Wyong, 9. 3. 61.

Nezinu kādēļ izrakstīju no dienas grāmatas šīs vārsmas.

Vaimanas, vaimanas vien
kā vilkam sērsnā gaudot,
briesmīgi kaukt un vilkt,
lai nejūt ne mežu, ne māju,
lai nedzird ne vēju maigu,
ne soļus kas tuvāk nāk,

kas tuvāk un tuvāk nāk,
lai nedzird roku ar nazi
kas savilkto cilpu griež,
bet neapstājas un slīd
tālāk un griež, un griež.
Briesmīgāk kaukt gaudot
lai nevar vairs tai brīdī.

Uz Dieva dienas skaidras kā lāse,
kā stars, kā debesu tālums,
cilvēka dienas samulsums krīt
kā eļļa uz strauta virsmas.
Kā to notīrīt?
Kā likt, lai tas nebūtu tā?
Lai Dieva diena cilvēka dienā ietvertos.
Kā dzīvot tā?

Apstāties, lūkoties, klausīties!
Apstāties, apstāties, apstāties!

Tās ir – manas dienas. Pilna lapas puse ar tām. Bet citam maz laika, Neboise prasa eseju Rakstnieku dienām, solīju to. Esmu pa teikumam uzrakstījusi. Ko Jūs lasīsiet Rakstn. dien.? Dzeju?

Luga stāv. Pāris lapas puses uzvilktas. …

Freimanis teica, ka būtu ar mieru manu vakaru kaut kur atkārtot. Varbūt pat pats aizbrauktu referēt un vietējie varētu izpildīt lasīšanu. Bet kur? Vai Jums ir kāds padoms? Es neviena nekur nepazīstu.

Nu redzams – Jūsu Damberga vakars bijis labi sarīkots. …

Ārā savāda nakts ar siltu, sausu vēju, ar zvaigznēm kas lēkā melnos eikalipta zaros, skaista.

Un vai nav jocīgi – Erdmanis zina manu vārdu, esmu izskrējusi pasaulē.

Jūsu E. Dz.

————–

[not included in book, unpublished]:

17.3.61

Mīļš paldies par lielo grāmatu, un paldies par bildītēm pag. vēstulē.

Paskatījos kādā citā Jūsu grāmatā un tur bija rakstīts 1954.g. ziemas svētkos, tagad ir 1961g. ziemas svētkos — pusducis gadu, pusducis grāmatu.

Paldies!
Jūsu E. Dz.
Dzejas — tā pa jokam.

————

Melb. 19. 3. 61.

Jā, Erdmanis zin Jūsu vārdu. Citi jau arī zin, bet stāv klusu. Erdmanis runā. Viņam patīk visi rakstnieki un dzejnieki un viņš par tiem runā. Bet citi domā tikai par sevi un gaida, kad par viņiem runās.

Pēc tam, kad būs avīzē iespiests Kaimiņš par Jums domās arī citi un varbūt kāds arī ko runās. Būtu labi, ja šo stāvokli izmantotu un sarīkotu Jūsu vakaru. Es domāju, ka to vajadzētu darīt tādā vietā, kur notiek maz sarīkojumu. Tā piemēram, Kanberā. Tur kā liekas ir stipri atsaucīga sabiedrība. Pēc tam, kad tur būs noticis Kārļa Ābeles vakars. Jūsējais varētu būt nākošais. Tur ir tā temperamentīgā Ruta Atvasara, kas labprāt palīdzēs vakaru organizēt. Varētu vakaru rīkot arī Adelaidē. Ja vien Freimanis grib, viņš atradīs tur kādus, kas palīdzēs vakaru organizēt. Un ja viņš grib pats tur braukt, tad vēl labāk. Melburnā pēc KD sarīkojuma nav īsti derīga atmosfaira, jo visi jūt, ka ir rakstniekus izāzējuši, izniekojuši. Varbūt, ka pēc nākamo Rakstn. dienu labas sarīkošanas stāvoklis mainīsies uz labo pusi. Domāju, ka Jums nevajadzētu palaist garām Freimaņa vēlēšanos, bet nākt viņam pretī. Jo kas zin, kas var gadīties un viņa labā griba pāriet? Jums būtu jādod kādi 10–12 dzejoļi un kāds pāris īsu stāstiņu. Varbūt no tiem, kas ir pie manis? Es domāju tos, par kuŗiem grūti teikt, vai tie dienas grāmatas lapas vai atsevišķi tēlojumi. Tiem ir visvairāk radniecības ar Jūsu dzejoļiem. Ja referāts nebūtu pārāk garš, tad iznāktu labi.

