Februāris 1961 (Ķikure/Kikure)

Melb. 1961. 6. 2.

Nu bija tā, kā pirms daudziem gadiem – Jūsu vēstules nāca bieži… Esmu priecīgs ka Jūsu vakars noritējis labi. Tas ir patīkami, ka viņi tā rūpējušies lai Jūs iepriecinātu, jo Jūs jau Litu Zemgali nepazīstat vai arī pazīstat pavirši, tomēr viņa izdomājusi manam apsveikumam īpatnu inscenējumu. Parasti rakstnieku vakari norit šabloniski un oficiāli. Ir jauki, ka tos šādā vai tādā kārtā atdzīvina. Ar to piesaista ļaudis, viņi sāk sajust, ka rakstnieki ir kaut kas vairāk nekā tikai dzeju vai stāstu rakstītāji. Ceru, ka kāds par Jūsu vakaru kaut ko uzrakstīs avīzei. Tas būtu nevien Jums par labu, bet arī mums. Te Melburnā mums vēl nekad nav izdevies sarīkot kaut ko tamlīdzīgu. Nupat gatavojam V. Damberga piemiņas vakaru (25. febr.). Es plēšos cik varu, lai tas būtu citāds nekā līdz šim parastie, bet nezin kas iznāks?

Par nākamām Rakstn. dienām vēl nekas drošs nav

zināms, lai gan komiteja runā, ka rīkojas. Gribētu dzirdēt, kā ar lugu un kā Jūs to domājiet veidot? Jums tur ir ļoti dzīvi teatra ļaudis un var domāt, ka ja luga būs izdevusies, viņi to spēlēs. Arī mūsu teatra darbinieki labprāt spēlētu kādu jaunu lugu. Uz to gaida arī RD komiteja. Bet tad lugai jābūt gatavai līdz maijam, lai to varētu sagatavot līdz augusta beigām. Laiks gan ļoti īss, bet varbūt ka tomēr kas sanāks?

Velta Toma man atsūtījusi savu romānu – pirmo un man jāraksta avīzei par to recenzija. Viņa laikam ir temperamentīga sieviete un arī romāns ir tāds pat. Nupat sāku to lasīt. Domāju, ka būs labs un varēšu par to teikt tikai labu. Bet redzēs, kā vēl būs, kad beigšu lasīt. Manas domas stipri nesakrīt ar citiem recenzentiem. Tā man labi patika Tomas dzejoļu krājums Vēl, un es to uzslavēju. Bet Ceļa Zīmēs Andrejs to galīgi nolamāja. Es par kritiku domāju tā, ka tai nav autors jāmāca, bet jācenšas saprast un jāaizrāda lasītājiem uz to, kas ir dots pozitīvs, jo tikai tas jau lasītājam vajadzīgs. Ar negatīvo ir tā, ka ir ļoti grūt to droši apzīmēt, jo var būt tā, ka tas ko es saucu par negatīvu, autoram ir tikai vēl neskaidri nojausta pozitīva vērtība, ko viņš ar laiku noskaidros. Bet ja nokritizē par negatīvu, tad autoru var sabiedēt un šī vērtība nekļūst tālāk veidota un pazūd. Ar to autors ir padarīts nabagāks. Kritika nodarījusi tam ļaunu. Šī iemesla dēļ es baidos atzīmēt trūkumus pārāk asi, bet tikai viegli, tikko jūtami.

Kā ar Kaimiņu? Vai atsūtījāt manuskriptu E. Dēliņa kungam ar izdarītiem svītrojumiem? E. D. bija paticis stāsts par pīlēniem un tāpēc tas bij avīzē. Labi ir.

Laikam jau rakstīju, ka dzejoļus jau viņam nodevu un tāpēc tie agrāk vai vēlāk būs lasāmi. Rakstiet ko jaunu.

Vai Ibsena Spokus redzējāt? Nākamā sestdienā tie spokosies pie mums, Norskotes zālē, un es ar lielu interesi tos gaidu. Mūsu pašu teātra izrādes apmeklēju ļoti reti. Sidnejas teātris sit mūsējo pušu!

