6. maijā, 1961. g. Melb.
Māksliniekam bez izņēmuma jādomā tikai par sevi un viss jādara tikai paša dēl. Viss grozās ap to, lai pats sev pēc iespējas pilnīgāk noskaidrotu pats sevi, tas ir – saprast savu nostāju pret pasauli, citiem cilvēkiem, lietām, pagātni, mūžību un vispār visu, ko redzam, jūtam, pārdzīvojam. Tā kā Jūs to darāt savos dzejoļos. Tāpat tam jābūt arī ar stāstiem un romāniem… Tagad es gan arī nožēloju, ka Kaimiņu publicēja mūsu avīzē, jo to vajadzēja darīt Ceļa Zīmēs. Bet es domāju toreiz, ka C.Z. varbūt nemaz vairs neiznāks un tāpēc stāsts varētu palikt nepublicēts.
Pie Kokiem, pieskaitāms Jūsu labākajiem stāstiem. Tie ir četri: Vispirms ir tas, kuŗš kādreiz bij iespiests mūsu Gada grāmatā. Otrs ir Kaimiņš, trešais tas, kur naktī braucat uz dzirnavām, bet ceturtais Pie Kokiem. Šiem līdzīgi ir daži mazie tēlojumi. To labums pastāv zemteksta bagātībā, kādā psicholoģiskā drošībā, kas vairumam paliek nesaprasta, bet patiesībā ir Jūsu darbu mugurkauls.
Uz nākotnes nekad nevar paļauties. Ir jāturas tikai pie tā, kas ir pašā. Neviens mēs neesam nekādai nākotnei vajadzīgi un ko nākotne var dot, nav nevienam zināms. Jums jābrauc uz Sidneju, jo tur ir daudz tādu, kas par Jums domā ļoti labi. Jums ir jāklausās ko citi saka, bet ne tāpēc, lai būtu visu saprasta, bet tāpēc lai pierastu pie cilvēkiem un lai iegūtu biezāku ādu. Tagad Jums tā ir ļoti plāna, kā jau tas ir ar visiem, kas dzīvo atstatu no citiem cilvēkiem. Ādai ir jābūt tik biezai, lai neiet cauri nekas, kas mums nav vajadzīgs. Tas ir žēl ka negājāt uz Eglīša vakaru. Visiem spalvas brāļiem ir jāturas kopā, jo tas padara izturīgākus.
Laikam Jūs nepazīstat Medeni? Kā lasījāt avīzē, viņš tagad miris. No viņa daudz ko gaidīja. Bet nākotne viņu iznīcināja.
Mums bij Ābeles dzeju vakars. Par šo jauno cilvēku ir prieks. Atvadoties es viņam novēlēju Siamā gūt tādus iespaidus, kas ienestu viņa dzejā jaunus un svaigus motīvus. Bij arī jādusmojas, jo nebij ieradies neviens no Melburnas Kvintetniekiem.
Velta Toma man atsūtīja savu jauno grāmatu Mūžīgā Spēle. Protams man jāraksta recenzija avīzei. Bet tā nebūs domāta tikai viņai vien. Izlasiet arī Jūs to, jo drusku jau tur būs arī Jums. Mazākais es tā domāju. Par Aldaunes recenziju viņa pateicās un liekas tā, ka nebūšu viņai nodarījis neko ļaunu. Mazas bailes ka bijusi par drošu, rakstīdama savu romānu, viņai bij, tāpēc vajadzēja būt uzmanīgam ar recenziju.
Jaunajā grāmatā ir 89 soneti (ja nemaldos), tāpēc nav viegli par to rakstīt. Bet tā kā soneti radušies vairāk kā 10 gadu laikā, tad tais vērojama dzejnieces attīstība un par to ir patīkami runāt, jo: “Den edlen Seelen vorzufuhlen ist wunschenswertester (kas par traku vārdu!) Begehr…”
Pagājušā svētdienā pie manis ciemojās Ilze. Tā kā viņa ir ēšanas un dzeršanas baudu pretiniece, tad mēs dzērām tikai liepu tēju. Bet protams, tas neko netraucēja, jo viņa ir tik jauka meitene, ka pietiek ar to, ka sēž pretī un ļauj ieskatīties savā 18 gadu vecajā dvēselē.
Pašlaik man ir slikti, jo nav visu zobu, iet grūti kā ar runāšanu tā ēšanu. Un tas tā turpināsies 5 dienas…
Šeit pie mums ziema ir ļoti maiga, pat sirsnīga, tā kā vakara pastaigas ir jaukas.
Kas bijis aizvakar, būs arī rīt
Un nomāks tavu dvēseli un miesu,
To darot trulu, salkušu un liesu,
Ar vienu domu: sevi piepildīt. Velta Toma.
Jūsu J. K.
Melb. 17. 5. 61.
Laikam ir tā, ka turēšanās pie citiem līdzīga darba darītājiem dod ierosmes un varbūt arī stiprina. Bet šķiet, ka lielāku darbu strādājot, jābūt vienam. Mazākais ar mani tas tā ir. Man gan ir arī tā, ka pēc katras ierosmēm bagātas kopīgas sanāksmes vēlāk ir paģiras – liekas tā arvienu, ka esmu runājis to, ko nevajadzēja. Tā tas bija arī mūsu pagājušā sestdienas sanāksmē, kur A. Neboise lasīja sava stāsta fragmentu, kuŗš bija izlaists, kad stāstu iespieda avīzē. Šādos gadījumos arvienu sarunā pavisam nevajadzīgas lietas un vēlāk to atceroties rodas slikts gara stāvoklis.
