Melb. 1961. 4. 4.
Nosūtu Jums Megpaja dziesmu.
No Dienas grāmatas ir grūt izvēlēties ko atsevišķu. Ja būtu kas jālasa, tad varbūt Saimnieks atstātu labu iespaidu ar savu aso raksturojuma veidu. Ja turpretī Freimanis būtu iepazīstināms ar Dienas grāmatas raksturu, tad tam labi noderētu tie fragmenti, kas kādreiz bij iespiesti Literārajā pielikumā. Tur stāsts par zirgu un čūskām bij pirmšķirīgi gabali.
Jūsu domāšanas raksturu labi rāda šeit pieliktie Dienas grāmatas īsie skicējumi: Nakts, Laimīgie un stundas, Brīdis, Atmiņas un rudens rīts, tāpēc domāju, ka tie Freimanim varētu noderēt. Šai pašā virzienā, protams, viņš labi varēs izmantot visus Jūsu dzejoļus, jo tur Jūsu lietu skatīšanas veids izpaužas vispilnīgāk.
… Piecas Dienas grāmatas lapas varētu sūtīt Jaunai Gaitai, paturot katrai tagadējo virsrakstu, bet liekot bez tiem vienu kopēju virsrakstu, vai arī apvienojot zem viena virsraksta piecas nodaļas un apzīmējot tās ar 1., 2., u.t.t.
Kas tā īsti būs par eseju, ko gatavojāties rakstīt nākamām RD? Tas jānoskaidro pie laika, jo tā kā arī citi rakstīs esejas, tad nebūtu labi, ja sagadītos vienādi temati. Manas esejas nosaukums būs apmēram tāds: Kritika kā literatūras daļa. Virsraksts gan var mainīties, bet tas nemainīs esejas saturu. A. Neboise laikam rakstīs par pašu eseju kā tādu. Par pārējiem nekā droša nezinu.
Jūsu J. K.
1961.18. 4.
Domāju, ka būsit Megpaja dziesmu saņēmusi? Ja pārrakstāt to, tad varētu sūtīt Londonas avīzei. Ja neiespiedīs – nekas. Bet varbūt iespiež un tad jau tas ir mazs ieguvums Jums.
Jūs nebijāt teikusi, ka Freimanis grib par Jums rakstīt Tiltā. Lai viņš to dara, jo Amerikā Jūs esat tik pat kā nepazīstama. Bez tam tas jau neizslēdz iespēju, ka to pašu var kaut kur šeit nolasīt kā referātu. Vai nu šādā vai citādā veidā viss, kas kļūst darīts ar labvēlīgu nolūku, nāk katram autoram par labu.
Jūs jautājat, vai gribu, ka Jūs brauciet uz mūsu RD. Jā, tas tā ir – es vēlos Jūs redzēt, ar Jums runāt. Bet, protams, tā ir personīga lieta. Bez tās ir tomēr vēl arī kas cits. Es domāju, ka visi mēs esam ļoti vientuļi un šādu vai citādu iemeslu dēl nespējam būt tie, kas mēs varētu būt. Īsie saskares brīži ir par vāju, lai atraisītu mūs no nespēka un pamestības. Bet atkārtojot tos pēc iespējas biežāk mēs jūtam garīgu vienotību. Un pie tās jāturas tad, kad liekas, ka nekāda balsta nav un ka viss izjūk un pazūd kā tumsā. Jums ir ļoti vajadzīgs tādas balsts, jo esat pilnīgi viena. Citādi tas ir ar mani vai kādu citu, kas dzīvo lielākā pilsētā.
… Pagājušā sestdienā, bij pažarnieku sanāksme pie E. Kreišmanes kundzes. Trīs aktieri lasīja kādu traku Jonesko (?) ludziņu, tulkotu no angļu valodas. Tā bij jauka un aktieri to izpildīja ļoti labi. Pēc tam uzstājās pati E. Kreišmane un rādīja uz ekrāna īsfilmas. To starpā bij arī kāda, kurā redzēja Jūs pilnīgi melnu, bet mani baltu. Jūs, protams, izturējāties mierīgi, bet es žestikulēju kā negudrs.
Esmu uzrakstījis jau savu referātu RD un tā virsraksts būs Literārā kritika. Pēc kāda laika tas jāskata no jauna cauri, jāpapildina, jāīsina u.t.t. Pašam ir gan šā, gan tā – reizām nekas, bet reizām pavisam nelāga dūša. Nelāgas dūšas parasti labi tam, kas kādu porciju uzkrauj citiem. Bet man jau te nav tādu cilvēku, kuŗus es varētu izmantot. Ja mēģinātu ko darīt šādā virzienā, neviens man neticētu, jo visi jau pieraduši pie manas smaidīšanas un domā, ka aiz tās viss ir tīrs, gaišs un labs.
Laiks nekas, vakaros ir ļoti patīkami pastaigāt un parasti atturas no līšanas, kamēr pārnāk mājās. Bet protams, visjaukāks viņš ir tad, kad nodzēšu uguni un, ietinies četrās segās, aizmiegu. Un tad 9–10 stundas kad nekas nav jādomā, nekas nav jājūt, un nekas nav jāsaprot! O! O!
Rakstiet tik dzejoļus, jo visu citu Dievs piedos, bet dzejoļu nerakstīšanu nepiedos.
Visu labu.
Jūsu J. K.
