Februāris 1960 (Ķikure/Kikure)

1.II.60.

[[Sajaukts debess lietus līst! Gribu daudz, daru maz. Neziņa un aklums cilvēkus sitis un sit. Un tā ir viņu daļa – kārpīties kā kurmjiem alās. P. nelaipns bij pret Imantu. Dumi mācīja Inesi. Es gribēju laipna būt pret visiem un nevarēju nekā. Man tiesības tomēr darīt visu pēc mana prāta. Mīlu K.]]

Nakts. Lietus. Nogurums. Nepatikšanas P. nelaipnības dēļ pret Imantu. Tāds ir šis brīdis. Visvairāk māc nogurums. Katru dienu ir kāds darbs, kas pieveic spēkus. Kāds sīkums kā koks ritenī. Šodien plūmes jāvāra. Veļa jāmazgā. Fridž jātīra no briesmīgajiem lediem. Galā – nogurums. Un vienīgais brīdis, kad varētu strādāt, nav nekam derīgs.

Ko lai saku par bērniem? Brīvākiem tiem būtu jābūt. Bet ne jau brīvības un prieka kādreiz diezgan.
Cilvēks ir nepiepildāms. Prieka viņam nekad nav diezgan.

Nekā cita nevaru – gribētu runāt un sapņot par K. Par kaut ko, kas nāktu pats no sevis, bez domāšanas un gudrošanas, kā mūzika pāri.

Kam šī diena atkal tika atdota?

Kad es tikšu beidzot pie strādāšanas?

Kaut kam jānotiek! Šī alošanās beidzot ir par garu. Nekas man nenāk prātā, ko es gribētu un varētu teikt. Nogurums, nogurums. Un dienas darbi vēl neveikti.

Lasīju Thomas Manna dažus stāstus.

Spalva izlēja divreiz tinti. Pēc kā tas izskatās? Es nekad netaisu tādus plankumus. Cūcīgi.

Es Tevi mīlu. Vai var būt vēl kas muļķīgāk ko teikt? Un to es varētu un gribētu teikt ne tikai kādam cilvēkam (un arī tam), bet daudz, daudz kam. Naktij, dienai, bērniem, zemei, vējam. Ak, nieki, nieki!

Skaisti ir just tā, kā es jūtu par K. Tomēr lieliski. Tā ir mūzika. Tā ir dzīve. Tas ir kaut kas pāri vistām un olām – tādām, kā te viņas ir.

Jūtu Tavu vaigu lūpās.				
Jūtu Tavu acu skūpstus.
Jūtu Tavas domas – putnus, būrī mestus,
Sitamies asiņainus,
Tad apreibstam baltu dūmu elpā,
Kur Tu meklē patvērumu.
Jūtu Tavu acu skūpstus,
Jūtu Tava prieka aukas.
Jūtu Tavas rokas, ietvērušās
Vārtu dzelzīs,
Ko tās nevar saliekt,
Ko tās nevar vaļā atplēst,
Jo šīs dzelzis vairāk aizliedz
Nekā to, ko spēks var sagraut,
Nekā to, ko Tavi pirksti
Spēkpilnie var liekt un locīt.
Jūtu Tavu vaigu lūpās,
Jūtu acu ilgo skūpstu.

Beidzot es izteicu to, ko gribēju, par ko domāju un kas mani iepriecina tā, kā es to pateicu. Protams – tas nav viss, varētu runāt un izteikt vēl labāk, lai vēl labāk man tas visu teiktu. Bet nav laika. Un te ir sākums tam – ko gribu.

Bij mirklis zibenspožs
Kāds atmirdz melnā naktī
Tāls ārs lauks un debess
Viss zināts tuvs, ar pērkongrāvienu
Žilbst Dievu rotā!
Reiz Tavu roku tvēru
Lai Tev ko teiktu tā
Lai Tu to dzirdētu.
Un mirklī zibošā
Jutu tevi – cilvēku [mūžam?] vienu
Sevī slēgtu.
Uzzināju Tavas dvēseles
Mājas. Uzzināju Tavu
Vientulību, Tavu spēku
Dzīvot savā kalnā
Tā kā pravietis dzīvo.
Uzzināju ilgas bezgalīgās
Veltīgās.
Dārgumu es Tevī jutu
Zemes ķermeni kur mājo Dievs
Brīnumu vislielāko
Daiļumu neuzieto. Nobālēja
Kalns aiz Tevis. [bija?] zaļais
Lauks, tik mirklis gaismas
Kuru pārspēja
Silta straume
Dzīva daile
Dieva mājoklis:
Cilvēks vientulībā slēgtais
Krāšņais dārzs.

2. febr. 1960.

[[Bezgalīgs miegs nāk virsū – laikam tas no mitrā laika (un ne tikai!) Vienīgais brīvais laiks tagad vakarā – un nevaru strādāt. Bezgalīgs miegs. Izlasīju dažas vācu grāmateles. Kaut ko no Th. Manna – no Goes, arī Kafkas sīkumus. Patiesi, tur vairāk ierosmes kā mūsu pašu ļaudīs. Man gribas – brīvību izteiksmē, rotaļīgu brīvību, muldēšanu. Cietumā esmu. Visu kvēli un dzīves ilgas lieku uz K.]]

Jātaupa lapas. Nevaru tā jokoties. Piešvīkāt visu, kas nāk (un nenāk) prātā un tad pašķirt lapu uz priekšu. Šī grāmata man ļoti palīdz. Lai arī nogurums vakaros briesmīgs, tā kā, piem., šovakar, pilnīgi peldu miegā un apreibumā, laikam no lietaina laika un agrās celšanās, no radio kliegšanas, ko Inese, paldies viņai, tikko izslēdza – tomēr kaut ko šinī grāmatā daru. Gaidu pat šo vakara brīdi, kad būs laiks to ņemt rokās.

Lasīju Goes (Albrecht Goes) ‘Das Brandopfer’ – par žīdu vajāšanām Vācijā. Jā, nu viņi, nabagi, mazgājas, kā var, no briesmu darbiem. Bet tie žīdi jau pie mums arī bij tā nīsti un par tādiem briesmoņiem padarīt, ka cilvēki zaudēja cilvēcību.

Tā grāmatiņa, Das Brandopfer ir gluži jauka. Tā atļauj manai iztēlei mazliet ceļu par to, kā var rakstīt. Te jau ‘pie mums’, es domāju latv., viss tomēr ir tik stīvs un virspusīgs. Te. Es jau nezinu daudz par lieliem, tāliem rakstniekiem. Bet parasti latvieši nav tik neformāli svaigi un tik – nu nevaru izgudrot vārdu, ko gribēju teikt. Tātad punkts.

Tagad, palasot vāciešus un frančus (lugas) man liekas, ka, piem., mans Pēteris ir labs. Un tādā pašā garā jāatļauj sev vairāk. Tikai – visu ārā uz papīra, kas dzīvo iekšā. Tikai – droši ārā! Bet ļoti patiesi! Sirsnīgi. Un steigties! Darīt! Viss, kas netiek izdarīts laikā, vairs nekad netiks izteikts īsti labi.

Kad es tikko biju sākusi dzīvot šai zemē, man bieži jautāja – vai Jums patīk šī zeme? – Es arvien kaut kā izlocījos no tiešas atbildes, ja varēju. Un, ja ne – meloju – ļoti labi, ļoti labi. Lai būtu miers. Un pati sev prasīju – vai man patīk šī zeme? Un to pat arī sev nevarēju atbildēt – jo es nezināju, vai Tu mīli šo zemi? – un to es varēju teikt – nē. Viss tik vienmuļš. Nav brīnišķo laiku maiņu. Kad zeme it kā nomirst zem sniega, bet ir tikai gulējusi. Un mostas ar reibinātāju spēku. Viss tas, kā tas notiek, kā to gaida, kā to piedzīvo arvien no jauna, neapnīkstoši, kā līdz tam it kā sevi mana, ar savu atdzimšanu – viss tas tiešām ir lieliski tur, kur tas ir. Un to es gribētu vēl piedzīvot, kā tas ir.

Bet tas ir kļuvis arī jau – it kā bērna sapņi. Kā bērna rotaļlietas, ko uzlūko ar smaidu un slēptu dārgumu – bijību. Tas ir kļuvis kaut kas nereāls.

Vai Jūs mīliet šo zemi? – To man vairs tik bieži nejautā. Bet tam es varētu – man būtu jāatbild nemelojot – jā, es mīlu to. Es sāku to mīlēt. Kaut kas notiek, no kā man pašai ir bailes. Notiek kaut kas, kas mani sadala. Es nekad vairs nevarēšu būt vesels, viengabalains cilvēks. Bet – varbūt, varbūt es ar to nebūšu nabags cilvēks.

Es nevaru teikt to bez vilcināšanās, bez sava – pretīguma – es mīlu šo zemi. Un tomēr man tas ir jāsaka. Mazākais – jo sev nevar samelot.

Ja man nāks tā laime šo zemi pamest – es briesmīgi ilgošos šīs zemes. Un raudāšu par to, ka es viņu neesmu ieguvusi sev vēl tuvāku, izpratusi to vēl labāk, kā to daru.

Nesen pie zobārsta atkal bija šis jautājiens. Un es par to smējos – ka 10 g. atpakaļ man to arvien jautāja un es nezināju, ko teikt. Tagad es – zinu.

„Jā,” viņš teica, „iepazīst cilvēkus…” un man liekas, ka man vēl kāds to teica – ‘iepazīst cilvēkus’, un es tad neteicu neko, bet domāju – nē, ne cilvēkus, iepazīst – putnus. Un es patiesi tā domāju. Tikai izskaidrot zobārstam, kā tas ir – iepazīt putnus – to es labāk nedarīju.

Tagad, mazliet pārdomājot, man jāatzīst, ka viņam tomēr ir taisnība. Varbūt ne tā, kā viņš to domāja, bet tā, kā es to domāju un to var teikt gluži tiem pašiem vārdiem – iepazīst cilvēkus.

