Decembris 1960 (Ķikure/Kikure)

1.12.60.

[[Pirmais! Viss nedarīts. Esmu dzīvnieks – iesprostots pie dzīvniekiem. Esmu dzīvnieks – kārpos un nevaru izbrukties.

Eju uz zobārstu. Vai nu tādu sīkumu vajadzētu – salauzt zobu! Bet tas tik liels notikums iznāk.]]

2.12.60.

[[Inese piezvanīja – šonedēļ laikam gājis viņai labāk. Runājām ilgi. Bijām Gosfordā – mazs Xmas šoppings. Cilāju tikko puķainus kab. lakatiņus un saku – „skaisti, ļoti skaisti” – un tā arī domāju. Kaut kas viegls un ‘svēts’, kas nespiež, neliek domāt, kas ir tiešām – atpūta vien. Bet no kā lai atpūšas tie, kas grib tādās lietiņās pavadīt vien savu laiku? Nopirku veļu ‘bra un gurdel’ – lai arī virsū nebūs ko vilkt – tas, ka apakšā būs labi – varēs justies labāk. Sivēniem gan neiznāk naudas, bet pāris sīkumiem iznāk. Vēl – kurpes, kleita? Kaut kā man jātiek uz Melburnu. Nedaru neko. Olas stāv. Svētu kādu svētku brīdi, kad viss liekas O.K.! Viss – pārvarams.]]

3.12.60.

[[Paps teica – manai ‘suņu biskvītu’ ēšanai esot jādara gals. Es teicu – labāk tad neiešu uz kino. Negāju arī. Žēl vienu brīdi. Bet patreiz – jūtos ļoti labi – atpūšos un kaut kas tūlīt sāk kārtoties, lai pie izdevības nāktu ārā kādā vārdā. Šovakar tas viss kā mezgls, kā briedīgs spēks. Domāju par Melburnu – ka tur jāsagatavo kas nopietns vērtīgs – drošs. Pirmo reiz pēc ilga laika šī apņemšanās jūtama – tādēļ, ka otru stundu jau esmu viena. Tikai nepietiks šī vakara, lai ko darītu. Par daudz vājības, par daudz viss izjucis šinīs dienās. Varbūt šis vakars ko atveseļos tomēr.]]

4.12.60.

[[Vakar bij svētīga mana mājās palikšana. Tik brīnišķi ir just sevī atkal visus radošos spēkus lasāmies kopā, briestam kā mākoņus svētīgam lietum. Katru vakaru – ja mani atstātu vienu! Pamēģināju lugu – jauki tas ir kā gleznot – rakstīt lugu. Es mazliet, mazdrusciņ uzgleznoju – dažus plankumus! (Och – tikko es ‘uzgleznoju’ traipus šai lapā!…) rīts ir – brokastis gatavojas, Dzidra guļ, paps pie vistām – kluss, man gribas spēlēt un tad gleznot ar vārdiem un arī ar zīmuli. Sen jau gribas to…]]

5.12.60.

[[Lietus vēl nepāriet – esmu nospiesta, nogurusi, nevaru nekā darīt – gaidu to stundu, kad P. aizbrauks – viena stunda būs. Un neko tanī nedarīšu, varbūt spēlēšu – ! Neprāts! Gaidu pusdienā, gaidu – vai neuzskries, tikko iesāku ko, gaidu, kad aizbrauks… Nedaru neko. Pāris taktis paspēlēju. Domāju, ko lasīt Melb. Tās vēst. no dzimtenes? Domāju par tām. Vajadzētu braukt uz Wyongu – rakstīt Prankam, pasūtīt biļetes dzelzceļā – esmu kā izšķaidīta – gaidu vienu brīvu stundu! Ha!]]

6.12.60.

[[Vakar saņēmos – pēkšņi apģērbos, aizbraucu līdz uz Wyongu, nosūtīju vēstuli Prankam, paprasīju par biļeti – vēl laiks pēc nedēļas – puika domā. Ka tik nepiemāna. Bet nevaru biļeti nopirkt, ne ko tur rezervēt – jo nav naudas. Šodien apātija un nospiestība no mana ‘sloga’ atkal virsū, nedaru neko – gaidu, kad viņš aizies – bet zinu – viņš nekur neies. Ārprāts! Tas ir jau gandrīz kā Camu stāstā. Daudz viņš ir zinājis.]]

7.12.60.

[[Pāri dūņām un miglai, cauri akmeņu asumiem un vecām siekstu siksnām, kas tur kājas un rokas sietas,
Dziesma lido, pāri kā liesma plīvo
Kā uguns silda un dzīvo, dzīvības skūpstu nes nezināmām lūpām, tīru kā iz ziedu kausa.]]

8.12.60.

[[Vēstule no māsas. Viņa varbūt dabūs mājiņu pie Valkas. Tas būtu jauki.

Ceturtdiena – diena kad p. brīdi nav mājās. Bet šodien nemaz to nejutu – gulēju dienvidu, nevarēju atpūsties. Ciešu nežēlīgi, ka nevaru pārvarēt sevi – un strādāt. Viss stāv uz vietas. Varbūt izbraukšu Sidneju un kļūs labāk. Viss ko jūtu ir – atpestī, atpestī mani no šiem valgiem, ļauj man vienam un patstāvīgam būt!… Bet tas netop piepildīts.]]

10.12.60.

[[Aizbraucu pie Ineses. Skaisti – ar elektrisko. Skaisti uzliku puķes uz rokas – un somu atstāju vilcienā. Es izkāpu Strathfieldā – soma aizbrauca uz Centrāli. Zvanījām – bet viņas vairs vagonā nebij un pie station mastera – viņa neieradās. 9 gadi kalpojusi. Somu duncītis, auskari…]]

11.12.60.

[[Pie Ineses labi. Tur es arī varētu strādāt. Inese – cīnās ar eksāmeniem un ar to mīkstpēdiņu!… Nekā liela tur nav. Man viņā kaut kas nepatīk vairāk, kā tas būtu labi. Bet ne jau tādēļ vien mīl – ka labs. Ir tās mocošās attiecības un mīlestības, kas posta un audzē. Inesi daudz posta. Daudz liek viņai cīnīties par neko. Bet viņi abi aug – varbūt izaug labi. Savu romantiku nesatiku.]]

12.12.60.

[[Gaidu atkal – kad viņš atstās vienu!… Inese piezvanīja, ka soma atrasta (atrasta stac. zudušo mantu oficē). Bet – Inesei bijis atkal tik slikti, nevarējusi absolūti vairs iet tālāk ar mācīšanos – panic utt. Gulējusi – šo pēcp. bijis, tagad atkal labi. Kaut viņa šovakar ietu mazākais agri gulēt – bet vai viņa to darīs?

Vēst. no Pranka – mana uzņēmēja E. Kreišmane. Esmu par to apmierināta.]]

13.12.60.

[[Inese piezvanīja – pēdējo eksāmenu (franču distinction) nolikusi. Bijis mazliet vieglāks. Prasīju – vai nu jūt atvieglojumu, ir happy? – „Nē, tagad jātup un jāgaida rezultāti” –

Es jūtos atslogota – ļoti, ļoti. Ka ir izturējusi likt visus – tas labi! Viņa saka, lai braucu piektdien tur. Es gribu. 2 rozes Ineses vāzē, sarkanas, viens sīks rozā pumpuriņš – ieliku, lai viņas lūdz par Inesi. Un tā bij šī diena ar traci par white ants.]]

14.12.60.

[[Ir pirmais rīts, kad mitrums ārā bija kļuvis – vasarīgs. Nu kāds?! Tāds kā mājās – mierīgs, smaržīgs, bagāts, dziļi kluss. Pīles ganījās zālē. Brīnišķīgi. Inese var gulēt šorīt netraucētu miegu, nav jāķer pulkstens, kas brēc un kas nolikts kaut kur uz grīdas tālāk, lai nevar tūlīt paķert, apklusināt, un – neatmostoties cīnīties, lai pieceltos. Tādēļ arī man miers. Kaut tikai P. nebūtu visam pretī, ko es kāroju – brīvību, mākslu, vientulību un mazliet arī prieku, ne simtu gadu pienākumu vien. Cimdi cauri – rokas atkal sāp – tīri!
4 p.m. „Rāmi kad ar lietu pērkons pastaigā”…]]

*Bij rasa un migla, miers un vasaras siltums šorīt –
Debesis skaidrojās, zils aiz mitriem mākoņu blāķiem,
Pīles ganījās zālē, kā avis,
Mierā priekā, mierā auga ik laksts.

15.12.60.

[[Ak, stundu grūtums – akmeņi no rokām slīd smagi, glumi, apdauza kājas, soļus ne pavilkt. Ak, stundu grūtums viss, no kā mūžu liek, viss, kas no tā tiek. Ak, stundu grūtums, kur tu slēpis jēgu?
Es te nevaru strādāt – tagad jau 3 mēn. vai 4, 5, 6 gandrīz nemaz – es sēdu un nīkstu, kad ir brīvs brīdis. Man jābēg. Rītu bij nodomāts, un man ir bailes. Kādēļ? Es nezinu. Man ir tā, it kā man plecos uzgūlies būtu milzīgs zirneklis un turētu mani ciet ar stindzinošu indi. Vienīgais, ko gaidi – kad viņš palaidīs vaļā…]]

16.12.60.

[[Biju Sidnejā. Nevarēju strādāt. Bēdājos par Inesi – viņa pilnīgi galvu zaudējusi ar to Imantu [right], pilnīgi bez jēgas, nezin, ne ko vilkt virsū, kā uzvesties. Austra jau uzmetas par kungu. Vecais franču pāris bija ļoti priecīgi par mani, asaras viņiem abiem saskrēja acīs, kad teicu, ka Parīzē man patika, tur ir piepildīts Napoleona sauklis – Brīv. Brāl. Vienlīdz.]]

17.12.60.

[[Pārbraucu no Sidnejas, pa vilcieniem un stacijām mētājos un salu. Gaidīju Sidnejā vilc., gaidīju Gosfordā pārsēžoties, gaidīju Wyongā uz autobusu (no 9 – 11 ½) un visu laiku lija, lija, lija. V. kastītē bija Klauverta un Sarmas vēstules. Kl. prasa lugu. Sarma atzīst manus stāstus (2 pēd. ‘Koki’ un ‘Pīles” par psicholoģiski labi izstrādātiem un labiem.]]

18.12.60.

[[Dzidra aizbrauca uz Sidneju pie Ineses – uz sportiem. Lija visu laiku, visu dienu – olas.

Ļoti laipna, aicinoša vēstule no E. Kreišmanes, kur man apmešanās Melb. paredzēta. Nevaru atbildēt, pirms nesatikšu Inesi.]]

19.12.60. Pirmdiena

[[Inese piezvanīja, ka viņas ar Dzidru vēl šodien nevar atbraukt. Prasīja, vai pirkt biļeti uz Melb., es teicu – jā. Un vēlāk bailes bij, kā būs ar papu. Tagad radio M. Lanca dzied Gaudeamus – un es domāju – ir vērts paciest visas nepatikšanas, darīt vajag visu, lai Inese var braukt uz Melb. un būt priecīga. Paps palīdzēja notīrīt olas, jo – kaucu. Citādi arī nebūtu vēl galā – bet jau drīz būs 10. Kā es pati tikšu no mājas prom uz Melb.? Bailes. Vēstules jāatbild Klauvertam un Kreišmanei.]]

21.12.60.

[[Vakar bērni atbrauca. Bija laba diena. Inese pakoja ziemsv. dāvanas. Šorīt gulēja līdz 11, bet bālums nezūd. Nervoza.

Es – notīrīju 6 pīles (visus trīs tēviņus arī), esmu ārkārtīgi nogurusi. Bet ne tik no darba kā no – nelādzības – nevaru pateikt, ka braukšu uz Melb. Inese pateica. Bet es tagad vēl nedrīkstu.

Vienam pīļu tēv. jaunajam bija sasietas kājas un viņu pameta p. tur kādu laiku. Bija aizkustinoši, kā vecais un vecā arī gāja klāt un uztraucās. Ak, kā tas ir!]]

22.12.60.

[[Bērni aizbrauca šodien uz jūru. Inese apcepusi.

Pirmās 9 pīles notīrītas un labi pārdotas – ļoti labi. Un viņas bij ļoti skaistas – kā gaļa! Manas pīlītes! Tikai ceļš no pīlītes līdz gaļai ir skumjš un baigs. Es arī, vēl viņas tīrot, domāju – manas pīlītes! Un strādāju maigām rokām (slepkava). Pateicu p. ka braukšu uz Melb. Kā būs vēl – nezinu.]]

23.12.60.

[[26 vistas. Neticētu, ka to varu. Cits gan tad paliek. Inese sataisīja man ilgviļņus. Liekas, būs tā, kā man vēl nekad nav bijis. Jocīgi. P. iedeva £1. Ja nebūtu mati redzami – būtu vairāk. Inesi viņš tur par – līdzvainīgo. Bet laikam ceļā mūsu braukš. nestāsies.

Nogurums. Darba, darba, darba.

Vai ziemsvētku sajūta nāks? Inese strādāja visu dienu.]]

Novembris 1960 (Ķikure/Kikure)

[[1.11.60.

[[Visu laiku domāju par Inesi. Un kaut kā neapzinīgi turos pie tā – lai es domātu visu laiku – it kā ar to es viņai varētu palīdzēt. Lielās ‘vorrijās’ es vienmēr tā daru. Vai nu domāju par to cilvēku, kas tur darbojas, vai par to lietu. Un es uzmanu sevi – lai es visu laiku to darītu – itkā domāšana, koncentrēšanās uz to – palīdzētu. Varbūt palīdz. Zvanīju Imantam – viņa nebij. Gribēju jautāt par Ineses vācu eksāmenu vakar.]]

2.11.60.

[[Inesei franču mutiskais eksām. Šodien. Naktī – negulēju labi, modos augšā – domāju vēl visu laiku. Šodien arī. Un lūdzu Dievu. Ap plkst. 11 es atcerējos viņas šarmu un domāju ar vairāk paļāvības par viņu. Viņai jāiztur, viņa to varēs. Tagad ir plkst. pāri 1 – domāju – viņa ir jau bijusi eksāmenā un viss ir uzvarēts. Tas būs liels atbalsts viņai, kad šie divi eks. cauri. Kaut būtu skaists laiks nākošnedēļ. Mumfords prasījis Dzidrai – vai Inese jau mājās.
Vakars un varu iet gulēt. Neko nevaru darīt, lai gan būtu kāda stunda.
Viss kluss – gaidīšu Inesi divi dienas ļoti.]]

Honeysakļi uz galda – smaržo!
Šodien Ineses grūtā eksāmena diena. Domāju par viņu. Nu viņai tas jau pāri. Kā viņai bija? Kā izcieta? Zvaigznēs viņai šīs dienas labas. Ceru – ka bija labi. Vai profesori viņu nemaz nebūtu ievērojuši gadā uz lekcijām cītīgi ejot?

Nogurums. Vakarnakt modos augšā visu laiku. Jāiet gulēt. Bet žēl palika šī brīža. Kāda tīrība un gaisma ir šinī brīdī. Varbūt tas no honeysakļiem? Baltās papīra lapas uz galda, no grāmatas. Un no manām cerībām ka Inesei ir labi un viņa būs stipra un saņēmusies dūšīga te mājās. Kaut tik mēs viņu par daudz neraustītu. Jāsakopj māja, kad Inese nāks. Rītu veļa jāizžauj. Logi būtu jātīra. Un tad parīt viņa varbūt būs.

Varbūt tā pateicības lūgšana
Neteikta,
Kas mani šai brīdī aiztur,
Nelaiž iet.
Lūgšana lai labi būtu.
Cik skaisti ir honeysakļi!
Ar savu smaržu.
Izjūtot viņu daiļumu
Lūgšanu sāku.

Bērniņ mīļo, atpūties! Atpūties šodien! Un tad mājās Tev gādāsim miera un visa laba, cik vien varēs. Kalnā uziet vajadzētu un paēst pusdienas mežā. Uz jūru braukt. Ārā galdiņu. Ar Dzidru šad tad spēles. Un tad labo ēdienu – olas, pienu, saknes, augļus. Un iepriecinājumu – kādu? Varbūt vienu šoppingu? –

*Jūtu likteņa zobus pie soļiem
Dzirdēju noskanam kā akmens balsi
Nežēlastības skaņu –
Tev jāatkāpjas, cietā bezsirds!
Siltu dzīvību pretī turu
Maigās, siltās esības straumes
Sev ceļu skalo drošas.
Tev jāatkāpjās tukšuma vara!

3.11.60.

[[Gaidu Inesi. Mazgāju veļu, priekškarus, logus, sienas. Vēl jāmazgā grīdas un jācep. Pārdzīvoju visādas bailes līdz visbaigākām. Tad atkal saņemos un ceru labāko. Nu – Inesei patiesi nederētu tik trakā tempo studēt, ka veselība uz spēles un nekā laba pašam no visa nepaliek. Tā nav studēšana. Patiesi – vajadzētu maksāt pašiem visu – un lai iet kārtīgi. Tas ārprāts tā mocīt bērnu. Kaut nu viņa būtu labi saturējusies.]]

4.11.60.//5//

[[Šī ir vakardienas lapa bet rakstu sestdienā //5// jo vakar biju pāršķīrusi par tālu.
Rīts. Pamodos ap 4. Mēness, zvaigznes miers.

Pateicības lūgšana
Dievs līdz zemei nolaidies
Viss ir svētuma pilns
Debess spīdekļi viz
Kā pie ziemsvētku egles
Pāri tālumu tālēm
Rokas tvērienu tuvu
Gaismas draudzīgi dalās
Dvēsele savās mājās
Mirkli mūžībā dus.

Inese atbrauca ap ½ 11. Viņa ir O.K. Mācās, bet nav pagalam. Bijām jūrā. Brīnišķīgi bij redzēt viņu atkal viļņos priecīgu un sārtu.]]

5.11.60.

[[Istabas sakoptas, kūka izcepta, zemenes salasītas, puķes vāzēs, man pašai priekšauti sagludināti, vista sutinās, ķīselis gatavs u.tt. Dzīvs cilvēks var daudz darīt – bet ja karājas pie valga un vaid un raksta pa vidu visu to – tad nekā nevar padarīt. Mans dzejolis ‘Pulkstens iet ar klibu soli’ – avīzē. Tikai viens un tik ilgi bij jāgaida. Vēl stunda, nē vairs pusstunda līdz Dzidra būs mājā – varbūt vēstule būs no Ineses. Un kad viņa būs? Sapņoju par Freimani, biju runājusi ar viņu nekrāsotām lūpām un ar ēdienu paliekām uz sejas, bet citādi – nebij tik traki.
Beidzot Inese zvanīja – balss jauka. Izgājis labāk kā domājusi eksāmenos (2) un nu viņai laikam paļāvība. Dievs ir!]]

Puķes nesmaržojot Austrālijā –
Atkal jāklausās
Sākums cits vidū:
...Ir jau dzirdēts, ūdens galvas , –
(Medus šķidris, olās ūdens),
Putni nedzied, puķes nesmaržo.

Čūskas rāpo, zirnekļi lied,
Viļņos uzglūn haizivis,
Sausums, krusa, tuksnesis
Bet kā puķes māk šeit smaržot! // Bet par puķēm tas nav tiesa,
Puķes tā šeit smaržo ka darbs no rokām u.tt.
Darbs no rokām ārā krīt.
Honeysakļi nupat dvingo
Būdās logus vaļā sit
(Pirmo mīlestību – vārds bij tiem).
Kalnos uzkalnos un lejās
Šeit kad afelsīni ziedā
Citroni un mandarīni:
Mašīnu ja lēnāk brauc
Smaržas augšā lejā cilā
Tā pat reibu jūras viļņi
Mazs maz kārkliņš bušā zied
Bālgan baltiem sīkiem ziediem
(Necik lielākiem kā viršiem zieds)
Smarža tam kā spiedīgs vīraks
Ienes zaru istabā:
„Kas šeit bijis?” citi jautā
„Cik te saldas smaržas pilns!”
Dārzā vārtos vistērija –
Ziedu vilnis vien bez lūpām:
Smaržo, smaržo debesis!
Turpat pāris soļus tālāk
Lēnām kaisās džekaranda –
Violetais mākonis
Ziedi līst kā zilgans lietus
Pāri putnu spārniem galos
Ceļā maigi klāj guldamies
Smarža vāra mulsinoša
Ved kur vēl neviens nav bijis
Bet kā mājas būtu tās...
Ziedi nesmaržojot Austrālijā
Esot tuksnesis...

Bijām jūrā – es un Inese, pirmo reizi šogad. Dzidra palika mājās (viņa jau 4 reizes bijusi), paps domāja, ka par aukstu un neņēma peldbikses līdz, sēdēja krastā un mazliet nožēloja. Man kreisā kājā drusku ‘velk’ bet citādi jūrā bij labi, ne pārāk auksts. Labi, ka aizbraucām.

Inese atbrauca pusvienpadsmitos. Izskatās labi, daudz labāk kā pag. reizi. Pat – ļoti labi, priekš gada beigām un eksāmenu laika.

Mans ‘nightmaris’ pāri. Es vēl nevaru atjēgties, cik ļoti es baidījos, cik traki domāju, lūdzu Dievu.
Ak – kas gan ir mātēm jānes, kad karš sākas! Es aizlūdzu šorīt par visām mātēm, kam bērniem klājas ļauni. Man bija tikai uztraukums. Viņai iet labi, mācās tagad, ar Dzidru padancoja istabā. Pārdzīvojumi tik lieli, ka it kā nedzīvoju vairs nemaz īstenībā, it kā visu skatu no tāluma un tomēr – tik ļoti tuvu tas viss ir kas norit, tas ir manī, tā esmu es, un bez tā manis nav. Tikai vēl atliekas no manis – mani raksti.

Laimīga diena. Tik neaptverami laimīga diena.

Varbūt vienu tas man mācījis vēl bez visa cita – labāk saprast Inesi un tās draugus. Arī Inesi un Imantu. Viss ir nekas pasaulē – svarīgas ir tikai cilvēku dvēseles. Cīņas un grūtumi ir viņu (to dvēseļu) pārbaudes. Lai kādi tie ir, ja tos var pārvarēt, atrast ceļu, redzēt, zināt ceļu, kas ejams tad ir labi. Un vēl kas – katrai dvēselei tiesības uz savu ceļu.

Naktī pilsētā tukšā
Pat avīzi nekur nopirkt
Asfalts nomētāts
Trokšņi grūti un pulkstens
Saliek dzīvi
Stundu aizgaldos
Ne brīdis nepaliek brīvā
Ne brīdis dzīves nav dots
Cilvēks sagrožots
Kā automāts kustas
Un pilda – likumus.
Naktī pilsētā
Kāds kādam saka
„Paliec ar mani
Pa ceļam mums
Īsu brīdi.
Vilcienā paliec ar mani
Paliec”... lūdz par neko.

Naktī pilsētā
Aizveras trokšņi
Un pazūd cements
Asfalts nomētāts
Brīdi pulkstens klusē
„Kādēļ Jūs beržat acis
Tas sāp.
Vai Jūs gulējāt brīdi?”
„Jā, liekas iesnaudos
Aizvēru acis.”
„Piestātne – Lilli”
„Man nākošā” –
Naktī pilsētā brīdi dzīvoja cilvēks.

6.11.60.

[[Braucu uz Sidneju. Pirmoreiz – nokavēju busu. Raudāju no kreņķiem, zobus kozdama, nācu mājās. Apskatīju vilc. sarakstu, meiteņu uzmudināta un atbalstīta, gāju uz otru busu. Aizbraucu. Ierados uz pēd. daļu, kas sākusies. Tumsā sēdēju pie ieejas galdiņa, bet draudzīgi cilvēki bija arī tur. Ineses un Ābeles foto…]]

7.11.60.

[[Sidnejā bija citādi, kā domāju, cilvēku mazāk un viņi visi vairāk – pazuduši, ja tas ko izsaka, es domāju – nestabilāki, mazāki – bet cenšas būt, izskatīties lielāki. Tas pats par Ābeli. Viņš tik aizņemts, norūpējies, par savu personu, kaut kā – skumjāk, tukšāk viss bij. Naudas lasīšana – pretīga. Uz mani raugās daudzas, dažādas acis – jāturas un jāmācās tas pats – censties, izskatīties lielam… Ha!]]

8.11.60. otrdiena

[[(Vilcienā ar [Nica?] kungu, atpakaļ braucot varēja taisīt romantiku – bet netaisīju.) Eglītis pavadīja līdz stacijai, ļoti sirsnīgs visu laiku, sēdēja blakus un runāja sirsnīgi. Feimaņu nebija, un tas liek domāt – kādēļ? Mans vakars jau izsludināts. Labi, ka aizbraucu – redzēt šo to, kā tur ir.

Skaista diena. Inese strādāja līdz 3 naktī. Mani jau nobaidīja. Šorīt izskatās tomēr O.K.

Lācis teica komplimentu manai dzejai – patīkot tas ‘āķītis’ (nemiers) O.K. Šodien vēstule no Freimaņa – Lugu varētu uzvest!…]]

Inese vakar mācījās līdz pāri pustrim, es uztraucos. Bet viņa ir O.K. šodien. Viņā ir lielas pārmaiņas notikušas, viņa ir atkal pietiekami stipra. Bijām jūrā īsu brīdi. Braucām nepārģērbušās atpakaļ, mazliet apsala kāja. Bet – O.K.

Miegs arī mazliet nāk, lai gan iedzēru kafiju. Un vēl – kāds spēks dūšojas – cīnīties tur, kad būs jācīnās – iegūt vietu sabiedrībā, viņi tā grib, viņi rīko vakaru, man jāiet būs, jāaizstāv sevi. Un es uz to dūšojos. Tāpat jādomā – ko iesākšu Melburnā? Kaut ko īsu! Tas par Grīvnieka kundziņa bērniem ir par garu.

Vēstule no Dzimtenes. Tikai viena vēstule. Viņas vēstule. Iekšā izvilkumi no viņa vēstules. Gājiens dzimtenē, vecās sievas, vienas. Reliģijas jušana. Uzticības vērtība, arī tad kad tās nav bijis. Un – nu tas viss. Vientulība.

Pietiktu. Tas jāraksta. Bet tagad jātīra – 2 dienu olas. Un negribas – gribas meklēties pēc rakstāmā.

Sidnejā jutos pamesta, kad uzdegās ugunis un biju viena pati. Pirku karti un gāju pie Ābeles – tas neizrādīja pat ne, ka pazīst. Viņš ir ‘funny’, domāju arī, ka nepazīst. Bet pazinis viņš bija. Viņš ir apvainots no pag. reizes. Var jau redzēt.

Eglītis bija laipns. Iznāca pakaļ, kad gāju prom un lūdza palikt uz ‘groziņu vakaru’. Klauverts parādījās (dzēris) un teica to pašu. Tūlīt teica – mans vakars janvārī. Egl. teica, esot jau izziņots. Tātad tas notiks.

Tad brīdi skatīju Lībertu. Pienāca fotogrāfs (kas tumsā padeva krēslu) un parādīja Ineses un Ābeles bildīti. Es teicu: „Mana meitene!!” „Nomācījusies, pavisam –.” Tas kungs noskaitīja vienu tautas dziesmu par veco āzi un jaunu meitu „Viņš viņu aizrāva fotografēties” viņš teica. Viņš visu laiku skatījās manī ar to skatu, ko daudzi skatījās, lielu interesi, it kā pat bailēm, respektu un arī patiku, ziņkāri. Pie galda reizes trīs mani uzņēma – no visām pusēm! Vienreiz, šķiet, laimīgi izdevās uzsmaidīt dabīgi un laikā, pašai negribot.

Ābele iebēga starp 2 dāmām un tur palika.

Eglītis [right] man sēdēja vienā pusē, pulkv. Kripēns [left] otrā. No tā Kripēna – nav ne vella. Tas tāds tiepša, mazs tiepša – tas viss. Eglītis runāja sirsnīgi, par literat. mazliet, par tikšanos Bransdorfā. Tas ir bijis viņš ar ģimeni, kas bija tur pirmā vakarā mums blakām. Pirmā atpūtā. Man tagad tas aizmirsies, bet nesen vēl atcerējos, ka tur bij kas pievilcīgs man. Tikai es to aizmirsu un vēlāk viņu nepazinu to pašu, kad Jegendorfā staigājām. Eglītis pēdējos 4 gados, kopš viņu te redzēju pirmo reizi – stipri novecojis.

„Jums jau vēl pensija tālu” – viņš teica, kad runājām ar Kripēnu par pensijām. Varbūt viens otrs tā domāja. O.K.

Lācis skatīja savu – ‘iespaidīgo skatu’, ko pavada glaims dzejai. Šoreiz par ‘āķīti’ – tas nemiers – viņš teica, kad es prasīju, kas tas āķītis ir, kas viņam patīkot. Un viņa skats prasīja – vai manī arī tas ‘āķītis’? es liku saprast – „ir gan!”, vecais āzīt!

Kāds sirms, glīts kungs bija ilgu laiku pie Eglīša krēsla mums aiz muguras un sirsnīgi atsveicināja, bet nezinu, kas tas bija.

Klauverta tante bija izcepusi pasakaini garšīgu kūku. Noteikti man jāiet pie viņas pamācīties. Jāprasa Klauvertam. Man ar to tanti patīk satikties – viņa tik dāmiski – tantiski – jauka. Man arī Siliņa kundze patīk.

Bet Gailīte īsi nogāja garām „Labdien kundze…” Zemgale uzmanīgāka.

Bikše – itkā nevarētu tam ticēt, itkā mazliet aizskārta par manas personas ‘lielo karjeru’.

Redzēs, ko tas vakars nesīs. Man ļoti interesē. Freimaņu nebija. Tas savādi. Priecājos, ka manā vakarā tie būs! Tie man patīk.

O.K. Tīri olas! 

Manas rokas ir tukšas,
Bet gribu dot,
Ir tā it kā riekšavām
Varētu dalīt.
Kas ir tas, kas krājas,
Kas ir tas, kas aug
Un rūgst kā bagāts dzēriens,
Ko gribu dzert,
Ko gribu liet
Putojam, kūsājam, katru
Svētīgu paturot, atdot.

9.11.60.

Tūlīt dzirdēsim ziņas: Niksons vai Kenedijs. Niksons – es saku – Niksons!

Apmācies, viena kāja sāp. Vakar jūrā bijām (otrreiz šogad), mājās braucu slapjā kostīmā, tas manai kājai neder.

Vakar vēstule no Freimaņa. Vakars 29. 1. 1961. Lai rakstot lugu, tas ir ja es rakstītu lugu – būtu režisore un aktieri tai laikā labu labie…

O Dear! Esmu aizmirsusi olas! Ko darīt, 10 min. līdz ziņām! –

Olas izņemtas. Pusdienas paēstas. Paps [right] jūtas vai ir, vai izliekas slims, vai viss tā kopā un neviens to neievēro. Viņš ir pagalam nelaimīgs un sakaitināts. Es staigāju kā pa mākoņiem savu iecerēto un neiesākto, un nepabeigto darbu dēļ, un ieskrēju olās, ko viņš atstājis istabas vidū – saplēsu kādu pusduci. Nu bija dusmās kur izgāzties – un gāzās arī. Bet es neuzliesmoju, sargājot savu mieru un sīko strādāšanas iespēju, ja miers tiktu noturēts. Tas papu padara vēl slimāku. Briesmīgi. Bet ko lai dara. Viņš iegāja dienvidū. Man jātīra olas. Bet niekojos te. Un domās perēju lugu. Kaut tiktu klāt – vienu nedēļu! Gatava tā būtu. Cilvēki šķūnī būtu laba ‘vietas un laika vienības’ dēļ. Vienas pašas dekorācijas, mazliet tik papildinātas, arī aktieru ne par daudz. Žēl – laikam viena vien sieviete. Bet nezinu, kā tur vēl varētu kādu ielikt? Kena sievu? Varbūt.

Pēdējās radio ziņas bija Niksons – Kenedijs kā 47 – 53. Bēdīgi! Vēl nav izšķirts viss – vēl pāris stundas.

[[Vai Niksons neuzvinnēja? Pus 12 naktī – bet laikam vēl radio gala iznākumu nav teicis. Varbūt tomēr jau ir. Ineses mācīšanās dēļ radio nevar atļaut runāt.

Dzīvoju no Freimaņa vēstules, uzmudinājuma rakstīt – lugu. Lai gan viņš tieši to nesaka – bet labi tas būtu. Bet visa diena pagājusi darbos – tikai pāris domas par rakstīšanu. Rītu? Rītu droši vien – vistas! Kur lai paslēpjos? Kur lai ņemu sev laiku? Pa vārdam katru dienu – vienīgais veids. Lugai varbūt tas tik daudz nekaitēs kā stāstam, tāds rakstīšanas veids. Miglaina, spiedīga diena.]]

*Dievs līdz zemei nolaidies
Gaismās draudzīgi dalās
Debess spīdekļi – zeme
Pāri tālumu tālumiem
Rokas tvēriena tuvu
Dievs līdz cilvēkam nolaidies
Mierpilnā svētīgā gaismā
Dvēsele iziet pretī
Klusumā saucējai balsij.
*Nakts san savās straumēs
Lēni plūsdama
Upe bezgalīga.

10.11.60.

[[Man bailes vai – Kenedijs nav žīds, vai vismaz ierocis žīdu rokās. Tad – žīds aiz komunisma, aiz Romas un Amerikas! Skaistas izredzes Kristiānismam! Tā mana nabaga bābas galviņa domā par pasaules labklājību! Un par manu pīļu!

Eglīša, fotovīra, ‘guļamvagona’ biedra uzmanības ir balzams manai pazemotai, samītai sievietībai. Tomēr – esmu nogurusi. Vienu laiku biju spirgtāka. Jāsaņemas. G. Pļavkalnam avīzē gluži jauks dzejolis par pavasari, beigas par dārza atspīdumu logā – skaistas. Viss dzej. man tuvs. „Carry on mummy!” 5 vistas nāk kā mēris!]]

Kenedijs. All right! Ka tik viņš nav žīds. Bijis tikai 2000 balsu starpības. Ak, muļķu bars! Kenedijs ir mēsls! Es tā domāju un nevaru mainīt savus uzskatus arī tagad – kad viņš ievēlēts.

Nevaru rakstīt! Nevaru iesākt. Jāsaņemas. Sirgstu pēc brīvības, pēc maiguma, pēc kaut kā – kā nebūs. Jārāpo pa krēslu, pa vientuļu ceļu, no akmens uz akmeņa, lēnām, pacietīgi. Tas viss, tas viss.

Un – vai es šo lugu nevaru rakstīt sev! Ja to es varētu, tad būtu O.K. Bet tagad – tikpat kā uz skatuves jau tam un tam un vēl citam pa prātam. Lai gan es tā nedomāju – es tomēr baidos, gribu – labi. Nekas nav jāgrib cits – kā jāņem tas sev, sev, sev, tas ko redzu, zinu, jūtu, tas – kas bija! Tas tik viegli!
Tātad aizmirst – manu vakaru,
aizmirst – kritiķi Freimani,
aizmirst – ka to varbūt spēlēs,
aizmirst arī – ka varonis to varbūt redzēs. Arī to aizmirst. Glābt tikai sev – to kas izzūd, kas nekad vairs nerādīs sevi, ja es to nenotveršu.

11.11.60.

[[Piektdiena. Nedēļa iet uz beigām. Inese maz guļ, mācās cauru dienu. Izskatās vēl puslīdz labi. Baroju labi, bet jūrā viņa netiek – neiet. Grūt arī ir ārā mācīties – vējš, saule, putni, mušas. Viņa ir stipra tagad diezgan – pavisam viss, kas mani baidīja, ir pazudis – viņa jūtas labi. Protams – viņas nav daudz priekš cita – kā Imanta. Bet tur neko nevar darīt, tas O.K. Man pašai – nedēļa pasmaga svētdienas negulētās nakts dēļ. Un šai dienā? Kas bija? Nekā. Uzrakstīju pāris lap.p. par pīlēm – muļķīgā farsā, gandrīz žēl pīļu.]]

*Tālumam pāri iet
Domas kautrīgi zagdamās
Maigas ugunis degdamas

12.11.60.

[[Rītu Inese brauks prom. Šovakar viņai sāpēja galva, aizgāja pirmo reiz agrāk gulēt. Rītu ½ 5! Viņa nav atpūtusies, bet turas spirgta garā. Vesels mēnesis eksāmenu. Bet ceru to labāko. Tikai Imants šķiet un šķiet man – exausting – To jūtu arī pie Austras – kaut ko, kas izsmeļ mazliet, nogurdina. Nu bet – Imants [right] ir Ineses dzīvība tagad. Bet – varbūt viņa ir ņēmusi mazliet – virsroku. Es to cerēju. Varbūt tas tā ir, kādēļ viņa turas laimīga tagad.

Inese iedeva izlasīt vienu savu eseju par R. M. Rilkes dzejoli Der Herbstag. Skaista.]]

Inese iemiga agrāk. Aizgāja gulēt, jo viņai sāpēja galva. Pirmo dienu šai nedēļā viņa padevās. Kaut nu viņa netrakotu par daudz ar to eksāmenu gatavošanu. Bet kas nu viņu valdīs. Tikai traucēs un traucēs – dārgais Imantiņš. Labi, ka tam pašam arī eksāmeni. Citādi – viņš ir exausting. Viņš runā un runā telefonā. Tā ir daļa nīkšanas tur visā klāt, kas man nepatīk. Viņš viss Inesei jāsatur, it kā viņš pats nestāvētu uz kājām, tikai balstīt un balstīt viņu. Ar visu to, ka viņš varbūt ir uzmanīgs arī pret Inesi – viņš ir kaut kas, tas izsmeļošais, otru tukšojošais elements, kam nav un nav diezgan, kas meklē vēl un vēl tikšanās, kaut kur došanās utt. Bet varbūt gluži tā nebūs. Jā, un es tam neticu. Viņā nav tās žēlojošās atteikšanās pietiekami daudz, kas vīrieti dara vīrišķīgu. Viņš teicis par Inesi, ka viņa modina jūtas to sargāt, (vairāk kā citas meitenes) no visiem, tik ne sevis. Tas pēdējais ir nepareizi. Īsts vīrietis, tāds, kādu Inesei vajadzētu, būtu tas – kas sargātu arī no sevis. Protams – es nezinu vairāk par viņiem, cik pavirši redzu. Bet kaut kas tur ir tāds, kas man dara rūpes. Labi, ja Inese ir tagad ņēmusi virsroku mazliet – man šķiet, tas tā ir. To es gaidīju. Protams, viņa ir vēl briesmīgi ‘pazudusi’, bet kaut kā man šķiet, viņa ir stiprāka viņam pretī, nekā viņa bija.

*Bērns, no pirmās dienas brīnums mātes rokās
Dieva likts, acs to rauga visu garu mūžu,
Dāvanu brīnumaino, kas dota ir, bet pilnam
Iegūstama nav un tomēr paturama mūžu mūžos.

13.11.60.

[[[Inese aizbrauca – maigāka, skaistāka kā jebkad. Lai arī bāliņa. Naktī miegā kliedza – mamī! Nobijusies no eksāmeniem un nomocījusies – bet turas labi. Rītu viņai jau sākas. Nospriedām ar Dzidru, ka viņa būtu piemērota sieva kādam īsti jaunam profesoram. Viņas maigums, rakstura siltums ir bezgalīgs. Viņa teica – šodien skaistas debesis – jā, ir skaistas, dzidras, retiem mākonīšiem, maigums vējā, gaisā. Tas Ineses kricelējums uz avīzes, kur abas ar Dzidru no rīta mācījās, tad turpat ēda brokastis, dzejolis klāt no Dzidras poet. grām. (otrā pusē).]]

14.11.60.

[[Plkst ½ 3. Abi bērni šīs dienas eksāmenus ir jau izcīnījuši – lai nu kā. Inese – angļu, Dzidra – latīņu. Es pati nedaru nekā – gaidu to veltīgo gaidīšanu, kad mani atstātu vienu un es varētu strādāt. Ir tagad stunda – Wyongā aizbrauca. Bet es staigāju tāpat, rokas lauzīdama. Nevaru acumirklī neko veikt. Es gribu prom – nākošgad! Es gribu prom! Vai arī – lai viņš iet prom.

Tā brokastgalda bilde notriepusi lapas ar krējumu. Plankums aiz saules bij no piena – nakts, gulēt jāiet, darbs nedarīts.]]

Ko gaidi Tu, kad dzīves zeltu
Tik nevarīgs projām svied?
Kā rožu pumpurs savās ziedlapās
Ir cieši bagātīgi tinies,
Lai maigumu un smaržas slēptu,
Tā domu kārtās neraisītās
Ir cieši nosedzies dažs brīdis,
Lai nemeklē to bezjūtīgi pirksti,
Ne acis aklas, ausis kurlas to,
Vien sirds lai kaldē savās liesmās,
Kā saules liesmas pumpuru,
Kas ziedlapās ir cieši tinies.
Kaut viegli vēji sen jau glaužas
Un lidinājas tauriņi
Zieds spēcīgs neveras bez (sava?) laika,
Vien sirds briedēta doma vēsta,
Lai vārds to saules gaismās nes.

15.11.60.

[[P. aizbrauca uz Gosfordu. Tagad es reizē gribētu spēlēt, gulēt, lasīt, skatīties pa logu, iet pa ceļu, un rakstīt – rakstīt! Bet var tik vienu. Un es nezinu, ko? Es būtu ļoti laimīga atraitne. Es gribēju teikt – laimīgākā – bet droši vien tādu ir daudz. Iedzēru kafiju – skatos pa logu.

Reiz mājās (man laikam bija 27) es skatījos uz lauka āboliņa lapā (pie upes, uz Kaupres) un domāju – ja būtu tikai viena izvēle – redzēt āboliņu vai spēlēt, tas ir, vai vienu vai otru – visu mūžu? Es nezināju, kuru kapu labāk ņemt? Mana dzīve ir pa daļai abi šie kapi.]]

*Caur lapu mirdzēšanu,
Vēju, sauli, neredzamu ziedēšanu,
Caur lapu zaļošanu
Tevi aizsniedzu, Dievs.
Caur acu mirdzēšanu,
Mūža vientulības izciešanu,
Caur acu runāšanu
Tevi atzīstu, Kungs.

16.11.60.

[[Briesmīga diena – briesmīgu dzejoli uzrakstīju, ko nevar nekur rādīt, bet kas ir ļoti patiess. Nezinu, kur likties no kaislībām, gribētu braukt uz Sidneju, braukt kaut kur naktī, kur nav nekā no manas dzīves – tik illūzija, kas būtu stiprāka kā dzīve. Dzīve ir prostitūtu nams tik bieži. Man tas nav svešs. Sieva ir pērkama sieviete. Un briesmīgi ilgojas – reiz tāda nebūt. Pārkāpt laulību – būtu reiz nebūt prostitūtei.]]

Vēl novembra vēji vandās zaros
Vēl rotaļas pār lauku mežonīgas ved
Vēl pārslām mierīgām un baltām
Ceļu nenovēl
Novembra vēji vēl vandās
Ar spēku milzīgu
Pārslām atnākt aizliedz
Kas tālos mākoņos balo
Vēji vēl lapas uzjauc
Pusmirušus ziedus atrod
Ar lietus lāsēm ko sviest
Pret dienu skaudrumu.
Vēl pēdas takās un ceļos
No deju soļiem paliek
Un vārdi bez prāta viegli
Kā bēgoši spārni jūk
Novembra vēji vēl vandās
Ar spēku milzīgu.

Nezinu, vai dzejolis iznāca vai nē – bet putra brokastīm piedega pamatīgi. Un piena katls izkūsāja.

Džekaranda zied
Lietus lāses lido
Ziedlapiņām līdz
Ceļu glāstot redz
Džekaranda zied

Pāri putnu spārniem
Ziedi, lāses līst
Sudrabots un zils
Zilgans violets.

Tagad tas – kā nevar rakstīt.

Kad novembra vēlās aukas
Pusizmirušos parkos svilst
Kļūst rāmas sievas pusē [...]
Jo novembra trakās aukas
Kauj domas lēnīgas un jaukas
Lai vīri nārestībā milst
Kad novembra vēlās aukas 
Pus izmirušās dzīvēs svilst.

17.11.60.

Gaidu, kad viņš nāks pusdienā. Gaidīju – kad nāks brokastīs. Gaidu – kad brauks prom. Visa diena vienmēr ir sagriezta šinī gaidīšanā. Kad neko nevar darīt – nezin, kurā acumirklī gaidīšana beigsies. Augstākais – kāds dzejolis atrod spraugu dažreiz, kur izlauzties dienas gaismā. Patreiz tā nav. Gaidu. –]]

18.11.60

[[Kad naids plosījis un šķēlis un saraustījis gabalos,
Kā piena upe maigums dziedē.
Līst lieti lēni un ziedi violeti līst
Džekarandai, smaržo putekļi no ceļa
Un ziedlapas to klāj,
Līst maigums, krīt pār putnu spārniem
Un mierā gulst zem kājām atnākšanai.]]
*Piemānīšanās dziedē, stāsta pasaku,
Piever acis un tici:
Piemānīšanās noklusina,
Ej pa neesošu taku.

19.11.60.

[[Sestdiena. Tik liela lieta – redzēšu kādu filmu! Mazliet pasaules apskata, kas iedarbojas kā dzīvības eliksīrs. Lasu atkal franču val. Camu stāstus ‘L’Exil et le Royaume’. Izlasīju tikko L’Hote. Skumjš līdz kaklam. Patīk Camu! Tik silta mīlestība pret nelaimīgo cilvēku ir viņā. „…Dans ce desert, personne, ni lui (l’homme) ni son hôte n’étaient rien. Et pourtant, hors ce desert, ni lui ne l’autre, Daru le savait, n’auraient pu vivre vraiment…” Lasot franču – valoda mani ieved kā mājās, tā laikam senā pasaule, atmiņa no jaunības dienām, un tā daba – sniegs, vējš, rudens, dzīve kā ziemeļos. Lai gan tas tā nevarētu būt. Arī te daba līdz – ugunsgrēki, sausums, lietus. Tikai man svešāki.]]

Tuvojas decembris. Man jābūt skaidrībā par to – ko lasīšu Melburnā. Gribu – Vēstuli no Dzimtenes. Tādas man vēl nav. Bet to nebūtu varbūt tik grūt iztaisīt. Šodien viena domiņa jau tai klāt – par to, kā viņa satika savu veco kalponi un tā teica „cik laba Tu biji saimniec!…” Tas skaisti – vai nē? Un tā viņa rakstīja.

Galvenā skaistā vieta būtu – gājiens pa dzimto zemi. Tāda vēstule jau man ir – tik jāpapildina no citām. Labi, tā jādabū gatava. Tas būtu īss gabals, interesants, lai arī nopietns, un tādu man labāk padotos arī nolasīt. Tikai stāstījums, bez sarunām. Tam vajadzētu iet.

Pēdējās 2 dienas tik ļoti raustās labās acs plakstiņš, ka tas mani traucē. No kliegšanas, brēkšanas, raudāšanas.

Man jādara visam te gals. Hē! Kā?

Jāraksta arī. ‘Par pīlēm’ – tur ir mazliet nekrietnības iekšā. Laikam no nelabas dzīves tas grib izpausties stāstā – vienalga, kādā veidā, bet kaut kas netīrs, kas spiež dzīvi – grib ieplūst tur, it kā lai ko līdzsvarotu.

Lai viņš iet. Velna ratā! Vai man jāslēpjas?

Šad tad no rītiem manī jauki vārdu pa vārdam nogatavojas kāds stāsts, eseja vai daļa no tā. (Bet, protams, – izgatavojas tikai brokastis…) Šorīt bija par – ‘piesietiem suņiem’, to vajadzētu uzrakstīt. Bet ne patreiz vairs. Vakara darbi brūk uz galvas. Es domāju par manu ceļa pavadoni. Nevajadzēja tā palaist. Viņš bija interesantāks kā viens otrs. Un viņš mīlēja ļoti savus bērnus. Tā ir zīme par kaut ko cilvēka liktenī, kad viņš ļoti mīl savus bērnus un runā par tiem.

Plkst. 12.

Zvaigžņotai debesij ardievas māju
Gulēt, pēc cilvēka tiesas, kad iet bij
Debess atņēma ar krītošu zvaigzni
Ilgi tā slīdēja vidū
Vēlēšanos nespēju izteikt

Durvis nevar aizvērt
Iet gulēt, pēc cilvēka tiesas
Debesīm ardievas saku
Zvaigžņotai naktij

(Next section of poems and texts no doubt written at various times – no dates separate them)

Durvju nevaru aizvērt
Dzīvība zvīļo
Zvaigžņotā vidū
Puķu elpas pilnā // piedvašotā
Lielā naktī.
Debesīm ardievas saku
Debess atdod
Ar krītošu zvaigzni
Lēni vispāri noslīd
Debess mierīgā zeltā zilā
Smaids

Muti aiztur bikluma
Istabas velmes izteikt
It kā tās mierīgas kļūtu
Puķu piedvašotā
Naktī kad pamirdz
Debess
smaids.
Paliek solījums visam
Krītošas zvaigznes gaisma
Debess smaids.
Tālu kā kumeļa skrējienu uz kalnu 
Noleju, pret kalnu grūdiens
Jautru kā grožu mirdzēšanu
Gar kumeļa sānu
Ņem domas ceļu
Saka jau valodu
Pieskanda smieklu
Dala skūpstus
Un skāvienus maina.
Pilsētā

Tur tukšā akmenī
Putekļo vēji
Lampas gaismu
Dzēlīgi dur
Acis tev sāp...
Noguris eji
Izsalcis viens
Tumsā vēl raugies
Pienākums klab
Kā vilciens naktī
Kurā tu nevari
Gulēt ne negulēt
Dzīvot ne nebūt
Kurā tu klanies
Naktī pieskauzdams
Klausies vai nenāk
Laime pa ejām
Laime kas vienmēr
Bij tur kur tu nebiji
Atstāja biļetes
[..]
Ceļā kaisītas riekstu čaumalas    
[Kāda laupījuma // kā kam kā nāve // kā kāro,
kāro // tev sirds palikusi // [..]]
Dzīvība aug pāri pleciem
Pāri pieri līkst kā zaru kronis
Šūpojas pilns siltas saules
Bišu rūkšanas un putnu dziesmu

Pāri pieri līkst kā ziedu mākons, 
Zaru zariem sazarojas krāšņi
Tur kā siltās ligzdās putni
Domas aug un glabājas,
Un sniedzas tā kā ceļš no šejienes
Uz turieni.
Vāc visu daiļumu un spēku
Ko dienās atrod
Dzirdi vēju, kas lietiem rimstot grūstās ielas sienās?
Nenokavē tā glāstu tas pats ir arī tev
Ne puķēm vien un putnu spārniem
Tas veldzē, skaidro, tīra
Un iededzina kvēli tīru kā
Ziedu kausos kas no rasas raisās
Un saules svelmē piekūst medus pilni
Un solis tas ko kāds sper straujāk tevis
Dēļ – nenokavē to, ne galvas pagriešanu

Tumsa. Tāli pilsētas trokšņi – vilcienu, kuģu, svilpes tāla nemitīga braukšanas dunoņa – bet klusums, nakts. Pēkšņi tuvu auto mašīnas troksnis, tad sadursmes skaņas, metāla skaņas, asas, plīstošas, kādas mašīnas aizrūkšana prom, paliek tikai kāda auto signāla taure, kas sākās sadursmes troksnī, un tā nepāriet, brēc, brēc. Torņa pulkstens sit 3. Tumsa retinās un atklāj normālu ielu naktī, kur stāv automašīna, iedauzīta, ielocīta, saplēstiem stikliem un brēc, brēc. No pretējās mājas durvīm, ko apgaismo ielas laterna, izskrien pusmiegā cilvēks pidžamā, tad sieviete nakts tērpā, tad jauns cilvēks. Un jauna meitene.

Cits citu uzlūko, izbrīnā, mēmi.

Jaunais cilvēks skrien pārbijies, sašutis pie mašīnas, nevar attapties, tas mēģina mierināt to. Ātri uzskrien aizelsies policists, pieskrien pie mašīnas un jaunā cilvēka. Jaunā meitene sasit rokas, paceļ galvu, aplaiž skatu apkārt un sāk jocīgi smieties, tad pamana vīrieša pidžamā un sievietes nakts tērpā naidīgās sejas, kas stājas tai ceļā uz mājas durvīm, apraujas, sagrīļojās un pārbijusies, rokas izstiepusi, mēģina tikt tiem garām. Sieviete pēkšņi raganīga stājas tai pretī:

“Nē, nē. Tu neiesi savā istabā. Tu neiesi savā istabā. Mums būs jārunā. Tu neiesi savā istabā.”

Meitene nobāl, bet stāv vēl mierīga un skatās [..] uz jauno cilvēku un policistu. Jaunais cilvēks atbild policista izvaicāšanai, stāsta. “Ap desmitiem es to te noparkoju. 10.30. Es neesmu to braucis, Viņa bija te visu laiku.”

“Kur Jūs bijāt?”

“Es… Es… tur, tai mājā.”

Policists pagriežas pret 3 cilvēkiem.

“Jā, jā,” vīrietis saka. “Viņi ap 1/2 11 atbrauca…”

“Kādi viņi?”

“…Meitene ir mūsu īrniece…”

“Viņš bija pie manis,” meitene droši sauc.

“To mēs redzam, to mēs redzam,” sieviete kodīgi, nevaldzīgi šņāc uz viņu. “To mēs redzam. Bet tas man ir kas jauns…”

“Kāds ap stūri ir braucis, un viņai uzdrāzies,” jaunais vīrietis runā par savu mašīnu. “Un aizskrējis. Sliedes var redzēt –” viņš piesit kāju ielas malai. Policists noliecas, pēta, iet tālāk — “Jā, jā…. Jā jā — tā tas ir, tā tas ir —” Pieraksta atkal savā grāmatiņā, izprašņā vēl jaunekli, abi attālinās, policists plāta rokas, tās māj un aiziet.

Sieviete nostājas durvīs, gaida jaunekli nākam. Meitene stāv pie malas. Sieviete: “Tas man ir kas jauns. Tas man ir kas jauns. Es vēlos, lai Jūs runātu. Es vēlos paskaidrojumus. Mana māja ir godīga māja. Mana māja ir respektabla.”

“Iesim iekšā,” vīrietis saka. Sieviete nedzird un žestikulēdama:

 “Anna, Anna! Es vēlos paskaidrojamu, Anna, es Tevi vēlējos kā tādu cilvēku, kā ģimenes cilvēku. Mana māja ir respektabla. Tev būs jāmeklē cits dzīvoklis. Tāda lieta ta nenotiks.”

“Iesim istabā,” vīrietis atkārto. “Iesim istabā.”

“Es vēlos paskaidrojumu.”

Kad ardievas saka pēdējo reizi,
Ko roka meklē skārt?
Roku kas stipra un paliek.
Ko acis meklē redzēt?
Koka galotni zaļu, zāli, sauli uz ceļa.
Viss kādēļ asins lietas
Un atdotas dienas un spēks
Slava, godība, labums – nu nieks
Mākslas un gudrības lielums – ar’ lieks
Siltme rokā kas paliek
Un lapu
šalkšana zaļa
Ir visi, no ko atvadās,
Ir visi ko patiesi sev paņem.

(cloud-like sketch)

Rokai gribās zīmēt!
Domām gribās skriet,
Bet vajag gulēt iet,
Citādi olas nevarēs notīrīt.

Cilvēki

Pievīlušies un tam vēl netic,
Kā tik daudz varēja gaidīt?
Kā daudz varēja nojaust nākam,
Ja nenāk nekas?
Aiz muguras mānās jau viss,
kam pretī gāja.
Aiz lepnas pārticības slēpdami nabadzību,
Tie sevis kaunēdamies ātrus skatus pamet,
Kur sapņu atliekas mana.
Un lielā mierinājumā atplaukst ja otru
Badmiru nojauš. It kā tas apliecinātu –
Klātam galdam kur jābūt...
Ak, Jūs vecie velni!
Vēl Jūs skaisti esiet,
Katram vairs tik viena kāja,
Muļķa prātā otru pazaudējat.
Ķeraties pa divi kopā,
Kā to tautas padoms māca,
Tā Jūs varēsiet
Vēl skriet pret vēju
Un iet lauzties, laiku laktā
Uzsist kādu spēka dzirksti.

Ko vēl rokā ņemsi, kad Tu mirsi, māt?
Tavu roku.
Ko vēl acīm apmīļosi?
Koku cimdiņu debesis zilumā kas mirkst.
Tos Tu līdzi ņemsi?
Tos es līdzi ņemšu.
Un kam visas labās mantas
Kuru dēļ vai kaklu lauzi
Pele grauzīs, lai tai tiek.
Un kur gudrība ko krāji,
Daiļums kas tā mulsināja
Tur es iešu uz to māju.
Mazliet siltumas no viņa,
Mazliet rožu ir šai dienai,
Mazliet – par ko vēlāk skumt.
Citu pulkā vien viņa
Nākusi kā vakartērpā
Vidū darba virsvalkiem.
Mazliet reibuma šai dienai
Kā no zieda, ilgi grāmatā kas
Glabāts vītis
Vai kā neizņemts – no pogcauruma
Roka negribēja aizmest,
Jo tas daļa bij no visa.
Viss noslēpts Tavā spēkā ir, 
Ko ticēdams Tu radi.
Ja drīkst dot – Tu drīksti ņemt,
Tik – maksas neizglābsies.
Vergu ceļus mums
Ceļa stabi rāda
Vergu ceļos mūs
Dzīves vārti ved

Viss lai labi būtu,
Sevi ķēdēs sienam.
Vergu ceļos mums
Tā ir iet un iet.

20.11.60.

[[Vakars – viss padarīts. Beigās Dzidrai jādiktē bij 300 vārdi. 2 dienu olas – svētdiena. Ienākot te, guļamistabā – smaržo honeysakļi un sarkani mirdz sīkās rozītes no lauka. Viņas būtu mājā te jāiestāda, viņas ir tikai vecajā mājvietā. Nogurums beidzot. Un neko vairāk nevarēšu. Es vairs to nevaru – atdot dzīvību tam pusidiotam, kas lamājas un prasa – Esmu nogurusi. Ak, smarža!]]

21.11.60.

[[Lietus. Bijām (pēc olu nodoš.) pie Hausmaņiem apjautāties par pīlēm. Hausmanis cietis aksidentā – Dumpmanis sasitis mašīnu. Braukuši no Hazenfusiem (Mēs esam izslēgti no viņu ciemiem. Saprotami – nerīkojam pretī viesības un tad tā – uzvešanās) – Hausmanis Wyongas slimnīcā. Katru dienu es nonāku līdz trakumam ar savu partneri. Es vairs nevaru ciest neko. Un tagad, piem., man visas olas būtu jātīra. Viņam nekas. Noguris, gulēt. No rīta cēlās stundu vēlāk. Es vairs netieku ar darbiem galā. Bet – dzīva esmu. Gribēju Freiman. nosūtīt vēstuli – nenosūtīju. Gribēju arī to stāstu par pīlēm. Nezinu – varbūt sūtīt avīzei. Ak, vientulība un cietums! Bet dzīva esmu un vēl neesmu veca –.]]

22.11. 60.

[[Dauzos kā tīģeris būdā. Atmiņas par braucienu naktī uzkurina kaislības, vēlēšanos dzīvot, skriet, braukt piedzīvot ko, darīt, redzēt, iegūt. Bet – piesiets, piesiets. No rīta rakstīju (2 lapas) par staciju naktī. Gribu to uzrakstīt stāstā, kas bija un kas – nebija. Rakstīšana bija laba. Bet vidū pienākumi. Tā pārtrūka un sākās plosīšanās. Tomēr – lai arī es situ un bojāju sevi (roka sāp no klavieru dauzīšanas 15 min.), tomēr – esmu vēl par stipru, lai nokristu gar zemi no tā. Avīzē mans Rituāls. Freimaņa raksts par lasīt. un rakstn.]]

23.11. 60.

[[Nolauzt zobu (īstu vai mākslīgo) ir vienmēr sasodīti nejauka lieta. Tikko tā gadījās. Pagalam rītdienas brīvā stunda, pagalam 10 šiliņi, nezin, kur vēl pārējo raus – un kas zin, cik tas maksās un vai varēs salabot? – Bet biju tik labā gara stāvoklī – rakstīšanai. Pagalam. Ak – cik trausla top mana ‘turēšanās braši!’

Izlasīju Camus stāstu Jonas – par gleznotāju kam nav nekur vientulības, kur gleznot, viņš glezno ar bērnu klēpī, ar draugiem apkārt, ar telefona zvanu, sarunām utt., līdz beidzot nevar vairs gleznot, uzbūvē istabā kādas stalažas, uzrāpjas tur un bauda – vientulību.]]

24.11. 60.

[[Tā es daru ikreiz, kad viņš prom. Arī acumirklī (aizveda Rafi uz veterināru). Jā, arī acumirklī. Jonas nokrīt un nositas. Bet nav augšā neko uzgleznojis, tik uzrakstīts vārds solitare vai solidaire – vientulība – Man baigi tapa saprast stāstu pilnībā – tik daudz manis piedzīvotas patiesības tur ir!… Man jātiek prom!
Vakars. Pārgriezu pirkstu uz atgrieztas ievārījuma bundžas – nelabi, pirmā locītavā, cik tādas lietas notiek ātri! Kā rītu strādāšu! Vēstule no Pranka – vai vajagot apmešanos? Kad braukšot? Och och! Ko lasīšot? Och!]]? Och och! Ko lasīšot? Och!]]

* ...Uz lapas guļ gliemezis
Smags, liec pie zemes, robus izēd,
Pušu ēd, glumas gļotas atstāj
Uz zilas lapas uz lapas gliemezis
Smags liec pie zemes pušu ēd
Smags, smags.

25.11.60.

[[Jūtos kā vecs putns, kas lido un lido, un lido, bet uz spārniem līst piķis – viņš cilā un cilā vēl spārnus, bet tie smagi, smagāki, smagāki, un piķis nebeidz līt – O, Camus! Tu esi daudz zinājis par cilvēku postu!

Vakars. Viss paveikts. Pusdesmit. Laikam neko vairs nepastrādāšu. Inese piezvanīja. Laikam slikti gājis šodienas eksāmenā. Nedabūju neko jēdzīgu pateikt, paps paņēma. Bail gan – kā viņa tālāk izturēs, negulējusi visu nakti. Un nākošnedēļ laikam vēl bija ļoti nelabi eksāmeni. Kā lai palīdzu? Pat naudas nav, ko aizbraukt.
*Tas vārds, ko gribas izrunāt, ir sentimentāls, varbūt pat banāls, tas, pēc kā ilgojos – varbūt arī banāls. Ir labi, varbūt ir labi – ja liktenis ir ar labu gaumi un nedod neko banālu! Ha ha ha!]]

*Naktī pilsētā tukšā
(Ne avīzi kur nopirkt)
Asfalts nomētāts
Trokšņi grūti,
Pulkstens saliek dzīvi
Stundu aizgaldos
Ne brīdis nesprūk brīvā,
Ne brīdis dzīves dots
Cilvēks sagrožots
Kā automāts vēl kustās
Un pilda likumus.

Naktī pilsētā
Kāds kādam saka:
„Paliec ar mani
Pa ceļam mums vilciens
Brīdi. Paliec ar mani
Paliec...” līdz par neko
Naktī pilsētā
Aizveras trokšņi
Pazūd cements
Un asfalts nomētāts
Brīdi pulkstens klusē.

”Kādēļ Jūs beržat acis?
Tas sāp?”
„Jā, liekas iesnaudos
Bij labi...”
„Piestātne Lili”
„Man nākošā...”
Naktī pilsētā
Brīdi dzīvoja cilvēks,
Brīdi dzīvoja divi.

*(sketch of woman’s head) Man gribās zīmēt! Jau ilgāku laiku!

26.11.60.

[[Mazgāju drēbes – blūzes, priekšautus, papa kreklus – labāk palika no tā. Bet te jau netīru – visu lavīni nevar atturēt. Tomēr kamīnā ieliku liesmas – sarkanas gladiolas – tās gan palīdz. Bet – laiku neiegūstu. Biju līdz uz filmu. Pasaules apskatā un krāsainās filmās Āfrika, Beļģija – dabūju ‘švunku’, bet laika nedos arī tā. Puse olu uz rītu. Rītdiena apkrauta ar šīs dienas darbu. Bet varbūt – nē, tam, kam vajag – lugai – nebūs laika. Bet ziemsvētki nāk virsū.]]

27.11.60.

[[Pēdējās novembra dienas – (lietus un pavēss) un tad decembris – jābūt gatavam uz Melburnu, uz Sidnejas vakaru. Nav nekā vēl. Šodien domāju – uzrakstīt angliski to par vilcienu naktī. Varbūt, ka iznāk. Nezin – cik pārpildīti ir viņu žurnāli ar rakstu piedāvājumiem? Pārlasīju K. Freimaņa stāstu avīzē – rakstu tas ir – par prozas rakstniecību. Beigās tur teikts – „ko dara mūsu prozas rakstnieki – nezinu.” Bet vai visu laiku viņš par tiem nerunāja? Kļūda varbūt.

Diena zaudēta, kā visas. Kad?… Tikai tad – kad iebēgšu mežā.]]

28.11.60.

[[Biju līdzi uz Wyongu – ar savu kontrabandas paku. Trešā diena, ka nejūtos vesela. Galvas sāpes, sirds sāpes, arī zem ribām sāpes – par daudz darba. Vakarā miegs – nevaru strādāt neko, no noguruma. Iešu agrāk gulēt. Bet brīdi, kad fiziski jutos labāk – es gribēju vai debesis apskaut – tik labi bij pēkšņi ne no kā. No – vēl dzīvoju! Kā gan var paps dzīvot tā – katra mašīna jālamā, katrs cilvēks, te viens nevar to, cits nevar to – īsts kara lauks ar – elkoņiem! Es sēžu mašīnā un skatos lapās, debesīs, kalnos – noglāstu visu, un tas ir vienīgais, kas ko dod. Ja tā nebūtu – kas tad paliek?
Bijām slimnīcā pie Hausmaņa.                   I love you? Ko?]]

*Mīlestības siltme pati dzīvo viena
Ne tik tad kad kādu silda
Pati deg un silst kā saule
Nezina vai puķes dīgst kur
Mīlestības jūta pati deg un dzīvo
Vientulībā ceļu iet kā saule savu.
*Cements, akmens, dzelzs,
Papīrs, stikls, krāsas,
Skaņas, trokšņi, ātrums
Spēks un – briesmas, briesmas.
Uzmanīties vienmēr,
Ausīties kā zaķim,
Acīm, ausīm taustot,
Domāt savas domas,
Zināt kur ved vilciens
Nepazaudēt domas...

Cements, akmens, dzelzs,
Tukšums auro apkārt,
Nekas arī nesniedz sakni
Kam un no kā dzīvo,
Sakni, ko pats aizmirst
Sevī slēptu nejūt
It kā viņas nava...
Cilvēks pienāk otrs
Vārdu kādu saka
Runāt, sēdēt grib tuvu
Kaut ko dalīt

Nozūd cements, dzelzs –
Tuvums siltmes pildās
Sakne spēku ņem
Jaunai dienai drosmi.

Gribēju pārrakstīt kādu dzejoli – bet pārskatījos un pārrakstīju no lapas šo putrojumu bez beigām. Sorry.

*Pāri izgarojumiem, kas kā migla sūra, kā asaru gāze, kā tvans indīga piejaucās pie tīra gaisa tik no cilvēku kārībām, patmīlības, varmācībām izgaro no patmīlības nāvīgas un stipras līdz nāvei.

Pāri visai dvingai šūpojas kā zieds tik pēc smaržas, veldzējošas , jūtams cilvēka gaismas ilgas.

–––––––––

*Pulkstens steidzīgi tikšķ, mazs vīriņš laiks ar lietus sargu pie rokas steidzīgi soļo. Kādēļ – ar lietus sargu? Es nezinu – mazs apaļš vīriņš – žestikulē ar lietus sargu, soļo, soļo, nadzīgs laika vīriņš.

Pie stūra lepns kungs to gaida, mantiļā aiztītu seju, trīs reizes lielāks par laika vīriņu, staltāks kā staltākais mīļākais, liktens ar aizklātu seju, klusēdams iet mazajam līdz.

–––––––––––––––-

*Ne šodien, tā vīzija no aizgājuša laika. Rokas nevaldi tik ļoti, ļauj tām mazliet vaļu, strādnieces tās piekusušas, ļauj tām valdniecēm reiz būt, dažu mirkli valdīt ļauj, kas par to, ja viss, kas strādāts, jūk, valdīt ļauj tām, kas valdīt prot tik skaisti.

29.11.60.

[[Mīlestība ir 2 cilvēkiem kaujas lauks, kur spēkoties. Tāda ir vērtīga mīlestība. Bet, bet, bet – ja nu nofightij to otru pagalam – tad, ko tad? Un kā lai to nedara, ja var? Ja spēks ir? Ja cīņa ir nopietna. Un ja viņa tāda nav – tad nekā nav, viss ir māņi, meli. Kā tad? Sieva nedrīkst nofightīt savu vīru. Tad viņai nav pēc cīņas pie kā piespiesties un glābties. Bet ja viņai tīšu prātu viņš jāatstāj dzīvs ik reizi – tātad tā nav cīņa. Tā nav mīlestība! – Rīts, vakar naktī neatpūtos (Dzidr. lasīja), biju pārgurusi, un man liedz mieru. Tapu vai traka. Šodien tas turpinās. Tomēr – fiziski ir labāk.]]

30.11.60.

[[Dzidrai ‘dancis’. Diena bez sejas. Diena bez dzīves. Sprāgusi vista. Ne vārds rakstīts. Inesei grūts eksāmens – nevaru palīdzēt.

Diena bez dāvanu – bet diena izniekota, kas būtu laba, ja to prastu saņemt. Kas ceļu šķirs?]]

Oktobris 1960 (Ķikure/Kikure)

1.10.60

[[Vakar atbrauca Inese. Balta kā lapa. Tikko uz viņu paskatījos – zināju – viņa pati ir gan te – bet viss gars kaut kur citur – rūpēs par darbu un rūpēs – par ko es nezinu. Laikam par Im. Kas cits viņu tā ir notriecis gada laikā kā tas nesātīgais zēns, kas uzmācas un uzmācas. Vakarā viņš piezvanīja.

Šodien viņš piezvanīja.]]

2.10.60.

[[Inesi pūlos ar ēdienu uzlabot – bet ko pāris dienās var? Viņa domā ka distinction atteiks. Un angļu – nevarēs nolikt.

Atbrauca Mumfordi. Dzērām kafiju ar liķieri un ēdām kūku. Mumf. domā mūs uz ‘tēju’ aicināt.

Inese mocas ar ‘playam’ – vienu brīdi domā: izlauzīsies cauri, otru – nē.]]

3.10.60.