J. K.

Wyong, 5. febr. 61.

Nosūtu Jums Kaimiņu. … Tikai beigas nosvītroju mazliet. … Vēlētos kaut avīzē varētu viņu nestiept pārāk daudzos turpinājumos, tas stāsts ir lasāms uz reizi. Arī Kreišmanes Īrniekam nenāk par labu daudzie turpinājumi. Pēdējie gabali man labi patīk. Kā Īrnieks atsaka Kaktiņa kundzei to ziemsvētku apmeklējumu, tas mans šķiet ļoti labi rakstīts. Citādi – viss varētu būt koncentrētāks, bet varbūt viņas īpatnība ir lēnais, ilgais stāstījums garos teikumos.

Jūs teicāt, Jums kājas cietuša no staigāšanas. … Jāguļ ar kājām augstāk, tas kājas labi atpūtina. Rakstnieku dienās būs daudz atkal jāstaigā.

Nu redzat – Ābeles priekšnojautas, gatavošanās aiziet, un runāšana par to, tomēr nebij bez pamata.

Un dzīve rit tālāk.

Patreiz neko nevaru uzrakstīt, pat dzejoļus ne. Tas vakars ir mazliet izsitis no sliedēm, ar lieliem nodomiem un vēlēšanām neko nevar iesākt. Labāk, vislabāk, ir nevienam nezinot savā ceļā sev kaut ko atzīmēt. Patreiz gan ir visļaunākais ar to pašu laika trūkumu. Un katrā nedēļā ir kaut kas vidū, kas paņem necerēti laiku un ikdienas darāmo vien nevar izdarīt. Apnicis gausties. Vislabāk būtu ielīst mežā, zem kādas klints, pie iedzimtiem…

Jūsu E. Dz.

Melb. 1961. g. 18. 2.

Jau biju sataisījies Jums atbildēt un tik gaidīju, ka pienāks mirklis, ka gribēsies rakstīt. Un tad pienāca Jūsu otra gara un jauka vēstule.

Tas Freimanis par Jums pateicis dažu ko labu un arī pareizu un tas ir patīkami. Pret citiem viņš tāds nav un par vienu otru izrunājis aplamības. Labi, ka Jums tādas nebij jādzird, tas būtu Jums sabojājis gara stāvokli, jo neesat pieradusi pie kritiķu aplamībām. Kā no Jūsu vēstules redzu, tad sidnejieši daudz domājuši par to, lai Jūsu vakars atstātu labu un patīkamu iespaidu klausītājos. Jā, protams, viņiem daudz palīdz tas, ka literārās lietas saistās ar teātri. Bet ne jau tikai tas, vispār viņiem ir kāda oriģinālāka pieeja visam ko viņi rīko.

Man šķiet Jums jābūt viņiem pateicīgai un arī jūs pati sevi tagad jutīsit kaut cik drošāku. Vienu gan viņi piemirsuši – ziņot par vakaru un kaut cik par tā programmu avīzē un tāpēc tam kungam, kuŗš par to žēlojās lasītāju vēstulēs, ir taisnība. Bet nu Jums ir jābūt atbildīgai un jāraksta. Par to lugu es domāju tā: lugu nevar uzrakstīt vienā piesēdienā, ar to jāstrādā ilgāku laiku. Vai nevariet tā – īsumā uzmest katra cēliena notikuma gaitu tikai stāstījumā? Lai neaizmirstas kāda doma, kas ienākusi galvā un kuŗu nav vaļas apstrādāt, to tikai viegli uzmest dažos teikumos. Vēlāk tai pamazām pievienot citas. Tā veidojas katra cēliena notikumu summa. Ka nu vēlāk rodas laiks visu var apstrādāt jau kā dotu materiālu, kur vairs nav jāmeklē domas bet tās ir jau uz papīra. Nesen mirušais Dambergs kādā biogrāfiskā piezīmē saka, ka bijis tāds laiks, kad viņš pa vienu dienu varējis uzrakstīt tikai vienu teikumu, bet ar laiku no tiem sakrājies romāns. Dariet Jūs tāpat.