Putni ir jauni te. Bet es viņus iemīlēju tomēr laikam tādēļ, ka es domāju par cilvēkiem, viņus dzirdot. Par laimi, ko nes cilvēki. Un tālāk – jūtot šo laimi, es iemīlu putnus, putnus – daudz putnu. Viņu kliedzieni manī ieskanējuši tikpat dziļi kā to putnu – mājās. Tur es dzirdēju putnu saucienos laimes solījumu. Te es dzirdu to. Ja es būtu atradusi šī solījuma piepildījumu, varbūt šo putnu saucieni vairs neiespiestos manī.

Cits te nekas nevar būt svarīgs. Ne gadi.

3. febr. 1960.

[[Izlasīju Stefan Andresa – Wir sind Utopia – un jāsaka – neko daudz nesapratu. Jālasa būs otrreiz. Te nekas nenotiek – viss tas pats – lēkāju kā vāvere kastē, kas griežas. Rītu gribu uz Wyongu. Kaut ko, kas ir vairāk kā nekas. Vācieši šķiet briesmīgi gudri – vai tur nav klāt daudzvārdība? Jālasa vēlreiz šī grāmatele. Pati neko nevaru iesākt. Piekususi arī domāt par K.]]

Redzi, vakar tur nekas ievērības cienīgs nav iznācis, ko rakstīju. Tādēļ, ka biju ļoti nogurusi. Bet tās ir lietas, kas deg manī un kas ir jāraksta tad, kad viņas deg un nogurums tās nav noslāpējis. Bet kā to lai varu, kad nevaru ņemt laiku tad, kad gribu?

Inese uz zobārstu aizbrauca, paps arī – esmu brīdi viena. Bet – olas jau jāņem. Nu atļaušu sev pusstundu. Un šinī pusstundā tad kāro visa – miera, sapņu, spēlēšanas, lasīšanas, rakstīšanas… Un ir tikai pusstunda. Vispirms vēl sevi gribas apkopt.

Šodien otrā diena Dz. skolā. Šodien bērni saiet, pirmo gadu kas iet. Varbūt viņš var atbraukt. Nevajadzētu vēl. Un nebūs jau arī.

Un vai tad, kad būs – būs viss cauri? Illūzija sakritusi čupiņā. Kā lidojošā skudra – nomet spārnus un rāpo mazs tārpiņš.

Cik burvīgi, pulkstenim tikšot, plūst laiks. Tīrs, dzidrs kā ūdens. Inese arī gaida – lai mēs visi dažreiz ‘iztīrāmies’ no mājas un lai brīdis ir svētīts ar šo tīro laika plūšanu un to nepiebradā svešnieki, kas ir tiešām tik sveši.

Situ odu uz rokas un iznāca šī nekārtība {tintes plankums}.

Svešnieka vārdam ir salda pieskaņa sievietes ausīs. Bet šoreiz es, svešnieku sakot, domāju to, kas ir nevajadzīgs, patiesi svešs.

Griežos kā skaida atvarā
Apkārt un apkārt, to pašu
Saku šodien to rītu
Kur tālu peldēt, kur tālu
Tikt, skaidai no atvara varas?

Dzidra drīz būs klāt. Jāgatavo kaut kas ēdams. Bezgalīgs nogurums mani māc. Savāda negriba neko darīt. Par ilgu neesmu nevienu stāstu uzrakstījusi un par ilgu es esmu pamesta un nezinu vairs nekā no K. Spēlēt arī nespēlēju. Viss ir tikai viena nožēla, ka neko nevaru padarīt. Un tas mani nomāc kā miegs. Bet es nevaru strādāt. Es nevaru pa šīm sadalītām minūtēm neko uzsākt. Bez tam – ko es zinu rakstīt? Ko es zinu? Tas, ko es zinu. ir tik trausls un niecīgs.

Nav nekā cita beidzot
Tomēr tik tas kas ir
Īstenība nabadzīgā
Nevar sadalīt sevi
Daļu atstāt te
Daļu atdot prom:
Jaunu dzīvi radīt ar to
Atstājot īstenību
Radīt jaunu īstenību
Tikai ar sapni –
Nevar to
Nav nekā cita, tikai tas kas ir.

Bet kad Tu biji te – īstenība sāka sarukt maza mūsu sapņu priekšā. Tie auga kā ozoli. Mēs augām tiem līdz. Viss bij aizsniedzams – jauna dzīve vērās, lai mūs sevī ņemtu. Mēs pārtapām bezgala spēkā.
Bet kur tas tagad ir?

Gaisma un saules karstums, dūmi un uguns karstums, un krītošās uguns plēves, degošās lapas lika visām acīm būt samiegtām, gandrīz aizvērtām. Dažiem skropstis bija apsvilušas. Acis, rievās ieslēptas, pilēja sviedros un asaroja. Visi izrausa tās ar rokām, notriepjot pie tam sejas melnas ar ogļu putekļiem. Viņi vairāk juta kā redzēja sievietes ar tējas krūzītēm. Automātiski rokas pastiepās pēc tām. Viņu prāti un acis bija prom pie uguns. A. piegāja pie Kena. Neviens te nezināja, ka viņa to pazīst. Kena acis bija neredzīgas tāpat kā citiem vīriem. Un viņa roka automātiski sniedzās pēc dzēriena. Viņš uzmeta īsu, aizmiegtu skatu Annas rokai, tad tas ātri pacēlās prom un pavadīja kādu lielāku krītošu dzirksteļu riekšavu. Kena roka satvēra tējas krūzīti, lai to celtu pie mutes. Viņš teica parastos pateicības vārdus. Bet tējas krūzīte nepadevās. Anna to turēja ciet. Ne gluži apzinīgi, drīzāk aiz uztraukuma. Tad Kena acis paskatījās uz viņu otrreiz. Un tad viņš to ieraudzīja. Viņa pleci pacirtās taisni un sastinga. Bet acis vērās lielas un kļuva mierīgas, it kā tās vairs nebūtu saules un uguns karstumā, asarās un sviedros.

4. febr. 1960.

[[Andresa grāmatiņā laikam ir tā problēma, ko cilāju gadiem ilgi – vai tas cilvēks ir ļauns pats no savas brīvas gribas un to apzinās, ko dara, vai viņš ir ļauns neapzinīgi, neatjēdzot un pēc savas dabas kā uz pavēli? Tā tad nelabojams. Man atkal samala kafiju, tas ir vecs fellers. Bet vecums ir diezgan relatīvs jēdziens. Man vajadzīgs, lai būtu jauni – acis un smaids. P. aizgāja gulēt – un naktī es pati esmu jauna – tik vārīt tēju, lasīt un rakstīt. Inese arī augšā.]]

Tas ir tā – tu gribi atcerēties mīļo seju. Tu aizver acis un redzi, ieraugi – kādu seju. Bet tā ir cita. Tā ir kāda seja, kas tev pēdējā laikā uzsmaida. Acis, kas grib būt lietišķas un ikdienišķas un nav tādas. Tās ir kā iztrūkušās, kā norūpējušās. Tās atgriežas vēl un vēl un tad kā norātas, pašas sevis norātas, pazūd, aizgriežas. Un dažreiz sastingst it kā pozē – nedrīkst skriet apkārt brīvi, skatās kaut kur, kur neko neredz, bet viņās ir sastindzis jautājums – ko man darīt? Vai nevar tā neko nedarīt? Jo darīt kaut ko ir tik grūti, kad nezina – nezina, kas jādara. Tā – projām skatoties, jel nevar zināt, ka ir tik grūti neskatīties tevī, projām skatīties ir arvien droši vai ne?…

Jā, mīļās sejas vietā iestājas cita. Mīļā seja ir noslēpusies tik ilgi, skats to nav īstenībā redzējis tik ilgi, ka iztēle ir piekususi to izsaukt un izsaukt atmiņā. Kas sākumā bij neatvairāms, seja, kas smaidīja dienas laikā, acīm vaļā esot, bij redzama gaisā virs lietām, kas smaidīja, kas dega kā dzintara gaisma – tā ir beidzot zudusi. Iedomās to ir nācies tik daudzreiz izsaukt, ka kaut kas, to darot, ir noguris, un, kad tu aizver acis un gribi ieraudzīt mīļo seju – tu ieraugi kādu seju, bet tā ir cita. Tā, kas tev iznākusi pretī no drūzmas, sākusi tev smaidīt, jo kā nekā, varbūt pārskatīšanās dēļ, viņu ir tvēris kāds no taviem skatiem, kuru tu pati ikdienišķām lietām, ielā vai veikalā, esi sūtījusi meklēt tavu mīļo seju, kas ir sākusi slēpties. Jo nav redzēta tik ilgi.

Tā tas ir. Tā tas ir.

Vēl tas nav gluži tā. Tas ir tikai tik daudz tā, lai atklātu man, kā tas var būt.

Šodien vīrs ar sirmiem matiem samala man kafiju, tāpat kā pagājušā reizē. Šoreiz es redzēju viņa galvu sirmāku kā pagājušā reizē. Nezin kādēļ es pagājušā reizē nemaz neredzēju viņa sirmumu. Jeb redzēju to tikai kā zīmi. Tagad es redzēju, ka viņa galva ir gandrīz balta, viņš ir ļoti noguris. Bet acis skatās tālu pāri kā pozēdamas un viņu izteiksme ir jauna, sapņaina. Un tad skats pazūd smaidā, ļoti dziļā smaidā, un arī tas nerāda, ka mati ir sirmi. Bet, ja kāds samaļ tev kafiju – tas ir tīkami. Kafija, kad to maļ, smaržo vislabāk. Varbūt nekad viņa nesmaržo tik kārdinoši kā tad, kad pupiņas tikko tiek saberztas un birst turzā. Kārdinoši. Māja un tīksme, laiskums un lutinājums tvaiko gaisā. Tu saskaties ar cilvēku, kas tev samaļ kafiju, un jūs sasmaidāties. „Smaržo tik labi.” viņš saka. „Jā, varbūt vēl labāk kā garšo. Smaržo tik labi.”

