Jūlijs 1962 (Ķikure/Kikure)

Sidnejā, 29. jūl. 62.

Šodien satiku Freimani un Eglīti un runājām un gandrīz norunājām visu par manu grāmatu.

Freimanis pastāstīja ko Jūs sakāt savā vēstulē viņam par to (tas ir to grāmatu) un man to atceroties ir sirds pilna siltuma un pateicības pret Jums.

Gaidīju no Jums vēstuli un neredzēju, ka ir pienākuši Jāņi – un man būtu vajadzējis Jums rakstīt. Bet reiz nu tāda vainas apziņa, ka to neesmu izdarījusi, tad laiks tālāk gāja tā it kā noslēpjoties no visa pusapātijā. Vēl bija viena lieta kas mani spieda un es gandrīz domāju, ka nezin vai no tās grāmatas kas iznāks – tas bija tas Kaimiņš. Viņā ir tik daudz personīga, ka es gandrīz baidījos to grāmatā likt. Protams, ne manis dēļ, bet varbūt mana vīra dēļ. Nezināju arī kā un ko viņā, tas ir tanī stāstā, grozīt.

Šodien savas bažas izteicu Inesei un tā mani sabāra un stingri noprasīja vai Moriaks un Prusts (par tiem viņa dienu un nakti mācās) arī būtu prasījis ko kāds par to domās, par ko kas rakstīts? Un kas tam spiedīšot to lasīt par ko es nevēlīgāk rakstījusi? Un Kafka visu laiku savos rakstos esot noņēmies ar savu tēvu… Un Strindbergs ar savu sievu, man bija jāpieliek… Tā – esmu apmierinājusies un nomierinājusies un man ir radies jauns prieks par grāmatas sagatavošanu.

Eglīša kungs simpatizē tādam grām. formātam, kā Kvintetam. Tāds būs arī papīrs. Un viņš domā, ka labi būtu katru stāstu iesākt ar linoleja griezumu (vai citādas technikas) vinjeti, kas aizņemtu tik lielu lapas daļu, cik tas būtu vajadzīgs labu samēru prasībās. Man pret to nav ko iebilst, mazi griezumi izskatās labi, tikai man tie – jāgriež. Es labprāt gribētu asējumu, bet tas jau laikam nebūs iespējams iespiešanas dēļ.

Kā būtu ar citāda veida zīmējumiem, tas ir – atsevišķas lapas iekšā liekot, es arī labi nevaru izdomāt. Man nav nekā tai lielumā ilustratīva. Kaut ko gan varētu sameklēt ko likt tādai grāmatai, kā piem. Sievietes dienas grāmatas lapām, vai dzejām, bet tik atsevišķiem stāstiem kā tagad būs – vēl pavisam atsevišķi (tēmā) zīmējumi neies klāt. Bet mazas vinjetes, varbūt stingrā četrstūra formā, kā linolejā tas piestāv, tādas varbūt būtu pieskaņotas.

Nodevu Eglīša kungam vēl trīs stāstus (Kapusvētki, Pasaka un Vilšanās). Tagad vēl jāsavāc tie, kas gāja zem Siev. dien. grām. nosaukuma. Daļa ir pie manis, kādi vēl pie Jums. Viena lapa bija diezgan spēcīgi rakstīta, viņa bija divos eksemplāros, katrs mazliet citāds, lūdzu, to pameklējiet, vai tā ir pie Jums, vai kādreiz nodota Dēliņa kungam? Un lūdzu, atsūtiet arī vēl kādus citus manuskriptus, kas gadījienā būtu lietojami.

Kas ar to Lalaila viesnīciņu? Vai nevar likt citu nosaukumu un izlietot?

Ir vēla nakts un man jābeidz, jo rītā agri jāceļas. Man nākošā mēnesī jāmaina darbs un dzīvoklis un tas ir diezgan nelāgi, jo tad arī visi grāmatas priekšdarbi jāpabeidz, bet negribās uz jauno dzīvokli iet šiem saimniekiem līdz.

Lūdzu rakstiet un sūtiet rakstus, kas derētu vai – varbūt derētu.
Jūsu E. Dz.

P.S. Kā klājas un ko dariet un kādēļ nerakstiet? T.p.

Melb. 28. 7. 62.

Atkal reiz pazudāt kā žīds pa Miķeļiem (tā Bauskā teica). Bet tas jau Jums nav nekas neparasts. Bet nu ir tā: adelaidieši baidās, ka nebūs RD stāstu. Ja Jums ir kāds, tad sūtiet.

Par Dzejām un Sejām lasīsit avīzē. Es pateikšu par citu – Jūsu ģīmetne sit pušu visas citas dzejnieces. Konkurēt varētu ar Jūsu bildi Valdas Moras bilde. Bet viņa pārāk noziedusi lūpas un tās nu bildē izskatās tik pat melnas kā acis. (Nabaga meitene neuzmanības dēļ iekritusi.) Otrais, kas iekritis, esmu es, bet vīrietim tas neko daudz neskādē.

Par Jūsu grāmatas tapšanu man nekas liels vēl nav zināms, droši vien daži par to zin ko vairāk. Dažas savas domas esmu atklājis Freimanim, jo viņš pēc tām jautāja.

Kā ar veselību un citām lietām, kas saistās ar dzīvības uzturēšanu?
Jūsu J. K.

Adelaides RD adrese:

Mr. K. Polis,
****
Adelaide, S.A.