[[Inese tikko aizbrauca ar daudz jaunām puķēm. Daži ceriņi un rozes un citas puķes. Cepu cepumus, olas, vistiņu, sieriņu līdz. Bet ko tas viss var palīdzēt.

Im. atkal piezvanīja un gribēja, lai viņa brauc uz Windzoru un rīt agri uz universitāti. Viņa – atteica, varbūt manis dēļ. Un pūta pēc tam. Viņa ir tik laba – viņa trīc un dreb, lai viņam pa prātam izdarītu. Viņa te saulē 10 minūtes neizgāja – jo nav laika – bet tur viņš virsū kā mākons, bez kādas līdzjūtības. Kas kuram labi – tas viņai! Kaut vai viņa krīt no kājām. Viņa ir ārkārtīgi worried. Ko darīt? – nezinu!]]

4.10.60.

[[Tātad – 54. Ne zināt ne redzēt. Patreiz par Inesi vien domāju. Paps brauc uz Gosfordu – es arī. Bija devīgs uz atgādinājumu – kas par dienu – iedeva 2 mārc. Nu beigās vēl uzdāvināja peldu dvieli – lai gan es to nemaz tik ļoti nekāroju. Inesei nopirku bāli rozā blūzi ar rūtiņām – domāju, viņai tā piestāvēs. Zeķes arī un nag. lak. tāpat – pa jokam. Tik vēstuli nepieliku, ka tas nenozīmē, lai Čipēn kundzei viņa neliek šūt blūzi. Viņai jau vismazākais 2 blūzes vajadzētu – bet ir tikai viena veca, veca skolas blūze.
Pasaule skaista. Radās spars rakstīt – bet olas to tomēr paņēma. Iestādīju 12 nelķes. Cik rīts bij skaists ziedošā ‘bušā’! Atpūtīšos, agrāk gulēt ejot.

Ak – diena, diena aiziedama [nea….ko laba…]  ]]

5.10. 60.

[[‘Zvaigznēs teikts’ būšot šī nelaba diena. Viņas gandrīz kļūdījās – nekā nelaba nebij redzama. Vēl jau notiek arī tas, ko neredzam. Uzrakstīju 3 lapas stāstā – daudz. Gan ne visai izmeklētā stilā. Bet – nevar kavēties, tas tikai mazs stāsts – vecas sievietes ilgas pēc mazbērna – uz bērnu fona zīmētas.
Neboise gan šodien avīzē (turpinājumā) īsta ‘mesī’, nemaz stila, īsta sievietes pļāpāšana. Lai gan – dažā vietā doma būtu O.K. Man nekā vēl nav avīzē.]]

6.10.60. 

[[Biju p. līdz Wyongā. Gribēju Inesei nopirkt jaciņu. Nenopirku. Varbūt mēteli – par abām? Vakar. mētel. – 7 mārc. Noderētu gan. Bet – nevaru atļauties. Mēteli vajadzētu. Uz Melburnu vajadzētu braukt ziemsvētkos. Ar kuģi! Kā Inesei iet? Ne vārda rakstīts šodien – darbi vien (6. vist.) Ko Inesei – uzadīt vēl? Kad? Tā tas aiziet. Uz Inesi būtu jābrauc man – rītdien. Bet kur naudu? Miegs, nāk virsū kā […]  ]]

*Gadmijās, gadmijās
Kā šūpolēs sviedies
Pazudi salā
Atgriezies ziedos.

7.10.60.

[[Pīlēni izšķīlās daudz.
Beidzot – stāstu nobeidzu. Mazākais – tā jāatstāj. Tagad man parasti tā – kad stāsts nobeigts, tad es beidzot it kā esmu iedzīvojusies tanī vielā un nu varētu sākt to izveidot, rakstīt vēl pavisam citādi – bet 1) laika nav un 2) it kā žēl ārdīt ārā to, kas reiz teikts, jo varbūt tas, kā to vēl varētu teikt – būtu tikai cita variācija un nebūt ne labāka. Žēl tomēr, ka bez pārrakstīšanas 2–3 reizes nevar viņu iegūt, pārvaldīt, izteikt kaut cik necik vēlēto. Bet laika tik maz. Tomēr ir vietas – kas dzimst gatavas un tās ir tās!… Cita nekā šodien. Silta diena.]]

*Sāp tik ļoti šķiršanās
No dienas nedzīvotas, darba nedarīta.

8.10.60.

[[Karsta diena. Vējš. 14 pīlēniņi. Ļoti jauki, melniem raibumiņiem uz galviņām – nu? Kas tie ir? Kas ir cits? Ko man rakstīt? Ko man dzīvot? Ko es gribu? Ko es gaidu? Kas bija? Kas būs? 14 pīlēniņi. Izaugs pīles. Negribu iet uz kino. Bet mājās arī negribu – ja neesmu viena. Kur glābties? Šodien domāju – stāsta beigas jāgroza. Laika nav. Kā es izglābšos? Nezinu. Olas nāks vēl klāt. Kungs jau gaida. Kaut kā viss iet uz elli.]]

*Vairs Tavu vārdu nepieminu,
Vairs vārdu nepieminu, kas ziedos cēla.
Viss prātīgāks ir kļuvis. 

––––––––––––––––

*Kā ceļu kas tālēs nezināmās ved
Caur mežiem, lapeņiem, upēm pāri
Pār tiltiem gaisos izliektiem
Pār straumēm pazemē kas rauj
Tā Tavu dzīvi jaušu, bērns,
Mans mīļais, mazais, maigais bērns,
Kas atnāci pie manis kādā dienā
Kā sīkums mazs, kā lielums lielākais.
Nu iedams ej Tu, brīžam gavilējot,
Tad bailēs acīm izplēstām jau stājies
Šaubies kur likt soli, jau ceļos krīt
Un piesauc Dievu pa savu taku nezināmu
Kas tālēs ved.
Krāšņums neizteicams šai iešanā
Laimība un šausmas
Gan mazs un sīks Tu krīt, gan celies
Dievs, rotā – ticībā un drosmē gaišā
Svētī, svētī, augstais Dievs, Tavus soļus.

10.10.60.

[[Pirmdiena. No Ineses vēstule – blūze derot. Nosūtīju Inesei paciņu ar vistu un olām. Nosūt. Freim. vēst. Dzejoļi: Stundu pēdas, Ar savu bēdu, Pulkstens nes, Vientulības stunda, Prelūdes – drukātais un jaunais kārtojums pie 1. Prelūdes motīva. Tad stāstu – par veco sievu. Nu jāķeras pie kā lielāka. Pie kā?
Cik labi – ka vēst. no Ineses.

Wyongā bij tik silta, laba, maiga diena. Nezinu īsti – kādēļ? Viņa tāda bij – bet kādēļ to jutu?]]

11.10.60.

[[Tik vasarīga diena – siltums, mežu zilgme, bušu ziedu miljonu acis, vējš un putni – cēlu rokas pret debesīm tīrā, siltā, līksmā dzīves priekā. Bet vakarā nevaru vairs kāju pavilkt, cik piekusis. Ak – tie pīlēni vien jau mani nodzen! Bet – tā tam jābūt. Dzīvotprieka nevaldāmībā vārīju malberijas.]]

Par puķēm?

Tās zied nu visās malās. Bušs kā sīku acu pilns. Sīku sīkie ziedi, zaru zari pilni. Bālgani, bāli iedzelteni. Daži ļoti smaržīgi, daži gandrīz nemaz – bet katram ziedam, arī nesmaržīgam – ir kāda maiga dvaša. Mūsu deguns tik par rupju to īsti uztvert. Katru rītu kā sveces baznīcā sveicina baltās lilijas sārto vidū. Ir trīs ziedi – tīrākās, nevainīgākās puķes, kā iesvētības apliecībai gar malu vai Marijas bildei. Viņas nomierina. Viņās ir tāds spēks! Inese paņēma līdz daudz puķu – (cik te nu daudz to varēja būt – no visa jau te nav nekāds pulks). Viņa varbūt arī meklē mierinājuma ziedu daiļumā. Tas ir spēks. Tas ir.

Īrisi izlietnes, nē, notekas malā gandrīz pārziedējuši. Kaktuss zied tur – dzeltensarkanais, ne visai skaistais zieds. Bet – kurš zieds nav skaists. Mežā aiz Rafa pie pirmā krūma zied kāda meža orchideja – dzeltena, brūniem punktiem, stāvā līdzīga mūsu naktsvijolei, ziedi tikai lielāki – un nesmaržo. Jāpaosta būtu naktī – varbūt smaržos. Bet ne tā! Ne tā! Tik stipri reti kas smaržo – kā naktsvijoles. Osk. Kalējs reiz man zaļumsvētkos (bij braucis no Cesvaines uz Ļaudonu) vai bija vedis, vai kā tas tur bija ar tām nakts vijolēm? – Es beidzos vai nost no mīlestības – bet nesapratu, ka tad vairs nav jāsaka, ka mīl – ja ir braucis no Cesvaines līdz Ļaudonai. Jaunībā ir dumjš. Un tas – nav ļauni. Varbūt mazliet gudrāks der, kā es biju (un esmu…).

Gribētu aiziet uz bušu – pameklēt, vai nav vēl kādi ziedi. Bet būs jāiet pēc olām. Pīlēni (4 dien veci) ir burvīgi. Tur, rokas uz vēdera salicis, varētu nostāvēt stundām.

Bet ko īsti tur iegūt? Jāpadomā. Tas ir kaut kas tik labdarīgs miesai un garam. Tam jābūt kam vērtīgam. Bet kas tas ir?
…– Biju tur atkal barot un skatīties. – Nē, tur vairāk nekā nav – tikai paradīze, no kuras esam izdzīti, kurā nevaram un vēl vairāk – negribam tikt atpakaļ.

Pīles ir vitāli, ļoti vitāli, arī ļoti saprātīgi un ļoti vienkārši radījumi.

12.10.60.

[[Jā – par tām malberijām – pati domāju – kādēļ? Bet ir tāda dzīves tiešamības izjūta tad: uzlikt cepuri, lai saule nenobeidz, locīties pa ogu pilniem zariem, tad cukurot tās, likt katlā vārīt – mana māmiņa esmu tad, mazā meitene, es pati – viss kopā.

Šodien menstruācijas klāt – domāju būs izbeigušās, 2 reizes izlaida. Tā tas bija reiz jau 3 gadi atpakaļ. Redzēs, kā būs tagad. Dzīvība mana sīkstā! Vesela esmu kā ponijs – (nevaru teikt – zirgs, tik maza…), kad padomā manas 16 st. darba dienas 7 dien. nedēļā.]]

Dzīvība, jaunība manī sīksta. Periodi vēl neizbeidzas, domāju, ka tā būs, izpalika 2 reizes. Bet tā bija arī 3 g. atpakaļ. Nu redzēs. Šodien – viss pa vecam. Biju jau samierinājusies – jāpadodas. Un neticēju, ka tā. Jāpadodas jau būs. Bet – vai viena diena dzīves un jaunākam, cik iespējams, nav skaistākā, lielākā dāvana! Kaut tik prastu to godam valkāt. Skatos ziedos, klausos vējos, raugos dzīvniekos, protams arī cilvēkos, kad kāds pa retam parādās – un mēģinu dzīvot, mēģinu godam valkāt tās dāvanas, ko man dod.

Saule spīd uz lapas kur te rakstu, koku galotnes šalc vējā aiz loga, priekškars šūpojas, vistas un putni otrā pusē, pagalmā brēc – te ir miers desmit minūtes man pašai. Vai – ‘Cilvēki Šķūnī’ nav tomēr jāsāk rakstīt stāstā? Luga – es nekur netikšu. Jāraksta tādā puslugā, pusstāstā – kā to izjūtu.

Kaut viņš aizbrauktu prom uz kādu dienu. Uz visu dienu! Lūdzu! Nebrauks!

Jāķeras rakstīt pa – vajātiem mirkļiem.

Cik skaistas ir ēnas un gaismas uz lapas. Cik labi ir dzīvot! Cik ļoti pieticīga esmu un dzīve – ir pieticībā, ne nesātībā. Lielums ir sīkumā.

Pēc manām domām Neboises pēd. darbs, ‘Atteikšanās’ laikam to sauc – man šķiet galīgi vāji uzrakstīts stila, formas ziņā. Tā nevar, tā nevar! Tas nav tas!

Vienu nedēļu dodiet man brīvu – lai varu izmēģināt spēkus. Vai es nevarētu kaut ko uzrakstīt? Attaisnot savas pašas un citu cerības. Lielāku, lielāku – nekā tie sīkumi, ko daru.

Kāds megpajēns atkal pīkst zaros, tāpat kā Pēteris pīkstēja. Šī atkārtošanās arī ir brīnišķīga, kas mūs dzīvē tomēr piemeklē. Esmu pateicīga, ka man ļauj te būt vēl arvien.

Jāķeras pie stāsta. Kaut mani atlaistu no pienākumiem. Kaut cilvēki citi palīdzētu – dotu man mēnesi, pusgadu! Ak – nieki! Bet varbūt reiz. Tikai – ātrāk, ātrāk lūdzu!

Par pīlēm: „Redz, kā mazie iet! Deguns tur! Deguns te! Visur kaut kas atrodams…” Es runāju pati ar sevi vai ar saviem dzīvniekiem un lietām. Tā ieklausos vecā valodā. Citādi – kur to dzirdēt! Esmu tik nogurusi pēc olu grozu atnešanas – ka roka trīc. Traks vājums.

Dienvidū 

Cik saldi būtu atkrist dienvidū
Un nosnaust kādu stundu,
Bet kas Tev mieru ļaus?
Kā lietuvēns un karsta sieva
Sirds pati ausīs čukst:
„Ko gulēs tā...
Klausies vējš glāstās,
Kā svelme zaros silst!
Miljons ziedu kausu
Vaļa vērti saulē izlaiž garu
Viss laimes pilns kā nāves
Nenovēršamas un patvarīgas
Ej degt, ej dzīvot miljondzīves
Piesūcies šīs laimes
Kaut vai rāpus jāiet
Līdz vakaram kad gausums māc.
Neguli dienā, neguli nāc...
Iz mežu prom vai upes malu
Vai āboliņā krīt
Lai skudras pielien ausīs
Bites sadzeļ pēdas
Kūsti saulē pilēdams kā vasks
Karstu vēju rij
Un saltā straumē gulsties
Klausies. Dienā neguli, nāc.”
Cements, akmens, dzelzs,
Stikls, papīrs, krāsas
Skaņas, trokšņi, ātrums,
Spēks un briesmas, briesmas
Uzmanīties vienmēr.
Taisni iet un ātri
Redzēt kur liek soli
Zināt kur ved vilciens
Tūkstoš domas domāt...
Cements, akmens, dzelzs,
Tukšums auro apkārt
Nekas neaizsniedz sakni
No kā dzīvo un kam dzīvo
Sakni ko pats aizmirst sevī
Kas tā apslēpta it kā tās nava
Cilvēks pienāk otrs
Vārdu kādu saka
Uzbāzīgs mazliet
Runāt, sēdēt grib
Tuvu, kaut ko dalīt.
Nozūd cements, dzelzs,
Tukšums siltmi pildās
Pāri paliek tā
Vārdā kādā slēpta
Kustībā.
Sakne spēku 
Dod uzplaukt
Dzīvam brīdi 
Piepilda.

13.10.60.

[[7 vistas. Ķēra tās smagāk, kā vajadzētu. Nevaru to panest. Un – negribu. Paps [right] vakarā aizveda uz kino. Tā kā nevaru rakstīt aizgāju. Atpūtos no saspīlējuma – lai arī nekā tur nebija. Un darbs rītu būs dubults. Bet – šī dzīve pilnīgi nokauj. Redzot papu sašļūkam (viņš taisni sabiedrībā redzams vecs, ne tā mājā un kliegšanā) nelabi paliek. Tik tālu nodzīvots – kur vairs spruksi? Briesmīgi. Briesmīgi arī panest tālāk to.
Miegs ver acis ciet pavisam sāpīgi.
Dzīve, dzīve vēl jaunības atliekas…!]]

14.10.60.

[[Pīlēni 7 veci. Viens bij iekritis ūdens bedrē – atradu gluži stīvu nosalušu – tik galva ārā. Atnesu mājās pie Dzidras (tā ar temperatūru, nebij skolā). Pīlēnu uzlikām uz siltas ūdens pudeles – viņš tā drebēja ka nevarēja ne pačiepstēt. Tad pamazām sāka kustēties, tīrīt savas spalviņas, uz pudeles, uz mana priekšauta, saulītē uz galdiņa – tas bij jauks brīdis noskatīties, kā viņš atlaba un knosījās. Tad pēc pusstundas sāka pieprasīt – lai laiž prom. Laidām. Tā diena – tas saules pilnais dzeltenais pīlēns, ārā no tumšā, aukstā, mitrā ūdens.]]

15.10.60. Sestdiena

[[Bijām kino ‘visi trakie’ spēlēja. Carry on Constable – nekā laba tur nebija. Carry on, carry on!… Dzidra šodien labāka nekas nelabs varbūt nebūs. Neviens nebija pastā. No Ineses šķiet pārāk ilgi nekā nezinu. Mazgāju mazliet drēbes – diena pagalam – nerakstīšana tā spiež, ka es no tā ciešu, it kā man kas sāpētu – bet laika nav. Un tomēr – nākoš nedēļ tas jādabū. Domāju par savu ‘Šķūni’. Dzīve mana žēlīgā! –]]

16.10.60.

[[Gaidījām Roni ar sievu – papa biznis paziņu (kas piegādā petroleju). Atbrauca vēlu. Kafiju vairs nebija vērts dzert. It kā man visa diena bija kopšanās un kūkas cepšanā. Nežēlojos – māja bij tīra un mazliet svētdienas jūtu.
Bez tam – gaidīšana ir vērtība pati par sevi. Kaut kā – laba gaidīšana. Svētku gaidīšana. Tā ir tikpat liela kā svētki.
Gaidu no Ineses vēstuli. Ko aizsūtīt?
Skaistas dienas, siltas, ziedos, bez lietus.]]

17.10.60.

[[Gribētu vēl K satikt. Tas dotu spēcīgāku toni iecerētam stāstam – Cilv. šķūnī – vai lugai. Nevaru vēl to iesākt. Neceru ka šais apstākļos lugu uzrakstīšu. Un stāsts – būs citā ziņā labāks, bet citā daudz vājāks kā šīs tēmas luga. Bet kas – ir šī tēma? – Cilvēki katrs savā – šķūnī, visi šķūnī.
Biju Wyongā. Vēstule no Sarmas. Manas dzejas esot labas. Stāsts Lalala – esot solis uz priekšu arī pēc Kaimiņa. Tas labi. Viņš jau domāja – nezin vai man izdošoties uzrakstīt labāku (vai tādu kā) Pēteri.]]

18.10.60.

[[Vēstule no Ineses – liekas turas puslīdz labi. Ne vārds man šodien nav uzrakstīts stāstam. Un pēkšņi – liekas tas nemaz nevar stāstu iztaisīt. Kur nu vēl lugu. Bet kādēļ es domāju – ka var? Sev pašai es varētu. Bet vai tas citam var derēt? Ne visas dien. grām. lapas der arī citiem. Lietus diena. Rīts bija labs. Vakars smags.]]

20.10.60.

[[Vēstule no Pranka – aicinājums pied. Melb. kult. dienās – ceļa naudu turp atpakaļ. Jābrauc. Cik priecīga būtu ja nedraudētu cīņa – kā tikt prom? Inesi arī gribu līdz. Varbūt – pa jūru?! – Inesei aizsūtīju paciņu – 2 knapsieriņi, gabaliņš siera, kādi 5 cepumi, 2 rožu pumpuri.
Tā visa diena! Ne vārds darīts.
Valgu gribu nost! Nost! No kakla! Sapnī redzēju – zemenes, brīnišķas – gaidīju kas būs – bija!]]

21.10.60.

[[Tukša diena. Lietus. Un nekā vairāk – tik darbs. Jā – mazliet spēlēju – viss atkal aizmirsts, izgājis no rokām. Rokas ļoti cieš no zāļu griešanas pīlēm. Bet pīļu vajag – jo varbūt tas atnesīs kādu mārciņu. Lai varu braukt uz Melburnu.

No dienas ejot pārmetums spiež
Kā dāvanu gaišo tā projām kāds sviež?
Kā padoties tumsai tā varēts
Un nekas nekas nav šai dienā darīts
Nekā kur glābties neatrodu
Pie loga zinu divu rožu
Glāb šo dienu, rožu krūms, ar savu ziedu!]]
*Pie loga zinu rožu krūmu
Un rožu krūmā rožains zieds
Tas slēpies bija sešus gadus
Nu vaļā vēries logā glaužas
Ceļš mēms un tukšs iet garām
Ceļš mēms un tukšs bij sešus gadus
– Vai neies biedros rožu krūmam? 

––––––––––––––-

*Jāņu dienas spēku rokās
Tu pie manis stāvi

–––––––––––––––––––––

*Naktī – tumšā logā rožains zieds
Augstu kāpis zaļā zarā
Maigi glaudies dailē savā
Naktī klusi zied tas tumsā
Augstu kāpis zaļā zarā rožains zieds
Paglāb mani dailē savā
Naktī klusā rožains zieds.

–––––––––––––-

*Jāņu dienas spēku rokās
Tu pie manis biji

22.10.60.

[[Aizgāju pēc pasta – lai redzētu debesis, kokus. Redzēju. Skaista diena. Būtu spēks strādāt. Bet paspēlēju mazliet un tad vakarā bija jānotīra viena vista… Kaut arī laika dēļ negāju uz kino – nekas no laika nav palicis pāri. Pīles paņem tik daudz.

Briesmīgi tā pavadīt dienas!
Tikai tas ko domāt un teikt – kad
Tikšu atbrīvota no sīkumiem te?
Ar labu – nekad. I hate it –]]
*Redzēju kumeļa pēdas uz ceļa – 
Valgā smiltī svaigi iemītas –
Priekā aizmirsās bēdas un nīkšana,
Paceļot acis augstas bij debesis,
Zilu zilumu, mākoņu baltumu
Šūpoja vasaras diena
Lietus smarža un bišu dūkšana.
Spoža, augsta, vasaras diena,
Uz ceļa kumeļa pēdās man dāvāta.

23.10.60.

[[Dažus gadus agrāk man bija prieks, ka stāsts bija tiktāl gatavs, ka varēju ķerties pie puslīdz tīrā rakstīšanas. Tagad man nav – stāsts nekad nav nobeigts, viņš vienmēr atrastu vēl labāku izteiksmi. Trūkumi atklājas neviļus, šad un tad – pārrakstīšana ir it kā velts darbs, kas atkal būtu jāpārraksta. Meklēju šodien medību stāsta skices, atradu vienu – par ‘trijstūri’, kas gandrīz gatavs. Atliku pārrakstīt – bet miegs nāk un pārrakstīt – nav prieks. Noslinkota diena, lai arī cik rūpīgi gatavojos ko darīt.]]

*Ķēniņu ķēniņa balss
Dzirdama rāma naktī
Zvaigznes saspraustas zaros –
Mežā nolīst līdz zemei
Baltās skaudrās dzirkstis.
Mežā, melnā tumsā
Zvaigznes līdz zemei nolīs
Ziedi klāj ceļos segas
Ķēniņu ķēniņa balss
Dzirdama tuvu šai naktī.

24.10.60.

[[Tikko iesāku stāstu – trijstūris – tas ir sāku to pārrakstīt – un ko nevarēju piespiesties darīt divi dienas – tagad grūti pārtraukt un iet gulēt. Tā ar mani ir. Kaut kas tik mocošs ir tanī apstāklī  no šīs apkārtnes iegrimt un iznirt no pasaules, kas man jārada.

Šodien no rīta beidzos nost no smaguma, kā viņa tuvums mani spiež. Gaidīju to stundu, kad viņš aizbrauks uz Wyongu. Un tā bija skaista stunda – gan tikai spēlēju – tas mierīgi, bet derīgi sevis atdzīvināšanai. Pēc tam dzīvoju – viss krāšņs bij.]]

26.10.60.

[[Pabāzu pīļu tēvu zem kastes pa nakti – viņš visus plēš kā nelabais. Pacēlu vienu pīlēnu rokās, un pīle bailēs un uztraukumā kliedza un mīņājās no vienas kājas uz otru man priekšā, ka plakšķēja vien – kā mazi bērni dusmās un nepacietībā dara.]]

27.10.60.

[[Ceturtdiena – steigas un darba diena, bez prieka, ja nebrauc līdz uz Wyongu paskatīties debesīs – šodien nebraucu.

Vakar trakoju, ārdījos, šodien – žēl. Bet reiz patiesība arī jāzina un mācību viņam vajaga. Tikai tā nelīdz. Ļaunāk jau nav. Šodien tikai 3 vistas.

No Ineses nav vēl vēstules. Nevarēju neko arī nosūtīt. Izvārīju tikko maršmellow – rītu jāmēģina sūtīt. Ak, Incīt, Incīt, kā Tev gan iet!

Kādēļ vairs nedzejoju? Tīši pārtraucu un nav!]]

*Nakts man sapni dod!
Ved pa labu ceļu
Ved pa daiļu ceļu
Stāsti man, kā tas bij, mierinoties sūdzi
Visas savas raizes,
Sāpes nenoslēp, atdod prom, dali pušu
Mazāk paliks nesams vieglāk ceļu rasi,
Vieglāk iesi kādu brīdi
Brīdis katrs – viena dzīve ir.

28.10.60. Piektd.

[[Aiznesu Inesei paciņu 2 mārc. maršmellova, labs bij. Skaists ceļš, skaists ceļš! Katrā mājā šķiet miers un savs daiļums. Skaisti iet. Jutos labi. Pēcpusdienā tikai sīkums, ne brīža rakstīts, pat ne domāts, bet ejot es domāju: – raksti, sasniedz – vēl ceļu ārpus šī kakta. – Kad rakstīsi? Olas uz rītu. Būs smaga diena. Bet pusstundu – raksti? Jā? Dzejot neveicas. Apstājies. Biju vannā. Tīrs viss. Pīlēnus pakaisīju. Labi?]]

*Turies mākoņos, tie spēcīgi
Tāli ceļo, tie zibeņus šķiļ!
Ķeries mākoņos ar savu vājumu.
Jūtu mākoņus tālēs raujam,
Vizināt vizina vēl pāri mežam.

29.10.60.

[[Nav vēstules no Ineses. Gribēju skriet uz Sidneju. Kamēr paps pie vistām [right] – paķert vakar tīrīto vistu un prom. Bet – savaldījos. Ja viņai slikti – tie ir nervi, un ko es varētu palīdzēt? Viņa teica – „Tu nevorrij, tas vorrij mani” – Grūti viņai ir. Bet es ticu, ka viņa tiks galā ar visu – tiks pāri uz otru kursu (trešo, tas ir) un kā nebūt nokārtosies arī tā Imanta lieta. Varbūt patreiz ir grūtākais – Inese ir ‘sevi pazaudējusi’, bet tam jāpāriet. Ja tiks ar eksām. cauri, tad brīvlaiks un varbūt brauciens uz Melburnu. Kaut Graudiņi nebrauktu, lai Inese atpūšas. Biju kino. Nekā laba.]]

30.10.60.

[[Šīs dienas lielākais notikums – noslīka 3 ned. vecs pīlēns, trīs sprīži platā bedrītē. Karsts laiks – honeysakļi smaržo! Bet latv. avīzē vēl arvien raksta – Austrālijā puķes nesmaržo. Gribu uzrakstīt par to vēstuli – domās jau pāris reizes uzrakstīju – bet sāp galva, uz papīra neko netīk likt.

Pēcpusdiena – silts. Dzidra iet peldkostīmā. Skatos koku galotnēs caur logu. Skatos tālos laukos. Klausos Dieva nodomos. – Tas, tas jādzejo.

Vakars – lidojošo skudru nakts – silts, mīksts, honeysakļi smaržo.]]

Svētdiena. Negribu savu – dirt – virtuvē!

Saule. Pīles pabarotas. Brokastis nodotas. Govs izslaukta. Biezpiens sasildīts. Galds novākts. Un nu – varētu man atļaut te pie galda, kur saule vizmo ēnās, padomāt un – rakstīt. Bet neļauj. Tikai nozogu brīdi. Vakar biju kino – vakardienas olas netīrītas. Bet kino gribējās. Ja P. viens būtu braucis, varbūt paliktu es mājās. Bet te palikt un nespēt strādāt – arī nekā nedod. Tad varbūt labāk izklaidēties, gūt kādu ierosmi. Nedēļas un nedēļas paiet – bez viena vienīga cilvēka redzēšanas te. Viss apstājas.

Bet ir ir cīņas. Inese cīna smagu cīņu – viena pati. Nixons cīna. Abiem tiem vēlu sekmes, bet palīdzēt nevaru.

Pati arī cīnu – lēnām, lēnām.

Šorīt es it kā labāk aptvēru, kas ir Dievs (kas viņš varētu būt mūsu izpratnē) – kā ir ķermeniskās pasaules – zvaigznes, planētas un tās nesakrīt čupā pēc kāda prāta, tā esam mēs garīgā plāksnē – pēc kāda prāta.

Varbūt tikai viela kādam citam tālākam nodomam, bet kaut kas arī jau pats par sevi.

Mums jābūt vērtīgiem pēc Viņa prāta, lai derētu tā nodomam. Mums dota šī pasaule un mums dots prāts – pašiem savs un ceļš ejams – pašiem savs – bet pēc Viņa prāta, lai mēs derētu Viņa nodomam.
Mums jāizmanto mūsu prāts, lai mēs derētu Viņa prātam, lai mēs neatšķeltos, nepazustu. Tagad es saprotu – kā lai nepazustu. Lai mēs paliktu Viņa daļa.

Un tā es domāju par Inesi mierīgāk šorīt, es domāju – mums katram pašam jācīna. Un viņa nevar būt tik nestipra, ka nemaz nevar cīnīties. Grūti viņai ir, bet es nevaru nekādi lielāku palīdzīgu spēku viņai dot, kā tikai – paļauties uz viņas pašas spēkiem un uzmudinot cīnīties – uzmudinot ne ar daudz vārdiem, bet ar – uzticību viņas spēkam. Bailes jau ir. Bet ceru, ka viņa izcīnīs. Un tad būs stipra sieviete.

Vakar rītā redzēju sapni – Inesei bija jālasa skolā no ļoti saplīsušas grāmatas, pilnīgi skrandas tik, kur nevar nekā sameklēt – un bija tik vāja apgaismošana, ka bija krēsla. Es tad sāku bārties un uzstāties ar prasībām – tad vēlāk tālāk redzēju viņas klasi un viņu un skolotāju un visu labā apgaismojumā strādājam.

Tas ir tikai pašas murgs. Bet cita nekā nevaru – lai viss norit, kā viņa pati to var. Mana ierašanās laikam nekā nepalīdzētu.

Katru rītu aizdzenu kaulainu kaķi no durvīm,
        Tas bojā manus vaibstus
        Un es kaucu.
        Tas bojā acis
        Un es lūdzu Dievu
        Tā varu aizmirst kaķi.

Katru rītu noglāstu zaļu kalnu ar acīm,
        Tas atbrīvo garu
        Tad daru savu darbu
        Ko cits darītu labāk.

Katru rītu pārbaudu savu dvēseli un kaklu,
        Kā izbijis jūrnieks
        Atlikušo vraku
        Un saku:
        „Kāds labs ceļa vējš”
        Un braucu pret vakaru.
Jutu likteņa zobus pie soļiem
Dzirdēju noskanam kā akmens rejas
Nežēlastības balsi.

Tev jāatkāpjas cietā bezsirds,
Siltu dzīvību pretī lieku,
Maigas, siltas esības straumes.
Bezgala 
Skaista novakare
Bij kokā sarkans zieds
Kas atspīdēja 
Pret zaļu egli
Pret māju piesaulē
Saulīte saulgozī
Kur rozēm
Nobirušas lapas
Siltā rudenī.
Mēs viņa sapņi esam
Akmeņi viņa celtnē
Iejavs un mīkla
Kā saulei augstu loks ejams – 
Tā ejams mums – 
Turēties, augt, palikt tīklā
Viņa roka kad savāc
Ko sējusi plaši un dziļi
Mēs viņa sapņi esam
Spēles, nodoms un prāts.


Tēva sila iegribējās
Briežu sūnās pagulēt
Laižot pirkstiem brūklenājos
Kādu ogu sameklēt
Acīm klejot padebešos
Augstumos kas balti slīd
Ķerot skuju cekulos...
Lejā vēsmas nemanīt
Saklausīt tur tālas dunas
Kā to lauki, ceļi dun.

Jāraksta te daži no skribelējumiem sarkanā dien. grāmatā, lai var atrast visus kopā.

Redzēju kumeļa pēdas uz ceļa
Valgā smiltī svaigi iemītas –
Priekā aizmirsās bēdas un nīkšana.
Paceļot acis – augstu bij debesis
Zilu zilumu, mākoņu baltumu
Šūpoja vasaras diena.
Lietus smarža un bišu dīkšana.
Spoža, augsta vasaras diena
Kumeļa pēdās uz ceļa man dāvāta.

–––––––––––

Jāņu dienas spēks rokās Tu pie manis stāvi.
Nakts tumša logā klusē rožains zieds
Augstu kāpis zaļā zarā,
Maigi glaudis dailē savā
Naktī klusi zied tas tumsā,
Augsti kāpis zaļā zarā rožains zieds.
Paglāb mani dailē savā
Naktī klusā rožains zieds.
Jāņu dienas spēku rokās Tu pie manis stāvi.

–––––––––––––––––––––-

Ķēniņu ķēniņa balss
Dzirdama rāmā naktī
Zvaigznes sasprakstas zaros
Mežā nolīst līdz zemei
Baltas, skaudras dzirkstis.
Mežā, melnā naktī
Zvaigznes līdz zemei nolīst
Ziedi klāj ceļos segas –
Ķēniņu ķēniņa balss
Dzirdama tuvu šai naktī.

––––––––––––––––––––––––––––

Skatos koku cekulos
Debesīs kas sildās
Tuvos, tālos laikos.
Klausos Dieva nodomos.
Pāri visām galotnēm
Saulei ceļš ir ejams
Mums – pie saknēm meklējams,
Deviņreizes zaudējams.
Trīsreiz deviņi izcieš
ams.
Veros laiku mākoņos
Klausos Dieva nodomos.

31.10. 60.

[[Vēstule no Ineses. Mani baida – „esmu in a BIG MESS”. Ka tik viņa par daudz nesabeidz nervus. Un kaut te viņu varētu atpūtināt. Citādi vēstule nav pārāk drūma. Blūze der un patīk, otra jau otru reiz mazgāta un tas ir labi, ka viņa to velk.
Sestdien naktī, nē rītā piekt. nakts rītā, redzēju sapnī ka Inesei bij jālasa ļoti vājo apgaism. telpā no ļoti saplīsušas grāmatas. Tagad it kā dzirdēju naktī viņu smejamies un raudam – vēstulē viņa raksta, ka raudājusi profesora aplaudēš. reizē pēd. viņa lekcijā. To es saprotu – bet tā arī ir zīme ka viņa ļoti jūtīga. Kaut es viņu varētu kur aizvest atpūtināt.]]

Pēdējais oktobris. Aizvedu Inesei paciņu – 20 olas, pusvista, 10 mintijas! Tādas paknapas pusdienas būs, bet nedrīkstēju likt vēl to spārniņu klāt, ka vecais neprasa – kur palika tas ko uz pannas cepināji? Tā viņu varēs pabarot ar to spārnu. Bet Inesei vajadzēja – viņai trīs dienas jau daži eksāmeni. Neko citu nevaru palīdzēt – tik kādu ēdamo uztaisīt. Kaut tik nu rītu viņi piegādātu mājās – tā gan teica. Gaidu vēstuli – baiļojos, kā iet viņai un ticu – ka iet labāk. Nezinu, kādēļ – bet ir tomēr tāda pārliecība ka viņa saņemsies. Varbūt vienīgi – negribu ticēt ka viņ netiks cauri. Bet tas tomēr ir it kā nojauta – ka labi būs. Pamodos ļoti agri, biju atkal sapņojusi par Inesi – viņa it kā man teica – neesmu nobijusies. – Un kaut ko par skaistu logu no rīta. –

Braukt mašīnā bij atkal jauki. Skaista pasaule. Un es apbrīnoju katru zālīti ceļmalā, katru mājas pakši – visur man šķiet – maiga dzīve, laba dzīve, skaista dzīve – dzīve, dzīve, dzīve! Tikai man viss aizliegts, esmu cietumā nav mierīgas izjūtas – dzīve! Ir tikai – nedzīvo, bet vergo.

Gluži neizciešama ir šī izjūta. Es – brīvais brīvais cilvēks, savrupais, pats sev vienmēr bijis – tagad 19 gadus sasiets, sapīts, piekārts otram. Ne soli, ne dienu man neļauj. Es eju un eju kā lops pie ratiem piesiets.

Viņam ne prātā nenāk – ko viņš man liek ciest. Viņš pats arī nav laimīgs. Vai viņš nevarētu man ļaut brīvību – mazuliet. Bet tikko es soli speru ārā, aizdomas ka tā ir laulības pārkāpšana, kā piedega viņš turas un vaktē. Kā viņš nav slims no šīs saķēdēšanās.

Bet par to es negribēju runāt. Es gribēju par to – cik skaista bij pasaule un – nezin vai nu gluži tik labi būtu – bet labi gan būtu – ja man nebūtu kaklā kunga, ja es būtu savā mājiņā, vai dzīvoklī viena vai ar cilvēkiem kas mani neaizskar. Telpa – kur es beidzot visu varētu atstāt uz galda, zināt visu savu, neslēpt, ierīkot visu kā vēlos un nākt un iet bez bailēm.

Laikam viss jau ir pagalam un tādas dzīves vairs nebūs. Tā varēs būt tik nabadzīga, ja tā būs. Ak – esmu nokaltusi sausumā, raugoties straumēs, kas plūst garām.

Katru pakši, katru nepievilcīgāko stūri un māju es uzlūkoju ar maigumu, vietu kur – dzīvo. Bet man viss – kā aiz stikla. Kā nepiederošs. Viss nozied zied – neiegūts, tādēļ ka nav manas personības – esmu vergs.

Septembris 1960 (Ķikure/Kikure)

1.9.60.

[[Bijām kino – amerik. armijas komēd. Laba. Ineses vēstule – mājās tagad nebrauks, par to nemaz neraksta. Priecīga vēstule neizklausās – ne atpūtusies, ne laimīga – tikai sevī – darbā un savā (laimē nevar teikt, jāsaka) nelaimē iegrimusi. Šķiet nogurusi. Ak – man patiesi jāaizbrauc pie viņas. Es gribēju viesus aicināt nāk. nedēļ. Nezinu, vai nav viss jāatliek. Īsa vēstule. Būtu jāaizbrauc. Ne laika, ne naudas, un pūķis uz kakla, kas neko nesaprot –]]

2.9.60.

[[Kas šīs dienas jēga bij?
Daiļumu neredzēju – tomēr
Nektarānu ziedēšanas
Košais rožainums, tas sauca,
Kā taures citu krāsu orķestrī,
Bet kur bij cilvēku skaistums?
Dvēseles noslēptās, kropļotās,
Kas viņas līkas greizas audzē?
Kas bij, kas šai dienā bij?

Dzidra žurkulēnu dzirdīja ar pienu
Un nekā nekā vairāk nebij
Radio (tikko) mūzika skan, ar dzīves aklo prieku]]

3.9.60.

[[Bijām Entrencē ar Dzidru. Es rakstīju milk barā – bet nebij drosmes. Entrence man par daudz pilna ar valdnieka tuvumu. Savādi. Ja es slepen tur aizbēgtu, būtu labi. Viņš aizveda – un nebij labi.
Tomēr – pāris domu izspiedu. Kaut ko sāku darīt.]]

Ābele stāv ziedos
Galvu atliecu liedu pretī 
Gaismu stari vītni staro
Sirdi sašķeļ droši
Pašu slēp to kodolu
Ņem uz zelta delnas
Izkausē un sakaļ
Gaišums tāds kā Dieva namā
Ābele stāv ziedos

4.9.60.

[[Āboliņa lapa pieder šai dienai. Tikai nezinu, ko viņa vēsta. Vakar Dz. un P. bij kino, es paliku mājā. Bet bij briesmīgs miegs – es gulēju. Un labi bij gulēt. Visu – pat gulēt ir labi, kad viņa nav mājās – tā man ir. Visu visu – tik atbrīvoties.]]

*Vai tā atmiņa?

Vai tā smarža?
Vai tā skaņa?
Atmiņa?
Vai pasaka?
Dārzā guļ uz zariem,
Māj no mākoņa
Vējā līgojas ar ziedu,
Kuram sēklu pūkas baltas,
Saules dzeltens klāt,
Krāsu bezgala visapkārt?
Vai no dzīves šeit?
Vai aizmūžā?
Laiks ir – pavasara diena
Tūkstošdeviņsimti sešdesmītais gads
Persona ir viena,
Darbība ir – vesels mūža stāsts.                    (vesels mūžs)
Vai tas noticis ir šeit, vai aizmūžā?
              (dzīvots)


*Nektarāna zari pilni rozā ziedu
Mirdz pret mākoni, debesi – zilu, baltu
Atgādina aukstu ziemas dienu
Iegribās – ziemassvētku tīrības,
Skuju, dziļa miera
Mākonī žilbīgs baltums
Gadu gadu tālums
Ziedos tuvums
Gribās mājās ziemas dienas,
Mātes, zemās ziemas saules.

5.9.60.

[[Biju Wyongā. Uzrakstīju pāris lap.p. bet it kā tiku uz ceļa ar visu stāstu – kā rakstīt, kā nobeigt – tikai vēl mazliet pastrādāt – bet tikko mājās – visa rosīgā domāšana apstājas. Nu es zinu – mani šeit viss iespaido tā, ka arī domas kļūst paralizētas. Man jālaužas ārā, lai ar kādiem spēkiem, lai uz pusdienu. No Bredricha skaists dzejolītis avīzē – rīta noskaņas. Cik labi bij būt Wyongā vienai.]]

*Pulkstens iie ar klibu soli
Laupīt? Noiet vienu manu nakti.
Ārā mēness aptumšojies –
Zeltainsārts kā zemeņoga.
Lejā, tumsā meži nodeg –
Dūmi, ziedi, asinsogles!
Pulkstens iet ar klibu soli
Sadedzināt manu nakti.

6.9.60.

[[Dzidra no ½ 7 pošas picknikam – te gāja tā, it kā man karā būtu jāsūta 5 vīri: dzēriens, ēdiens, medikamenti… Beidzot laimīgi visas trīs prom: Kristīne, Soņa, Dzidra.

Lasīju Ineses zīmīti p., ka viņai uznākusi griba mācīties un palikusi tur – strādāt, citādi būtu atbraukusi. Varbūt gaida Mumf. ciemos. Labi, ja strādā. P. – saticis K. Viņš bijis slims, pat slimnīcā. Te nu bij lielie korni – viss atgrūsts atpakaļ. Nevarot vēl strādāt. Poor thing!]]

Ģeogrāfija mani traucē
Dzīvot šo dienu
Zeme nav apaļa
Saule nav zvaigzne
Jūra ir nebeidzama
Kuģiem ne gala tai rast
Ne malas
Pret sauli var rokas atvērt
Teikt sveikas
Kad tā uzlec un riet
Kāds neprāts
Zemei ap to skriet
Ģeogrāfija mani traucē
Drīz es jutīšos
Šeit kā uz gumijas bumbas
Tik laiks vēl 
Neuzvarēts iet.
Sveicinu
Noguruša roku
Darbā augu dienu
Sveicinu.
Ne ziņas, ne vēsts
Ne atnākšanas
Bet nemainīgs
Ir tas kas uzvarēts
Viņa vārdu dzirdēju minam
Bij tas kā vālodzes lietus
Izdzēsīs Tevi arī
Apklusīsi
Bet sauli jutis 
Ko vairāk
Sarukt kā zālei.
Dzirdēju Tavu vārdu –
Atkal viss no jauna
Celties grib
Kā stienis
Dzīves likums
Pāri – nolīkst
Tavs stāst ir cauri.
Dzirdēju Tavu vārdu
Silta pasaule tapa
Lēni minūtes rit
Mirkļi – kavējas vēlīgi
Norimst amoka skrējiens.

7.9.60.

[[Šodien sāku pārrakstīt to stāstu par bērnu mītni. Domāju rakstot, ka veicas labi, bet pārlasot redzu – vēl jālabo. Tomēr – varēju strādāt mierīgi, iegrimstot darbā to pusstundu ko varēju atlicināt. Tas K. dēļ, ka biju mierīga. Pateicoties viņam, es varēju mājās strādāt šodien. Ceru – rītu varēšu, kad p. aizbrauks. Citādi – sīkumos samalta diena – kā vienmēr. Ļoti skaista diena. Gaiss viss zils un dzeltens no meždegām – un es to mīlu, es to patiesi baudu kā pavasari. Varbūt arī tas K. nopelns. Varonis vīrs viņš.]]

*Nezinu ko teikšu, sirds tik runāt grib
Pavasara dūmu smarža satikusi viņas ritmu
Pavasara dūmu zilums sajaucis ir dienu gaitu
Saules apdūmotais dzeltenums – devis ilgas
Atkal izrunāts Tavs vārds nevis mieru.
*Dzeltenīga gaisma silā
Aizmiglota saule
Pavasara mežu dūmiem
Meži paši satinušies
Zilu zilos gaisos
Pavasara dienas sākas.

8.9.60.

[[Mājiņa no Dzid. Inesei aizsūtīju paciņu 4 knapsieriņi un pāris biskvītu. (P. brauc uz Wyongu un paņēma pac. nosūtīt). Šodien ielika telefonu. Tumbi Umbi 124! Atvēra durvis ‘PGM!’ Viņi nāca kā uz kauju – jo laikam domāja – sauks tik atkal par suņu galvām – kā p. to oficē esot darījis. Viņi 2 to ierīkoja un bij tik klusi kā peles, tik skatās. Viens izskatījās arī uzpūties – otrs nē. Vēls vakars. Esam ar Dz. jau gultā.

Un tas bij viss šai dienā
Nometu to kā daudzas
Dievs vēl dod un dod...]]
*Visu notur līdzsvarā
Klusa doma, laba
Apslēpta, aizzīmogota
Kodols.

––––––––––––––

*Mīla ir kodols
Serde kokā
Kad tā dzīva, koks var zaļot
Cilvēks visu izciest var.

–––––––––––––––––––

*Vērtība manī ir atgriezusies
Spēks kas visu satur kopā
Centrs, ap ko viss var griezties
Kodols slēpts var briest.

––––––––––––––––-

*Izpostīts, pievarēts, cilvēka atliekas
Kā tās var zaļot.

––––––––––––––

*Tu esi mazs, niecīgs – neievērojams
Neievērojams.

––––––––––––

*Mazākais cilvēks – lielākais cilvēks.
*Tu pats sevi nevari iznīcināt, kad Tevi turu kopā

9.9.60.

[[Pīlei viens pīlēns. Varbūt būs rītu arī citi. Man gan bailes – vai tik viņi varēs tikt ārā!
Rakstīju stāstu tālāk un iet gluži labi. Bet vairāk par 2 l.p. grūti uzrakstīt laika dēļ. Rītu potēšana – tā tad diena atkal pagalam. Šodien 2 l.p. kā dārgums – kas padarīts. Briesmīgi!
Tagad – gulēt. Lietus līst un nogurums – Telefons mēms.
Man liekas – darba nekad nav bijis tik daudz te. Bet varbūt – esmu pieveikta, nogurusi. Vai es neizpīšos.]]

10.9.60.

[[Vēstule no Ineses – esejas labas. Citu neko nevaru izlasīt, ja darbs iet – tad būtu arī pietiekam.
Vēstule no Freimaņa. Mans vakars – janvāra baigās. Varbūt tas mani glābs. Biju priecīga – bet vakarā (šie uz kino) sagrāba pārlieku nogurums, neko īsti nepadarīju.
Rakstiet daudz – viņš saka. Kad? Esmu pārgurusi un pusslima. Bet – varbūt viņi mani saglābs – Sidnejieši. Varbūt. Labi padomi par dzeju.]]

11.9.60.

[[Par dzejoli ‘Rituāls’ – viņš saka interesanta miniatūra, ja Jūs ‘baznīcas’ un deju ritmus lietotu apzinīgi. Šai dzejolī es biju līdz pusei, kad es apzinājos, ka tas ir ritms, kāds sens ‘joviāls’ ritms kas tanī skan un kas mani apmierina rakstot. Viņš to ‘uzodis’. Tāpat par ‘prelūdēm’ es domāju – ja rakstītu ko apvienotu, lielāku, garāku saistītā valodā – arī to viņš ietiec. Bet – kad?
Vai es kādreiz strādāšu pie visa tā? –]]

12.9.60.

[[Vistas (cāļus) izpotējām. Paliek vēl viena daļa ‘brūderī’ – tad tā nelaime cauri. (Cita nāks – !) Rakstiet daudz? Es to zinu. Es to gribu.
7 pīlēni netikuši ārā no čaulām – traģiski. Viens šodien nobeidzās. Viņi ir burvīgi. Kādam beļģu māksl. ir glezna ‘svētdiena’ – 2 veči uz sētas atspiedušies pīpē un skatās cūkās. Es domāju agrāk – tā ir visrupjākās dzīves seja. Bet – tā nav.]]

13.9.60.

[[Vārda dienas paciņa no Ineses – visādi naži—pannai, maizei u.tt. Vajadzīgi tie man bija – bet ko tie viņai maksāja. Kā viņa tiek cauri? Vista nostāvējusi nedēļu, tā nu gan prity bad.

Pīlēni skaisti. Tas viss. Šodien […] dzejoļus rakstīju un mazliet stāsta. Rīt – atkal cāļu potēšana. Tad ceturtdiena – vistas. Kad mani atlaidīs no valga?

Jau vistērija zied pie mājas stūra [right]. Uz K gribētu braukt. Kādēļ nevar dzīvot kaut cik, nenokaujot dzīvi? Viņš te – ir neaptverams muļķis arī sev.]]

K.F. vēst.

Vēstules lapa balta kā spārna vēdiens
Mierinājumu nes.
Siltums no viņas dvašo,
Citas dzīvības tuvums,
Citas pasaules,
Kas citā ķermenī viena
Slēgta un ieslēgusies.

Vēstules lapa kvēl ar lēnu liesmu,
Modina dusošu dziesmu,
Kas vēl nekad nemodusies,
Citā cilvēkā Dieva plaukstā dus.

Vēstules lapa
Balta spārna vēdiens
Pirms atpakaļ klusumā klus,
Dzied nedzirdamu dziesmu.

–––––––––––––––––––––––––––––

Kad Tu velsies no saviem augstumiem,
tad būs milzīgs plīkšķis.

–––––––––––––––––––––-

Ja tas būtu sniega aukā
Kaut kur tur pie ziemeļpola
     tur šī baltā papīrlapa būtu telts
              – vēstule.

Ja tas būtu smilšu laukā
Kaut kur tur pie ekvatora
     tur šī baltā papīrlapa būtu palma,
          ēka, dzēriens kokosriekstā 
              – vēstule.

Tas ir tepat dzīves džungļos
Pienākumi staipa kaklus
Tā kā pitoni no zariem
Ķer kā zirnekļi ar pirkstiem gariem
     Te šī baltā papīrlapa –
          tablete, ko dzeru
     lai bez prāta nenobeigtos
              – vēstule.

––––––––––––––––

Miegs vien nāk. Ēst vien gribās. Laikam būšu slims.

14.9.60.

[[Dzīve tā izķēmo to cilvēku, ar kuru eju kopā un kas ir manu bērnu tēvs – ka nevaru par to domāt – prāts nenes. Es par to arī nedomāju – bet šodien atkal aizķērās dziļāk par to – sprāgoņas deva tīrīt – viņš to nemaz tā neņem – bet tas slīd tālāk un tālāk – viņš slīd neiedomājami zemu. Es runāju. No manas runāšanas man pašai vienmēr nelabi. Bet – jārunā. Daži dzejoļi otrā grāmatā. Ak – diena!]]

Kad maize rūgst
Labs/lēns/kluss gars tad mājā staigā
Mīkstās tupelēs
Kā liepu vīzes lūkos
Lai rūgst, lai rūgst

Kad maize rūgst
Labs gars aiz galda sēžas
Balt baltu galvu apsējis
Lai rūgst, lai rūgst

Kad maize rūgst
Jautrs gars tad raugās
Vecvecā dienas stundenī:
„Vēl laiks, vēl laiks...
Lai rūgst, lai rūgst”

Kā puišu prāts (uz meitām)
Lai briest kā vīnu sāts
„Lai rūgst, lai silst
Lai silst, lai rūgst.”
*Stundas aiziet
Naids dienu nožņaudz
Sirds tālāk rit
Uzticīgi, kā motors
Vai viņas dēļ nevar pasmaidīt?
Var, es viņai uzklapēju
Kā ponijs zirgam sacīkstēs.
*Diena diena
Tumsas pilna, tam kam tīra, gaismas nava
Savas gaismas, sirds gaišuma
Ne man glābt, pati krītu.

15.9.60.

[[Inese piezvanīja. No balss šķita – viņai iet labi! Un es ceru – viņa varbūt beidzot valda situāciju ar Im. Viegli palika. Lai gan citādi – briesmīga diena. Plēšanās, kliegšana, 6 vistas, nogurums beidzot no darba un izmisuma – ka tikko turos kājās. Olas laikam paliks netīrītas. Bezgala piekūstu pēd. laikā. Bet – ja Inese ir gaiša – tad viss griežas uz gaismu. Tad es atelpoju. Lai stāv olas – atpūtīšos. Nakts bij baiga – murgoju ļauni, par māmiņu. Agrāk ikreiz, kad redzēju to sapnī (parasti ļaunā), dienā bij briesmas ar papu. Pēdējā laikā tā nebij – bet es arī viņu pēd. laikā neredzēju tik nelabos sapņos (tramvajs viņu sabrauca…). Varbūt viņa vēl ir ar mani sakarā? Kā tas tā varētu būt – ka ikreiz pēc sapņa – ļauna diena? Tagad laba Ineses dēļ.—]]

Beidzot diena nolaižas
Tas bij tāpat meklējot – 
Ar gaismu caur lapām
Tas ir zeltains siltums
Bet zilais ir tur klāt, visur klāt
Neaptverams, neaizskarams
Un tas ir visa spožums.

16. 9. 60.

Ja Tev cita nav – svied ar akmeņiem.
Rīts kar zelta šūpoles,
Karātavas – diena
Vakars giljotinē, apkrāvies
Virvēm, valgiem, cilpām, lāpstām
Neizspruksi
Aprok nakts.

Tumsā meklē gars
Jaunu piedzimšanu
Murgu biedi rāda
Citu bendēšanu
Tumsā meklē gars.

Rīts kar zelta šūpoles
Nekavējies aši – 
Mesties pāri galvai!
Karātavas gatavas
Aprok nakts.
„Labi gan ka, atnāci
             Jel als paš’dzēris.”
Runā rāmi

Runā ar mani rāmi
Ausis man skaļuma piekliegtas

Runā ar mani rāmi
Man skaļuma piekliegtas ausis.
Kaut kur ir grauds
Tā saldums briest
Kā iesals kaktā
Tā spēku jūt jau stunda
Un gausi rit
[mūžā]
Ko Tu viņmāt’ meklē?
Vai savu plāceni?
Vai še ku būs!
Noliekties
Atskabarga
Nav kur pieturēties
Nakts kā atvars
Laidies lejā
Nav kur glābties
Motto: Laidies dibenā
               Nesaldē nagu.
Vārda no Tevis prasu
Zilais debesu klusums...

Visu šķīrējs ir vārds,
Grēks ko atrada sena

Vārda no Tevis prasu...
Klusais debesu zilums,
Klusumu dali ar mani.
Krāsainos adeņos ļaudis
Sāk staigāt kaimiņu kalnā – 
               Pavasars.

Vēl debess pilna skaudru vēju
Bet saule mākoņu nevaldāma...

Sēklas zemē ir manīgi jākaisa
Krāsainos adeņos ejot aiz traktora.
Ja Tev cita nav svied ar akmeņiem. –

17.9.60.

[[Pīlēni, pīlēni, pīlēni – tas ir pēdējo dienu saturs. Kā lai neiet pie viņiem, kad tie izsalkuši bariņā nāk pretī? Un tad – kā viņi žāvājas, kā rij maizi, kā dzer, kā peld, kā vecās pīles kaujas, kā pīļu tēvs ir ‘nesaprotams vīrietis’ u.tt.

Uzlīmēju, pēc Sarmas padoma, ‘Pēteri’ uz lapiņām, gandrīz pusi no ‘Svētd. ned. vidū.’ Pirmdien lai varu sūtīt Freimanim. Ieskatījos savā stāstā par Annu un nācu pie atziņas – ka esmu sākusi par daudz stiepti rakstīt, it kā citu izpratnei piemērojoties. Jau rītu saraušu savu nepabeigto stāstu pēc savas patikas! –]]

18.9.60.

[[Pīlēni mani nodzenājuši beigtu + sviests, biezpiens, siers, kūka – gatavoti līdz 11 no rīta. Tas viss bij – ‘fun’. Bet tagad vakarā vairs nav fun – būs jāizlaiž, cik vien sīko darbu var – no saraksta. Bet ko liks galdā? – Un tā tas iet. Apdullinoša diena, bet – dzīva esmu. Un tikko apstājos tagad – dzīve pulsē.
Salīmēju 2 stāstus un dažus dzejoļus – tas ir viss jēdzīgais šīs dienas darbs – arī bezjēdzīgs, jo tikai mechāniska kārtošana. Ne vārda rakstīts, ne teikts. Kaucu. Kliedzu. Skatījos arī mākoņos – bij visskaistākās jebkad redzētās krāsas.]]

*Nav vārdu domai
Ne domas nav
Tik vilnis dzīvs kāds plūst –
Apziņā šūpojās
Kā dejas solis.
Dvēselē vērpjas
Kā glās[ta] pinums
Nākamā pirmsākums
Kas šķilsies kā doma
Kā saules gaismā
Kas vārdā tērpsies. –

19.9.60.

[[Saņēmu vēstuli no Sarmas – labu, dzejolis – labs. Aizsūtīju paku Inesei – vist. siers. Aizsūtīju Freimanim 2 kalendārus (Vilšanās un Pasaka) ‘Pēteri’, ‘Svētd. ned. vidū’ (uzlīmētus uz lapām) trīs liter. pielikumus, Kaimiņu un dažas dzejas.

Redzēju koku sarkanos ziedos
Pāri ainavai ar eglēm un māju
Sirdī sāpēja skaistuma lielums
Paša sīkā nevarība.]]
Pulkstens iet uz pusnakts stundu
Miegs ar vari velk uz gultu
Še tev skaistā diena bij!
Pateicies par dāvanu –
Ko Tu pretī dosi?
Tavu spēku paņēma
Ko Tu darbā veiksi?
Vakars

Viss, viss ir [šai vēlīnā vakarā likts]
Kas dienā sakrājies
Ir gudri vārdi no tālumiem
Ir maigums no mazajiem pīlēniem
Ir lietus lāses uz jumta
Kā bērnu mārbeles krāsainas
Šīs labās dienas dāvanas
Visapkārt un pāri ripo
Kad vakars roku smagu
Gulst plecos un balss saka
Ka jāliek šīs spēles pie malas.
Liela Dieva kalpošana
Maza grēku atlaišana...
Meitas pirtī pērās
Es pa logu vēros
Pa c. p. c p. c.
Pa c. p. p. p. p.
Šķērsu, šķērsu, šķērsu
Garām!                    

Nerātna tautas dziesma no M. bezdelīgas dziesma laikam.

20. 9. 60.

[[Vientulības stunda
Mūža devu sver:
Ir tik smagas veltes – 
Vai pie zemes krist!
Ne ar tām kur aiziet
Ne tās citiem nest. 
Viens kā krogus dzērājs
Dzer un dzer un dzer.
Es salas vientuļnieks
Man viļņi atnes
Lapu no cita krasta.]]
Manu mazumu ņemsi
Mani iznīcinot!
Kur manu lielumu liksi?
Tālu vārdu saucu – 
Tuva atbildi saka
„Te! Esmu. Nu – dzirdi/
Kā vari tā klaigāt?”...
Brīdis gaišākas gaismas
Mirklis siltākas siltmes.
Izbrīns, pamestība atkal
Kauns – neklaigātu!...

21.9.60.

[[Aizsūtīju vēstuli Freimanim. Pirmdien to aizmirsu.

Nogurums vakaros liels. Diena iet kā dzirnavas – bet – tagad Sarmas un Freimaņa uzmudinājumi un tuvais vakars (mans) – liek aizmirst šo to no nejaukās ikdienas un varu strādāt – varbūt drīz – stāstus, lugas. Tagad – dzejoļi tikai. Freimaņa līdzdarbība ļoti palīdz, kaut arī es negribu dzejot – bet stāstus rakstīt – tomēr es daru, ko varu. Sarma saka – tas tikpat vērtīgs. Varbūt. Un varbūt.]]

Ārā pasaule zied
Kādēļ būdā slēdzies?
Vai Tu negribētu 
Vēja skavās mesties?
Tā tad uzziedēt
Kā visas veceņu koku 
Sirmās galotnes zied?
Ārā šalkas šalko
Lapu lapas dreb
Zilā plašumā
Viens pats mākons iet.
Aizmirsti ģeogrāfiju
Lai zeme nekur neskrien
Pļavā atrodi
Saules glaudu glāstus.

Aizmirsti anatomiju
Lai kauli nespīd cauri
Vien siltās rokās
Visu dzīvību mani.

Pie malas psichiatēriju
Iemiedzi diendusas zuzās
Vēju apšalkots
Mārīšu aprāpots cilvēks.
Lielais klusums, atveries
Saki vārdu, tuvojies
Cilvēka domas veidā!

Lielas, mazas pasaules
Raugās vaigu vaigā
Citarcitu roku rokā
Gadusimtus staigā

Katra sevī slēgusies
Neprasa nenieka
Cilvēkprāts tik izbijies
Rada meklē.

Lielais klusums aizvēries
Nesaka ne nieka.
Pulkstens iet ar klibu soli
Laupīt vienu manu nakti.
Ārā mēness aptumšojies
Zeltainsārts, kā zemeņoga
Lejā, tumsā meži nodeg –
Dūmi, ziedi, asins, ogles.
Pulkstens iet ar klibu soli
Sadedzināt manu nakti.

22. 9. 60.

[[Noķēpājos ar dzejoļu pārrakstīšanu un tur ne vella neiznāca. Tas nejauks piņķīgs darbs, kaut ko sakārtot. Ne tik nejauks – bet ilgs. Gribu ķerties pie stāsta.

Dod man dienu
Vai es vergs?
Verga vergs?
Vienu dienu!

Vecās pīles (tēvs un māte) skūpsta mazos, vai varbūt teikt – glāsta, paņem ar knābi.]]

23.9.60.

[[Nakts un jāaizmieg, jāpazūd no dzīves. Bet man tik ļoti vajag dzīves! Man tik ļoti trūkst laika un es nevaru ņemt – šo nakti. Jau galva sāp. Tas ir briesmīgi – dzīvot un tīšu prātu nedzīvot pa vidu no tās pašas dzīves rēķina. Noņemt tai –]]

Krāmējos pa ziemsvētku dāvanas dienasgrāmatu, meklējot dzejas – tas ir, meklējot izveidot dzejas no tur pamestiem uzmetumiem – tad ienāca prātā mātes padoms:

Nerakājies pa ievārījumu podiņiem
kamēr ogas dārzā!

Jā! Neaiztiec ievārījumu podiņus

Kamēr ogas dārzā!

24.9.60. Sestdiena.

[[Bijām kino Little Abener. Kristīne bij līdz. Mājās brauca tādā ātrumā ka – skaiti vilks pātarus – !
Filma neko nepatika. Tas nav tas. Bet kaut kas no tā – kas varētu būt – prom no reālā. Domāju par savām 2 lugām, kas mazliet vēlās – prom no reālā, lai tuvāk tam nokļūtu, lai patiesāk, īstāk visu redzētu un justu. Bet kad? Rītu šīsdienas olas!]]

Neizglābsies...
Pie tām skrandām
Jau lielais ritens tvēris
Zem sevis rauj
Vēl brīdi peries
Šīs gaismas brīnumā
Aizgūtnēm vienmēr skrējis
Ardievas mierā māj.
Skaidrums Tevī ir, diena,
Kā gadu un gadu vīns
Traukā zvīļo līdz malām
Ne to aizskārt tik zināt
Bezmēra bagātības.

25.9.60.

[[Šodien man tā redzētā filma pavisam nederīga rādās. Vakar jau arī es žāvājos un pārvarēju pretīgumu pret to pasauli, kāda tā bija dažās vietās, skriešana pār kalnu un vēl kādas – bij kaut cik glītas.
Šodien – nevaru! Govs sadūrusi tesmeni, asinis ar straumi plūda. Vet’s sašuva. Govij būs teļš – mākslīga apaugļošana – jo [gov..] jauna – rotaļlieta. Lieliska sarunu viela utt.

Pazaudēta diena.

Pīļutēviņš ir apbrīnojams mīlnieks. Sieva arī rūpīga sieviņa. Otra patreiz – iet pa gaisu –]]

26.9.60

[[Domāju – būtu jāuzraksta stāsts – no Dievsunīša līdz teļam un vīram.
Atkal pazaudēta diena. Nav cerību uz brīvu laiku. Kā es uzrakstīšu – Cilvēki šķūnī? Rakstīju sīkus dzejoļus – Stundu pēdas – saucu, bet nezin vai tas ko izsaka, tāds nosaukums. Dažā dzejolīša rindā ir kāda dzirksts – bet tas viss. Nav nekā lielāka. Kā es tikšu ar saviem uzdevumiem uz priekšu?
K. Ābele lasīšot Sidnejā 6. nov. Jābrauc.]]

[...]

Diena logā lūkojas rāmi
Putniņš dziesmiņu vīlē
Dziļā debesu dzīlē
Slīd mākoņi nedzirdami
Sāk celties vējš un kokos
Dreb lapu bezgala viļņi.
Mana diena 
Līksmes pilna
Vējš sāk celties
Ziedus raustīt
Šalkšanā un rasā
Zari jautri līgo.
Vietu vietas apskrienu
Zaļā pasaulē
Tavai mājai netuvojos
Lai tā dzīvo vien kā sirds
Ko pats neredzēsi.
*Nu diena galā – ķēdes noņemtas
Nu varētu dzīvot. Bet nu – jāguļ.
Tas kļūst ar katru dienu briesmīgāk.
Noliecies līdz savai pīlītei – 
Viņa skatās baigām acīm
Klusums san, plecus apņem
Itkā smags jūras dziļums
Kā akmens tas var slēgties
Apkārt un akmenī vērst. 

–––––––––––––

*Slīd roka ārā no rokas
Ceļš vienam ejams.

–––––––––––––-

*Rokas grib ieslēgt šo brīdi
Aiz atslēgas noglabāt
Vārdi grib paņemt šo brīdi
Savā pulkā [...].
Šis brīdis (atvadās) atraisās
Tam neapstāties, kā nevienam.

27.9.60.

[[Norakstīju 2 lapas par veco sievu – un liekas O.K. Vairāk tās nav jāpārraksta. Rītu – tālāk. Uzrakstīju mazu dzejolīšu (vai kā tos saukt) kopojumu – Stundu pēdas saucu tās. Un varbūt tiešām tā tie sīkumi cits citu papildina. Varbūt. Nezinu. Man viņi dur atsevišķi. Nosūtīšu vēl vēst. Freimanim tikai ar dzejām. Šonedēļ – jānobeidz stāsts un tad.

Tik laba sajūta, ka tas sīkums padarīts – 2 lapas. Mumfordam paps piezvanīja – braukšot šurp. Nakts virsū nāk.]]

29.9.60.

[[12 vistas. P. temp. sacēlās – 40. Galvenokārt tādēļ, ka es teicu – man nekurināt lielo katlu vistām. Bet maz tās pretestības. Nobijies mazliet. Iedeva £1. Viņš ir slims domāšanā un nekas viņu nelabos.
Stāstā nav rakstīts ne vārds. Dz. cepu kūku – skolai. Vēl rītu jātaisa krēms. Tā tas iet. Par stāstu domāju gan un tas varbūt kaut ko arī līdz, šo to iedomāju derīgu. Bet vai es šonedēļ to nesolījos pabeigt? Dzejā ne rindas. Ir tāds apklusums. Nosūtu vēstules [vai.]

Diena tomēr izturēta.]]

30.9.60.

[[Pagulēju saulē – bija ļoti labi, puspiemācies, silts. Tagad silst viss. Šorīt piecēlos pirms saules – taisīju Dzidrai kūku skolas svētkiem. Iznāca laba un bija par to apmierinājums. Tikai nav kastes, kur to vest un glīti ielikt. Vējš ceļas. Lieti nāk. Gaidu, kad P. aizbrauks uz Entrenci, lai rakstītu. Nevaru pieķerties, kad viņš apkārt staigā. – Briesmīgi! Dzejoļi arī nerodas. Nogurums tādā plāksnē – pārāk liela izolācija no visa.]]

Augusts 1960 (Ķikure/Kikure)

1.8.60

[[Biju Wyongā. Ļoti īsu brīdi, vēl dabūju uz galvas P. necienību, ļaunumu vai kreņķus. „Kāpēc neteici ka ko pirksi? Kapēc neņēmi savu naudu līdz?” „Man nav naudas. Vakar teicu ka gribu pirkt Dzid. jaciņu.” „Kam Tu teici?” Nopirka baltu jaciņu, adītu, orlona, Dz. uz rītd. balli skolā. Singletonas viesi. Atpakaļ braucot sagrāba tādas ilgas pēc brīvas elpas savā mājiņā bez P tuvuma, ka varēju sabrukt. Bet – mani atveda atpakaļ cietumā.]]

2.8.60.

[[Cietuma priekšnieks izgājis. Svētu. Spēlēju dažas lapas, klausos pulksteņa soļus. Krāsnī iesviedu mizas lai sadeg, lai uguns ir. Uguns ir silta. Bet iznāca gan tik – dūma smaka. Bet tā arī laba. Gaidu Ines. vēst. Plānoju svētīt Ernas ar viesiem – šiem pašiem pēdējiem pagasta ļaudīm. Tie jau mūsu radi. Citu nav. Izlieku garumzīmes – sag. Ierad. ar traku. Sūtīt Sarmam? Pus 11. In. vēst. nav. Un šī lapa par mazu ikvienai domai.]]

3.8.60.