Un brīdis, kamēr sabirst pēdējās kafijas pupiņas un kamēr tās iepako, ir ilgs un patvarīgs. Sievietes rokās beidzot ieslīd smaržīga paciņa un viņa pateicas, vēl reiz uzsmaida kafijas malējam. Un viņas skats aizķeras viņa acīs. Liekas – vienā acī. Viņš ir jau pieliecies un sagriezis plecus, lai aizsteigtos kaut kur citur lielajā veikalā, kas tam jāpārrauga, un brīdi sastingst pussolī, jo viņu aiztur viņa acīs aizķēries skats. Skats varbūt mirkli skumst par to, ko solīja kafijas smarža un kas nenotika, kas beidzot – tomēr nekad nav aizsniedzams, gandrīz nekad, jo mānās arī kafijas smarža. Smaržo visstiprāk tikko samalta. Skats varbūt vēlreiz tikai saka paldies par kafijas samalšanu, bet tas aptur cilvēku pussolī pusmirkli. Cilvēks sastingst pusmirkli un tad aizsteidzas.

Bet necik tālu viņš slepus atskatās. Viņš nav brīvs vairs. Ir iesieta kāda saite.

Viņš gaida, kad viņa atnāks otrreiz. Varbūt tieši gaida. Bet nākošās dienās, kustoties cauri lielajam veikalam, garām kafijas plauktiem un biskvītu plauktiem, viņš jūt sasieto saiti. Un viņam to negribas saraut. Viņš staigā, to saudzēdams kā maigu zirnekļa tīmekli.

Kādu dienu viņš to ierauga. Viņa ir citādā apģērbā. Viņi viens otru ierauga reizē, bet ne viens, ne otrs neuzsmaida. Viņš ir ar kādu citu. Viņa acis brīdi sastingst kā gaidot, kā nobīstoties. Gandrīz tāpat ir ar viņas acīm. Šī neuzsmaidīšana viņus viens otram nodod. Tā droši nodod viņu viņai.

„Ja viņš būtu domājis par mani kā par kundi – viņš būtu man uzsmaidījis,” viņa domā. „Bet viņš aizmirsās, viņš domāja par mani kā par sievieti, dāmu, kuras vārdu nezina, ko nedrīkst sveicināt, jo ir tikai veikala vadītājs…”

Viņš ir nodots. Tā viņš nedrīkstēja domāt. Pircējai viņš droši varēja uzsmaidīt.

Nākošā reizē viņš savu kļūdu izlabo. Viņi uzsmaida abi reizē un dziļāk, stiprāk, kā vajadzīgs. Jo viņi smaida mazliet nedabīgi. Aiz pircējas un veikala vadītāja smaidiem ir sievietes smaids vīrietim un otrādi.

Bet tas neko nebojā, ja smaids ir mazliet nedabīgs. Pēc tam viss ir vieglāk, viņš atkal samaļ viņai kafiju. Kādu brīdi, kad viņš skatās pāri visam veikalam, viņa skatās viņa sejā un acīs. Pētoši un cieši. Viņš atļauj viņai skatīties ilgi. Kad viņa novēršas un atkal paskatās viņā, viņš uzsmaida silti. Kad viņa pārlasa savu iepirkumu sarakstu, viņš skatās uz viņu pētoši un cieši. Viņa nepaceļ vairs acis uz viņa seju, tikai maigi uzlūko kafijas paciņu, ko viņa rokas satin, tad pastiepj savu roku pretī viņa rokām pēc tās.

Vēlāk viņa sēd mašīnā blakus vīram. Mašīna ir jauna un liela! Tas, ko vīrs braukdams runā, atkārtojas kā iespēlēta patafona plate. Viņš lādās par katru citu mašīnu, kas brauc uz ceļa. Pretī nākošās negriež pietiekoši ceļa. Tās, kas brauc pa priekšu, ir tādi ērmi, kas nesajēdz ne braukt, ne stāties, ne griezties pa labi, ne kreisi. Viņas apstājas tik pēkšņi, ka gandrīz tām ir jāuzdrāžas virsū, viņas nedod pietiekoši skaidrus signālus. Viņas ir tādas nožēlojamas kastes, kas maisās pa ceļu citiem pa kājām. Garām braukšana notiek katrā iespējamā un neiespējamā gadījienā. Daudzreiz sieva ir ļoti tuvu tam – teikt, lai pietur, un izkāpt, aizcirst durvis. Bet viņa ir tikai tuvu tam. Viņa savaldās. Brīžiem viņa nedzird vīra vārdus, skatās apkārtnē, zemē vai debesīs un bauda braucienu. Bet brīžam viņas acis nevar novērsties no vīra rokas, kas tur stūres ratu. Viņa redz tad tikai vienu roku. Dūri. Dūre, dūre tā ir. Viņas spēks ir milzīgs. Tā aizspiež viņas rīkli. Tur sevī saspiestu viņas dzīvi. Tas ir kā dzelzim līdzīgs, spalvains spēks. Ne spēks – vara. Vara! Varmācība. Vara ir varmācīga. Spēks ir dižens, cēls. Kad vīrs skaita tēva reizi, viņš vienmēr saka „… Tev pieder vara un gods.” Viņa vienmēr ir mācīta teikt „spēks un gods.” Vīra dūre ir vara. Sieva sāk drebēt, šķielējot uz spalvaino dūri. Tad viņa saņemas un novērš skatu, *{turpinājums seko}

5. febr. 1960.

[[Bijām uz kino – Mario Lanza. Dzied labi. Miers. Spēks. Manī nav miera patreiz. Kamēr Inese mājās, man nebija mocījis lielais nemiers, kad nezinu, kur likties. Aizsūtīju vēstuli Austrai. Karti ar kabatas lakatiņu nav saņēmusi. Šodien sāpēja galva. Tagad sirds. Nemiers pēc dzīves. Un darba. Viņa vārds ir K.]]

Nakts. Pēc kino – Mario Lanza. Skaisti dzied. Bet filma pārāk sablīvēta, lai gūtu patiesu mākslas baudījumu.

Gulēt jāiet. Lielais pienākums jāpilda pret rītdienu – lai rītdien varu strādāt – jāiet gulēt. Bet ko strādāt – sīkumus, sākot ar govi un olām. Kādēļ Tu noslēpies? Vienu dienu tikai! Vienu dziesmu.

Vienu dienu man
Vienu dziesmu dod.
No tām daudzām stundām
Ko Tev piešķir Dievs
Vienu atdod man.
Vai tas daudzi prasīts?
Savu pretī došu
No tām daudzām stundām
Kas tik mēmas aiziet
Vienai runāt liec
Tūkstoš zvaniem skandēt
Dzīvos slavinājot,
Stundai runāt liec.

6. feb. 1960.

[[Man nevajadzēja pavedināt P. uz domām par kino. Es jokoju – viņš brauca! Ines. teica – viņš grib iscapīt – Es to pašu domāju. Vai viņš jūtas tik slikti? – Laikam. Parādos utt. Filmā – amerikāņu frivolitātes, bet uzvedums skaists. Redzēju Madridi – atkal Spāniju. Un es atkal domāju par K (it kā es to nedarītu vēl visu laiku… ) Nabaga K., ko no Tevis prasa! Bet tas Tevī ir – Spānija.]]

Jūra – skaista, liels vilnis, jūras zāles, saule. Un – sastingums. Ciesties, ciesties. Tīri atkal vistu. Baro suņus. Slepen kaķus. Vāri kartupeļus (rīsu nav mājās, būtu vieglāk tikusi cauri.) Nu izmanto šo acumirkli! Izmanto! Dari kaut ko!

Es gribu prom!
„Mazā mājiņā.”
„Kur nauda, ko tur dzīvot?”
„Naudas būtu tur iekšā…”

Nakts.

Atkal bijām uz kino – It Started with a Kiss – Debby Reinolds. Pikantērijas un muļķības. Bet skaista Spānija – Madride. Cik skaista ir pasaule! Cilvēki arī. Bet visur viņu niecība. Un arī mirdzums, kur tas ir. Un Tevī tas ir K. No Spānijas, no Portugāles. Portugālē gan laikam nav dzīve tik krāšņa nekad bijusi kā Spānijā. Bet asinis varbūt līdzīgas. Maigākas Portugālē. Maigas kā ticība Dievmātei.

Nakts ir – tāda arī šonakt. Mēness, ne ass, bet miglains, silts, patumša nakts.

Aizmiglota mēness nakts
Cilvēks kāds kad dzīvs ir rakts
Pienākumos, morālē un dogmās
Aizmiglota maiga nakts
Cilvēks dūnu maisos rakts
Bēgot satin galvu segās
Palagos ar zobiem kožas
Labo vārdu tur kā bruņas
Labos darbus kaudzēs krauj
Lai tur droši celtu māju
Sev un nākamības ciltīm.
Aizmiglota mēness nakts
Cilvēks dogmu maisos rakts
Nosmakdams gar sienām taustās
Durvis, vārtus cieti aizrauš
Lai tur nenāk mēness skats
Kur tam godam miegā jādus
Prātīgi vēl dažus gadus.

* {turpinājums}

norij kā nelabu kumosu. Paskatās debesīs un domā ko citu. Izsargājas skatīties uz dūri. Tikai vēl nodomā – „Viņš tik nevainīgi tur savu roku uz stūres rata. Viņš tikai brauc. Viņam ne prātā nenāk, ka viņš aizžņaudz viņai rīkli. Nožņaudz viņas dzīvi. Un – droši vien tas tā nav. Tā nav…”

Bet citādi viņa nevar just. Viņa ir mēģinājusi. Mēģinājusi gadiem.

Un tagad – viņa domā par kafijas ietinēju. Tam droši vien ir uz pusi mazāka, neērtāka mašīna. Bet tanī braukt būs labi. Varbūt arī – nē. Tur jau nebūs vietas. Tur brauc viņa sieva. Neviens cilvēks nav bez sievas. Un, ja kāds būtu – viņa to nevarētu… viņai tas nebūtu vajadzīgs. Bet tādus retumus nevarētu satikt – tos, kas tikuši vaļā no sievas.