Rakstnieku dienās būs mans referāts par kritiku. Vai lasīšu kādus dzejoļus, to vēl nezinu. To redzēs kad būs tuvāk noskaidrojusies programma. A. Neboise laikam lasīs eseju par eseju. Par citiem vēl nekā tuvāk nezinu. Arī Jūs minējāt kaut ko par eseju? Par ko tā būs? Labāk jau būtu, ja kas sanāktu ar to lugu, jo no citiem neko labu nevaru sagaidīt, kaut gan kādi kā liekas raksta.

Es nekā nopietna nedaru, esmu zaudējis darba prieku. Nezinu vai uz kādu īsāku laiku vai pavisam. Nebeidzamie ievadi un recenzijas nogurdinājušas. Nu, bet ir jau vienalga – šis vai drugijs.

J. K.

1961. 26. 3.

Radio spēlē Beethovenu. Mūziķiem ir tas labums, ka viņi var droši atklāt to, ko jūt vai domā, jo viss tas citiem arvien paliek 60 aizzēģelēta grāmata. Tie nekad nedzīvos līdzi māksliniekam, bet domās, ka tas parādījis viņu pašu jūtiņas un domiņas. Ar mums rakstītājiem tas ir citādi: ļaudis pieņem, ka mēs tiem pēc patikas varam rādīt kā savas, tā viņu domas. Nu, ja rakstnieks tiem parādījis savas domas, tad nekas. Bet ja viņu domas, tad jau sliktāk, jo ļaudis pieņem, ka viņš tās zin un nu izstāsta citiem. Un tas ne katrreiz var būt patīkami. Bet patiesība jau ir tā, ka nekad, nekad nezināsim un nesapratīsim to, kas notiek kādā otrā cilvēkā. Lai ko un kādā veidā mēs runājam par citiem tas viss arvien ir tikai tas, ko domājam vai jūtam paši. Katra māksla ir arvien pilnīgi personīga lieta. Viss, kas iziet ārpus personīga loka, pēc manām domām, ir – nemāksla. To, ka liekam citām personām darboties un it kā teikt savas domas, pašiem paliekot nomaļus, ir tikai technisks paņēmiens un nekas vairāk.

Es īsti spēju saņemt tikai to, kas ir iespiests, kamēr rakstītais, kaut arī ar mašīnu, man pieejams tikai pa daļai. Tāpēc es arī ar Jūsu Kaimiņu iepazinos īsti tagad. Protams, darba dziļākā jēga kļūst saprotama lai kādā rakstā. Bet par ārējiem efektiem, par formas, par valodas pusi visskaidrāko pārskatu var gūt pēc iespiešanas. Tāpēc es tikai tagad zinu, kas ir Jūsu stāsts.

Ka viņš Jums pašai liekas iespiestā veidā varbūt citāds, nekā domās glabāts, ir dabīgi. Nobeigts darbs, salīdzinot ar to, kāds tas glabājas mūsu apziņā, ir tikai dzīva radījuma līķis. Īstais mākslas darbs var būt arvien tikai tas, kuŗu veidojam domādami. Domas ir bez tās šaurības, bez defektiem, ko rada domu ietveršana simbolos – vārdos. Es savus darbus pēc iespiešanas lasu kā svešu autoru rakstītus. Ja tos uzskatītu kā savus, tad vispār nevarētu tos vairs lasīt, aiz žēluma pēc tā svaiguma, dzīvības un patiesības, kas tiem piederējis manās domās.