[[Dzēru rīta tītaima kafiju un teicu tā „Vai es tagad beidzot varu iedzert tasi kafijas un ar miermīlīgu garu vērot savas trofejas?”
Bet tad ilgas pēc garīgā darba (pēc mazliet spēlēšanas un tad rakstīšanas) sagrāba tā, ka es kustos kā pusbeigts pa saviem pienākumiem. Tā ir viena no tādām dienām, kas uznāk, kad vairs netici tam mānam, kad ātri padarīsi visu, kad – varēsi!… Nepadarīsi. Nevarēsi. Un es kustos ar aklām acīm, aklām rokām un kājām, kā akmeņu maiss. Redzu: ilgas pēc (garīgā) darba atsaucas uz ķermeni savā nevarībā – gulstas pie zemes grib aizmigt nevarības kaunā, tas pēdējais ko viņš var – protests streiks. Gaidu In. vēst. Dz. ies uz balli ar Singletoniešiem.
Vakars plkst. ½ 11. Dz. ballē. No Ineses vēstule – mugura sāp iet uz masāžu. Ak Inesīt!]]

4.8.60.

[[Tā ir labākā spalva, ko bērni man dāvināja – bet viņa taisa tādas nekārtības! //inkspots.//Silta bezvēja diena, pēc ļoti auksta rīta. Aiznesu uz pastu puloveri Inesei un vēstuli ar ‘Ieradīšos ar traku’ Silam, un to virsrakstu – aizmirsu uzrakstīt. Mājās atnācu (P. nav mājās) un stāvēju brīdi uz celiņa kā zeltā: afelsīnu koks pilns dzelt. augļu, pie mājas stūra krūms dzelt. milzu ziedu ķekariem, tālāk nozeltoša džekaranda – saule un miers. Debess zila, zila.
Izdomāju vēl vienu lugu – Cilvēki šķūnī – kaut man atļautu rakstīt. Jau 2 lugas izdomātas. Jāraksta – bet tā – izliekot sirdi, kā Kaimiņu rakstīju…]]

5.8.60.

[[P. bij 2 st. Entrencē. Nezināju (kā parasti) ka būs prom tik ilgi – mazliet spēlēju un tad sāku – ausīties, kā zaķis krūmos! Kā arvien. Tikai tagad uzrakstīju pāris nenozīmīgu rindu Cilv. šķūn. Bet labi ir sākt un iedzīvoties darbā. Sirds tur būs klāt. Vai iznāks – vai tur ir kam iznākt – nezinu. Vajadzētu rītā izsprukt no māja un rakstīt. Bet tas neizdosies – tik auksts laiks, lai arī saule. Cik ļoti gribu rakstīt!
Ejam gulēt. Pamēģināju tomēr rakstīt (uz mašīnas) tikai kādu lapas pusi – un jutu cik ļoti tuvs man tas temats, varbūt tas palīdzēs man atrast īstos vārdus, ka tas man tik – pie sirds! Un prieks būs strādāt.]]

6.8.60.

[[12 naktī. Bijām kino. Tagad iznāk tā, ka no kino es arī nevaru atteikties – tas – kompānijas pēc. Man tomēr beigās gribējās iet – bet sākumā es nebūtu gājusi. Bija labi. Bet mana luga nerakstās. Domāju gan. Daudz izdarīts.]]

7.8.60.

Svētdiena. [[3 vistas apēda cita citu. Man viņas apēda – svētdienu.
Uzrakstīju vienu, pa pusei nederīgu, lapu stāstā par veco kundzi, kam nav bērnu bērnu.]]

8.8.60.

[[P. Wyongā. Viena noēsta vista (tas ir – vistu noēsta). Lai aizietu, noķertu, nokautu, notīrītu, ieliktu ledus skapī, (nokoptu spalvas) vienu vistu vajag 45 min. laika. Tas padarīts. Kā tālāk. Dzidra rītu brauc uz Sidneju bet viņa negrib vest un Inesei nav ziņots lai iet pretī. Nu redzēsim. Vaigi deg. Gribētu gulēt (bet vairāk spēlēt, rakstīt, dzīvot). Māja smird pēc piedeguša piena – lielais katls pārgāja pāri šorīt, priecājoties par labu kūku – aizmirsu.]]

9.8.60.

[[Tā slimība varbūt ir gastric flu. Ērli te iebrauca un vecais ves. nedēļu gultā bijis ar to. Tā tad varbūt flu.
Kad rakstīšu? Kad kad kad?
Vakar mani atkal pieveica slimība – tā pati ar nelabumu un nejaukām galvas sāpēm. Šodien grūt. Bet viss padarīts. Ieskaitot 1 vistu.
No rīta gudroju – bēgt kaut kur prom jo – Dzidra aizbrauca uz Sidneju. Bet kur bēgt, naudas nav. Un no skandāla bailes – tā man traucē darbu. Tad slimība saņēma atkal stiprāk. Lēnām plānoju lugu. Bet lai cik labi izplānoju – nav laika rakstīt.]]

10.8.60.

[[Esmu slima. Un fiziskās mokas ar trakajām galvas sāpēm un nespēku, ar ko man tomēr viss jāpadara, atstājot katru pašas lietu novārtā, pat savas drēbes man nav laika izgludināt, ko vakar izgludināju, skrandas man ir mugurā – viss tas mani noved beidzot pusārprātā – gribu vai nē.
Es viņu varētu izšķaidīt kā zirnekli! Un tad man viņa, tāpat kā tāda zirnekļa, kas mirdams savelk kājas, paliek žēl. Noēlojamais nabags!
No visa tā tomēr jāatsakās: no kaušanās, pārvarības u.t.t. No visa tā – vēl jāmēģina izvilkt bērni un – jāiztaisa kāda luga, kāds stāsts – bet ar sirds palieku asinīm – lai lasa ļautiņi, dzīvi! Varbūt – tā ir tā māksla.]]

11.8.60.

[[Inesei vistu aizsūtīju, bet rītu – viņa brauks mājās! Nekas – tur tā noderēs un vēl Inesei pusdienās būs.
Dzidra atbrauca no sportiem – izsalkusi, lietū lekusi, naktī kājas salušas un uz laukuma kājas nemaz nejutusi, kā bijušas nosalušas. No 50 meiten. bijusi 6. Izlekusi 4/7, skolā 4/8 bet tā jau tur arvien grūtāk. Biju Wyongā. Iešu agri gulēt. Jāsargā sevi. Inese Frenč distinction monsteri nodevusi!!! Foršs meitēns!]]

12.8.60.

[[Saule spīd logā un uz galda, uz kura es atveru jauno grāmatiņu. Tikko saules stars pieņemas pavisam spožs – acis žilbst. Vējš ārā. Putns – vipbirds! Dzidra guļ – atstāju mājās pēc trakās Sidnejas salšanas. Gaidu Inesi vakarā mājās. Monsteri uzveikusi – atbrauks… bet man vēl ir mitras rokas, ar tām tikko notīrīju slimu vistu, zaļa ūdens pilna, ar pieaugušām iekšām, izbadējušās varbūt nedēļām. Tā man nodota – mielastam! Man nazis danco rokā to tīrot un es (ja Kristība nebūtu manī) triektu viņu vienā resnā kaklā – (saule stājās spīdēt par manu valodu), bet tā ir, tā ir, tā ir… Pilnas mazās būdas ir ar samocītām vistām, kas lēnām izlaiž garu, vecim nav naudu kur ķert (loterijas biļetēm diezgan iziet) jāēd sprāgoņas arī pašiem, ne tikai tirgum. Punkts. Varbūt palika vieglāk, to izsakot. Saule atkal spīd. Saule, saule, mana meitenīte nāks!]]

Ar savām bēdām apsedzos
Es kā ar siltu zemi
Vēl dziļāk, dziļāk ierokos
Kā kurmis aklībā
Tur ilgi guļot noklausos: 
Vēl dzīves pulsi pukst.

turpin. {22.8.60}

Gan atkal zeme atvērsies
Jaunā dienā asni raudzīsies.
Gan vēl reiz zeme atvērsies
Ar asniem dienā raudzīsies.

Nosūtīts Sarmam: {24.8.60}

... Gan vēl reiz zeme atvērsies
Kad stipra roka klauvēs
Ar asniem dienā raudzīsies.

13.8.60

[[Auksta nakts, vējš. Bet – bērni guļ siltās midziņās!!!
Inese atbrauca vakar izskatījās tik bāla un tik piespiesti priecīga, ka es naktī lūdzu Dievu, lai dod viņai spēku. Man liekas, mana lūgšana ir uzklausīta, šodien viņa jau man liekas stiprāka, mierīgāka. Bijām kino – nekā laba. Amerik. komēdija. P. atkal nokaitināja. Lai gan vakar es gribēju – lai nebūtu tā rakstījusi – bet tas nāk kā viļņi, tas, ka noved līdz robežai.]]

14.8.60.

[[Vējš šalko eikaliptos aiz ceļa
Saule mirdzinās džekaranda lapās
Un met ēnas logā priekškarā, kas šūpojas 
Iekšā ārā. Brīdis maiga miera...

Inese aizbrauca ar riteni pēc avīzes. Skaista, maiga diena. (Tāda kā K reiz teica – mild day.) Inese pārgurusi, bet strādā dūšīgi tālāk. Liekas, atpūšas te arī. Ja laiks pieturēsies labs, pēc nedēļas viņa būs atkopusies – tikai gulēt jādzen. Vakar nebija nekā ‘pacilājoša’ filmā, komēdija: kāds grib nošaut blakmeileri un kā viņam tas iet. Tikai nakti izpostījām – tagad nāk miegs. Bija šodien vecmodīgas pusdienas – žāvēti zirnīši ar žāv. cūkgaļ. kumosiņ. un āboli rīta svārkos. Ja grib pagatavot ko labāku arī pusdienā – tad olas stāv. Mild day. Gaidu Inesi no pasta un atstiepos gultā. Mild day.]]

15.8.60

[[Dienas īso skūpstu jūtu
Ar īstenības kvēlumu
Saules caurstarotu
Valodu un smieklu skārtu
Ar siltumu šos dzīvos skāvus
Kas ielenc mani. Zūdoši un esoši
Kas nāk un iet, skauj un atvadās
Dienas īso skūpstu jūtu.
Sauli, mūziku, dzīvību
Kas ir un ir atvadās un atvadās.]]

16.8.60.

[[Skaista diena. Kā dāvana no Dieva rokas. Inesei vaigi kļūst (laikam, taču) sārtāki. Čivina kā zvirbulis. Mazgājām šo to. Džemperi [..]dus, zaļš, sarkans (sporta tērps) melns, rozā – karājās uz šņores. (Vēl tagad naktī tur karājas.) Saule, miers, maigums. Bērni jābaro. Cepu ogu maizi, debess mannā (ar oranžiem), vistu gatavoju. Tā labā puse, visam bija labā puse. (Man pašai gan reiba galva un nelabi bij no rīta, tagad tikai miegs nāk no daktera dotām zālēm, metas izsitumi vispāri, ir nožēlojami, bet visu esmu padarījusi.) Un tas viss – maiga diena, kas deva bagātīgi sevi – bet es neko vairs neredzu, nejūtu kā īstenību – viss rit, rit aizplūst. Ja man teiktu – Tu esi atkal 20 gadus v. arī tad, ja man nedotu reiz zaudēto nemirstības sajūtu, kas ir jaunībā, būtu tāpat – viss plūst un aizplūst. Tikai steiga būtu mazāka.]]

*Kam šī lapa?
Tam, kam viss: dzīvībai un apklusēšanai.
Daiļa tā un nederīga savā tīrībā
Jāpieziež ar steigas rakstu.
Ja tur atspīd īsa doma,
Atstaro tik viena jūta,
Tam šī lapa – dzīvībai
Tad iznīcībai, jo kas dzīvojis –
Var mirt, jo kas dzīvojis – tas mirst
Pazuzdams no krasta šā

*Nakts ir logā, pavasars jau gaisu veldzē, salnas klusina un vējus.

Meitene sēž tur pie loga: dzīvei gatavojās – urbjas lapu lapās, citu atstātās, atbalsīs no dzīvu dzīvēm meklē savai dzīvei taku.

Vilciens tālu naktī aiziet. Cik tā balss ir labdarīga, tek kā upe.

Tālāk pāri būdas durvīm aizplūst viņu dzīvās šalkas, naktī satiekot citcitu, dzīvu siržu spēki nezūd: izplaukst kāda vēlēšanās, mirdz pie debesīm kā puķe naktī, dienā sadrūp, kāda drumsla iekrīt rokās, darbu darot – rada kādu lielu darbu.

17.8.60.

[[Avīzē 4 nē 5 manas ‘prelūdes’.

  1. Sviežu vārdu
  2. Ceļa nav kur iet
  3. Ieplaisājusi fibro siena
  4. Liela kaislība atņem grāciju
  5. Naktī gaiša tik mana istaba

Man vienmēr mazliet neērti, it kā kauns, kad manas dzejas iespiestas – tie tikai pļāpājumi. Bet Inese mani bar – lai tik nekautrējos un eju klajā.]]

18.8.60.

[[Slimība moka tālāk. Šodien gulēju dažas minūtes saulē – tas bij skaisti. Un tad gulēju gultā – un tas nebij skaisti, lai arī tas atpūtināja. Vakarā visi darbi un tagad brīdis pārdomu. Šodien Inese gludināja savus apakšsvārciņus – stāv, kā zvani sakārti. Mīļš bērns viņa gan ir. Labu labu viņai vajadzētu…

Jāraksta Sarmam, jāsameklē jaunas dzejas. Stāsts jāraksta, kas iesākts – bet slimoju un tikko tieku dienai cauri. Rītu būs labāk. Bij pavasara diena. Tikko mani laidīs slimība vaļā – rakstīšu ‘pleju’.
Vakar Inese saņēma vēstuli, ka Imants un c. atbrauks svētdienas rītā viņu ņemt līdz uz Sidn.]]

*Nu saule ņem mani rokās kā māte
Un mazgā ar siltiem stariem
Uzmeklē, atrod visas pāpas
(Mazi tā saucām brūces un vainas...)
Un dziedē, un dziedē.
Daudz vainu ir, visās malās
Saule mazgā un mazgā.
Noliek gulēt tad, silti iemidzina –
Viegli ir aizmigt kad atņem sāpes.
Ar sapni reizē dzīve mostas
Līksmi ir projām rauties,
Veselam atstāt mātes rokas.
*Sabruku sāpēs un slimībā
Uz savu vārtu staba
Kas mani cietumā tur.
Saule muguru sildīja
Dzestruma – kalni un lejas
Apkārt gaišā rītā.
Pār galvu putnu spārni
Un balsis. Daudz dažādas balsis
Govs negāja projām,
Laizīja elkoni man –
Vai dzīvnieki sāpes jūt? Otrā?
Vai gaidīja viņa tikai,
Lai galvu tai kasu?
Bet ilgi viņa tur bij un purnu cēla kā glāstam
Mierināt mani.
Vistas saliek galvas kopā kad slimas mirst,
Ja man tur jāiekūst būtu,
Nezinu vārda kā teikt – (cik
Varens) kāds būtu miers.

19.8.60.

[[Kādēļ tur braucu – tā tur nebija, bet labi ir redzēt cilvēkus. Biežāk jāraujas ārā, lai nezaudētu cilvēka seju. Kaut vismazākajos ir iedrosme dzīvei.

Jūtos labāk. Varbūt slimība mitēsies. Esmu jel stipra sieva. Bijām ar pap. uz liberāļu vakaru. Dažubrīd gan likās – ka visi ir jefiņi ar zīda zeķēm līdz ceļiem, lornetēm un absolūtu tukšumu galvās. Mazas runiņas, mazi jociņi – bet pasaule pilna pulvera, lai sprāgtu gaisā. Par manu kūku izteica komplimentus abi partijas vīri. Vairāk es savai kulinārai mākslai nevaru goda iedomāties.]]

20.8.60.

[[Drīz viņi būs klāt. Pulkstens trīs. Klusums un nav jūsmas, tikai skumjas, izmisums, ka netieku ārā, prom un pie darba! Vēl saņemties!

Bija liela sestdiena – Inese kārtoja māju (es tikai kūku cepu), tad visi ātri skrēja vannā un prom uz kino. Es paliku, kārtoju vēl virtuvi, mazgājos un tagad dauzīju klavieres. Nezin kas ar mani notiek? Vesela neesmu, bet ir labāk – tikai šausmīga depresija. Vai tā paliks? Kad es strādāšu? Beidzot mani pievar! Mani padara vecu pie visa nepadarīta. Tas ir briesmīgi.]]

21.8.60.

[[[Šīs dienas notikumi aiz pārskatīšanās atzīmēti 13. jūlijā.
Inese aizbrauca uz Windzoru – Imants ar brāli un vecākiem bij te un aizveda. No rīta pamodos un sāku nobīties – kādēļ viņu laižu tur. Tad atkal viss bija ‘labi’. Arī atbraucēji sirsnīgi un ļoti jau jauki. Imants ļoti bāls un sīkāks kļuvis. Arī Inese balta un bāla – [Photo: Dzidra, Mrs. Čipēns, Austra, Erna, Imants]
Esmu nepareizi iesākusi rakstīt tumsā un ar nogurumu. Šis raksts attiecās uz 21. augustu 1960.
Gultā grozoties, noķēpāju//inkblots//. Tad pazaudēju spalvu! Tā man iet pēdējā laikā. Šodien noturējos stipra, bez galvas reibšanām un sāpēšanām, un bez ēšanas. Tad, kad ciemiņi bija prom – tad atcerējos sevi. Tagad atkal sākas ikdiena – Inese prom. Viņa jutās labāk kā maijā – viņa teica. Mazliet varbūt pastrādāja – bet neko neatpūtās, vēlu naktīs mācījās. Kad es ko darīšu, nezinu! Rītu! Esmu nogurusi. Bet viss kā nekā paveikts. Gaidu jaunu dienu.]]

22.8.60.

[[Vārga esmu bet dzīve atgriežas prātā! Gribu rakstīt savas lugas. Kaut te nesaltu – nežēlotu pasēdēt nakti!

Norakstīju vēstuli Sarmam – rītu pārlasīšu, tad redzēšu – nosūtīt vai nē. Par daudz runāts par sevi. Sēdu pie galda, un no loga dažās minūtēs top auksti. Te Inese dabūja ‘koldu’. Jocīgs logs! Vai varbūt siena! Gulēt, gulēt! Lai var sākt laikā no gala!]]

23.8.60

[[Saka laikam – iedod pa galvu, lai paliek skaidrāks! – Man šķiet, ka esmu to piedzīvojusi: kādā nervu pilnā dienā iedrāzos kādā kokā (vai stenderē) un prāts noskaidrojās. Tā man šodien – nīku bezgala vārgumā un bezcerībā – dabūju vēl pa galvu ar to – ka rītu būs jācep kūkas un jāvāra tēja strādn., tad jātīra 5 vistas!… Man liekas – tas man deva spēku vēlreiz sacelties pretī un – nežēlot, iet savu ceļu. Gan jau tad redzēs – kā? Ceļu daudz. Vecis, ko žēloju – viens. Norakstīju Sarmam vēst.]]

24.8.60.

[[Šodien nosūtīju Sarmam vēstuli (pēc apm. 3 mēn. nerakstīšanas) un ‘Satikšanās Lalala ielā’. Notīrīju 6 vistas. Domāju – explodēšu, tomēr tas nenotika. Nervu exema uz rokas pat mazāka (bija tagad atkal viss sarkans). Jūtos kā piesiets suns! Ne tikai ķēdes dēļ, bet arī slims, kašķains, nevarīgs, nikns. „Kādā jaukā dieniņā ķīsels peldēs pieniņā” – tā mēs agrāk teicām. Nezinu, ko ceru? – Darbu padarīt! ‘Cilvēki šķūnī’, liekas, mani izteiktu!

Nosūtīts Sarmam: {poem started on 12.8.60}

... Gan vēl reiz zeme atvērsies
Kad stipra roka klauvēs
Ar asniem dienā raudzīsies.]]
Pirmā saules vanna

Nu saule ņem mani rokās kā māte
Un mazgā ar siltiem stariem,
Uzmeklē, atrod visas pāpes
(Mēs mazi tā saucām rētas un vainas)
Un dziedē un dziedē.
Daudz to ir, visās malās.
Saule mazgā un mazgā.
Noliek gulēt tad, silti iemidzina.
Viegli ir aizmigt, kad atņem sāpes.
Ar sapni reizē dzīve sāk mosties,
Labi ir projām rauties,
Veselam atstāt mātes rokas.


25.8.60.

[[Biju skolā [above]. Satiku Mumfordu [left] un Bothamu [right]. (Biju uzvilkusi dzelt. kleitu un baltos cimdus, lai jau labi izskatos. Mumfords teica arī vairāk reizes, ka labi izskatos. Biju iedzērusi kafiju un pat malku sherry brandy lai noturētos…) Mumf. teica „Ja Jūs viņai tikai rakstīsiet, tas nebūs tas, kā ja es viņu pats satikšu un viņa man visu izstāstīs…” Tas bija teikts ar tik dziļu mīlestību, ka es to nebiju gaidījusi. Viņš ir tiešām jauks, jauns cilvēks. Ja tas, ko izsaka, Bothams noskatīja gan mani, bet iespaidu laikam nekādu vareno es neatstāju. ‘Čupiņa’ Dzidra saka.]]

26.8.60.

[[– Ārā stāvēju un sev pārskaitīju – pastāvi brīdi – un tai brīdī krita zvaigzne – Skaista saules diena. Jutos kā atraisīta pēc Mumforda redzēšanas. Atpūtos. Bet vakarā briesmīgi nekārtīgā virtuvē ieveda K. Trītonu. Es izbēgu un raudāju otrā istabā – pazemojumu ir par daudz, slepenus tos vēl var nest, bet, kad tie ļaužu priekšā jānes un jānes – tiek par daudz. Viss netīrs, nepiemērots, nevērā likts – lai arī rokas kā pagales nostrādātas. Dz. bij par to (arī vēlāk raudāju virtuvē) uzzīmējusi man šo zīmējumu. Dzidra bij uzrakstījusi nupat labu dzejoli.]]

27.8.60.

[[Vakarvakara iespaidu bij grūti šodien dabūt ārā. Bet – diena ar savu – jāgatavo tēja Robinas draugam, kas ar savu draugu ņēma mēslus. Un tad iebrauca Kalniņi, uz Sidneju braucot. Vakarā uz kino – ‘Dont eat daisies’. Laba. Tagad nakts. Nebij vēstules no Ineses. Dobu – kā viņai iet. Pa vidu sāku arī dusmoties. Gaidu, kad viņai no Imanta būs diezgan. Esmu pārliecināta – viņa to nemīl, nav tur gaišas liesmas.]]

28.8.60. 

[[Brīnišķīga pavasara diena. Meži deg. Gaiss zilgans. Nektarāni zied. Arī mazais kociņš (kas kļuvis lielāks) šķūņa priekšā… Gaiss maigs, zils kā Parīzē. Svētdiena. Pēdējā diena, kad Inese ir Windzorā – un man paliek vieglāk. Viņa nemīl to Imantu – tas ir visa atslēga. Jāraksta stāsts, lai vinnētu kādu godalgu. Bet – kad, kad? Divi [..] no viena nevar plēst. Bet jāplēš. Pusstundu spēlēju. Varbūt to nevajag? Bet, bet bet!… Pusstundu biju saulē – veselībai. Un jūtos labi. Varbūt slimība būs pāri. Sākas vakara darbi. Skaistākā novakare! domāju mazliet par K. Vakar filmā bij mazliet līdzīgi apst. – tikai mazliet – tas ir liela ģimene. Kas šo pavasari lai dod man spēku. 

Skaista novakare, dzīve lēni rit kā asins lāses,

Katrs sirds puksts sit vienu mirkli prom,

Skaista novakare, dzīve noasiņo.]]

Es ticu mīlestībai no pirmā acumirkļa. Ne tikai ticu, bet domāju, atzīstu, ka tā ir vienīgā īstā mīlestība, ka tuvumu cilv. jūtam jau pirmā acumirklī, viens otru pirmoreiz ieraugot. Ļoti lielos brīžos mīlestība atveras šai mirklī jau pilnīgi kā zieds. Cilvēks jūt visu laimi, sāpes, likteni, ko tā nesīs. Citreiz un parasti tas ir, mīlestību vēl neierauga, neapzinās pilnīgi, bet jūt varbūt tikai tās zīmi, kaut ko sīku, bet nozīmīgu. Tādu sīkumu pat, ka to patreizējā dzīves norises burzmā pazaudē, atceras tikai vēlāk. Bet šī zīme ir. Un tā ir manīta. Tā tas ir, un tā tas ir.

Mīlestība, kas izaug no draudzības vai vienkārši tuvuma dzīves apstākļos, protams , arī ir un to var gluži labi lietot. To var ļoti labi lietot. Bet mīlestība, kas cilvēkam dod visvairāk, nemaz nav vienmēr jālieto. Viņa nemaz nav domāta lietošanai. Un to otru lēni, pēc laika atrasto mīlestību var gluži labi lietot. Tā ir laba mīlestība. Tas ir tāpat kā ar ādas un gumijas zolēm vai citu ko. Teiksim, īsto un atdarināto vaniļas garšu pie cepumiem. Atdarināto var ļoti labi lietot. Bet, ja cepumi ir cepti arvien ar īsto vaniļas garšu, tad reiz, klausot pārdevējas veiklai mēlei, nopērk un izcep ar atdarināto, kad 10 gadu vecs knauķis saviebj lūpas un saka – „Ko Tu tai kūkai esi pielikusi tādu…?” Otrādi – cept ilgāku laiku ar atdarināto un uzreiz izcep ar īsto – izsauciens no ēdēja ir pavisam citāds.

Mīlestība nav izprieca, kā to latīņamerikāņu mūzika katru rītu un vakaru jaunatnei (dienas vidū, paldies Dievam, tā ir darbā) cenšas ieskaidrot. Mīlestība nav un nebūs nekad nekāds – I love you I love you I love love love love lov lo lo lo… Mīlestība cilvēkam dod neizmērojamu laimi un ciešanas. Abas viņu vienlīdz svētī. Mīlestība cilvēkam vienmēr nes labu. Nekad to nepazudina, ja arī viņu novestu kapā.

Nevienam vēl nav izdevies mīlestību pārvērst izpriecā. Latīņamerikāņu mūzikai tas arī neizdosies. Tāpat tas neizdosies tiem rakstiem siev. žurnālos, kas plaši apraksta jaunatnei atvadu skūpstus un to techniku, pielietošanu pēc dejas vai teātrī pavadīta vakara.

Šie raksti ienes žurnāliem labu naudu, tāpat kā sevišķi akcentētas bītniku plates uztur veselas radio stacijas, filmas, teātrus utt.

Nauda cenšas pārdot mīlestību kā izpriecu, uzjautrinājumu, laika kavēkli visdažādos veidos. Bet padarīt pašu mīlestību par to viņai neizdosies. Viņa var sagraut veselās ļaužu paaudzēs šo skaistāko Dieva dāvanu, saduļķot miljoniem jaunu siržu, bet pašu mīlestību viņa neiznīcinās.

Atomu saskaldīšanas atrašanas varbūt var iznīcināt zemes lodi – kosmu viņa neskars. Mīlestība ir kosma likums cilvēkā, kamēr tas pastāvēs.

Zem ziedoša nektarāna
Soļi stājas kā baznīcā
Gaisma līst kā balzams
Stari visur staro
Sirdi droši sašķel
Pašu slēpto kodolu
Ņem uz zelta delnas
Izkausē un sakaļ
Gaišums skan kā baznīcā
Nektarāna stāv ziedos.

29. 8. 60

[[Piecēlos agri – bet no visas dienas neguvu neko. Kaut kam manos darbos jāmainās. Nezinu, kā un kas. Inese nav rakstījusi. Drūma diena, lai gan pavasars – mākoņi augstu, ziedi. Ak – vai tad es nevaru izlīst! Rītu cāļus potēs. Lieliski. Viņš tīšu prātu ierok mani darbos. Vai kādam citam vispār daļa gar mani? Visiem tikai palīgs. Riebjas te viss, viss viena dēļ.]]

30.8.60.

[[Reiz saspēros – ārdījos, ka tā nav nekāda kafija, ko man žēlīgi no Papa iemīļotā veikala atsūta – līdzēja. Tagad man tāda kafija, ka smaržo visa māja. Nejaucēni – viņi domā, ka mēs nekā nezinām. Vēst. no Ineses nav. Veļu mazgāju – cik necils viss man tā tik izcilā dienā,

mākoņi stājas augstu kā balta siena 
zilos debesu jumolos saules dārgumu rotā 
koki stāv klusu, mazi ziedi raugās maigām 
acīm. Ceļš Tev noslaucīts, zaļām malām
sauc kā kliedziens skaļš
plūst kā upe aumaļām
dzīvība dzīvo no zemes sirds līdz saules acīm.]]

31.8.60.

[[– Rītu potēs cāļus – tā kā melna debess draud jau 2 nedēļas. Varbūt tas būs šodien. Es netieku nekur. Ir nevaru strādāt. Kaut es varētu rakstīt – bet es gribu labāko no sevis. Šodien tas mani tā nospiež, ka esmu pusslima, pusārprātīga. Dz. nomazgāja traukus – es atpūtos. Tagad es varētu sākt, bet tagad jāiet pēc olām. Un nelīdz, ja es sākšu trakot – ko es gribu, nelīdzēs! Es saku – pīlīte nodējusi 11 olas, drīz perēs – tā – mana pīlīte. Un tas ir – lai nomierinātos, bet nevaru. Pīlīte nodējusi 11 olas…]]

Jūlijs 1960 (Ķikure/Kikure)

1.7.60.

[[Teic diena, ko Tevī darīju labu?
Neko – ir atbilde baiga.

Diena ar parasto naida piemaisījumu. Un nepacietība arī no manas puses. Vairs nevaru panest visu mierīgi. Dabūju zobus atkal – naudas nebij līdz – bļāvu es. Ak netīrumi! Bet laiks iet. Aiziet. Vai es to maz samanu – ka man tas jau tik ļoti – ‘ar mēru dots’! Nekā es nesamanu – itkā bez gala tā varētu turpināties, līdz beidzot es būšu brīva – kāda jaunība! – Neprāts, kā es ļauju aiziet pēdējām dienām. Kur slēpties?]]

Ar ko gribu runāt?
Ar nakti
Ar liesmu pār eglēm
Kas izdeg.
Tā mana daļa izdeg.
Ar ko gribu runāt?
Ar nakti.
Nakts glabā visu kas bijis
Kas būs.
Ar ko gribu runāt?
Ar acīm, kas klusē
Un liesmā raugās
Kā oglēm kas izdeg.

2.7.60. sestdiena

[[Pat izpriecā esmu cita kalps – negribēju iet – gāju – ziedoju laiku. Es nevaru, es nevaru tā. Bet jāvar…
Biju līdz uz kino. Negribēju iet – (‘Bismarka’ nogremdēšana) man šīs kara filmas vienaldzīgas. Bet Dzidra gribēja. Ja es atteiktos – P. varbūt nebrauktu. Visi būtu mājās – nekā laba. Tagad man rītdiena izpostīta – šīs dienas olas. Netīk ne domāt. Veļa jāizžauj un jāmazgā tālāk – skaista svētdiena. Rakstīta nav ne rinda. Vakari auksti – dienās – nav laika un nevaru paciest viņa tuvumu. Vienīgais – aizbraukt kur. Bet ne lietū. – Ak!]]

Šai dienu aklumā
Kas griež līdz kaulam
Un izsmeļ tā
Ka nezin vai dzīvo vēl
Vai viss jau pāri,
Man ziņu laid
Saki vārdu
Kas jaunas saules dedz
Un jauniem gurnus silda.
Man ziņu laid.

3.7.60.

[[„Jūs esiet gudra sieviete.” Nē. Bet es esmu pavadījusi mežā 7 gadi. Mežā nav daudz lietu, kam pieķerties – ir jāiztiek ar savām domām, kādas arī tās kuro reizi ir – lielākas, vai mazākas.]]


Krāsains vakars dziest
Dzeltens, rožains, zils
Daiļums zūd bez miņas
Cepelīns vai mākons?
Eikalipts vai priede?
Zaļš ar tumsu tiekas
Vējš sāk kokos šalkt
Vilciens tālos kalnos (mežos)
Auļo svilpēm saukdams.
Tāds siltums kā no svētku egles
No Tevis man.
Tik daudz dāvanu
Tik daudz pasauļu
Ver ik skats.

4.7.60.

[[Dienas kļūs garākas, viss gads būs pagājis no K dienu sākuma.
Auksts. Vējš. Skaidrs.
Uzrakstīju mazliet par Peniju. Vienu vakaru izdomāju stāstu no viena gala līdz otram. Šodien tāpat domās liku labas, sīkas detaļas. Bet – rakstīts – ne rindas. Tagad beidzot sāku mazliet. Bet tas nav tas. Tik ilgi nevajag domās strādāt – apnīk.]]

Šo dienu man dod
Ar viņas vēju un lāsēm,
Sauli debesu klājā
Ar zemes drebēšanu
Okeāna skavās
Un vilcienu joņošanu
Kā zibeņu jostām

Šo dienu man dod
Ar klusu sēdēšanu
Pie pulksteņa tikšķa
Un gruzdošām oglēm
Ar tumsas atnākšanu.
Šo dienu man dod.

{Penijai bija 9 gadi…
*****} [Unpublished prose as “Lilija“]

5.7.60.

[[Maiga, saulaina pēcpusdiena – pirmā pavasara diena – no sirds bij tā jādomā – zinot, ka diena sākusi jau stiepties un tādēļ – ka redzēju vatlu ziedam mežos, kad braucu uz Gosfordu. P. aizveda, bij labi mašīnā braukt caur bušu bušiem. Nopirku dzijas. Skaista diena, vientulība.]]

Pārlasīju vakar uzrakstīto par Peniju – liekas, tas ir tā apmēram, kā gribēju.

Tad tur jānāk vēl par mazo Pēteri.Tad par Salsa kundzes 3 mīlestībām:
1) Meiteni ar ledus krāsas acīm
2) Mazo ungāru ar caurspīdīgu sejiņu un brūnām acīm
Un 3) kādu apaļu, lēnu, maigu jaunu meiteni, kam slima māte.

Vai nē? Bet kad?

Biju Gosfordā. Paps aizveda. Nopirku dziju Dzid. džemp. un Ineses dž. 4 trūkstošos kamolus. 1 balta – Ineses zeķēm.

Mašīna nolikta priekšā uz galda, un es varētu adīt. Bet kas rakstīs? Un, ja rakstīšu – kas adīs? Šonedēļ adījumi jānosūta Inesei, lai viņa tos dabū izmantot, kamēr vēl ir aukstais laiks. Tātad jāada. Bet kas rakstīs, kas tīrīs olas? Ak! Jauki bij braukt caur ziedošiem bušiem – lielo eikaliptu galotnes zied un visādi vatli jau zied. Sakiet, ko gribat, ļoti skaisti!

Vēls vakars. Bija vanna. Tikko iznācu. Sēžu gultā. Neko nenoadīju – tikai mazliet. Bet rītu būs vairāk laika. Un – nezin, vai rakstīt vairs ko veiksies – šodien būtu bijusi īstā reize. Pirms menstr. tas ir kā likts – vārdi paši rindojas un izsaka domas, kas man nemaz nav agrāk domātas, bet kas plūst bez apstājas. Visos teikumos vārdu pēc vārda, virtuvē strādājot, tikko atkal pārdzīvoju. Pateicību 6 vācu sievietēm. Man tas ir jāuzraksta! Šodien tur bij daudz jaunu domu un teikumu. Bet – izvārītas ir tikai vakariņas, notīrītas olas, sagatavota vanna.

Labi, ka par Peniju vakar pāris rindas notvēru. Tagad? – Tagad vēls. Un tā tas iet, un tā tas iet. Bet bij kaut kas skaists šīs dienas braucienā pa mežiem. Tāds svaigums vatl krūmos. Pirmā pavasara diena! Tā jājūt, gribi negribi!

Nāku pie atziņas – ka šādi gultā sēdot, te var rakstīt. Bet – šovakar silts vakars un istaba stipri sakurināta – vēl kamīnā pagale deg uz ogļu kalna. Tomēr – siltāki vakari nāks! Un te es varēšu sākt strādāt. Melnākās dienas varbūt pāri. Tikai šī grāmata jāsataisa liela un bieza, lai visus niekus var rakstīt bez gudrošanas un taupīšanas.

No Ineses gaidu vēstuli – šodien nebija. Gandrīz cerēju, ka būs. Kaut nu viņai būtu ko ēst un kaut nu viņa ēstu un gulētu mierā un būtu ‘čīrīta up’ un varētu savam darbam pamazām nodoties.

Vienā pusē man, pāri istabai,
Krāsnī ogles plēnot čaukst
Otrā pusē, tālu prom aiz loga
Naktī vilciens (kuģis) saukdams aiziet
Vidū klusums dzīvojot pulsē.
Un kā Duksis pussnaudā guļot
Vienu ausi ogļu čaukstiem griežu,
Otru tāliem ceļiem sargos lieku.
Kas tur notiek, minu, kā tur ir?
Zinu – dzīvot ir, kā tā tur.
Dzīvot ir – ausi Dievam piegriezt
Klausīties. Klausīties.
Beidzot arī – dzirdēt.
Nu Tev būs jānāk drīz
Saulesgriežos Tevi atkal zinu
Domājam tās pašas domas
Neizdomātās, neizdomājamās
Un tās Tevi šurpu vedīs
Nu Tev jānāk drīz
Meži sāk jau dzelteni ziedēt
No pazarēm
Līdz veceņu koku augstajām galotnēm
Tukšos gaisos tik vējam dotām...
Tur vientuļi augstās galotnes zied.
Nu Tev jānāk drīz.

Salas kundze ieskatījās pirmo reizi šīs meitenes sejiņā, kad tā, tēvam elkonī ieķērusies, pavadīja to atpakaļ uz mašīnu, ar kuru tas viņu pirms dažām minūtēm bija atvedis. Nu viņš viņu te atstāja.

Meitenes seja bija tā saviebta, ka tā izskatījās kaut kā pārdabiski neglīta. Viņa laikam briesmīgi turējās neraudāt. Un nezin kādēļ S.k. uz meiteni klusībā pukojās — kā nu varēja būt tāds izlutināts bērns. Tāds taisni pārāk izlutināts bērns. Un tēvs viņas roku glaudīja un spieda, un glaudīja…

Vēlāk pie vak. galda S.k. nezin kādēļ uzmeklēja šīs jaunatvestās seju. Tā bija klusa, glīta, ovāla sejiņa ar ļoti lielām acīm, kurās reizē bij savāds tumšums un savāds gaišums, un tās nebija ne zilas, ne zaļas — pelēkas. Uzacis pār tām bij iezīmētas vienādos, maigos, slaidos lokos, traģiski uz leju, no pieres vidus, kur tās sākās diezgan tuvu kopā. Sejas izteiksme bija sāpīga, meitenei to neapzinoties. Bet neglīta tā tagad nebija. Tanī bija savāds, ļoti īpatnējs skaistums.

Pēc kādas nedēļas Krista, tā viņu sauca, bija Salas kundzes izredzēta, slepena mīlule. Kādēļ tā — Salas kundz to nezināja un slepeni noraudzījās bērnā ar savādu izbrīnu un aizgrābību. Kā viņa to varēja kā apburt! Viņai patika viņas kustības, viņas valoda, viņai patika viņā lūkoties un klausīties.

Meitene juta S.k. labvēlību un bija savukārt izbrīnījusies. Viņa ļāvās ievērot. Viņa šad tad pietuvojās S.k., kad tā sataisīja viņas gultiņu vai tīrīja saknes. Meitene pienāca pavisam tuvu, kautri un mazliet niķīgi smaidīja un ieskatījās S.k. tuvā sejā.

“Kādas var būt acis,” S.k. domāja. “Siltas un aukstas reizē. Nu tik bagātas. Kā upe, kurā ledus iet… Upe ledus un saules pilna.”

K.s. pieķērās pavisam savādi, viņa apbrīnoja to kā dzīvu gleznu, viņas ļoti traģiski izzīmētā sejiņā varbūt ciets liktenis vēstīja savas zīmes. Tā bija tikai maza, maiga meitene, bet viņas sejiņa jau rādīja nākotnes sievietes seju tik ļoti, ka bērna kļuva žēl.

Viņa nometnē palika tikai 2 ned. S.k. sāpēja sirds, kad viņa aizbrauca. Un viņa pieķērās Harijam, tikko pāri 3 gadiem. Par lielu lūgšanu tik jauns pieņemts, kā Velling k. teica. (Un par lielu naudu, S.k. domāja.)

Viņš, šķita, vēl nekad savā jaunajā mūžiņā nebija saskāries ar naidu, nepaklausību vai īgnumu. Viņš bij tik tīrs un viegls, ka gribot negribot bija jādomā par eņģeļa sejiņu, kad raudzījās viņā. Un eņģ. ir zilas acis, S.k. sevī smaidīja. Taču Harijam bija brūnas. Viņš bija caurspīdīgs kā mailīte. Kas gan varētu no viņa izaugt par vīru, labi ja kāds mūziķis, vai dzejnieks. Gleznotājs jau vairs nē — tam vajadzētu vairāk fiziska spēka.

Bet arī maza līdaciņa bija caurspīdīga, tāpat kā mailīte lēnā malas vilnī — un izauga par to, ko viņa izauga. Varbūt arī mazais Harijs izaugs, kļūs ciets un spēcīgs. Tā tam vajadzētu būt. Bet raugoties Harijā, to it kā nebija spēka vēlēties, tik aizkustinošs bija viņa gleznums. Tik pat saulaina un maiga bija viņa uzvešanās…

Miegs nu beidzot mani pievar. Labi bij kaut šo mazumu padarīt. Droši vien rītu priecāšos par šo to, kad lasīšu cauri. Tātad — kāds ieguvums.

Roc, roc! Urbini, urbini!

7.7.60.

[[Jau – trešā pavasara diena. Ērlu tīrumus uzar – tur staigā ļaudis krāsainos adeņos… Pavasars. No Ines vēstule (Dzidr.) un bikses, tās par mazām – jāsūta atpakaļ. Šodien aizsūtīju nesašūtu džemperi (dzelt. angoras) un vienas zeķes nepabeigtas sašūt. Inese jaunā vietā jūtoties labi. Tad viss labi.

Biju Wyongā. Nekā patīkama. Foodfairā P. pakustas, un mūs ievēro, kā – mežoņus. Kā lai no tā izbēg? Lieti nāk – atkal! Un bezgala no tā nāk miegs! Jocīgi. Pavasars atgriežas. Kur K?]]

Bikses Dz. no Ineses. Bet viņa tās nopirkusi (vēst. raksta) 1.7. un tikai tagad te.

Nu ceru – viņa ir O.K. Jāmācās viņai ir daudz, lai tiktu galā ar visu. Ceru ka viņa to dara – English esejā laba atzīme, rautos. Pag. vēst. teica ka Franču labi. Labas sekmes arī viņu atbalstīs un dos jaunu sparu mācīties.

Šodien lieti pēkšņi sāk staigāt un bezgala nāk miegs.

Aizsūtīju Inesei džemperi (dzelt. angoras) nesašūtu. Ceru – būs labi un viņa to sašūs labāk kā es.

Krāsainos adeņos ļaudis
Sāk staigāt uzartā laukā
– Pavasars. 
Vēss skaidru vēju pilns.
Sēklas zemē ir – maigi jākaisa
Krāsainos adeņos
Ejot aiz traktora.

8.7.60.

[[Aizsūtīju Inesei Dzid. bikses atpakaļ – par mazām. Viņai nu jauna ķibelēšanās. Biju pastā. Burvīgs laiks. Īsts pavasars. Klarku sēta bij tik skaista – ar ziedošām narcisēm un tālāk sivēnu pulku, ka iegāju parunāt. Aizpļāpājos. Neredzēju – ka viņas – too busy, jādomā gaidīja visitorus. Nelaimīgi ar Korolu – viņa zaudējusi pašpaļāvību no pag. gada ģimn. nenobeigšanas.

Nezin, kā Inese varēs šogad tikt galā. Labi, ceru.

Kur dzejai vieta? Kur mīlestībai?]]

Sāku adīt baltas zeķes, otru pāri, no mīkstas, biezas vilnas – bet par maz, jāpērk Wyongā pirmdien vēl viens kamols un jānoada kā pieklājas – tad tās aizsūtīšu Inesei. Kad iemācās – zeķi noadīt iet ļoti ātri.

Papam arī derētu noadīt un – man pašai. Ziema jau vēl nav galā, lai cik skaistas nav pēdējās 4 dienas. Skaisti ir gan atkal just saules atgriešanos. Cik ātri pagājis šīs ziemas vidus! Ar katru gadu viss skrien ātrāk – laiks pilnīgi joņo

Tikai pag. gada pavasars bij vēl reiz ilgs un garš, un mūžīgs. Diena pēc dienas – dzīve! Ak, K., cik daudz tas bij! Un tagad vēl dzīvoju no tā paša.

9.7. 60.

[[Bijām uz filmu – John Pol Jones – vienkārša vēst. filma. Man varbūt patika aktieru acis, bet ne tas – bet tas, kā – cik daudzas cilvēku dzīves ir dzīvotas lielas, skaistas, kas skan cauri gadu simtiem. Vārdi, domas dzīvo, dzīvo, dzīvo. Un – cik daudzas, tikpat lielas savā būtībā, tiek dzīvotas – neievērojamas, nepamanītas dzīves. Un tad – varbūt acu iespaidā, kas tikpat mirdzošas bija visu pieminētam varonim kā tam varonim, ko neviens nepieminēs – man atkal bij jādomā par mazo dzīvju lielumu.]]

10.7.60.

[[Elle elle kungu rija –
Briesmīga svētdiena – vakar tīrīju, domāju – brīdi atpūtas un gaismas šodien dabūt – nekā! Sīkumi, sīkumi kā katru dienu un iekrātās vakardienas olas! Tagad nogurums un plkst. 11 vakarā. Šodien plosījos kā zvērs pie ķēdes – bet tas nelīdz. Kamēr govs sāks mazāk dot piena, man tā ies. Un tomēr – daža diena it kā ir vieglāka. Cik nejēdzīgi nožņaugta es jūtos, un nav ne brīža, ne brītiņa sava –]]

Asaras un vaimanas, raustoties pie ķēdes. Katra diena sākas ar cerību – šodien būs mazāk sīkumu! – un katru dienu ir tas pats. Vakardienu ziedoju mājas tīrīšanai (ne iztīrīšanai), priecājos, domāju – šodien būs svētdiena.

Nebij. Raudāju savā virtuves kaktā – podos, katlos, olās. Nekas nelīdz. Jāzaudē, jāzaudē diena pēc dienas. Neko nevaru padarīt. Vakars ir piekusis. Ak, šodien es sistu un kautu! Bet ko?

11.7.60.

[[Dienai:

Nu Tevi no rokām laižot
Kā putnu pret debesīm
Sirds žēlās satrūkstas:
– Uz mūžu Tu aizeji no manis.

Adu Dzidrai džemperi – un tas ir labākais no visas dienas – kaut kas iznāk, no kā kādam būs prieks, bet man prieks par to iznākšanu. Citādi – nejauka diena savā saturā – strīdi par olu nelabu tīrīšanu, ar visiem pavadu izvirdumiem. Un veltīgi – nejauki utt.

Patreiz līst. Bet dienā bij pavēss, puspiemācies un patiesi – jauks laiks. Diena nogrimusi mūžībā bez kā tā būtu mīlēta, kā tā to pelnījusi.]]

Diena Tevi nicināju
Savas ķēdes cilājot.
Bet kā viss bij Tevi pilnam
Kas ir dārgs un vērts.
Atblāzma no visa,
Silta dzīva daļa.
Adīju, kā mātes ada
Brīdi gāju kājām skarot
Maigu zemi, zaļu zāli
Brīdi spēlēju
Paklausīgi it kā
Seši gadi veca
Brīdi sapņoju
Par kādu kas man savu sirdi deva
Jaunām siltām ugunīm
Sapni slēpa, sedza...
Domāju, ko vēl lai daru
Kā lai mīļos iepriecēju?
Vakarā vēl guni dedzu
Pienu sildīju un devu
Kā šai dienai trūcis?
Ļaunums bij tik manī pašā
Ka es brīdi kliedzu brēcu
Lamājos un izlielījos
Savā lielā necietībā
Savā lielum mānījā
Un kārē.

12.7.60.

[[Tikai paadot mierā pāris stundas un tad jau ir atstatums no dienas darbu jēgas atrasts un varētu sākt citu darbu… Bet – spēka nav. Gan nāks vēl laiks brīvāks. Tad…

Vēstule no Ineses. Bijusi slima ar gastric flu. (Caureja un vemšana.) Es jau visu laiku baidījos, ka tik viņa pēc tiem uztr. un vājiņa – kaut ko nedabū. Kaut tik nu ar to pietiktu un spēki atgrieztos. Rokraksts ļoti nemierīgs viņai. Varbūt spalva nav bijusi laba – steiga arī, protams. Adu Dz. dž. Laikam iznāks O.K. Lietus, auksts. Dienu pavadīju istabā adot. Radās liela kāre ķerties pie otras mašīnas – rakstīt. Bet – tomēr vēl neiznāca.]]

Vēst. no Ineses. Bijusi slima – gastric flu. Kaut nu tas būtu viss.
Zeķes esot siltas. Tad ir tās sašuvusi. To varbūt viņai vajag vairāk kā to džemperi patreiz. Ko vēl lai noadu? Šalli vai lakatiņu.

Varbūt džemperim nebija vērts izdot tik daudz un taisīt to no angoras – to nebūtu darījusi – bet man bij ‘aidija’ par jaciņu – siltumas dēļ, ko novelk. Tā būtu labāk, bet krāsa man nelikās tādai (vairāk vakara jaciņai) piemērota. Un tā iznāca džemperis. Bet – derēs jau viss. Tātad – ko tik adīt vēl? Nav naudas patreiz nekam. Vienu jaciņu varētu adīt arī no vienkāršas dzijas. Tik biezu, kādas tagad ir – bet to nevar adīt ar mašīnu.

Kāpēc to rakstu? Lai norakstītu no sevis to, ko domāju. Bet – citu man tāpat neiznāks laika domāt un rakstīt.

Kā būtu ar to tēlojumu – mājas atstāšana – tas būtu skaists.

Afelsīnu kalnos
Saules pilīs dus
Lejā mīkstās vagās
Audzē tomātus.

Cieti zilos gaisos
Megpajs kaisli sauc
Asfaltētos ceļos
Autoriepas kauc
Iztikšanai, priekam
Sirds to tver
Bet no tālas akas
Savam spēkam dzer.

14.7.60.

Vēdinies kā zars
Kokā bez mitas
Vēdinies mīlestība
Sirds – 
[..] mežā zars.
Vēdinies mīlestība
Dienām gaišumu sijā
Kā slepens siets
Slepenā zara siets
– Vēdinies mīlestība
Ēnas un gaismas sijā
Ceļā pāri dienām
Kas aiztek
Projām līdz mūžības slieksnim. 
Vēdinies mīlestība.

16.7.60.

[[Jāraksta. Vairs nevaru rimties, kā jāraksta – viss izdomātais stāv. Bet – eju uz kino, jo tas arī sāk piederēt it kā pie pienākuma. Neko nevar sarunāt mierīgi un kā katrs grib.

Lapas nepierakstītas – vakaros tāds nogurums (un auksts) ka nevar pasniegties pēc šīs grāmatas, bet acis un rokas jau aizmieg. Vakar saņēmu vēstuli no Austras – bildīte – visi Dauziņos kristībās – jauki, var iedomāties kā viņiem tur ir. Tomēr – mājās un – tik daudzi, tomēr laikam gandrīz latv. vien uz laukiem. Mēs te esam – aizskrējuši, un ko mēs te darām? Atdodam savus bērnus svešai zemei. Tas viss.]]

Vakar no Austras vēstule. Gara un bildīte no Ata meitenes kristībām Dauziņos. Nu tur viņos skatoties, es jūtu – mēs esam svešumā – mēs vieni. Viņi visi ir kopā. Varbūt viņi mākslā paliks iepakaļ Eiropai. – Bet – bet viņi bieži ir bremzēti un kāds spēks tos triec no jauna panākt visu. Tā tas būs arī tagad. Tikko laiki mainīsies – un tas jau reiz notiks – viņi šausies kā asni ārā un garām.

Mēs? Mēs pasaulē aizskrējušie. Vai tādi jau agrāk arī nebija – Amerikas latvieši – tādi – tautai nederīgie.

Un savus bērnus mēs būsim atdevuši svešai zemei. Mēs, ‘lielie brīvības cīnītāji’. Savas ādas glābēji mēs esam – nekas vairāk.

Tikai sevišķi izcili mākslas darbi varēs palikt – Latvijai. Un sevišķi spēcīgi cilvēki – jaunieši, kas atgriezīsies. Pa pusei atgriezīsies, jo jaunais neviens nekad neatgriezīsies pilnīgi. Tas nav iespējams. Mēs esam zuduši. Zaudējuši. –

19.7.60.

[[Esmu slima. Ļoti nelabi. Vakar visu dienu bij galvas sāpes (domāju no laika – pērkoņu mākoņi), tad pievakarē briesmīga vemšana un galva vai plīst. Tā tas turpinās šodien. Patreiz vakarā – varbūt tik daudz labāk – ka nav jāvemj, bet visu dienu tik pāris malkas ūdens esmu ieņēmusi. Tomēr – ceru – būs labāk. Darbus pa vidu daru. Un guļu. Vēl olu viens spainis. Gulēt vien arī ir grūt, nelabums iekšā un galvas sāpes sāk mocīt atkal arī guļot.]]

20.7.60.

[[Nosūtīju Freimanim dzejoļus, 8. Inesei vēstuli – rakstīju pat angļu valodā, mani baida viņas bailes no esejas. Viņa neuzticas sev un varbūt nevar nopietni strādāt – ir nogurusi, nesagatavojusies un pārāk apkrauta darbiem citos priekšmetos. Man bij labi šorīt. Bet nu jau sāp galva – maz gulēju un no ½ 7 esmu tagad līdz ½ 1 skrējusi bez apstājas savos darbos. Tagad P. aizbrauca ar olām – un es svētu mieru. Tikai par daudz norāvos, gribēju visu kaut cik sakārtot šim brīdim – kad esmu viena. Nu nekā darīt, rakstīšanā tomēr nevarēšu – par daudz tika ar manu vēl vājumu. Jāatpūšas.]]

21.7.60.

[[Neesmu vēl vesela – bet eju, kā vienmēr. Vienu lapu no bērnu lugas par trako rakstīju uz mašīnas un tas ir viss, kas darīts. Tikko tieku ar citu darāmo galā. Kaut – viņš kādu laiku brauktu vairāk no mājas prom – bet tagad pat uz Entrenci tik reiz ned. brauc. Iešu gulēt – mēģinu atpūsties. Varbūt drīz būšu stiprāka – tad strādāšu. Nāks siltāki vakari. Gribu K. satikt. Ko citu satikt? Kur ņemt kādu dzīvību? Darba arī vecā daudz – viss nedarīts. Tikai jūsmas vieglās nerosās mazāk.]]

23.7.60

Sestdienas vakars. Visi mājās. Es negāju uz kino un citi tad arī nē.

Kopš pirmd. vai otrdienas – vairs neatceros – esmu slima. Bija lielas galvas sāpes, tad vemšana un vēl lielākas galv. sāpes un ļoti ļoti bēdīgs stāvoklis. Nevaru tagad atlabt. Tomēr man liekas – atlabojos normāli. Vēderā kaut kas nav kārtībā – mēģinu ieturēt dietu. Pienu lietoju. Gaļu nē. Sviestu ļoti maz. Tā nu es kuļos kā vēl nekad. Nav spēka. Galvas sāpes, tikko pastrādāju vairāk. Un arī tikko – uztraucos ar P. un tas notiek bieži. Jāturas. Bēdājos arī par Inesi. Kaut nu viņai šis veekends būtu ražīgs un viņa tiktu galā ar to trako eseju. Tā kad būs pāri – tad viņa atkal tiktu uz ceļa.

Ar vienu ausi klausos radio lugā. Bet tikai tādēļ – ka nevaru neko darīt. Lasījusi neesmu ļoti, ļoti ilgi.
Bailes, kā iet Inesei. Pēc visiem tiem trādirīdiem esmu kļuvusi laikam vecāka. Viss tik nepārvarams un nomācošs atkal liekas – kas jau bija uzvarēts tepat! Tas ir – viss tas liktenis, pret ko es cīnos. Tagad vēl tā slimība un no manis vairs itin nekā. Tik skaties izdarīt sumpurņa pilī darbus – tas viss. Un pats sumpurnis – tik tāds spoks vien vairs ir – bet tomēr – visu nospiedis, visu uzvarējis un es netieku ārā, netieku savā stūrītī, kur es būtu sev un savam darbam. Esmu beidzot – piekususi.

Šovakar domāju – būšu viena – kaut ko pastrādāšu vai, mazākais, atpūtīšos. Nekā – viņš te.
Ak! Es varu sākt trakot – bet tas nelīdz. Paciet, vēl – ciet un ciet, un paciet. Kā es gribētu atbrīvoties no šīs ciešanas un paciešanas. Bet es it kā vairs nesaredzu, kā es tikšu vaļā. Reiz sēdēju un gaidīju uguni iedegamies – un acumirkli jutu – tepat ir manas mājas – šis nelaimes pilnais kakts – un te šis ugunskurs, cik viņš man devis mierinājuma degdams un sildīdams – tepat ir manas mājas, mans šaurais stūris, kas ir mani nogurdinājis līdz galam un tepat – īsu acumirkli savu nogurumu izsēžot – tas ir mans miers.

23(24).7.60.

[[Šodien esmu veselāka. Vakar uz kino negāju – Dz. arī negribēja un visi palika mājās. Es būtu labāk palikusi viena – bet – nevaru jau izvēlēties.

Šodien svētdiena – plkst 2 un es beidzot esmu rīta darbus paveikusi (čipi cepti pusdienā…). Patreiz atlaidos gultā (ar pudelēm siltām es savu ‘māgu’ saglābu), un ir viens no tiem svētd. brīžiem, kādi bij mājās: mamma guļ gultā un atpūšas, saule spīd, bites dūc, es esmu dārzā, dzīve aizstiepjas visapkārt kā jūra… Tagad ir brīdis tāpat (tikai – nedrīkst nekur tālu domās aizklīst – var vērt durvis kungs un tad jābūt mājās ar vis. domām). Tagad es guļu gultā, Dzidr. ārā saulē, var dzirdēt – kaut ko lasa. Man dzīve kā ar durvīm noslēgta jau, pie kurām kuru katru brīdi Kāds var pieklauvēt – nāc! – un es nezinu kur? Un tas liekas briesmīgākais, jo lai kur? – tas vairs nav un nekad nebūs – te! Tā ir man. Bet Dzidrai – dzīve kā silta saules straume izplešas tālu apkārt kā jūra un nekas to netraucē…]]

24.7.60. Svētdiena.

[[Viss otrā lapā (šī gada, protams) rakstītais ir bijis jāraksta šinī l.p. – jo pusd. laikā biju pārskatījusies datumu.

Tagad – pēc vannas – gultā nevaru labi uzrakstīt. Domāju par Inesi. Kaut nu viņa šo ned. tiktu cauri ar to trako eseju. Augusta holidejās vajadzētu ko jauku mājā sagādāt – bet ko? Būs jau atkal 1000 grāmatas līdz un tas ir par daudz – šo kāroto, labo lietu – par daudz.]]

25.7.60.

[[Skrēju visu rītu amoka skrēj. lai visu nokoptu un starp 10-11 dabūtu brīdi. Kad tas bij aizskriets – viņš ienāca istabā – svērs olas, paliks te. Un – man sāpe sagrābj deniņus. Tā tas ir un ir, un ir. Ka varētu dzīvot kopā brīdi pēc brīža visu mūžu ar cilvēku, ko necieš, kas fiziski un garīgi nokauj – ka to varētu tā, kā man tas jāvar tik ilgi – to es nebūtu ne sapratusi, ne par iespējamu turējusi, kad biju brīva. Bet – te es esmu. Nu – patiešām jau sabrūkošs vraks. Bet – kur? Kaut nu Inese noturētos godam universitātē. Citādi – citādi – es vairs nezinu gaismas.

Šodien viņš tomēr kādu labu stundu būs prom. Spēka tik nav. Atpūtas vien gribas un neko šinī stundā nepadaru. Gaiša diena. Jau bišu krūms pie mājas stūra sāk ziedēt.]]

26.7.60.

[[Maizes cepšana un strādāšana dārzā nomierina prātu. Tā tas ir. Es arvien kurinu uguni, kad pārāk sajucis viss. Un cept – ir tad tālākais. Bet pēc tam – tad vajadzētu to mieru un spēku likt darbā – ne govij atdot. Nav vēst. no Ineses. Gaidīju. Jāraksta viņai. Cepu cepumus ar ‘pamkinu’, kā receptēs saka – neder.

Skaista, maiga, piemākusies diena. Skaists vakars. Viss – govij!]]

Bij laba diena. Piemākusies. Sirds nesāpēja. Bija mazliet arī spēks. Bet nu vakars – un rakstīšanai vairs neatliek spēku. Tā tas vienmēr. Man vajag ko, kam pieķerties. Man vajag kādu cilvēku. Es to zinu. Žēl šķirties no dienas – bet spēka nav. Un galvenais spēku ēdējs ir – tas, ka viņš te. Citā vietā tā nebūtu. Tas viss ir mana noguruma, nīkšanas un nespēka iemesls. Tā tas ir, tā tas ir.

27.7.60.

[[Galva sāp un dūša švaka! Nevaru patiesi tikt uz ceļa. Tā galvas sāpe ir arī dažbrīd no lasīšanas (acīm), citreiz no domāšanas (kad netieku pie rakstīšanas) un no mana valdnieka tuvošanās – kā viņš nāk pa durvīm, tā man jau galvā iedur. Mēsli! Bet pavasars ārā. Trīs koki bij skaisti pret debess malu. Par tiem jādzejo. Kur cilvēki?]]

Daudz padarīju – veļu mazgāju. Bet – galva sāp un sāp. Sāka sāpēt no lasīšanas, lasīju, gultā guļot, avīzi. Acis bij pārgurušas, vēders lielu neko nesāp – un tomēr arvien atgādina.

Un kaut kas fiziskā labsajūtā vai sliktsajūtā ir tāds – kas pirmo reiz (mazākais, pēc ļoti ilga laika) valda par manu garīgo.

Parasti, ja arī galva sāpēja – es – biju tā pati, tagad es iejūku šinī galvas sāpēšanā, jūtu vājumu tā priekšā. Tas ir tas, kas mani traucē, gandrīz baida. Bet – vēl jau tikai nedēļa un kaut kāds stomak upsets var arī tādu laiku turpināties.

Bet – galva man sāk sāpēt arī no tā laikam, ka netieku pie rakstīšanas. Šodien brīdi strādāju pie tās bērnu lugas. Ja rīt varētu pārrakstīt – tad tā būs nost no ceļa un varēšu sākt citu. Tagad tas tāds ‘štrunts’ man tik aizņem laiku, bet iesākts – jāpabeidz.

Trīs koki debess malā
Trīs koki pret vakara debesīm
Kā zaļā zaļā
Kā dzīves esenci pašu man māj
Trīs koki pār krastu krastiem
Caur rītu rītiem
Vakaru vakariem
Man tuvumā nostājušies
Jāņu nakts un ziemassvētki
Tukša vientulīga diena...
Neapgūstams dzīves daiļums
Viņu vēstījumā man no debess malas.

Izrakstīts no – 1959:

Atkal šī dīvainā puķe
Jaunu asnu riež
Un acīs man krāsainu gaismu sviež
Lai topu dievīgi akls.

8 nov 1959

Kā suņu bars mostas šī diena
Lai mani plēstu.
Vai esmu viena?
Tavs sejs vai nenāk pretī?
Ņemu plecos savu postu
Tavs sejs vai nenāk pretī?
Tik sapnis nāk
Tavs sūtīts
Nu izšķīst dienas auros
Kā suņu bars mostas diena.

5. nov. 1959

Apgāzusies mēness skaida
Honisakļi smaržo
Dzidrums kluss un
Klusums dzidrs
Vilinošas zemes takas
Zaudēt atteikties un gaidīt
Vakar aizvakar un šodien
Vai būs iegūt – rīt?

Mēs šo stundu pazaudējām
Vakar aizvakar un šodien.
Vai Tu nāksi rīt?

28.7.60.

[[Skaistāka pavasara diena, nu dzīvot vien ir prieks. Saule, vējš, maigums, putnu klaigas, meži šūpojas, mākoņi balti. Vējš. Vējš ir brīnišķīgs. Reiz man bij veselas lapas pierakstītas par vēju, bet kungs to grāmatiņu atņēma un neatdeva. Kungs tikko aizbrauca, un tādēļ ir tīrs prieks. Arī tas labi, ka galva šodien nav sāpējusi un iekšā nedur vairāk kā parasti šīs 2 ned., bet vakar bij stiprākas vakariņas. Veselība ir dārga lieta, liels faktors pie tā – vai dzīvot ir prieks! Gaidu no Ineses vēstuli. Dzidra aiznesa vēst. viņai no rīta, ar četrlapu āboliņu. Vēst. no Ineses nebij. Dzid. izlekusi 1. vietu sp. karnevāl. 4 p. 7 inči (bez ¼ daļ.)]]

29.7.60.

[[Plkst 4 no rīta sāka jau sāpēt galva. Bet pēcpusdienā norima. No Ineses nav vēstules. Varbūt vēl rītu būs šīs nedēļas vēstule. Bija brīnumsilta, skaista diena (siltākā šī mēn. un dat. diena 34 gados). Notīrīju 3 vistas un pēcpusd. atlika tomēr laiks iznest rakst. maš. ārā (uz kastēm) un norakstīt pāris lapas. Mati bij izmazgāti un žuva saulē. Labi. Tomēr veselības trūkst. Tagad galva nesāp un gribētu dzīvot ilgi augšā. Nevar.]]

30.7.60.

[[Nakts. Pārbraucām no Hausmaņiem. Dienā jutos labi un panesu arī sēdēšanu un ēšanu tur.

Cik mierīgos ūdeņos jāiebrauc
Ar sirdi vētras pilnu
Bet saplosītām būrām
Cik mierīgos ūdeņos jāsnauž
Kad ceļa vējš aizšalc garām.]]

31.7.60. Svētdiena

[[Minūtes 15 spēlēju un tas ir vienīgais – piliens garīgā darba visā dienā. Citādi – sīkumi: olas, ēdiens, govs. Nabaga govs. Viņa paceļas pakaļkājās, kad es ar kakla ķēdi nejauši aizskāru viņas vātis, kas radās no ‘kašķa zālēm’, kreozota, ko viņai salēja 2 reiz uz galvas. Viņa cieš briesmīgi. Pīlei jau 11 olas. Vecā pīle ļoti mīļa. Lietus, sīks [..]. Jūtos neticami labi pēc negul. nakts.
P.S. Ak, vēl ‘garīgs darbs’ – lasīju un pārlasīju Tomsona – Mana dzīve. Nabaga vells!]]

Jūnijs 1960 (Ķikure/Kikure)

1.6.60.

[[Cik viegla sirds top, kad gandrīz uzrakstīts tas solītais, kaut arī tikai tāds joka gabaliņš. Par viesnīcu Lalala ielā.

Šorīt krāmējos un steidzos ar rīta darbiem, lai kļūtu brīva rakstīšanai. P. teica – „aizej, piezvani Sterlandam, ka durvis atvedu par garām”. Tas mani izsita pilnīgi, jau tā zināju, ka nevarēšu rakstīt. Man no tā tad radās doma – aizbraukt uz Wyongu (kad jau varu iet zvanīt, tad arī tālāk), nosēsties milk bārā, kur dažreiz rakstu vēstules un no 12-3 rakstīt. Tā izdarīju. Drusku tur salu, izdzēru 2 podi tējas un uzrakstīju stāstu. Bet tas jālabo un jāpārraksta.]]

2.6.60.

[[Nosūtīju Freimanim nepārlasītu stāsta norakstu, ko nor. uz rakst. maš. Aiznesu uz pastu, zīmītē ierakstīju tikai 2 teikumus, jo pasta autobuss bij klāt. Tagad liekas tas stāsts banāls. Varbūt ir visā viņā dzīvība, veikls plūdums, un arī pa atjautīgam teikumam – bet viss – uz zaķa.

Man vajadzētu tā izsprukt mazākais pāris reizes nedēļā – tad es vēl ko varētu darīt. Te man domas nelien vairs ārā kā peles no alas, kad kaķis tuvu. Kopš nav laika un nav ko domāt par K, arī dzeja apklususi. Itin nekā. P. tāds ‘sašvacis’.]]

3.6.60.

[[Šodien pārlasīju aizsūtītā norakstu un – nobijos! Tik kļūdaini un šausmīgi norakstīts! Uzrakstīju jau viņam vēstuli – un atkal – sadedzināju. Ja es paskaidroju vienu vārdu – tad jāsaka visi… Stāsts gluži jauks – un tomēr nekā vērts. Kauns no viņa. Gribētu citu. Bet kad? Tīrā elle ar šīm rakstn. dienām. Un tomēr – šis stāstiņš, ko uzrakstīju ‘ar nazi pie rīkles’ – ierosina uz citu rakstīšanu. Gribētu tagad. Bet – olas. Šausmīgie sīkumi. Šausmīgais mājas gaiss. Domas man ir paralizētas te. Tikko izeju citur, prom no viņa, tās atdzīvinājas. Bet kur es varu iet? Un tagad pats ziemas laiks. Tomēr – vajadzētu. Bet – govs!]]

4.6.60.

[[Šodien mazliet atpūtos. Pusdienas laikā gribēju niekus palasīt – bet iemigu. Rītu varētu rakstīt. Man tomēr būtu jāuzraksta tās ‘Vēstules’. Tas būtu kas vērtīgāks. No šī – man tā ka kauns. Bet – kā lai saņemos rakstīt? Gribu atkal kur pazust – un tad uzrakstīt. Tur uz Wyongas ceļa pie upes, kur grib. māju pirkt, esot jauks tūristu hotelis. Bet – droši dārgs. Tur kādas 2 dienas palikt – tad varbūt kas būtu. Bet kā ar to krupi to sarunāt? No citiem piemērot. tematiem galva tukša.]]

5.6.60.

[[Vakar no elektr. krūzes lietoš. fridžs bij palicis neieslēgts, atkusis. Un es laimīgs – notīrīju biezo ledu. P. pamanīja ledus kalnus pie mūsu (guļam) istabas loga un kliedza, ja vēl reiz duršu pirkstu pie fridža – pātaga! Trako mājā viņus mācot – ar pātagu. To viņš jau vairākreiz ir teicis – nezin, vai viņam nav bailes no trako mājas. Man tik žēl viņa. Mazliet spēl. vakar un mazliet šodien – un man likās – šodien es varēju vēl paspēlēt – es atdzīvojos no prieka. Ka tik tā govs nesamaitā man galīgi rokas – tad es varu paciest šo roku sāpēšanu un tirpšanu. Rakstīts nav ne vārds. Nevaru. Es te nevaru. Laika ar nekāda nebij. Tā vienmēr. Ceļos agri. P. it kā slims, vakar, šodien pēc 9 iet uz vist.]]