Jā, kafijas vīram droši vien ir maza mašīna. Vispār viņš ir niecīgākais, ko viņa varētu izvēlēties vai meklēt. Nekad nezodz neko mazu – viņai ienāk prātā kādas filmas nosaukums, izlasīts, tikko garām braucot uz afišas. Nezodz neko mazu. Jo mazāku kaut ko viņa ņem tagad – jo pareizāk viņa izpilda teikto padomu. Jo muļķība, ko dara, ir lielāka, jo viņa rīkojas pareizāk. Viņa nezog mazu. Viņa zog – lielu muļķību. Kad viņa ir nogurusi no tamlīdzīgas domāšanas, braucot vīra lielajā mašīnā, viņa nekaunīgi atlaižas lepni un ērti mašīnas sēdeklī un izbauda brauciena ērtību, cik to atļauj vīra pastāvīgā garām braukšana, un domā tīksmi par kafijas ietinēju. Nekad nezodz neko mazu. Esi nekrietns līdz galam.

Domā: Viņš skatījās prom un savaldītā drebošā mierā juta savā sejā viņas skatu. Viņas pētošo un ņemošo skatu, kas viņam glaimo, tā glaimo, ka viņš jūt to kā stāds sauli. Kā saules starus pēc peldes, kas iegrimst dziļi, silda un spēcina, spēcina… Un tad viņš uzlūkoja viņu smaidā pievērtu skatu, mazliet piespiestā smaidā, ko it kā piepūlas noturēt sejā. Jo viņš nāk tik pēkšņi, un bailes ir to neaiztraucēt, nenoturēt.

Dažreiz viņa sajūt neatvairāmu dziņu – uzklupt rokai. Pēkšņi ar visu spēku. Notriekt viņu no stūres rata. Tik daudz viņa varētu. Kas tālāk? – Beigas! Mašīna aizskrietu ellē. Un viņš viņu iedzītu ellē (vai debesīs) ar to pašu dūri, kam viņa uzbruktu. Bet viņa to *{turpinājums seko}

7.2.60.

[[Visiem parastajiem mēsliem pāri – pelde jūrā. Viena lapas puse norakstīta no jauna par trako. Jūrmalā kāds vīrietis skatījās manī, acis ieplētis, un tāpat noskatījās viņu divas sievas. Tas nebija gluži bez glaimiem. Nederīga diena, bez kā padarīta. Un nekā cita – taupi spēkus tādai pat citai dienai. Kad es strādāšu? Kad dzīvošu? Pāris lapas puses Kafkas. Labu nakti, diena.]]

Svētdiena, viss nepieciešamais, nobeidzot ar vistu, kas steigā jātīra.

Bet bija arī labs brīdis – jūrā, saulē. Kāds vilnis ierāva un apstrādāja pamatīgi. Tad man pietika arī. Nākot pa trepēm augšā (biju gulējusi ar Dzidras cepuri pār acīm. Dzidra uzskrēja labi pa priekšu, lieliska ar zaļo dvieli un zaļo cepuri), kāds pulciņš ļaužu – 2 siev. un vīrietis mani nopētīja uzkrītoši. Vīrietis, acis ieplētis, pagriezies skatījās manī. Sieviete, jūtot viņu tā skatāmies, skatījās tāpat. Savādi bij just tādu skatu. Nemaz ne ļauni.

8. 2.60.

[[Redzēju māmiņu sapnī – bija miglaina nakts un rīts. Mirušo gari atnākot ar miglu. Šoreiz tas sakrīt. Dienā īstu nepatikšanu nebija – mām. redz. sapnī to vairs nenozīmē, tā tas bija agrāk. Protu arī izvairīties no sadursmēm – un viņš arī sargājas. Karsts. Lasu Kafkas stāstus. Apbrīnoju. Sāku dzīvot līdz. Nogurums. Bet jāraksta. Nav nekur, kur veldzēties, tikai Inese, Dzidra.]]

Vēl nav diena galā. Bet es gribēju atzīmēt teikumu, kas būtu iepriekš. lap. p. stāsta beigās: Nederīgais ir visskaistākais, bet (nederīgam ir īss mūžs) nederīgais ir ātri nīkstošs.
Tas man tanī stāstā jāapcer. Un mīlestība, kam nav uzdevuma – nīkst ātri.

{turpinājums)

to dažreiz vēlas. Slepus valda acis, kož zobus un glūn uz roku pie rata. Tad nomierinās. Tā nevar būt viņas kara taktika. Viņas ir – līst uz vēdera. Kara vīri arī tā dara. Ar nažiem pie jostas, ar […blīm] un citiem rīkiem, bet bez šaujamā, – kas taisītu troksni. Viņi pielien no muguras. Kara vīri arī. Karā visādi paņēmieni. Un visādi cilvēki. Dažs labs ierindnieks, uzbrucējs, cits izlūks, spiegs. Sekmes katrā kara veidā – pēc atsevišķa rakstura īpatnībām, spējām. Goda krustus nopelna visādi. Arī lienot uz vēdera pienākot no mugurpuses sarga postenī stāvošam ar nazi.

Viņai šis karošanas veids. Ja tas viņai piešķirts, tas nevar būt bez ziņas. Kaut kas viņā ir bijis no šīm spējām – līst ar nazi viņa nebūtu iemaisīta tādā lietā ja viņā kaut kas nebūtu no tā. Kaut kur ir vaina viņā. Vai arī tā nav vaina – bet kaut kas ir viņā. Līst un līst. Un nogaidīt, sastingt kā čūskai, izlikties. Gaidīt reizi nazim.

Asaras viņai sasprāgst acīs un viņas skats uzslīd pa kādu tālruņa stabu augšup. Stabs ir kā no sudraba. Lietus un saules nobalināts. Pasaule ir skaista. Viņai gribas dzīvot. Viņai tā gribas dzīvot, ka tas viņu izvelk no auto sēdekļa, prom ārā līdz dūmakainai zemes malai, lidina viņu līdz ceļa līkumiem kas griežas kā strauta straume, iemet viņu ik ceļa malas mājā. „Ja mēs dzīvotu tanī.” „Ja mēs dzīvotu šinī.” „Ja te, viņš sēdētu lievenī ar avīzi…” Viņš cits viņš, tas katras dienas viņš – sēž ar avīzi katru dienu. Nē, tam nav nekā kopēja ar to – dzīvot, dzīvot vienā mājā! Un viņa turpina skriet no mājas mājā un katrā ir citādi. Bet viņš iederas visās, viņš atrod tur vietu, dzīve acumirkli apšalc māju, kas uzlūkota un laimīga aina pēc ainas aizvijas gar acīm.

Izvilkums no citas vietas tanī pat stāstā.

Slepus viņa uzlūko viņa roku. Viņš ir apstājies aiz plauktiem viņu neredzot. Arī viņa to neredz, pazīst pēc balss, kad viņš runā ar savu palīgu. Un viņa redz viņa roku, kad viņš to ir pacēlis pielicis pie augsta plaukta un rāda, skaidro kaut ko palīgam.

Roka viņai ir sveša. Tā neko nerunā. Nepievelk ne atgrūž. Katra cita cilvēka ķermenis ir svešs. To iepazīst pamazām. Pamazām tas sāk runāt, atklāj sevi. Vai neatklāj, tikai mēs sākam tam piedzejot kaut ko, ko vēlamies. Šī roka, kas viņai ir sveša un mēma, kļūs viņai tuva un runās.

Punkts!

Ko šai dienai lai saku
Viņu mūžībā vadot?
Nepieminēšu lādot
Nav ar tā laimes aka.
Mūžīgo dzīvību jutu
Tekājam viņas stundās
Piestāvēt pasaules jaudās
Savas asinis sūtu. 
Lidmašīnas sviežu
Drebot tālos gaisos
Par saēstu labību maisos
Pelei ar kurpi sviežu
Dārgā grāmatas lapā
Sūcu veldzi un prieku
Tur zīžainu kodi lieku
[..]šai dienai kapā.

9. 2.60.

[[Pazaudēta diena. Nemiers, kaislība, kur nekā nevar iegūt. Jo brīvāks, jo ķēdēs ciešāk sasienas. Nav, nav nekā tur! Bet ja tas viss sirds sildīts – varbūt tas ko sver? Visu laiku tā dzenos, it kā tas būtu dzīvība pati – un nekā neiegūstu. Vilšanos. Bet es nekad neesmu ieguvusi to, ko vēlos. Diena, kas jāpārvar.]]

Nogurdinoša diena – izrādās. Tāda nemaz tā nelikās, to dzīvojot. Tikai tagad pievakarē jūtu tās smagumu un nezin vai varēšu rakstīt, ko ļoti gribētu. Esmu dzērusi par daudz kafijas. Par daudz kāvusies ar iegribām. Varbūt arī ēdusi par daudz siera. Jūtos smaga. Lietus līst.

Bet gribu iet lietum līdz. Negribu gulēt mierā.

Dzejoli otrā pusē pabeidzu šorīt – Vakar iesākts. Nezinu, vai izteicu kaut ko no tā, ko gribēju – bet apmēram. Jānovelk līdz galam pienākumi un tad – jāmēģina rakstīt.

Vakars.   

Jāiet gulēt ar nožēlu, vilšanos, kaunu par šo dienu. Jāpārvar visas šīs jūtas un jāstrādā. Laikam to nespēšu.

Neglītums kas līdzi jānes, 
Dzīves kroplums, nabadzīgums
–
Viss ir jāpārvar ar spēku
Kas lai izaug no tā paša –
Kropluma un neglītuma
Dzīves kailās nabadzības.