Vakar, pirms Spoku izrādes, es satikos ar K. Gulbergu un Litu Zemgali pie E. Dēliņa kunga. Tur bija arī gleznotājs Trumpis ar savu kundzi. Man šādas, mazas sanāksmes patīk, jo tur var brīvāk runāt. Abi Gulbergi ir ar mākslu apreibuši cilvēki, kuriem nekādu citu domu nav, tāpēc ir patīkami ar viņiem runāt. Otrā vakarā biju teātrī. Pēc izrādes Dēliņš ar kundzi mani aicināja uz skatuves. Es parasti tur neeju, bet šoreiz gāju un kad ieraudzīju Litu Zemgali, man gandrīz bij vai jāraud. Mani viņas spēle bij satraukusi. Es Spokus biju redzējis Rīgā, laikam pirms 50 gadiem un redzot tos par jaunu, visa pagātne sabruka virsū. Abi Gulbergi spēlēja ļoti labi. Jā, skaisti brīži ir reti.

Mēs tādus varētu radīt, ja Jūs būtu Melburnā. Mēs satiktos kādā kafejnīcā, vai mājā un varētu tad radīt atmosfairu, kas pilnīgi atšķirtos no ikdienas.

Mūsējie žirgti gatavojas Rakstnieku dienām. Es uzņēmos lasīt referātu par kritiku. Aina Neboise būšot lasīt par eseju. Kas un ko vēl lasīs, pagaidām nezinu.

Nesen mūsu Preses sanāksmē Tamužas kundze nolasīja manu psicholoģisko studiju Vainīgais? Tur bija arī Kreišmanes kundze, bet man pilnīgi sveša. Domāju ka viņai uznācis atkal “melnais” un viņa sapņo par braukšanu uz Ameriku. Kad melnais būs pārgājis, varbūt tiksimies.

Domāju ka ar nākamo Austr. Latv. numuru sāksies Jūsu Kaimiņš, bet pēc tā parādīsies mans Vainīgais?

Kā Jums patikas šai avīzes numurā Gundegas dzejolītis? Viņa ir mana skolniece. Es domāju viņai bij sarkani mati un tāpēc viņa man patika. Es domāju ka no viņas varētu iznākt dzejniece, ja pati to gribētu.

Ar to kas un kā būs pēc divi vai trim gadiem, Jūs palaižat neizmantotu, to, kas pieder tagad. Protams, pēc gada, trim vai pieciem, Jūs rakstīsit ko citu nekā tagad, bet vai tas būs labāks nekā tagad? Ar jauniem nereti ir tā, ka viņi ātri izsmeļ savu spēkus un neprot tos papildināt. Ja sāk rakstīt tais gados kā Jūs, tad pati dzīve jau nāk talkā. Taisni tas, kas Jums liekas tik ļoti traucējošs, ir spēka devējs. Kamēr Jūs par to rakstīsit kā dzejniece, tikmēr nebūs nekas zaudēts. Dzejnieki nekļūst veci (angļu dzejnieks Hardijs sāka rakstīt dzejoļus tikai pēc sava 75. g.) Jūs neesat tik viena kā piemēram es, Jums ir Jūsu meitenes, kas ir liels atbalsts. Dzīvojot pilnīgi vienam svešu cilvēku starpā ir bieži vajadzīga liela uzņēmība, lai noturētos kājā un lai nekļūtu par nožēlojamu lupatu, kurā labie cilvēki noslauka kājas. Tas Jums jātur prātā, kad liekas, ka cilvēki kas Jums tuvi, dažreiz traucē.

Protams Jums jādomā par veselību. Bieži vien smagas domas mūs padara nevarīgus un pat slimus, tāpēc no tām jāvairās cik iespējams.