6.6.60.

[[Dedzinot vecas papes gabalus (no cālīšu kastēm), atradu K uzrakstītu „your not fast enough” pazīstu pēc f, jo viens teikums ir uz ligzdām viņa rakstīts, tur tikai mēri atzīm. Te izpaudies viņa humors, tas ir P. pastāvīgais teikums viņiem visiem. O, jaunais K.! Pazīstu laikam arī pēc pareizā spellinga – un humora pēc burtiski atzīmētā P. valodas – kļūdas izteiksmē – ne you are bet your. Tātad viņā bijis vēl vairāk humora, kā es jau redzēju. Reiz viņš te strādāja, laikam gaidot cāļus. – Šodien tas man sveiciens. Izgriežu teikumu – grāmatu zīme man.]]

7.6.60. Otrdiena

[[Labākais, brīnišķīgākais notikums pēdējos 200 gados: K. Freimaņa vēstule, ka mani prozas darbi ļoti patīk un par tiem varētu runāt un runāt… un brālis uzkomponējis – Es iemīlēju Tavu kreiso vaigu, un vai es ar mieru, ka sarīko manu darbu vakaru… Burvīgākais no visa tā – ka stāsts nav bijis tik muļķīgs, kā man ātrās rakstīš. dēļ sāka likties, un šodien es taisni vai beidzos nost, ka nespēju sagatavot otru, labāku. Ak – kā tā vēstule paglābj pēc visa ļauna –]]

Rakstn. dienām aizsūtītais gabals liekas muļķīgs – man kauns. Mēģināju šodien otru. Liekas – nevaru to paveikt. Tāds nemiers, ka nezinu, kur grūsties. Tā godkārība – neizkrist cauri. Kaut nu tas Sarma būtu ielicis nāk. nedēļas avīzē manus darbus. Kaut kā lai noturos.

Šodien no K sveiciens: uz papes gabala (cāļu kastes) „your not fast enough”, par ko tas teikts, man tagad nāk prātā? Varbūt tanī dienā (un tikai, kad gaidīja cālīšus un viņš taisīja kaut ko tur. Es spēlēju) tad viņš to varēja teikt arī man. Lai gan tas ir tas, ko viņam un citiem vienmēr teica.
Nezināju, ka viņā tik daudz humora. Žēl. Es biju kā sapīta. Not fast enough.

8.6.60.

[[Sāp galva. Lielais prieks to nevar novērst. Domāju – ko uzvilkt, ja tiktu prom. Bet būšu jau slima. Nelabās dienas vilcinās un būs tad. Skumja, grūta diena – kad nekā nevar darīt, lai virzītu visu uz labāku pusi. Bet tikai fiziski grūt – esmu piekususi. Garīgi – labi.]]

9.6.60.

[[Gribētos kādu vārdu dzejai, naktij un mīlestībai teikt. Don Karlo – saku dažreiz, lai K skaņu dzirdu.
Biju Wyongā. Nosūtīju Freimanim telegr., ka colds, lai lasa cits. Un vēstuli – lai brauc šurp. Vajadzēja Inesei uzrakstīt – lai aiznes Sarmam rozes. Neienāca prātā. Rītu Inesei būtu jāzvana. Šodien sākās menstruāc. Galva sāpēja jau vakar. Varbūt svētdien būs O.K. Bet ko uzvilkt?

Kad viņš var iztikt bez manis un nedusmoties, tad o.k. Wyongā es ‘sparkliju’ – nezin kādēļ. Dzīva vēl.]]

10.6.60

[[– Kas viss cilvēkā ir atmosties spējīgs ar otra cilv. tuvumu – to ne sapņos nevar iedomāties – (Kaut kas labs, ko nav kam teikt. Saulē celtu – teikts – neteikts – mani silda.)

Austrai vakar nosūtīju vēstuli ar manu + Dzidr. lielo foto un 3 meit. sp. laukumā fot. Piezvanīju Inesei – viņa aizies ar puķēm (Sarmam) uz lit. vakaru. Ja viņa ‘dosies pazīstama’ – tad jau droši viņai būs arī interesantākas valodas. Dabūju no p. 4 mārc. – nu varbūt varētu nopirkt kādu kleitiņu – (rītu) un svētd. aizbraukt. Tikai – pirkšanas ‘trubles’ – kur un ko? Jūtos labāk šodien. Palasīju par K. rakstīto – ak kādas dienas! Jau aizmirstas, jau pelēcībā atpakaļ.]]

11.6.60.

[[Kaut nebūtu tik nogurusi!

Mani dzejoļi kopā ar citiem ‘liriķiem’ avīzē. Labi. Nepareizi par vecīti spriedu.

Paps bij augstsirdīgs – nopirku kleitu par 9 mārc. Viņš deva 7 – un 2 man paliek braucienam. Kleita sinepju, varētu varbūt teikt arī – vaska krāsā. Tādā nekad vēl mūžā neesmu bijusi. Lielums tagad izrādās S.W. Nu īsta Marilīna. Bet p. patika. Viņam liekas galvenais – lai sievišķīgi un pievilcīgi. Es par to it kā nekad nedomāju, kleitu pērkot – tikai par eleganti. Bet lai tad ar iet. Rītu tātad braucu! Esmu nogurusi. Bet biju priecīga. K pārdodot tanku un materiālus.]]

12.6.60.

[[Aizbraucu uz rakstn. dien. prozas rītu. Kaut vienu pusstundu agrāk būtu ieradušās – būtu graciozāk – bet nevarējām. (Ābele iepaz. dēlu ar Inesi – es Inesi ar viņa dēlu!!) (Balli atstājām) Ābele sen. – Visādu es Jūs biju iedomājusies – bet tādu ne. Es – kas trūkst? Āb. – netrūkst nekas…
Tomsons – Jūs esiet laba māksliniece – (zīmēš.), bet izstādes neviens neskata. (Taisnība). Tas ir, kam tas ir – kā nazītis – bāz kādā kulītē gribi – lied ārā.

E. Freim. (pavadīja mūs ārā) brālis teicis – es viena esot, par ko vērts runāt. E. Fr. varot labi komponēt pēc manis, lai rakstot. Abi ar kundzi pasp. padzied – Es iemīl. Tavu vaigu. Ielūdza ciemos. Inesei viņi patīk – man arī.]]

13.6.60.

[[Redzu ka no visiem dzejoļiem avīzes lapā man vislabāk patīk Brēdricha un Tomsona. Jocīgi.]]

Vakar – tikai vakar tas bija – kad es savā dzeltenā kleitā – (melnā šallē pret aukstumu tinoties) – tur biju. Ar visiem. Parādē – sacensībā. Un beidzot siltu acu tuvumā pie Freimaņu pāra. Tikai vakar tas bija.

Kad Ābele skraidīja iepazīstināt savu dēlu ar Inesi un es – jau biju to pasteigusies izdarīt. Un tad viņš aizvilka un esot nofotografējušies, viņš, protams, ar Inesi. Ka Inese atstās tādu iespaidu – to es jau sagaidīju. Bet kādu es pati atstāju – to es nezinu.

Tikai – pārsteigums viņam bija milzīgs – tas atspoguļojās sejā un viņš to pateica vārdos: „Visādu Jūs biju iedomājies – bet tādu gan ne.”

„Kas – trūkst?”

„Nekas.”

Visi laikam tomēr gaida – lielu dāmu. Un ierauga, kā Dzidra saka – „to mazo čupiņu un citu nevar, kā to iemīlēt.”

Kas tur ar manu neierašanos un ierašanos būs savārīts, to nezinu. Bet izlikās – ka Klauverts nav vis priecīgs. Saprotams tas būtu. Tikai kaut tas neatstātu sekas uz tālāko.

Freimaņi bij burvīgi. Tas ir Eižēns Freim. un Elvīra Arone-Freimane. Inesei arī tie patika. Man arī. Freimaņa acis ir brīnišķīgas – skats it kā asaru pilns no sirsnības. Viņai atkal šķelmīgas bedrītes smaidā, vai – smaids šķelmīgās bedrītēs.

Freim. teica – viņam kaut kā manas dzejas skanot. Lai taisot, sūtot viņam vēl. Ielūdza apmeklēt. Paņēma Ineses adresi – un tālruni. Tas bija jauki.

Bet Inese bijusi tuvu sabrukumam un ir gluži caurspīdīga. Nu tas tousts nebij ēdams, ko viņas saimniece [left] sacepa man (jādomā, tāds visiem) brokastīs. Pilnīgi sauss ar sausu negaršīgu desas gabalu vidū. Es nevarēju norīt, lai arī tiešām biju nosalusi un izsalkusi (brokastis neēdusi no mājas).

Nezinu, kā palīdzēt. Izvārīju maršmello un saliku kastītē – uzcepšu kādus cepumus un mēģināšu nosūtīt. Sagatavoju arī vistu, bet kā to aizsūtīt? Un kas tur viņai tiks? – vienas vakariņas – vai vēl kārtīgas. Bet labākas kā viņai citas.

Dzeja vis nenāk prātā, par to domājot.

14.6.60. Otrdiena

[[Inesei nosūtīju paciņu ar maršmellow un sāls biskvītiem. Cerībā palīdzēt, lai viņa nenovājē. Vakar nocirtu pati vienai vistai galvu un notīrīju, lai sūtītu – bet nezināju – kā? Varot ar vilcienu. Tas vēl jāmēģina. Bet varbūt Inese brauks mājā un iesim uz Kalniņiem. Šovakar iebrauca Dumpmaņi – zinot, cik Kalniņi nelabi par mums runājuši. Un Kaln. runājuši tik to – ko es teicu, kad Inese vēl nesaņēma stipend. naudu. Viss citādi izskanējis. Cik man vienaldzīgi, ko ļaudis runā. Viņi vienmēr runā. Es arī runāju. [Photo: Mr. and Mrs. Kalniņš and daughters, Maira centre back, Sandra front]

Kas labs šai dienā? Nezinu – diena kā visas, iets caur viņu uz nākošo. Šī gaidīta.]]

No kādas citas dienas piedzīvojuma (laikam 12.6.60)

Šorīt modos agri –
Tāls ceļš zem kājām.
Pamodos pārāk agri,
Klausījos pulksteni tikšķam:
Aizsoļo mazs nadzīgs vīriņš
– ar lietus sargu
Plandot gar svārku stūri.
Nezinu kādēļ tā
Bet tālāk zinu
Mazais laika vīrs soļo
Šorīt kopā ar citu kādu
– lielu un elegantu,
Kopā likteni neatklātu.
Sarāvās bailēs sirds,
Domas prasīja – kādēļ?
Kādēļ likteņa baidies.
Nebaidos, tik jūtu
Tā tuvuma lielumu
Neizmērītu.
Nu – varbūt viņš
Nemaz nenāks.
Laika vīriņš tik soļos
Ar lietus sargu
(es nezinu kādēļ),
Bet, ja viņš nenāks –
Liktenis, – tukši bez viņa
Ceļā,
Drausmi ar viņu.
Soļo laika vīriņš
Likteņa tuvumu jūtu.
Jāmostas –
Šorīt tāls ceļš zem kājām.

Mīļā Inesīt, turies turies bērns! Ēd visu ko vari aizsniegt. Rītu – būs jau zīme no mājām. Uzgrauzīsi cepumiņu, būsi mierīgāks stiprāks – mīļo Incīt. Cik tu noguris gan biji. Turies, turies! Izgudroju kādu baltu vai baložpelēku angora vilnas džemperi Inesei adīt. Tikai – ar ko nopirkt? Naudas nu atkal nav – ne un nemaz.

Ko gan Sidnejieši man rakstīs? Bailes un cerības.

15.6.60.

[[Viena no (varbūt pati, varbūt ne) briesmīgākām dienām manā mūžā: saņēmu Gl. kundzes vēstuli. Un – tomēr, kā vienmēr, es gribu izkārpīties. Man jāvar! Jo tālāk domāju, jo vairāk ceru – protams, ar briesmīgiem izmisuma brīžiem pa vidu.

2 dienas man deva laimes – pēc rakstn. dienu panākumiem. Jau seja sāka atdzīvoties. Tagad – cērt kā vēl nekad! Cik savādi tas ir un to nevaru izteikt – ir brīži dzīvē, kad esam, to nezinot, staigājuši jau – līķi. Tas, kas biju – miris. Un, to nezinot, iet vēl apkārt.]]

Vēstule no G. kundzes. [Imants stayed night with Inese. Landlady found out and wrote to Erna]
Ak, bērns, bērniņš – ko lai es daru? Kaut es varētu iet uz Sidneju. Būtu viss labi. Jādabū te, kas strādā, un jāiet. Kaut uz 1 mēnesi.

Briesmas ir klāt. Es gribu cīnīties.

Es cīnīšos.
Bet vai es nebiju pie gala?
Ar spēkiem galā.
Deva 2 dienas atpūtas
Un tagad,
Bērniņ, tagad Tev man
Jāpalīdz.
Tev man jāpalīdz!
Tu man palīdzēsi!

Brīdi meklēju Tava vaiga
Kam pateikt mokas
Brīdi smaidīju neziņas stundā
Posta postītā dienā.
Plecos nu jūtu likteņa
Smagumu, salīkstu sēžot
Nedrīkstu just to, tas
Jānokrata, spēki
Postā jāsmeļ.

16.6.60.

[[Liktens aukstums kā no akmens un dzelžiem ir gaisā.
Dzidra iedeva šo zīmējumu.
Bezgala gaidu rītdienu – Inesi. It kā ar mūsu tikšanos kas kļūtu labāk. Varbūt vieglāk. Viņa jākopj, jābaro, jāžēlo, jādod spēki.

Vakar ½ 2 gāju gulēt, modos bieži. Redzēju Inesi – mazu meiteni sārtu, brūnām acīm. Tagad eju agri gulēt – jāsaņemas.]]

17.6.60.

[[Manu mīļo, mīļo bērniņ…

Es domāju ja es varētu mirt un ar to līdzēt – protams, es mirtu. Laikam viegli – tik vēl ko uzrakstīt –
Gara gaidīšanas diena – no labākām, cerību pilnākām domām bezcerīgās. Inese neatbrauca – ceru, ir pie Kalniņiem. Tā gaidīju. Bet, lai kur viņa – ka tik ne tur un ka tik miers viņai. Dažu brīdi gan nolaižas rokas. Kaut viņas pārliecību par Im. varētu mainīt – tad vēl būtu kas glābjams.

Vēstule no Freimaņa (un mani manuskripti). Manu vakaru varot rīkot februārī. Protams, piekritīšu. Par Kaimiņu saka lai sūta avīzēm. „Žēl tādu darbu atstāt manuskriptā.” Tas viss tagad kā aiz kalniem.]]

18.6.60.

[[Šodien iesim uz Kalniņu atvadīšanās balli. Ineses nav – varbūt viņa būs tur, pie Kaln. Vienās bailēs un cerībās. No rīta bij auksts – tagad apmācas weters. Robina ara lauku – es aiznesu kafiju un kūciņu – Kalns tik skaists pāri pretī, kur Ērli strādā – laiks tik maigs, viss savā vietā. Tik kaut kas ļauns notiek, notiek – un neviens to neglābj. Ak, Kungs Dievs, palīdzi! Sargā viņu!

½ 2 naktī atbraucām no Kalniņiem. Ineses tur nebija. Kāpēc viņa nav ieradusies? Mācību dēļ? Vai – tikai tomēr – nē, nezinu, nezinu. Man jābrauc rīt vai parīt. Rītu. Bet – jau ir rīts un jāguļ, un visas vakardienas olas – un naudas nav –]]

20.6.60.

[[Tikko bija tāda sajūta: kā tas tā var būt, ka nāks nāve un Tu varēsi nomirt, ja ar Tevi ir notikušas tik lielas lietas?… Inese ir mana mīļā baltā meitenīte un nekas ļauns, ļoti ļauns ar viņu nav noticis. Pārmocīta viņa gan ir – viņa ir redzējusi savu pārgalvību, pārdrosmi un pasaules ļauno, nesaprotošo nostāju pret šo. Ir cietusi, pārbijusies un laimīga, ka visu ir izturējusi tīri un ka es esmu pie viņas. Cerams, tiks galā arī ar mācībām – lai gan grūti tas būs diezgan.

Man šķiet – Dievs ir bijis pie manis. Tagad es nevaru teikt, ka viņa žēlastību nepazīstu.]]


Viss ir garām un tas ir bijis ļauns murgs. Vēl nav spēka ķerties pie tā uzrakstīšanas. Vēl ļoti gribētu piezvanīt Inesei – kā vakar viņai vēl gāja un vai viņa var izturēt? Bet – vai nu vēl kas varētu nākt?

Traka vecene [left] jau tā ir – un viņa varētu vēl trakot. Bet varbūt tas Inesei vairs nebūs tik smagi. Tikai – spēki arī ir tērēti.

Ak – tā ir pasaka! Un – tagad es vairs nevaru teikt, ka Dievu neesmu jutusi man palīgā nākam. Viss ir pilns brīnumu – to vien varu teikt. Kā pasakā!

Ak Incīt – ceru, ka nu Tu esi mierīga. Un sāc atpūsties no tiem trakumiem.


21.6.60.

[[Norakstīju vēstuli Freimanim – piekrītoša atbilde mana vakara sarīkošanai.

Izplānoju lugu par tikko piedzīvoto. Nezinu, vai tādu iespējams uzvest. Bet tāda tās vielas apdare mani pašu vairāk apmierinātu kā stāstījums trešā personā. Pirmā personā es to uzrakstītu ļoti viegli un jauki. Bet tādā lugā – tas tomēr būtu iespaidīgāks. 7 ainas jau izplānotas. Bet kad to rakstīt?… Inesei īsu vēst. nosūtīju (vakar un šodien). Ļoti gaidu ziņas.]]

22.6.60.

[[Nogurums. Lietus. Aiznesu vēstuli uz pastu Inesei. Bij daži gaiši mirkļi ceļā ejot. Tagad piekususi – un neziņa, kā iet Inesei?…

Šo to visu laiku domāju klāt lugai par šiem notikumiem. Kaut kas ir man prātā par visu to – tāds kā nav nevienā latv. lugā. Monologu vietā – domu balss. Tāpat – vēstules balss. Un varbūt vēl kāda cita. Gribētos tādu izstrādāt, kā to iedomājos. Citādi – dzejisks gara stāvoklis nav…]]

23.6.60.

[[Nosūtīju Inesei dažas ābolkūkas un citus cepumus. Nezinu nekā cita, kā viņai palīdzēt, lai viņa labāk ēd. Auksta nakts. Kādreiz – līgo nakts.

Nekad piepildījuma – tik solījums, nojautas. Smeldze. Arī (un jo sevišķi) tanī pirmā vakarā, kad biju apprecējusies. Nekad piepildījuma. Un – nekad nebūs. Jāņu nakts vairs pašas nav. Bet – solījums, smeldze – ir. Ir un ir.

Sarmam neesmu rakstījusi – nepatīkami. Bet – nevarēju visus pienākumus atcerēties.]]

24.6.60.

[[Jāņu diena. P. visu laiku bij labs – tikai šodien uznāca nelabums. Samaitāja Jāņus. Bet daudz tur nebija, ko maitāt. Viņš sēdēja un lasīja avīzi ar savu kroni galvā – tas bij skaists, zaļš ar sarkaniem, lieliem ziediem – skumjš skats, skrandains, balts vecis tādā kronī. Tā tas ir, tā tas beidzas. No Ineses nav vēstules. Varbūt rītu. Adu viņas džemperi – vai jaka – un neiznāk tāds, kā domāts – krāsas strīdas. Cik sīkumi ir svarīgi.]]

25.6.60.

[[Beidzot – vēstule no Ineses. Viņa pāriet dzīvot pie Austras saimnieces, franču valoda mājā – tas labi, silti, cilvēcīgi ļaudis – tas viņai tagad ļoti svarīgi. Es par to jau domāju – kā viņa varēs atkopties kādā aukstā kaktā viena, ja negadās ļoti simpatiski ļaudis. Tagad ceru – viņai būs labi. Arī man labi šodien. Visa debess un zeme kā no jauna atdota. Un nākotnes cerības arī – ar rakstīšanu. Avīzē esam visas trīs godalgotās un M. Eglītis.]]

Sestdiena. Beidzot vēstule no Ineses un es atgūstu mieru. Visu nedēļu bija nemiers. Domās lamāju G. kundzi. Šorīt nonācu pat tik tālu – ka domājot par viņu, es viņu killīšu vai ko tamlīdzīgu viņai darīšu. Pašai nelabi palika.

Tagad saprotu atriebības psicholoģiju. Kas izposta visdārgāko – tam iespējams atriebties, saprotu – līdz briesmīgākam noziegumam.

Man viņas seja nerādījās vairs domās kā seja, cilvēka seja – bet kā riebīgs murgs. Nevaru nedomāt – ka viņa tomēr ienīdusi Inesi, kā viņa citādi spētu būt tik ļauna. Ar visu savu respektablo hous’u – īsts ērms. Tomēr lieliska common sensa pārstāve.

Šodien atkal atceros K.

No jauna kalnus redzu
Zemes vaigu smaidā
Ar jaunu spēku
Rauj pie sevis dzīves rokas.
Kā kalni māj man
Un lejas ņem pie sevis
Es visu atgūstu
Un atrodu no jauna.
Vairs nejūtu iznīcību
Nākam manā ceļā. 
Līdz galam dzīvību
Vien liela iet
Līdz galam
Vietu bagātu man atstāj
Un dīkā neatbrīvo.
Par Tevi domas
Neteic skaļus vārdus.

26.6.60.

[[Vakar bijām kino – nekas ievērojams. Mīla izsakās apskāvienā labāk kā skūpstā – zināms, veca lieta.

Diena bez notikumiem un bez kā padarīta. Mazliet Ineses džemperis adīts. Nogurums. Lietus. Bet bezcerība nespiež. Inese. Viņai manis vajadzēs arvien un Dzidrai. Man nekad mans uzdevums nebūs galā. Bagāti un ne viegli. Nogurums. Bet sirdī tā, kā sanāk mājās. Tur palīdz mani panākumi arī. Bet – bērni, bērni. Un kā smaids rezignēts un maigs, Tavs vaigs.]]

27.6.60.

[[Šī diena gleznota ir moderni un droši – lūk, debesīs kāds triepiens tīri zila – starp pelēkbaltā kravu!
Lūk, lejā, mājeles – melns, netīrs, duļķains.
Sarkans! Sarkans pēkšņi, ka knipis sists jau degunu ik kustina. Bet ādas panckas laistās lazūrā – kā senāk.]] 

28.6.60.

[[Adīju dziļā mierā, logā ziedošie krūmi rudenī ziedošie, rudens lietavās. Vistu kladzināšana – mierā. Pag. ceturdienas brauciens no Wyongas: –
Bezgala skaista novakare. Bij kokā sarkans zieds kas spīdēja pret zaļo egli. Bet māja piesaulē, sausām sienām saulītē, saulgozē kur rozēm nobirušas lapas siltā rudenī –]]

30.6.60.

[[Mans labais laiks – kad visi aiziet gulēt
Sāk pulkstens soļot skaļāk
Grauž pele pagrīdē
Nakts mani auklē maigi
Var darīt kāroto
Vai nedarīt neko
Tik ļauties laikam ejot
Kaut kam kas mūžīgs ir.]]

Maijs 1960 (Ķikure/Kikure)

1. 5. 60.
(written in spaces for april 26, 27 and 28)

[[Ieraudzīju tukšas atstātās lapas un gribētu pateikt tikai to – ka tik maza telpa rakstīšanai, kā te ir katrai dienai – pilnīgi nokauj domas. Nav nevienas labi izteiktas, pat nevienas kaut cik pamanāmas domas, lai arī dažreiz tādai nevajag ne tik daudz telpas, kā te ir. Bet šaurība tā nospiež garu, ka doma nemaz nemostas. Būtu citādi ar to pašu mazo papīra strēmelīti – ja būtu zināms – to var pašķirt un rakstīt tālāk. Tad tik mazs stūrītis rakstīšanai, var pat būt dzīvs un ierosinošs. Es to jutu jau no pirmās lapas te rakstot – ka es te nevaru rakstīt. Es pūlos un mēģinu un gribu savu spītīgo garu pieradināt. Varbūt izdosies.

Visa pasaule ir maiga kāda maza cilvēka dēļ – K. …justs dažu brīdi (nupat ejot tumsā pēc Dz. blūzēm, kas žāvējas uz šņores) tādēļ, ka K dzīvo un deva man savu maigumu. Kāds piepildījums, ja mēs to izmantotu vairāk –]]

1.5.60. Svētdiena

[[Vakar bija labāk kā cerēju – tas ir – es visu uzņēmu ar lielāku patiku, kā domāju. Manas dzīvot alkas ir briesmīgas. Un kā nē – 20 (drīz) gadus esmu precēta un nevienā sarīkojumā šinīs gados es neesmu priecājusies. Viņš ir pie sāniem – kas ar mani nepriecājas un citus nelaiž klāt. Vienā vienīgā ballē mēs visu laiku dejojām un jutos labi – bet – nevajadzēja jau tik konsekventi – tikai ar viņu dejot. Bet es izskatījos labi, un viņam tur nebija citas intereses (tikai nosargāt mani). Vakar es degu pakustēties, apgriezties, būt arī dzīva! Un – esmu. To es redzu citu acīs. Ne vairs daudz. Bet vēl, vēl.]]

Vakar ‘priecājos’ labi. Prieka kāre briesmīga. Bet – es jau nekā nevaru papriecāties. Pat ne padejot – mani neuzlūdz pat pirmā dejā, lai parādītu, ka neesmu kliba. Citreiz citi zinās, ka kustu. Jo vēlāk kā nekā tiku pie vārda. Melnā kleita bija laba. Tikai apkārtā rota, liekas, neder. Kaut kas jāpiesprauž. Vakar bija visa par daudz – auskari, kareklis, gredzens, rokas sprādze. Bet kleita melna – tad all wright!

Šodien vakardienas olas. Bet – vēstule Freimanim jāuzraksta. Rītu jānosūta.

Vai tur nevarēja būt K? un tad es mazliet dzīvotu. Tikai kādu reizi apgriezties. Bet nav. Viņš ir citur. Kādēļ gan ir tik nabadzīga dzīve? Lai katru dienu novērtētu? To jau daru – bet pietrūkst arī to nieku. P. Ir pilnīgi balts, kā ‘gousts’, mati, seja – pilnīgi balts. Liekas, viņš sabiedrībā vairs nejūtas labi. Bet – vai viņš nevar būt vienkārši – priecīgs kā citi? Nē – viņam vajadzētu tādu ‘lediju’. Tas dejo vislabāk, jo, kad viņš kustas – tad visai zālei uz viņu jāskatās. It kā dejošana (sabiedrībā) būtu tikai tiem, kas ļoti labi dejo. Kā tas otrs holandiešu pāris priecājās – tur bija līdzi jāpriecājas. Viņa liela, negracioza, kā zilonis, viņš sīks, īss, mazs – bet temperamentīgs, kā saķer šo – iet ka put! Viņa tik ‘giglij’, un visiem jautri.

Vakars. Šī diena galā. Svētu atkal viņas aiziešanu 

Tumsā līdz veļas šņorēm ejot
Jutu maigumu visā pasaulē
Zināju kādēļ – tādēļ ka viņš ir 
Tepat kaut kur šai tumsā. 
Prom varbūt uz mūžu
Un tomēr tepat. Pazīts
Tuvāk kā kāds, kas zināts gadiem.

2. 5. 60.

Vētra naktī aiz loga
Cik silti ir dzīvam alā.
Rožu krūms skrāpē sienu
Dzeloņi dzied gar rūti.
Šņāc krūmu mežs, lokās
Nakts turpu, šurpu.
Viss ir tuvu kopā
Okeāns drebina zemi,
Krāc no labās pus'
Kreisajā aizjoņo vilcieni
Kaucinādami sliedes
Sviezdami zviedzienus klintīs
Nakts ceļos laisti vaļā.
Cik viss ir kopā tuvu
Plūst cilvēku sapņi un domas
Ar vēju naktī kā straumes
Briedina, audzē viens otru
Visi slazdi ir vaļā.

(Plūst cilvēku vēlēšanās
Domas vienotrā kā straumes.) (alternative to above)

Sakārtoju Freimanim vēstuli:
Kād. siev. dien. gr. lapas           1958
Es iemīlēju Tavu kreiso vaigu   
Nocturne (Nakts dziesma) (Dzirnavu spārni)  1960
Liela kaislība                           
Tu ar mani dzīvo vienā gadsimtā         
Sviežu vārdu                             
Naktī gaiša tik mana istaba             
Miegu dzied circeņu kori                
Vētra naktī aiz loga

Sarmam sakārtota vēst.:
Nocturne
Viņas vēstule
Pastāvi brīdi zem zvaigzn.
Vienā gadusimtā

3. V. 60.

[[Vakar, tas ir šinī dat., ko pārsvītroju, aizbraucu ar vilcienu uz Gosfordu. P. teica, brauks. Es jau biju saģērbusies – tad – nav vairs laika. Es  teicu – es braucu – un aizbraucu. Kad sēdēju vilcienā, es domāju – braukt tik prom tālāk, tālāk. Gandrīz aizbraucu uz Inesi. Braukt tik un negriezties atpakaļ. Tomēr – ātri biju mājās.]]

Trešdiena. 4.5.60.

[[Biju viena – bet neko citu nedarīju – kā domāju par to – viņš tūlīt atkal būs klāt. Nejutu pat to brīdi būt vienai. Varbūt tādēļ, ka izbraucot viņš nevarēja iedarbināt mašīnu – es stūmu un – iestūmu kokā. Viņš lamājās. Nu tas saprotams. Bet man bij vienalga – lai šķīst visa tā mašīna un viņš. Protams – tas man vienmēr vienalga. Bet tas nenotiek. Un ja notiktu – tad būtu nelāga ap dūšu par vēlēšanos, lai tas notiek.
Visu dienu ir tā – it kā dzīves pavediens vērptos tik sīks, ka tas tūlīt varētu notrūkt – (ne fiziski, bet garīgi) galīgi sekls viss sēklī, malā! – Nekad neapsolīšos kaut kur kaut ko lasīt, tā mani moca tā rakstnieku diena. Es negribu nekādu rakstn. dienu!]]

5. 5. 60.

Agrs rīts. Dzidra mācās latīņu.

Agris rīts
Domās vēl daļa sapņu
Viss šķiet svēts un skaists
Logos no tumsas gaismā sirmo
Tur klāt sens ziemas rītu zilums
Klusuma, miers vēl ir
Agrās skaņās
No putnu un dzīvnieku balsīm
Maiguma pilnas
Pat pirmo mašīnu skaņas
Kas klusos ceļos sāk švīkstēt, ducināt,
Vilciens kāds aizjoņo
Caur mežiem, kalniem saukdams
Kā solījums un zvērējums
Vēl dzīves sērējumi un dūmi guļ
Noslēpti un nemodināti
Viss neglītais un ļaunais pievarēts – 
Laika, nakts atpūtas projām mests.
Ar gaismu var tīru jaunu dienu sākt.
Sirds siltās devas vaļā kāpt
Nepieminēt zaimus.
To tīro dzidro vēsumu
Kas logos gulst
Ar jaunās dienas pirmo blāzmu
Kaut līdzi nestu
Līdz vakaram
Dusmu rūgtumu ko
Dzēst 
Ko neveiksmes dūmus 
Slāpēt
Šo tīro vēso rīta gaismu
Kā dāvanu un solījumu
Par vāju pamestu
Nemest.

Vakars. Pirksti sāp no 10 vistu tīrīšanas – (pa auksto ūdeni visu laiku). Galīgi iekaisusi visa labā roka. Nezin kādēļ tik slikti. Sēžu veselu stundu varbūt te un lieku kārtis. Neko nespēju darīt. Olas tomēr būs jātīra – citādi rītdiena arī beigta. Kaut viņš beigtu to muļķošanos ar tām vistām. Bet – kas tad viņam. Sēž un paplucina. Nekas jau neaizkavējas, nogriež vienu knābi mazāk – tas viss. Nopietni iekaisušas pirkstu locītavas. Vai es to nevarēju iedomāties, vajadzēja ar cimdiem tīrīt.

Bet vai ar cimdiem likt arī kotletes pēc tam uz pannas un slaukt govi un pīlēm maisīt un kartupeļus skalot? Tur tā lieta – tas vēlāk pabeidz to iesākto – un nu pirksti sāp kā briesmas.

Nevaru neko darīt.

Bet gribēju no rīta tik daudz! Un tik pacietīgi izvedu visu tīrīšanu, netrakoju! Ak! Man vajaga kaut kā izkulties no šejienes. Viņš jel ir slims garīgi un fiziski. Kaut kā viņam trūkst, lai būtu kā citi cilvēki. To jau viņš pats kādreiz teica. Bet nu ir aizmirsis.

Nē – dzejot es laikam nevarēšu!

Bet kā tīrīt olas – atkal ar aukstu slapju lupatu? –

6. 5. 60.
Piektdiena.

[[Krāsains, brīnišķīgs, vējains, pavēss rīts. Kādēļ tik skaists – tāds viņš ir un nav! Viņš bieži ir tāds – bet tagad P. guļ, un es jūtu rīta daiļumu. Vai tiešām tāda būtu dzīve – ja viņš aizietu kur prom? Ne gluži tāda – bet uz to pusi. Tīra, skaidra un – jūtama, baudāma, patiesa – tagad viņa ir netīra, grūta un – viņas nav. Es – ‘paceļos viņai pāri’ tā, ka man viņas nav. Viss ir kā dekorācija, kas uz brīdi ir labs, nekas man no tā nepieder īsti, nekur es neatpūšos kā mājās. Tik kādreiz mīlestība par simtiem gadiem reizi.]]

Auksts. Es neeju gulēt un sēžu uz gultas malas, lieku kārtis. Neko nevaru darīt. Neko neesmu lasījusi kādu mēnesi! Pilnīgs dullums. Rakstīt gribēju, gribu – bet, bet – tas pats vien. Cik briesmīgi daudz mana spēka aiziet, cīnoties ar pretīgumu pret šo dzīvi un viņu. Tad nāk nožēla – un posta tālāk.

Man šķiet, es pilnīgi varu saprast cietumniekus. Tik daudz – ka man ir zaļums kokos un zilums debesīs, un es varu lasīt zarus un lapas un – nē, ne ziedus. Un tomēr kādreiz. Bet viss tas ir pusē miris. Ēnu pasaule.

Briesmīgi ir būt zem tāda cilvēka varas. Bet vēl briesmīgāk ir būt tādam. Viss sajaukts un sadullis, un visa viena neizmērojama patmīlība.

Netīrumi nāk un nāk šos vārdos. Nost no manis. Bet – netieku tīrāka, nevaru atbrīvoties. Šovakar nekas arī neiznāks. Bet rīts bij skaidrs, un man seja pēc ilgāka laika atkal bija skaidra un tīra. Viss atkal dienas samīts.

Vai no šīs dienas gribu atvadīties? Liekas, nē.

Viņas atliekas ir rūgtas mieles
Traukā, ko nezinu kas ir izdzēris.
Kas šo dienu ir iztukšojis
Kā trauku manā vietā,
Vai es nepasteidzos?
Vai man vajadzēja cīnīties?
Vai es to nedarīju?
Kas izlaka to
Kā krupis, slepeni pielīdis.
Es gribu vēl tagad
Pie lūpām pielikt –
Rūgtums un mieles tur ir,
Man nav ko ņemt.
Mūzika griež ausīs.
Tā ir laba mūzika.
Nopietna – īsta mūzika?
Kūleņo vēkšpēdiņ
Kādi kaupiņi –
Tāda viņa ir,
Gaudo kā vēderi,
Kā kārties kāds gribētu –
Negribētu, bet –
Rādītu otram,
Ka viņš karās. Tāda mūzika,
Tāda diena.
Vai es apsūdzu pārāk?
Ak – man to nav ļauts? –
Es kliedzu.
Nē nava.
Man jānokaunas.

7. 5. 60.     

[[Nogurusi diena aiziet – nesagaidījusi, kad es ķeršos pie darba.

Vista notīrīta. Olas arī. Inesei džemperis adīts. Pīļu tēviņš stāvēja, kur ietraukts (lasīt graudus, kas izkrīt no gaiļu būdas), sievas bija jau aizgājušas uz mājiņas pusi. Viņš tikai paklausīgi stāvēja. P. arī to ievēroja un viņam atļāva iet. Jocīgi, mīlīgi putni. Šī viņu runāšana un sejā raudzīšanās! Protams, viņi gaida kādu gardumu – bet cik maigi tas ir.]]

Gandrīz tāpat kā vakardien – nogurums, bet lielāks par to apnikums pret šo ķezu, kurā esmu ieslīgusi. Kliedzu viņam pretī nesavaldīgi, tikko viņš mani aiztiek. Un tas notiek bieži.

Strādāju pie Ineses džempera. Nekas labs tur neizskatās. Nav spēka saņemties un sašūt. Iedzēru stipru kafiju. Sirds savelkas. Labāk nepaliek. Nelaime ir tā – ka netieku ne pie kā, ko padarīt rakstīšanā. Nav un nav laika. Un tas ir tas, kas spiež un posta kā trakākais nemiers. Džemperim dažas stundas iznāca pēcpusdienā. Bet rakstīšanai nezinu kad būt. Nospiež arī tas, ka rakstn. dienas tuvojas un man nav ne ko lasīt, ne ko virsū vilkt.

Neierasties? Tas jau sāk rādīties kā labākā izeja.


Cik graciozas ir lietas
Ko Tavas rokas veido.
Cik negraciozi Tavi glāsti.
Vai tās ir tās pašas rokas?
Kas āmuru tā tver
Kā karogu uzvaras dejā
Kā sitienos ritmā kaļ
Bez stājas augu dienu?
Naktī pa ielām kāds meklēdams zogas.
Kautrīgi paver durvis.
Viss zeltā mirdz
Gaismas vizuļo pār kristālu
Un zīdu.
Viņš to neiekāro
Tik apbrīnā raugās.
Tie kas viņi ir – viņi nav.
Tie kas viņi nav – viņi ir
Cilvēki ieslēgti savās dzīvēs
Noslāpt nemitīgās slāpēs
Sadegt ugunīs slepenās
Staigāt tiem kā lauvām
Dzelzs stieņu krātiņā šo mūžu
Nezināt, neapjaust sevi
Neatminēt kur tiem iet
Mocīties nesaprotamās sāpēs
Sildīties nekad neredzētā saulē
Kā lauvām krātiņos
Kas viņus žņaudz un smacē
Bet kas ir vienīgā vieta
Kur viņi ir.
Augstākais vientulīgākais kalns
Kurā cilvēks viens mājo
Neviens tur neuzkāpj
Neviens neatver durvis.

8. 5. 60.

[[Ineses džemp. šķiet par šauru – mugura jāpārada. Teļu pārdeva. Es skraidīju pēc govs, nokusu jau no rīta. Nezin kā tas var būt – ka nav vairs nemaz nekam laika! Un cik ilgi tā būs? Tas ir tās ceturtdienas vistas, kas visu sajauc.

Šī bildīte – mana nākošā mājiņa, kur dzīvošu ar pīlēm un gaidīšu ciemiņus. Vēstules būs sarkanajā kastītē.

Redzēju sapnī māmiņu – braucām kamanās uz staciju – uz Rīgu. Viņai bija 2 mazi baltmaizes kukulīši. Es paskrubināju vienam virsas garozu – ar rozīnēm. Viņa tos veda citiem – pie kā viņa apmetoties. Es viņu aicināju pie sevis.

Redzēju sapnī arī K., visu neskaidri. Es tur atpūtos (istabā pusdienas laikā), kur viņš arī atpūtās, pārģērbās vai mazgājās. Viņš viens ienāca, izskatījās labi, bet man vajadzēja pasmaidīt, kā es tur radusies. Sapņi ir līdzīgi Kafkas darbiem parasti. Citādi darba un noguruma pilna diena.]]

Mātes diena
Ziemas vakaros vajag dzert
Pienu ar medu. Miesas labklājībai
Kopā samaisīt – tā labāk
Un garam – laba smarža
Kas sakūp istabās
No karstām tasēm
Tad apņem domas mīksti
Kā vīraks viegls un labs
Miesa nejūt aukstumu un vējus
Gars mājās ir minūtē
Ko pulkstens tikšķ.
Piens no mātes nāk no (sievišķīgā) sievietes
Tāpat kā medus
To spēks ir rāmums
Salds bagāts patvērums
Kas pūtina un audzē
Miegu nes.
Ziemas vakarā piens ar medu
Pūtina un dziedē
Deviņ vīru spēku
Sapņiem dod kas dienai
Nākamai krājas.

10. V. 60.

[[(Man dara bažas mana vecā pīlīte – ļoti bailīga palikusi. Ka tik viņai nenodara vairāk pāri. Jaunie abi ir drošāki.)

Nogurums. Vienmuļa darba diena (no 5). Dzidra mācās half yearly, it kā tie būtu gala eksāmeni. Tumsā skraidīju pa mežu (10 pirms 5), lasīju sausos žagarus, un tad bij liesmas kamīnā. Romantiski tā no agra rīta. Tad kafija. Tad Inesei rakstīju. Un tad atkal cēlās viņš, un viss maigums dienai zuda. Mazliet laiks tomēr piestāj, un tas ir K nopelns.]]


Acis krīt ciet
Bet grūto dienu dzēšot naktī
Tai gribu ko teikt
Laiks kļuvis rāmāks
Apstājas pie manis
Tā mīlestības deva
Tik liela dāvana!
Laiks atļauj mazliet
Sevi mīlēt un mazliet
Pretī mīl.
Pat visgrūtā dienā
Jūtu viņa maigumu –
Dzīves garšu.
 
Vai svešumu meklēt?
Tā visur gana –
Pats esi sev svešs…
Tuvumu meklē –
Kā uguns siltumu,
Dzirksteļu spietu,
Kas vienā mirklī nobirst
Pār Tevi,
Atmaigo dzintara gaisma
No acīm – pazīstot Tevi
Tuvums sniedzas
Pāri tālumam
Dvēseles iziet
No savām mājām
Vien otrai pretī ejot –
To brīdi svēti!
Tu dadžains rožu krūms
Meža rožu pudurs
Sazēlis dzeloņu biezoknis.
Ziedi neplūcami
Bet dāvana
Bija – tos redzēt.
Tavas rokas
Āmura kalpones
Tu diendienā vergs
Viss apzīmogots
Un atņemts
Tev nepieder nekas
Ne balss, ne smaids, ne vārdi
Tev sapīti soļi,
Mugura uzlīkusi
Tu kusties kā robots,
Miegam nav sapņu
Dienai stundu nav
Bet Tavas acis ir brīvas.

11. 5. 60.

[[Dzidrai eksāmeni cauri – vēl rītu Spellings! Es arī jūtu atvieglojumu – nebūs piecos jāceļas un jāgludinās! Šorīt nobijos no sevis, kad piecēlos – sirds sāp, seja kvēlo un uztūkusi – bet tas bija no laika maiņas + smaga diena + bezgaisa telpa, jo šie palika augšā un nevēdināja. Kāpēc to visu runāt? Tāpēc, ka te telpa tikai veseliem. Skaidrība, kas nāk pēc tam – te neieiet. Tikko pieskrēja vecis, un es gandrīz pārtrūku no bailēm. Es te nevaru palikt! Atbrīvo mani!]]

Rakstīju otrā dien. grām., kad p. nāca neapstādamies iekšā, taisni klāt – „iedo vienu marku.”
Es nesapratu uztraukumā neko – tikai lai neredz grāmatiņu. Es kliedzu – lai viņš nenāk – nenāk kad es strādāju.

Pustraka no sašutuma. Man vajaga savu privacie no viņa, es nevaru, nevaru tā dzīvot. Bet man jādzīvo, un tā ir miršana, ne dzīvošana, un nevienam gar to nav daļas. Tiem, kam būtu – tie vēl nevar palīdzēt. Un vai varēs kādreiz.

Mana vienīga atpūta, kad paņemu ko atzīmēt vakarā – un tad viņš nāk! Lai gan viņš nedomāja šoreiz neko ļaunu. Bet vai viņš reiz nevarētu just kautrību – skriet vienmēr nejautājot – Ak, ko tur runāt, ko prasīt neiespējamo.

Es gribu mieru no viņa.

Visi guļ. Ap plkst 11. Sēžu un lieku kārtis – jo nezinu, kur un ko rakstīt – ne nogurums – bet smagums no pirmītīgās scēnas. Tā tas ir vienmēr.

Ineses džemperis izskatās spocīgs – vai viņu nekad nedabūšu kārtībā? Bet jāiet gulēt. Bet domāju un domāju domas, kas tik apnikušas, ka tās vārdos nemaz nenāk ārā – tik zinu viņu smagumu. Gaidu, lai viņas aiziet.
 
Lai aizpeld
kā ledus no upes un
ūdeņi atelpo brīvi. Plūst. Bet
krastos sāk dīgt zāle.
Tumšie ūdeņi, pavasara naktīs
plūstošie ūdeņi, duļķainie
trakie skrējēji
murd vēl cilvēku sapņos,
kad tie ūdeņu mirdzēšanas
reibināti, iekrīt prieka
traucētā miegā.
Cik tālu es biju!
Te citi ūdeņi –
Ne zemes, tik debesu
ūdeņi, inčiem ko mēra,
avīzēs raksta,
pareģo plūdus,
vai tikai tie
tankus piepilda.
Ūdeņi, ūdeņi –
Nakts skalojas lēni
Kā jūra,
Jūra, kas šķir,
Un mēnesis atpakaļ
Jaunības krastā,
Nakts kā ūdeņi
Tālāk un tālāk.
Vēl salas pretī,
Vēl salas
Ar atziņu izcirptiem
Dārziem,
Vēl krāšņas salas.
Ūdeņi, ūdeņi
Skalojas lēni.

12. V. 60.

[[Briesmīga diena bij – sākās ar vistām, kas netika nemaz cilātas – bet izjauca visu un nomocīja līdz galam.

Tagad – vakarā citādi. Redzējām ‘Ten Commandments’. Tik grandiozu filmu redzēju pirmo reizi. Skaista – Bībeles stilā. No bērnu dienām fantāzijā skatītais – Mozus gājiens ar Izraēlas tautu caur jūru. Gandrīz tieši tā tas bija te, kā man redzēts.

Braucot turp, kāda zilganzaļa vai violeti zila (vai kopā šīs krāsas), tāla ielas lampa izgaismoja uz brīdi dzīvi. Kādēļ nav tā dzīve satikta, ko šī lampa atkal solīja – kā tas noticis no senām dienām? K.]]

Redzēju ‘The Ten Commandements’. Skaisti bija noskatīties. Ak – dzīve, dzīve! Dienā plosījos vistu dēļ līdz beigām. Tagad tas – tik niecīgs

Kāda krāsaina zilzaļa, violēti zila vai tikai sapņu zila ielas lampa apgaismoja dzīvi – rādīja, atgādināja, solīja to – kas nekad nav bijis, bet kas tā jau solīts, vēstīts, mirkli rādīts – no jaunām dienām. Domāju mazliet par K. Domāju – ka esmu aizgājusi savā dzīvē garām tam, ko vēstīja lampa, neesmu to satikusi, lai gan esmu tik ļoti to meklējusi. Es tur vairāk daudz neko nevarēju darīt. Tagad – vēl tagad es to meklēju un pamanīju – un nava vēlēts un nava atļauts.

Šī filma, zināms, nepadarīja aktīvu sapņos par K. Bet – arī neaizliedza. Ten commandements ir viegli turēt – ja reiz esi ieguvis, ko gribējis. Tad nav jāiekāro ne tava tuvākā lops, ne māja utt.

Vēla nakts. Zilā lampa bija pārvarīgi skaista. Dzīve. Dzīvība. Kaut vissīkākā vēl viņa laba, kamēr esi dzīvs. Dari, dari, dari, kamēr esi dzīvs! Un dari labu labu!

*Most of the pieces with asterisks (in this section) are from the back of the small diary – there they have been copied onto the blank pages at the end – most are dated. I put them into the dates indicated – but some have variants in other places.

13. 5.60.

[[Rakstn. dienu tuvošanās taisni moka. Nekad nekam vairs nesolīšos iet un lasīt ko – es nevaru to izdarīt bez galvas sāpēm un kas zin – arī ne ar tām…

Sašaurināju un izmazgāju savas garās vilnas virsbikses (nezin vai tā sauc – ‘slaks’) un tas laikam ir vienīgais, ko šai dienā darīju savas labklājības labā. Fiziskās. Nu – arī garīgās. Jo cits nekas nav darīts. Izspēlēju reiz Donavas valsi (lai to varētu vajadzības gadījienā spēlēt kādā Tambi deju vakarā – ja vajadzīgs. Un tas tad gan ir viss. Tagad nāk tas svētais brīdis, kad visi guļ un es varētu ko darīt. Bet ir tieši briesmīgs nogurums. Tūlīt varētu aizmigt. Un līdz rītam vēl nebūšu izgulējusies. Auksts laiks. Ak cik nospiesta esmu.

Tagad man uznāk kāre piecūkot šo lapu visu!

Paskatījos virtuves baltajos griestos,
Pelēkbaltajos – kalnu raibajos –
Un domāju:
Mizoju kartupeļus savā zārkā,
Lūk, zārka stūris – mazliet iebojāts,
Caurums ielūzis – tārpi nāks iekšā,
Vai tikai zemes, pazemes vēsums?
Čakli strādāju savā zārkā.
Tagad kūkoju uz gultas malas
Kā vecs putnis, klanīdams galvu
Melnā naktī alas dibenā.
Spalvu cilāju kā līku knābi,
Meklēju pelavās saldu graudu,
Rušinu, čubinu, nevar sameklēt,
Bet tā saldo smaržu jūtu.
Naktī vilciens skrien
Kā tālas upes ūdeni nesdamas
Naktī meži līgojas,
Mākoņus vizinot pāri galvām,
Naktī mājas dus miegā tumsušas.
Cilvēki aizmieg ar saviem likumiem,
Paliek tie, kas bez viņiem nomodā
Meklē saldu dzīvības graudu
Ikdienas cisās, ikdienas [..]īdotais
Tie bez likumiem – būdami nomodā
Kāri ieelpo grauda smaržu
Kas naktī slēpies šķiet viegli atrodams
Piepilda, pabaro jau tik vēl mānīdams.
Pusnomodā cilvēki kā
Putni, melnā naktī vaļā acīm klanās.]]

14.5.60.

(two small leaves attached)
[[Šīs bērza lapiņu atliekas (apvilktas) ir no manas mātes kapa Vācijā.]]

15.5.60.

[[Patiesi vakardienas vietā esmu ierakstījusi aizvakard. lapā. Vakard. atstāju tās piesmērētās (5 gadiem!) lapas vietā. Auksts vakars. Parīt būs Inese. Rītu jābrauc uz Wyongu – mati nekur liekami, menstr. šodien sanāca negaidot agri. Rakstn. dienās būs tas pats. Ķeza! Bet viss, ko gribu te drebot – ir pieskribelēt atkal visu lapas pusi. Tas vienīgais mazākais lielums lapai, kas jau var atraisīt kādu domu. Bet – nu pacietīšos, līdz Inese atbrauks. Viņa neraksta, kāda man būšot māt. d. dāvana, varbūt būs grāmata, kur rakstīt. –

Tavas rokas ir siltas
Viņās mājo mīlestība
Spēks neizsīkstošs
Karsts dzīvības avots
Tavas rokas dzīvo 
Pašas par sevi
Un savu pasauli rada.
Tavas rokas ir vientuļas
Stundu pēc stundas
Vientuļā darbā ko
Neviens nezina, neredz visumā
Kā viņas to dara un dara
Uzceļ un rada
Tur savā spēkā dzīves
Tavas rokas piekusušas
Pat Tevis aizmirstas
Atpūšas vienas, kad beigušas dalīt
Dalīt un dalīt un dot.
Tavas labās, siltās, stiprās
Tavas vientuļās rokas.]]

18.5.60. Trešdiena

[[Vakar Inese atbrauca. Siltums un dzīvība. Lai gan ir nogurusi. Un sēž atkal – pie Bovarī kundzes! Šodien pēc ilga sausuma sāk līt – biju slima visu dienu ar briesmīgām galvas sāpēm, nelabumiem. Laika maiņa – bet to jutu par stipru. Inese uzdāvināja man elektrisko vārāmo krūzi. (Kaut tik būtu sava mājiņa…) Ne brīdis nav ziedots sev. Tāpat tas bij vakar. Man jāgādā jauna dien. grāmata – šī mazā pap. strēmele mani nokauj, man vajag visu lapu. Šovakar tomēr neaizskāršu. Runa būtu par K un mīlestību un gaišumu u.tt.]]

19.5.60.

[[Beidzot – mazliet miera un spēka. Un tikai no 3 stundām vientulības! Es sāku spēlēt no galvas. Droša neesmu, ka acumirklī – nenoturēšos, aizmirsīšu ko daru – bet puslīdz varu arī spēlēt. Tikai govs nomoca rokas.

Visi bija kino – man vakars bij garš – kā visa nedēļa! Pie labas pusstundas spēlēšanas biju pilnīgi atpūtusies. Un sāku pārrakstīt joku – ar traku. Netiku tālu – bet – viss kopā bija tas, kā man nav – miera un vientulības, es te maisos citiem pa kājām, man nav stūrīša, kur justos droši – un tādēļ es neko nevaru vairs radīt. Kur lai glābjos? Cik labi bij vienai. Cik labi būtu mājā, kur viens otru neaiztiek un mazliet respektē. Dzidr. ir gandrīz par daudz nospiedošs raksturs – iznīc. otru. Inese – citāda. Inesi jūtu kā balstu un mieru. Dz. visu paņem sev. Atpūtos. Lietus līst 2 dienas.

Un kur lai lieku dzeju un daiļāku vārdu un domu? Nav vietas.]]

21.5.60.

[[Dz. dzimš. diena. Izcepu kūku (šokolādes ar pepermenta un medus creamu un 14 svecītēm – šķību, greizu, īstu notikumu). Pāri palika ‘tofija’ uz šķīvīša. Abiem ar Inesi ko plēsties un sūkāties visu priekšpusdienu. Ierāvu priecīgi spirgtu vēju nāsīs – no rīta. Bet nu pusdienā – esmu nokususi bez – sava brītiņa. Mani moka rakstn. dienu tuvošanās. Man nav sava laika – tikai citiem dotais – stundu pēc stundas, diena pēc dienas. Kad zagt un grābt priekš sevis? Skan tomēr kā mūzika pāri dzīvības spēks un kas vēl? Māņi. Māņi. Burvīgie.]]

23.5.60. Pirmdiena

[[Sapņoju ka visiem (cilvēk.) draudēja kas briesmīgs. Visi bija salīduši kādā milzu pilī (apmēram), kādā nocietinājumā, kur drīz trūks pārtikas un – gaisa. Tas bija kaut kas bezcerīgs – smags, briesmīgs – gaidīja katastrofu, kas nāks, varbūt tie nocietin. izglābsies, varbūt nē. Varbūt mirs, noslāps tur. Pa pusei jau slāpa. Tad es gadījos pie vārtiem, ko atvēra kādai sve. mašīnai, un es izgāju ārā – debesis, zilas, tālas, gaiss, dzīvība – es tupēju ceļos no bezgala laimes. Man sauca, lai neeju par tālu no vārtiem, bet citādi – es tur paliku. Brīvībā. Tā būtu – ja es tiktu no viņa vaļā. Šodien pēc sapuvušas un otras sprāg. vistas bija veltīga scēna.]]

24.5.60. 

[[Skan kāda dziesma, kuras vārdus un meldiju zinu tik skaistu, ka nopūlos tos izsaukt īstenībā.
Tā skan man vien kā aiz durvīm stāvot, vēl neiekārot.

Ja mēs beidzot (pēc cīņas ar prātu, lepnumu utt.) atļaujam sev izdarīt kaut ko priekš tā, ko mīlam, pēc savas sirds vēlēšanās – kāda uzvaras apziņas pilna laime tā ir. Sekas var būt nevēlamas – krūts šaubās. Bet sirds nešaubās – tas var nest tikai labu, viņa domā. Viņa ir valdniece. Un ir tā – it kā visu dzīvi un vēl pāri par dzīvi – vadītu viņas likumi. Nosūtīju sakārtoto. Jūtu atvieglojumu kā no uzdevuma, lai gan – tā bij tik iedoma.

Inese bij Sidnejā sportos laikam 3. no Austr. universitātēm – diskā.]]

25.5.60.

[[Avīzē Sarmas dzejolis gaidīto manu vietā! Tas prasīja – vai manus var likt avīzē? Kā pēdējās dzejās bija kaut kas romantisks – tā atkal viss kluss. Varbūt nākoš nedēļ!…

Vakar bijām uz filmu par Tulouse Lotrek’u (uzrakstīju angļu val!), Inesi pēc sportiem no Sidnejas paņēmām no busa. Vēlu aizgājām gulēt. Šovakar nāk miegs. Inese aizmigusi ar savu Bodlēru. Viena vista, citu noēsta, sapostīja vakaru. P. mazgā olas, bet es varētu viņam pauri iedauzīt. Es nevaru to izturēt – šīs smirdošās vistas. Un brīvdienu nav. Rokas sāp no trakās govs slaukšanas.]]

26.5.60.

[[Nakts nāk, miegs nāk. Kaut varētu miegu atdot kaķim izgulēt. Mēs visas trīs nīkstam pa niekiem – lai tikai – nebūtu jāaizmieg.

Briesmīga diena. Kaislības plosa. – Nav kur likties. Sapņi vaļā acīm, rāda K simts trakos tēlos. Īstenība nabaga. Bet cita nekā nav. Inese tamborē spilvenu – saules puķi, viņai ir tikai brūnais viducis – nav citu krāsu. Skaisti sēdēt un tamborēt. Vakar viņa aizmiga ar savu grāmatu pie deguna.

Man jāuzraksta stāsts – labi. Jāraksta sev, tad būs labs. Sarma ielicis avīzē kādu savu dzejoli, man nepatīk. Reti kas patīk. Gribētu ko rakstīt.]]

27.5.60.

[[Sākšu no augšas – citreiz šo augšas daļu es piepildu pēdējo. Brīvdienas Inesei arī beigušās. Rītu aizbrauc. Viņa palika mācīties, mēs bijām uz The hole in the head – Sinatra man patīk. Jāatzīstas. Gribas dzīvot. Bet nevar – neko nevar. Darbu sīko – bezgalīgi, bez lasīšanas, bez rakstīšanas, bez spēlēšanas aiziet dienas, nedēļas, mēneši. Kopš govs jāslauc (sviests jātaisa utt.), man vairs nav elpas. Bet – jāizcieš. Reiz ir jābūt citādi.

Sinatru skatīties bij labi. Bet māņi ir tie, ko skatās, un māņi, ko viņš atgādina – K.]]

29.5.60. Svētdiena

[[Mocos ideālās un neideālās kaislībās un viss ir, kas kādr. izjūtās bezgala dzīvības pilns. Skaista diena. Pirmā, kad Inese prom – un mitrums, aukstums beidzies. Viņai nav laimes ar holideju laiku. Atpūšos mazliet un svētu. Un to samaitā tas, ka zaudēju te laiku – un tūlīt sāksies olas un cits ļembasts – un padarīts nebūs nekas. Mani moca jau panika par rakstn. dienām. Nekad, nekur, nekam, neko neapsolīšos! –

Krāšņais cietums! Pavasara (vai rudens) diena. Neviens neatbrauc, neviena nav, kā kapā – kur vēl zaļo koki un lido putni. Tik Dzidra ir. Tik bērns. Bet citādi es esmu gluži tāds pats bērns, pamests, izsalcis. Dzidra glezno zem kokiem ārā, un esam vasaras drēbēs.]]

31.5.60. Otrdiena

[[Pēdējais maijs – nav uzrakstīts ne vārds rakstn. dienu stāstam. Kas notiks – nezinu. Šodien bij pat mazliet laiks. Bet – riebjas pat par rakstīšanu domāt. ‘Vēstules no dzimtenes’ – par intīmu, un nav laika izstrādāt. Mednieku vakars – par frivolu. Notikums ar kaķi. Abi neder. Tautisks – nenāk prātā. Varbūt – viesnīciņa Lalala ielā?]]

Aprīlis 1960 (Ķikure/Kikure)

1. apr. 1960.

[[Uz šīs papīra maliņas man gribas rakstīt ko jauku – pēc tam, kad tur lejā ir mēsli. Bet nu es te arī tos pašus taisu. Kur rakstīt saules vārdus (kuru nav)?

Kino redzēju Gariju Cooperu – diezgan šausmīgs skats, kā tas vecis cīnās ar kuģi un miroņiem. Baiga īstenība. Filma visumā tāda, ko var skatīties. Kamēr vēl neesi pilnīgi traks – raksti! Nevaru. Jābēg! Jāņem atvaļinājumu – bet kur nauda? Ko samaksāt vietniekam? Kur ceļam? Kur dzīvošanai? Kur kādu drēbi pašūt? – Tā es karājos. Vecim mācību vajadzētu arī. Tie ir dienas mēsli. Tā ir tā sauktā – īstenība. Tik traka īstenība, tik traki sapņi. Es, sēdot kino, lūkojoties jūrās un ūdeņos, domāju par K. – ar visu viņa neveiklību. Man jātiek no šejienes ārā. Diena, mīļā!]]

Apmākusies diena. Maiga. Es redzēju, kā vīrs skalo savu kaklu – laikam sāp, un biju priecīga par to, ka man nekas nesāp. Esmu nodzīta no rīta līdz vakaram, nogurstu visā šai dullumā, bet esmu tik vesela! Es tad kādu stundu skraidīju savos darbos kā uz atsperēm no prieka, ka esmu tik vesela. Bet kad no 6 līdz tepat 9 tā skriets – tad es jūtos mazliet smaga – ilgojos pēc šīs grāmatas vai klavierēm. Protams – ja viņš te nebūtu ar savu smagumu, viss būtu vieglāk. Un atkal es nevaru iesākt neko rakstīt uz mašīnas – tikai pārrakstīt – Galvenā nelaime – nezinu, kur visas manas mantiņas nobāztas – vienmēr izkaisītas kaut kur, lai nebūtu viņam viegli atrodamas – un tad man arī tās nav viegli atrodamas. Cik bezgala man trūkst rakstāmgalds, uz kura un kurā viss varētu brīvi stāvēt un es to atrastu ieejot, kā atstājusi. Tad jel tas viss nepārtrūktu, ko es tur iesāku. Lai notiek kas notikdams – man vienīgais ceļš ir tomēr riskēt – ņemt to galdu visu sev, kur ir rakst. mašīna – atstāt visu no reizes uz reizi un rakstīt. Tam galdam ļoti trūkst atvilktne. Bet – jāmēģina. Pa brīžam jau tā ir darīts, bet nedrošības, neērtības sajūta tik liela, ka grūti strādāt. Ņemt holidejas? Neticu. Kad, kur – sāk uzmākties apātija – diena turpinās kā arvien ar sīkumiem un postu, ko viņa tuvums man nes, un es pamazām piekūstu, izsūc manus spēkus. Bet kādēļ es padodos? Vai es nevaru darīt kaut sīkumus, bet tikai darīt? Es jau nevaru rakstīt uz tā galda un atstāt – Cilvēki šķūnī – un to man vajadzētu rakstīt. Tāpat vēstuļu stāstu. Vai es varu tur atstāt Jaša un Austras vēstules – un tas man būtu vajadzīgs!

O! Kā lai es glābjos! No šī smaguma man vienmēr uz brīdi atbrīvo skaidra rīkošanās iespēja – kaut ko noteiktu darīt no dienas pienākumiem – mazgāt, barot, vārīt – domājot, kad to paveiks – tad būs izkārtota iespēja iet pie sava rakstāmgalda brīvi – bet tie ir katras dienas māņi – sīkumi paņem visu laiku un spēku, un pēc tam tāpat nav brīvības, vēl vairāk – viņš jau sēž te istabā – un es esmu kā zem čūskas skata.

Ārā pērkona nakts. Pārbraucām no kino. Tad jau sāka līņāt un tagad ducina. Ak, mīļā nakts! Laba nakts, kad dienas nava. Diena sīkumos aprakta. Naktī jāguļ. Tikko baidījos no domas – jāiet gulēt. Nav par ko domāt iemiegot. Nevaru jel ilgāk domāt par K. Tas būs kaut kas dead. Miroņu valstība – miroņu sala. Ja esmu skaidrībā, ka mēs vairāk nesatiksimies – tad jāizbeidz arī domāt par to. Bet tikko, kino sēžot, vienu brīdi sagrāba tāda – jā, gandrīz pārliecība – ka mums jāsatiekas, ka mēs meklēsim viens otru. Bet tagad ārā es gluži tā nedomāju. Nekas, nekas tur nevar dzīvot. Tie ir vislielākie māņi, kādi jebkad manos slavenos māņu krājumos redzēti. Bet tie ir – lielākie. Kāda man nepazīstama pasaule tā būtu – vēl ieskatīties viņā. Jeb – galu galā – varbūt tā tomēr nav nepazīstama? Tā ir kā iznākusi no klētiņas zem ķiršu zariem. Kā no lādes ar dzelzs apkalumu, vēl ar pelējum smaržu – tik veca, tik cieta, droša un sevī krāšņa pasaule ir viņā.

Mēs bijām divi bērni. Viņš ir dzīves apkrauts bērns. Es arī. Un tomēr viņš ir vairāk vīrs, kādu es jebkad esmu satikusi. Kad es pētīju viņa rokrakstu, tad es apstājos pie ļoti taisnās un ļoti noteikti nobeigtās līnijas, kas mani pārsteidza citu ļoti graciozu, maigu vidū. Arī šī cieti nobeigtā bija gracioza, viņa rokraksts ir daiļš līnijās (cik tur redzēju), bet tik stingra bija tā viena. Un tad jau es domāju – viņš pavēl sev un nepārkāpj savas pavēles. Tā varbūt ir. Nu viegli tas viņam nav. Viegli nebija. Vai viņš tur mūs abus par grēciniekiem? Sākumā viņš gan, liekas, grēka nebijās. Vēlāk – kad tas nebūtu grēks bijis – tad viņš sāka baidīties.

Pērkons rūc, bet nav tuvu virs galvas. Un skaņa ir maiga. Kur lai domas sūtu?

Kā lai es aizmiegu?
Man atņemtas spēles.
Man rokas tukšas. 
Es baidos – man nedziedās miega dziesmu.
Es baidos aukstas tumsas.
Man liekas – 
Man sola tās atdot, jo gribu raudāt // un kāds uzklausa manu raudāšanu
Manas spēles, rotaļu lietiņas,
Manas lelles, smilšu mājiņas,
Manas lelles!

Roku uz plakstiem likt,
Karstās acis veldzēt.

2. 4. 0.

[[Kā skriets ir gada pēc gada! Nav justi ne zināti tie.
Es mācos mīlēt mirkļus, lai arī tie nenes vairāk
Kā klusumu. Visvārākā mīla ildzina laiku garu.

Rīts slapjš, pilošs, pēc pērkoņu pilnas nakts, par sauli nav ziņas – viss apmācies. Grūts gaiss. Bet rīts – un esmu laimīga. Diena apēdīs mani – ne diena, sīkumi. Uz šo dienu man nav ne mazāko cerību – tomēr sirds sažņaudzās – zinot – tā jāzaudē – tātad kādu nieku gaidu – kādu brīdi kā dāvanu.

Vakars. Nekādu dāvanu nebija. Ienāca kāds pāris – zemi meklē pirkt. Ar sievu mēs runājām – viņa šķita inteliģenta sieviete. Tīkami redzēt cilvēkus – uz mirkli. Varbūt – ne vairāk. Malos domu un domiņu labirintos, bez gala bez malas – bet varbūt – riņķī apkārt un pa retam no tā izbirst kāds sīkums, jauns un derīgs.]]

Rīta darbi paveikti un pa vidu tāds patosa pilns vārstījums:

(Mūsu) mīlestība kļuva apzīmogota
Skūpstiem, asiem un cietiem kā dadžiem.
Nožņaugtā kaislība auksti skūpstītiem
Kļuva apzīmogota un savīta
Kā dokumentu žūksnis
Ar negrozāmiem vārdiem,
Iemūrēta celtnē, ko saucam par mūsu dzīvi.
Divi noraksti bija – Tev un man, 
Zīmogi – Tev un man.
Kas to tā lēmis, ne Tu to zini ne es.
Kas atraks šo rakstu un lasīs?
Kas atlauzīs zīmogus, redzēs pelnus?
Vai kāda sakne tiem izaugs cauri
Un nesīs savam ziedam savādas liesmas?
Vai satrunēs bez vajadzības mūrī?
Ne Tu to zini ne es. Tās pelnus mēs neredzēsim.

Tumsas nav. Visam, visam ir klāt no tā brīža gaismas. – Nē, tā ir klišeja. Vispilnīgākā klišeja. Tā izsakās, tāpēc ka tā kaut kur gatava.

Bet es gribēju to teikt.

Es gāju lietū caur āboliņa lapām, kas šķīda zem soļiem, caur zāli, kas netīkami mitri aizskar kājas, un dungoju dziesmu. Skatījos pāri uz kalniem lietū – mūžam tiem pašiem, vientuļiem, tukšiem. Un domāju – visam, visam ir tas klāt – Tavs siltums, Tava dzīvība klāt manai. Kad eju dungojot dziesmu – nav noticis tā kopš gadiem.

 

Pēcpusdiena.

Briesmīga, tumša diena. Bet briesmīga viņa nav tādēļ, ka tumša. Briesmas ir mana vientulība un tas, ka es viņu nevaru ciest. Es viņu  nožēloju un tas mani dara visnelaimīgāku. Sapītu, piesietu. Es, liekas, nekad nevarēšu tam tikt pāri, ka viņš ir nabags, nelaimīgs un es neesmu spējusi atrast ceļu, kā viņu savest kārtībā, kā spējīga sieviete to varētu. Teorijā. Nē – es tur nekā neesmu spējusi darīt. Un man viņa žēl. Un es zinu, ka mana žēlastība viņam nevar palīdzēt. To viņš var norīt vienā mirklī, netiktu no tā viņam labāk, un mani viņš nicinātu turklāt. Un tā tas ir. Viņš un es – mēs abi nīstam un esam nožēlojami. Bet pasaule top tukša un tukšāka priekš mums.

Skatos vīzijās, ko izsauc vēl arvien K. Viņš it kā no tālas jaunības zemes, ar tiem ideāliem, cerībām, to skarbumu, to veselumu, to spēku. Viņš – kā zeme, kā ūdens, saule.

Vēl vēlāk.

Citi guļ vēlu diendusu. Cepu pankūkas – just for fun! Dzidra bij pa to laiku aizmigusi. Paps arī iegāja pagulēt. Es biju gultā pēc pusdienām tūlīt – tas viss lietus laika un vakardienas vēlā kino iespaids.

