstraktība ir katras dzejas gals. Bet tā kā dzejas jēga tagad ir tikpat kā zudusi, tad parasti diletantiskie kritiķi uzsver šo izplūšanu bezveidībā par augstāko sasniegumu. Tas varbūt tā būs arī ar Jums ka pēc Jūsu vakara “kritika” Jūs slavēs taisni par to, no kā es Jūs brīdinu. Man arvien ir tikai viens padoms un arī viena ticība; dzejniekam ir jādzīvo reālās pasaules bezgalībā un skaistumā. Patiesība un skaistums ir reālās pasaules lietas un patiesība un skaistums taču tai pašā laikā ir arī tas, pēc kā ir jācīnās dzejniekam.
Mans apsveikums Jums laikam nodarījis vakara rīkotājiem rūpes. Var jau būt ka tas ir nejauks, par ko Jūs arī it kā esat nobažījusies pagājušā vēstulē un tāpēc viņi no sākuma to pārcēluši uz beigām, kur Jūs to tad būšot saņemt kopā ar puķēm. Ļaudis aplaudēs un nekā no apsveikuma nedzirdēs, bet Jums puķu smarža palīdzēs sagremot to. Viņi pārmainījuši arī lasītāju un tas nu vairs nebūšot Kārlis Gulbergs, bet Lita Zemgale. Nebiju tiešām domājis, ka tā manas nedaudzās rindas varētu izsaukt tik daudz vārdu maiņu. Bet lai jau ar – nav pirmā reize, kad kāds sīks nieciņš saceļ putekļus.
Man šai elles karstumā ir kāds mazs vēsinājums: te radusies kāda kompānija, kas nezin kāpēc grib finansēt mana dzejoļu krājuma izdošanu. Un tāpēc nodarbojos ar dzejoļu izlasīšanu (no krietnās daudzes) un sakārtošanu un tas mazliet atvēsina. Laikam izlasīšu ne vairāk kā 50 dzejoļu. Grāmatiņa tad varbūt varēs ieraudzīt dienas gaismu gada otrā pusē.
Citādi visu laiku esmu saistīts pie mājas, jo no lielās staigāšanas Kultūras dienās un laikam arī no nemitīga karstuma, kājas pārvērtušās bluķos un tās grūt iedabūt kurpēs. Neko daudz tas mani nesāpina, jo nav jau kur iet, bet savu vakara cigāru varu izsmēķēt sēdēdams guļkrēslā dārzā.
Novēlu daudz aplausu un labu gara stāvokli Jūsu vakarā.
Biju pašlaik norakstījis šo vēstuli, kad saņēmu Jūsējo. Paldies par garo vēstuli – tādas jau bija senāk šad un tad un uz šīm vēstulēm balstījās viss, ko par Jums domāju.
Par Jūsu vakaru Jums nav jābaidās – tas pāries kā visi oficiālie vakari, bet labums būs tas, ka tas Jūs padarīs pazīstamāku. Ļaudis maz spriež un spēj spriest par to, ko mēs uzrakstām, bet ļoti labprāt uzklausa to, ko citi par mums saka. Viņiem pašiem tad nav jādomā, bet tikai jāatceras un jāatkārto ko citi jau teikuši.
Lai kā, jo vairāk par mums runā, jo kļūstam drošāki. Tā būs arī ar Jums. Jums nevajag daudz domāt par to, kas būs, jo visiem nākotne ir nekas vairāk kā pašu ilūzija. Domājot par Jums, Jums visām ir nelaime, ka par maz uzticaties sev un par maz mīlējat dzeju. Par maz, lai tā kļūtu par dzīves jēgu un saturu. Bet tam tā ir jābūt. Ir jābūt pārliecinātam, ka dzeja ir augstākā vērtība pasaulē.
Kāpēc sieviete nebaidās uzticēties vīrietim, kas ir tik maz ticama vērtība, bet negrib ticēt sev kā mūžīgās dzejas vērtības nesējām?
Ak! Dumjš jautājums! Bet lai viņš tomēr paliek nesvītrots. Ir jau labi ka es Jums varu jautāt. Un varbūt, ka reiz Jūs to atbildēsit, kaut arī es to nedzirdēšu.
Šovakar pie Jurjāniem būs V. Damberga vakara samēģinājums. Elizabetes Dambergas tur nebūs, jo viņa ir Dānijā. Lasīs tikai viņas eseju par brāli.
Neaizmirstiet to vakaru pie E. Kr. kundzes, jo tā taču bija īsteni pirmā reize, kad Jūs redzēju!
Jūsu J. K.
———
[Not included in book, unpublished]:
1961.29.1.
Aiviekstes vēstule Aiviekstes krastu meitenei Ernai Bērziņai-Ķikurei.
J. Sarma
Es, Aiviekste, es upe mūžvecā, es dzelmainā, es kvēlā,
Es Tevi sveicinu -- Tu mīļā, sirsnīgā un cēlā!
Tik sen, tik sen tas ir, kad redzēju es Tevi savos krastos!
Tu toreiz reibi savu jauno dienu sapņos gaišos, neparastos.
Ar savu tumšo dzelmju acīm vēroju es Tevi saules rītos
Un vakaros ar ievu aromātu kopā vītos,
Un dienvidos ar karstu saules svelmi piepildītos.
Un tad, un tad es Tevi pēkšņi savu viļņu rokām tvēru,
Ar dzelmju dzestrumu es Tevi apskāvu, es Tevi dzēru...