Wyongā, 19. 4. 61.
Sūtītos manuskriptus no Jums saņēmu. Paldies Jums par mēģinājumu kārtot dienas grāmatas lapas mērķtiecīgi, tās pieņem tā labāku veidu. Atkāpjas, nav tik personīgas. Lai gan – tāds ir viss ko rakstu. Nupat ieskatos visās šais lapās un man viņas riebjas. Bet nezinu, ko es varētu tur būt teikusi citādi.
Cilvēkiem, kas tik nejauki saistīti ar svešu elementu, tik pārāk ciešā saskarē kā laulība, laikam citas izejas nav, kā runāt, kliegt un brēkt to – no sevis prom. Urbties un malties, tiesāt sevi, tiesāt visu citu un runāt to prom no sevis katru dienu. Tā darīja Strindbergs savā Nelgas atzīšanās, tā Jaunsudrabiņš Neskaties saulē, tā neskaitāmi citi mazāki un lielāki gari un gariņi. Bet ja nevar to izdarīt pietiekami labi, stilā un spēcīgi u.t.t., tad tā ir nožēlojam lieta. Un es – nekur tālu neesmu ar to tikusi. Nevar savākt visu kopā un vēl nav dots vidus punkts (climax). Esmu kā pievarēta tā priekšā – it kā samierināta, bet gan jau būs jāmēģina vēl to pievarēt. Mani uz to spiedīs. Tagad jāglābjas mazajos dzejoļos. Tie ir tīrāki, saules tur vairāk. Bet vai tie man palīdzēs? Kas to lai zina.
Tagad būtu kas vairāk jādara, ne tikai jāraksta vēstule un jālāpās ziemai. Bet arī pret to neko nevar darīt. Ir vajadzība pēc tā rakstīt vēstuli un lāpīties ziemai. Pēdējās dienās ir rudens manāms. Nojaust viņu ir labi, bet gan viņš man darīs daudz grūtumu.
Nosūtīju Freimanim beigās arī to Saimnieku (rakstura skici, Jūs teicāt), bet varbūt viņš jau visus rakstus būs Tiltam nosūtījis. Par mana vakara atkārtošanu viņš vairāk neko nav rakstījis, varbūt ar to, ka viņa referātu kopā ar kaut ko vēl no manis, iespiedīs žurnālā, tā lieta būs pagaidām nobeigta.
Kā iet pa Jūsu pusi? Vai darba prieks ir atgriezies? Vai nesāksiet vēl vienu jaunu romānu? Kādēļ gan ne? Varbūt tepat par trimdas laiku? Jeb – pavisam bez laika?
Jūsu vēstules man tagad iznāk saņemt par retu. Varbūt jūs viņas varētu atkal rakstīt uz Berkeley Vale, via Wyong, tagad es pastu saņemu netraucēti.
Vakarā.
Vajadzētu kādu dzejoli rakstīt un iet gulēt. Bet nevaru ne vienu ne otru. Tikai sēdu un gaidu kas notiks. Nenotiks nekas. Ir jau vēls vakars un nekas nevar notikt. Un kad nav vēls, tad nenotiek nekas tādēļ, ka vēl nav vēls. Apmēram tādā garā aiziet dienas. Protams, es cīnos, cīnos, cīnos. Kur es atrodos, kā man iet – par to nevienam nav ne jausmas. Reti arī man pašai. Un kad es to apjaušu, es esmu gan briesmīgi izbijusies, bet ir arī tāda dīvaina ziņkāre – kas būs vēl tālāk?
Šo vēstuli nevajag sūtīt. Nezinu, vai to izdarīšu.
Jūsu E. Dz.
26. 4. 61.
Megpaja dziesmu saņēmu. Pārlasīju un man viņa šķiet daudz, daudz vājāka, kā es domāju kādreiz, kad to nosūtīju. … Varbūt es varēšu to savest kārtībā, tā ka es kaut cik tagad būtu ar to apmierināta, bet nezinu kad to spēšu izdarīt. Ir uznācis kāds liels blackauts, nevaru pieķerties ne pie vienas lietas, kas būtu jādara mierīgi un ilgāku laiku. Tikko es tā ko sāku, man liekas ka es nokavēju citu, kaut ko lielāku un svarīgāku, es tad sāku “meditēt” un uzgrūžu uz papīra kādu vārsmu. Vakar naktī pamodos – lija vienmuļi un stipri un tas izklausījās pēc runāšanas. Man radās garš dzejolis, bet nespēju celties no gultas, ieslēgt gaismu un rakstīt, domāju – atcerēšos. Bet šādās reizēs es arvien pazaudēju ritmu. Atmiņā paliek doma, pat daži vārdi, bet ritms kādā tie bija teikti, ir aizmirsts un tā zaudēts ļoti daudz. Būs citreiz jāceļas un jāraksta. Nakts domām ir dažreiz liels spēks un svaigums, citreiz tās tomēr dienas gaismā ir vārgas.
Saprotu gan, ka Jums var būt dažreiz arī cits kas padomā, nekā smaidi vien. Bet tā tas ir – kam to citu lai teiktu? Daudzreiz sevi ir labāk paglābt ar tiem pašiem smaidiem un nelabā noklusēšanu.
Patreiz ir zilas debesis starp mākoņiem un pēcpusdienas miers, un es varētu gulēt, skatoties debesīs. Bet diena turpinās.
E. Dz.