Tagad tik kluss. Tikai sienāži aiz loga. Tie šogad visu vasaru dzied. Kāds putns tikko sašūpoja rozes zaru, kas zied savām bāli rozā sīkajām rozītēm otru reizi. Kad viņš aizbrauca. Un tagad – kad viņš atbrauca. Un morningglorijas zied visā spēkā. Aptīrīju, appļāvu pavasarī stādītās puķes – tās pēc lietiem visas kuplas. Tūlīt ziedēs mārtiņrozes. Ārā atkal daudz kupluma un jaukuma – bet tāpat jau bija visu vasaru. Ja man viens vīrietis vienu veselu dienu dārzā palīdzētu – tad iztaisītu visu jauki un labi. Tagad tik daudz krūmu jāapgriež, jāaprok. Es nevaru viena. Bet šī vīrieša nekad nav te bijis, un viss vienmēr ir kā pastardiena. Tikai tas mazais pavasarī apstādītais zāļu laukums kaut cik apkopts izskatās, lai arī tik vienkāršs.

Mūsu tik maz atļautā mīlestība ir devusi mums vairāk laimes kā dažam labam viņa izbaudītā no gala līdz galam. Nekā nevar izbaudīt, neilgojoties pēc tā, neņemot to liktenim ar varu un nepriecājoties par katru drumslu. Nevienas lietas vai notikuma lielums nenoteic laimes lielumu – bet to noteic tas izsalkuma lielums pēc šīs laimes.

Jau vakariņas nodotas. Vēl paliek olas.

Nogurums. Ne brīdi nevar pieiet pie klavierēm. Dzidrai par prieku visu laiku klab radio. Tagad vakarā es vairs nevaru arī pieiet spēlēt – dārgā vīra dēļ – kas to nevar panest. Te vairs nav mājas ne tik, cik tas bija, kopš tas radio iet bez apstājas. Patreiz grūti valdīties. Es ienīstu visu šo lērumu. Es gribu mieru un dzidrumu mājās. Zināms, mana spēlēšana nedotu citiem mieru. Bet kaut kas nav kārtībā. Mājās, kur izaug mūziķi, arī ir miers, bet kur cauru dienu iet radio – tur miera nav. Aizbāzt ausis, kad nevar ciest – un ciest. Bet kad – es ņemšu holidejas? Ilgi nevar gaidīt – man jāuzraksta stāsts rakstn. dienām – un vairs tikai 2 mēneši. Esmu sajaukta no elles, kas te ir – nezin vai nav jāiziet ārā naktī! Droši paliks labāk. Izstiepties gultā gribētos. Ak, kungs, dod man iespēju reiz vēl dzīvot mājās!

Vēls vakars.

Visi aiziet gulēt. Tas ir – jā, visi.

Un telpa apkārt (kas gan arī pirms tam bij man vien, jo Dzidra jau gulēja) sāk dzīvot savā klusumā. Sāk skanēt, kad radio ir apklusis un viņa tuvums vairs nepiepilda visu ar robežām, ar bezdomu smagumu.

Telpa top gaiša un dzīva, un klusa, dzidra. Kā slepenu straumju pilna vai stīgu – kas jāatrod, jāaizskar ar sevi, lai tās plūstu, skanētu, lai tās apaugļotu manas domas. Un es viņas atrastu, uzietu, noskaidrotu šinīs slepenās, bagātās straumēs savas domas. No kurām manī tik jausma. Bet – man jākrāj spēki rītam – saviem pienākumiem – es nevaru ilgi palikt dzidrumā un slepenā bagātībā. Es nevaru to izmantot. Vienmēr tas pats. Rīts aizņemts, vakars piekusis.

Šodien palasīju dažus Mūka dzejoļus. Tie ir pilnīga proza, uzrakstīta īsās rindās. Tur ritma nav vairāk kā labā prozā. Nu, protams, atliek izteiksmes spēks un koncentrētība (arī temas nav cits kā proza). Es pamazām varētu sākt ieskatīties tanī sauktā modernā dzejā. Varbūt, ka tā ir man tuva. Prozā – tādā koncentrētā, ritmiskā prozā izteikties – tas ir bijis mans prieks arvienu.


Kopš es pieskāros Tavai rokai
Un nojautu, ka aizskaru Tavas
Dvēseles mājas durvis,
Dzīve atgriežas
Kādu sen dzīvotu dienu gaitā.
Laiks (ja nearvienu, tas) brīžam,
Kļūst tik rāms, kā
Tad, kad tas man bij tikko sācies
Un meži bija milzīgi, zeme silta,
Saules gaisma nebeidzama.
Uzskatu atkal mazas lietas
Ar abām acīm. Un, kā to daru – es dzīvoju.


Mazi, sīki mirkļi kļūst ilgi. Dzīve, kas vienmēr tiek mērīta mēnešiem, gadiem, pusgadiem – ir kļuvusi gara. Pusgads ir bijis mīlas, gaismas, sāpju, laimes un mazu mirkļu, daudz mazu mirkļu pilns. Bet, ja ir daudz mazu mirkļu – laiks ir ilgs.

Man jāaiziet. Man nav kur palikt pie Tevis. Mēs aizejam un arī neaizejam, mēs vēl vienmēr dzīvojam nodzīvoto un dzīvojam arī nenodzīvoto.

Vakara lūgšana.

Aizved mani labā miegā, ved mani
Maigā sapnī, kur
Drausmas nemoka.
Ved mani gaismās, kas spīdējušas
Pār mani un siltumā, kas mani
Sildījusi, un gaismās un
Siltumā, kas vēl nav bijusi pār mani.
Liec man redzēt lietas labāk, nekā
Es tās varu saskatīt dienā –
Ņem mani tuvāk
Pie sevis, ja diena bija aizvedusi tālāk.
Neteic man visu
Skaidri, bet dod man
Zīmes, kā teikto saprast.
Liec man arī miegā
Just, ka es guļu līdz ar
Cilvēkiem, kas man dārgi, tuvu un tālu.
Nepamet izsalkumā manu
Garu, bet esi tam labvēlīgs tā
Atpūtā un augšanā.
Pūtini un skaidro miesu viņas
Nogurumā un kārēs.
Novērs nelaimes, kad miegs
Mani dara neaizsargātu.
Lai es savā laikā varu pamosties.

3. apr. 1960.

[[Šī diena bija rūgta – vērmeles. Un tomēr – viņa bija skaista diena. Un es viņu neatdotu. Es nevaru atdot arī asaras. Viņa māja ir skaista – bet istabas priekšā piemētāta. Viņa lauki skaisti – taisni kā mērīti, tīri. Miers un dzidrums. To es pazīstu no katra sīkuma, kam pieskārušās viņa rokas. Viņa sieva ir skaista, liela un krāšņa. Neredzēju neko citu – daiļumu un maigumu. Viņa bērni ir sīki un izpūruši kā no ligzdas izkrituši putnēni un smaida, viņam laikam netrūkst nekā. Kādēļ viņš nopūtās toreiz?]]

Nejaukas kaislības uznāca. Iegāju pie kunga, un tur nebija nekāda labuma. Bet rīts ir skaidrs, tikai vēl neesmu atžirgusi. Acis kā piebirušas. Kaut man dotu svētdienu, jo šodien ir svētdiena.

Diena pieņemas saulaina. Starp trauku mazgāšanu, brokastīm, kārtošanām, kūkas cepšanu – man laiks pieskriet te. Saule spīd uz papīra – es gribēju teikt – svētdiena. Te kā grāviens atskanēja no virtuves – „kur tie vecie cimdi?” Tādā balsī, ja es tos tūlīt nenolikšu priekšā – man apgriezīs sprandu. I hate it! Man jātiek no tā vaļā. Es nīstu viņu! Šorīt pienes pie loga noindēto posumu, kas dzīvoja caurumā kokā, bija vienu vakaru ienācis istabā, kad bijām kino, un staigājis pa galdu, pa grāmatām, nēsājis vīnogas apkārt. Vai tā viņa vaina, ja istabai sienas vaļā! Vai viņš nebija mājas jaukums, kas dažreiz palēkā pa jumtu? Nē, – uzklūp un nonāvē! Visu! Ko var aizsniegt. Atstāt tik naudu čupiņās apkārt, visu citu varētu aizmest prom.

Svētdiena! Svētdiena! Kur tu esi, svētdiena!

Varbūt brauksim pēc pīlēm. Tā varētu būt svētdiena. Bet vai būs – ? Skries pa ceļiem kā nelabais, lamāsies uz visu pasauli, uz katru mašīnu, kas brauks, izrādīsies, apskries katru – kā traks suns, teiktu, un ne par daudz teikts.

Pastaiga! Vai tā nebija kāda skaista dzīves daļa? Pastaigā gāja novakarēs, svētdienas rītos, dienvidos, kad atnāca ciemiņi, gāja apkārt laukiem, kad tie gāja prom – tos pavadīja. Vai te vienu dienu ir bijusi pastaiga? Nē. Ir gan skrieti šķūni rādīt, lauki rādīt – bet iet lēni un baudīt dienu, dzīvi, pasauli – nē! Rādīt – izrādīties.

Svētdiena!

Rūgtums un rūgtums plūst. Un nevar vien aizplūst – lai būtu tīra diena – svētdiena. Nekad neaizplūdīs.

Svētdiena! K., es gribu brīdi pie Tevis. Nezinu vai gribu. Varbūt tas traucē Tevi. Tad negribu. Gribu pie Tevis tā – kas tu biji. „Beautiful” – Tu prati teikt, „beautiful”.

Vēl šī diena mana.
Pretī debess lokam
Kāpj saule,
Putni lido trokšņodami
Priekā,
Un es līdzi ceru
Kāda nieka.

Vakars.

Vēl vakariņas jādabū gatavas, tad visas dienas olas. Tur vairs nav ko cerēt uz brīdi laika. Bijām pie Hazenfusiem. Tagad man 1 pīle. Viena, kas par manu naudu pirkta. Ak, diena! Diena!

Ak, diena! Diena!
Kāds rūgtums Tevī bij.
Zibošus lēnus mirkļus
Kā vērmeles nācās ņemt.
Diena, skaista diena, tu biji
Samaksas diena.
Vai man nevarēja ko atstāt?
Vai visu vajadzēja postīt?
Vai to darīja?
Protams, vai vēl meklēju
Atņemtā? Kas to atņem, tas neatstāj,
Kad nogrimsti līdz dibenam,
Tad mazliet straume ceļ uz augšu.
Skaistas saulainas ganības, kur ganās
Labas dienas kā dzeltenas,
Mierīgas govis.
Labība pāri galvām kā brīnišķīgs, svinīgs mežs.
Zaļš mežs, kas ieslēdz. Varbūt
Ieslēdz žņaugdams. Bet ieslēdz bagātībā
– Saulainās ganības, kur ganās
Dienas kā zeltainas govis.
Vai Tev sirds nemocījās vienu brīdi šai mežā?
Vai brīdi kāds putns nekliedza
Zaļos, treknos lielos labības stumbros?
Kas, Tevis stādīti, ieslēdz Tevi kā krāšņākais
Mežs. Tu dzirdēji kliedzienu.
Bet Tev nebija vēlēts klausīties. Vai
Lapas nešalc mierīgi un maigi?
Vai Tev darba nav pilnas rokas? Vai
Simts tekas nekrustojas Tavā mežā,
Kur Tev jāiet ievākt svēto ražu.
Skaists bij Tavs mežs.
Zeltainas gatves veda caur to.

Mani soļi tik pinās kā pārāk
Mīkstos paklājos. Bet es neklupu.
Tava sieva ir skaista – piens un medus.
Viņa ir liela un krāšņa un viņas seja ir daiļa.
Man nav jāskumst par Tevi.
Sīki putni Tev sastājas apkārt un uzlūko Tevi lielām acīm.
Un Tavas saujas ir pilnas meža augļu.
Tavs suns mīlestībā lec Tev līdz zodam.
Man nav jāskumst par Tevi.
Tavs vaigs lai ir gaišs.
Tavas rokas ir stipras.
Nocietini vēl savu sirdi. Nocietini.
Lai man nav jāskumst.

4. apr. 1960.
Pirmdiena.

[[Ja mēs saprastu savas lūgšanas – varbūt mūs biežāk uzklausītu. Bet mēs lūdzam, bez kā zinātu, vai lūdzam savu laimi vai nelaimi. Es vakar lūdzu naktī. Tā es to pēdējā pus gadā esmu lūgusi jau reizes 4-5. Bet kas ar mani notiks, kad manu lūgšanu uzklausīs – zināt grūti.
Šodien ir tā – it kā mani uzklausītu. Ir dota atpakaļ visa mana pārliecība, ka visām manām aizdomām un izjūtām par K – taisnība. Tas mani nomierina un dara nemierīgu! Tā tad – nemiers turpinājās, bet viņš ir dzīvība. Miers – tā nebūtu. Un nemiers ir ziedēšana. Pļaut varēs kad būs miers.]]

Naktī es lūdzos. Jau kuro reizi par to. Un manas lūgšanas ir kā nekā tikušas uzklausītas. Tagad esmu piecēlusies ar sajūtu – ka tas nav neiespējams ko es lūdzu. Bet – citāds, citāds tomēr viss. Tas ko lūdz ir citāds, nekā tas ko dabū – arī tad kad lūgšana top piepildīta.

Vakar es atteicos no visa, visa – pieņēmu, ka tā nemaz nav bijis. Nekā nav bijis – tikai es. Un tad man bija grūti par to, ka tas tā nav bijis, par to, ka tas tā nebūs – un vēl par to, kā es varēju tik ļoti maldīties? Jo tad es vairs nevaru paļauties ne uz vienu savu spriedumu, vērojumu, sajūtu. Tas bij postoši.

Šorīt es salieku visu kopā, kas sašķīdis un redzu to pašu, ko pirms tam, kad tas vēl nebija tā noticis.
Viss ir tāpat. Protams – es nespēju to vairs iekārot tā, kā agrāk – bet kaut kas paliek un paliek arī vēl no tā – ka es to vēl kaut kā iekāroju, ka man tas vēl arvien ir vajadzīgs, bet – varbūt vajaga vēl vairāk.

Kad viņš nāca – es stāvēju bailēs – es baidījos viņa dusmu, sašutumu, vai kaut kā tāda. Ko es meklēju? Ko es atkal gribu? Bet viņa seja bija skaidra. Viņš bija uztraucies, nosvīdis. Viņa balss bija kaut kā svinīga un apslēpti exaltēta, kad viņš teica – „iesim…” Tur bija skaisti. Bet ne visās vietās. Bet tā tas te ir visur. Viņa ir skaista un maiga un jauna. Viņa ir kā bērns. Seja rožaina, lūpas jaunas, glītas, acis brūnas. Deguns īss uzrauts, zods smags. Piere? Lūk – es neredzēju pieri. Ne augsta, kas zina, kuplos matos melnos, vai melni brūnos. Liela, smaga, slaidām kājām, negracioza, bet sievišķīga. Ļoti mierīga, galīgi klusa. Es nedzirdēju nevienu vārdu. Vai viņa vispār runā? Laikam tomēr – jo es viņai kaut ko noteicu un viņa smaidīja, redzēju viņas zobus. Jā viņa tomēr laikam noteica. Zobi nebija tik jauni, kā viņas seja. Varbūt augšējā rinda lieki, varbūt nē, tie gan bija par tumšiem, lai būtu tādi. Jā – tā bija viņa – ko es esmu gribējusi aplaupīt. Kas viņā slēpjas – nezinu. Pārsteidzoši salda, maiga ir viņas sejā, bet ne smaidā, ne acu mirdzumā tas ir. Tas guļ viņas sejā, kā krāsa. Bērni visi kā žagatēni, sīki, ņirdzīgiem smaidiem, lielām viņa acīm, platām mutēm – un it kā atplēstām roķelēm pielipt klāt, nevienā pūcīgas pārlikšanas, visos atklāta vēlēšanās tuvoties, gandrīz kaut kas sāpīgs šinīs vaibstos, šinī viņu pretī nākšanā. Nevienā neredzēju mātes sejas apaļumu un rožainumu, porcelāna krāsas. Tas viņa tumšā, iespaids. Nevarētu būt saderīgāks pāris. Viņa dzelteni brūnā seja un viņas porcelāna rožainums. Nē – patiesi – akmeņa tur nav. Posta akmeņa tur nav. Saredzēt to nevar. Var tas viegli slēpties porcelāna rožainībā. Un ja tas ir – tad tas tur ir. Visātrāk viņai varētu ticēt – trulumu, neapķērību, kūtrumu visādā veidā. Viņa varētu būt – lielākais bērns no viņa visa pulka. Un tādēļ varēja būt tas viņa sejā, ko es redzēju – bezcerība, piekusums, kauns varbūt. Tagad, visu rītu, es to atkal redzu. Tāpat, kā es to minēju. Bet ja viņā nav ļaunuma – tad – jā tad mums ir vismazāk tiesību. Un tā tas varbūt arī ir. Tā neprātīgā, blāzmu uguns – tā, tai nav vietas. Bet garīgi, siltai liesmai – īstās mājas. Tā tas arī ir ievirzījies. Tikai – daudz tas nav, lai arī cik daudz tas ir. Lai arī cik daudz tas ir.

5. 4. 60.

[[Es varu noliegt un izsmiet to katru dienu – bet tas ir klāt pie manis. Viņa seja blāzmo un tās ir pilna telpa kur es nebūtu. Nav nekā, ko nevarētu noliegt un izsmiet un uzskatīt kā spēli – kad cilvēkam ir bērni. Viss cits var būt – spēle. Bet šī spēle var būt tāda, ar ko mēs nespēlējamies, bet kas ved spēli ar mums. Mēs varam vienmēr novērsties – ja mums ir bērni. Neviena spēle nav stiprāka par tiem – bet šī spēle ir un no tās ir rūgti jāatsakās, ja mēs baidāmies viņas spēka. Viņa acis dzīvo ik brīdi pār mani un es varu novērsties bet ne noliegt to, kā neesošu.]]

Otrā dien. grām. pierakstu lap puses apcerot K un sevi. Kaut es viņu vairāk varētu redzēt. Tuvums audzina laimi.

Lādas tik tas, kam nav mērs pilns ticis
Visa kā cerējis, grābis.
Šķendas un lādas, zveļ labi, pa kreisi
Par visu smīn saskābis.

Palasīju dažus dzejoļus Ceļa Zīmēs – un man jādomā – ka neesmu nemaz tik tālu no tā, ko viņi sauc par dzejošanu. Man tikai nekas nav izvelkams ar prātu.

Dod dzīvi – dzeja nāks pati no sevis.

Bet dzīves nedod.
Noslēdz un izdzen.
Parāda dārzu, saulainiem ceļiem.
Parāda cilvēku – stipru kā Dievu
Savos nodomos,
Sapītu kā cāli, savā varēšanā
Ieslēdz to vienu.
Atņem tam, nedod citam.
Liek kalt un kalt,
Sviedros un asarās mirkt,
Sāpēs un tumsā taustīties,
Cirst saulainus ceļus –
Kur staigā grūta diena
Un mūžam viena
Ir viņa ieslēgtā dvēsele
Viņa miesā un mājā.

Sāp galva visu dienu, jau naktī sāpēja, bet – kaut kas to pārtrauca.

Tagad vakars – viss garām, izņemot olas! Galvas sāpes pēcpusdienā pārgāja, un tad viss atkal šķita labāks. Bet – vienmuļa diena. Nekas nav padarīts. Kad? Kad? Es uzrakstīšu stāstu rakstn. d.? Un vispār – visi nodomi guļ. Te tos nemodinās. Te aprok ne vienu vien lietu. Zīmēšana – it kā uz necelšanos beigta. Spēlēšana – tikai mazliet velk dzīvību. Rakstīšana – stāv uz vietas. Ja es nesmērētu te šīs lapas katru vakaru – es sāktu izsamist. Bet es domāju tā – tagad ir ziedēšanas laiks. Tā tomēr ir dzīve, kas noris pār mani. Šoreiz īsta – atkal kaut kas patiess. Patiesāks kā jebkad visos šinīs gados. Kaut kas īsts. Es nesapņoju vien un nesapņoju viena. Otrs ir līdzi vairāk kā citas reizes. Lai arī – viss tas norit tik neprātīgi sapņaini – viens un viens ir katrs no mums. Viens ar savām vēlmēm un maldiem. Pārprot viens otru, baidās, neizsaka neko. Aiziet, aiziet viss tik ātri. Un tomēr – tā tas ir laikam arvien, kur ir kas skaists. Kad viņš bija te, tā tomēr bija laimīga dzīve. Valoda arī bija, kas mūs atklāja. Tikai tagad – un tomēr mēs neesam bijuši gluži vieni. Spēles, spēles, kas ir sāpīgas savā nereālumā, kas ir kā putas – un tomēr viņu skaistums un viņu nozīme ir lielāka kā īstā dzīve ar savu taustāmo, negrozāmo tiešumu.

Jā – arī nozīme. Tas ir spēks. Tas aplaimo tā, ka dod spēku atkal tālāk vilkt īstās dzīves smagumu.

Varbūt tomēr ir tā, ka atskatoties no iekārēm, mēs iegūstam augstāko laimi, skatām šo laimi īsu mirkli un tā mūs dara spēcīgus visam – arī tām sāpēm, ko šī mirkļa zaudēšana sagādā, un tam ceļam, ko mēs izcīnām. Mēs neiegūstam nekā taustāma un paturama, dažus mirkļus, kas ir tik īsi, ka mēs viņus gandrīz neapjaušam, mēs ņemam – viss cits ir atteikšanās un zaudējums – un tomēr mēs esam svētīti. Ļaujoties iekārei – tā mūs būtu sagrāvusi, sapostījusi mūsu veikto un veicamo uzdevumu, ko esam sev likuši, dēļ kā dzīvojam, tā būtu sagrāvusi to čupā un piedevām atstājusi mūs tukšā arī bez tās laimes, pēc kā mēs būtu grābuši. Varbūt būtu īss laimes laiks, kas pats sevi apraktu savos gruvešos.

To jau es zināju sākumā un teicu – tas mūs var pazudināt vai darīt bezgala laimīgus. Tomēr – to laimi es iedomājos ne tikai [kā] atteikšanos, bet ļoti gudri atrastu ieguvumu. Šis ļoti gudri ejamais ceļš, man nekad nav bijis skaidrs – es tikai ticēju – tam būtu jābūt. Es neticēju droši – ka tas ir. Mēs to neesam atraduši. Mēs esam tikai atteikušies, gandrīz tikai. Jo šī atteikšanās ir devusi arī laimi – un tad it kā vairs nevarētu teikt, ka esam tikai atteikušies. Ieguvums ir citādā veidā gūts. Tomēr – es vēl arvien domāju – ka ir ceļš, kuru ejot, mēs varētu ņemt mazliet vairāk un neko nesagrautu, bet iegūtu vairāk. Kāds šis ceļš – nezinu, nezinu. Varbūt mēs to mācāmies iet. Kajs Munks domā, ka varbūt mazliet fiziskas tuvības – turēt rokas, piekļauties un skūpstīties. (Tas mums gan izdevās vāji.) Bija laiks, kad es to neuzdrošinājos – es iekāroju tik ļoti, ka zināju – pieskāršanās apraks katru atteikšanās spēka lāsīti. Jo tā radīs – īstenību. To, ko mēs nevaram savās dzīvēs ielikt, jo viņas jau ir viena īstenība. Un divas nevar būt. Tagad – tagad ir citādi. Tagad kaut kas ir nolikts gluži abstraktā plāksnē. Arī pieskāršanās ir jau – atteikšanās. Piespiest lūpas lūpām – tas vairs nav – modināt veselu, siltu, jaunu dzīvi. Tas ir – izjust kaut ko no tās neatmodinātās dzīves, just tā lielumu – bet neiet tanī, tomēr palikt ārpusē, zināt, ka šī pasaule, ko nojaušam, mūs nesauks, neņems sevī, apgaismos tikai mūs uz mirkli. Cik skumji K. Cik skumji. Cik sāpīgs ir visa tā skaistums. 

Skumjākais ir tas, ka es Tevi un Tu mani nevarēsim redzēt arī tikai pa retam. Un tam visam būs jāzūd. Un es – (nezinu par Tevi) es atkal pēc laika kaut kur iešu, kaut kur maldīšos, kaut ko meklēšu – un tā būs nodarbība – tā būs – jā, es nezinu kas. Dzīves brutālais spēks.

Ja es Tevi varētu brīžam redzēt, ja mēs dzīvotu tā, ka mēs varētu vest kaut ko draudzībai līdzīgu – tad tas tā būtu un paliktu.

Dantem viegli bij mīlēt Beatriči – jeb – arī viņš to vairāk neredzēja? Tā gan laikam tur bija. Bet – ja es Tevi neredzēšu k. gadu – viss šis spēks, kas tagad piepilda dienas kā gaisma, man liksies mana muļķība. Mana pieķeršanās nereāliem niekiem, kad visi dzīvo. Un izdzisīs Tava seja atmiņā, kļūs viss kā ēnu spēle, kuru labāk nobeigt, lai to pavisam neizmocītu. Miroņi jāaprok.

Es zinu to. Ir trīs apraktie 17 gados. Viens, ko varētu teikt – ceturtais – ir tikai pāris dienu tēls un tad man bijis savas dzīves. Bet tie trīs – tie bija ļoti spēcīgi. Kad naktī esmu sapņojusi par kādu no tiem – vēl visu dienu tie ir dzīvi. Par trešo es nesapņoju gandrīz nekad, laikam pilnīgi nekad. Bet šis tēls bija diezgan dzīvs. Kā viņam trūka, ja viņš nedzīvo sapņos, to es labi nezinu. Liekas – garīgi tas nebija skāris tik dziļi. Es viņu nedievināju tik ļoti, kaut gan es atzinu viņu un iekāroju, un pasaule bija krāsaina. Bet kaut kas tur nav bijis tik harmonisks.

Ar Tevi – es nezinu, es arī nezinu, kā būs. Vai es Tevi redzēšu sapņos un vai Tu tā dzīvosi? Nezin kādēļ man liekas – nē. Es Tevi nekad neredzu sapņos. Es tomēr redzēju Tevi vairāk reizes, kad Tu biji te. Varbūt beidzot ir tā – jo neiespējamāks kaut kas liekas – no dziļāk to ilgas iespiež dvēselē. Nē, es nezinu, kā tas ir. Varbūt es Tevi iekāroju vairāk, drošāk – nē, es nezinu.

10 min. vēlāk

Varbūt es tomēr zinu. Nezin vai tur nebija tas, ka pie tā, kas mani tomēr nav skāris tik dziļi, lai tas pēc gadiem nāktu sapnī un pārvērstu visu dienu – vai tur nebija tas, ka viņš nebija tik izglītots kā es – un es to zināju. Es jutu savu kā nebūt pārākumu par viņu. Lai es arī apbrīnoju viņa garīgo spēku un gudrību – es tomēr rīkojos ar viņu pa daļai kā ar bērnu, tas ir – uz to pusi.

Varbūt, ka tas ir tāpat tagad. Es nezinu, kā to pateikt – varbūt man vajaga just viņa pārākumu. Just, vai es to gribu vai nē. Savā ziņā es to jūtu no Tevis, K. Es bīstos Tevis. Tev ir savs ass spriedums par visu. Es jūtu Tavu spēku. Tomēr – es rīkojos ar Tevi diezgan patvarīgi.

Pirms aizmigšanas.

Biju tik daudz prātojusi un apsvērusi savu pieķeršanos Tev, ka beidzot es it kā zināju – eju prom, viss ir nepareizi, nav nekā, nevar būt nekā, nav bijis nekā utt. Tas vienu laiku nebija arī sāpīgi, tas vispār nebija sāpīgi, tikai beigās es jutu tādu nogurumu, ka viss, ko es vēlējos, bija atļaut sev atpūsties pie Tavas sirds. Tā es šķiros no šīs dienas.

6. 4. 60.
trešdiena

[[Atsacīšanās, kas vienmēr jākopj kā grūti audzināma puķe, it kā mēģina uzdīgt. Un es viņu nemaz tik ļoti negribu redzēt.

Diena – viena, kas iekrīt kā daudzas. Nekā viņai nebija spilgta. Stādam kādam liku mēslus – ceriņkrūmam un gardēnijai, kas atkal aug. Pīles izgāja no sprosta brīdi – kā gulbīši. Pīles! Atsacīšanās mēģina uzdīgt, un viss tad ir bezjēdzīgi.]]

Pārlasīju vecu dienas grāmatu – tas ir ne vecu – apm. ½ gadu. Žēl ka es tad neuzdrošinājos rakstīt dienu pēc dienas. Man ir tik svaigas, tikko pagājušā piezīmes. Tās ir labas. Mākslas darbs tas ir vairāk, bet īstenības daudzuma, vielas kvantitātes tur ir mazāk. Un tas zudīs ar katru dienu. Atmiņa tomēr dzēš. Jā, tās ir skaistas lapas puses. Tur ir viss. Un viss ir tā, kā es domāju. Viss ir tā bijis, un viss ir tā arī tagad. Viņam ir grūt. Viņa akmens ir viņa sieva. Izejas nav. Gluži kā man. Un viņš pieķērās man tāpat kā es viņam. Tikai esmu brīvāka – tas ir, vientuļāka, un man vairāk laika domāt – tādēļ es ar visu to nodarbojos vairāk. Iegūstu vairāk laimes un vairāk sāpju. Viņš to asāk toties pārdzīvo tikšanās mirkļos. To jau es tagad redzēju. Tikko sākdama savus acumirklī aizkavētos darbus – manī iemirdzējās pārliecība:

„Mēs tomēr esam stiprāki par visu!
Mēs esam stipri! Mēs varam uzvarēt.” –

To es nedomāju, neizdomāju.
Tikai tā laimīgā apziņa – mēs esam stipri.

Vakars. Viss cauri. Tik 2 olu spaiņi! Mūžam tas pats – tik – olu spaiņi.

Skumja diena. Sapnī redzēju kaut ko no māmiņas. Neredzēju viņu pašu, bet kādam stāstīju – ka tas ir savādi, ka viņa dzīvo ar mani un viņa ir jau mirusi ilgus gadus. Un tad saņēmu zīmīti, kuru it kā mamma bija rakstījusi, aizejot atkal no manis – viņa tagad būšot uz skatuves. Murgi.

Murgi ir arī dzīve.

Tik daiļa dzīve. Tik krāšņi notikumi. Un tik gaistoši kā dūmi. Kā itin nekas. Kā dvaša, ko aiznes vējš. Tikai īstenība – tā, kas mums novēlēta – tā ir un paliek! Un ko mēs iesāktu bez tās?

Bet vai es nevarētu iet tur, kur es domās eju un kur Tu domās mani redzi ejam? Vai es tur nevarētu aiziet un Tu mani atrastu, un vai tas nebūtu vairāk kā dvaša, kas atraujas lūpām? Nē – nebūtu. Nebūtu vairāk. Tā zustu atkal, atkal – nākošā mirklī. Un kas nezustu – tā taptu mūsu nemīlēta, smaga īstenība.

Ak – K! Es tam neticu! Kaut ko mēs neprotam atrast.

Kaut ko neviens neprot atrast. Vai citi ir gudrāki? Nekā! Tikai tagad ar Tevi es visā pilnībā redzu dzīves illūziju starpību, viņu mijiedarbību un nozīmi. Tiešām nezinu – laimes vai sāpju ir vairāk? – Laime ir īsa. Skumjas ilgas.

Tu sastādīji savas skumjas labībā. Tā saaugusi kā mežs. Tā Tev daudz ko glābs. Ne visu. Ne visu.
Man jāstāda manas skumjas te šinīs lapās. Tās glābs kaut ko. Bet – ne visu. Ne visu!

Izgāju virtuvē sākt darbu ar olām. Un sāku norīt šo un to. Gribēju kafiju stipru. Vai varbūt vīnu. Man vienmēr liekas, ka es varētu gribēt vīnu. Un, kad es to iedzeru glāzi – tad tas dara smagu un nedod nekā. Kafija arī tik mirklim. Bet kā vajag? Nekā! Parasti nekā arī nav. Sapratu – ka es sāku plosīties. Ka viss tas, ko te rakstu un gaisos tvarstos – mani ir nogurdinājis, izsmēlis un pēkšņi – liekas pirmo reizi – es nesaredzu nekādu jēgu. Tas skāra kaut ka neparasti asi. Viss velti. Viss bezjēdzīgs. Kur glābties. Dod illūzijas vēl bērniem – tas viss. Cits viss bezjēdzīgs.

Nezinu, kas īsti tas bija, kas mani tā satrieca. Tas – ka dzīvē nav laimes. Ļoti vienkārši. Jaunība ir skaista. Daiļas dienas. Daiļas ilgas. Cerības. Un – tad nekas, cīņas, cīņas, pelni.

Zinu – vārdi un izjūtas mani nomierinās. Nieki nomierinās. Bet Tu nenoņemsies ar niekiem. Tava roka velk graciozas, bet noteiktas līnijas. Nav. Nevar būt. Tad nav. Tad nesatikt. Tad – mieru. To mieru, kas ir iejūgtā zirga miers. Jo cita nav.

Tev nav taisnība. Tas nav pareizi. Ar to vien cīņu neapmierinies. Cīnies divos laukos. Katras dienas un pāri par [..].

7. 4. 60.

[[Rakstīju dzejoli lielajā dienas grāmatā : ‘tie naktī netikās un dienā netiksies’ – Tie vārdi derētu. Citādi tur bija garš dzejojums, bet kaut ko nozīmē tikai man. Atvasarai vēstule nosūtīta. Austrai lield. karte.

Visi aizmiguši – klusums dzīvs!…]]

Man ienāca prātā to atzīmēt:

Pie Hau[sm.] biju vēl visa izbraukšanas satvīkumā – tikko vēl sakopta un iekšējas kvēles pilna, kas bija sakāpis sejā.

Tālāk braucot, viņš teica – „Atpakaļ braucot, iesim tur. Viņš pēcpusdienā svētdienās, ap šo laiku, nav mājās… ceļam pāri jābrauc. Nu – var jau arī iebraukt utt.”

Es nebiju nekādu vēlēšanos uzstādījusi tūlīt braukt. Viņam bija kāds iemesls nebraukt. Un tāds – ko viņš man slēpa. Citādi viņš nebūtu teicis tādu no gaisa rautu argumentu – ap šo laiku nav mājās svētdienās. Es neko sevišķu neteicu. Nekas jau nebūtu līdzējis, ja viņš negribēja, tad viņš nebrauktu. Cits iemesls varbūt arī nebija – es izskatījos vēl svaigi un labi. Tūlīt es to domāju. Žēl. Protams es daudz zaudēju. Tā viņš mani dancina.

Šodien tik nosūta tax. listes. Inesi izdancinājis. Ienākums 2560! Puse atliekot, tā citi saka. Tā tad 1200, gandrīz 1300 tīrs. Kur tas ir? Izkaisīts pa pakšiem. Protams – celts, gādāts! Bet kas tur ir sagādāts – lauza un varza! Vai tur ir tīras glītas celtnes! Elle! Un pie tam – ja tur sagāž 1000 mārc. un mums jāubago peniņi un jāskrien bez biksēm. Bet mana nauda un 7 gadu suņa dzīve un darbs tur iekšā! Nerēķināties ar viņu!

Neaizmirsti to! Bet es to aizmirstu.

Tātad – ņemt viņš prot bez kautrēšanās katrā vietā, katrā lietā un nekad nav domājis – vai viņš ko pretī dod? Zaglis un laupītājs. Tukšā Tu paliksi! Neviens vēl nav ņēmis un nemaksājis. Tikai tas man nelīdz, ka tu būsi tukšā.

Cik skumji. Man jāsauc par Tu – otrs, par ko es katrā ziņā tūlīt runāšu.

Briesmīga lapas puse – mana augšējā jaunā zobu rinda izbojā apakšējo – un tas notiek pāris nedēļās, kamēr zobārstam mani nav laika pieņemt. Šodien jutos briesmīgi par to. Ja viņš nevarēs apturēt to iekaisumu un deformēšanos, kas augšējās rindas nepareizības dēļ radies – es esmu bez saviem zobiem. Ak, negribas par to ne domāt. Šodien, cerams, pie zobārsta tikšu.

Nezin vai varēšu izbraukt abas vietas – vēstules un viss cits tad paliek. Bet lai. Jūtos nožēlojami. Man jāsaņemas, jo tūlīt nāks  5–6 vai vairāk pusslimas vistas.

Tā otrā pusē ir netīra lapa, ar dzīves mēsliem. Man netīk tur rakstīt un viņas ēnās pazudināt savas domas. Tas – ir netīrumu ēnās, ne dzīves ēnās. Diena šalc ar vēju un darbu. Nezinu, kā visam tikt cauri. Kā Tu teici? Pats salūsti. Nebēdā par sevi. To es redzu.

Stādīju labību, kukurūzu. Visu pilnu, visu, visu pasauli ar labību. Sēklu pie sēklas. Tas paņem ilgu laiku un piekūst. Vakarā viss sāp, nav nekā cita. Stādīju katru dienu, kad nelija. Lietū, kad mazāks, arī. Toreiz lija, lija. Tu atceries? Pirmā svētdiena bija gaiša. Bet – tad es vēl nevarēju pie Tevis iet. Un citas piecas pēc kārtas bija lietainas. Bet nedēļas vidū es arī nevarēju atrast pāris saulainas dienas. Gluži viena es nevarēju skriet. Tu zini, ko es Tev biju solījis. Tad es domāju – Tu negaidi vairs. Tu dusmotos, mani redzot. Es stādīju vēl, visu ar labību. Tad bija grūti domāt, ka man Tu būsi jāsatiek. Viss bija beigts. Ja nebūtu labības, es nezinu, kā to varētu izturēt. Es domāju – debess man nenāca palīgā Tevi satikt. Kaut ko tā aizliedza vai pārbaudīja.

Tad, kad es tevi ieraudzīju ejam, es pamanīju, ka tavā sejā ir tas kā agrāk. Un tagad, tagad, kad es Tevī raugos, Tu gribi postīt ārā savā sejā to, kas vēl nebija izdzisis. Tu biji gaidījusi visu laiku un nu Tu negaidīsi vairāk. Bailēs es skrēju pie Tevis. Un tad – bēgu. Es nevaru ņemt Tevi līdz. Ne saukt.

Tu pati atnāci uz brīdi.

Tu gāji manā priekšā, es redzēju, ka Tu uzlūkoji labību. Tas bija pirmo reizi tanī dienā, kad Tava seja bija maiga un Tava galva pacelta.

Es esmu licis rokas pie tās vietas zemē. kur Tu klupi. Tur ir tikai mīksta, nopļauta zāle.

Tu uzlūkoji vēl arī vēja dzirnavas. Tās manas jaunības vējdzirnavas. Tās stāv klusu tagad vairāk kā 10 gadu. Varbūt mans dēls reiz liks tām griezties. Varbūt nē. Varbūt nē.

Man tās griezās tagad, kopš Tu skatījies viņās. Tu gribēji iet tieši tur prom uz viņām. Bet bija jāiet citur. Tu biji maza manā labības mežā. No pleca Tev plīvoja sarkana liesma. Es nezinu, laikam tas bija lakats, jo Tavs tērps nebija sarkans, tas bija melns kā ogle. Tu biji kā maza ogle ar liesmu.

Vakaros, kad es nāku caur labību, vējdzirnavas krēslā griežas un lejā zem zariem plīvo kā uguns, es eju uz to pusi, skrienu aizvērtām acīm brīdi. Bet man ir jāiet mājās. –

Viss garām – viens un otrs brauciens. Zobārsts mierina, ka zobi kārtībā. Un – ja nebūs, raus ārā! Labs mierinājums. Es tomēr domāju, ka visai labi tie nav. Bet pašpaļāvīgāka es esmu un tas ir daudz. Ja man būtu nauda – es tūlīt pamēģinātu vienu citu zobārstu – man likās, šis dažā ziņā kļūdās. Bet – tagad jācieš, kā ir.

Nodevu dažas drēbes tīrīt. Bērnu drēbes. Nezinu, vai tā būs vēlams. Varbūt.

Nogurums. Kliedzu šorīt par 8 vistu tīrīšanu, kad biju redzējusi summas, ko te apgroza, un man jādzīvo par vergu. Bez kādām manu interešu rūpēm. Smieklīga ir mana padošanās. Riebīga ir tāda dzīve. Absurda.

Kad man grūti – es domāju par K. Viņam arī grūti. Un nav dzejas. Bet, lai cik labi tas arī nebūtu, zināt kādu, par ko iedomāties grūtā brīdī – šī iedomāšanās vien tālu nenesīs. Vajag dzīvi, vajag dzīvu cilvēku, dzīvu vārdu, uz ko paļauties, ar ko dalīties. Ja K. nedomā nemaz tā – tad man tas jāaizmirst. Un laikam tas ir pareizākais. Viss jau ir noārdīts, varētu būt draudzība. Bet – tā nevar laikam izaugt. Viss tas jau ir bijis tikai joks. Tikai maigs dzīves joks. Kāds to novēro, skumji smaidot. Kaut kas iegūts. Protams. Daudz. Daudz. Bet īstenība plūst un plūst kā palu upe, un visam jāpazūd no viņas ceļa.

Man Tevis vairs nav daudz.
Tik ēnu spēle.
Sen 
Nakts vien pie manis.

Spalva neraksta.
Jāiet gulēt. Jāstrādā. Jāiet gulēt. Cik lieli vārdi. Tie valda un valda.

Tur vējdzirnavu spārni griežas
Naktī. Koki lejā teku slēpj
Un sargā mīlestībā liegi.
Tur tēli iet, kas dienā netikušies –
Kas naktī netiksies, tik sapņos,
Satvērušies kā bērni rokās,
Slīd zem kokiem, kur zari
Teku mīlestībā slēpj.
Vējdzirnavu spārni griežas,
Laiku bijušu ar nākamo jauc,
Kā lapas dzeltenas un zaļas
Vējš jauc un tekā klāj, kur divi,
Dienā netikušies, naktī netikušies,
Pusnomodā iet.
Nakts viņu sejās tumst, plecos
Dienas kvēle plīvo kā liesma lēna,
No viena otru skar.
Labība šalc maigi, ar dzirnu spārniem
Sapinās. Teic spārni vārpām –
„Gaidāt tos, tie klejot grib
Zem jūsu šalkšanas, tiem prātā
Laimes jūras, laiku mūžības.
Gaidiet tos un sedziet maigi.
Tiem vairāk nav kā mēs un jūs,
Dzīvo tie no mūsu valodas...”
Vējdzirnavu spārni griežas diendusā,
Tie gandrīz rimst, bet tomēr
Neapstājas. Stiebri labībā zūzo
Un mazliet strīdas ar cikādēm,
Kas skaļāk tīko triekt,
Labība tās aijā, apklusina.
Jo garām iet, kas naktī
Netikās un dienā netiksies, tik
Viņu domas iet, vienotru atradušas
Zem saules spožās gaismas,
Kas dreb pār kluso stūri,
Kur izpļauts ceļš starp stiebriem
Plats kā Elīzejas lauki.
Pār to no augšas laipni
Vējdzirnavu spārni māj un
Ēnu mijas sūta kā viļņus ezerā
Diendusā, kad gaiss tā dreb
Kā rokas tiem, kas naktī netikās
Un dienā netiksies,
Tik viņu domas iet (rokrokā)
Diendusā, kad zūzo stiebri labībā
Un vējdzirnavu spārni gandrīz rimst,
Jo vārpas tiem ziņu dod:
„Gaidiet tos, tie iet zem zariem
Tur, kur jūsu ēnas krīt pār
Sauso taku, un tur apstāsies.
Tiem prātā dzīve mūžīga
Kas sanot dus...”

8. 4. 60.
Piektdiena

[[P. aizveda Dzidru uz busu, un pa to brīdi jutos laimīga. Viņa tuvums pārvērš mani akmenī. Cita tuvums auglīgā zemē. Ko es tur varu?

Dzidra aizbrauca pie Ineses. Mēs ielūgti uz vakaru pie Rutenbergiem. Ļoti negribas iet. Labāk uz filmu. Bet laikam jāiet būs. Nokaitināju kungu. Kā parasti! Vakar dzejotais šorīt ļoti patika un pierakstīju vēl trešo tēlojumu – rītu. Dienvidus un nakts jau bija. Kaut es K. varētu vēl satikt tādēļ vien, lai es tā varētu rakstīt. Šinīs dienās ir izmantots katrs sīkums. Kā vējš rudzu druvai, kā Miķelsone to saka, tāds viņš man ir auglīgs. Viss pārvēršas vārsmās.]]

Diena vēl nav modusies
Nakts segta saule dus
Vārpas galvas ir noliekušas
Tad īsu brīdi vējdzirnavu spārni
Vārpas ir apklusušas
Norimušas ir arī cikādes
Viņās. Brīdis ir pirms rīta gaismas 
Kad vējdzirnavas spārni mieg
Un mirkli mierā stāv, – kluss
Noskūpstīti, kā tie...            *pāri otrā l.p. turp.

Patīk vakar vēlu uzrakstītais. Sēdēju un nogrimu tanī pasaulē, kas kā nekā tur atspoguļojas vārdos. Pārdzīvots? Tā saka, vai ne. Jā, tas ir pārdzīvots. Tas ir dzīvots, tas ir tas, kas bijis visas dienas esence un vakarā pirms aizmigšanas, uz rokām galvu atspiežot, vienīgais bijis, ko dzīvot – un tad spalva ir klusi gājusi tam līdz. Palīdzot radīt to pasauli, kurā dzīvot, un palīdzot atcerēties to, kurā bija dzīvots.

Tagad ļoti gribētu uzrakstīt vēl ‘rītu’ kad dzirnu spārni brīdi dus. Bet nav laikam tas laiks. Sāku jau – bet – nevaru būt netraucēta. Neesmu pat viena, brokastis ēd otrs – nelaimīgais, kas man piesiets. Šorīt domāju, kas jāsaka par visu to –

Laime ir miets, pie kā mūs piesien
Mēs rokas tai pretī izstiepjam
Mēs apskaujam brīvē un piepildījumā
Un tad – atrodam sevi pie mieta.
Sitamie putām uz lūpām ap to
Krītam zemē izvalbītām acīm
Kā teļi piesieti.
Viss zūd un nīkst un mainās
Viss viļņo kā jūra liela, varena aizviļņo.
Mūsu miets stāv. Viss nāk un
Iet – mūsu miets neaiziet.
Tas ir pastāvīgs un mūžīgs
Bez spēka mēs
Varam nokrist tā vārgā ēnā
Viņš droši ir tur.
Mums nav ko bēdāt – ir kaut
Kas mūžīgs un nemainīgs.
Pievāc mūsu atliekas.

{* turpinājums?}

Bet šķirti nav
No dzirnu spārniem rīta krēslā
Lāses rit. Skūpsts sāpīgs bij
Noderīgs un dārgs.
Pa dzirnu spārniem tas rit
Spārni mierā stāv
Vārpas nekustas
Cikādes ir apklusušas.
Tie rokas viens otram uz pleciem
Liek, dejo tur pāri, kur rīts dus.
Maigi līkstot soļi satiekas
Ne Tu ne es, nakts gaismas nes
Skats skatā dus
Mājokļus dailē rod
Kas naktī netikās un dienā netiksies.
Kopā dejodami dzied un ausmā zūd.
Rīts liesmas liesmas lej
Pasaulei dzirnu spārni mostas
Vārpas stipru roku gaida šalkdamas.
No izkapts krītot tās aizskar krūtīs
Saulē sviedros karstās – kas raud un dzied –
Mūžu dzīvodamas mirdamas.
Kaislība lai cik tā liela
Spilvenos tā ātri nosmok
Tik jā kalnus stumdīt liek, tā
Pieaug krāšņumā.

Visu dienu vēji šūpo saulē zarus. Kam tas aijājums bez gala? Visu augu saules diena? Šūpo Tevi visu dienu manas krūtis. Stipras tās, kā vilnis jūrā, kuģus šūpo. Kam to šūpojums bez gala, gadu simtus gadu gadā? Kam mans šūpojums bez gala visu garu, zaļu mūžu?  

Dienvidus kvēle nāk ar klusumu mēmu.
Vīstot lapas brūk. Ziedi kar galvas
Nopūta grūta un salda visam pāri plok
Dienvidus kvēlē mēmā, lūpās dzeļ
Lūpas nu slāpstot slāpst ka atdzerdamās
Veldzē nav veldzes līdz maigums nāk
Un kvēle zuzdama stājas.
Mazas rozes man logā čukst
Sīkrozītes asas.
Skūpsts lūpās vēl
Bezcerīgs. Pumpurs kas neatveras
Ko vēji per.
Gaviļu zieds, ko viņš slēpj –
Skūpsts lūpās vēl.

Ir pusnakts stunda
Lauž dzīve lauzdama
Vēl naktī vēlā.
Ja vieglā brīdī pietiek sevis
Ir grūtā – palīgā jāsauc.
Zināt vien ka dzirdēs
Pietiek jau.
Tas palīdz iet
Ja arī vairāk nav
Tik zināt, vēl tādā tālumā
No otra esi, ka sauciens
Tavs ir sadzirdams.
Kaut nenāktu neviens.

Visu nolieku pie malas, vārdus, domas.
Tuvuma tik mazliet vajag. Zināt to,
Ka rokās galvu svēris nīksti arī Tu.

Šovakar kā vilkacis un zaglis
Tavai mājai pielaužos
Logos smagi guļos.
Rūtis žēli tinkšķēdamas
Ieplīst. Uztrūksties no miega
Bailēs plati vēris acis klausies.
Sirds rit smagi gaidās briesmīgā
Un gaidītā: lai viss reiz brūk
Un sajūk, deg kā sērs
Lai neprāts kliedz no prieka – viss pelnos kūp ko glabāji un
Svēri ar savu dzīvību un dienām
Gadiem, gadiem...
Bailēs gaidi briesmīgā
Sengaidītā, kas nāks
Kā sodoma un gomora.
Šovakar kā šakālis es saucu
Dzirdi vien un bailēs drebi
Līdz gļēvulības vaļā tiec
Tas nebūs viegli. Bet –
Vēl nakts ir gara.
Es Tavai mājai pielaužos
Kā vilkacis un zaglis.
Gaismu dzēs! Man tavas
Kvēles slāpst kā Tev
Slāpst manas. Nāc.
Tava ir karstā dzīvība
Un mana.

9. apr. 1960

[[Bijām uz filmu ar Deb. Kerr. Mazliet stiepta, vecmodīga. Diena zaudēta nemierā, naidā, sīkumos, bez jūsmas, bez domām par K. vai ko citu gaišu. Jūtos tukša, izsmelta – kā teic – atstumta – atkal viss jāizveido pašai, ko iekārot, par ko domāt, ko darīt, kur sevi likt. Ja neko ‘neizgudro’, tad tīri olas utt. un topi dzīvnieks. Nekas te nenāks ar kādu ierosinājumu. Katrs gaišāks brīdis sev pašam jāuzbur un jāizkaro. Esmu nogurusi, 2 vakari ļoti vēlu – bet gulēt negribu. Tomēr jāguļ. Inese nebūs lieldienās. Neviena nebūs.]]

Bijām pie Rutenbergiem. Man negribējās braukt. Bija labāk, kā cerēju. Bija kāda holandiete no Brisbanes, viņa bija silta kā roze.

Pašās beigās notika tā, ko es zemapziņā paredzēju – mēs sākām sūdzēties viens par otru. Es par dzīvi. Viņš par mani. Un tas – ja kāds gribēja redzēt, pēkšņi saskrēja gluži traģiski. Es zinu, ka aizrijos ar vārdiem un pārvērtos sejā. Es pēkšņi būtu varējusi vai kliegt, es tikko noturējos no histēriskām raudām vai kā tamlīdzīga. Es nevarēju runāt neko prātīgu, lai aizstāvētu sevi. Lai atbildētu R. kundzes jautājumiem – vai es ko varētu darīt, lai pelnītu citādi maizi?

Un viņš runāja bāls, pārvērties arī – ka es negribu ne to, ne to, ne to darīt, ka es nevaru un neprotu absolūti neko. Tas nekrīt svarā, ko visu. Briesmīgs bij viņa bālums un runāšana – aizstāvēšanās uz dzīvību un nāvi vai cīņa – uzbrukums uz dzīvību un nāvi. Vai mums šī cīņa vajadzīga? Vai viņam tā tik ļoti vajadzīga? Laikam. Ja es pierādu savu vērtību tad viņš grimst. Tā viņš domā. Bet tā tas nemaz nav. Taču to neviens viņam nevar iestāstīt. Viņš var glābties tikai aiz manas nevērtības.

Izslaucu govi, dienas darbi pamazām iet uz priekšu un apēd dienu. Pamazām es tos padaru vienu pēc otra un, kā nelāgu vagu dzenot, gar malām paliek netīrumi, netīrumi. Trauki netīri, veļa, gultas nesakoptas, logi aizsērējuši, pa vidu mazi padarāmie darbi kavēti – kā suņu barošana. Tik pīles ir no rīta jau kārtībā. Viņas ir jau nedēļu te, bet mājas viņām vēl nav. Gaidi uz dēšanu!

Liekas, viņš arī vairs visu nevar paveikt. Viņš ir apkrāvis sevi kā kurmis ar zemi – ar visādām mantām, darbiem, ko grib padarīt citādi kā visi citi, ar savu niknumu savus dzīvniekus sabendējis – vistas ēd cita citu – tur viņš dzīvo, tās ķerdams, tām kājas izlauzdams, tās pērdams, knābjus griezdams, kamēr tās ir kā kropļu bars. Gaiļi izrādās, un jaunie cāļi bija tā apstrādāti, ka nevarēja ēst. To atradis, vienā dienā priecājas – nu dēšana jauniem dubultosies – jo viņi varēs ēst! Visur ir koki piemētāti, zālē ieauguši – tie satrunējuši, tos cērt malkai. Kādēļ viņš nelieto zāģi? To es nevaru saprast. Augļu veikala atkritumi jau ieslēdz visu apkārtni – sapuvušo afelsīnu klājs ar mušu bariem pāri, čūskas lied klāt. Elle! Mūdžu midzenis! Kaut es tiktu pie naudas, kaut es kaut kā varētu atsvabināties. Mēs ejam uz postu. Bet lepna mašīna un traka skriešana – tā nu arī čupā, un tā vietā, kur citas ģimenes viegli £25 iepirktu svētku iepirkumus, katram lai kaut kas tiktu – mēs lāpām mašīnu.

Esmu nogurusi, un man riebjas te kustēties un atdot spēkus. Bet es to daru, daru. Netīrs ir viss. Rokas man kā vāles, salīdzinot ar citām sievietēm vakar – kauns. Cel un nes, un stiep, un slauc, un mazgā.

Negribu viņu redzēt, ne kliegt vairs, ne runāt, ne lūgt, ne prasīt. Tikai noiet no ceļa. Es savu dzīvi viņam nolieku par velti. Viņš kļūst tikai ļaunāks un more mixed up? Riebīgi to zināt. Riebīgi slīdēt lejup, lejup.

Lai ir aizsērējuši logi un neizkrāmēti plaukti – lai ir! Es tomēr lasīšu kādu rindu. Spēlēšu kādu lapas pusi, rakstīšu te. Un raudzīšos kalnu daiļumā, kaut kur vajag būt tiltam, kā no šejienes iziet. Un viņu es nevaru iznest. Viņam jāiet pašam. Riebīgi.

Un Tu? Tu esi tādā pat ķezā? Cerams, ne gluži? Kas varētu būt tik nelabi? Viņa ir maiga, kaut kas ļoti maigs bija sejā. Nevar būt nekas ļauns? Vai nē? Kādēļ Tu eji tā, it kā Tu pats sev uzrautu savu galvu ar iemauktiem augšā, lai tā nenokarātos kā nopļauta lejā? Kādēļ, Tu ej tā, it kā Tev visas pasaules kauns būtu jāslēpj, savos plecos nesot? Nezinu nekā vairs par Tevi. Nav kur pieķerties, ne glābties, ne kam ticēt.

Bija tik grūti nest riebumu un naidu un just, ka ar to nospiežu ‘savu dārgo’. Tā ir briesmīga, šī sajūta, ka es viņu nabadziņu nospiežu ar saviem iekšējiem pārmetumiem! Es! Kā māti viņš izdzina no saprāta! Kas izposta manas gara dāvanas, aizliedz visu, kas man nestu prieku! – Es viņam daru grūti! Viņš nevar skriet apkārt un dziedādams bendēt mani un vistas – viņam tas jādara sliktā gara stāvoklī – jo mani pārmetumi viņu nospiež, mani noklusētie pārmetumi. Tie vienmēr ir lielāki kā neprātīgi izkliegtie.

Tā – tagad viņš ienāca pie manis ar savu lielo dāvanu – sevi, vīrieti! Par ko sievietes maksājot. (Laikam maksājušas arī viņam.) Šoreiz viņš bija all right – tas ir dzīvnieciskākā, kailākā plāksnē kā jebkad.

Un man pēc tam ir atkal citādi smagi. Man liekas arvien biežāk, ka viņš nelaidīs mani vaļā līdz beigām. Ka es nevarēšu atpinķēties no viņa. Ka man būs tādā postā un tumsā jāiet no šejienes, bez mīlestības, bez tīras kaislības, bez maiguma. It kā es būtu salaulāta ar vērsi. Un ja es beidzot varbūt tikšu brīvībā – kas es vairs būšu? Vecums negaidīs. Viņš ir gaidījis un gaidījis! Netīra lapas puse. Kā lai turpinu! Laiku! Brīvu laiku! Lai es mazākais ko varētu uzrakstīt.

Ak, K. Es zinu, ka nav ceļa.

Bija jāatstāj šī lapa uz mirkli – biju ārā iekurt uguni – un redzu to, ko jau vairāk dienas: vesela nedēļa aiziet, bet pīlēm nevar sataisīt mājvietu. Stundai darba. Bet neliek pirkstu klāt. Aizkavē manu lietu, cik vien iespējams. Varbūt viņas nobeigsies, līdz sāks dzīvot, un tad viņš būs no maniem nodomiem vaļā.

Tā tad K. tomēr nav taisnība tas, ko gribēju teikt. Mums jāatrod ceļš. Mēs nevaram visu mūžu labu sirdi ziedot ļaunai, mūžīgai patmīlībai – kas Tevi iznīcinās līdz saknei, par to ne brīdi nedomājot, ja tikai tas kaut kā būs viņam patīkami. Laikam to varēs sev atgādināt vēl dažus mūžus – un tomēr nākamā brīdī to aizmirst – ticot viņu labojam.

Rūgtums sagrābis
Kā no sērmūkša ogas
Velna sula asinis bendē
Kausē domas mūžīgais ļaunais
Atņem pēdējo mazumu dzīves.

JJa no kafijas var saindēties – tad šodien man vajadzētu būt galā – esmu dzērusi bez prāta. Ja man Dzidra te nebūtu – es aizietu pirmā dienā un ne ar kādiem suņiem viņš mani nesadzītu. Es tikko valdos šīs dienas, kad Dzidra prom. Kalpot vienam ērmam.

Man jāsāk rakstīt stāsts rakstn. dienām.

Bet laikam es te nevarēšu. Vilks viņu būtu rāvis uz kādu laiku! Bet tas nenotiek. Viņam jābūt mūžam klāt. Pag. gadā kā uz pestīšanu cerēju uz to mandeļu operāciju – varbūt mēnesi! Viņš teica. Varbūt 2 ned. es domāju! 4 dienas laikam bija. Vai ne pavisam tīras un veselas.

Šodiena ir par traku. Tāpēc varbūt ka vakar dabūju redzēt brīvus cilvēkus.

Cepu baltmaizi – ogu maizi Dzidras saņemšanai. Tāpat laiks ir pagalam – piepildīt tad to pavisam.

Pēc filmas. Plkst 12 naktī.

Nogurums un negribēšana iet gulēt. Smagums. Nedomāju par K. Nezinu, ko domāt, un pietrūcis iztēles spēka. Es nekā neatceros, ko iekārotu. Smaga esmu. Tāda, kādai būtu jābūt vienmēr – veca, bez muļķībām. Nē – vēl neesmu pietiekoši tāda arī šodien. Vēl nīstu, niķējos – ne dienu neesmu tāda, kā vajadzētu viņam te.

Atstāj dienu nesatikto
Naktij piespiedies
Glabā ziņu tā – maigu, labu
Ņem no tumsas sev to
Aizej kur tā sauc
Klausi ko tā stāsta
Tici tam, ko viņā dzirdi
Dzīva tā un dārga Tev
Dienā neatrasta
Naktī māņos nāk
Māņi labāki
Tiem vairāk patiesības.
Nav patiesība taustāma
Ielogojama pie naglas kārt
Kā drēbniek diploms
Smalka, vāra, īsi pazib tā
Patiesība sapņos dzīvo
Māņi pirkstos paliek
Īstenību tverot.

Es Tevis nesaucu, nevaimanāju
– Tu nāc. Nu tu nāc.

10. aprīlis 1960.

[[Cīnos ar pelēcību. Viss aizklāts kā ar pelnu maisiem. Darbs tikai. Un mūžam tas cilvēks, ko es negribu! Mūžam klāt, mūžam jāredz un jācieš. Nezin kā gan no prāta neizeju? Cik pēdējā laikā to šausminoši izjūtu – mūžam ar cilvēku, ko nevar ciest, ko agrāk, brīvs būdams, nelaistu pa durvīm iekšā. Bet reiz ielaidu – un te nu ir!]]

Svētdiena. Saule, mākoņi lēni šķiras. Maigums un laipnība. Laipnība līst no debesīm. Es maļos kā kurmis alā. Smiltis birst un krīt. Nestāv sienas alai kārtībā. Smiltis brūk. Netīrs, netīrs viss. Ārā tāds lērums ap vistu šķūņiem, ka tur drīzi nevarēs cauri tikt, kastes, koki, visādi krāmi visās malās, viss pēc būvēšanas kā mests un sviež tik klāt. Bet zāles un krūmi aug.

Man virtuvē, dzīv. istabā – visur olu lērums. Un visi kakti pilni lupatu un nezin kā. Trauki nemazgāti. Tos gan tūlīt nokopšu. Tomāti no kaimiņiem sanesti – vajadzētu pudelēs salikt, savārīt. Veļa netīra. Kad visu to izdarīt? Aprakt pilnīgi sevi? Nedrīkst! Džemperis Inesei jāada. Viņa jau gaidot, man nav sākts vēl. Vakar ogu maizi izcepu. Šorīt mēslus uzliku ceriņkrūmam, dažas narcises iestādīju jo tās uzdūrās pašas uz lāpstas. Pīles baroju. Govi slaucu. Sīkumi, sīkumi. Ilgojos tīrākas apkārtnes. Smoku nost. Vienu, divi dienas, ja paņemtu veco Tedi, lai nokopj, uzrok, apgriež, apdedzina – būtu viss kārtībā. – Bet? Par kādiem līdzekļiem? Viņš nāk…

Pēcpusdiena.

Visu dienu ir brīvi brīži, un es ar tiem nekā nevaru iesākt. Tie sadrupināti. Nekur liekama diena. Līst. Bet varētu līt. Tas man šai dienai nekā neatņem. Viņā nav ko atņemt. Stāsts jāsāk. Un nevaru. Vai es maijā tikšu prom? Kaut kā man tas jādabū. Citādi – ko es lasīšu jūnijā? Ak, Dievs – kāda diena. Bez satura. Sapņi ir izsīkuši. Jāapklust. Un cita nekā nav, kā tie. Man jāmeklē atkal kas. Man jātiek [no] viņa vaļā!

Es mirstu – un nevienam nav gar to daļas. Neviens nedomā – ka tas kas sevišķs, ka tam tā nevajadzētu būt.

Bet ir cilvēki, kas lasa, ko esmu uzrakstījusi, un tie negribētu, lai es mirstu tūlīt. Tie gribētu – lai es vēl ko uzrakstu. Zināms – to var izdarīt citi. Bet Pēterson kundze negribētu, lai es nomirstu, lai es mirstu – un tomēr viņa nekā nevarētu līdzēt man. Bet man vajadzētu tikai mazliet naudu un jau es varētu drusku glābties. Es vārtos kā striķa gabals sētmalā. Nē – man jāraksta lai ar kas. Un šovakar jāsāk džemperis adīt. Jo kad – kad es visu padarīšu. Ja Dievs man dod tik daudz jaunības un spēka – vai es tiešām to nevaru izlietot?

Man gribas prozas. Es par daudz (nu ne par daudz), bet diezgan – esmu pļāpājusi dzejiskā gara stāvoklī. Visa dzejiskā jušana arī ir cauri. Varētu stāstīt gari un skumji – bet to nevienam nevajaga, ko man gribas stāstīt.

Es gribētu mājiņu liela ceļa malā, kur var redzēt vējdzirnavas. Vai arī tikai gandrīz redzēt, zināt, ka turpat netālu tās griežas dienā un naktī. Man būtu tur viegli dzīvot. Varbūt arī nebūtu. No dzirnavu griešanās gaisā vien nevar dzīvot. Jeb var? Es domāju – ja jāvar, tad var. Ar dzirnavām vēl arvien ir labāk kā pavisam bez tām.

Bet – ne to var, ne tas būtu labi. Ja dzīve būtu 100 gadus vēl – tad gan. Droši es gribētu trīs gadus skatīties dzirnavu spārnos un dzīvot laimīgi.

Tukša diena. Lietus diena. Dzied kāds skaisti radio kādu valsi. Daudz valšu šovakar. Gribas dzīvot. Es neesmu dzīvojusi. Nolikta jau 19 gadus bez prieka. Neko nedeva – ne dejas, ne dziesmas, ne kalnus, pilsētas. Tikai darbu, greizsirdību, ikdienu, šaurību. Kur vairs dzīvot. Kā vairs priecāties?

Tikai dzirnavu spārni vēl griežas. Arī tas kas ir. Bet – vai tas arī nav jau garām?

11. 4. 60.
Pirmdiena

[[Briesmīga diena. Kopš man nav ko domāt par K., sākas vecā trakošana. Viņš bija miers. Bet, ja viņa nav te – jā, es nevaru dzīvot no nekā. Man vajag kaut kam pieķerties dzīvam. Biju līdz Wyongā. Pelēks un tukšs. Tikai ceļš skaists ar mākoņiem gaisos. (Kur gan citur!) Kaut kas jādara, lai tiktu prom. Bet kas? Ko pārdot man nav. Maijā – kad Inese būs te, man jāskrien kaut kur prom. Ja Simmonds varēja dzīvot mežā, vai es nevarētu?]]

Saule un maigums – bet ne manī. Esmu iznīkusi pēc ceļa ārā – tā nav, tā nav. Sākšu Ineses džemperi. Jādara tik daudz. Ar to pašu plecos – ar to pašu kravu.

Kas ar draugu – vai es maijā nevaru tur aizbraukt? Varbūt – dabūtu par velti brīvdienas? Bet vai varēs rakstīt? Uz to viesnīciņu jau nav ko gudrot – naudas jau nav. Un nebūs.

Bet vai draugā varēs rakstīt? Varbūt varētu. Vai tai viesnīciņā būtu labāk? Visas vietas vienādas, kur netraucē.

12. 4. 60.

[[Tā vietā, ka stāstītu veselu grāmatu garu stāstu – tukša lieldienu karte, K. ar fam. no D. ar fam.

Es gribu savu mājiņu, no kuras var redzēt vējratu gaisos pāri koku galotnēm! Ļoti maigi tas izskatās kokos. Un vai es reiz vēl dzīvošu mājā, savā mājā? Ja arī tā būtu īrēta telpa – bet mana māja? Es domāju diendienā par savu māju. Pēc 19, 20 gadiem mani varētu atkal ielaist savā mājā – kur es nejustu tā klātbūtni, kas man atņem katru brīvības, prieka, miera un drošības sajūtu. Pēc 20 gadiem. Tas būtu ievērības cienīgs brīdis. Lieldienu nedēļa. Beidzot ir tik tālu aizdzīvots, ka zudis ir viss – pavasars, pūpolsvētdiena, zaļā ceturtdiena – Lieldienas. Tikai vārdi tie. Šo jēdzienu vairs nav. Bet jēdziens par māju savu vēl ir.]]

Briesmīga, izmisusi, ārprātīga diena.

Šķiet, arvien tas vēl pieaug, kas it kā vairs nevarētu pieaugt – mana miroņa dzīve. K. to tomēr apslēpa. Ar viņa tuvumu es varēju paciest visu. Un tā dubultdzīvē es varētu dzīvot. Bet viņš nav tai nogatavojies. Šķiet bija – un nav vairs. Šodien pavisam cietumnieka psicholoģija. Ar to es nekur nevaru tikt. Tai es nedrīkstu padoties. Tad labāk tūlīt ir vietā meklēt citu tēlu, dzīvu, ko nolikt K vietā. Tas ir rūgti. Nu labi – es varētu mīlēt ilgi, visu mūžu, ja – ja es varētu. Es laikam nevaru. Ja es dzīvotu jaunā mājiņā, pēc sava prāta. Stādītu puķes, spēlētu, zīmētu, lasītu, sagaidītu svētkus, viesus utt., tad es varētu? Nezinu. Tagad es nevaru. Mana īstā dzīve nav reāla. Es to nevaru nedrīkstu pieņemt reālu, īstu. Man jārod spēks to turēt par neesošu. Tad otrai dzīvei ir jābūt reālai. Manas illūziju dzīves pamatā ir jābūt mazliet realitātes. Tikai mazliet. Bet kaut kam arvienu ir jānotiek. Man jāskata un jājūt dzīvais cilvēks palaikam. Pilnīgi iedomu tēls vien tas nevar būt, tad tas nespēj iznīcināt manu īsto dzīvi un ja to nevar – es trakoju, es nevaru dzīvot.

Man jāgādā kaut kur nauda, ar ko maijā aizbraukt. Uz nedēļu. Varbūt tas ko līdzētu.|

Bieži man liekas, ka laulība ir visabsurdākais iestādījums cilvēku vidū. Ja viņā ieviešas naids – un ļoti lielā procentā tas ieviešas – tad tas ir kaut kas, ko cilvēks ne ar Dievu, ne Vellu nevar iznest galā.
Uzticība ir noziegums – iznāk tāda axioma. Tāda patiesība. Nu cik tālu tad var iet – ja tāds absurds ir patiesība. Bet tas ir.

Mans vislielākais noziegums, kas mani sāk mākt dienu un nakti, ir tas, ka es tik ilgi esmu bijusi uzticīga. Nav nekā tik cūcīga pasaulē kā laulība. Tas ir viss!!

Nē – man nāk miegs. Esmu nogurusi.

Likums ir tava nāve
Bet tu turies pie viņa izmisis
Jo, lai arī tavs ienaidnieks,
Viņa vārds ir vienīgais kas ir drošs
Ko tu atrodi nekustīgu
Un pieķeries pie tā glābiņam
Viņš ir tava nāve.
To tu arī zini
Tomēr tu labāk mirsti ar to
Kā dzīvo bez viņa
Krist chaosā –
Tas ir šausminoši
Un tad arī tu kristu pats bez baiļu
Tev ir tās bailes, ka tu grimsi kā kuģis
Tik plati, ka citi velsies tev līdz
Bet tos tu gribi (redzēt) zināt dzīvus.