Vakar bij mūsu Preses kopas sanāksme, kuŗā daudz runāja par nākamajām RD Melburnā. Bij patīkami dzirdēt, ka profesori tais labprāt negrib piedalīties. Tas labi, jo rakstniekiem, ja tie paši nav profesori, nevar būt pa ceļam ar zinātniekiem. Pierādījās arī manis agrāk izteiktās domas par pareizām, ka RD uzskatāmas par lokālu parādību, jo lielākā daļa aicināto viesu sola tikai darbus, bet paši nedomā braukt.

Ir nokārtots arī telpu jautājums un noorganizēta komiteja, kas rūpēsies par ēšanu, dzeršanu, dejošanu. Mana vēlēšanās arvien ir bijusi tā, lai rakstnieku dienās būtu vairāk cilvēku siltuma, jautrības un lai tās atbrīvotos no nepatīkamās auditoriju atmosfairas, no vēsā sprediķošanas gara.

Ir daži norādījumi, ka kļūst rakstītas arī vairākas lugas. Bet man nav lielas ticības lietām, kas tiek darītas tik īsā laikā un gatavinātas noteiktai vajadzībai. Mākslas darbiem būtu jārodas neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Kad tie jau ir, tos var izmantot pēc patikas.

Tie ir labi dzejoļi, ko atsūtījāt, jo no tiem runā konkrētā pasaule, par kuŗu Jums jau esmu teicis, ka tā ir vienīgais īstas dzejas pamats.

Jums katram dzejolim klāt jāatzīmē datums, kad tas radies. Protams, tais norakstos, kas glabājas pie Jums. Ja datuma nav, tad vēlāk nevien citi izplāno kaut ko tādu, par ko var tikai brīnīties. Un arī pašam dažs kas vēlāk var kļūt nesaprotams. Ja dosit dzejoļus Freimanim, domātā vakara rīkošanai, tad arī tiem atzīmējiet datumus, jo tas palīdzēs viņam izvairīties no dažas aplamības, kas atgadās tad, ja referentam par dzejoļiem tik pat kā nekas nav zināms. Nezaudējiet dūšu, ja arī acumirklī šis tas iet, kā mēdz teikt, ģeņģeriski…

Pēc Kaimiņa iespiešanas Jūs varbūt dzirdēsit dažas atsauksmes, par to. Daudz jau ne, jo vairums baidīsies pateikt to, ko varbūt gan jūt, bet nespēj ticēt, ka latviešu rakstnieks spētu rakstīt kaut ko pirmšķirīgu. To var saprast, jo mūsu mazvērtības komplekss ir tik spēcīgs, ka piespiež atzīt trešās vai ceturtās šķiras cittautu rakstnieku pārāku tikai tāpēc, ka tas ir cittautietis. Būs arī tādi, kas aiz kādas neizprotamas skaudības negrib atzīt neko, kas nesaskan ar viņu domām.

Jūsu stāsts pieder pie labākiem darbiem, kas parādījušies trimdā. To var pierādīt ar svaigo un drošo pārdzīvojum izjūtas attēlojumu, nezaudējot konkrētību un tai pašā laikā izvairīties no banāla naturālisma. Noturēt visu laiku darbību divu personu starpā bez kādiem notikumiem un tomēr arvien spraigu, ir jau meistarīgums, kaut varbūt neapzināts. Impresioniskais, aprautais stāstījuma veids, kuŗš tomēr pasaka arī to, ko vārdi nesaka, ir tagadējā samocītajā un filoloģiski tīrītajā kancelejas žargona laikā, īsts baltais zvirbulis. Tas, ka stāsta darbībai nav nekāda noteikta ārējā mērķa, kāpēc tā notiek, padara stāstu par īstu dzejdarbu, jo dzejdarbam nekas nav jāpierāda un nav jācenšas ne pēc kāda mērķa. Tam ir jābūt, kā kaut kam, par ko mēs nezinām, kāpēc tas ir.

Protams, tas ko es teicu, ir ļoti neskaidri pateikts. Bet nekas jau nav grūtāk, kā pateikt to, kas pašam ir ļoti skaidrs. Tomēr es palieku pie domām, ka it viss, ko kāds teiktu par Kaimiņu un kas ar manām domām nesakristu, būtu nepareizi.

Jūsu J.K.
Labas, gaišas Lieldienas! Arī Jūsu meitenēm.