Tad kalmju saknēm smaržīgām es Tevi sasaistīju
Un balto ūdensrožu lapās maigi noguldīju...
Bet Tev, ja Tev, man šķiet, tas nebij it nekas!
Tev šķita svešas manas visuskaistās pasakas!
Tev Rīga likās mīļāka un labāka par mani -- ak!
Un tad Tu klausījies, ko stāsta Nīderlandes zvani,
No Notrdamas briesmoņi un Luvra Tevi sauca,
Bet vēlāk Helsinki un somu klintis Tavas domas trauca.
Un nu -- nu Tu aiz trejdeviņām jūrām mīti,
Bet manos krastos skumji staigā ļaudis izmocīti...
Un tomēr aizmirst nespēju es Tevi vēl arvienu,
Es Tevi savu dzelmju sapņos redzu katru dienu.
Tur dzestros dziļumos es Tevis ilgojos un tvīkstu,
Es savu viļņu ritmā Tevi aijāt neapnīkstu...
Bet šovakar es, Aiviekste, es upe mūžvecā un kvēlā,
Tev sūtu sveicienus -- Tu labā, neaizmirstamā un cēlā.
Upe Aiviekste.
————
Wyongā, 30. 1. 61.
Esmu atkal mājās.
Vispirms Jums liels un labs paldies par Aiviekstes dzejoli. Kā Jūs varējāt domāt, ka tas var nepatīkami pārsteigt? Ar to Jūs atklājāt tikai to, ko citādi nevarētu nemaz zināt – proti, ka tanī upē mīt viens ūsains Neptūns. Dzejoli ļoti labi, un ar iepriekšēju pārdomātu sagatavošanos (ūdenszilā, caurspīdīgā, viļņainā kleitā, pusēnā stāvot) lasīja Lita Zemgale, tā, ka man šad un tad drebuļi skrēja caur kauliem. Tas varbūt bija visa vakara krāšņākais brīdis. Es biju uz Jums ja ne greizsirdīga, tad pazemībā noliektu galvu. Paldies!
Citādi trakais karstuma vilnis bija programmu saīsinājis, nebija kas lasa Kaimiņu un Freimane–Arone nevarēja dziedāt paredzētās dziesmas. Tika lasīts tikai viens stāsts – Pie kokiem – un tas bija jālasa man. Man viņu nepatika lasīt, jo es biju satraukta, bet šinī stāstā nav trauksmes kur to izgāzt. Es valdījos kā zirgs, kas negrib turēt no kalna. Es lasīju patiesi slikti, pārlecot vārdus, gandrīz teikumus, bez izteiksmes, nedzirdot dažreiz pati ko lasu, bet varbūt pietiekami skaļi lai citi dzirdētu, tas bija vienīgais labums. Un vienreiz es publikai atvainojos, kad es gribēju ko saīsināt, bet man tas neizdevās un pacietīgi bija jālasa tālāk, kā uzrakstīts. Viņiem tas mazākais patika. Inese teica, ka tas bijis viens no tiem maziem tādiem gadījieniem, kas man dažreiz tādi iznākot un ar savu īpatno grāciju glābjot vairāk, kā stīvēšanās būt “pirmā”.
Freimanis lasīja glaimojoši diezgan. Teica ka tā ir literatūra ko es rakstu, ka tai esot savāds svaigums, īpatnība, vitalitāte. Atrada līdzību manās dzejās ar “lieliem vīriem”. Vienīgo neuzslavu izteica varbūt teikumā, ja es neatrodot vārdu, kā patiesi notvert savu pārdzīvojumu, mana dzeja varot būt vāja. Es esot jau ieņēmusi savu vietu Latv. literatūrā, bet esot augšanas, tapšanas stadijā. (Apmēram tā.)
Lija Gailīte labi nolasīja dzejoli Gribu mosties, mosties, zem gaismas, kas tiešām mocoša. Nezin kādēļ man un arī Freimanim zem tādas bija jālasa, kā krimināliem kurus izmeklē… Bet minētam dzejolim tā bija laba.
Kāda jauna meitene, kuŗas vārdu aizmirsu, ļoti sirsnīgi un skaisti nolasīja dzejolīti Tālu vārdu saucu. Šinī mazajā dzejolī man patiesi ir ietverts viens mans īsts un liels brīdis, tas ir – ir gribēts ietvert. Un man gandrīz ir bijis kauns, ka mani vārdi tur ir tik nespēcīgi to izdarīt. Bet jaunās meičas deklamēšana ielika un pielika dzejolim tieši to, kas vārdu skopum dēļ nav ielikts. Es jau iepriekš biju ziņkārīga – kā to dzejoli lasīs? Tāpat pārējos dzejoļus viņa deklamēja labi, paklusi bet sirsnīgi, izteiksmīgi.
Es pati kā sarunās, tā lasīšanā, parādīju sevi man liekas, kā mazu ampelmani, kāda ārpus manis stāvoša gara raustītu. O.K.
Rudens Meklējos tumsā, vakars mājā nācis, gurdens lietus skaloties jumtā sācis, grīda vēsa rādās, pie muguras sāk vilkt kā caurvējš nelāgs. Meklējos tumsā, gadu gados rokos, vējš savāds lāgiem nošņāc kokos, uguns mīļa top, tīk pelnos rakties, kur ogles samanāmas. Meklējos tumsā, kā ziemas guļā lācis, jumtā lietus ir skaļāk bungot sācis, samelnēj’s kūtrums kaktos ievilcies kā neattapīgs rads.
Jūsu E. Dz.