12. 4. 60.

Dzidra piecēlās ar galvas reibšanu, svīšanu, nelabumu. Tagad temp. ceļas. Guļ, dzer tabletes. Vakar teica Robina, ka Corola slima ar flu. Kungs teica vēlāk – „Kad viņa nav ar flu? Nav tādas reizes, kad viņai nav flu.”Neteicu neko, ko tas līdzētu. Šorīt Dzidrai tāpat. Kaut nu ātri tiktu cauri. Rītu gudro katrā ziņā iet uz skolu, jo ir ‘skolas dancis’. Maz cerams, ka varēs iet. Kaut tik līdz svētkiem tiktu kārtīgi vesela.
Ceru – ka tam jāiet droši un bez sarežģījumiem – vienmēr viss jāizcīna spēcīgi, droši un ātri. Nabaga Dzidruls – skolas dancis!

Nesen domāju, ka nu iet ilgu laiku gludi, bez slimošanas. Pieminēju diezgan bīstamās un smagās Ineses slimošanas reizes un priecājos, ka patreiz viss labi. Un nu – klāt ir. Bet jācer – tas sīkums tikai. Tādi citur gadās jo bieži.

Pēcpusdiena. Laiks piemācies. Un rit un rit. Dzidra 36.8m ne par traku. Varbūt necelsies nekas.
Domāju par mājiņu, savu, kur varu būt tā, kā es gribu, ja arī tā nebūtu gluži mana mājiņa, ja arī es to īrētu… Domāju par mājiņu, no kuras varētu redzēt ūdens torni. Nieki. Ja reiz es tikšu kādā citā mājiņā – tad nedomāšu par vēja torni. Tā tas arvien ir. Kad mēs aizsniedzam vienu iekārotu lietu, otra tanī laikā ir mirusi, mēs to vairs neiekārojam. Tagad es iekāroju savu mājiņu, no kuras var redzēt vēja dzirnavas. Varbūt es mājiņu reiz dabūšu – vai savu kaktiņu kādā mājā – bet uz ko es tad gribēšu skatīties – Dievs to zina. Ja man kristu lielais vinnests – man ir viena loze, ja nav pazudusi – jūnijā būs izloze – ja man kristu auto. 1350 vērtībā tas esot. Es to pārdotu. Un nopirktu savu mājiņu. No kuras var redzēt vējdzirnavas virs koku galotnēm. Es tur audzinātu pīles. Zīmētu. Rakstītu. Iztiktu ar ļoti maz – lai man laiks ko labu uzrakstīt. Un tad viss būtu citādi. Es te negribu. Es aizeju bojā, bez kā es varu izcīnīt savu cīņu un visu kaut cik piepildīt, kas man jādara. Bez palīga es nevaru. Ja vēl tas, ko uzrakstu, ienestu kaut cik naudas, tad varbūt es varētu izcīnīt. Bet padots iznīcībai bez palīga – es nevaru.

3 ½ gadi! Es nevaru! Tas ir kauns un grēks, ka man te jānonīkst.

Klusums, nakts, circenis dārzā.
Circenis mierina, mierina.
Saka lai neklausās suņu gaudās,
Stāsta trilleru balsī,
Ko jau stāstījis visu vasaru
Tikai nesaprotu to labi.
Ausij tīkama viņa stāstīšana –
Arī to nesaprotot nāk miers.
Cerību nesaka circeņa trilleri –
Nav jau ko cerēt vairāk par labu
Vairāk par labu, par to kas ir naktī
Klusums, siltums un dziedāšana.

Vajag izlavīties 
Un projām iet.
Tumsa pašķirsies
Ceļš īss liksies
Raudzīties vajag debesīs.
Kad naktī iet.
Nakts ir tumša zemei tuvu
Debesīs tā blāzmot blāzmo
Gaišums māj vistumšā naktī.
Ceļš ved droši dienā gulies
Pakalnos un tiltos, mežos
Vajag izlavīties.
Vajag iet.

13. 4. 60.

[[Rutenb. māja bija mazākais tikpat nekopta kā mana. Tātad – nemirst tādēļ! Bet jāmirst ir, ja ir grūt tādēļ. Vienu gaišu vārdu?! Ko?

Dzīve vēl kveldē seju…!

Kurā laikā es vakar te rakstīju, ka nepieminēju, ka Dzidra skaitījās slima? Baidījos, vai nav flu. Bet laikam tikai pēcmenstr. vājums. Šodien skolā un tagad uz dejām. Man žēl, ka neaizlauzos uz kino Wyongā – varbūt satiktu K un latv. Pēdējos noteikti – bet tas maz svarīgi. Pīles ir īsti mīluļi. Pīļu tēvs runādams raugās virsū, nāk klāt pēc barības. Jau [divreiz] biju pie Rutenbergiem mācīties, kā tīrāmas vistas. Skumja diena. Puķes zied dārzā. Jāstāda margrietas – nezinu kur? Kas viņās raudzīsies? Tik es pati, un no tā ir vieglāk. Kādos māņos mirst dienas!]]

Viņa ieraudzīja viņu pāri laukumam nākot. Acumirklī tas bija prieks, redzēt viņu, tad bailes atkal. Grūti bija mazo brīdi, kopš viņš pāries laukumu, būs klāt, un viņa redzēs, vai viņš nedusmojas. Viņa aizgriezās uz otru pusi, lai gandrīz nebūtu nemaz tur, kopš viņš būs pavisam klāt. Viņa neredzēja, tikai juta viņa pienākšanu. Vēlāk viņa domāja, kā es to uzzināju, ka viņš nedusmojas? Tas bija tūlīt, acumirklī, ļaunākais bija novērsts — bet kā viņa to zināja? Īsu mirkli viņa uztvēra viņa acis, un tur tas bija. Siltums, mierinājums. Viņš novērsa skatu tūlīt, lai neviens cits to nezin un lai nedarītu viņai sāpes. Tad atgriezās vēl — “Kāds laiks atnākšanai,” viņš teica, noliekdamies pie suņa. Un šis teiciens bija visa pieņēmums. Arī tā, ko viņa nebija darījusi. Arī to viņš pieņemtu ar maigumu. Varbūt viņš jutās vīlies, ka viņa nebija darījusi, juta apslēptas skumjas. Viņa balss bija savādi svinīga, pilna liela notikuma, kad viņš teica citiem “iesim”. It kā sāktos kas vēsturisks, liels, skaists, nu sākās.

Zem vienkāršā, ikdienišķā notikuma, ikdienišķās, nesvarīgās valodas un rīcības notika svarīgais, skaistais, vienreizējais. Tas plūda kā zemstraume, pat viņiem diviem pilnīgi neapjaušama. Viņa gāja pirmā un juta viņa nākšanu aiz sevis. Viņš redzēja viņu sev priekšā un vadīja viņas soļus, tai nepieskaroties pat ne ar skatu, pilnīgi.

Viņa gāja sarāvusies un klusa un tomēr pacēla galvu pretī visam svarīgākam un visam daiļumam, kas bija apkārt un ko zināja tikai viņš un atrada tikai viņa. Citiem tas bija ikdiena, citi vērtēja to pat naudā. Viņa neteica neko, tikai atrāvās tālāk un iegrima vairāk sevī, dzirdot citu uzslavas vārdus viņa darbam.

Skaists bij īsais gājiens, tik skaists, ka šis skaistums tikko skāra viņus. Un tomēr tas notika. Skaistuma svinība kā baznīcā nolaidās līdz viņiem tikai mirkli, bet kļuva iegūta un bija visspēcīga. Netraucēti varēja ritēt ikdienišķie notikumi, viņu mīlestības spēks klusēja tiem pāri un tos neaiztika, kā koku augšana neaiztiek skudras uz takas.

Vakars. 

Dzidra dejās. Mēs neaizbraucām uz kino, un man ļoti žēl. Ne tā kino, bet viņš varētu būt tur. Tas viss, kā man žēl. Es varēju braukt ar Fernanšiem. Par vēlu sadūšojos. Bet – olas notīrīju. Rītu citādi būtu īsta pekle. Jo rītu būs vistas. Biju pie Rutenbergiem noskatīties un pamācīties, kā vistas ’jādresē’. Daudz vieglāk man tagad būs. Jā – kad nav tās nelaimes, kas moca – kāpēc man tevi jāiznīcina? – jeb arī šis darbs ir vieglāks. Bet viņai ir gāzes uguns, nav jācīnās ar papīriem, viņai ir izlietne ar akmens galdu – tieši pie loga, kur var labi redzēt un ērti strādāt – pie tam nekas pēc tam nav notašķīts, ne jāberž. Daudz vieglāk.

14. 4. 60.  

[[Kā mierinājums ir gaisā naktī, kas nolaižas pār zemi šo, jo zemē šai kāds silti dzīvo un zin par mani kaut ko, tāpat kā es zinu kaut ko par viņu. Vientulības valstī tas ir daudz, tas ir kā logs, kurā nāk saule kādu brīdi.

Zaļā ceturtdiena. Tik zaļa, cik tik var būt no 5 gaiļiem (kā kumeļiem) un trīs vistām. Tie gaiļi briesmīgi nomocīja rokas. Mazliet strādāju dārzā pirms tam un tur biju piekususi – tā šodien esmu galīgi noņēmusies. Bet fiziski – garīgi neesmu mocījusies. Nav bijis laika un dārzā strādāt arvien ir garam mierinoši. Gaiļi arī šoreiz vairāk tikai fiziski kausēja, jo tagad māku tos sagatavot un tad tik ļoti netrakoju. Citādi – no zaļuma šai dienā nekā nav. Bet tas pats jau ir diezgan, ja garīgi esmu mierīga, kaut tikai ārēji. Iedeva man 10 mārc. Maz, tas ir ļoti maz, ja tā 4 mēn. ir pirmā nauda – bet kaut kas tas ir. Holidejās ceļa nauda iznāktu. Kleita jāšuj. Mati, kurpes – o, nav ko runāt, vecās vaimanas. Circeņi dārzā dzied – rakstīšu kādu vārsmu otrā dienas grāmatā.]]

Mierinājums skar no debess
Kas nolaižas līdz zemei tad
Kad rūgtu brīžu vidū kāds brīdis
Runā par to kas noticis
Kas noticis patiesi ir un dzīvo
Tas un dzīvo te.

———————

Kā uguns laipna degta
Siltumam un gaismai,
Kā maizes smarža mājā
Bads kur mitējies
Kā durvis ko neatlauž vējš
Aiz kurām patverties.
Mierinājums kā silta dvaša
Sastingušiem pirkstiem
Kāds teikums pasakas, kam tic
Burvju loks, ko aizvilkt vilkacim
Un mūdžiem, sētai svētītai
Kas nosargās
Mierinājums naktī nolaižas
Un plaukst kā roze.

15. 4. 60.

[[Gribu aiziet kaut kur pie sevis
Bet tas ir tāls ceļš, to meklēju jau
19 gadus. Cik tālu var aiziet no sevis!

Lielā piektdiena. Nogurums vēl no vakardienas. Velta gaidīšana, ka būs vistas jāgatavo – jo tā teica. Bet taisīja plauktus sienā, un nekas netika no vistām. Rakstu to tādēļ, ka tas bija šīs dienas raksturs – piesiets pie otra, gaidi – iznāks tā, gaidi – neiznāks. Pats neuzsāc neko. Neredzēju debesis. Bij ļoti silts. Domāju par K, bet it kā ieraduma pēc un ne vairs kā par cilvēku, bet ideju. Vakarā atbrauca Kalniņi. Izdzērām pudeli vīna. Un tagad – gulēt. Rītu daudz darba. Inesei nenoadīšu džemperi, un par to nav labs prāts. Pīles ļoti mīļas. Dzidra raka viņām sliekas. Domāju, ka man jāraksta – tas tur kā saite, lai to neaizmirstu ne brīdi.]]

Lielā piektdiena. Lielā piektā – tā viņu sauca mājās.
Tīrīju olas, un megpajs kaut kur dziedāja. Paņēmu Dzidras zīmulīti un papīru un rakstīju:

Ak, megpaj, tava valoda
Ir daiļāka no putnu mēlēm.
Kad zarā sēdies rīta stundā,
Tu iesāc runāt pusbalsī.

Gan vārdi ir tik sensenveci,
Ka neizprast tos it nevienu,
Bet visu garo stāstījienu
Var izlasīt kā grāmatā:
Ir slava augstām debesīm
Un sēras salijušiem trūdiem,
Ir noliekšanās mūžībai
Un mīļums mazai ikdienai.

15. 4. 60.

Dienai vēl kaklā pakarājos
Pirms viņu vaļā laižu
Uz mūžību
Nakts gaida atnākusi:
„Nu ardievojies, beidzi!”
Dienai vēl kaklā pakarājos
Vēl kādu čukstu vārdu saku
Un kādu dzirdu.
Un tad – jā, jābeidz, ej!...

Arī šīs dienas drumslas
Saujās sagrābju un
Aiznesu, izberu tur.
Tās ir kā sējas rožu ziedlapas
Kas nobirst kaudzē vienā mirklī
Un ir vēl brīdi zīžainas un maigas
Arī šīs dienas drumslas
Saplucinātus saules starus
Izberu tur
Kur vējdzirnu tornis stāv augstu
Pret nakts debesīm,
Mēnesnīcā vīteņu takā
Kur izberu
Arī šīs dienas drumslas
Zalgo tās kā malduguņu mēles,
Kā jāņtārpiņu spiets
Tas nebūs nepamanīts
Kad Tu tur iesi.

Rit vārdi, burbuļo kā spēles,
Kā balzams, piles remdētājas.
Dievs tikai nepielūdzams
Mūs’ glābiņš ir Viņš Pats.
Visu dienu mašīnas joņo ceļā
Un nošvīkst tā
It kā tās stātos pie manu durvju.
Labi ir gaidīt.



Vārti veras skan balsis
Čirkst oļi
Priecīgi soļi vienojas
Siržu dunām.



Šķeļ asi notikumi, cits
Aiz cita vārds,
Smaids, aizmārša, apjukums
Auļo, dzeļot.

Kad aizšvīkst mašīnas ielā
Klusums aizslēdz
Vārtus un atdod laimi
Kas nejusta bij.

Nu tādu čigānu virtuvi tālu var meklēt kā mana. Punkts.
Kā man par to visu negribas runāt. Bet pirms tas nav izrunāts, tas ir kā dūņas iejauktas manā avotā. Kad to izrunā – tad vienu brīdi ir pavisam nelāgi, pavisam melns – un tad kļūst skaidrs.
Kādēļ es neaizbraucu? Ak – bet rītu būs vieglāk – to jau reiz teicu.

Dzīdra liekas pavisam brīva no savas slimības. Varbūt tas nebija no saaukstēšanās – tikai pēcmestruācijau vājums. Viņa mācās bez mēra. Uzrakstījusi labāk atkal visas esejas. Viena varbūt būšot skolas žurnālam. Skaists un apdāvināts meitēns – ne tik maigs un pacietīgs kā Inese. Bet ir sava tiesa maiguma arī viņai, tikai patmīlība lielāka un savu trūkumu apzināšanās sāpīgāka. Inese prot klusāk visu panest. Miers un pazemība viņā. Dzidrā nav pazemības. Pazemība ir bagāta rakstura īpašība, pašapziņas izpausme. Jo pašpaļāvīgāks kāds, jo viņš maigāki var būt pazemīgs.

Ko lai šodien rakstu? Nav nekas noticis. Nekas piedzīvots. Nekas cerēts ne atrasts. No rīta un visu dienu tomēr bij skaidrs, laimīgs prāts. Laimīgs par visu, arī K. Un patiesi tāds tas var palikt. Cits, izņemot to ka Dzidra vesela un tas ir labi – viss tāpat ka katru dienu. Aizdomas ka kungs baidās no Wyongas. Ja tā būtu Entrance, mēs būtu kino šodien. Wyongai viņš neuzticās. Deguns viņam labs priekš sevis. Tikai priekš sevis.

16. 4. 60.

[[13 vistas un gaiļi notīrīti. It kā uzvara, ka tie veikti, dienā ar kūkas cepš., speķa raušiem, ķimeņmaizēm, vistu gatavotu un olām, pīlēm, utt. Pīles ir mīļas. Kas to būtu ticējis, ka pīle tāds mīļš radījums! Nogurums. Atpūtu gribu.]]

Lieldienu sestdiena. 5 slimi cāļi, tas ir jaunās vistiņas + 2 vecās (slimas) + 6 jauni gaiļi, stipri un sīksti kā kumeļi, jo ir par veciem pirmā labuma gaiļiem. Olas visas netīrītas. Biju pie Clarkenes piezvanīt Inesei. Atnācu mājās priecīga un ar jaunu dūšu. Sāku cept speķa raušus. Bet nu – vistām olas jāņem, govs jāslauc, pīles jābaro, jāieliek gulēt, suņi jābaro, vakariņas jāvāra, Dzidrai matos lokas jāliek – kopā ar speķa raušiem un ķimeņmaizēm tas priekš maniem spēkiem bij par daudz.

Olas netīrītas paliek rītam. Logi – divi (trešais nekas) ļoti netīri, virtuve, gaiļus tīrot, piebradāta utt., utt. Bet tagad ir ½ 10 un es apstājos – vairāk nevaru.

Visu laiku cepu cepumus ar sviestu, nezin kādēļ tagad paņēmu paciņu margarīna un samaitāju svētku cepumus. Just for a change!

Inesei daudz darba esot. Naudu gaida. Nu varbūt viņa drīzi dabūs. Jāuzraksta vēstule viņai. Viņa teica, lai nebēdāju, ka džemperis nav gatavs. Un viņa teica to droši vien tāpat, lai man nav bēdu, bet viņai džemperi vajag. Tāda viņa ir laba. Un man kļuva daudz vieglāk. Tas džemperis man būtu daudz smaguma šodien vēl pielicis.

Bet nogurusi esmu ļoti tāpat. Jāiet gulēt bez dzejošanas, bez atvadīšanās no dienas. Otrā dien. grām. nezin vai pavisam ierakstīšu.

17. 4. 60.

Pirmie Lieldienu svētki.

Pēcpusdiena. Vientulība. Paps pabeidza grāmatu plauktu sienā un tas kakts tagad izskatās labi. Un būs liela ērtība (grāmatām) Dzidrai un papam pašam. Visu rītu skrēju un kārtoju, kaut arī virspusīgi. Un tagad pirms pieciem ir beidzot pēc mājas, (ja neskatās sīkāk). Vakar visas olas palika netīrītas – tagad no tām arī vairs tikai viens milzu grozs – spainis. Bet vakars nāk. Viesu, draugu – neviena. Ne arī kur iet. Kas gan mūs gaida? Es gaidīju K. Zinu, ka viņš nevar būt. Nevar nākt. Un tomēr – es domāju, kaut viņš reiz būtu piedzēries un, zaudējis prātu, atbraucis. Es pati sev ielēju tagad atlikušo vīna glāzi no pudeles, ko izdzērām, kad Kalniņi bija. Jā, nu paņēmu šo grāmatu. Mierīga, skaista novakare. Nāk prātā daudzas citas dienas, nezin kādēļ tik daudz šodien. Svētki. Kropļi, nabaga svētki. Bet es viņus sevī tomēr svētu. Izvārīju 2 oliņas un ar zīmulīšiem šo to uzkrāsoju.

Dzidra šorīt aizbrauca uz Sidneju – iesvētībām. Ko man vārīt olas? Tikai zīmei! Svētku zīmei. Nelaimīgs cilvēks ir tas mans vīra kungs. Ne viņam svētku, ne svētdienas, ne viņš saprot svētīšanas jēgu. Ne došanas, dāvināšanas. Ja viņš ko dod, tad pateicībai un iegūtai viņam atzinībai vajag trīskāršot doto. Ja kāds svētkus svin un izdala savu labumu citiem – tas ir muļķis. Es domāju – tas ir muļķis, kas pats visu aprij.

Jā – vienīgais, ko gaidīju, bija K, kas nevar būt te. Un tomēr – kādēļ viņam jābūt tik prātīgam? Dažubrīd es arī to negaidīju. Un negribu. Tā tikai atbalss no visa. Protams – mana vientulība ir viss.

Maijā jābrauc kaut kur uzrakstīt stāstu. Kur? – Ak, kā ar to spalvu nevar gultā sēdot uz klēpja rakstīt! –-

Palaid mani, likten,
Vaļīgāk.
Tik ilgi, gandrīz divi gadu desmitus
Tu turi zem akmens.
Vēl pirms viss nodziest
Palaid mani brīvā,
Likten, esi augsti sirdīgs.
Ja es esmu Tavs izmēģinājumu trusītis,
Nomet savas adatas un nažus
Saki, pietiks te ar šo –
To tu redzi – dzīvība ir sīksta
Bet tās spēks ir sabojāts
No lielas labsirdības.
Varonības citas nesagaidīsi
Tik to – ja tam jābūt tā –
Tad griez.
Savus vērojumus vari atzīmēt droši –
Šos gados viss ir pārbaudīts.
Ko Tu vēl gribi?
K. Tavs vārds ir skaists
Tava māja ir skaista
Tava sieva ir skaista
Un tā es varu turpināt…
Bet sirds man pēkšņi piktojās
Kā Tavu vārdu pieminu
Es tur ar citām lietām.
Tavs vārds ir vienīgs Tev.
Tas būs Tev visu mūžu.
Tu māju jaunu vari celt
Un paņemt citu sievu
Ar vārdu savu – mirsi Tu
K. Tavs vārds ir skaists.
Un nu sēdēt tik
Klusumu pašūpot
Klusumā dzīve guļ
Nu varu to modināt
Nu nāk tā un atveras
Nāk mani pašūpot,
Nu varu pasēdēt
Visas durvis ir slēgtas.



Cilvēks, kuru mīl, apaugļo domas. Jūtas ir tik spēcīgas, saulainas, labas, ka domas uzzied pašas un nes līdz spēku. Cilvēks, kuru nemīl, uzguļas kā akmens dvēselei. Viss apklust, saraujas, nerunā, salst un nīkst. Jūtās ir auksts naids. Naidā nešķiļas labas domas. Un ļaunas domas ir īsas.

[[Vakars. Nu varētu ko padomāt, uzrakstīt, bet viņš ir otrā istabā (durvis nedrīkstu aiztaisīt un tas maz man dotu), un es stingstu kā zem čūskas skata. Viņa tuvums nokauj man katras jaunrades, pat domāšanas, fantazēšanas spējas. Es sēžu tukšs un stulbs. Man sāk nākt miegs. Tas būtu kā ar roku viss atņemts, ja viņš ieietu savā istabā un aiztaisītu durvis nakts guļai. Pirmie lield. svētki. Kopu māju. Mazliet sakopu. P. ietaisītais grām. plaukts sienā dod citu elpu istabai. Otru plauktu līdz ar dažām grāmatām saēdušas baltās skudras. Raudāju šodien vairāk reizes no izmisuma – ka man jājūt, kā es mirstu, mirstu. Jāstaigā kā mūžu notiesātam. Vaimanāju. Kas dzirdēs?]]

18. 4. 60.

[[Domāju, kā iegūt vēl kaut tik daudz no K kā vielu kādam stāstam vai dzejai. Viss kas notiek – tiek tūlīt līdz pēd. lāsītei pārstrādāts. Patreiz viss atkal izsmelts.

Otrie Lield. svētki. Ziemsvētki bij bez viena apmeklējuma. Lield. tāpat. Nav neviena drauga, ne cilvēka, kas te varētu – Nu – Kalniņi lielā piektā, Mairas dēļ! Sāku kliegt un trakot, kad man pieprasīja saskaitīt olas katru dienu. Tagad pašas izteiktais naids mani nobendē – nedarbojas ne jūta, ne doma. Tā tas vienmēr. Man žēl tā kropļa. Žēl visa tā, kā tas ir – ka mēs esam sapīti kopā un mirstam. Bet viņam jau laikam labi – vai citādi viņš nevarētu mani mazliet atlaist brīvāk? Dzidra atbrauca no iesvētībām. Izskatījās labi. Guļ visu laiku, liekas apmierināta.]]


Brīdis saulē.

Rudens saule mīļa
Krīt uz rokām klēpī, silda.
Kā es dabūjusi savas mātes rokas?
Raugos es uz rokām klēpī.
Rudens saule ir tā pati,
Rožu krūma zaru ēnas
Spēlējas tāpat uz sienas,
Spēlējas uz manām rokām
Klēpī, un es redzu – tās
Ir mīļās mātes rokas.
Nāks nesteigā viņas soļi,
Nesadzirdu viņas balsi,
Aizmirsusi esmu viņu.
Nu es pati esmu viņa,
Bet man klēpī mātes rokas.
Jauna meitene liek rokas
Man uz pleciem, runā mīļa,
Mīļa gaiša mana meita –
Vai varbūt es esmu viņa?
Rudens saule ir tā pati.

Māja tukša, un es eju pēc traka. Vaigi karsti. Gludinu, velku tīras drēbes. Spēlēju, trakoju. Nezinu, kur likties. Izlieku kārtis – mīl, nemīl? Ne prātā no godīgas rakstīšanas rindu pēc rindas, rakšanas, kāpšanas, būvēšanas. Viņš klāt!

Noskaitos šorīt par pieprasījumu katru dienu skaitīt olas. Protams – tas ir absurdi. Bet mana plosīšanās beidz tikai mani pašu. Nezinu, vai kādus ‘uzlabojumus’ es ar to varu panākt. Viņš nemainīsies – jo tās ir arvien pretējas viņa interesēm. Egoista tuvumā neviens cits nedrīkst plaukt. Tur nav ko ērmoties. Bet es kliedzu un kliedzu, laiku pa laikam no jauna. Saprotami tas ir. Nu – tagad jāpaciešas un nav jāžēlo viņš – viņš ne no kā tā necieš kā es. Viņš svilpo.

Ak, samaitātā, rūgtā diena.

Esmu nonīkusi, notērējusi pat laiku, jo es nespēju no tā ne dzīvot, ne radīt, kas man te atkārtojas diendienā. Tas beidzot ir tik maz, ka man nav ko teikt. Un bez tam – es degu pēc dzīves. Es nevaru šo laiku pavadīt pie sausa darba, kad es tik ļoti vēlos un vēl varētu dzīvot. Vai uzmeklēt K? Viņš pieņēma to – degdams, viņš bija satraukts, viņš nenoraidīja. Bet – viss tagad aizaug ar zāli. Atliek rakstīt un tad varbūt redzēt. Neticu, ka mēs to varam. Un neticu, ka mēs bez tā varam. Tā tas ir. Absurdi.

Nav ko rakstīt te. Nepatikšanas sevī pēc tam, kad uzbruku par daudz viņam, nospiež visu garīgo vitalitāti. Esmu beigta. Un tā tas tagad ies, līdz kā nebūt tas izlīdzināsies. Līdz – es būšu – padevusies. Nejauki!

Dzidra pārbrauca. Izskatās labi. Cerams, nav saaukstējusies. Guļ visu laiku no ½ 4. Laikam labi priecājusies. Viņa droši vien izskatījās varen skaista, tumšie mati, rozā kleita, garās lentas līdz zemei. Nepilni 14.

Visi jau guļ. Jo dziļāk naktī iet laiks, jo tuvāk es tieku tam, ka es varētu rakstīt. Arī stāstus. Arī ko garāku un mierīgāku, ne tikai sarakstītās izjūtu drumslas pusdzejās. Bet es nedrīkstu palikt augšā visu nakti. Ne pat pusnakti. – Rītu pienākumi mani nobeigs tad. Jau tagad esmu par vēlu.

Maijā jāņem brīvdienas. Kā nebūt! Kā nebūt! Lai brauc Inese ar Austru šurp un pašas vāra un ar prieku vien visu padara. Un Emija vai Hektors lai nāk tīrīt olas. Tas būtu gluži vienkārši. Jāsaraksta tik un jāatstāj vienkāršu ēdienu receptes.

Nakts sāk dzīvot.

Beidzot tieku prom no visām saitēm. Bet ko tas līdz!

Vai es ar prātu to nevarētu apsvērt – vai uzmeklēt K! Bet viena es nedrīkstu. Tas būtu par daudz. Un citādi es nevaru sataisīt. Tur viss. Ko tā Bērziņ kdz. neaicina pie sevis kā kult. d. [..]?


Nakts nu mani tur
Pie sevis ilgāk sērst,
Sola sapņus dažādus
Visas dzīves priekšā likt,
Lai tik neaizmiegu.
Sola mīlestības stundas
Dot, izsapņot,
Sola gudri uzminēt
Un zināt mācīt,
Kā var visu iegūt,
Visu paturēt,
Sola visu nakti
Ciemoties ar mani,
Tik lai – neaizmiegu.
Kas ir šis laiks,
Ko mēra ar minūtēm un stundām
Pulksteņi?
Bet es to mēru tik ar
Straumju sanēšanu,
Klusumā kas plūst,
Mēru to ar savu dzīvošanu,
Kas ir cietumnieka dzīve
Jau gadu gadus.
Kas ir šis brīdis,
Kas pie manis ir
Kā klusums dziļš,
Kā gaidīšana,
Kā nomods naktī,
Kā atmiņa?
Dzīve, dzīve aiztek.
Nedaru nekā, nevaru nekā
Tik just tās tecēšanu.


19. 4. 60.


Rīts ir spožs, un viss tiek solīts
Viss tiek dots un ļaunais ņemts,
Noglabāts zem smiltīm dusēt
Miegs tam ciets tiek novēlēts.

Rīts ir spožs, un tūkstoš smaidiem
Tūkstoš jauni mirkļi gaida,
Katram ir kāds mīlīgs devums,
Katris dzīvi grozīt var,

Visu lielo tālo dzīvi
Aizvest te vai aizvest tur
Var tāds sīks un niecīgs mirklis.
Rīts ir spožs un viss tiek solīts.


K.

…Palikt uzticīgam – kam? Mietam, kas nezaļo. Kas nedzen pats ne asnu. Liānei, kas laiž saknes otra stumbrā. Tiešām maiga, daiļa radība, kas krīt gar zemi, ja tai atņem balstu. Un kas nožņaudz savu balstītāju, ja tai ļauj vaļu. Jā – liānei. Izsīkt, barojot to, kas pats negrib meklēt sev avotus vai nevar. Vai Tev tādēļ jāmirst? Vai Tu – drīksti mirst? Vai Tev nav jāatbild par to sēklu, kas sēta Tevī augšanai un kuplošanai? Par tām spējām Tevī, ko Tu spētu attīstīt, kas nestu augļus, kas greznotu Tevi un Tavus tuviniekus, ja Tu tās varētu kopt, ja Tev nebūtu jāstāv klusu un jānonīkst tāpēc, ka otram, pie kā Tu esi pieķēdēts, tādu spēju nav. Tu zini izrunāt vārdu – skaists. Tu atklāj skaistumu lietās, ko Tu radi, un lietās, ko ir radījis Dievs. Vai otrs Tev līdz saka, skaists, – par to ko Tu saki? Nē. Vai otrs Tev palīdz atrast, kas vēl ir skaists un ko Tu neesi redzējis? – Nē. Ko viņš Tev palīdz? Viņš noskatās ļauni uz to, ko Tu atrodi un priecājies – jo viņš to nevar atrast un nevar priecāties. Viņš Tev to aizliedz, kā vien mācēdams. Viņš uzmana – vai Tu nemeklē to slepeni – prieku, atklāsmi, dzīvi – ko viņš nevar saprast. Viņš Tevi apsargā – lai Tu neaugtu, lai Tu stāvētu mazs un pieveicams – viņam. Lai Tu viss būtu viņam. Daudz Tu esi viņam parādā. Jo viņš Tev ir devis daudz. Bet – ne vairāk, kā Tu esi devis viņam. Par vienu devumu nevar atlīdzību prasīt divreiz. Tas, kas Tevī ir citāds kā viņā, tas, ja Tu vari un gribi augt, saprast, atrast, maldīties, ciest, atzīt – vairāk nekā viņš – tas nedrīkst tikt viņa iznīcināts, aizkavēts viņa truluma, miera, pieticības, slinka maiguma dēļ. Tu nedrīksti iznīcināt sevi, piemērojoties viņam. Tevī Dievs ir licis savas vērtības, savas pārliecības. Tu atrodi savas patiesības – Tu nedrīksti tās nonicināt un samainīt ar viņa patiesībām, kas Tevi neapmierina. Tev jāpārbauda sevi diendienā – un tas, kas paliek pāri, un tas, kas tomēr arvien paliek pāri Tevī, salīdzinājumā ar viņu, un tas, kas ir citāds – tas Tev jāglabā tālāk, tas Tev jākopj, jāattīsta. Tas esi Tu – tas ir Tavs spēks, tas ir Tavs attaisnojums.

Tu nedrīksti būt uzticīgs citam – kā sev. Paliekot uzticīgs dogmai, Tu grēko pret savu Radītāju. Tu pazudini sevi.

Tevi pavedinot, es gribu Tevi glābt. Ciešanas Tev nav nekāds faktors, no kā jāizvairās. Pat citiem ciešanas darīt nav grēks, ja viņas ir neizbēgamas. Viņas neiznīcinās ieguvumu. Ciešanas ir, lai tās izciestu, ne no tām izvairītos.

Es Tevi pavedinu, lai Tevi glābtu.

Diena iet vakarā, un es to esmu nozeļļojusi. Bij krietni daudz brīva laika, bet es nedarīju nekā. Es atpūtos. Gulēju. Aizmigu. Gāju apkārt sīkumos bez lielas steigas. Esmu beidzot atpūtusies no svētku darbiem ar vistām. Bet – ko tas līdzēs? Jau pārmetumi moka, ka nerauju kaut ko pa galvu pa kaklu – nāks ceturtdiena – parīt, ar jaunu vistu tīrīšanu un viss stāvēs uz galvas.

Un galvenais – es nevaru strādāt viņa tuvumā un mūžam kā diegā pakārta sīkumos, gaidīšanā – no viena sīkuma uz otru. Man vajag prom. Noslēpties – kādas nedēļas laikā es kaut ko darītu. Vai nebūtu tepat uz highweja labāk ražīgāk strādāt kā kaut kur pa kalniem, kas paņems daudz spēka, kamēr apģērbšos, un droši pēdējo santīmu un tomēr neiznāks nekāda palikšana tur – jo nebūs naudas. Ja es nesaņemu citur līdzekļus tam – es nekur nevaru tikt, izņemot highwayu – ja tur atkal vispār var dabūt apmešanos.

Vēls – viss pabeigts. Rokas sāp no ūdens, cimdi beigti. Rokas sagraizītas, vistas tīrot. Nav neviena krēma. Spēlēt nedrīkst – Dzidra mācās.

Nupat domāju – vai mana pārāk lielā izvairīšanās uzsākt kaut ko citu, izņemot šīs katra vakara izjūtu vārsmas un mēģināšanās dzejā, vai tas nav tādēļ, ka es gaidu tikšanos ar K? Protams, ja nesaka nē – tad saka jā. Un mēs neesam nē teikuši. Un jā – nevaru atrast. Bet gaidīt – tas ir normāli tādā gadījienā. Un es to daru – es to tomēr laikam daru. Nu nekas – kamēr tur vēl izšķiļas kāda jūtu dzirksts un dzejiska rinda – laiks nav pavisam zaudēts. Bet vajadzētu darīt vairāk. Un tam nav spēka.

20. 4. 60.

[[Vakar neierakstīju – nekā nebija ko teikt. Miegs nāca. Šodien raudāju – p. teica ka es ar varu sevi vedot purvā – mental hospitalī. Katru dienu pieminētais vārds. Nevaru nekur likties. Man jādabū brīvdienas. Šādi – pat istabu. 7 dien. neuzrakstīšu. Redzēju K sapnī. Beidzot pēc ilga laika. Zinu – viss ir kā bijis un – ja un – ko tur runāt.]]

21. apr. 1960.

[[Laba diena. Atmaksa par daudzām nelabām.
Saņēmu vēstuli no Z Bārdas – sūtīt 3 dzejas Praunam, lai sūtītu tās komponistiem. 10. kult. d. Saņēmu vēstuli no K. Freimaņa – ziņas par sevi un visu, ko vēlos teikt par sevi publikai rakstn. dienās. Saņēmu vēstuli no Sarmas – garu, sirsnīgu. Uzslavas manām dzejām! Bravo! Mans vienīgais šīs vasaras darbs – dienas grām. ar dzejām un citām blēņām tātad nebūs velts! To jau klusībā cerēju! Bet darba tur vēl jāliek?]]

Ceturtdiena.

Ceturtdienās un pirmdienās es varu braukt līdz uz Wyongu. To es pirms lield. darīju par bieži. Bet tagad nedarīju – un sitos nost.

Mieru, mieru! Izslavēto, gadiem piemēroto mieru!

Man nav miera. Maniem gadiem miers – nav piemērots. Vai nemiers ir – nepiemērots! Muļķības! Inese arī teiktu – muļķības. Kas Tev ar gadiem par darīšanu! Daries ar saviem darbiem, nodomiem un ar savu nemieru!

Redzēju sapnī, ka pirku šokolādes, tad visādus lakatus un kleitu un blūžu drēbes gatavojos pirkt dāvanām, braucot uz māju (īsto seno māju). Dāvanas kādai kalponei, dāvanas Dauziņ Līzei un laikam arī mammai. Cik maz tās maksā – blūzes, lakatiņi, kad būs liels prieks, tikpat kā nieka šokolādes kastītes!

Atmodusies es domāju – kam šī raušana, ādas plēšana otram, kam šis briesmīgais egoisms, šaurība – it kā 1000 gadu dzīvošanai – lai tik pašam visa pietiktu. Kādēļ tādai dzīvei padoties un zemoties? Kādēļ mirt un atteikties katru dienu? Atteikties no prieka sev un no prieka sagādāt citam prieku? Jo – te tikai pašiem – un tikai pašam pašam –

Pašam ar lielu burtu! Un tas pats staigā saviebies, rūkdams, kaukdams, sizdams, kliegdams. Ne tam prieka Pašam, ne citam ko dot.

Cik stulba dzīve! To jau es zinu. Bet pēc šī sapņa es domāju – kādu mazu sīkumu prieka, labvēlības, gaismas – ko Tu vari ņemt sev un ko Tu vari dot kaut kam citam – ko tu mīli – neatstāj, neatstāj to neņemtu un nedarītu!

Zodz tam Pašam nost – ja citādi nevari to paņemt. Zodz, ņem aiz muguras, viss ir atļauts un lai izbeigtu viņa stulbuma un rijības un patmīlības, kas visu noliks aiz ķēdes (Tevi pirmo, pie mieta), lai tik Tu, ne kāds cits negūtu kādu prieku.

Neaizmirsti, kas jādara. Zodz! Zodz brīdi ar grāmatu, brīdi pie klavierēm, brīdi labvēlības un jautrības ar katru cilvēku, zodz visu, ko vari! Jo tas viss ir Tavs, ko viņš pavilcis zem sevis.

Daudz labu cilvēku rakstījuši man vēstules – lielījuši manas dzejas, prasījuši pēc tām labiem nodomiem, prasījuši pēc ziņām par mani. Un – labāk man no visa tā ir.

Vēstule – vakar no J. Bārdas, šodien K. Freimaņa, Sarmas.

Wyongā redzēju skaisto veco kundzīti mīlīgi un laimīgi runājamies ar handsamo vecīti Fairā! Esmu pilnīgi pareizi uzminējusi kundzītes skaistuma iemeslus! Vairāk kā lieliski! Ka man ir tik liela intuīcijas spēja – nebūtu ticējusi. Viss tad ir pareizi arī manās izjūtās par K. Bet to jau es zinu! Un beidzot es par viņu domāju mierīgi. Ar īpašnieka tiesībām. Bet – viņa tagad nav te. Menstr. sākas šodien, ar nokavēšanos. Nu – ? Esmu jauna vēl.

Cik labi, ka Sarma saka par manām dzejām to, ko esmu tur mēģinājusi ielikt. Patiesību, vienkāršus vārdus, kas ar savu vienkāršību ir neaizvietojami un daiļi un atrasti tāpēc, ka taisni tie ir tanī brīdi bijuši vajadzīgi. Un tad nu tur ir kaut kas klāt – kas ar prātu nav izskaidrojams – kādēļ šie un ne citi vārdi ir bijuši īstie, to tad nenosaka mans prāts, bet – nu jā, es nezinu, kas, jo šai brīdī man sāk sāpēt galva un briesmīgi nāk miegs, bet esmu apmierināta, ļoti apmierināta.

Un K. dara mani laimīgu. Tikai – vai man viņš jāmeklē? Viņam manis vajaga, kā man vajaga viņa. Bet viņš bēgs un neuzdrošināsies. Varbūt nē – ja esmu mierīga.


Mans pīļu tēvs ar mani runā:
Viņš šņāc, ja eju tukšām rokām
Bet maigi plukst, ja saujas pilnas.

Mēs visi esam viņam radu,
Tādēļ man viņš ir mīļš kā bērns,
Mans pīļu tēvs ar mani runā.
Pateicību es saku Dieva dienai.

Es saku to cilvēkiem gudriem,
Kas mani ņem savā pulkā.
Vismīļo paldies es saku
Tam, kas mazs un mocīts,
Kas devis man līdz savu cīņu
Un sāpošu asiņu siltumu.
Paldies Tavām acīm,
Tavam smaidam,
Sāpju skārtam,
Tavām acīm,
Labām un dzidrām –
Bez naida un tumsas.

23. 4. 60.

Tu savas acis sūti
Man teikt un jautāt, kas sakāms
Un kas Tev jautājams citreiz.
Nav maigāku sūtņu par tām,
Nav valodas tīrākas kādas
Kā tā, ko runā viņas.
Es gaidu Tavus sūtņus.

Pēc filmas. Redzēju Marilīni Monro. Briesmīga kūka!

Vakar bija nejauka diena. Bij tik viegli satrakojama.

P. nervi nav kārtībā! Viņš ir ļoti slims! Kā es to neredzu? – Es jau to redzu. Un tomēr – es aizmirstu.
Bet, ja viņš slims – tad viņam jābūt padotam veseliem, ne otrādi. Kas man jādara? Šodien es domāju – man kaut kas jādara viņa dēļ – nevar slimu pamest bez ārstēšanas (viņš gan to darīja ar manu māti. Ieskrēja pie daktera pateikt, lai neņem to nopietni, ka viņa izliekas). Jā – bet tādēļ man nav jādara tāpat. Man viņa nevajag – domāju – ne slima, ne vesela, laba katra minūte, kur viņa nav tuvu. Bet – beidzot nezin vai kaut kur nav jāziņo. Jārunā ar Inesi.


Pirms diena zūd
Pirms aizeju no dienas
No dzīves
Starp dienu un nakti
Nomodu un aizmigšanu
Starp dzīvot šeit un nedzīvot
Ir brīdis kas ir mans.
Kad beigts kalpot
Ir veikti uzdevumi
Man noņem ķēdes
Kā vergam alas dibenā
Noņem ķēdes ar kurām
Tas jūgu velk
Paliek tik tās
Kas viņu saistītu tura.
Ir brīdis kas ir mans
Es aiziet nevaru
Bet domas atraisītas kļūst
Kur aiziet tās?
Kur grieztos vergs?
Tas ņemtu smilšu graudus
Cauri pirkstiem laist
Pieliktu pirkstu zālei
Nolūkotos kukainītī.
Tam nederētu zelts
Ne pērles (alas dibenā).
Es ņemu smilšu graudus
Starp pirkstiem laist
Un nolūkojos kukainītī…
Tur dzīves gudram
Nebūtu ko teikt
Pat nebūtu ko aizliegt to.

Es domāju par mīlestību
Ko saņēmu no cita verga
Fata morgana mūsu
Torņiem uz galvas ūdenī – pilsēta
Nekā nav skaistāka par
To, līdz viņa dziest
Starp nomodu un aizmigšanu
Es Tavā sejā lūkojos.
      Domāju citreiz – vai
Pazīstu Tevi?
      Man svešs Tavs ķermenis
Svešas Tavas domas.
      Vai zinu savu ķermeni
Vai pazīstu es savas domas?
      Tu neesi svešāks man
Par sevi.
     Vai Tevi pazīt meklējot
Es neuzietu arī sevi?
Ja dienu atdevi
Nu savu spēku
Vai nespēku
Tu vari ņemt
Un nākt to dalīt?

Gribu runāt par citu
Par gudrākām lietām
Bet viss kas man ir
Šī brīža krāšņums
Ir Tavs nabadzīgais
Tuvums – sapņu tvarstā
Bez ziņas, bez jēgas
Silts dzīvības avots
Pie kā es sniedzos.
Es pateicos Tev par to
Ka Tu atnāci pie manis
Cilvēka veidā
Ka redzēju es Tavas acis
Ķermeņa siltumu jutu
Dzirdēju nopūtu smagu
Un zinu ka Tu esi.

Tevi mīlēju Tevi neredzot
Bet redzēt ir ticēt
Man ļauts bij redzēt Tevi
Un tagad zinu laimi.
Mīlēju neredzot Tevi
Nezinot kur Tu esi
Nezinot vai Tu esi.
Mīlēju meklējot Tevi.
Tevi satiku dzīvu
Redzēju cilvēku Tevi.
Tevi dzīvojam zinu –
Tencinu debesi, zemi.

24. 4. 60.

Svētdiena.

[[Aiz noguruma un darba un – naida purva – nav rakstīts arī te. Vakar nebij tik ļauna diena – bet darba, darba!… Kino tomēr bijām. Marilīni redzēju – kūka! Šodien no rīta bezgala gribēju rakstīt – pienākumi. Tagad – nevaru koncentrēties – dažas minūtes laika.
Vakars. Maitlandē briesmīga slepkavība – 2 nošauti, galvas nogrieztas un aiznestas – patreiz radio (un visu vakaru) šauj un žņaudz un morderē. Tā tas iet vai katru vakaru. Tauta – mācās!]]


Beidzot diena nāk pie manis
Vakars tuvojas
Pirms viņa atvadās
Tā man pie sevis sildīties ļauj.
Cik sildīt gan var
Skopa, lepna diena!
Tā ziedēja pati sev
Skaidra, skaista kā roze.
Tās rožainums debesīs gail
Vēl vakara zaļā krēslā.
Beidzot diena pie manis nāk
Un brīdi ar mani runā.
„… Viņš nevar nākt, to zini.
Bet kaut kas ir nemainīgs.
Liec savas blēņas pie malas.
Kaut kas ir nemainīgs –
Tas kas reiz ir bijis…
Raugies kāds daiļums
Šai vienā nīkuļa krūmā…
Dzīvi kā vilciens aizskan
Tas nāk no viņa puses
Skan kalnos tāli tā duņas,
Kaut kas ir nemainīgs…
Brīdis, kas reiz bijis,
Kaut arī tas mūžīgi dus  – ”

Nogurums. Vēss vairākas diennaktis. Skaidrs un auksts. Nezin kā vakar kino nesaaukstējos. Patreiz arī auksts, uz gultas sēžot. Bet nevaru aiziet gulēt – lai gan tā nāk miegs, ka tikko varu redzēt. Sāku lasīt par Eliota dzeju – Grīnu. Nekā tur nebija. Ko lai dara – ja tik lieli dzejnieki pasaulē? Neko – dzejo savu mazo.

Negribu dzejot – tik baudīt dzīvi. Baudīt to, notverot vārdos, to apzinoties.

Beidzot viss ir noskaidrojies

Kā palos pārplūdis strauts.

Beidzot – tas tek klusi, dzidri.

Es Tevi pieminu ar maigumu,

Ar vēlēšanos apslāpētu,

Pieminu bez pretošanās,

Slēpšanās, bez izlikšanās

Un pārspīlēšanas.

Nav vairs pārdabīgā,

Tu esi cilvēks tik

Un tas ir tik ļoti daudz.

Tas ir tik krāšņi – kad

Noliktas pie malas illūzijas,

Izdoma un dievišķa jūsma.

Neredzu Tevi vairs kā

Pikasso gleznu,

Redzu Tevi mazu, nevarīgu

Cilvēku

Siltu, dzīvu no kura visu

Var sagaidīt, kad nekad

Neapkusīs būt tas – līdz savai nāvei.

25. 4. 60.

Anzac day’a.

[[No rīta klausījos gājienus no Sidnejas (radio) un gribējās vēl soļot… Nosūtīju Prankam ‘Miegu dzied circeņu kori’, ‘Tevi mīlēju meklējot’, ‘Ak, megpaj, tava valoda’. Nezinu, cik tanīs jēgas. Bet, kad paskatos vienā otrā dzejolī, piem., kaut vai Ceļa Zīmēs – tad nekā liela tur dažā labā nav. Cauri spīd man tagad viņu domas. Lai cik niecīgs temats – ja viņš ir svaigi, neviltoti justs – tas ir vērtīgs. Vārdi der tikai atklāsmei, ne melošanai. Šo to pārrakstu uz mašīnas.]]

Klausījos gājienus no rīta pa radio. Asaras saskrēja acīs. Gribējās iet. Karavīru cepures Rīgas ielās bij kā zilie un dzeltenie vizbuļi. Nu jā – tas ir garām.

Tikko ienāca kungs – un iznāca kliegšana – es viņu nevaru ciest! Liekas, viņš lied skatīties, ko es daru. Vienu laiku lika mierā manas lietas. Tagad jāuzmanās. Šodien gribēju apjaust, ko viņš teiktu par manām brīvdienām. Teicu, ka maijā gribu brīvdienas. Kā es to domājot? Noklausījās, kamēr stāstīju, kā – bet, kad teicu, jāpaņem istabiņa pie svešiem vai pazīstamiem – tā atstāja mani tūlīt – nekur es nedrīkstu domāt iet citur – tas to nozīmē. Tikai te – bet te es nevaru! Viņa paša dēļ!

Kādēļ biju tikko nepacietīga? Kādēļ viņš bija? – Kādēļ viņš bija skatīties? Šodien vedu vēstuli uz Wyongu – droši vien domā, ka mana brīvdienu meklēšana sakarā ar kādām citām lietām. Lai domā, ko grib. Tik šī grāmata jāglābj. Jāuzmanās. Bet kā! Vēlāk atdošu Inesei līdzi. Bet tik ilgi vēl ir jāglabā te.

Nav nekā,kur griezties. Pie kā aiziet. Man pietrūkst, pie kā tverties. Nav nekā dzīva, kas segtu šo postu.
Kādēļ viņš lied, kad redz, ka rakstu. Ar ziņkāri noglūnēja, kad piecēlos no rakstammašīnas un šī grāmata bij man rokās.

Kur glābties?! Ja viņš to ņemtu, es par sevi negalvoju. Tad būtu beigas!

Piesolīja man šedi!

Cirst asi, lai šķembas jūk!

Kam purvā asi kur cirst?

Izlavies, kur likt kāju,

Soli slepenu spert.

Cirst asi, lai šķembas jūk!

Akmens valodu dzirdēt!

Noslāpšu un žņaugos

Cilpās dūņu, kur akmeni ņemt?

Nožēlas tevi sāk žņaugt

Smags ir izvaires ceļš

Tev, kas lepnis dzimis,

Taisnu soli iet.

Taisnu nu to gājis,

Līkumam kalpojot,

Citiem mēslus nesot,

Sevi saminot.

Nožēlas tevi sāk ēst,

Mazs šķiet ieguvums

Par atdoto tik daudz.

26. 4. 60.

Tagad, es jūtu, man nāves top bail –

Tava dzīvība ir tik silta!

Tik krāšņa ir dzīve, skaisti ir būt

Ka man no nebūt – top bail.

Kurināju uguni uz lauciņa, kur domātas zemenes stādīt. Piekusu un neko lielu tur neizdarīju. Bet ārā strādāt it tik spirdzinoši. Vannā biju ilgi. Tagad Dzidrai franču diktēju. Nu jāsāk gulēt. Nekas nav padarīts. Tā iet diena pēc dienas. Nav laika.

Domāju, vairāk jutu, ka domāju par K, viņu. Biju izsalkusi fizisku kaislību, jutos stipra pēc perioda beigšanās, jutos svaiga – un biju visa viņam atkal. Dzīvi, silti, gaiši, krāšņi – ja es varētu iet tur – viņš gaidītu, viņš pieņēma to apciemojumu bez zīmes no nepatikas. Tikai pats viņš nevar. Bet ja varētu – arī tad viņam nebūtu dūšas. Protams – tas nebūtu tas, kas izdomāts. Bet tas būtu kaut kas, ko nevar izdomāt. Ar īstenības, zemes, likteņa, cilvēka smaržu. Tas būtu skaists tāds, kā tas būtu, tāds, kā tas var būt – ne sapņos.

Par to man vajadzētu rakstīt. Nu par vēlu. Un šovakar (šodienas iespaidā) es to sajūtu, redzu, kāds tas viss varētu būt. Briesmīgs, skaists. Bīstams, piepildošs. Kā dzīve. Ne kā sapnis.

Mans uzdevums – ielikt to tanīs pašos rāmjos – labībā un vējdzirnavās – ne atteikšanos, kas ir uzrakstīta, bet – ņemšanu, neatteikšanos. Nevaru ilgāk palikt augšā. Bet šovakar es to redzētu.

Bailes, nozieguma sajūta, kauns – no vienas puses, apslēpti, nospiesti, bet tomēr kaut kur zem visa. Labsajūta, dievišķs prieks, dzīves pilnības izjūta, kaislība, piepildījums, bagātība – no otras. Šo lietu mijiedarbība – kā šūpolēs. Dzīves īstenība – elpa, sviedri, asinis – sāpes – laime. Neapmierinātība – cilvēka mūžīgā visa pazaudēšana un otrā mirklī dievišķa iegūšana.

Dzintars un tumsa

Tavās acīs

Saule un nakts.

Dzīvība nāve

Tavās rokās

Nīcība – krāšņums Dievīgs

Vientulība, – tuvākais tuvums

Ka no ledus saules siltumā

Dvēsele nāk un iet

Rokas – lūpas kārās

Kas neiznīcinot mācās ņemt

Plēš tās un vēlās

Kādā brīdī

Top lēnas kā gaisma.

Laiks paradīze, dārzā

Un akmeņi ceļā aiz tā

Cilvēki divi.

Cilvēki – dievi un cilvēki, cilvēki vien.

27. 4. 60.

Tava dzīvība tik silta

Man nāves top bail!

Kā varētu trūdēt un irt?

Tava dzīvība tik stipra

Kā citādi varētu būt

Ka viņas spēks ir mūžīgs

Un viņa – dara kā grib.

Aug vai aiziet dusēt

Bet nevar padoties

Trūdēt un irt.

Visas mazās lietas

Nu es atgūstu

Kā bērnu dienās

Visas – pilnas Tavas mīlestības.

Kājas soļiem meklē stāstīt zemi

Lūpas vēju dzer, glāstus jūt

Tā pieskārienos – rotaļā bez gala.

Šalkšanā pa zariem

Laika ritēšanā

Miers un svinēšana

Mājās pārved Tava mīlestība

Mājās atļauj pabūt, mājās.

Kaislības un elles uguns –

Nav šai zemē nekur miera

Triec caur dienām, naktīm

Gadiem, triec caur

Jaunību un spēku

Triec pret nespēku un nāvi.

Kaislības un elles uguns –

Nīcības vai dzīves daļa?

Tagad ir beidzot pārliecība, ka tas tā ir un, ja satiktu – es netrakotu. Miers un lietišķība, bet pieticība. Prasīt es gribētu visu tāpat – tikai drošāk. Un, ja ko prasa droši, tad neprasa neiespējamu un parasti arī to dabū. Nedabū tikai neiespējamo. Netieku pie darbības. Jāklusē. Nav tas vēl gadiem, kā senos labos laikos tas bijis, bet tomēr… Ilgi. Vienīgais labums – nav vairs tās agonijas gaidīšanā. Un – ko gan gaidīt? Jādara, ne jāgaida. Tagad mans laiks darīt. Un es nevaru.

{ink blots} Jauna planēte, kur dzīvot man un kādam.

28. 4. 60.

Vakar vakarā uz papīra kricelēts:

Pastāvi brīdi zem zvaigznēm,

Kad pārāk grūt!

Pasaule pamalēs auļo,

Līgojas nemiera katls.

Zvaigznēs ir stulbis miers –

Svētas dusmas aizdod…

Bet, asarām saskrienot acīs,

Pieņem tu viņu glāstu,

Kurā nav mīlestības,

Ne mazākās draudzības zīmes.

Kā glāstu tomēr to jūti –

No kā nāk miers.

Kad nezini vairs, ko dari –

Pastāvi brīdi zem zvaigznēm. 

29. 4. 60.   Piektdiena.

[[Mazliet domāju par stāstu rakstn. dienām. Gribas strādāt. Kad? Patreiz laba sajūta. Miers. Nezin kur beidzot cēlies. (Nezin kur paliks…) Laiks gājis bez brīvības rakstīt. Man jāsāk ticēt zvaigžņu pareģiem – vienmēr, kad nelabas zvaigznes – mēs plēšamies. Vakardiena vakarā bija nejauka. Šodien vēl viss tā iespaidā. Es arī esmu briesmīga – izeju no prāta, kad noskaistos. Pilnīgi traka. Kārtoju dažus dzejoļus Freimanim (tos arī Sarmam jāsūta). No Ineses vēstule. Viņai vēl nav naudas. Gaidu dažu brīdi jau viņu – kur piespiesties. Šodien reiz ienākot istabā – es domāju – tomēr viss tas te ir beidzot pieaudzis pie manis! Traki! Par K beidzot domāju mierīgi un ar ieguvēja sajūtu. Es varētu runāt mierīgi un – jā, maigi.]]

Kāds mēnesis tuvojās beigām. Tūlīt – rītu tas notiek. Pēc mēneša rakstn. dienas. Darba, ko lasīt nav, drēbju, ko vilkt mugurā – nav. Skaisti, skaisti! Trakoju kā nelabais. Jūtos nelāgi. Šodien labāk tomēr kā vakar. Bet Freimanim nav ziņas nosūtītas. Tās – tas ir, šādus tādus dzejoļus kārtoju – un tas iet ilgi. Vēstule jāraksta. Domas – jāizsaka. (Nav nekādu domu…) Trakākais – kad uzrakstīšu? Esmu paļāvusies uz to stāstu vēstulēs – un nu bailes – kas tur par putru būs? Un kā es savedīšu kārtībā – tiktāl, kā rādīties. Patreiz jūtos un izskatos bēdīgi. Vasara ar peldēšanos garām. Sīkie darbi un dusmas, un nemiers. Mīlestība nolikta pelēt. Taisni traki. Galva sāp un sāp. Trakums nedod mieru.

Kur uzrakstīšu? Kad? Pāris labas dienas dotu daudz. Bet to te nebūs. Patreiz skaista diena. Nebiju te rakstījusi, gribēju pateikt kādu vārdu K. Bet runāju ko citu. Tik daudz cita – ka viņš izbīdīts pie malas. Pārrakstīju kādu dienas grāmatas lapu. Liekas – kaut kas tur ir labs. Bet ko ar to var iesākt? Stāstu vajag. Tomēr brīdi bija labāks prāts, ka to lapiņu sakārtoju (vakar to atrada kungs un cēla jumtu nost, ka tik daudz olu man nav jātīra. Un es cēlu jumtu vēl tālāk nost un mālēju īstu elli, to, ko ne gribu, ne domāju. Bet kas iet vaļā, ka mani nokaitina zaļu). Nu – šodien pēc visa tā – ne dzīvs ne miris. Labi, ka to lapeli pārrakstīju otrreiz un tā izskatās pēc kaut kā. Pārrakstīju arī šo to no šīs grāmatas dzejoļiem. Tik maz to beigu beigās te ir. Un – ne nieka tur viņos nav. Patreiz sen vairs nekas pats no sevis nenāk ārā. Pie K. jāsteidzas – uzplauktu kā zieds kāds uz reizi. Bet kā tur tikt? Bet tas jādara! Tā jel ir pašnāvība, ka to nedaru. Ak – kā gan ir dzīve jādzīvo. Vienās spailēs! Sarmam trīs nedēļas atpakaļ vajadzēja nosūtīt vēstuli – tad būtu kas avīzē. Nekas darīts.

Kungs nāk – ! Tā tas iet.

Būtu varbūt kāda vārsma tūlīt nākusi ārā!

Labāk stāstu! Stāsts arī nāktu, ja būtu miers un laiks. Jāpazūd, jānobēg. Tūlīt drīz! Inese kaut palīdzētu. Uz Ineses māju vien būs jāskrien! Jābēg arī no šīs lapas, bet tāds

Tāds maigums

Guļ uz svaigi salabotā ceļa,

Vēl putekļi tam pāri šūpojas

No lāpstām, ratiem, laužņiem,

Celtņiem.

Ir darbs jau aprimis

Tik putekļi vēl gulstas uz

Zālēm.

Samtaini un mīksti

Tāds maigums ceļā klāts.

Kur pāršūpoties mašīnai

Cilvēka pēda to neskar

Tik zaķis pārcilpos

Čūska pārvilks sliedi

Te ļaudis nestaigā

Bet ceļš tāpat kā senāk

Mums ko atved – aizved

Pa ceļu laime nāk.

Vēstulēm:

...lepnam cilvēkam tik reiz dzīvē vajag izdarīt kaut ko lielāku pret savu sirdsapziņu – un beigas ar viņu ir. Tagad es gandrīz sāku saprast tā čigāna neganto novēlējumu – kaut tu lepns paliktu.

Mārtiņš aiz savas lepnības tagad nevar ne mīļa vārda pateikt. Tik meklē citiem vainas un maksā, un maksā, un maksā. Tam viņam par kādu labu darbu jāsamaksā un tam. Kā šis labu darbu ar naudu un dāvanām var samaksāt. Bet lai tik sūta. Lai sūta.

Kad es, māsiņ, lasu Tavas vēstules, man liekas, ka ar mani runā tā pati jaunā meitene, kas Tu biji Upeslejās, kas Daudzumos. Dzīves prieks un cerības. Bet Mārtiņš savās vēstulēs ir vecs. Visu apsvēris, izprātojis, nekā vairs negaida, nekam netic, nekādu pārmaiņu arī nevēlas. Tik apsedz galvu, lai ļauj gulēt. Droši vien labi iedzer arī. Par ēšanu jau nav ko runāt. Uz fotogrāfijas visi trīs kā pīles. Nevar saprast, kā viņā vairs nemaz neuzšķiļas kāda uguns – bija jel aizsargu priekšnieks, pagasta vecis, zināja savus ļaudis no viena pagasta stūra līdz otram ar visām viņu ķibelēm. Kā viņš vairs necer un iedomā, ka tiem visiem, kas atlikuši, jābūt atkal reiz kopā, kā viņam nedeg sirds par to domāt.

Bet viņu šķir no visa tā viņa kauns par sevi.

Nu to kaunu es nemaz tā nesaredzu. Ko visu dzīvs cilvēks neizdara. Dzīvot kāre ir liela. Un jādzīvo ir tā, kā var padzīvot. Tā ir viņa lepnība, kas neļauj viņam visu ņemt pazemīgi.

Nedomā vairs par viņu. Tur neko nevar izdomāt.

Vēst. nenobeigta un nenosūtīta.

Tā, uzrakstīju vēl šo vēstuli – un, pastaigājusi apkārt, par to domājot un priecājoties, ka es varētu uzrakstīt gluži labu stāstu pilnīgi – bez personīgās jūtu piedevas – un tad to es varētu arī nolasīt. Ar citādu man nav ko rādīties priekšā. Es nenolasīšu.

Jā – un tad es tikko paskatījos garāmejot spogulī un pārsteigumā apstājos – man pretī skatījās pavisam cits sievišķis nekā šīs dienās. Pavisam cita izteiksme briesmīgā sašļukuma vietā. Cik maz man vajag! Un kā man vienmēr tā vajag. Spirit – Inese teiktu. Bet – nu jau tūlīt visas spiritošanas iespējas cauri. Taisies tik pie vakardarbiem un slēpies nost.

Mana mazā klav. skolniece beidzot sāk labāk spēlēt. Bet māte nopirkusi – Strausa valšus. Nu tie paši jāmāca. Prāta jau tur nav. Bet – ko grib, tas jādara. Vienīgā jau bija Cecīlija, kas būtu man ko parādījusi, viņai vienīgai bija kāds tīrs gabaliņš.

Jāiet gulēt. Un dienas atkal žēl. Gribas dzīvot. Strādāt. Lasījusi nezin kad neesmu. Stāv Camu 2 grām. Vienā palasīts. Bet tagad nevar arī sākt. Līdz 10. jūnijam kaut kas jādara.

Beidzot es mierīgi domāju par K. Un varētu runāt bez histērijas. Savādi, ka viņš pēdējās reizes bija nemierīgāks. Viņam sitās elpa ciet, kad viņš pienāca pie durvīm. Tagad es gribētu viņu satikt, skatīties sejā, to iegūstot un paturot, un redzot, un dodot. Redzot to – kas ir, ne iedomas. Bet kad es to satikšu? Gadījiens tikai. Citādi varbūt ilgi jāgaida.

Skan kāds salds valsītis radio. Man jāiet gulēt un jāslēdz ārā, un negribas. Angļu valsis tas ir. Rītu runāts iet – dejot! Tiešām šis valsis – modina! Jāsakārto mati, jāpadomā – varbūt varu iet ar to pašu melno kleitiņu, jāvelk kāds krekliņš apakšā – nezin kur mans kombinée! Tiešām rakstīšanas vērts – ?

30. 4. 60

[[Taisos uz to – deju vakaru! Auksts tur būs, nav ko vilkt virsū. Dejot nevarēšu, jo govs kāju samina! Un tikko vispār kustu. Bet kūka ir laba, ko aizvest. Sēdēs un ēdīs! Ko citu. Es labāk ietu uz kino. Liekas, tur būs briesmīgi garlaicīgi. Bet O.K. Šī diena sīkumiem. Kad vēstules nosūtīšu! Pirmdien! Kādēļ K ir citā pusē? Vai tas nevarēja būt tuvumā? Dzīvības nav kas glābj. Cik daudz ziedo ikdienas sīkumiem – tas ir ārprāts. Vest tādu dzīvi! Viss darbs nezin kur paliek! Strādā un strādā un – ubagu dzīve. Ak un och!]]

  

Marts 1960 (Ķikure/Kikure)

1. marts.

[[Bijām uz filmu – (par Romu) nogurums, bet nemiers nav dzēsts. Nevaru nekur likties – visu gribētu darīt – lasīt, zīmēt, spēlēt, rakstīt – un nav laika nekam. Atkal visu gribētu darīt! Dažreiz esmu bijusi apnikusi – tagad nē. Bet tik maz laika. Kad Inese aizbrauks – laika būs vairāk, bet tukšums. K. laikam sāku aizmirst. Filmā ievēroju citus vaibstus un vairs nemeklēju viņa kustības. Nabaga jaunais K.]]

Bijām kino – (mana vēlēšanās!) Nekur nevaru likties. Kopš S. smaidu nesaņēmu – domāju par viņu un man trūkst viņa. Par K. vairs nedomāju. Ko lai es domāju? Viss izdomāts – kas vien iespējams izfantazēt. Kas lai to zina, kādas viņa likstas. Laimīgs viņš nebija. Un nerādās te aiz kādām bailēm. Domāju par ko? – Par kādu, kura nav.

Vai tas nav saturs:

Laime, ko nevar ņemt, bet kas pati mūs ņem – ir par lielu un izposta. Un – mēs bēgam. Mazdūšīgās bailēs. Bet dzīvot dziņā. Vairāmies no tā, kas mūs pazudina, kaut arī tas būtu piepildījums. Tādēļ (pa daļai tādēļ, jo arī cits apdoms, gandrīz tomēr tas pats) pametam to un meklējam turklāt jaunu, vieglāku.
Vecs temats!

Stāstā par S. jāuzsver realitātes pilnīga neredzēšana. (Ar matiem.) Un neredzēšana tālāk – arī skatoties.

Gribu to rakstīt. Taisni tagad, kad tas dzīvo manī. Tāpat kā tad gribēju par K rakstīt. Būs tas jau garām? Bet to vēl varēs atjaunot.

Anouilh pilnīgi vaļsirdīgi pastāsta par to – kā divi mīlētāji ir padoti pirmās nakts iznākumam. Nekad tas man agrāk nebija nācis prātā. Bet ar K ienāca prātā. Varbūt taisni tādēļ, ka tik kaislīgi viņa vēlējos. Un tik piesardzīgs viņš bija. Izņemot to, kad viņš mīņājās kā melns zirgs.

2.3.60.  

[[Inese saliek grāmatas – aizbraukšanai. Kur es glābšos? Darbā – ? Pa kuru laiku? Darbā – ? Kā var būt darbā no dzīves izstumtais? Piesietais pie mieta pagraba kaktā? Un tomēr. Ne gluži izstumtais. Māte dzīvo. Sieviete tikai pie mieta pagrabā. Bet tā sapņo. Ierauga cilvēkus tāpat piesietus. Un saka ar acīm citām acīm – Ja varētu dzīvot!? Dzīvot! – Un citas acis sastingst neprātīgā priekā – ja varētu! Ja varētu!…]]

Marts jau. Inese jau pakojas. Vēl tikai viena diena, tad aizbrauks. Grūti būs un vairāk vientulības darbam. Bet kā sevi pie tā pielauzt? Man vajadzīgs tavs smaids, svešais cilvēk! Man vajadzīgs ik skats un vārds. Esmu pagrabā. Katrs siltums vajadzīgs. Tas uztur dzīvu. Saules atspīdums pa atslēgas caurumu. Saules zaķīts uz sienas, no plaisas dēlī, no aizbāzta lodziņa.

(Spēles sākums)

Kādēļ? Kādēļ? Vai tas bija jāmeklē un jāattaisno – kādēļ nemīl? Viņa nemīlēja. Nekad nebija to mīlējusi. Bija mēģinājusi. Kādēļ nemīlēja? Vai tas bija jāapzinās? Vai viņa to zināja?

Vai viņa zināja, kādēļ viņš mīlēja? Vai viņa mīlēja? To arī nezināja. Kādēļ bija labi šī cilvēka tuvumā? Bija labi? Arī tas nebija pareizi teikts. Kādēļ viņš deva ilūzijas? Kādēļ viņa sāka meklēt viņu? Kādēļ viņš pēkšņi kaut kas bija? Kādēļ ap viņu sāka griezties viss?

Tādēļ, ka viņš pakalpoja viņai. Tādēļ, ka viņš darīja viņai to. Jā. Nekad vairs viņai neko nepakalpoja. Un tagad tas bija tādēļ. Tas sēja, vienoja.

Nieki. Tas nebija tādēļ. Kāds pili varētu viņai nolikt priekšā. Akmeņus no ceļa nolasīt. Tad nebija tādēļ. Tādēļ, ka viņš teica — cik labi smaržo — kad kafija smaržoja. Jā, tādēļ.