Jums nevajadzētu skumt par to, ka nerakstāt neko lielu. Kas tad ir lielais? Lielumu arvien atsver labums. Mazs dzejolis, kas rakstīts tā, ka labāk to vairs neviens nespētu, ir vairāk nekā daudz sējumu romāns, kuŗā arvien blakām skaistām vietām ir arī daudzas vājas. Jums vajag domāt par savu dzejoļu labu izveidošanu. Tas jādara katru dzejoli nemitīgi pārstrādājot. Ja apmierinās tikai ar to, ka uzzīmējis to, ko dod acumirklis, tad tas, kaut labs, tomēr ir tikai jūtu atslogojums, bet vēl ne dzeja. Jānāk klāt formai. Tā mūsu jūtu izpaudumam piedod mākslas vērtību. Protams, ka var būt tā, ka līdzi jūtu izpaudumam nāk arī vajadzīgā forma un tā vairs nav jālabo. Bet nevar uz to palaisties, ka tā būs vienmēr. Pār jūtām mēs nevaldām, tikai forma ir mūsu varā un to spējam veidot kā mākslinieki.
Pabeidzu stāstu Rakstnieku pēcpusdiena. Tas domāts mūsu RD propagandai. Jo kamēr to iespiedīs, lasītājiem visu laiku būs jādomā par RD. Dievs to zin vai nu tas tā būs, bet man tas ienāca prātā un tā kā stāsts ietilpst visu manu citu stāstu virknē, kas aptver pagājušos laikus, tad varēju pie tā pasēdēt.
Jūs jautājat vai nerakstīšu romānu par tagadējām dienām? Nē. Es to negribu. Ja manos gados raksta par tagadni, tad tas nav nekas cits kā vai nu rezignācija vai tiesāšana. To redz no pēdējā Ģētes darba (Fausta), tāpat tas ir ar Hauptmani, Mannu un mūsu Raiņa pēdējiem darbiem. Bet es negribu ne skumt, ne tiesāt. Tāpēc, ja vispār ko rakstīšu, tad tikai par pagājušo. Bet runāt par savu pagātni man ir apnicis. Tāpēc jāmeklē temats kur citur. Biju kādu laiku domājis par 17. gadsimta ģeniālo dēkaini Jāni Reiteri un jau dažus fragmentus tam uzmetis. Bet materiālu trūkuma dēļ no Reitera jāatsakās. Labi sen jau domāju par Dāvida dēla Adonjas likteni un arī tam ir uzrakstīti vairāki fragmenti un daži jau iespiesti. Esmu daudz domājis un lasījis par šo temātu ārpus tieši Bībeles stāstiem. Un iespējams, ka pie tā palikšu. Darba temats neko daudz nenozīmē. Kaut gan princis Adonja dzīvojis pirms trīs tūkstošiem gadu, es par viņu varu teikt to pašu, ko par sevi, rakstot Kalna Kūļu Viktu. Mainās apkārtne, cilvēki nemainās. Mūsu dvēseles pasaule pēdējo 6000 gadu laikā nav mainījusies ne par naga melnumu. Ir patīkama sajūta nostādīt sevi apstākļos un notikumos pirms trīs tūkstošiem gadu, ar citu vārdu un citiem darbiem un tomēr arvien būt tam pašam, kas esi – sava es izteicējs. Protams, ka būs ļoti maz lasītāju, kam interesē tas, ko tur kāds raksta par “veciem žīdiem”. Bet veselā gadu un kritiķu rindā neesmu sagaidījis, ka kāds saprastu, ko esmu teicis par sevi savos darbos. Tādēļ arī citu domas ir vienaldzīgas. Vienīgā un galvenā lieta ir ar katru darbu jo vairāk pietuvoties sev, izskaidrot sev pašam, kas tu esi. Un temats un viela tad jau nav svarīgi.
Es Jums nosūtīju Jauno Gaitu ar nolūku, lai Jūs tur atrastu žurnāla adresi. Sūtiet tur savus dzejoļus. Viņi ir pašlaik strupceļā, ir izsmēluši savus spēkus un meklē visur atbalstu. Arī es sūtīšu, kas man kaut cik liksies piemērots. Bet es jau esmu pārāk tālu no viņiem. Ar Jums tas ir citādi.
Nākamā sestdienā A. Neboise pažarnieku sanāksmē lasīs par Džoisa romānu Ulisses. Viņa ir neiedomājami uzņēmīga sieviete, jo es nevaru iedomāties kādu citu, kuŗš uzņemtos referēt par šo literatūras un reportāžas maisījumu, kuŗš pie tam ir jau izgājis no modes.
Nebija labi ka iztērējāt Melburnas ceļojuma naudu par amerikāņu niekiem, jo taču par to pašu naudu varējāt dabūt labas grāmatas, kas Jums dotu ko vairāk nekā Melburnas brauciens. Vajag domāt pie laika par garīgo aizmuguri, jo ar laiku mēs visi kļūstam vientuļi un mūs var balstīt tikai tas, ko esam paši sevī uzcēluši.
Patiesībā negribēju rakstīt tik bargi, bet tā sanāca, ko lai dara…
Jūsu J. K.