Es ļoti labi saprotu, ka kādam, kuŗš audzis Aiviekstes krastos Botāniskais dārzs nav nekāds vilinātājs, un ka Jūsu džungļi dod ko vairāk. Un vai tad uz Melburnu brauc lai priecātos par kādu dārzu! Es nepretojos Kreišmanes kundzei tāpēc, ka nekad nepretojos tam, ko grib citi. Es ar Jums būtu gājis uz māju, bet pēc tam uz kafejnīcu, un vispār klejojis pa ielām, jo ir tik patīkami just dzīvību, kas izstaro no ļaudīm. Bet gan jau tas vēl notiks, ja Jūs atkal atbrauksit uz Melburnu.

Es tūliņ ka saņēmu Jūsu vēstuli, rakstīju E. Dēliņa kungam, lai pagaida Kaimiņa mašīnraksta manuskriptu ar Jūsu svītrojumiem. Bet varbūt ka Bārdas kungs jau sācis salikt iespiedumu un tāpēc to vairs negribēs izjaukt. Domāju tomēr, ka vēl nebūs par vēlu.

J. K.

Wyong, 19. 2. 61.

Nosūtu Jums pāris dzejoļus. Nekas patreiz nerodas.

Paldies Jums par Jauno Gaitu. Un paldies Jūsu dēlam par apcerējumu (par Dz. Freimaņa dzeju). Vispirms gadījās izlasīt Ievas Primanes atklāto vēstuli Dz. Freimanim un tā atstāja uz mani ļoti nelādzīgu iespaidu. Man viņa šķita bramanīga, tukša un nesmalka. Noliku žurnālu pie malas, sasāpināta. Par to, kā tas ir. Kāds raksta, otrs to izplucina un izrausta. (Dz. Freimaņa dzeju es nepazīstu.) Tad es izlasīju Vitauta Kalves rakstu par to pašu Freimaņa dzeju, ko nepazīstu, un man kļuva pavisam gaiši ap sirdi. Tas ir vērtīgs, skaidrs, mierīgs raksts kas kaut ko pasaka, neko neaizskar, lai arī tur nav lielas slavēšanas. Tādu rakstu izlasot gribas dzīvot un strādāt.

Jūsu sāpīgo piemiņas dienu šinī mēnesī, biju aizmirsusi. Biju tik ļoti nogrimusi savās cīņās, ka neatcerējos neko.

No Sidnejas pārbraukusi sāku izciest to, kas man jāpanes – no Kaimiņa. Zinu, ka visi nedomā tā, kā tā kundze kas mani ieraugot tūlīt teica: “Es apbrīnoju Jūsu drosmi. Apbrīnoju Jūsu drosmi. Par to Džo…” Bet varbūt daudziem tas būs dadzis acī, un man visa vēlēšanās būt sabiedrībā ir pārgājusi. Manā mežā arī man ir grūti, tā es vienu laiku pat nezināju, kur vēlētos būt? Vai vispār kur vairs man būtu vieta, kur vēlētos būt? Visu laiku es it kā glābos kādās nākotnes cerībās. Tagad redzu kādi bezsakņu stādi tās ir. Kur un kā es varētu būt? Esmu saaugusi ar to, kas man ir un kas nekad nav bijis mana dzīve. Esmu nodzīvojusi dzīvi to nedzīvojot. Nav ko runāt.

Uz Sidneju es kādu laiku nebraukšu. Es ierados tur pa gadu reiz. Tagad vēl retāk. Vai tas maz ir iespējams? Bet uz Eglīša vakaru, kur gribēju iet, es neiešu. Varbūt uz Melburnu braukšu.

Nupat saņēmu no mūziķa E. Freimaņa kundzes vēstuli, lūdz manas dzejas aizsūtīt, E. Freimanim, varbūt kādai jaunai kompozīcijai. Viņa raksta ļoti mīļi. Nu tas labi, ja kaut kas no manis teiktā der un paliek, un kam nepielīp tas ikdienas spriedelēšanas mērs, ar ko mani mēra pēc Kaimiņa. Žēl ka viņu, to Kaimiņu, vajadzēja izlasīt iespiestu avīzē. Grāmatā viņš parādītu citu seju, jo viņam tomēr ir šī cita seja, kam nav nekāda daļa ne ar manu dzīvi ne kādu citu morāli (tas ir tādu – vai var drosmi parādīt un par to runāt…)

Jūsu E. Dz.