Tādēļ. Jo viņa domāja to pašu. Tas sēja. Vienoja. Tuvināja.

Nieki. Tas nebija tādēļ.

Kādēļ?

Viņa nepārtrauca skatīties viņa acīs, kad viņš, beidzis pakalpot, gribēja iet.

Vai viņa skatījās acīs? Vai viņa tās redzēja? Pa daļai. Gandrīz nemaz. Viņa satvēra otra skatu ar savu un turēja. Un cilvēks sašūpojās kā aizslīdoša laiva, kuru satver aiz tauvas. Mirkli. Tad viņa palaida vaļā. Bet šinī mirklī pavērās tumši dzirkstošs logs. Cilvēka mājokļa logs. Cilvēks bij šai logā. “Kas?” tas jautāja, iekliedzās. Ko viņa bija teikusi? Viņa kaut ko teica, viņa atcerējās. Bet ko? Ko teica viņas acis?

“Sāp! Auksti! Paliec!”

Paliec — viņa teica. To viņa teica. Un cilvēks sašūpojās kā laiva, ko satver aiz tauvas. Kāpēc viņa satvēra šo cilvēku?

Viņa nezināja neko par viņu, ne vecumu, raksturu, ne vārdu. Tomēr viņa tanī bija raudzījusies, kāds miglains viņa tēls bija viņā, neskaidrs. Un vairāk dienas pēc tam viņa atkal skatījās viņā un neredzēja viņu. Dažreiz viņa skatījās viņa matos — ieraudzīja, ka tie tumši un stipri iesirmi.

Skatījās viņa kustībās, augumā. Viņš bija pasauss. Un aizmirsa to. Un arī neaizmirsa. Kaut kur tas palika viņā kā atspīdums.

Arī sejā viņa skatījās vairāk reizes un nepaturēja nekā. Nezin kā viņa vispār to pazina starp citiem? Viņa nezināja viņa vaibstus. Viņa smaidu viņa zināja un skatu. Smaids kļuva dažreiz tik dziļš, ka aizsedza skatu acīs. Acis pazuda smaidā. Acis, kas citreiz raudzījās tālu, vienmēr tālu, aukstas — pazuda tuvu, smaidā iekusa silti.
Tas bija sākums. Spēles sākums. Spēles? Varbūt. Kā to lai citādi sauc? Kauja tā tieši nebija.

3.3.60.

[[Inese vēl nostāsta man šo to par grāmatām, kas paliek te man lasīšanai. Un tad būšu viena. Vēstule no Sarmas. Raksta par kādu viesnīciņu, kur varētu rakstīt 2 dienās stāstu. Kur ļoti kluss un logā kalni. Un viņš apciemotu. Ja tāda viesnīciņa – tā ir manis meklēta. Arī apciemojums – bet vai ar viņa apciemojumu man pietiktu – nezinu. Man tagad nekā nepietiek. Mulsinu vecīti Fairā un pati mulstu. Visu pierakstīt kaut uzdrošinātos. Dzīvot spēka vēl daudz.]]

Vēstule no Sarmas, beidzot! Viņš kaut ko raksta par ieguvumiem un zaudējumiem un par mutautu, kas nesmaržo vairs. Nezin, vai tas mutauts vispār vairs ir pie viņa. Man liekas, viņš to atsūtīja te. Un tātad – viņš tur tagad tikai sadzejo. Tāpat tas varbūt ar visu, ko viņš saka.

Es varot sarakstīt īsu, labu stāstu rakstn. dienām. Par to es domāju. Bet nezin vai ko sagudrošu. Un vai tas vēstulēs – būs īss.

Es iegāju aiz muguras. Neredzot. Kad viņš aizsteidzās gar augļiem (degunu berzējot),viņš nezināja, ka tur esmu. Tad viņš palīdzēja pie ieejas. Kad es nācu, viņš nogāja otrā pusē. Varbūt arī vēl bija tur. Jo es pieliecos un krāmējos, it kā viņš skatītos virsū. Varbūt viņš tur vēl bija. Tad viņš bija otrā pusē. Es skatījos. Viņš skatījās bez pēkšņā, ļoti siltā smaida. Un tad smaidīja – auksti, pieklājīgi. Es atsmaidīju nedroši un raudzījos visu laiku. Drīz viņš atskatījās otrreiz. Viņa otrs smaids bija par vienu toni siltāks. Nezinu, kā tas bija ar mani. Varbūt viņš ir ļoti ciets vecītis. Patiesi – viņš laikam nav simpātisks. Jeb varbūt ir? Laipns viņš ir ļoti.

Uz viesnīciņu es varētu braukt maijā. Ja būtu nauda. Un, ja tur varētu rakstīt – tas būtu lieliski. Bet vai to varētu? Nedēļas laikā kaut ko var padarīt, ja dara visu dienu. Bet, ja tur būtu ciemiņi – tad vairs nedarītu visu dienu. Un vai ciemiņi pirms vai pēc darba būtu labāki? Man liekas – pirms darba. Bet kā to izdarīt. O – vispirms naudu, ko aizbraukt. Tad drēbes, ko virsū vilkt un tad vēl – tikt no mājas prom.

Kā lai valdos, kā lai mierīgi dzīvoju? Nekad tik nemierīga vēl neesmu bijusi laikā, kad tik mierīgi jādzīvo. Jo – kur gan aizskriet?

Uz Inesi būs jābrauc.

Kāds apmierinājums ir šai dienā. Nezinu – vai tā vēstule ar ziņu par pilsētiņu ar viesnīciņu kā pie Alpiem. Vai tas smaids no acīm, kuras tvēru. Tik vēss smaids. Man tikai tagad ienāk prātā – ka viņš pazīst mani daudz daudz ātrāk, nekā ieradās smaids. Tātad to atturēja kāds apdoms un izlikšanās. Un tad atgriezās. Tad atgriezās – gluži tikpat vēsi – un kļuva vienu tonīti siltāks. Īsta labdzimtība. Un cik viņa seja bija lieliski mierīga un cēla, un vēsa. Citādi pavisam kā agrāk un kā visur citur. *Paldies. Paldies, ka atsaucies. Dzīve tik vientuļa. Gaisma iespīd pa atslēgas caurumiņu. Saules zaķīts no spraugas slēģī. Tas slīd putekļu tumsā. Un putekļi sāk deju. Stars silda tumsu, apmirdzēdams putekļu deju. Paldies par to. Domās skūpstu Tavu seju. Sūtu saules zaķīti Tavā tumsā.*{Izeja}

4.3.60.

[[Piektdiena. Inese aizbrauca. Mēs, kā parasti, bijām kino – komēdija laba. Kāda tam nozīme? Brīdis aizmiršanās no savas dzīves. Vairs nebaudu filmu tā, kā pēc K aiziešanas. Tad viss viņš bij pie manis, un es to redzēju daudz kur un jutu. Tagad vairs nav. Tik alkas. Nav arī tā, ar smaidu. Nav nekā. Bet man jātiek prom! Inese prom. No rīta sapņoju tikai. Rakstīju Sarmam vēstuli ko, jādomā, nenosūtīšu. Tā nav viņam rakstīta – bet nezin kam.]]

Inese aizbrauca. Kaut viņai ietu labi. Mīļa viņa ir. Visa pilna siltumas kā ābele ziedu. Kaut viņai nesāpētu par daudz dzīve. Vainās savainota viņa no manas dzīves. Bet, mazāk cerēs, vairāk iegūs.

Filma bija – komēdija. Bet tiešām laba komēdīia. Skaista – kā jau Amerika. Un dzīva – ne dekorācija. Cilvēki – ne lelles. Tas ir amerikāņu labā puse.

Kā būtu ar vienu puskomisku, pusbēdīgu stāstu?:

Viņi sarakstās 4 gadus, tikai reiz redzējušies.
Beidzot satikšanās viesnīciņā.
Sajūsmā plānota. Izdevusies. No viesnīciņas logiem – Austr. kalni – izskatās kā Alpi. (Kādēļ tas vajadzīgs – ? tam jābūt komiski.)
Viņš sapņo par sarkaniem matiem.
Viņa par – Spāniju. Portugāli.
Viņa izkrāso sev sarkanus matus vakaros. (No rīta skalo ārā – jo tie viņai nepiestāv un nepatīk.)
Viņš nav bijis Portugālē, bet par to stāsta, lai izpatiktu viņai.
Viņa vēlas Portugāles vīnu.
Viesnīcas puika to sagādā – uzlīmē sardīņu etiķeti uz sherry pudeles. Dabū dzeramnaudu.
Viņš dabū dzeramnaudu – skūpstus.
Viņa dabū – stāstus par Portugāli.
Neapzinātu, iekšēju, sev pašiem slēptu baiļu dēļ – saīsina nodomātā brīvlaika ilgumu un šķiras tik – ļoti laimīgi.
Arī viesn. puika laimīgs – ka tie jau iet prom.
Nosaukums? – Meli.

4.3.60.

Paldies.
Tu atsaucies.
Dzīves logs aizvērts.
Nu gaisma iespīd pa
atslēgas caurumu.
Saules zaķīts
no spraugas slēģī
ielec putekļu tumsā –
Sāk tie deju.
Silts stars tumsā
apmirdz putekļu deju.
Paldies par to.
Skūpstu Tavu seju,
Sūtu saules zaķīti
Tavā tumsā.

„Amerikāņu vai Mocca?”...
Pupiņas sabirza turzā,
Kafijas smarža
Un skats laidās tālu
Kā līdz kalniem –
No pilsētas veikala
Kalni ir tālu,
Skats sniedzas projām, kā līdz jaunībai,
Bet iesirmiem matiem
Jaunība tālu.
Smaids slēpa acis
Siltā skavā,
Lai paglābtu viņas
Kalnus un jaunību
Pilsētas veikalā
Pie iesirmiem matiem.
Kafijas smarža tikai.
Un tā notika, ka
Alkaina sieva
Lika kalnus un
Jaunību... ņēma kalnus un jaunību
Pilsētas veikalā
Pie iesirmiem matiem.

5.3.60.

[[Saule atkal pēc lietiem. Brīdi stāvēju kalnu vidū. Dzīvība. Kā kalnam, koku vidū. Ne vairāk. Bet – daudz. Tas ir daudz. Un domāju – ? vai tas ir viss? Vai varbūt tas ir viss? – Dzīvība kā kokam. Plūst asinis un elpo, guļ, atmostas – apstājas kalnu vidū. Nē, tas nav viss. Bet cik daudz vairāk par to var iegūt? Galvenais ir – apstāties un to just – dzīvība. Karsti ilgojos, kaut varētu tā būt, kā bija, kad K te bija. Bet tā nav vairs. Un – kādēļ es tik maz izmantoju? Nieki. Es izmantoju visu. Rūgta diena.]]

Austrai šodien vārda diena. Neesmu ne iedomājusi, ne rakstījusi. Peros tik pa savu ligzdu. Apnikusi, nelaimīga, ik brīdi jūtot valgu ap kaklu. Pilnīgi jānosmok kā dūņās. Man nav kur pieķerties. Pat Dzidruls krīt uz nerviem – cauru dienu radio brīkšķ savas stulbās dziesmas. Stundu, divas – lai būtu – bet bez apstājas no rīta līdz vakaram. Kaut kas idiotisks. Velns būtu rāvis to kasti. Riebjas par to domāt. Un Dzidrai nedomā tuvoties ar kādu padomu – viss tiek uzņemts kā apvainojums – viņš pats visu zina un tā ir labi, kā viņš dzīvo. Ko man te darīt? Kalpot to, ko manā vietā kurš katrs cits varētu darīt? –

Izgāju dēku meklēt
Klusuma apnikusi
Pārnācu samulsusi – 
Tiem sejas rūpju rievām
Un visi tie
Apbalvoti ar sievām.

–––––––––––––––––––––––––-

Pāršķīrusies lapa. Palikusi neaprakstīta. Nu varbūt ko varu atrast.

Gatavojos iet gulēt. Gulēt, gulēt.

Paskatījos mākslas grāmatiņā ‘The Old Masters.’ Velaskezs (protams visi citi arī). Bet papētīju viņa sejas. Tiešām – daudz domāju vēl arvien par Spāniju un Portugāli.

Man viņa vajag. Vai tas nebūtu skaisti? Ļaut tam visam vaļu, laimei, priekam, zeltainam priekam.

Tai siltai liesmai
Kas staroja no viņa
Vienā dienā viņš bija
Viss kā dzintarā
Silts un caurspīdīgs
Zeltains
Sejā, acīs, visā
Viņā!
     Viss viens silts starojums
     Un iemeslis tam biju es.

Tā bija viena no gaišākām dienām. Bet bija jau daudz tādu. Un visas mēs izpostījām – pavadījām, neturot ciet.

Aiztekošas dienas neviens nav 
Noturējis
Viss ko var darīt – ir
Noskatīties. Redzēt tās aiztekam.
Mēs skatījāmies...

Kas gan visu izpostīja?
Kā tā viss varēja zust?
Nav nekas zudis.
Tik ceļa nav
Nav pa kuru iet
Pa divi ceļiem nevar iet.

Dzidra kā pūķelēns. Nezin, kā ar viņu varēs sadzīvot. Viņa tik ietiepīga un savādi aprobežota dažreiz. It kā kādi mūri ap to apkārt – un viņa netiek brīva. Ieslēgta savā pūcībā. Un tas kaitina. Viņa var radīt tādas dusmas ar savu gražīgo ietiepību – redzēt lietas taisni tā – kā viņa tās acumirklī grib redzēt. Tas ir tik briesmīgi vientuļš ceļš, ja viņa tur grib iet. Briesmīgi.

–––––––––––––––––––––

Man jāiet viņu meklēt.
Vai tad – uz holidejām? Vai citādi? Nezinu. Man jāiet to darīt.
Raksti. Raksti tagad! Nevaru.

––––––––––––––––––––––

Krūtīs krātiņš ar plēsīgu zvēru
Tas sitas tur sienās
Drebina stieņus
Ko lai ar viņu daru?
To domāju dienu un miegā.
Ļaut viņam sagāzt visu?
Par daudz tas briesmīgs. Negants.
To labinu lēni
Illūzijas zobos sviežu
Lēnus sapņus
Kā dekorācijas spēlēt
Priekšā lieku.
Tas sagrauž tos ātri
Drebina stieņus
Ko lai ar viņu daru?
Tas mans, tas tuvs vistuvāks
Vai lai tā nāvi gaidu
Kur ar maitu krūtīs iešu?
Tam ausīs tverties
Auļot dūmos
Jūrā un sniegos...
Tas slepeni manī runā
Ārā lūdzās
Tas viss kas man vēl te,
Mans ķēniņš!
Mans es.
Kaut kā ir pilna sirds
Kā vārdu mākonis
Kā jūtu padebess
Grib ārā lauzties
Ko grib teikt?
Brāzties kā negaiss grib.
Dzīvot, dzīvot tam
Ļaut.
Noslogot, apklust.
Dzīvi zem akmens likt.
Kam par to grēku
Sodu liks?
Kas ļaunumu darīto
Līdzinās?
Kas atdots?
Sods par nodarīto
Citu ķer
Ļaunu tālāk dara
Mokas dod.
Nekad tad darīto
Nelīdzina.

6.3.60.
„… Ak Tu pieņemtu gan to no viņas, ka viņa Tev bijusi uzticīga vārda visšaurākā nozīmē, bija Tev uzticīga visus šos gadus! Tu pieņemtu to žēlīgi. Savās domās! Jo īstenībā Tu nevari viņu pieņemt — tādēļ, ka Tev ir cita sieva. Un ir bijusi žēlīgi jau sievas vietā 14 gadus.” “Tu jau varēji viņu oficieli neapprecēt. Bet — tas bija Tev un viņai neērti, nepatīkami jaunā pasaulē, jaunā dzīvē. [..]” u.tt. utt. vēst. nenosūtīta.

“…Tāds cilvēks, kas nespēj savus grēkus panest ar godu, bet gļēvulīgi krīt jaunās neģēlībās — kad jau, tad jau — ir tikpat par postu sev un citiem kā tāds, kas savu negrēkošanu sākumā tur tik ļoti augstu, ka savu grēku vēlāk piemin tikai kā kādu izņēmumu, un tā sevis baltošanai, attaisnošanai sāk rakt ārā katru cita noziegumiņu…”

Tagad mūsu dārgais Mārtiņš, kas meklē Tev vainas, šķiet tikpat mazs un nožēlojams kā X, kas tūlīt sāka uzdzīvot ar meitām, tad dzert un pļēgurot. Ne viens, ne otrs nevar sevi vairs cienīt un pieņemt savus darbus ar skaidrību un pazemību, viņi abi ir kā slimi un samaitā citu dzīvi. Tu nedomā par Mārtiņu. Meklē vēl dzīvē savu daļu. Atrodi kādu.

Vēstule nenobeigta un nenosūtīta.

7.3.60.

[[Vakar nerakstīju. Šodien varu atļauties pāris vārdus pirms vakara. Biju Wyongā. Rīts bija mierīgs, dzidrs, saulains – ar megpaju rudens skaņu, gaidas, miers un dzidrums domās – no rīta. Jo – varbūt kā smaids! Bet nebija arī tas. Viņa nebija. Vēl atpakaļ braucot zaļums laukos, mākoņi – plašums, dzīve. Vēl ceļa mala ar kokiem. Un tad tuvāk, tuvāk – atpakaļ alā. Briesmīgi. Kā es nīkstu pēc ārpasaules – kā gaisa! Nevaru vairs te. Un man ir vīrs. Kā tad kaucu? Tas nav – tikai tas, Jūs, lopiņi!

Lietus nolijis. Mēness nakts. Koki skaisti gaismas naktī. Kur lai es eju? Kur lai es dzīvoju? Atpūtu no visa šī garā, necilvēcīgā svešuma laika, kāds ir starp mani un viņu drīz jau 18 gadus. Manas mūžīgās vaimanas. Vai es nevaru ko ņemt?

Šo apēstai dienai par godu es paceļu roku kā dejā. Es svētu tā mirstošo laiku un mūžīgi dzīvo daiļumu. Es paceļu dejā roku.]]

Kad man jāiet pie viņa iekšā un es to negribu – es, pirms ieeju, esmu gatava teikt – „Vai Tu beidzot to nevarētu saprast, ka es Tevi negribu?!”

Bet es nesaku. Viņš to nepieņemtu. Tik daudz reiz tas jau ir teikts citās reizēs. Un šinīs reizēs, kad tas ir mēģināts, tas iznāk tik nožēlojami. Viņš to tad piecieš – līdz nākamai reizei – it kā tas zīmētos uz vienu atsevišķu reizi, ko es negribu. Es negribu visu šo kopību. Es gribu prom. Un tomēr – jo tālāk, jo velnišķāk viss tas ir – tas stiepjas tik ilgi, ka viss viss, kas kaut ko dzīvē nozīmētu – būs par vēlu.

Kāda dumja cerība man vēl ir un paliek. Kā lai bez tās dzīvotu?

Bet es labi zinu, ka tā ir māns.

Kāpēc tad es to pieņemu? Kāpēc? No kādām grabažām arī viņš dzīvo!

Kā var cilvēks apmierināties ar otru, kas viņu negrib? Kā ar to var dzīvot līdz galam? Tas taču beidzot jāsaprot, ka tas nav nekas. Riebjas domāt. Un bailes domāt.

Kā gribētos runāt un atrast kopīgi kādu ceļu sev un viņam. Bet tas ir veltīgi. Viņš grib tikai tā, kā tas ir, tā kā viss ir viņam, viss ērti – un ne mazāko maiņu. Domāt un nest atbildību par otru, ko viņš izmanto un kas viņam nepieder – uz to viņš nav spējīgs. Lielākais, ko viņš varētu saprast – ir – mauka. To viņš labākos gadījienos gāž ārā.

Es nevaru šai nebrīvībā būt līdz beigām! Dzidra – 4 gadi!

Es nevaru vairs četri gadi.

8.3.60.

[[Šodien vajadzēja iet uz Country Womenēm un Poil kdze neatbrauca, – atkal viens mēnesis jāgaida uz to mazo notikumu. Beigta diena. Lai gan visskaistākais laiks. Rāms, silts. Bet es neesmu vairs spējīga to ņemt ar prieku. Tas mani dara traku. Pāris notis spēlētas, pāris lapas puses izlasītas, Dzidrai adīts. Kur lai es sprūku? Rakstīt es nevaru to, ko sadomāju – tikai to, kas nāk pats prātā, un tā nav daudz. Vakar nosūtīju vēst. Neboisei un Lēmanei – jā vārdus par rakstn. dien.]]

9.3.60.

[[Lasu D.H. Lawrence Sons and Lovers – pēc Anouilha lugām – te, liekas, ir pārāk daudz jālasa. Lugās viss bij tik koncentrēts, īss, nozīmīgs un tomēr – viegls. Te viss dzīves smagums un vilšanās, ka ne galu sagaidīt – un tomēr – laba grāmata. Bet patreiz mani vairāk interesētu problēma – kā izteikties līdzīgi Anouilh’am.

Bijām jūrā. Burvīgi silta diena. Trakoju un plēsos mājās pārbraucot. Un viss tas lieki, bet viltīgas izlikšanās pacietībā tiek p. daudz.]]

Bijām jūrā pēc vesela mēneša. Ūdens silts. Domāju – tas bija veselīgi atkal būt sāls ūdenī. Nevaru vairs gulēt. Jūtos slikti. Kas tam iemesls, nezinu. Liekas, garīgais – pārāk nervozitāte. Veltīga cīņa, kas vairs ik brīdi plašinās, veltīga un briesmīga.

Šodien to darīju ar viņu vārdos. Kaucu pēc savām tiesībām. Pēc atdotām 100 mārciņām – kas man bija un kas man palīdzētu, bet ko nedabūju atpakaļ, lai gan viņam guļ briljanti kastēs. Un muca ar motoru, kas maksāja laikam vairāk kā 125 mārc., pūst nelietota un par to neliekas ne zinis pārdot – dabūt naudu. Nelikt citiem vergot par velti, kur viņš darās ar naudu un visu mājas ienākumu, kā tik pats grib.

Tas viss cēlās (šis satraukums atkal), redzot apbūves gabalus, kurus te sākumā varēja dabūt par nieku, tagad aizejam gar degunu visus pēc kārtas. Bet viņš braukā ar lepnu mašīnu un nedara nekā, lai reiz būtu vieglāk, lai taupītu un ko citu uzsāktu. Pērk tik dārgu dārgos materiālus un mētā apkārt. Smilšu čupa – laikam 10 mārc. – ir nolīdzinājusies ar zemi – viņas vairs nav. Zāģu skaidu čupa – apm. tikpat dārga – izkūpēja bez vēsts gluži tāpat – tas nav nekas! Tā vajag! Tā gadās! Bet gadās tev nolauzt nazi – tad tu vari nest uz kaimiņu mežu apglabāt, lai to neizraktu un netaisītu lērumu pusgadu.

Tur nav ko runāt! Tas ir briesmīgi, kā tas ir.

Bet – es jau tikko biju ieslīgusi žēlumā par to, ka viņam uzbruku. Viņš jau laikam nav spējīgs saprast, kāds viņš ir. Viņš laikam ir tā radīts, bez tā prāta, kāds vajadzīgs, lai saprastu, ko dara citam.

Bet kā viņš tūkstoš velnības var izdomāt otru apvainojot? Tad viņam prāta ir diezgan! Tāpat visādus trikus, kā otru piemānīt, apklusināt, apmuļķot! Laid tik tos prātus vaļā – to viņam diezgan. Par grasi dot un izlikties pašam – labdaru karalim.

Velti. Ar viņu runāt ir velti. Viņš izdomā visu – notikumus, lietas – tā, kā viņam tas ir pa prātam, un tad – liekas, ka viņš pats tic tam, ko sadomā. Ka ir viena neapgāžama patiesība ik notikumā – tas viņam neeksistē.

Es, piem., atdošu naudu melnajiem, ja viņš man to dotu. Es atdošu to Aulenei un nezin kam. Tikai viņam, man liekas, pašam tam jātic un viņš to tic, kad viņš man to saka. Un tad viņš ir laimīgs par savu prātu – viņš paglābj mani no tā, ka es naudu atdošu citiem. Kad mēs tiekam līdz šai vietai – tad mēs beidzam. Tad es visa drebu un man droši nosirmo 100 mati.
Tad – jābeidz.

Un tad pēc brītiņa viņš atskrien un paziņo, ka tad, kad viņš mani saticis, es dzīvojusi no Batradzienes žēlastības. Tātad – viņš runā pilnīgā prāta seklumā – tā nav tur vairs vairāk kā dzimušam plānprātiņam.

Un tad man pēc brīža ir nelāga ap sirdi. Es varu kaukt. Es prasu no nabaga plānprātiņa – lai viņš dzīvotu kā prātīgs cilvēks. Un tad viss ir briesmīgi. Varētu uzkārties.

Un tad es bieži nesu viņam tēju – lai viss izlīdzinātos un viņš, ‘nabaga cālīts’, neciestu. Un viņš perina savas velnības. Pret mani un pret visiem. Ko tik varētu noraut sev, ko tik varētu izmuldēt par ļaunu otram, ko tik varētu izlielīties un izdarīties utt.

Garīgi slims viņš tomēr ir. Tādā vai citādā veidā. Pirms viņš to neatzīs un negribēs savu domāšanas veidu un rīcību grozīt – cilvēka no viņa nebūs.
Kur viņš ienāk – tur visa atmosfēra mainās, kļūst mākslota līdz izmisumam. Un katrs lasās, cik ātri var, prom.
Punkts.

Diena kā dzintars. Kā mātes vaigs. Kā bērnības laiks. Klusa, skaidra, maiga. Rīts rasots ar mākoņu spēlēšanos pāri zaļajām ielejām, pāri koku galotnēm. Skaisti. Aprakta zaļā zemē. Aprakta. Plātu acis. Stiepju rokas. Smaidu. Eju. Aprakta zaļā zemē. Bez neviena cilvēka tuvumā. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas. Gadu pēc gada. Bez cilvēka. Mazliet siltumas no Ineses. Mazliet cerības, maiguma no Dzidras. Un vairāk – nekā. Kāds blakus, kas svešs un nesaprotams, liekas tik nabags, tik sajaukts, bez mugurkaula morāla – bet tik ciets un smags kā mūžīgs akmens, kas var gulēt uz dzīvas saknes un to neuzzināt. Aprakta. Gadu pēc gada. Nozied acis. Sāk pietrūkt spēki. Ilgas nepiekūst. Vēl ceļas un ceļas, aug un zaro, un liek ciest. Savādi. Savādi ir tā mirt. Savādi ir tā – dzīvot. Skaisti. Arī tomēr skaisti tas ir. Stiept un stiept rokas līdz ar koku zariem pret debesīm. Tūkstošreiz saukt – “mans Dievs, kur Tu esi! Mans Dievs!…” Un redzēt tukšas, cietas, zilas debesis. Tukšas, tukšas.

Tikai reizi, kad izmisums nebija tik liels un es saucu vairāk vientulības dēļ – es To izdzirdu, ieraudzīju – sevī. Tas bija kaut kā – pusceļā uz debesīm un – manī. „Te! Vai Tu to nezini?” Viņš bija gandrīz jautrs. Bet tas bija mierinājums tikai īsam brīdim. Un es, protams, nākošā brīdī nezināju – vai es biju tikai es – vai Viņš bija runājis. Es to atceros, kā tas bija. Un nezinu nekā, kā tas bija.

10.3.60.

[[Jašam dzimš. diena. Agrāk apsveicu. Tagad nē. Es neko tādu vairs laikā neizdaru. Pat Austru neapsveicu uz vārda dienu. Nogurums un apātija un mani murgi. Tikai tie. Šodien es noskaidrojos uz brīdi. Skatījos dzīvās acīs un dzīvas acis skatījās manī un smaidīja. Un tas ir pietiekoši, lai murgi uz brīdi atkāptos. Dažreiz slimniekiem dod viltus injekcijas – zāļu vietā sāls ūdeni. Un tas palīdz tikpat daudz. Tā tas ir ar mani. Tas palīdz – illūzijas. Bet cilvēkam tomēr jābūt dzīvam, kas tās dod. Tas ir pēc visām grāmatām un mūzikas…]]

Gribētu redzēt ceļmalas kokus
Šobrīd tiem būtu citādas lapas.
Dzīvas un siltas un tādas
Kas patiesi ir un dod paēnu.
Un dod smaržu un nogulst
Pār galvu.

Šobrīd es sēdētu tur un
Būtu silta un dzīva.

Dekorācijas zudušas.
Vel reiz ceļa malās stāv
Dzīvi koki dzīva zāle ar
Gružiem un ziediem, silt
a no
Dzīvības, no dzīvības.

Šodien guvu mieru. Īsu mieru. Man vajag tik maz, lai es atgūtos. To es varu atzīties tikai sev – tā ir spēle un tā nav. Tā man ir tik vajadzīga, ka es gandrīz baidos – vai es neiešu bojā – un uz brīdi tā mani glābj. Paskatīties kāda sejā. Saņemt smaidu, kas varbūt nav vairāk kā pienākuma smaids. Un tomēr – tas nāk no dzīva cilvēka. Dzīvas acis raugās manī. Un man top silti, miers uz brīdi iestājas. Murgi stājas uz brīdi. Es atpūšos.

 “… Daiļā dāma stāvēja durvīs – pilnīgi ekstāzē. Acis (ar uzliektām skropstīm) ieplestas, skatās virsū, it kā katrs, arī es, būtu tas, par ko viņa sapņo un ir bez prāta. Es uzsmaidīju stīvi. Viņa iekšā — nebija. Bet, kad es biju halles otrā galā, pamanīju viņu nākam, piegriezos atpakaļ savam darbam. Tomēr, kad viņš bija klāt, es pacēlu galvu. Viņš acumirklī neatvērās, jo es neatvēros. Mēs redzējām viens otra seju un acis pat un it kā neredzējām. Tā bija izlikšanās. Citādi tas būtu citādāk.

Tad, kad es sāku gaidīt gandrīz jau aiziešanu, viņš nāca. Es gandrīz bēgu — gāju uz priekšu, lai gan mani skati slīda sāņš uz vietu, kur mēs kādreiz stāvējām. Es gandrīz apstājos un tomēr ne. Un pēkšņi viņš gāja atpakaļ. Un, kā gadījās, kā ne, stāvēja tanī vietā ar kādu vīrieti. Es tagad gāju atpakaļ, garām. Viņš atrada brīdi pagriezt acis ar smaidu. Protams, es to gaidīju un devu pretī smaidu.

Un tad es gaidīju. Un viņš bija tur apkārt. Un manas acis sekoja. Un viņš apstājās un noliecās aiz margām, un noliecoties viņa acis bija uz mani. Un tās bija tumšas ar augstu spēcīgu uzacu loku. Tikai viena drīz vien. Jo viņš vēlējās slēpties. Un es arī.

Tad viņš bija man blakus un skatījās pāri logos. Es brīdi skatījos viņā. Tad, pēkšņi nodrebot, kā atkratoties, es novērsos. Patiesībā tas bija aiz pēkšņas nepacietības, ka viņš skatās tik nopietni pāri, tik ilgi un stīvi. Es pati brīnos par savu gandrīz nepatikas kustību. Varbūt viņš to nemanīja. Varbūt arī manīja. Viņš bija vēl un vēl tur, bet bez līdzdalības. Varbūt tam nav nekādas nozīmes. Darbā dāma varbūt tur valda. Bet vadīt viņa vēl nevadīja. Viņas acis ir gan laimīgas, bet vēl galīgi satrauktas un nezina, kur rimties. Tas varbūt ir tomēr gluži tas, par ko es te rakstu. Viņa bija uzpucējusies. Viņai ir graciozi pleci. Viņa ir bijusi īsta skaistule. To es ieraudzīju pirmā brīdī, kādus mēnešus atpakaļ to ieraugot. Viņa tikpat eksaltēta gāja man garām. Šodien viņa izskatījās visjaunākā par visām reizēm un vislabāk. Tas var nozīmēt, ka viņa — valda. Gribētu redzēt viņu darbā — in action. Tur nekādas mulšanas nevar būt. Tikai maiga pavēle. Nē — arī maiga gaidīšana. Viņa ir ļoti maiga. Viņa ir bijusi skaista. O, viņa izskatījās jauna šodien.

Bet vai viņai bija nodegušas apaļas rokas? Nē, tas bija tai otrai. Viņai rokas augšdilbs rādīja dziļu vītumu, un viduklis, gūžas, kājas vecīgu stāju — tikai pleci ir graciozi un galva.

Tai otrai ir apaļas, spēcīgi tvirtas rokas un spēkpilnas krūtis. Viņa ir jaunāka un sejā daudz vairāk rakstura. Bet tik skaista viņa nav, ne tik maiga. Viņas kustībās ir straujums. Viņa izturas kā meitene.

Viņa seja ir nesimetriska. Ļoti nesimetriska. Labā uzacs stāv augstu un acs dzeļoša. Kreisā daudz zemāk un sagurusi. Visa viņa seja ir sirma, iesirma, tāpat kā mati. Bet smaids var sirmumu izdzēst vienā brīdī. Tad acis top tumšas, vaibsti dzīvi. Smaids tik ātri un tik spēcīgi pārvērš viņa seju, ka tas liekas patvarīgs, dzelžains ar savu spēku. Kad tas zūd, seja sakalst, nosarmo. Šodien nebija siltā smaida, ne patvarīgā. Smaids bija īss un vārgs…”

Tas ir no stāsta. Gluži Kafkas sīks apraksts.

Man būtu iespējams rakstīt, tikko beigtos mani murgi, tikko iestājas spirdzinošs miers – es varu visu.

11.3.60.

[[Filma – ‘cirkus’. Skaisti bija gājiens pār Niagaras ūdens kritumu. Tas mani mācīja – izturēt. Vēl cīnīties. Tāpat pirmā filmā – suns. Neesmu iznīkusi – tik daudz man deva vakardienas svešās acis – cilvēka acis. Ne grāmatas gudrība… Vai es tik daudz nevarētu – kā teikt šīm acīm – paldies! Lowrenca grāmatā Miriama ir savā ziņā man līdzīga – tikai tagad pēc pussimta es mācos no tā tikt vaļā – gaidīt mīlestību. To vajag dot, ne gaidīt. Vēstule no Ineses. Darbs to gaida tāds – ka nobijusies. Esmu mierīga. To labi just.]]

“…Impresionistiem (nu varbūt arī ekspresionistiem) tomēr taisnība: Forma nav nekas, tikai apgaismojums. Iekšējs vai ārējs. Izteiksme, jūtas, kas līst pāri, dara seju pievilcīgu vai nē. Dara to dzīvu, iekārojamu.

Sejas daiļums vai nedaiļums nav nekāds abstrakts iekāres objekts. Tikai tad tā sākas, kad tai slīd pāri smaidu, intereses, jūtu siltuma utt., utt. spēle.

Viņš stāvēja un raudzījās bez izteiksmes, jo viņš stāvēja, noslēpies sevī — un viņa novērsās, viņā nebija nekā, kas saistītu. Tikai tad, kad sastingums zūd un jūtām ļauj vaļu — radās cilvēka seja. Vīrieša un sievietes seja arī, protams, un jo sevišķi tās. Cilvēks viens otram var būt neinteresants tā iemesla dēļ, ka otrs neatplaukst pret viņu un arī, kad arī viņš to otru nemodina to darīt. Stāvēt un gaidīt vien nav nekas. Vajag siltumu un gaismu liet pāri, un tad notiks, ka otra sejā tas uzblāzmosies ar divkāršu spēku…”

Filma par cirku. Cita nekā tur nebija – tikai sarkans cilvēks gāja pa virvi pāri zilzaļam ūdens kritumam (Niagara). Tas bija skaisti. Var teikt ko grib – tomēr – skaisti. Un es domāju – man jāiztur. Man tāpat jāiet. Arī tanī ziņā jāvar – spēlēt no galvas. Kādas man ir nervu ķibeles. Tikko es iedomājos (un tas notiek bieži) – es zaudēju spēju spēlēt. Rokas atvienojas no vadošiem kustību nerviem, no automātiskiem es tās gribu pārlikt apzinātos – un tas ir briesmīgi.

Bet toreiz – es tomēr nospēlēju to veco valsi – ko zināju. Tātad – to var. Tas ir nederīgs sīkums – bet tas var arī vēl derēt.

Esmu mierīga. Cik briesmīgi muļķīga es esmu. Tas ir taisni lieliski. Mani nomierina šī sirmā vīra acis. Es varu iztēloties, ko vien gribu – bet mazliet īstenības jābūt. Tālākais viss iet pats no sevis.

Viss ir manī. Ja gadās notvert vienu brīdi, kad apgaismojums (starmešu kūlis no mana degošā es) krīt uz kādu personu – viss sāk darboties kā filmā. Viņš ir izgaismots. Un viņš ir patiesi aizskarts, atvērts, viņā atveras viņa logi no stiprās gaismas, atveras viss, cik vien viņā ir dzīvības spēka.

„... Turi mani, turi
Pie siltas krūts”...
To teica Rainis.

(Sarma savā vēstule nepareizi citē Raiņa populāro dzejoli:

„... No Tevis atšķelsies
Pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs,
Kas būs Tev dvēslē rada
Un reta puķe,
Kas Tev krūtīs augs...”

To es atceros no ģimn. sagatavošanās klases. Man gribēja likt to deklamēt, un es izlūdzos, lai to neliek. Un izlūdzos tā uz visu ģimnāzijas laiku. Žēl. Es būtu daudz ieguvusi deklamējot. Bet es biju pārmocīta ar ziemsvētku dziesmiņām. Pilnīgi pārmocīta.

Jā Sarma saka …

„No Tevis atšķirsies
Pēc rada rads...”

nepareizi. No veca dzejnieka, Krītiņa, tulkotāja u.tt. varētu prasīt lai to citē pareizi.)

„... Turi mani, turi”...

Tas ir apmēram, ko es gribētu teikt. Un kaut tās būtu tikai acis, kas acumirkli tur, es gribētu to teikt. Un man tas jāsaka viņām – šīm acīm. Man tas jāsaka. Es vēl dzīvoju gluži nekaunīgi – nekad nesaku paldies par to, ko saņemu. Man jāsaka.

13.3.60.

Svētdiena.

[[Vakar aizmirsu te rakstīt. Dienas vienādas. Netīrumi. Nogurums. Tie arī šīs dienas zīmogs – lai arī svētdiena. Brēcu uz Dzidru nervu sabendējumā. Ar veco ik brīdi iedegos naidā un riebumā. Un plānoju – nākošo piektdien – aiziet uz dienu vai 2, kad Dzidra būs Singeltonā. Bet es neticu, ka to izdarīšu. Varbūt. Redzēsim. Nevaru rakstīt vēstules, lai gan gribētu. Austrai, Aula kdz., Jašam, Sandram, Atvasarai, Sarmam – visiem jāraksta. Visiem (izņemot Atvasaru) rakstītu ar patiku – bet nevaru. Nogurums saposta gara stāvokli, topu īdzīga. Vienīgais, kāda grāmata un kāda illūzija. Sevišķi pēdējā. Svešā acu pietika divām dienām. K. gribu satikt. No tā man pietiktu ilgam laikam. Man vajag mazliet cilvēku. Šodien radio teica kaut ko par kādam piešķirtiem 3 g. cietuma. Es domāju – ja man piešķirtu – cik daudz tas atšķirtos no tā, kas man piešķirts? Tikai cietumu es pazīstu. Savā ziņā es būtu brīvāka cietumā.]]

Cik ļoti man negribas rakstīt vēstules – tagad varētu. 2 st. atpakaļ es gribēju rakstīt, bet tad nebija laika. Tagad laiks ir – (izņemot 1 lielu spaini sīku olu) viss ir cauri. Ne padarīts – trauki nemazgāti – bet lai tie stāv. Kad vairs nebūs ne šķīvis tīrs, tad mazgāšu. Svētdiena šodien – bez nevienas svētdienas domas. Biju saulaina no rīta – bet ātri noguru, Dzidra nokaitināja ar savu – „ja Inese tā, tad…” Viņa šoreiz neko īsti tā nebija domājusi, bet tā iznāca. Es zaudēju savaldīšanos un bļāvu. Dzidra manī atraisa tikpat neprātīgas dusmas kā paps. Viņā ir tāda pati akla stūrgalvība, kaut kas, ko es nīstu. Kaut kas, kas to pārņem kā stulbums, un viņa nekā cita neredz, tikai pati sevi. Bet viņa ir bērns. Tomēr – tas ir bēdīgi, nezinu, kā viņas raksturu labot. Liekas, tie ir nervi. Bet papam arī tie ir – nervi. Visiem mums ir ‘nervi’ un, ja mēs tos laižam ik brīdi citiem acīs – tad tik tie ir ‘īsti nervi’. Dzidra tomēr negrib savaldīties un meklēt vainu arī sevī. Nu tā vien jau ir arī papa nelaime. Kaut tik Dzidru mazliet varētu mierīgāku dabūt, kaut viņa ‘pieņemtos prātā’. Bet viņa pēdējā gadā ir kļuvusi ļaunāka. Tas ir – pēdējā gadā tikai viņai parādās rupjā, nesavaldīgā izturēšanās, agrāk tā nemaz nebija. Un tad tā pārmērīgā vēlēšanās būt skaistai un dabūt jaunas kleitas. Kopt neprot nevienu drēbes gabalu. Bet – varbūt tas ir ļauns laiks – 13. Paliks labāk. Visas šīs Ineses boyfrendu lietas viņai arī par ļaunu nāca. Jāmēģina man būt mierīgākai ar Dzidru. Bet – viņa padara traku. Viņas lietas ir visas čupā, var kārtot, cik grib. Kad tas beigsies? Telpas, protams, nav. Nav kur nolikt drēbes, ne grāmatas, ne zīmēšanas piederumus. Un tā tas ir. Un pieklājības nav nevienā vienīgā vietā no mūsu puses. Viss ir viens lērums. Ja miers – tad ir izlikšanās un prasti joki. Ja nav miers – tad ir kliegšana un rupjības. Dažreiz liekas, ka pēdējais ir gandrīz labāks, kā pirmais. Viņā mazākais ir spēks. Bet bērnam neder ne viens, ne otrs. Jāsaņemas man, cik varu, atsevišķi esot. Bet grūti tas ir – manis jau arī nav. Mēģināšu – savaldīties vien un ‘manierīgāk’, tas ir stingrāk, bez jokiem (kas ne ikreiz ir gribēti) uzvesties.

Pietiek prātots. Darbs gaida. Acis nogurušas. Jāgludina vēl. Rītu uz Wyongu jābrauc. Jāvingrinās arī tur ‘uzvesties’, jāmēģina turēt sevi tā kā agrāk, bez kaunēšanās un pazemošanās.

Ko šai dienai lai saku?...
Ne tā deva ko
Ne ņēma
Solījumu pati dodu
–
Laipu lieku
Tam kas nāks
Nekas nenāks
Pretī jāiet
Ne tā deva
Ne tā ņēma
Tomēr
Saulē
Roku sniedza.

14.3.60.

[[Pamodusies šorīt, es pacēlu rokas pretī šai dienai ar siltu uzticību un kādu prieku, nezin kādēļ.
Satiku K Wyongā. Ieskrēju kā circenis pelnos. Nācu gar augļu veikalu, tikko piestājos – paskatīties spogulī – gāju tālāk. Nezinu – vai jutu tā skatu, vai vienkārši ieraudzīju visu kopā maš. galvu. Viņš pagrieza galvu sāņš – man to vajadzēja ievērot? Bet šī kustība bija tik vārga. Es gan – drīz gāju – garām. Bet tad metos maš. durvīs. Nezinu, ko es teicu. „Tādas ir beigas” es brīdi domāju. Nav ne beigu, ne sākuma. Viņš varējis būt, bet nav. Briesmīgas drupas un kaut kas bezgala zaļš un krāšņs, un piepildīts. Tāpat – kā man.]]

Šorīt pamodos – krēslains rīts, lietaina nakts, un tāds arī rīts.

Bet es izstiepu rokas pretī dienai – ar uzticību un prieku. Reti kad tāds silts prieks dzīvot, dzīvot un varbūt ko gaidīt. Un varbūt ko saņemt.

„Ko viņa man var dot, šī diena?…” es domāju. Lai ko. Labi bij atmosties. „Ko viņa varētu dot?”

Mazgāju un iekrāsoju matus. Bet frizūra, kā dažreiz tikko pēc mazgāšanas, bija sašļukusi. Biju izgludinājusi veco rozā blūzi pie svārkiem ar vesti. Nu tā – bija ļoti labi, bet ļoti ļoti vienkārši, un frizūra darīja tik pieticīgu.

Un tā es gāju pa ielu. Vilku svārkus uz leju, jo tie šķita īsi. Paskatījos sāņš spogulī un attēls ne visai apmierināja – pārāk pieticīgs, lai arī tik zolīdi vienkāršs. Aiz augļu veikaliņa es mazliet piestāju pie spoguļa, tikai acumirkli un sarausu ar roku matus, lai arī tas neko nelīdzēja. Un tad laikam es paskatījos uz ielas pusi – nezinu, vai es redzēju viņu skatāmies, bet es sāku apjaust – tas ir viņš, viņš. Viņš aizgrieza galvu un it kā grieza atpakaļ. Tas bija viņš. Brīdi es nezināju – iet garām? Bet – neprāts. Es drāzos mašīnas durvīs, ķēru un pieklapēju reizē un viņš liecās atvērt. Ko es teicu, es nezinu. Es neatceros ne vārda. Tikai vēlāk es dzirdēju to – kādēļ Jūs nenācāt. „Stā. c.” viņš smējās un teica to lēni. Nav vērts domāt, ko mēs runājām, mēs neko nerunājām. Mēs neieskatījāmies arī acīs – es nē. Bija krēslains. Bet viņš skatījās, varbūt redzēja mana smaida pārmaiņu. Tādēļ es biju kautrīga un ne visai veikla. Viņš ir pilnīgāks kļuvis, cits vīrs tāpat – bet es jau neko daudz neredzēju. Un tad es griezos prom, un acis palika, un otras tur bija brīdi. Vēlāk es viņu vēl redzēju turpat gaidām. Viņš smēķēja. Viņa ir gara un pilnīga, skaisti, tiešām skaisti veidota. Augstām gūžām, taisnām kājām, ne par resnām, ne tievām, tomēr ne graciozām, ne gracioza gaita, par mīkstu vēderu. Īsu degunu, apaļu seju, laikam pasmagu zodu, melniem matiem. Vampa tips. Tad mani minējumi var būt pareizi. Bet redzēju tikai pa gabalu, un āriene nemaz tā neraksturo iekšējo cilvēku.

Lai kā – tur no viņa daudz nevarētu palikt pāri. Ka viņam kas tomēr bija – kas to lai zina. Tas varbūt tā – ka no visa reiz tiek par daudz, arī no vislabā. Bet tas, kā man ir trūcis – viņam nevarētu trūkt. Lai gan – kas to varētu teikt, kā man ir trūcis, redzot manu sabiedroto formā? Nekad neviens to neteiktu, un nevar arī saprast, kā var trūkt abu lietu – uguns un maiguma?

Varbūt viņam nav trūcis nekā. Lai gan, atceroties viņu – man atkal jādomā, ka viņam ir trūcis visa un mana versija par to, izlasīta viņa sejas vaibstos, ir bijusi pareiza. Tā katrā ziņā – varētu būt pareiza. Nekas neliecināja tam pretī, protams, to es varēju neredzēt, t.i., varbūt es to neredzēju, bet – es to neredzēju.

Mājās es brīdi spēlēju tā, kā to vajag bez domāšanas, kā vajag? – to spāņu serenādi. Un raudāju arī. Cik savādi tas ir, ka man šai lietā nāk asaras. Tās man ir sveša lieta.

Cilvēka drupas. Kāda, kas tāds varētu būt un nebūs. Tikai drupas, neizlietots materiāls, sakritis pelnos. Bet šinīs drupās arī dzīve – krāšņākās viņas balvas, izšķērdīgi, un tā, tā ir dzīve. Liela dzīve. Kas neļauj citu, kā tikai varonību, kamēr varonis krīt un ļimst zem savas nastas. Neredzams, neievērots, mazs – tikai dzīves uzdevums liels, liels. Liels.

Ko šai dienai lai saku?

Kā bērns tai rokas pretī stiepu
Un dāvana tai klēpī bij
Kā stars kas tumsā krīt
Un aizslīd.
Tu ar mani dzīvo
Vienā gadusimtā.
Dievu žēlastība tā.
Tu ar mani dzīvo
Dienas, naktis.
Cīnies, noslāpsti
Tāpat kā es 
Tāpat kā vienā laikā noslāpst vienādi.
Tu ar mani dzīvo. 
Nāve nevar šķirt 
Tu ar mani mirsti
Es ar Tevi mirstu
Mēs ar Tevi mirstam
Vienā gadusimtā.
Viss kad atveras
Priekšā nolikts tiek
Stāvi tu kā stulbis
Brīnums ir tik liels, pietiek viņa vien.
Tad kad zvaigzne krīt
Vēlējumu saki. 
Tad kad zvaigzne krīt
Tu kā stulbis stāvi.

15.3.60.

[[Lietus bezgalīgs. Tā tas bija pirms ziem. svētk. tā tas ir tagad. Tas beidzot nogurdina. Jo te jau ir tikai tas, kas ir debesīs vai uz zemes – burtiski. Domāju par K. un tam nav nozīmes. Tā ir dzīva pasaka. Tāda lieta protams ir jauka. Bet pasaku stāsta – ne dzīvo. Un es arī to nevaru dzīvot. Un viņš arī nevar. Skaisti ir redzēt cilvēkos to, kas tie varētu būt, kādu no tām iespējībām viņos, ko Dievs licis to spējās. Man nevajag K iedomāties vairāk nekā viņš ir. Bet viņš tagad grib lai es iedomājos viņu tā, kā es redzu, ne tā kā viss ir. Viņa daļa tā kļūst viņa ieguvums.]]

Radio spēlēja kaut ko raksturīgu (atgādināja bērziem pušķotu šķūni dejām) un es sev teicu – neprasi no viņa par daudz! Tā ir viņa mūzika. Vairāk kā tā, ko tu viņam spēlē. Lai arī kā viņš grib to klausīties un kā runāja līdz – tā ir tikai tāla skaņa, kas tikko viņu aizskar. Viņa īstā mūzika ir cita. Ja tu gribi ar viņu runāt – runā tā, kā viņš var saprast.

Viņš teica – „Es aizbraukšu. Apskatīšos visu, visu…”
Tas bija tā, kā kad kāds ierodas tur, kur Skalbe saka lai viņš neierodas.
… „Draugs kur laimīgs esi bijis, otrreiz neatgriezies vairs…”

Un tik ļoti gribās otreiz atgriezties. Viņa vārdos bija kaut kas no šīm ilgām un cerības – ka tas nomierinās. Viņš bija daudz jūtīgāks kā es, savā valodā. „St. corn” arī bija jūtīgi teikts „visu pilnu ar corn.”

Man tas manā samulsumā šķita: „visu pasauli pilnu ar c.” Un tas tik labi raksturoja to, kā viņam bijis un ir un kā man bija un ir. „Stā. c. pilnu pasauli. Stā. st. citu neko nedrīkst, neko nav atļauts darīt. Sirds sadeg – Dienas sadeg. Tu st. c. pilnu pasauli pilnu, līdz savam kapam.

Viņa balsī bija kaut kas tāds un viņš maigi skatījās manī. Bet es to nedzirdēju, tik jutu. Es viņu nemaz neredzēju, tikai acumirkli no sāniem, kad viņš aizgrieza galvu sāņš un smējās.

Es biju aušīga. Tikai reizi, es nezinu ko es teicu un es nevarēju novērst seju un man bij jāsmaida. Un tas bija labs smaids.
To viņš redzēja.

16.3.60.

[[Par K. man šodien dažreiz jādomā – vai es staigāju apkārt ar kaut ko mirušu manī? Vai tas jāmet ārā?
Lietas un notikumi ir cieti, ja viņiem ļauj valdīt. Un tie jūk kā māli – ja viņu tiesības neievēro…
Valdnieks man sistemātiski grauž spēlēšanu. Spēlēju ļoti maz. Bet tagad atkal šad tad. Vakar viņš kasīdamies ālējās – „cik skaisti, cik skaisti…” Viņš cer ka es beidzot padošos un apklusīšu, tāpat kā ar zīmēšanu. Apbrīnoju viņa sistēmu un neatlaidību ar kādu viņš to izved. Un man nav izejas – Kas notiks ar Dzidru, ja eju? Bet patreiz es vairs nevaru. Liekas kaut kas tuvojas beigām. Bet varbūt tikkai es pati.]]

17.3.60.

[[Te nav kur rakstīt!
Es nevēlos būt K sieva. Te nu bij. Nosūt. vēst. Sarmam.
Biju Wyongā. Nevaru vairs ne reizi izlaist – vienmēr jābrauc līdz. Tad kļūst labāk, itkā kas iegūts. Bet es vēlos braukt tikai uz Wyongu, ne Entrenci… Tā tad es kaut ko gaidu tur un meklēju. Ja kāds skatās zilās un skatās brūnās acīs vienā laikā – tas tomēr var nozīmēt ka viņš mīl tikai brūnās acis. Un jo vairāk mīl brūnās acis jo priecīgāk var skatīties zilajās… Jā jā, tomēr kaut kas tur nav drošs tad, bet kārtībā gan. Es pamazām saprotu – man vajag tikai sapņu. –]]

Ak! Viss jau būtu labi, ja dzīve būtu mazliet normālāka, mazliet mazliet plašāka. Es satiktu K. dažreiz, parunātos, pasmietos, padejotu – apmainītu tās dāvanas, ko viens otram devuši, tikai ar to vien, ka labu vēlējuši. Mazliet prieka iegūtu no tā. Bet nav. Man nav. Esmu izstumta. Piesieta, pieķēdēta pie sava trimdinieka stāvokļa ko mans vecis negrib kaut cik labot. Pieķēdēta pie viņa mazuma, greizsirdības, nenovīdības, skopuma un dzīves neizpratnes – šaurības, šaurības, sīkumības. K ir citādi, viņš ir sabiedrībā, lai kādā. Viņš ir pulkā un dala viņiem. Viņam manis nevajag tā, kā man viņa vajag, viņš nekad nav izfantazējis neko tādu par mani, kā es par viņu. Un šīs izfantazētās pasaules man ir žēl. Bet ja mēs varētu būt normāli, normālā sabiedrībā – tad šī pasaule, kas gan ir tikai fantāzija bet kam ir dzīvs pamats, kas ir viena versija no tā kādas iespējas Dievs ielicis viņā, tā pasaule šad tad dotu savu gaismu un mirdzumu un arī viņam būtu vieglāk savos tūkstoš pienākumos. Tā pasaule jau mūs svētīja te. Un ja mēs vairāk varētu satikties neaizliegtajās formās – tikai neaizliegtajās, kungi mīļie! – tā svētītu mūs vēl vairāk.

Bet alā, kurmi! Alā!

Tu nemāki spēlēt, tu nemāki zīmēt, tu nemāki dejot, tu nemāki nekur, nekā, nekad, neko – klausies to – lai tu līstu zem zemes un irdinātu to savam valdniekam vīram par godu un iztikšanu.

Gandrīz iemācījos no galvas Albenitza serenada Espanola. Viegla. Un tomēr tur tik daudz teikumu, kam katram sava nozīme. Notis atklāj savu jēgu lēnām, kad tās spēlē un ieklausās, apsver – ko tur teicis kas tās rakstījis. Ja nav skolotāja, ne profesora, kas man to labi pateiktu – es lēnām to atšifrēju pati. Un laikam pareizi. Biju kaut ko izkārpījusi pa savai sajūtai, vēlāk ieskatījos, ka izpildāmās zīmes saliktas tieši tā, kā es biju darījusi. Tas bij ar atkārtojumu uz beigām. Sākumā nebiju ievērojusi un samainījusi zīmes, un tādas samainītas es tās ignorēju, spēlēju pa savam – līdz atklāju, ka tas ir taisni tā, kā tur teikts. Punkts. Es gribu skriet spēlēt, bet jāmazgā trauki.

17.3.60.

Dzidra prom Singeltonā. Biju Wyongā. Tukšs viss protams. Bet cik dzīvs tas kļuvis, kopš tur bija kāda mašīna. Es vēl nevaru to visu saprast. Ko? To ka satiku. Un ka tagad laikam jāatraisās, pamazām.

Es domāju – vai es gribētu būt tur viņas vietā. Tieši viņas vietā. Es nevarētu. Laikam arī tad ja viss būtu divreiz atvieglināts darba ziņā. Es nevarētu. Jā – ko tad es gribu? Es gribu kādu, kura nav. Kādu, kuru es radīju no viņa, bet kas nav viņš, nekad arī nav bijis. Nu – varbūt varētu būt bijis. Un tomēr – tas ir dzīvs cilvēks kas bija un ko es iekāroju un kas mani iekāroja, ko es sapratu un kas mani saprata. Kas sāka dzīvot līdzi man un bija laimīgs. Savādi es jūtos pāris dienas. Es itkā redzu – nav nekā bijis. Nav no kā pat atteikties – jo tas kas bija no tā nav jāatsakās. Tas paliek pie manis. Un tas kas ir, atsevišķi no manis, tas kas it savā dzīvē iekalts – to es negribu kopā ar viņa dzīvi. Es gribētu to – atsevišķi. Bet – tāda nav, atsevišķi no viņa dzīves. Tāda nav. Ja viņu atšķeltu no viņa dzīves – tad es arī to laikam negribētu. Beidzot – es laikam negribu neko. Viss tas ko gribēju, bija kaut kas – kā nav. Protams – te kaut kas sāka augt. Te bija viņa dzīves daļa. To es ņēmu. To es sāku veidot. Tā auga par kaut ko. Tā rāva viņu ar katru dienu vairāk prom no viņa īstās dzīves. Kaut kas, kas bija te, sāka ieņemt citas dzīves vietu arī viņam. Kas varēja rasties? –

Brīnišķa pasaule. Kas tomēr kļūtu pasaule īsta, spēcīga, tikpat reāla kā otra, tikko mēs ļautos savām vēlmēm. Laikam viņā, šinī dzimstošā pasaulē bija liels spēks. Es zināju ko tā man varētu nozīmēt – ne zināju, nojautu cik nopietni tā mani ņems. Un viņš arī to nojauta. Mēs to nevarējām ņemt nezaudējot to, kas mums ir. Un to mēs nedrīkstam zaudēt. Bet vai nebija kāds ceļš, kāds pusceļš? To es domāju jau tad. Es neatradu vietu (burtiski) uz zemes kur šo dzīvi dzīvot. Neatradu – kā noslēpties. Nē – nekas nebija iespējams arī no tās puses. Un no otras puses – mēs laikam nebūtu spējīgi izvest – dubultdzīvi. Es domāju ka es spētu. Bet viņam grūtāk. Kādēļ grūtāk? Nu viņš vēl nebrīvāks, ja vispār var būt nebrīvāks kā es.

Un es tomēr maļos un maļos un maļos pa to visu un domāju un meklēju un ja viņš nāktu viss būtu gluži tāpat kā bijis. Bet pasaule, kas tūlīt atkal turpinātu augt un dzīvot – tomēr varētu arī izšķīst mūsu vienā tikšanās brīdī. Mēs varētu arī būt svešinieki. Bet kā var būt tik apmāti ja svešinieki ir viens otram? Svešā pasaule tomēr dzirkst no tuvības un tuvībai ir kādi pamati.
Es jau biju pilnīgi atteikusies. Ko es te daru? Nē – es neesmu atteikusies.

Wyongā es brīdi triecu ar kasieri. Es sagrābu ātrumā rēķinā neieskaitītas mantas un tad mēs smējāmies.
Viņš tur nogāja garām un neredzēja. Vai redzēja tāpat kā es. Vēlāk es pa ielu gāju garām un redzēju. Tas tomēr paņem mazliet prom no K. Tā tad – tikai vīrietis.

Miegs nāk. Menstruāc. sākās. Tomēr. Negribu iet gulēt, bet miegs nāk. Jaunie zobi nav kārtībā vēl. Cik tīkams miegs nāk. Inese atrakstīja vācu nolikusi kā 1. Austra kā 3. Labi abām. Meitēns priecīgs, var manīt.

Miegs nāk. Un kāds mierinājums – kad visu pārliek – tad nav cita ceļa, kā tas ko viņš ir gājis: neiet nekur! Jo – nav kur iet. K. Tā mēs tomēr esam vistuvāk. Un no tā arī ir jātiek vaļā. Tas ir jāpatur ne jātiek vaļā, bet šī paturēšana ir sāpīga, jo tā ir miršana. Mēs apbedām sevi. Pateicos ar!

18. 3. 60

[[6 vistas. Piezīme (rupjākā, kāda var būt) par to, ka pirms izbraukšanas, laiku izmantojot, piesēdos pie klavierēm. Braucot uz Gosfordu, skatījos zaļos kokos un skaitīju tēva reizi. Palika labāk. Es neko nelūdzu – tikai nomierinājumu. Gosf. satiku viņu. Vai debess mani uzklausa? Nogājām viens otr. garām kā pusbeigti. Vēlāk trešā klātbūtnē bij labi. Hallo K., es teicu. Es biju atsacījusies. Tad viņa acis glāstīja pāris reizes, veda atpakaļ. Jā? – Manas īsi šaubījās. Viņš neizskatās tik romantiski vairs. Bet tādu siltumu viņš dod. Mākoņi un koki uz tāles – viss gulēja Dieva plaukstā un es arī. Tādu siltumu viņš dod, ar savu nabadzību.]]

Šķīru sev dzejoli ‘English Verse’ grāmatā, jaukākais, kas dzejolī bija, bij pēdējais pants:

„Break, break, break
At the foot of thy crags, O Sea!
But the tender grace of a day that is dead
Will never come back to me.”
Tennyson.

The tender grace of a day…

Es katru vakaru saku ardievas savai dienai. Es sāku just viņu daiļumu it kā vēl vairāk kā agrāk. Es svētu viņas, kādas arī viņas nav. Kad vakars ir, kad kungs jau guļ, jūtos atbrīvota, viena, aiz loga ir nakts (ceļš, džekaranda, cikādes) – tad jūtu maigumu pret visu, pret lietām, cilvēkiem un dienu, kas ir galā.

Šodienai es pateicos. Viņa bija retums. Nevarēšu viņu varbūt te notvert. Varbūt Tennysons to ir pateicis ‘the tender grace…’

6 vistas notīrījās bez sastrēgumiem, nebija arī sevišķi nepatīkamas. Mēs braucām uz Gosfordu. Pirms izbraukšanas, laiku izmantojot, pārspēlēju savu serenādi, ko mācos no galvas, kungs izgāza savas dusmas uz to, lai gan viņam nebij nemaz jāklausās, bij jāiet pēc mašīnas. Tas mani satrakoja. Biju klusa, bet tas mani plosīja. Nostrādāju netīro darbu, tagad jau trešais mēnesis pāri pusē – viņš nav iedevis vēl ne vienu šiliņu. Nedarīja to arī šodien, lai gan zina, ka braukšu pirkt Inesei džemperi. Viņam ne prātā nenāk – to viņš droši vien rēķina, ka man plenty no manas rakstnieces mārciņām. Es nīstu viņu! Viņš ēd tagad manu spēlēšanu. Viņam vajaga mani iznīcināt pilnīgi, vēl pilnīgāk, nekā tas jau noticis.

Es sēdēju mašīnā un iekšēji plosījos agonijā. Es nevarēju baudīt arī kokus un kalnus. Es gandrīz domāju – kāpt tomēr ārā un – braukt ar autobusu. Viņš bez tam skrēja kā traks visām mašīnām garām. Man riebās. Man bira asaras un žēl bij brauciena, kas vienīgā lieta, kas mani atpūtina. Tad es skaitīju tēva reizi. Divi reizes. Un man kļuva vieglāk. Ne pavisam – bet daudz vieglāk.

Woolworthā es gāju strauji pa vidus ceļu. (Ar šīm kurpēm es varu graciozāk iet. Ar otrām, kas gan ir augstiem papēžiem, es nevaru graciozi, pat ne kaut cik brīvi iet, es krītu kā uz deguna.) Tagad es gāju, galvu izslējusi, tikai izteiksme laikam bija dead, bet lepna. Tad es ieraudzīju viņu pāris soļus pirms manis pa labi. Es piecēlu roku pie krūtīm impulsīvā kustībā. Nezinu, vai viņš bija mani ieraudzījis, bet viņa seja bija savādi kautra un nelaimīga, un bēgoša. Es neteicu neko – „Lai iet, lai viņš iet!” Es domāju, „Es Tevi neķeršu, es Tevi likšu mierā.” Sejā man tomēr pēc brīža saskrēja karstums. Tad es biju pārgājusi pie Mortimera. Nākot atpakaļ uz Woolw., es ieraudzīju to atkal ar kādu citu otrpus ielas ejot uz Woolw. pusi. Vai viņš redzēja, nezinu. Bet viņa gaita bija stīva. Pārgāju pāri ielai netālu no viņa, gāju netālu no muguras. Viņš ir pavisam jauns cilvēks, es domāju, kā es to nebiju ievērojusi? Viņš ir jauns, varbūt tik 30 gadu. Kaut kā man kļuva vieglāk, gandrīz vieglāk, tik jaunu es nevēlos sev. Nabaga cilvēks – es domāju, es jel Tevi negribēju piemānīt, bet es to nebiju pamanījusi, ka Tu esi tik jauns…

Tad mēs ar kgu. bijām Woolw. kad pamanīju viņu ejam garām. Viņš neskatījās atkal ne pa labi, ne kreisi. Mēs izgājām netālu aiz viņa. K. viņu panāca. Tad viņš bija aizsmēķējis. Kāda mašīna aizkrustoja man ceļu (kas brauca sētā), un tas mani patīkami nokavēja, jo man bij pagrūti tur pieiet. Tad es piegāju „H.K.” „H. Mrs Dz.” Lai kā – tas bija droši un iespaidīgi, reizē intīmi un reizē formāli. Es neskatījos meklējoši, es biju prom, cik varēju. Un tad pāris reizes viņa acis, glāstošas un siltas, meklēja tieši manas. Nevarēju neatbildēt, lai arī ļoti īsi. Nāk. ned. viņš būšot. Esot atlikts un atlikts. Nu būšot mazliet darbi apdarīti. – Ko tas nozīmē? Es noskatīju viņu. Nē – viņš nav gluži jauns cilvēks. Viņš ir sirms. Ne daudz, protams. Bet tas ir klāt. Zobu viņam savu mazāk kā man. Seja rūpju un nezin kā smaga – tikai acis dzīvo. Viņš nav jaunāks kā es būtiski – nu tomēr, viņš ir jaunāks. Bet kaut kur tad ir tā dīvainība, ka es dažiem neredzu viņu vecumu, dažiem viņu jaunumu – tie ir cilvēki man, kam ar gadiem nav nekāda sakara. Runājot par bērniem, viņš skatījās tieši un droši, cerot uz līdzdalību. Bet kad K jautāja par [fam.], tad viņš impulsīvi nolieca galvu. Šī kustība izteica to, ko es tik labi zinu. Arī es noliecu galvu dažreiz, kad man to jautā. Tās visas ir zīmes, kurās var lasīt, es tikai baidos – var tomēr arī vilties. Tāpat es domāju – varbūt viņa acis apstājās tik – tā droši manās, ka es biju jautra un nekas nebija viņam gāzts virsū. Viņš priecājās – ka beidzot viss kārtībā. Es tam neticu. Kā vairs mēs varam ko saprast, ja mēs neticam tam, kas bija mūsu drošākā, skaidrākā valoda? – Ar acīm. Un kādēļ viņš tagad brauks un kādēļ to teica? To viņš teica man. Lai es gaidu, lai zinu. Lai zinu! Pusgadu tas man nebija jāzina. Vai viņam kā žēl palicis? Vai viņu kas aizkavēja (lietus tad bija, to es zinu, ka nebija ne dienas visu mēnesi) un tad viņš vairs neuzdrošinājās. To es jau tad domāju. Bet tagad es viņam pateicu ar savu izturēšanos – un viņš nāk tūlīt. Un saka to – lai esmu te. Kur bijusi. Nieki! Tas ir tik skaidri. Un tomēr – to visu var savirknēt arī otrādi un citādi. Viņš izstaipīja rokas, runājot gluži nepiedienīgi – tā arī droša saspīlējuma, nemiera zīme. Tā izskatās gluži pretēja tam, ko tā nozīmē. Un tomēr – viņa var nozīmēt arī to, pēc kā izskatās. „Es aizskriešu vēl reiz uz Woo.” es pēkšņi teicu. Un viņš arī tad metās prom. Ko viņš, protams, bija gaidījis. Nu tā man bija laba ideja. Un man vēl kā vajadzēja, ko biju aizmirsusi. Blūze. Nopirku diezgan neglītu. Citam virsū man tā nepatiktu – bet es domāju, viņa manai sejai piestāvēs. Par to pašu cenu varēja dabūt ar garākām rokām, varbūt tā bij skaista. Pārdevēja tā teica un viņai ir gaume – bet tās musturi bija par apaļiem un mīkstiem priekš manis. Un šai ir slaidāki, asāki vilcieni. Tas ir svarīgi, tas ‘slēpj mārciņas’.

Inesei pēc lielas gudrošanas, kur neko nevar izgudrot, jo nekādu krāsu nebij, nopirku olīvu zaļu dziju. Lai viņa sataisa tagad sev kādu rudens ansambli ar rudens krāsām. Viņai pag. gadā tik ļoti tie brūnizaļie toņi patika. Vienus svārciņus vai bikses viņa var nopirkt klāt, un tā būtu viņai liela pārmaiņa pēc melnajiem, baltajiem un rozā toņiem. Jāiet gulēt.

Un tad, mājās braucot, mākoņi sastājās ap mani, un koki sniedza savus zarus. Es redzēju, cik vienkāršs, cik bezgala vienkāršs viņš ir, viņš ir pilnīgāks kļuvis un tas mazliet iznīcina viņa romantismu, viņš bija tik vājš. Un nav nekā sejā tik pārvaroša, tikai es visu pati redzēju. Un tomēr, tomēr. Bezgalīgs siltums tur ir. Un lai cik skaidri es redzu – nav itin nekā – mākoņi un koki saka, ka ir. Mākoņi un koki dus laimē, runā laimē, pilni dzīvības. Tur es nekā nevaru cita izgudrot. Tas ir tā, kā tas ir, tas ir tā, kā tas bija, ka es braucu apskaidrota, silta, dzīva. Silta, dzīva! Cik daudz tas ir tam, kas ir aprakts dzīvs un staigā miris.

Gribu redzēt ‘Gladiator’ filmu.

Un kādu ar Sinātru. Kā Sinātra uznāca uz ekrāna – tā es gribēju viņam teikt – „I love you. You are charming. You look nice.”