Kundzi, kas runāja bez apstājas, viņa toreiz redzēja pirmo reizi. Kundze nosēdās viņai pretī un sāka runāt. Viņa runāja apbrīnojami veikli un viegli — tas bija viņas normālais stāvoklis — runāt. Līdz šim viņa bija domājusi, ka katra cilvēka stāvoklis ir būt mierā un atplēst muti runāšanai, kad tas ir nepieciešams, un tas notiek dažreiz. Pie šīs svešās kundzes bija citādi. Viņas parastais stāvoklis — bija runāt. Sākumā A.k. likās, ka būs grūti turēt līdzi plašo runāšanos, kas sākās. Bet tad tūlīt viņa manīja, ka grūtību nebūs nekādu. Tas, vai viņa ko teica vai neteica, nebija svarīgi, nemainīja nekā mierīgajos otras kundzes runas plūdos. Runāšana bija viņai kā elpošana, un viņa runāja. A.k. bija atsvabināta no katras piepalīdzības, no katras piepūles sarunu uzturēt. Viņa pēc brīža pat tapa tik droša, ka domāja pati savas domas, atpūtās, kā paradusi, sevī, ļaujot otras sievietes runāšanai kā pulksteņa tikšķēšanai vai mušu sīkšanai plūst garām ausīm un garām apziņai. Tā kundzes runāšana nebija A.k. nepatīkama, bija sievišķīgi maiga skaņās un lēnīga domās. Nu tam varbūt bija savi iemesli, neķerties pie asiem tematiem. Varbūt arī viņa nekad nebija asa. Gan grūti ticama iespēja pastāvīgā runāšanā.

Arī pati runājošā kundze bija tīkam. Viņa modināja līdzdalību, ja ne tieši sirsnīgu līdzjūtību. Varēja saprast, ka viņa ir bezgala piekususi darbā un pienākumos dienu dienā, rūpējās par bērniem, strādāja, lai nopelnītu mājai, sev, kā dāvinātu naudu bērniem. Lai palīdzētu tiem, iepriecinātu tos. Darbā viņa bija palikusi viena, bērni aizgājuši tālu prom no viņas, juta, domāja, sprieda, runāja citādi kā viņa, vērtēja dzīvi, cilvēkus, notikumus citādi — galvenais, citā stilā. Viņi lasīja citas grāmatas. Tikai nauda bija tā pati, ko tie lietoja un ko tie ņēma no mātes. Runājošā kundze varbūt juta to, ka viņa ir sveša bērniem, ka bērni ir nesaprotami viņai, ka kaut kas paceļas pāri viņai, pāri tai robežai, ko viņa var aizsniegt. Un, lai nejustu to, lai nepaliktu viena, viņa runāja, runāja, runāja.

Citu vārdu vidū, stāstu un spriedumu vidū, kas plūda nepārtraukti no runājošās kundzes uz A.k. un jo tālāk, jo vairāk aizslīdēja prom garām nedzirdēti, kādu stāstu A.k. dzirdēja.

Vēlāk viņa to, iekšējas jautrības pilna un savas ziņkārības kūdīta, stāstīja savai 17 g.v. meitai:

10. 2.60.

[[Inesei bija sāpes un nelabi menstr. sākšanās dienā šorīt. Bet pārgāja. Viss tāpat – trauki, olas, pussprāgusi vista. Nekur nevarēju likties, līdz uzrakstīju pusdzejoļus, divus. Tad palika labāk. Tagad miegs, nogurums. Nevaru palikt augšā. Piecēlos šorīt ar bezgala smagu sirdi, nezinu, par ko. Viss smagums spieda uzreiz. Un tagad? K. vai nē?]]

Locos un raustos, griežos un velkos,
Kā teļš pie valga.
Šodien gribu sacelties, atteikties, pretī turēties –
Nepieņemt neko.

Kalns guļ mierīgs, mierīgi elpo meži,
Joprojām zaļo zeme
Mākoņi sabiez un līst, mākoņi skaidrojas, izklīst,
Spīd saule.

Locos un raustos, kliedzu un atsakos, turos pretī
Un eju turpat
Kur mani izmanto, pazemo, iznīcina, moca
Eju – kur manis vajag.
Miroņi – koki ceļ rokas pret debesīm baltas
Dēd gadu gadiem to ģindeņi dzīvo vidū
Tos pirmoreiz redzot sagrābj trīsas saltas
Nezini – esi mironis dzīvo vai dzīvais miroņu vidū.

Gadu simteņiem zaļo eikalipts
[ ] plušķains klinšainā zemē
Noguris mūžīgā nemierā, apputējis ja pārdzīvo;
Tam pirmo reiz pieejot skan kā dobji zvani
Mūžīgā dzīve ir smaga kā mūžīgā nāve.

Ļaunums lodā zemē pa karstām saknēm
Čūska, skorpions, zirnekļu bari,
Tos pirmo reiz jaušot tev pasprūk lāstā –
Pazudināšanu un sodu vien apkārt mani.

Bet dzīvojot ar to dienās, mēnešos, gados
Pie visa tā tu liec vienīgo, kas tev ir –
Savu mīlestību. Un tūkstoš daiļuma rītos
Tev veras šī briesmīgā mala.  
Austrālijā dzīvo ļaudis 
nākuši no malu malām
dažam tēvs ir portugālis
citam pat no Ķēniņsalām.

Lai ar nācis kādu vēju
Katris austrālietis dzer tēju
Rītos, vakarā un dienā
Stipru, atšķaidītu pienā.

Jo kad saule pārāk silda
Tas kas tēju iekšā pilda
Paglabāts ir no lielām slāpēm
Un turklāt no galvas sāpēm.

Austrāliets ir bloks uz goda
Nebīstas no nieka soda
Haizivis tas ķer uz āķa
Čūsku ādas samet blāķī.

Pieveikt viņu var tik brīnums
Un tas jāteic – maigais dzimums.
Tās viņš cienī iekrāsotas
Un ar pērlēm izgreznotas.

Algu mazāku tām maksā
Nedod vietu autobusā
Bet kā pilī tām tā būdā
Pasniedz brokasttēju gultā.

Nu? vai atskaņas nav rīmēm? Tā var malt, ko grib. Bet kā vajag būt īstā dzejā? Var būt ar un var būt bez atskaņām.

Tikai tad, kad mūsu laiks ir galā
Tevi atrodu, mīļā diena.
Tā tas bijis vienmēr ir ar visu – 
To mēs atrodam, kad mūsu laiks ir galā.
Piekusis prāts ir meklēt
Teku kā ārā izkļūt.
Piekususi sirds meklēt
Veldzi kā panest
To kas jāpanes te.
Kā bezdelīgu bari
Atgriežas atpakaļ –
Neziņā nokar galvas:
Viss kā te trūkst
Atrodams citās malās
Viss kas te ir
Nav pārvietojams.
Tas, kas te spiež visļaunāk
Ir beidzot visderīgākais:
Te ir kā kalns smags
Neizkustināms uzdevums
Aizejot kur viņa nav
Noēstu tukšums.

Sen vairs nav kam pieķerties un no kā vīt pavedienu, kas vestu tālāk pa sākto ceļu. Viss laikam ir bijis citādi, kā es to domāju.

Tas, ka sejā tur bija sabrukums un balss izmisusi, varēja būt no citiem, gluži fiziskas dabas iemesliem. Bet tie bija galvenie faktori, uz kuriem es cēlu savu teoriju.

Diena tāda – ka jānositas, durvīs, sienās, aizvērtos vārtos skrienot. Sitoties noreibusi galva un sāk aizmigloties prāts. Nav nekā cita – tik sasist pieri pavisam! Nav nekā cita patreiz kā tikai neskaidri skanoši valodas ritmi. Vārdi skan, bet nerodas jēga, ko tie gribētu teikt. Jo nav ko teikt. Viss ir apstājies tecēt kā strauts, izžāvēts saulē.

Un tomēr pēdējās viņa lāses rit uz to pašu pusi. Un, ja nav nekā, vēl paliek nopūta un tā ir tāda pat kā toreiz man un viņam. Un, kad simtreiz zinu un saku nē – es redzu viņa roku, kas sniedzas pēc manis, lai palīdzētu, apklusinātu plosīšanos, kas ir velta un akla.

Dievs ir klusumā.
Klusums glabā/sedz to.

Spēks ir klusumā. Klusums audzē to. Spēks ticēt ir spēks iegūt. Ja tu gribi to, ko tu vēlies – nepamet savu spēku. Tas, ko tu vēlies, ir tikpat tuvu tev, kā bijis, ja tu neesi beidzis to vēlēties.

Tā tas ir. Tas tā ir. Bet aiz visa tā vēl ir – īstenība. Un to tu nevari grozīt. Kopš viņš ir prom, īstenība ir apēdusi illūzijas. Viņa tās ir izdzērusi kā rasu no lapām. Ja tev tās vajadzīgas, tās jāceļ no jauna. Bet arī tam vajaga daļu īstenības, vajag daļu īstena laika – un tā man nav.

Bet – illūzijai ir daudz ceļu. Viņa var izaugt lēni. Un viņa var izaugt arī vienā mirklī.

Sūti viņam klēpi rožu.

Ko man darīt, vecā māsa?
Viņš ir atteicies no manis,
Esmu viņam es par smagu –
Viegla rokās šūpojama,
Smaga dzīvē ienesama...
„Sūti viņam klēpi rožu.”

Ko man darīt, vecā māsa?
Aizmirsis viņš dot man ziņu
Kokā cirstā zīme bālē
Arī tomēr neaizaug ar sūnu
Cik reizes to uzlūkoju
Viegla kļūs tā nebēdāju
Tikai – cik lai ilgi gaidu?
„Sūti viņam klēpi rožu.”

Ko man darīt, vecā māsa?
Zinu – viņam citur jāiet
Pienākumi viņu saista.
Nav ne dienas visā mūžā
Kas tam atstātas priekš manis.
Viss ir aizlikts šķēršļu šķēršļiem
Tikai sapņi tiek tiem pāri
Prātu atstājot kur bijis.
„Sūti viņam klēpi rožu.”

11.2.60.

[[Šodien Rabacis atsūtīja atpakaļ manu Kaimiņu. Es sūtu Rudzītim – Rabacis sūta atpakaļ. Tā tas notiek jau 2 reizes. (Kādreiz agrāk ar kādām Austrālijas piezīmēm.) Man gandrīz tur kaut kas liekas ‘saprotams’. Atvasara atsūtīja dzejas – nabadzīgas.]]

Ir prieks par šo dienu
Tādēļ vien, ka viņa man dota.
Es viņu varētu izlietot labāk. Kad to nevar? Bet izlieto to tikai tik, cik prāts ir dots. Karstums ir atkal te.
Beidzot – man ir mājas arī te.
Beidzot es to sāku just. Dažreiz es sev jautāju – vai es aizeju no sevis, no savas    cilts u.t.t. un t.t.? To visi sauktu, kā vienā mutē, kam es to teiktu.

