18. augustā, vakarā.
Vakarnakt redzēju V. sapnī. Bijām it kā uz kuģa. Gājām garām, smaidot un sveicinot, un runājot.
Tad aizgāju kopā pusdienā. Savādā, veclaicīgā istabā, pilnā ar cilvēkiem. Saspiedāmies pie viena galdiņa. Pusdienas negaršoja.Tad kļuva svešāks, sīkāks, savādāks. Bet tomēr tas pats. Arī Sk. tas pats.
Atvadījāmies. Manējie kaut kur taisījās braukt. Māja roku. Runāja viņš arī ar Jāni.Tas bija jau murgs. Bet sākumā bija īstāk. Lai gan vairs tik skaidri kā pirmā laikā – neesmu redzējusi.
Rītu ir 19. aug. Trīs gadi.
22. aug.
Iet dienas vienā darbā. Ne pusstundu nevaru atlicināt zīmēšanai. Vakarā, ja arī mēģinātu pārvarēt nogurumu un kaut ko darīt – nav gaismas un siltumas tanī vietā, kur mans galds un kur es varētu strādāt.
Mans stāvoklis ir neiedomājams katram cilvēkam.
Lopa stāvoklis.
Ka tāda var būt dzīve un tādi – cilvēki – to būtu grūti iestāstīt cilvēkiem, kas patiesi tādi ir.
Izlasu pa teikumam no Skalbes pasakas – un esmu savā pasaulē. Skatos Krastiņa ofortus, daži brīnišķīgi. Piemēram, ābelītes sniegā.
Arī man uz plates ir iesākta ābeļu rinda. Pavasarī.
Kungs, palīdzi atrast brīdi darbam!
Bija ilgāku laiku miers, tikai mazākas rupjības.
Šovakar jau sāk dārdēt – vai tiešām tas ir tā, ka viņam vajaga kārpīties kā cūkai dubļos ik pēc laika savā necilvēcīgā ļaunumā?
Kungs, palīdzi man noslēpties!
Aizvērt savas durvis un logus un paglābt, kas vēl dzīvs!