Brando man nebija ko teikt. Viņš neizskatījās ne charming, ne nice. Bet reizi, kur viņš koķetēja ar geišu tanī filmā, kur viņš viņu nospēlēja ar savām acīm – tas bija nepiedzīvoti lieliski. Tas bija vairāk kā charming!

Un tagad es saku ardievas šai dienai.

Mākoņi sastājās ap mani apkārt,
Koki sniedza zarus
Kā siltas rokas,
Viņi visi ņēma mani
Savā vidū.
Tāles deva zilumu,
Ar daiļumu glāstīja,
Modināja un veda,
Teica man – Tāda ir laime,
Tā ir vienkārša!
Tā ir karaliska!
Tā ir ņemt, tad
Aiziet.
Tā ir – negaidīt vairāk,
Tā ir dzīvot.
Tad mirst.

Pulkstens tuvojas vienam. Drīz ausīs diena. Un arī nakts ir laba. Es tur nevaru līdzēt. Tas nav mans darbs. Tā cita dota, citas varas radīta lieta. Tā lieta par sevi, kā diena, pati kas nāk. Tāda ir mana laime. Es jel to netaisu pati? Tas notiek bez mana spēka. Tas ir kaut kas, kas ir ārpus manām iedomām. Vai ne?

19. 3. 60.
plkst 8 rītā

Dzidras vēl nav. Cepums gatavs. Mani šūpo diena. Mani šūpo laime. Es atpūšos kā jūras putns uz viļņa. Un audzēju, šūpoju savu laimi. Tā viņa aug un plaukst, un veras – aiziet no īstenības. Kļūst tik dievišķa. Nereāla. Bet aug un aug. Kas nav audzējis klusumā un sevī savu laimi, tam tā nevar būt – liela. Kas ņem un ņem no viņas, tas aprij to ātri un ir galā. Laime tam īsa.

Ja sagrābtu tagad to rokās un sagrābtu to atkal un atkal, neapstātos un nelūkotos viņas daudzveidībā, neaudzētu to zaru zaros – viņas nebūtu. Tai pārskrietu pāri.

„…Pūt, vējiņi, apstājies, ļauj ievai

Noziedēt…”

Viņa izaug lielāka par dzīvi, viņa vairs neder dzīvē iekšā. Nu – dzīves mums daudz nav. Kas gan var būt? Stāvot Tavā tuvumā, Tavu acu siltā glāstā – liekas, viss var būt, viss jau ir, vēl nebijis, viss jau ir. Bet tad ir jāatgriežas katram savos ceļos – un ir tikai šie ceļi. Kur ir ceļš, kur mums iet? Kur ir laiks, kurā mums dzīvot? –

Vakars (pēc vakariņām)

Manas ilgas iet uz šo grāmatu. Ņemt viņu un runāties. Protams, par viņu. Iemīlējušies vienmēr grib runāt par viņu. Es gribu runāt ar šo grāmatu par viņu. Vēl nav miers mājās. Vēl sver olas. Vēl man olas netīrītas. Bet kas patiesi ir noticis – tāds trakums, ka govij jau teļš klāt. Bet es negribu padoties. Es nezinu, ko darīt – bet es negribu bendēt savas rokas tālāk. Kādas viņas ir – vienās dzīslās. Lai slauc pats. Visi vīri slauc. Kādēļ viņš nevar? Es nezinu, ko es izdarīšu. Bet te man būtu kas jāpanāk. Viņš neslauks. Viņš  VIŅŠ nu ies tērēt laiku, pusstundu rītā, pusstundu vakarā ņurcīt govi!

Tāda ir šīs dienas deva. Bet diena bija maiga. Izgāju ārā just viņas maigumu – (es jau tagad iekšā vien notupu pie olām) – bet es to tikai jutu, sauli, neredzēju ne kalnus, ne mākoņus – sāku ravēt puķes. Kāda neļķīte beidzot saņēmusies augšanai. Tā, ko es pavasarī iestādīju – viņam. Viņa nīka un nīka, ne iznīka, ne auga – un tagad viņa aug. Jā, jā!

Kur lai es bēgu? Kur lai es eju? Visur! Es aizietu bez bēdām – tikai Dzidra. Un nebūtu vēl viņas roka slima. Bet tikko es kustēšu, pirmā būs viņa, kam visu kraus virsū. Vai nevar dabūt kādu, kas to govi slauc? Lai dabū!

Kādēļ es to visu rakstu? Tas tur mani valgos. Uzklupa šai maigai dienai kā cilpas. Es nevaru sevi sabendēt galīgi. Man jādomā par sevi. Tik daudz kas jau ir atdots, vienkārši viņam pamests samīšanai.

Labi, lai tad šī lapas puse ir ar visu to. Lai tā paņem nost no manis. Nevar. Smagums un rūpes paliek, nav izejas drošas, kur glābties.

Prātā kāds brīdis, kad viņš nolieca galvu ar nopūtu un palika tā brīdi. Viņa piere, man pazīstama, tā pati, bija skumja. Es redzēju arī rokas – viņš tik stiprs tagad – rokas daudz resnākas, spēcīgākas. Tagad es ticu, ka viņš varētu labi dziedāt. Pavasarī es gandrīz brīnījos, viņš bija tik trausls. Un – man prātā viņa acis – tās meklēja, citādi – vai skatās tā? Ko man no tā vajag? Es jel visu zinu. Bet es nezinu, ko viņš ir izlēmis. Vai viņš nekā nav izlēmis, un man tas jāizlemj. Un es nezinu, ko izlemt, jo nav pasaules, kurā mums apmesties. Šī pasaule pilna ar likumiem un citu tiesībām, mums nav ne stūrīša. Gandrīz pat ne nakts un meža kā zaķiem. Nezinu – vai nav arī tā, ka romantika beidzas līdz ar savu piepildījuma brīdi. Nav dzīves viņai citādas – tikai cīnīties, iekarot. Tam ir telpa. Cīņai ir. Bet dzīvei nav. Un šai brīdī es baidos – vai tikai netuvojas brīdis, kas būs atvadīšanās. Mums nav kur iet. Atkal tas. Vienu brīdi, vakar viņa siltumu jūtot un mākoņu un zemes valodu pēc tam dzirdot, man likās, ka ir kur iet. Vajaga būt.

Tas ir briesmīgs ciniķis bijis, kas teicis, ka mīlai ir trīs pakāpes, ko var salīdzināt ar mūziku – 1. Simfonijas 2. Štrauša valsis 3. Džess.

Romantikai tādas pakāpes var arī būt. Viņai jāiet pretī savai iznīcībai. Laulības dzīvē mīla arī nedzīvo. Tāpat nomirst. Romantikā tā visātrāk, tas viss. Neviens to nelāpa. Neviens to arī nevelk līdz kā krustu, kā tas ir laulībā. Mīla nav ilgstoša. Tur neko nevar darīt. Bet, kad viņa sākas, nav jādomā par beigām. Dažam mūžam viņas arī iznāk. Un tomēr pēc vakardienas, redzot realitāti taustāmā tuvumā, mani gan tā ielīksmoja, bet arī likās sveša – tas nav tas. Dzīve nevar būt sapnis. Sapnis nevar būt dzīve. Nu es jau sen muldu, es maļos pa vienu un to pašu. Bez viņa esmu mirusi, staigāšu, līdz sākšu meklēt ko citur, atkal citur – tāpat kā Tu, tāpat kā visi citi…

Nu tik daudz spēka ir jābūt – ka būt gatavam uz visa zaudēšanu. Uz to – ka viss, kas bijis dzīvība – mirs. Nemirs tikai, ja tam neliks dzīvot. Viss kas dzīvo – mirst. Arī mīlestība.

 20. 3. 60.

[[Šo dienu jēga ir ziedēšana. Augļus ievāks no tām vēlāk. – Es atrodu atkal dzīvu seju. Nezināju nekad neko tik siltdzīvu –

Svētdiena. Slaucu nabaga govi. Viņa jauna govs! Papam viņa tiešām var būt ‘dārga’. Bet vai viņš to nevarētu pamēģināt slaukt! Ak, gaiša diena! Laužos kā pa murgiem. Esmu nogurusi un negribu iet gulēt – kā arvienu. Negribu arī lasīt. Negribu rakstīt to, kas kam derētu. Spēlēt nedrīkstu. Negribētu arī ilgi. Negribu sapņot vairs – gribu dzīvot. Atkal ilgojos K. Viņš tik vienkāršs kā koks saulē. Mani sāk atvieglot doma, ka rīt braukšu uz Gosfordu mainīt In. dziju. Būšu vairāk stundu viena un ārā prom.]]

…Tā visātrāk. Viņas uzdevums nemaz nav ilgs. Punkts.

Šorīt skaists rīts. Bet izslaucu govi, roka gurda palika. Viss laikam paliks pa vecam… „Ir nabags vergs to klinti iemīlējis, pie kuras sāpēs piekalts bij…”

Ja man dotu K. te, es izturētu visu. Es kaut kā mierinātos, spēks būtu tikt līdz galam, kamēr Dzidra būs uz savām kājām. Un tad mieru – prom no viņa.

Esmu nogurusi. Jāmazgā veļa. Jāizvasko būtu virtuve. To izmazgāju. Bet – nav spēka – apātija. Sīkumi stāv rindā, gaida lai mani apēstu. Bet rakstīt – nav laika. Un beigu baigās – ko ar to uzrakstīto darīs? – Vai es varu uzrāpties līdz gaismai? Te man ir atsaucīgi – bet vai citur manis vajag? Rabacis jau atsūtīja atpakaļ – nevajag. Kur lai izaug? Kam lai aug?

Es gribu mazliet miera un mazliet dzīves. Es gribu atpūsties no mūžīgiem pienākumiem.

Vai man nekad nekad nekad nebūs tiesības uz mazliet personīgas laimes?

Tu meloji un teici – „tagad mazliet būs darbi apdarīti”… Tie nebūs. Tie tāpat Tevi spiež no rīta līdz vakaram. Tu eji, izslējis galvu, ar varu izslējis, lai viņa nenoveltos uz krūtīm no smaguma kā ar pātagu aizcirsts ceļmalas zieds! Tu nes un nes, un nes. Un tad Tu gribi priecāties un droši saki – „un tad šurp, šurp visu to – dzīvi!” Un Tu ņem to, kas ir, un tad Tev pēkšņi tas riebjas, un gandrīz labi, ka Tev savs krusts, ko nest. Tas Tevi satur kopā.

Kāpēc Tu meloji? Tu esi ko izlēmis. Tu gribi sacelties pret likteni. Tu gribi būt kungs par to. Nu pamēģini.

Un Tu meloji man. Lai es Tevi gaidu.

Es gaidu. Kāpēc mums jādomā?

Vakars.

Viss būtu cauri – vēl olas. Nogurusi esmu un noraustījusies sīkumos. Es te negribu. Un tomēr patreiz es gaidīšu vēl K. Neticu, ka viņš par ko noteiktu izšķīries. Uz blēņām viņš bija diezgan ātrs. Kā viņš satvēra manus pirkstus toreiz ar to vēstuli un markas peniņiem. Tāpat tā dziedāšana bija extra draiska un droša. Bet tad viņš tapa klusāks un klusāks. Kādēļ es vēl kā teenaidžers (lietisks vārds!…) ņemos ar to – ko īsti viņš domā? Es to sen varētu gan saprast un zināt. Un tādēļ viņš bēg. Tādēļ arī atgriežas. Tas ir tas, ko es meklēju un atradu, un tas iznāk par lielu un to nevar ietilpināt dzīvē. Drebi nu. Skaistumu iegūsti. Laimi nē. Laimi – savādu laimi arī. Bet nekādu maigumu, piepildījumu, aizmiršanos. Tikai uguns, kas dedzina, žilbina, ceļ debesīs, gāž lejā. Gāž lejā, sāp. Un tā vienmēr. Un tā ir brīnišķīgi. Bet es reiz gribu taustīt zāli un puķes ar rokām un just, ka tie man pieder, ka es nogulstos uz zemes, ka es elpoju gaisu, ka bites man dzied, ka tā ir dzīve, silta, plūstoša un arī – iznīcinātāja. Ka tā ir – un tad nebūs. Un tā nav sapnis, kas piedzimst atkal no jauna. Tagad nav atrasts mums jauns garīgs kontakts, nekas nav runāts, ne saprasts un atrasts, tikai redzējām viens otra fizisko tēlu, asiņu silto, dzīvo būtni, tā runāja sava valodu, uz mums tā tiecās viena pēc otras savā veidā – ar kaislību un asiņu siltumu. Man nav nekāda spilgta viņa personības tēla tagad – tikai viņa fiziskā būtne, un es to iekāroju. Es nezinu, vai tā mani apmierinās, vai tā būs laime vai nomaldīšanās – bet es redzēju viņu un es ilgojos viņa. Man liekas, ka viņam ir tāpat. Kaut es būtu priecīga, kad viņš būs pie manis. Kaut es varētu nedomāt. Man tik ļoti gribas prieka. Man jāapvalda draiskums. Kaut es mācētu to novaldīt, ļaut viņam vaļu un visam tam siltumam, kas plūst uz viņu. Vairāk nekā nav, ko dot, ne ko saņemt, ne ko izdomāt, ne gaidīt.

21. 3. 60.

[[Viņš vedīs mani pats uz Gosfordu, nebūšu viena!… Kādēļ to dara? Nebūšu – viena!…
Nebiju viena. Un nesatiku K, kā cerēju (jo bijām agri. Viņš pie zobārsta būtu vēlāk). Nevarēju neko nopirkt un izvēlēties jo viņš gaidīja. Samaitāta diena. Bet man jārāda laipna seja – tas, lai nav aizdomu utt.
Mīļā diena. Vai tā ir, ka to var saliekt un samocīt patvarīgas rokas? Var. Visu dzīvi, ne tikai dienu. Tagad gaidīšana uz nezināmu solījumu.

Par Anouilh rakstīts labi avīzē. Man arī jāraksta – par mani.]]

Viņš vedīs mani uz Gosfordu. Tātad nebūs vientulības. Bet nu – fiziski vieglāk. Lai gan šoreiz tā man nevajaga. Jūtos spirgta aiziet līdz busam, braukt. Gribēju to. Būt viena. Bet – nekad jau es nevaru to, ko gribu. Es gribu prom! Es gribu reiz brīvību. Cits nekas nenotiks. – Varbūt saņemties un ko uzrakstīt. Tas nevar glābt. Bet tomēr, tomēr. Varbūt kāds brīnums notiek. Es kaut ko iegūstu. Ievērību labvēlību un beidzot kādu materiālu punktu, uz kā balstīties.

Esmu uztraukusies tā par šo braucienu (jo varbūt satikšu K), ka sirds lec un nenostāj prātīgi. Gribu spēlēt – mācos pa acumirkļam dažus niekus no galvas. Un pastāvīgi, pastāvīgi esmu pie viņa. Tas ir neprātīgi. Tas nekur neder. Bet es citādi nevaru.

Ak, mana saule,
Ak, mans prieks,
Ak, mana dzīvība siltā.
Es Tavās rokās atļaujos.

Viņš veda mani uz Gosfordu – nebiju viena, neatpūtos tā, kā kad esmu viena. Ātrumā nevarēju arī izvēlēties pirkumus, lai arī nekā daudz tur nebija ko vēlēties. Dzijas krāsa nepatīk, bet ceru, kad adīs, varbūt iznāks labāk, kā tagad izskatās.

K neredzēju, bijām par agru. Nekā, nekā. Tikai miets, tas pats miets, pie kā piesieta katru dienu. Mazliet svešu koku, ceļu līkumu, atmiņas par kaut ko, par savu senu, ilgu pilnu dzīvi, tāpat jautājot kokiem un ceļu līkumiem…

Atņemta diena. Man to atņēma. Es to lai piedodu, aizmirstu, ņemu par labu, katrā ziņā par ļoti labu – jo kavēja laiku un vadāja mani apkārt. Kādēļ? Kādēļ tāda pretī nākšana? Gandrīz man liekas – ka tā ir pievilkšana pie mieta tuvāk. Tomēr tas. Nekad nekur netiek te kas man dots – no manis tiek ņemts. Nedomā, ka te ko dara manis dēļ, manā labā. Nealojies. Tā tas nav. Tā ir uzmanība, lai es kaut kur kaut kā netieku vaļīgāk pie sava valga. Man jāizliekas, ka es to nemanu, jo es – nemaz nevēlos vaļīgāku valgu. Jo vairāk es izrādīšu vēlēšanos aiziet kur vienai, jo vairāk mani vaktēs.

Tikai – es tik daudz cerēju no šīs dienas. Sapņošanu vienai ejot. Un varbūt mirkli ieraudzīt K. Tagad gaidi, gaidi to! Un nespēj neko darīt.

„… Kādreiz” – nē, es neko nevaru rakstīt, neko stāstam līdzīgu. Lai gan ir iekrājies spēks to darīt. Bet govs! Govs! Govs! Ir tā atradusies atkal un holidejas neņemtas ir jau svītrotas. Varbūt Hektars nāktu slaukt? Droši nāktu. Kādu nedēļu! Tā tad – es varētu pazust. Bet – naudas jau arī nav. Utt. Utt.
Nekad nekā cita nav – tikai miets un valgs.

Man ir pāri 50 gadiem, es to, protams, aizmirstu, un paldies Dievam – man to neatgādina (izņemot viņu – kas to saka ar nolūku, lai kā nebūt mani dabūtu zemāk, vienmēr zemāk. Laikam es atkal liedu augstāk, vēl arvien nesakrītu čupiņā – vajag man mest un mest virsū visu, kas var spiest pie zemes. Nav jau viņam viegli.). Tā tad man ir 50 gadi, bet tikai uz papīra. Īstenībā man tomēr nav. Dr. Eikens teica 40–45 gados notiek pārmaiņas ar sievieti. Ar mani vēl nenotiek. Esmu vēl fiziski tāpat kā 10, 20 gadus atpakaļ, viss noris tāpat. Nu – domāšana arī neko nepieņemas! Kā gan tā varētu! Es sapņoju tāpat. Atklāju tāpat pamazām lietas dzīvē, ko citi varbūt atklāj 20 gadu vecumā. (Citi nekad.)

Jā, tātad man ir pāri 50 gadiem (tomēr), bet tikai tagad pirmo reizi es skatījos uz kāda vīra atsegtām krūtīm, un man nebija tā mazliet nepatīkamā sajūta, kas vienmēr man ir bijusi, redzot atsegtas vīrieša krūtis, vienmēr mazliet aizskārta es jūtos, vai pat ļoti aizskārta. Vai es par to esmu lasījusi, kas notiek samērā bieži, vai es to filmā esmu redzējusi – man tas ir bijis kaut kas svešs un lieks, un nepatīkams. Un tagad (jā, bez tam man ir divi bērni un es esmu precējusies 19 gadus) tagad pirmo reizi es uzlūkoju krekla atsegtās K viņa krūtis un aizskarošās sajūtas vietā jutu maigumu. Jutu labsajūtu, ka tās ir tik stipras, jutu to siltumu, spēku un tagad es tur piespiežu savu vaigu, kad es par to domāju. Es daru to jau vairāk dienas. Nu – es aizpļāpājos. Tas bija viss īsāk – es zinu, kādēļ par to raksta, kādēļ to rāda filmā, es beidzot to atklāju. Un tādēļ – man ir tiesības uz viņu. Un man ir pienākums viņam pateikties.

Beidzot es uzlūkoju vīrieša atsegtās krūtis tā, kā sieviete tās uzlūko (viņu – viena sieviete), un tas visu attaisno, tas pierāda, kas tas ir.

Esmu nogurusi. Nevaru pateikt neko. Es dienā to pateicu pāris vārdos domās – tagad es to nevaru. Bet dienā es apstājos pusceļā skrējienā uz šo lapas pusi, lai to pateiktu – es apstājos savu ‘lielo pienākumu dēļ’ pret to, kas man ir aizliedzis un aizliedz būt sievietei, cilvēkam.

Vairāk vakarus viņš garāmejot durvīm skatās te iekšā, ko es daru. Šī grāmata nav vairs visai droša. Bet viņā vēl daudz lapu. Es gribētu viņas mierīgi rakstīt. Tad es to nosūtītu Inesei, lai glabājas tā tur. Un tad reiz gan es atrastu visas šīs muļķības un tā būtu mans aizdars pie dienām, kad būs atlicis tikai prāts, kā man tagad vēl pietiekoši nav.

Ja nu Tu atkal nobīsties? – Tad es Tevi uzmeklēšu. Tas jel ir mans pienākums. Pienākums pret sevi un to Dieva dāvanu, ko es esmu saņēmusi ‘strait from Heaven’.

Es dzīvoju kādreiz Tavu acu gaismā – dzintarainā mirdzēšanā. Tagad es piespiežos tavam kakla siltumam. Ja Tu atkal nobīsies?

Kā lai noslēpjos no tā, kas mani – uzmana? Vai viņš mani neatlaidīs? Laikam nē. Viņš turēs mani briesmīgāk, kā esmu domājusi. Man nav nekā cita, tikai ļaunums pret viņu. Beidzot – es varu nekalkulēt, vai mans ļaunums attaisnojams, vai nē. Man vienalga – tas ir te manī, un es no tā negribu atraisīties. Tikai jūtot to, es mazliet domāšu par sevi.

Ak – viņa darbība ir izplānota. Viņš vēro, spriež, nojauš, uzmanās, viņš aizliek dubultstieņus. Viņš nejautā pēc savām tiesībām uz to. Viņam uz visu ir tiesības, ko viņš iekāro savai ērtībai. Nepievilies – viņš neguļ.

22. 3. 60

[[Kā tas ar mani gadās bieži – neredzēju savu dzejoli avīzē. Tikai pēc pāris dienām ieraudzīju. Brīdī, kad ļoti bija vajadzīgs kāds mierinājums. To guvu – jo dzejolis ir no tiem, kādi tagad rodas manā dienas grāmatā it kā paši no sevis. Šis te gandrīz tāds kā vienā paņēmienā dien. gr. uzrakstīts. Vienīgais, kas tur labi – ka tas nācis tāds, kāds tas manī ir un man pašai kaut ko nozīmē tuvu. Nogurums. Plēšos un trakoju. Tas nokauj. Pēdējā doma te man vienmēr pieder K. Bet nav kur to izteikt. Es to domāju, ja arī nav kur rakstīt –]]

Plkst. 9. 30 no rīta.

Nevajadzēja runāt – bet sāku. Sāku mierīgi par to, ka viņš domā, ka kāds no viņa olu noņēmējiem tīšām varētu būt sajaucis mazās olas ar lielām un teicis, ka viņam iedotas tikai mazās. Tas man šķita tāds absurds – ka es nevarēju nociesties un runāju – ka tas tā nav, ka cilvēki ir tik netīri. Ka veikalnieki nevar noņemties ar tik neiespējami maziem sīkumiem, netīriem pie tam – ka tas ir kaut kas pilnīgi neiespējams, ko viņš domā par cilvēkiem.

Un tā tas sākās, un es iekarsu, un gāja vaļā visas rūdzības un vaimanas. Un ieguvums ir tas, ka esmu pilnīgi zaļa, bāla, bez spēka. Man tas viss ķeras vairāk klāt, kā es to domāju. Tagad man vajadzētu mazliet spēlēt, lai sevi sakārtotu – bet to nevar, viņš jau ienāca, kad es spēlēju (reiz cauri savu serenādi, lai to paturētu prātā). Un tagad tas ir – es tikai spēlēju klavieres. Nezinu, kā nomierināties. Dzeršu kafiju. Dzija vēlreiz jāmaina – saadīta tā ir neiespējama krāsa, kā zaldātu krekls. Tādu gluži nevar. Bet kad aizbraukt? – Tūlīt! Bet kā pūķim to ieskaidrot? Sākt jaunu uztraukumu no gala. Man nav tam spēka. Un braukt ar viņu es arī negribētu. Ir neiespējami ko nopirkt vai izdarīt, kad viņš gaida, viss zaļš dusmās un nepacietībā kā varde.

Es gribētu iziet pa durvīm un braukt, kur man vajag. Bet – līst! Šausmīgi līst! Nu vai tas nav jauki! Lietussarga nav, lietus mēteļa nav. Kurpes nu kā nekā izturētu. Man jānolaiž rokas un jāļauj, lai velk uz upi slīcināt. Jeb es pati tur eju? Bet patreiz man nav spēka, fiziska spēka, bez drēbēm skriet un izlauzties no mājas.

plkst. 10.

Kad jau gandrīz – tūlīt uzvilkt garo mēteli un pazust, bet vēl nebiju to darījusi un nezin vai izdarītu, pienesa 2 vistas – domāšana atkrīt – paldies! Rītu, reizē ar Dzidru? – varētu!

Plkst. 10. 5.

Tas ir pēc tik lielas (mazākā kāda iespējama) atstarpes lai atgrieztos pie savām tagad pastāvīgām domām – par K.

No rīta es teicu – „Es zinu ka Tu domā par mani, labi. Ka Tu domā par mani. Zinu – ko Tu domā. Tavas acis teica. Bet – kas bij tik daudz, man ar to vairs nepietiek! Man vajag vairāk. Man vajag vairāk no Tevis.”…

Un tagad, pēc sava izvirduma, tagad, kad man ir grūti, es saku – „Tas ir daudz, man ar to pietiek. Tu domā par mani. Tas ir daudz. Tas ir glābiņš – ”

Jo grūtāk ir, jo mazāk vajag, jo mazāk prasa. Jo vieglāk ir – jo vairāk prasa. Līdz nezina, cik daudz prasīt, un nekas vairs nav daudz.

Tavs lēnais un tiešais skats, kas mazākais divi reizes meklēja manās acīs – ar to man tagad pietiek. Ja to nebūtu, man nebūtu daudz no pēdējās reizes Tevis redzējuma, bet man tie ir.

Savādi – es jutu vēl tagad Tavas acis, kā čello skaņa tās bija, kā kamenes.

Ja es nevaru tagad paspēlēt pāris taktis. Ja es nevaru brīvi atstāt māju, ko man vajadzētu. Ja es arī varu tikai pieskriet un pazust – pār mani ir Tavs skats. Man ir jāceļas un jāiet. Man ir tik bezgala daudz.

Plkst. 12.

Paēdu pusdienas. Viņa vēl nav. Es parasti, ja vien varu, ēdu viena. Vispirms – viņš ēd 3 reiz ilgāk, otrkārt man negaršo un nav atpūtas viņa tuvumā. Vecā mamma arī ēda viena kopš kāda laika, kā es apprecējos. Kad es to pamanīju un teicu, lai jel nāk pie galda reizē – viņa teica – ka viņai ir grūti pie mūsu galda. Es sapratu.

Divi dienas Austr. Latv. avīze nostāvējusi uz galda, un tikai tagad pamanīju, ka stūrītī ir mans Sarmam reiz aizsūtītais dzejolis –

Kā šai dienai vietu

Atrast citu vidū?

Tas ir pirmais, nepārstrādātais ‘izdevums’. Vēlāk es viņā ko iespraudu iekšā. – Nevar – noskaņa viņā ir un kāda jēga arī par to, kas tur notiek.

Mīlētāju atkal satikšanās

Tavas acis runāja –
Kā čello skaņa,
Kā kamenes.
Skatā mirklis bija
Tilts,
Pa kuru atkal kāpu
Pretī Tev,
Un pieturējos
Pie Tava skata,
Kas bij kā čello skaņa,
Kā kamenes.
Bet Tavas stiprās rokas
Un saules dzeltās krūtis,
Dreboša kā satverta avis
Kad liku galvu tur –
Spārnu dunošā, duno
šā bišu dārzā.

That’s that!
Domāju, ka ir izteikts, tas ko gribēju. Maigums, zūdīgums, ātrums, kaislība (apvaldīta, jo liela), siltums, laime, drošums un ‘Swindlichkeit’, vai tā to nesauc – noreibums, kas pilnīgi sīc un dun, un san.

Nakts. Vai Tev acis vaļā?
Domā Tu bez domām?
Domā tā vēl miegā?
Nakts.
Ceļš guļ līku loču,
Tek pret kalnu, pāri
Klajumiem, pār tiltiem,
Ceļš guļ tālu stiepies.
Satieku es Tevi
Šurpu ceļā nākot.
Aizturi Tu mani
Tiltam pāri ejot.
Nakts. Vai Tev acis vaļā?
Rokas saņemtas
Pie krūtīm glabā
Laimi nojaustu?
Visu vasaru dzied
Circenis aiz loga
Circenis miglā iedzied
Visu vasaru stāsta.
Pacietīgi lai klausos
Balss viņam nopietna
Auklē
Sola un sola.
Dziesma ir maiga un gara
Nav tur sākuma, gala
Circenis dzied un dzied.

23. 3. 60.

[[Biju P. istabā. Teicu – tā jātīra. „Kad būs laiks.” „Kad nomirsi.” „Nu tad pie vienas reizes – tad jau Jums būs tā paradīze…” Man tapa viņa žēl. Paradīze nebūs. Bet jā, kādēļ tā ir? Un tad man brīdi viss apgriezās otrādi – un es jutu, ja viņš būtu labs – es pieķertos viņam. Es nezinu, vai tā būtu laime. Bet laimes nebūs, tāpat kā paradīzes. Pēc brīža es domāju atkal par K., un tā ir sapņu paradīze. Bet realizēta tā būtu cita vieta, ne paradīze. Tikai savā nerealitātē tā viņa ir. Šodien ārā: „…Manas rokas ir kur jāliek. Es lieku viņas ap koku. Tas šalc, glāsta un glāsta seju. Vējš glāsta un glāsta seju. Tavas rokas ir kur jāliek. Tu liec viņas ap koku. Vējš glāsta Tavu seju. Vējš pār mani un Tevi.”]]

Diena diena kā jūras vilnis
Šūpo vientuļā krastā.
Diena diena ar sauli glāsta
Nebeidzu dzīvot pats sava stāsta
Jūtu tik dienas šūpošanu –
Tas viss kas man no dzīves īstens
Cits viss ir manā stāstā
Pār to slīd pāri diena, nakts
Un neaizskar ne ziedu
Pats savā krāšņumā tas aug.
Es dzīvoju savā stāstā.
Acis šūpojās kā puķes vējā
Pretī citām liekdamās
Un jautādamas
-- Vai Jūs aizvērušās,
Pārziedējušas vai
Aizgriezušas
Ziedu kausus citai saulei?...
Vai Jūs siltuma vēl pilnas
Kas tās dienas, kad 
Mēs kopā plaukām
Vienas varas dzīvinātas...
Acis šūpojās kā puķes
Kameņu dūkšanas pilnas.
Tu nezini kur to likt
Dārgumu ko Tev dodu
Tik smags tas
Pleci Tev liecas
Tik viegls tas –
Spārnus Tev dod.
Tu nevari ar viņu dzīvot
Un nevari vairs bez viņa
No viņa Tev pleci liecas
Ar viņu kā lidodams ej.

Man beidzot šķiet, ka illūziju un sapņu ir diezgan. Man gribas vienu īstu, vienkāršu, raupju mirkli. Kad viņš te būs – viss būs raupjāks, asāks, kā gribēšu. Bet tomēr – to man vajaga.

Katru vakaru es uzrakstu visu, kas mani spiež un kas ir vārdos sakāms. Bet tad – tagad ilgāku laiku jau – kad viss ir uzrakstīts, kam ir vārds – mani ‘spiež’ tāpat vēl.

Ir – jā es nezinu, kas, tieši fiziski jūtams spiediens krūtīs – I’m bursting – es vēlos te sēdēt, grāmatu rokā un – izteikties. Es izmeklējos sajūtās – kas vēl sakāms? Vārdos nekas nenāk. Nekas neierosina, kā izgāzt spiedienu ārā. Tas nepāriet.

Es parasti – lieku grāmatu nost.

Bet tikai tagad man tas nāk prātā – es nevaru paļauties uz to vien – meklēt izjūtas, lietas, vārdus, notikumus, caur ko tās izpaust. Tas par maz – man jāķeras pie lielāka darba. Dzejoļu drumstalas vien neveic enerģijas krājumu, kas manī. Piem. Cilvēki Šķūnī. Sirds atsaucās, to pieminot. Tur būtu vieta, kur izlikt visu. Bet – es to nesāku tikai tādēļ, ka laika nav. Taču, ja šis ‘spiediens’ ir, šī enerģija, kas negrib iet gulēt – tad varbūt es varētu sākt arī pavisam sīkus fragmentus kopā.

Bet – nogurums. Fizisks nogurums – es tomēr nedzīšos gāzties iekšā naktīs.

Šodien – miegs nāk. Rītu daudz daudz darba. Vakar vēlu biju augšā pēc kino – man jātaupa sevi, jāiet gulēt – pat acis krīt ciet – bet tā enerģija, kuras spiedienu es jūtu, tā ar to nestāv nekādā sakarā – tā ir tik pat dzīva un stipra manī kā tad, kad neesmu nogurusi.

Jeb tas viss ir kā bērnu tiepība, kas vēl ko grib un grib no spēlēm un negrib gulēt, līdz aizmieg pretodamies. Lai arī tā būtu. Tas tomēr svarīgi, ka tas tā ir. Tā ir liela vajadzība, vēlēšanās izpausties darbā.

Kaut man dotu – mazas brīvdienas!

Tagad es atkal iedomājos viesnīciņu – tepat!… Man tas jādara, ja pag. nedēļ atliku, šo nevaru Ineses dēļ – kas ar nākošnedēļu? – Jādomā par to. Šodien, tas ir šī nedēļa būtu bijusi laba – pēc K satikšanas un jaunas cerības viņu atkal satikt, man būtu viegli rakstīt.

Tagad, kad nakts aizslēdz
Tavu darbu durvis
Un beidzot Tu esi viens,
Vai ir Tev brīdis – starp
Miegu un dienu, kad
Tu mazliet domā?
Tagad, vai ir tas brīdis
Kad Tu atnāc?

Šoreiz Tu saņēmi plecus
Un raudzījies tieši,
Jautāji atkal to pašu:
Vai ir kaut kur ceļš
Uz zemes,
Vai ir kaut kur diena
Laikā,
Kas ir mums – Tev un man?

Acis man aizveras un es vēl sēdu ar šo grāmatu uz ceļiem un spalvu rokā.

Ak, ja es 7 gadus atpakaļ būtu tik droši rakstījusi tik baltā grāmatā, man būtu daudz materiālu. Rakstīju jau dažreiz un daži vēl kaut kur ir – bet daļa laikam ir viņa rokās. Jo dažas burtnīciņas nevaru atrast.

24. 3. 60.

[[Inese atbrauks rītu. Viņas draugi – parīt. Neko nepriecājos par tiem – klusuma gribas un miera ar Inesi vien. Protams – tā nevar. Tas tikai mans nogurums. Tas šovakar liels. Un bēdas – kur naudu dabūt? Biju Wyongā. Steiga briesmīga. Tukšums. Vēstule no rakstn dien. vīriem. Būšot grafikas izstāde kopā ar rakstn. dienām. Bet – grāmatu greznošanas grafikas. Lai piedaloties. Kas tīrīs olas? Ja es sākšu zīmēt. Skumji – un tomēr es Tevi pieminu. Vajag kur rimties domām.]]

Esmu bēdīga. Sen nebiju šo vārdu lietojusi attiecībā uz sevi. Bet šovakar es jūtos tā. Nopirku Inesei vēlreiz dziju – šoreiz dārga iznāca. Bet – nezināju, ko iesākt. Gribu viņai uz dzimš. dienu. Jā – un paps laikam nedomā man tuvākā laikā naudu maksāt. Bet es biju cerējusi. Viņš laikam rēķina – ka esmu saņēmusi – to, ko samaksāju zobārstam. Lieliski! Nu jā – tā tas ir un tā tas būs.

Bet šovakar ir par to vienkārši – skumji. Gosfordā Dzidrai mēteli viņš gribēja nopirkt – nauda esot mašīnā, viņš teica. (Kur viņam tā bija mašīnā? – nu varbūt.) Es aizdevu £1 mārc. Tik viņš prasīja. Mētelis maksāja 18.11. To es tad samaksāju. Tas bija pirmdien. Nu šodien iznāca maizes naudas un Dzidras naudas skaitīšana – tad es arī ieminējos. Bez atgādinājuma tādas lietas nekārtojas. Viņš iznesa tad – iedod 18 šil. Es saku – labi. Es paņemšu no maizes naudas – es to teicu mierīgi, kā domāju. Man katrs peniņš jārēķina – jo man citādi nav nemaz. Viņš sašuta un piemeta ar lielu žestu 2 šil. klāt.
Man nav cerību nekur naudu dabūt.

Nezinu, ko lai daru? Es gribētu pazust nākošā vīkendā, ja Dzidra aizbrauks uz Sidneju. Tad man vajadzētu pazust. Lai tīra savas olas. (Šodien 9 vistas. Rokas kā vāle.) Ko man vajaga te nīkt? Esmu nogurusi. Inese brauks ar viesiem. Labi – bet esmu nogurusi. Prieka nav. Kur es gulēšu? Atpūsties nevarēšu, bet darbs un darbs. Bet tā ir viena diena, viena nakts – tas aiziet. Tas cits te, tas neaiziet. Aizbraukt nākoš sestdien un rakstīt stāstu. Šodien manī nav jūtama enerģija. Viss ir izteikts par K. Un viss liekas smieklīgs un mazs. Tik tur visā ir lieluma, cik pats rada. Ka ‘pats’ ir noguris – tā nav nekā. Ja viņš nāktu mierināt, dalītu arī nogurumu, tad būtu citādi. Bet tā nav un tā nevar būt. Nieki varētu būt. Un lai nebūtu nieki – nav nekā, jo gribēju tikai lielu. Un varēja arī būt tikai liels – jo tas izauga pats no sevis tāds.
Tagad es varētu ņemt un dot arī niekus. Es vairs nebaidītos, ka sadegs viss.

Jo es žēlojos
Jo gribu sūdzēties
Tevi mazu darīt
Tu man tuvu nāc
Maigumu man dodi
Lielu sevi turi
Lielu turēt liec.

25. 3. 60

[[Rīts. Migla. Domāju ka K jāmet prom. It kā jau tas noticis. Tikai vēl maigs žēlums pēc visa… Inese atbrauks. Esmu nākusi pie pārliecības – ka P. grib lai Inese zaudē stipendiju. Tad viņa atkal būs viņa pavadā un uz visu mūžu. Tādēļ viņš nenosūta ienāk. listes. Kad negaidīti ātri Inese bija uzrakstījusi vienu vēst. pēc otras, to ieraudzījis, viņš tūlīt teica „Naudas vajag?!!” – Ko mums darīt?

Vakars. Inese klāt. Bijām kino. Nekā prātīga. Viesu Inesei nebūs. Tukšāk – bet man vieglāk. 2 Kamu(s) grāmatas atvedusi. Man pašai jāraksta.

Aizeju un atnāku atpakaļ, atkal un atkal – un viss ir spēle. Bet kas tā nav?]]

Miglas rīts
Stari bāli klejo
Sena diena līdzi
Ar šo aust.
Miglas rīts
Skaidrāk visu rāda
Dzīvi atsedz
Sapņus vēsi rok
Aprok mūža dusai
Tā kā diena dus
Kas ar šo grib ataust
Atmiņā šai līdzi nāk,
Bāla, tāla ēna.
Miglas rīts
Skaidrāk visu rāda
Auksti karstās vēlēšanas sedz
Sārtās gaismas izdzēš
Un bez moku
Tukšā ceļā ved.
Tūkstoš reizes es no Tevis eju
Tūkstoš reizes nāku atpakaļ.
Tavu galvu domās smagu
Nevaru bez ziņas pamest.
Tavas acis dzīvi silda
Kad tā sastingst lēnām mirstot
Un kad tālāk nava ceļa – 
Atkal eju
Atkal nāku atpakaļ.

Inese mājās [right]. Viesu nebūs – vieglāk. Lai gan vajadzētu būt tā, ka tie nekādu grūtum nenes.

Bijām filmā – Western, ar Kirk Douglas. Man neko nepatika. Gandrīz pavisam nē. Domāju pa vidu ko citu. Par K. No rīta aizbīdīju visu prom, it kā tā visa nevajadzēja, it kā tas viss sen būtu galā. Un pamazām tas atgriezās un ir klāt, kā bijis. Tas notiek jau neskaitāmas reizes.
Filmā mācīja man, kā man jārīkojas. Es to pati jau plānoju – tagad redzēju, cik tas vienkārši. Tā tad! – – Jā – tātad…

Nav nekā – pats tik esi sev
Mūžam klāt,
Mūžam sapinies – domās,
Neziņā.
Pats savs mērs.
Pats visa mērs.
Un ar sevi mēro, mēro laiku laikus,
Kas Tev doti,
Un ar sevi mēro pasauli,
Kas Tev dota,
Ar sevi to, ko radi pats.
Ar sevi mēri to, kas Tev visdārgākais
– Kur visvairāk sevis atrodi
Ko vismazāk iegūt Tevim ļauts
– Otru sevi.

26. 3. 60.

[[Šodien mana tēva nāves diena 1919.26.3. (Māmiņas 1947.5.12.)
Diena bija saulaina, brīnišķa, bet nejutu to daudz (bijām arī jūrā). Jutu viņu. Liela kaislība dara negraciozu. Lūpas bija kā dzelzs. Varbūt arī man. Mirklis nepavērās maigumā un krāšņumā. Tas var notikt vēlāk. Sevišķi man – man fantāzija darbojas. Nezinu, kā viņam. Bet viņam mirklis pats deva vairāk. Es rīkojos, un tādā saspīlētībā rīkojos automātiski, pats nezinādams, ko dara. Tātad – tas ir noticis. Vai būs miers? Vairāk nekā līdz šim tomēr. Tas ir daļa piepildījuma. Tas ir – piepildījums. Arī apliecinājums visam. –]]

Rīts. 

Mana Papa nāves diena – 26. 3. 19.               Tā tad jau 41 gad.
Un 13 gadi kopš māmiņas nāves – 1947. 5. 12.
Nē – vai es sajaucu jau to? Tomēr tagad ir uzrakstīts pareizi.

Šodien skaidrs un mirdzošs. Lieti kādu brīdi mitējušies. Vakar jau bij labs. Varbūt brauksim uz jūru. Tikai vējš sāk celties.

Inese teica par sludinājumu, ko atradu sev darbam houskeeper pie ārsta, labi.
Jā, labs. Bet kā tur tikt? Uz pāris mēnešiem ņemt holidejas? Ja pavisam te neiet – nākt atpakaļ? Tā varbūt varētu. Dzidra arī nekur nepaliktu pāris mēnešos. Bet – kā, bet kā? Vienkārši – aizbrauc!

Vakars.

Viss garām. Tas ir noticis. Esmu mierīga. Katrs mirklis neatver sava zieda kausu. Neatver to tā, kā mēs ieceram, bet tā, kā viņš pats to dod. Dažreiz mēs to nekad neiegūstam – tas paliek aizvēries. Dažreiz viņa krāšņums mums uzplaukst vēlāk. Tad mēs to iegūstam.

Kā bija tagad? Mirklis neatvērās. Lūpas neatvērās. Un tomēr.

Ir arī tā, ka satraukums ir tik liels, iekšēja saspīlētība tāda, ka visas sajūtas ir noslēgtas. Cilvēks runā, rīkojas, pats nezinādams, ko un kā, un arī nejuzdams nekā. Viss, ko izdara, kas notiek, ir tik negaidīts, ir tāds pārsteigums, ka šī pārsteiguma sajūta aizsedz visu citu. Tas ir bīstami diezgan – tam, kam fantāzija dzīva – tas to, kas bijis sastindzis mirklī, kad tas noticis, atkausē, atmodina visā krāšņumā vēlāk. Iemet sevi traku vēlēšanos liesmās. Tas, kas dzīvo tikai no tā, kas notiek un ko viņš patiesi notikuma brīdī saņem – tam var iestāties miers, var izsīkt interese un gaidas.

I want to see you once more...
I want to see you once more...
I want to see you once more...
I want to see you once more...

Pieķeršanās rokai bija dzīva. Bet lūpas bija kā dzelzs. Kas bija tas ar ko es jutu viņu cīnāmies? Es izbrīnījusies sastingusi skatījos. Nē, tas nebija tas ko es domāju vienu mirkli – noraidījums. Tas tas nevarētu būt. Visa diena tam runā pretī. Tas bija tas pats, kam vajadzēja būt – saviļņojums, tikai tas neatrada ceļu izpausties, piepildīties. Lūpas nespēja pavērties, ne atmaigt. Ne vienam ne otram. Vai viņam tas gan nekad nav tā noticis, tādēļ viņš bij tik negraciozs? Liela kaislība dara negraciozu.

27. 3. 60.

[[Ineses dzimš. diena 18. Cepu un vārīju ko viņai paņemt līdz. Atnāca Hausmaņ kdze ciemos. Pēc viegl. pusdienā. uz jūru. Tad tūlīt Inesi uz staciju. H. kdzi uz viņas mājām. Nu ir 5. Olas, vistas, suņi, govs, vakariņas. Bet šis ir dienas vēl krāšņākais brīdis – gaisma, svētdienas gaisma ārā, miers apkārt un manī vēl dzīvība – pēc 2 st. kad būs viss cauri, būs tumsa un nogurums. Un es gribu saukt savu šīs dienas saucienu te – dzīvība, daiļums, cilvēku siltums un Tu. Tomēr Tu, K. Varbūt Tevis nav? Tomēr esi. Kā var būt tik nemainīgs kas kā mans liktenis un vīrs – Ir arī citas lietas nemainīgas drošas un cilvēki. Kaut kas Tu esi K., un tas ir šīs dienas krāšņums. Un Inese. Un jūra. Un es. Arī es tur.]]

Ineses dzimšanas diena – 18.
Inesei no papa nauda pulkstenim. Pidžams skaists. Nakts krekls arī. Kas iznāks no mana džempera to vēl redzēs.

Cepu kliņģeri, speķa raušus, sutināju vistu – ko paņemt līdz Inesei, (viņai šovakar ciemiņi). Es cīnījos sviedros cauri visiem sīkiem darbiem jo gribēju vēl lai Inese tiktu šodien uz jūru.

Tad ienāca Hausmaņa kundze. Nu – nebija tik traki – vai – kā bija tā bija. Aizbraucām visi arī uz jūru. Tad aizvedām no turienes tūlīt Inesi uz staciju un mēs tālāk Hausm. k. mājās. Mums gludeklis sabojājies galīgi un viņa piedāvāja savu – viņai esot 3. Gludekli dabujām – labs. Papļāpājām pie Hausmaņiem. Viņa pirks adāmo mašīnu. Viņai tāds dīvāna spilvens, kā es Latvijā taisīju. Tagad atceros, kā to darīja – saules puķe, to sauca.

Krāšņa, maiga, silta diena bija. Cepumi iznāca labi. Ūdens bija jūrā silts. Mana nopirktā blūze Inesei labi patīk, tā man bija virsū un es jutos labi.
Un visam pāri – sauciens – K. K!
Vai Tevis nav, tāda, kā Tevi iedomājos?
Vai Tu neesi pārāk smags, tik smags ka pat man Tu nespēj nākt līdz, kas tik maz prasu? Bet varbūt Tu tomēr esi.
Nekas nebija tā, kā gribēts, kā sapņots – viss bija tā, kā tas pats bija – īstenība bija skaudra un patstāvīga – bet viņa tomēr slēpa sevī to, kas ilgots. Mēs esam gluži bez prāta – pilnīgi neatjēdzam ko sakām ko darām.

Vai mums ir ceļš vēl kāds ejams? Vai mēs tiksimies. Burvju lampas vairs nav, kas vēl arvien teica – tas notiks! Viņa bija vairs tik lampa bez uguns – bet bija. Tagad viņas nav. Tikai tik – cik uguns iedegta krūtīs. Varbūt tas nebija daudz. Es esmu mierīgāka. Pat ļoti mierīga. Zinu – atteikšanās būs liels zaudējums, bet daudz vairāk es neko nevaru darīt. Ja viņš nevar tik daudz izrakties no savas tiešās dzīves, tik nedaudz cik es prasu – tad tas ir nobeigts. Viņš nezina cik es prasu. Reiz es nedrīkstēju pieskārties viņam ne ar mazo pirkstiņu – bailēs, ka tad es zaudēšu katru savaldīšanos un katru spēju atteikties tik cik jāatsakās. Tagad tas vairs nav. Kaut kas ir grozījies. Kaut kas ir aprakts. Par kaut ko esmu ieguvusi varu un viņa skaistums ir zaudēts. Lai es arī nezinu ko daru un ko runāju dažubrīd – kaut kas ir citādi. Es nejūtu viņu tik droši tādu, kā viņš bija un no kā es gandrīz bijos. Kaut kas ir apklusināts. Kaut kas ir ļoti skumji. Kaut kas jau dus zem velēnas. Viņu var vēl modināt. Bet ne ar sapni vien. Un īstenības nav. Tuvuma nav. Lai arī cik viņš bija satraukts – viņam nevarētu būt citādi. Arī viņš ir atteicies un pārvarējis. Kas jauns viņam varētu būt no manis nācis tik stiprs, ka tās jūtas spēks atdzīvotos? Nezinu? Kas gan varētu būt? Laikam nekas.

Tagad ja tas sāktos no jauna – tas būtu tā, kā visiem. Tas laikam tomēr nebūtu nekas patvarīgs. Tā spēkam mēs nepadevāmies un tā spēks ar to lauzts. Skumji. Tomēr tik skumji domāt. Gribētos pietikt arī ar mazāk. Ar to, kas vēl ir, ar to kas varētu būt. Un to mēs nezinām – kas varētu būt. Tas var būt arī tāds, kas parauj mūs atkal zem riteņa, zem tā no kā mēs bēgām. Tagad tikai tā nav. Tagad ir kaut kas, kas nav visai stiprs vairs. Cik bezgala skumji tā domāt. Kādēļ mums bija jāzaudē tāda Dieva dāvana? Tāds krāšņums? K. to izdarīja. Nu viņš žēlo tā vairāk kā es, bet no jauna ko darīt, viņš ir tikpat nevarīgs kā agrāk. Un es vien – es nevaru vien visu izvest, jau tādēļ vien, ka es viņu nevaru satikt.

Vēls vakars.

Es uz sevi (no vakardienas) dažu brīdi noskatos ar līdzjūtību un mazu nožēlu: – Vai man nepietiek? Vai es nenojaušu ka tālākais var būt netīkama vilšanās? Tāda kas paņem līdz, iznīcina to kas bij? Vai viņa ‘mīlēšanas veids’ man tomēr nerāda, ka fiziski tur nebūs nekādas grācijas un tas kas bij, bija garīgajā plāksnē. ‘Kā cilvēks – nekā vīrietis’. ‘Kā vīrietis’ – ir piedomāts tur klāt. Vai tas visu laiku nebija redzams? Vai tas tomēr tā nav? – Var tas tā būt, un var tas tā nebūt. Vairāk – ka tas tā var būt. Un arī kas, kas saka, ka tas tā nav. Mīlestība (un ari romantika) tomēr atkarīga no gluži ikdienišķām lietām. Viss mirdzums, viss torņu mirdzums var sabrukt vienā brīdī. Un nekas to nevar glābt. Nu liela mīlestība vienmēr kaut ko var glābt. Jo viņa spējīga dzīvot ar ļoti maz. Līdz savai nāvei. – Līdz savai nāvei.

Tik sastindzis var būt tikai pārāk dogmu pilns cilvēks vai arī tomēr – lielas kaislības pilns. (Un ļaunākais – neapdāvināts mīlētājs.)
Te tomēr vispareizākā diagnoze varbūt ir maisījums no visa.

Dzeja nerodās.
Ko lai dzejo par tik skumji ikdienišķām lietām – kā jautājienu vai fiziskās dotības attaisnos garīgo dotību solījumus?

28. 3. 60.

[[Circenis ārā dzied, daudzi circeņi dzied,
Aizdzied mūsu dienu, aizdzied nedzimušu laimi,
Naktī sabirst circeņu triļļi, sabirst bijusī
Diena ar laimes zīmogu asu, tomēr nīkstošu.

Vai tas bija tikai vakar, kad Inese aizbrauca? Vai tas bij tikai aizvakar, kad šķīros no K?

Šodien vēstule no Atvasaras. Jauka vēstule. Aicina uz Canberu maijā, mātes dienā uz D.V. sarīkojumu. Lasījusi mājās vakarā manas 5 prelūdes (vienu nē, kas beidzas ar Tu – ). Tomēr – prelūdes ‘modernākā’ garā dzejoto, ne atskaņu un ritmu stingros citus niekus. Tas labi. Citādi diena barga – plēšos ar vīru par to, lai laiž man audzēt pīles. Un es neticu, ka tur kas iznāks. Kaut ko viņš sataisīs tā – ka man būs zaudējums. Kaut ko – saputros. Neticu tīrai [lietai] ar viņu. Wyongā galīgi tukši. Tik debesis ceļā braucot.]]

Sapņoju par jaunām, zilām drēbēm, kas man kļuva uzmēģinātas, un par kādu vīrieti, kam par vēlēšanos tas tika darīts. Tā tad – miera man nav. Bet K. es esmu likusi zem naža. Kas tur ir? – Tur ir gluži tas pats, kas manī. Viņu es atšifrēju pēc sevis, jo viņš ir man līdzīgs. Viņš ir tipiski negraciozs – patiesi graciozs, pat ļoti, lai atcerētos tik tās dienas, kad viņš te mīņājās kā kumeļš un vispār viss augums, rokas – bet negraciozs viņš kļūst kaislības varā. Un tā viņā ir spēcīga, nesadrumstalota, pirmatnēja. Bet viņš, kā esot one man’s womeņi ar, tā viņš ir one woman’s mans. Un lai arī viņš ir nelaimīgs ar to, kas viņam ir – pārslēgties uz citu, īstenībā, ne vēlēšanās vien, viņam ir mokas. Tanīs brīžos, kad viņš pārvar savas jūtas – viņš ir drošs un veikls, un kad jūtas pārvar viņu – viņš ir pagalam. Izņemot tos retos brīžos kā toreiz, kad viņš te gaidīja. Kad viņš tic savam iespaidam. Tas ir ar katru cilvēku tā. Bet visiem nav tādas kaislības, tādas kautrības un tik maz pieredzes. Tas ir viss. Es varu patiesi sevi viņā redzēt kā spogulī. Ļoti labi arī ieraudzīt savas lielās kļūdas, kas patiesi īstai laimīgai dzīvei nebūtu nebūt kļūdas, bet ir kļūdas spēlēm, ko gribas vest, kad īstās dzīves jēga ir čupā. Un vispār – spēlēm. Rotaļas ir daiļas, ja tās daiļi prot vest. Tikai dažreiz esmu rotaļājusies graciozi – izbraukumā uz Baldoni, piem.

Esmu mirkli viena. P. Entrencē.

Runāju ar viņu par pīlēm. Varbūt es biju par nepacietīgu. Viņam tas bija pārsteigums, un tad jau viņš tik ātri nevar sākt prātīgi runāt un tad sāk to savu gudrību – „…lai kaut ko sāktu, ir kaut kas jāzin.”

Neticu, ka es te viņa acu priekšā varētu ko savu darīt. Viņš tak kasīsies tur iekšā tā, ka nekā nebūs iespējams darīt. Viņš nekad nav varējis likt otru mierā un neliks. Punkts.

Domāju – vai es nevarētu pie Frančiem? Es tomēr par to parunāšu.

Pēc uztraukuma ar bosu esmu visa mīksta un atslābusi – visi spēki pametuši, tikai briesmīgs riebums un dusmas pret viņu. Bet tas kauj nost – jāsavaldās.

Domāju vēl arvien par K. un tur nav ko domāt. Naktī tirpa rokas – tā govs un uz reizi notīrītas visas dienas olas. Kur lai es izbēgu?

Rakstīt es nevaru. Es nevaru. Man jākauc un jālokās gar zemi, ja man pa šīm laika drumstalām jāraksta. Es gribu vaļā no viņa tuvuma. Es gribu, lai viņš ir prom! Es gribu te, tepat palikt. Es nemaz negribu nezin kur skriet atpūsties – es nekur nevarēšu strādāt. Tikai te būtu vislabāk – bet viņu prom! Uz laiku, uz īsu laiku! Uz mēnesi. Uz pusgadu!

Es murgoju. Man jāraksta. Nezin kādēļ es nevaru? Es neko nevaru darīt citu – tikai te mazliet nomierināties no sīkumu jūras, kurā es maļos. Te – atšķirot baltās lapas, es jūtu mieru.

Te es jūtu mieru
Baltās lapās
Te vārdi atnes dzīvi
Atver to kā slepu mežu
Kurā ieiet.
Un viss nāk pretī 
Kā man nav.
Ko man atņem.
Ko man pamet priekšā
It kā kaitinot
Un atņem.
Te man veras pasaule
Kur es to atrodu
Kur nāk tas pretī
Tikai nomaldos es ātri
Sajūk lietas
Notikumi
Atkārtojas, klabēt sāk
Kā patafona platē
Kas sabojājusies.
     Mana pasaule ir maza
     Dieva liela.
     Un es gribu – Dieva pasaulē
     Ne tik savā vien. 
     Gribu skriet pa dzīvu ceļu
     Ne tik pa baltu lapu.
     Gribu, gribu.

Biju Wyongā. Tukšs viss. Vienu brīdi sēdot mašīnā un gaidot, kamēr boss izrunājas ar dačmeni, es raudzījos ceļa malas apstādījumā –

Kur ir laime – es prasīju?
Bij tik maiga laime.
Bij tik silti koki ceļa malā,
Vienu īsu, īsu brīdi.
Kur ir laime tagad?
Zinu viņa ilgas. Liku savas ilgas
Pie viņa lūpām, ņēmu viņa ilgas no tām.
Kur ir laime?
Laime noslēpusies.
Kas ir apklusis? – Cerība?
Vai mīlestība? Kaut kas ir palicis –
Maigums, līdzjūtība.
Bet zudis, zudis viss kas cēla gaisos.
Ikdienā piekalts ir tas ko mīlu.
Ikdienā piekalta esmu es.
Mākoņi tik lido debesīs pāri ceļiem.
Mēs neejam ceļos.
Ceļš aizveda viņu.
Es paliku tukšā ceļā.
Mēs nesatikāmies, satikušies mēs
Aizgājām garām viens otram ar lūpām pie lūpām.
Kur ir laime?
Un tad vienu brīdi es pazudu sev.
Es sēdēju jaunās drēbēs jaunā mašīnā.
Greznā sava vīra mašīnā
Un aizvēru acis lai nejusto to.
Vienu brīdi tad es pazudu sev,
Manis nebija manī.
Es sēdēju tur un manis nebija tur.
Vai pats sevi var pamest
Vēl dzīvs būdams? Var aiziet no sevis
Kad pārāk mocīts?
Aiziet no sevis. Un nebūt arī citur –
Nejust to, ka ir citur, tikai nejust
To arī, ka vēl ir sevī, nebūt sevī.
Ja vīrs atnāktu, brauktu, kā viņš brauca
Un manis nebūtu manī, ko viņš veda.
Manis bieži nav tur, kad viņš mani ved –
Bet tad es esmu kaut kur citur:
Mākoņa galos, zaļā laukā, ceļa skrejošā līkumā...
Tad es esmu tur vai sveša vīra rokās.
Tagad es nebiju nekur – es pametu sevi
Un aizgāju dusēt nekurienē.
Tas bij savādi to just – nomirt vienu brīdi.
Nomirt no bezgalīgā piekusuma – sēdēt vīra mašīnā
Būt viņa lietai kā sēdekļa atzveltne vai
Lupata plauktā, ar ko tīra lielas mašīnas logus,
Nomirt – no lielā piekusuma nebūt dzīvai un dzīvot.
Kur ir laime?
Ceļa malas apstādījumi bija skumji:
Tāli un netaustāmi kā dekorācijas.
Viņu dzīvums un siltums bij zudis
Ko jutu īsu brīdi – tad kad tikai nojautu viņa mīlu.
Tagad tā apzīmogota bet laime aizslēgta.
Nogremdēta labo tikumu jūrā.
Piesieta pie staba lai nokalst
Par godu dzīves pareiziem ceļiem.
Par labu citām dzīvēm.
Kādēļ citām dzīvēm vajadzīga mūsu laime?
Kādēļ mūsu dzīve nespēj glābt mūsu laimi?

29. 3. 60.

[[Rakstīju dzejoļus. Pārrakstīju dažus, lai sūtītu Sarmam. Spēlēju mazumazliet. Dienu nedabūju uzlūkot. Kaut reiz varētu iziet – ar zīmuli un papīru! Ak kaps, kaps te! Par pīlēm runājām – kašķis vien tur būs. Kokam pieķēros. Tāda diena. Tādas visas.]]

Aprok kādu mīlestību –
Rituāls kā nākas norit:
Laiks ver kapa durvis,
Ziedi – skūpsti pēdējie –
Asi sāpot lūpās cērt
Rokas veltīgi ko tver –
Smiltis, smiltis sit
Kad jau klusums stājies
Mūža sarga vietā, vēl
Raudātājas raudāt nāk –
Sāpes sāp vēl savu tiesu.
Nožēlas vēl zvanīt zvana.
Rituāls kā nākas rit
Aprok kādu mīlestību.

Liela kaislība atņem grāciju.
Pašu pazemo
Otram nedod prieku.
Liela kaislība,
I romieši to teica –
Tikai slimība,
Dzīvei, spēlei lieka.
Bet – kaut tikai reiz to just,
Postā krist,
Gudri vadot dienas!...

Miegu dzied circeņu koris
Miegu šūpo rožu zars
Logā nakts un miers un tukšums
Ceļš guļ kluss
Tam pāri liecas
Slepens loks skūpstu dadžiem
Maigi čirkst circeņu koris
Maigi šūpo rožu zars
Logā dūri iespiež nakts.

Kādreiz, kad es biju kāda cilvēka rokās, kas man aizpildīja 3 gadus un kas man tagad, sapnī parādījies, dara dienu rožainu, viņš skatījās manī un teica – Tu esi auksta. Tu esi akmens. – Tas man ienāca prātā tagad, pētot K. Kaislība ne tikai dara negraciozu – tā sastindzina pavisam. Bet tomēr tie ir tie cilvēki – kas valda pār kaislību un ne otrādi. Tie izcīna to kā cīņu, viņi top akmens, bet jāpadodas.

30. 3. 60.

[[Pārāk domu pilna diena – maļos un maļos sevī un mazajos notikumos ar K. Ko tur tik daudz malt? Paliek viss abstrakts. Vairāk jāturas pie tiešā notikuma. Mazāk jāapcer viss. Aizsūtīju vēst. Austr. Latv. – Pateicību Tomsonam par dzejoli K. Ābelem. Es tā domāju – lai tad tiek teikts. Sagatavoju vēst. ar 7 prelūdēm, 1 atsev. dzejolīti Sarmam. Mācos dzīvot ar atteikšanos, paturot mazo laimīti – viņam tāpat.]]

(Jautrāks turpinājums!)
Viņi saka – visu vai neko! – Un, protams, nedabū neko!

Rīts silst spožumā un liesmās
Rasā mirkst un putnu dziesmās
Zemes pamales vien dun
Vilcienu un sliežu dunās...
– Varde dīķī sēd uz lapas –

Galvas domā, pirksti skaita
Visur soļu dima raitā
Šeitan aug vēl akriem zāles
Tirgum baros treknas pīles 
– Zvirbulis ūdens vadā laistās –

Ceļos sasprūst karavānes
Atpūtai un priekam jānes
Sava tiesa baltas naudas
Vai gan mūžam darbā gaudos
– Slaistās dzejnieks aplam dīkā – 
Lūpas asi dadži
Mirklis steidzīgs rāvās. Bet –
Šī brīža siltumā
Silst viss tuvu, tāli.
Slavinājumā
Klanās zāles
Laiks kā vīraks pil
Un brīdis dus
Uz Radītāja rokas
(Senā saulē ieiet ļauj
Pārtapt vēl šai dzīvei)

Biju šorīt pie viņa. Pieskāros nejauši, ne nejauši, bet bija jāpieskaras viņa rokai. Tas man atgādināja K roku un es atvairījos šīs rokas. Tad es nospēlēju sev un viņam traku kaislības brīdi. Vēlāk es raudāju savā postā un lūdzu Dievu. Tas, ka esmu apžēlota, ir laikam tā – ka es to varu aizmirst, ka tas mani izturībā nemaz neskar. Tas nospiež īsu brīdi, bet arī – ne tas, tikai – sauciens pēc tā, kā nav. Šorīt es tomēr jutu savu briesmīgo stāvokli. Arī dienā šad tad nonāk līdz tam – ka būtu jāuzkaras. Es jūtos 18 gadus veca, tā uzvedos pret K., tā jūtu, tā dzīvoju iedomās un kā pienākumu velku savu īsto dzīvi, kas man neeksistē, ko es atsakos pieņemt kā notikušu.

Bet es neesmu 18 gadus. Mana meita ir.

Ko es ar sevi lai iesāku, es nezinu. Un pieņemt to te par dzīvi un būt godīgi 50 gadus – to es tomēr nedarīšu, tad lai vai… Punkts.

Viss beidzot padarīts. Nogurums un savāda apātija, ar ko mocos visu dienu – savāds nemiers, drīzāk būtu jāsaka. Tik grūti piespiesties un visu darīt, darīt, darīt – tā kā vajag.

Rītu – braukšu uz Wyongu. Liels notikums! Iešu veikalā iepirkt nedēļas pārtiku – liels prieks! Cik cietums var būt briesmīgs – es jūtos dzīva, kad staigāju veikalā, redzu citas sievas tvarstām pārtikas paciņas, bundžas, pudeles. Sastrādātām sievu rokām un vienu domu – labāko, lētāko! Neaizmirst ko. Cik to vajadzētu, cik to! Tas mazliet labāks, tas puspeniņu lētāks, tam to klāt var dabūt par velti. Tas jauns – tas jānogaršo. Es eju tāpat un šo to iemācos darīt kā viņas. Bet – neko daudz.

Es skatos Džūnas sārtajos vaigos – viņa ir maza, priecīga, mīļa meitene. Puika, kas uzturas viņas tuvumā (cik var) arī ir tīkams. Vientiesīgs stulbiķis. Un tad kafijas vīrs. Viņš pēdējo reizi bij tik balts un bāls, un sastindzis, ka es nobijos un nedrīkstēju viņu ne uzlūkot. Kur viņa smaids? Kas bija tik ātrs un dziļš mani ieraugot. Vai mana muļķošanās ar ilgo skatu, kas meklēja to, ko nedrīkst un šķīla to, ko nedrīkst – uguni un reibumu – vai tā ir viņu sakaitinājusi. Visi citi mani tur pazīst, Džūna, puika, vadītājs, citas meitenes. Viņš pazina pats pirmais gandrīz. Tagad viņš sastindzis. Lūk – tādas lietas notiek iepirkšanās laikā – „Kafija tā smaržo” viņš teica, es atteicu: „Cik labi tā smaržo” – vai tas nav labāk kā – „Vai šī šķirne nemaksā puspeniņu lētāk? Vai no tās neiznāk krūzīte vairāk?”

„Cik tā labi smaržo” – un aiziet viss veikals pie malas. Es skatos un acis notur citas – „Kādēļ tik labi smaržo kafija? Un ja viņa tā smaržo? … Vai – kā gan ir žēl?”

„Žēl…?”

„Kā gan ir žēl? Vai tas nav kamīns iekurināts? Vai dārzs vasarā – kad kafija smaržo?”

„Tas ir kā – vīns…”

“Vīns. Kā vīns jā…”

Tāda saruna apmēram bija acīm.

Un tad vairs nebija. Un viņš ir tik bāls un aizslēgts. Jo kādēļ es teicu un kādēļ es vairs nesaku – vīns?

Nē šīs sarunas man neveiksies. Jo K. ir atgriezies. Ne tas viņš, kas viņš bija. Tas tomēr nē. Tas laikam ir pagalam. Bet tas, kas ir atgriezies, arī ir viņš.

Nosūtu Sarmam 7 prelūdes un mazo nieku – „Liela kaislība atņem grāciju.”

Prelūdes:
Sviežu vārdu
Ceļa nav
Ieplaisājusi fibro siena
Tik viegla nakts kā makoņstrēle
Naktī gaiša tik mana istaba
Kāds dzied par mani
Miegu dzied circeņu kori

31. 3. 60.

[[Sarmam nosūtīju vēst. ar dzejoļiem.

No Klauverta rakstn. dienu vēstule – būšot arī izbraukumi.

Rīts plkst. 9.30. Ak, kādu dāvanu Dievs man dod – šo saules maigo dienu. Nu redzēs – ko es ar viņu izdarīšu.

Pusd. laiks. Biju Wyongā. Tukšumu jūtu. Tomēr – uzsmaidu, kur tik varu. Un tā ir siltāk. Domas par K. atgriežas vecā vietā – un tur tās paliks, līdz mirs, tiks apraktas dzīvas, dzīvas kādā stāstā.

Vakars. Pa dienu braukāju – vakarā visas olas – diena pagalam. Skaistā diena nogalināta darbā, naidā, nekam nederīgā gaidīšanā pie zobārsta, kur netiku klāt. Diena zaudēta – skaista, skaista diena. Vislabākais tad varbūt bija smaids kaf. vīram – kas nodzirkstīja kā vīns. Viņam skatīties ir kā liet vīnu. Nieki un muļķības ir skaistākas par visu.]]

Nosūtīju Sarmam vēstuli. Vēstule no rakstn. d. komitejas – būšot arī kāds braukājiens pa skaistām vietām, piedāvā apmešanos. Pieņemt? Kaut kur būtu labāk kā pie Ineses? – Nezinu.

Jāiet gulēt – diena pagalam – par neko! Par lēcu virumu!

Neatdod savas pirmdzimtā tiesības par lēcu virumu! Tas man vēl šodien nāca prātā, domājot par savu dzīvi ar cilvēku, ko es neesmu mīlējusi un nekad nemīlēšu. Neatdod.

Un tad – es domāju par K. Viņš ir tik labs, cik nedrīkst būt – un pārāk prātīgs. Tas arī. Un pārāk – naivs. Tik bērnišķus skūpstus es nekad nebiju piedzīvojusi. Tie bija lieliski! Kā tās mazās sūnu rozītes, neatvērušās un asas. Lūpās dega to dzeloņi. Ko gan es viņam daru! Man viņš jāliek mierā. Un to jau es arī darīšu.

Karsta diena bij. Tagad dzestrs vējš šalc kokos naktī. Vai nav skaista nakts? Bij skaista diena – nomērdēta. Tāpat nakts. Tomēr skaisti, ka tur pāri ceļam ir tas brīdis ar skūpstiem kā sūnu rozītēm. Un tas tur paliks mūžīgi. Kaut būtu spēka tos darīt tik lielus notikumā, lai nekad nekas cits tos neizdzēstu, neapēnotu. Bet tāda spēka laikam nav. Tikai tad – ja tie paši augtu tālāk, atkal un atkal.

Jāiet dusēt
Jāiet klusumā
Jāiegrimst kā mātes klēpī.
Vai miegs nav
Dieva tuvums?
Miegs svētītais
Varenīgais
Kas mūs kā bērnus dara.