Bet tas tā nav. Es neaizeju. No sevis, no savas cilts, cilvēks nevar aiziet tāpat kā koks no celma. Bet koks var augt tālu prom ar zariem, ar savu stumbru. Var izaugt liels koks.
Mazāks nepaliek, kas iemīl šo zemi.

Vai viņa nav vīns, kam spēcīga piegarša, rūgtums, vērmeles sit degunā? Vermuts. Nu — vermuts ir labs.

Okeāna viļņi dažreiz ir augsti kā mājas. Tā saka, vai ne? Tādi viļņi te nāk krastā. Tie var nolauzt tev sprandu. Ļoti viegli. Mazākā nelaimē — var nodrāzt jēlus elkoņus, ceļus, pieri, vaigus, degunu. Noplēst matus. Var arī tikai pieburbuļot degunu, rīkli, ausis ar ūdeni, aizsist elpu. Un var arī — aizvizināt baltās kā putās simts soļus tālu.

Var arī tādu vilni pārlaist pār galvu, [ka var], sēžot zem tā klusā ūdenī atplestām acīm noskatīties, kā pāri galvai augšā aiziet putu un mutuļu negaiss — vilnis. Kā tas viss var gadīties ar vienu vilni? Vilnis ir vienāds, viņa spēks tas pats — bet cilvēks ir tas, kas var ņemt no viņa sev to, ko vēlas, un to — ko var. To, ko var.

Vēl šinī vilnī var būt indīgas un nāvīgas lietas. Bet arī pret tām — ir ausis jātur vaļā.

Beidzot — pēc vairāk gadiem, es šīs viļņa īpašības protu cienīt. Viņš ir lielisks. Lielisks! Viņš ir tik sāļš.  Sāļš, ka var viegli peldēt, un pēc peldes vēl vakarā uz miesas ir balta sāls kārta. Tik kur meklēt viņam līdzinieku?

Katru pavasari te izdeg meži. Katru gadu tie ataug, zaļi, necaurejami, sīksti, čūsku pilni. Meždegas man likās nejēdzīgas sākumā.

Tagad — tagad es pavasaros dziļi ievelku meždegu dūmus degunā. Pavasars! Es domāju. Zilas dūmakas. Dzeltenas ēnas krīt uz zemes. Dūmainā gaisā ir dzeltenas ēnas. Tāles zilas. Karstums kaut kur mostas. Debesīs un virs zemes.

Naktīs meži deg tāpat kā dienu. Mazliet lēnām tādēļ, ka vējš rimis. Degošas koku galotnes kā ugunīs mirdzošas pilsētas. Dzirksteles barā krīt lejup kā raķetes svētku laikā. Uguns ķēdes kāpj no ielejām kalnos. Tūkstošiem, miljoniem putnu cieš ugunī, čūskas, rāpuļi. Tūkstošiem, miljoniem izglābjas.

Izdeguši meži ir melni, neglīti, baigi? — Ir. Bet vai ir kas dzīvē vērtīgs, kas savu reizi nav baigs kā izdedzis mežs?

Nu, mežs pēc pirmiem lietiem sāk zaļot. Zāle, beidzot brīva no sīkstās vecās kūlas, dīgst no jauna tā, kā ziemeļos tā dīgst pavasarī.

Meždegas ieslēdz sētas, lopus, nodara postu. Sadeg skaistas mājas, baltas, tīras, apcirptiem krūmiem un zālājiem. Izmisušas ģimenes saņem palīdzību no kaimiņiem. Saņem pabalstus. Baltas, tīras mājas uzceļ no jauna.

Par plūdiem man nav laba vārda, ko teikt. Man tie riebjas. Redzēju plūdos cietušas klavieres. Bet — varbūt tādēļ, ka esmu redzējusi tikai, ko tie izdara. Nu tomēr — esmu redzējusi arī ūdeni viļņojam kilometriem tālu, un kādā aplokā bija zirgs. Zirgu, jādomā, izveda no turienes.

Vispirms ir jādomā par cilvēkiem. No plūdiem izbēgušiem cilvēkiem iet kā visiem bēgļiem. Kādu laiku. Tiem iet tā īsāku laika kā kara bēgļiem. Plūdos cietušie atgriežas senās mājās. Sakopj un dzīvo līdz jauniem plūdiem.

Par čūskām, zirnekļiem, skorpioniem nav ko runāt, lai gan lāsti ir tukši to dēļ uz šīs zemes. Sākumā, kad es par zirnekļiem žēlojos, kāds austrālietis teica: “Nevajag likt tiem pirkstu klāt…” Jau tad redzēju, ka viņam taisnība. Vairāk tur nav, ko teikt. 

Karstums un sausums. Lopi, aitas. Kur cilvēki — tur miroņi. Dažreiz to ir par daudz. Daudz par daudz. Šī zeme dažreiz nepazīst joku.

Nu jā — bet par tiem lopiem es gribēju teikt — kamēr cilvēks ēdis lopus — uz zemes vienmēr būs lopiskas lietas. Un tās nenāk un nenāks no lopa, bet no cilvēka. Šinī zemē lopiskas ir vairāk vieglas dzīves, arī lopiem — un vairāk ciešanu kā citās zemēs.

Šinī zemē ir daudz jauku cilvēku. Un daudz pacietīgu cilvēku. Man nav noticis nekas ļauns, iemīlot šo zemi. Viņa vēl visa neatklāta, neredzēta guļ manā priekšā.

Vai mājās neder stāsti par svešām zemēm?

——

“Tautas dejā izpaužas tautas kaislība,” viņa domāja. “Jo kāda tauta ir kaislīgāka, jo viņas dejas izaicinājuma daļa — cīrīgie, kārdinātāji, iesākuma soļi — ir ilgāki. Kaut vai spāņu dejās. Izaicinājuma ilgums pieliek skaitļus kaislības lielumam. Tie ir mūsu dejas izaicinātāji soļi, tas, ka mēs tagad ejam garām viens otram un neapstājamies. Mēs nevarējām arī uzsmaidīt. Bet tas kļuva pārvarēts ātri. Nedrīkst par daudz spēlēties. Izaicinātāji soļi ir arī kaitinātāji, pārbaudītāji. Cilvēki, kas cietuši, nedrīkst tādu kaitinošu pārbaudi ilgi uzņemties, nedrīkst to uzlikt otram. Drīkst solīt un mudināt un nedoties rokās. To nedara apzinīgi, kad kaislība ir īsta. Mēs turamies pie iedrošinātājiem smaidiem,” viņa domāja.

Viņa sāka domāt par viņu arvien biežāk. Gatavojot kafiju, dzerot, nu bija par viņu jādomā. Tikai pieduroties kafijas turzai, kaut ko citu meklējot, viņu skāra kāds siltums. Tā nebija īsti atmiņa, ne īsti ilūzija. Varbūt nojauta par to, kas dus kaut kur nekurienē un kas varētu atnākt.Viņa meklēja ar acīm viņu plašajā veikalā. Pamanīja aiz kādām durvīm. Un tad ieraudzīja to veikalā. Viņš bija aizņemts, nogāja kaut kur garām viņai no mugurpuses. Un tūlīt nāca atpakaļ un viņi sasmaidījās .Tā tas notika vairāk dienas.

[continued below]

12.2.60.

[[Cienīgais vecis otrā pusē – to gribētu nosūtīt Rabacim par viņa uzvešanos. Neticu, ka viņam taisnība un mans Kaimiņš neder. Bet šodien pirmoreiz mūžā man it kā šaubas, kā smaga sirds par manu uzdevumu – rakstīt! Tas radās, redzot, kā Atvasara varonīgi spriež par citiem – un cik viņas dzeja nabadzīga – bez vērtības. Vai tik vien mums lemts sasniegt? Citiem iet labāk. Bet nabagie spriež par visiem.]]

Pēc kino – Vikingi. Skaistas ‘bildes’. Neglīti cilvēki. Man nepatīk Tony Curtis – nemaz.
Rītu brauks Imants, Austra un vēl kas nezin kas. Māja kā elle. Olas netīrītas.

Atvasaras sliktie dzejoļi man iedveš bailes – vai tas nav tikpat niecīgs, ko es daru? Un es nekad neesmu par to šaubījusies – cik liels ir tas – kas man jādara.

Viņa spriež pareizāk kā Sarma tomēr par mani. Tikai – ka starp rindām man nevar lasīt – tur viņa maldās. Un tas teiciens – strīpojiet bez žēlastības – nav viņas pašas. Tomēr tur – tanīs dienas grām. lapās – varētu arī strīpot [ ].

Viss ir tukšs.
Novākts kails kā priekšistabā
Gaidīšana kā pie
Zobārsta.
Ko es gaidu?
Zālītes, lai nejūt sāpes?
Zoba izraušanu?
Vai jaunus zobus?
Jaunus zobus!

13.2.60

[[Imants, Ausrtra, Jānis te [right]. Peldējās, izskatījās atpūtušies – tagad uz kino. Kur lai guļu? Nav man kur palikt. Vai vispār nevar iztikt bez gulēšanas? Vienu nakti. Šodien flirtēju atkal ar kungu sirm. deniņiem. Var tā skatīties, ka zeme sasveras un galva aizpeld! Un tas vēl nemaz nav vairāk kā vēlās. Peldējos. Vienmēr labi pēc peldes. Kult. dien. (10) Melburnā apskatīšot 6 autorus? Vai K. vairs nav?]]

Man viņi ir divi tagad. (Jo man nav neviena.) Otrs radās tādēļ, ka vajadzēja kaut kur pieturēties, lai neapgāztos. Es pieturējos ļoti viegli. Un tomēr – viņš atbalstīja mani stingri. Tagad – viņš sāk būt – otra pasaule. Blakus pirmajai.

Imants, Austra, Jānis te. Visi patlaban jūrmalā. Biju arī es brīdi. Jūra man dara labu. Silti vien top. Bet es šodien daru pāri sev – kafiju leju par daudz. Nevaru rimties. Darbam laika nav. Tas audzē tikai nemieru un beidzot – nožēlu, ka tik maz var padarīt.

Viņš nogāja garām – gaidot smaidu? Viņš pagrieza, gandrīz nepagrieza seju, redzēja, redzēju – un bija tā – it kā tas būtu neredzēt, it kā tas nebūtu redzēšanas vērts.

Bet tad – es jautāju. Smaids sagula acīs dziļāk, dziļāk, līdz tās pilnīgi pārvērtās. Tās tad vairs nav acis, kuru uzdevums ir redzēt pasauli. Tās atver kā māja logus, atver lieveņus māja – izsūta viņos, kas viņā mājo, atver lieveņus gaisam pērkonlaika veldzīgām gaisam maigai rūsai un zibeņiem.

Tikai pusacumirkli ilgāk acis skatās un viņu atvēršanās ir pilnīga. Lai arī nākošā momentā plaksti noslīd pāri tām, ir tā it kā tās ienirstu tā neaizvērtas bezgalībā. Ir acumirklis piepidījuma un tas nokrīt laikā kā auglis. Satelīts joņo.

Tas bija vairāk kā teikdams varētu teikt, jautādams jautāt. Tas bija brīdis aizmirstīgas atdošanās.
Tā ir saskaņa kurai nav līdzīgas. Acu skūpsts. Pēkšņs, negaidīts, pārvarīgs, patvarīgs.

14.2.60.

[[Bērni visu dienu jūrā. Es nekur. Kā parasti – tīrīju arī vistu. Tā samaitāja daudz. Tad – nekur netiku, lai gan silts bij un gribēju uz jūru. Gribēju tad – nezin kur. Gribēju tik ļoti ka domāju – jālūst tūlīt visam. Nāca pērkons visai pamalei pāri. Lija. Nomierinājos ar tukšumu. Pacietība. Pacietību – līdz vēži noēd kājas, pacietību. K pazūd – ko lai tur meklēju. Tad M. smaidā vairāk. Nē, tomēr nē.]]

Bērni prom, kaut kur jūrā, šie gribēja braukt 2 mājās. Būs palikuši uz vakaru. Gribu uz jūru. Pēkšņi ir karsts. Neesmu gulējusi naktī labi. Bet gulēju dienvidū. Tomēr jūtos tiešam – izvārīta.

Nezinu nekā cita, ko es gribētu un spētu darīt – tikai mazliet cilvēcīgas laimes. Es vairs nespēju iet šo dzīvi. Mīlēt to ko nevar mīlēt. Ņemt to, izpatikt tam un verhungern tas mazliet izklausās pēc tā, kā tas ir, nomirt badā – tas ir kaut kas cits. Tam nav nekādas kopības ar to, kā man ir. Nogaudoties badā – to varbūt varētu teikt.

Beidzot – katrs to varētu saprast kā tas ir – būt piesietam pie mieta, kad visa pasaule apkārt dzīvo.
Tagad tas novilcināts viss tik vēlu ka mani bez viņa pat neieraudzīs. Tā tad viņš pat man ir it kā vajadzīgs lai es vērstu uz sevi uzmanību.

Plkst. nāk pieci un diena kļūst karsta. No rīta bija vēss gandrīz. Tagad saule arī, mākoņi zūd. Un tagad – viņam nav laika! Nekur nevar braukt peldēties. Vienīgais ko varētu. Viņš noguļ divi stundas dienā lai gan naktī gulējis netraucēts – un tagad – man darbs! Ja viņš kur gribētu – tad nav ne darbs ne kas cits.

Kad bērnu nav mājās – lieta ir neizturama ar viņu. Kad bērni – tas tomēr mazliet nosedz viņu. Bet tā – dzīvot, būt kopā, strādāt ar viņu – tas beidzot ir pāri spēkiem.

Šī dzejoļu rakstīšana ir mēģinājums ieņemt galvas pulverus. Tas nekur neder. Redzot cita sliktas dzejas, es redzu arī cik manas ir sliktas.

Es tagad kur aizskrietu! – Bet kur? Mežā! Tas ir viss kur varu. Pat autobuss nezin vai patreiz iet. Es varētu apskatīties – aizlikties uz jūru! Iet no autobusa un uz autobusu mēli izkāris! What a thrill!
Pacieties.
Pacieties.
Kad vēži nograuž tev kājas.

15.2.60.

[[Lasu Anouilh lugu. Vieglums un sharms un es nezinu kas vēl. Atvērti cilvēki tik tāl, cik tie varbūt nekad neatveras. Bezizeju jūtu savā stāvoklī tik ļoti, ka tas sāk spiest ik brīdi. Tas bija mierā. Vairāk iedomājos no sava uzrakstītā. Bet zinu – jāstrādā nopietnāk un nav spēka, nav laika, nav dzīves. Nē – dzīve ir, tikai to vairs negribās rakstīt. Saucu illūzijas, ostu kā suns pēdas.]]

16.2.60.

[[Veļa mazgāta – un tas viss. Mazliet lasīju Anouilh lugas, kaut varētu viņa vieglumu mazliet iemācīties. Mazliet – ņemt raksturu vieglāk. Bet es jau nevaru nekā ne ņemt ne atstāt – laika nav un dzīves nav. Sapnī redzēju Grab. – liekas tas ir izraisījis vismaigākās dziļākās jūtas, kā neviens. Savādi. Sapņos tas parādās, kā justs.]]

Uz jumta kā pēriens
Nošalc rudens lietus
Satin zelta segā
Pret reimatismu lielus
Uz jumta kā pēriens
Nošalc rudens lietus

Varbūt rītu redzēšu cilvēku, kas man svešāks par svešu. Nezinu ne viņa vārda, ne vecuma, ne māju. Zinu tikai gaismu viņa acīs kas noplandījās kā tvans virs spirta glāzes.

Tādas ir cilvēka alkas. Tā viņi ir izsalkuši. Un tā viņi var veldzēt viens otru. Kā tvans!?

17.2.60.

[[Auksts jau. Vai vasara galā? Negribu! Gribu uz Kvīnslandi tad braukt pēc vasaras. Pirmā aukstā diena. Tikai mājas pienākumi. Nedaru citu neko. Mazliet lasu Anouilh’u. Tomēr – ļoti viegls, visumā. Atsevišķās vietās jauks. Nezinu kas lai notiek. Gaidu, gaidu – it kā visam tam kas mani sien būtu sagaidāmas beigas. Gaidu jau 18 gadus. Gaidīšu vēl 9 dienas! Tad – uz K! Kaut ko darīšu!]]

Pavēss rīts. Vakar bij pirmā vēsa pēcpusdiena. Es domāju – ja vasara jau galā – jābēg būs uz Kvīnslandi sauli meklēt. Man nekad tā nav gana vasaras. Ko es darītu mīļā dzimtenē? Varbūt tur viņa būtu garāka. Greznota ar pavasari un rudeni. Te ir tikai saules un ūdens slāpes. Tikai ķermenis. Garam nav daudz ko darīt. Viņš mājo zilā mierā. Cilvēki zied un sakalst ar ziediem uz galvas – ar rozēm uz cepurēm un krellēm kaklā – un dzīvo tikai vienu garu izslāpušu vasaru. Viņi neviļņo kā jūrā – atmodā, priekā, visumā, pārdomās – pavasarī, vasarā, rudenī, ziemā. Kaut kas te ir citādi. Varbūt tomēr šai zemei ir kāds liels trūkums un viņu cilvēki no tā ir citādi. Viņiem nevarētu būt tik daudz pārdomu un jūtu. Vairāk mūžam gruzdošas kaislības, vairāk plunčošanās paseklā priekā. Tikai beigām tuvojoties vajadzētu būt vairāk baiļu viņiem, kā tiem, kas nedzīvo mūžīgi zaļu koku vidū. Un mazāk cerību uz maigu mieru. Tādēļ viņi nekopj kapsētas. Kas tur tas beigts – putekļi. Tur neviens nedus maigi, kā sakne jaunai dzīvei. Kas dedzis, sadedzis. Pelni.

18.2.60.

[[Aizsūtīju vēstuli – dzejoli Sarmam. Apm. uz 21. II.

Auksts. Rudens. Saņēmu uzaicinājumu piedalīties Sidnejas rakstn. dienās. Ko lai lasu? Gribētu uzrakstīt drūmo stāstu vēstulēs. Tas būtu vērtīgāks. Bet kad? Kad? Ar Inesi braucām uz Wyongu. Silti! Viņa juta prieku par piemākušos zaļo dienu un es arī atdzīvojos, jūtot, ka citi cilvēki arī jūt ko tādu, kā dienu, izskaņu, nojautas. Neprātīgi ir piedzejot visu un ieraudzīt to dzīvā cilvēkā. Un – skaisti tas ir. Smaids ir atbilde. K vairs nav. Aprakts.]]

Smaids bij tik ātrs un dziļš. Bet tad – nekā, kas būtu liecinieks.
Labi ir dzīvam būt. Cik vien vairs dzīves tas ir!
Nu – gaidīsim līdz trešdienai, redzēs kāda palīdzība nāks.

Auksts. Nogurums. Divi braucieni. 5 vistas – tā ir visa diena. Un rītā tas pats. Olas netīrītas. Kā lai es visu uzvaru? Nav nekur palīdzības.
Vienmēr tas pats. Nu gaidīsim līdz trešdienai. Tad redzēs kas no manis atlicis skatam.

[..] Kā satvēra, pievilka klāt acumirklī. Vai viņa izvairījās? Nobijās? Tikai tas varbūt. Ja šī būtu pēdējā diena Tu rīkotos tāpat? Droši vien. Kāpēc neiet un neteikt to?

19.2.60.

Piektdiena.

[[Vakar nosūtīju vēstuli ar dzejoli – ‘Ko šai dienai lai saku’ Sarmam. Apmēram uz dzimš. dienu, bet neminēju. Patiesi – aizmirsu, lai gan vēstuli tādēļ sūtīju. Nogurums, bāls un saputējis esmu. (Menstruācij) Vēl dažas dienas, tad dabūsi – zobus. Ceru justies labāk, un tad vajadzētu holidejas. Uz Kvīnslandi!

Sapņi. Abi bērni rītu taisās uz Sidneju. Dzidra uz sportiem – skolas. Inese uz balli. Mani sāk mākt sapņi – kā tas būtu, dzīvot savā mājiņā un darīt un iet, kur grib! Nieki. Šodien atceros K. valsi dzirdot.]]

Auksts. Menstruācijas. Tas labi. Trešdien tas būs garām un varēs raut zobus. Un tad tas būs kārtībā, un es varēšu justies labāk. Šis laiks ir nejauks. Patreiz arī lietains. Bet – tad cerība nākošo vīkendu redzēt labu laiku – un tad es pati arī būšu kārtībā. Un tad gribu smieties un priecāties, nevis justies tik vecai kā tagad, kad nedrīkstu smieties un tomēr to daru. Kārtībai jābūt – tad viss ir labāk.

{„Vecs? Es neredzu to. Es redzu Jūs jaunu.”
„Cik jaunu?”
„To es nezinu. Jaunu. Tas nav nosakāms gados. Jūs esiet jauns. Jūsu skats, acis, smaids ir tas ko es redzēju un redzu visu laiku. Vēlāk es tīši apskatīju Jūsu matus
******} [Kafenīcā included in Unpublished Prose, Fragments, Australia]

20.2.60.

[[ […] cilvēks […] cīnās pēc brītiņa dzīves, laimes. Dievi noskatās, nemirkšķina ne acu. Vai nav vienalga – noiet bezdibenī minūti ātrāk vai vēlāk? Nav! Gribu K. satikt vēl.

Inese vēl Sidnejā. Dzidru jau atvedām no Gosfordas no Mamford. Bijām kino pēc tam. Dz. lekusi labi, bet neko lielu nav izlekusi (4p.6., citreiz 4p.8) Kino – Cilvēks bez bagāžas – mazliet atstāja iespaidu. Grants mani mazliet silda. Ne vienmēr. Bet šinī filmā viņš bija tīkams. Visu vajag pārspīlēt. To mācos. Es varbūt varētu sarakstīt to stāstu vēstulēs – tikai jāpārspīlē, jāpieliek, jāpieliek krāsas. Patreiz tas kūda uz strādāšanu. Tikai – atpestiet no mana dārgā. (Šodien, skrienot uz Gosf., sabrauca suni.) Viena akla vistiņa cieš. Daudzas citas. Pārspīlēt vajag, lai šīs ciešanas kāds ieraudzītu. Mēģināšu.]]

Gosfordā bijām kino – Cilvēks bez bagāžas. Man patika. K. Grants man dažreiz patīk. Viņš man patīk love affairā ar Deb. Kerr un te. Toreiz ar Sofiju Lorenu viņš man nepatika. Varbūt tā Lorena man nepatika. Bet viņa pati vien – man tomēr dažuviet patika. Tikai viņi kopā nē. Grantam piestāv Deb. Kerr. Viņas dāmīgums un maigā valšķība ir taisni labs pretstats viņa civilizētai vīrišķībai. Šodien viņa partnere neko lielu viņam nedeva. Viņam vajag elegantāku. Tātad – es viņu gribu + Deb. Kerr. Es par to nekad nebiju domājusi, ka aktieriem vienam otru jāpapildina. Es ņēmu tos atsevišķi, t.i. gribēju ņemt, pareizāki – iedomājos, ka ņemu – un nezināju, kādēļ man vienreiz tas pats aktieris patīk, citreiz nē.

Filma atstāja kādu iespaidu – kaut ko ierosinošu. Lai arī tur nekā liela nebij – bet kas gan ir liels, ja mēs negribam tā saukt?

Viss ir jāpārspīlē – to es mācījos, tas ir – to es sev atkārtoju. Viss jāpārspīlē mākslā, dzīvē – jāķer vēl acumirklis laimes. Jāiet skaudrāk, drošāk – bez bagāžas!

Gribu vēl satikt K. Grants ir 60 un labi der vēl mīlētāja lomai. Tikko nesen lasīju par aktieriem – Za Za – nesportojot, tāpat uzturoties jauna – jo kas grib muskuļus? – viņa sakot. Bet kad es to redzēju filmā ar Mario Lanza – viņa bija ļengana kā ķīselis. Taisni es par to domāju – cik bez spraiguma un ļengans ir viņas decoleté, kā biezputra, un tur ir vaina – negrib muskuļus. Bet spraigums ir jaunums. K. Grants sportojot. Un šķiet, viņš ir labāks kā bijis. Viņš bija kails līdz vidum (nezin kādēļ visās pēdējās filmās rāda tik daudz apģērbšanās, noģērbšanās, mazgāšanās u.tt.). Jā – un Grants izskatījās arī kails – labi. Ar visu to, ka viņš iet uzlīcis un ar visu to – ka viņš ir civilizēts tips, ne muskuļmenis. Izrādās – tie muskuļmeņi ir tikai muskuļmeņi kaili vai apģērbti, bet labi trenēts džentelmenis ir tāds arī – kails vai apģērbts. Nu tas tomēr nepierādās bieži.

Man jāmēģina stāsts vēstulēs. Tas būtu kas vairāk. Tikai – vai man neplēsīs ādu? Jo es nesu tirgū – citu ādu!

Sarmas Viktu gandrīz (un ne tikai gandrīz) riebjas lasīt. Divdomību saslaukas. Katrā turpinājumā pretīgāk. Gribētu dzirdēt, ko citi par to saka. Bet Kalna Kūļu Vikta bija jauns stāsts savā pirmā pusē (kad tas kā stāsts bija nobeigts). Un tagad turpinājumā (kas it kā ir rakstīts uz kāda lasītāja rakstīto lūgumu) nav bijis nevienas kārtīgas lapas puses. Jau tūlīt tas turpinājums sāka man nepatikt, un tagad iet pavisam lejā.

Kas ar to vecīti notiek?

Filmā mums priekšā sēdēja ‘tīneidžeri”, viņi tā skūpstījās, ka man kļuva vai nelabi. Es nevaru saprast – kā viņi to var panest! Viņiem vajaga būt slapjiem kā kaķiem. Tā ņurcīties – tas nav mīlestības cienīgi.

Tad lai dzīvo atteikšanās un skaudrā spītības laime. Tā izaudzē kaut ko varenāku, un tad viens pieskāriens ir kā pērkona grāviens kalnos, no kura klintis veļas bezdibeņos… Tad kaut kas tas ir. Bet to padarīt par izpriecu – tā ir all day sukera vērtībā tad. Kā viņiem neapnīk? Nu apnīk jau arī. Un no tā ir visas malas pilnas – no šīs apnikšanas.

Es gandrīz neticu, ka mīlestība, bet bez aizlieguma (sev), bez kautrības, bez cīņas ar sevi un otru un likteni – vispār kaut kas ir. Brīnos – kā ar to var apmierināties?

Cik mūsu stāsts ar K. bij brīnišķīgs!

Arī ar Dž. Tas jau uzrakstīts un aizmirsts.

Arī ar G. Tas nav uzrakstīts, nav arī aizmirsts. Tas sapņos dažreiz atnāk. Citādi, protams, tas ir aizmirsts.

Cik burvīgi ir mani stāsti, salīdzinot ar to jauno cilvēku (puikiņu un dāmu, jāloka – dāmiem) ņurcīšanos. Cik mani stāsti, mani izdzīvotie stāsti ir skaisti!

Tādēļ laikam nevaru aiziet gulēt un te rakstu un rakstu, ka man par tiem jādomā. Un K.! Es viņu tomēr vēl gribu satikt. Un kaut kam var arī likt piepildīties. Bet ne kino solos!

21.2.60.

[[Cilvēks bez bagāžas ir Anouilha luga. Nē, nav! Un es to meklēju pa Kafkas darbiem. Labi, ka es franču valodā tagad varu lasīt – taisni lielisks atklājums. Un grāmatu vairs nekad netrūks – spēj tik lasīt. Kad dos brīvdienas rakstīšanai? – Hā! – Gribu iet uz Country Womenēm. Man jādzīvo. Es citādi nevaru. Mazliet man jābūt kā cilvēkam. Un jāsteidzas. Manus uzdevumus – pievilt.]]

Svētdiena. Olas, olas, trauki, lupatas!

Klausies, es Tev kaut ko gribu teikt.

Kas, kas klausās?
Dzirdi, es atbildu. Tu jautāji.
Atbilde kādreiz nāk vēlu.
Nāk vienmēr.
Vēl spēks un prieks, un cerības sāk dienu.
Es gribu bēgt.
Nieki. Es gribu to drīz jau 20 gadus.
Bet reiz tam jānotiek.
Reiz nāk atbilde. Arī no vislēnākām iestādēm. Beidzot tā ir izstrādāta, pārrakstīta un to nosūta.
Vai tiešām? Vai es atsvabināšos?
Un kur es tad nokļūšu? Nekur – brīvībā.
Gaidīsim vēl trīs dienas.
Agrāk es nevaru. Tad es rīkošos.

Filma – Cilvēks bez bagāžas – ir Jean Anouilha luga. Un es meklēju, vai tā nav Kafkas. Nupat redzu – tanī pat grāmatā ‘melno lugu’ krājumā, ko Inese tikko nopirka. Izlasīju tikko pirmo L’Hermine. Būtu lasījusi dažas lapas tālāk – Cilvēks bez bagāžas. –

Inese pārbrauca priecīga. Dzidra saaukstējusies. Nezinu, kā savākt.

Dzīvotprieks sāk uzmākties. Laikam ceru būt kārtībā ar zobiem no trešdienas un tad – pacelt galvu vēl. Gudroju to pašu atkal – es nevarēšu strādāt (ja arī vieta būtu) Ineses stipendijas dēļ. Viņai to nedos, ja es arī pelnīšu.

Es iešu uz Country Womenēm. Varbūt es varu mazliet dzīvot. Tāpat es uzrakstīt neko nevaru, ja es nemaz nedzīvoju. 20 gadu cietumnieks to varētu tādēļ ka viņam laiks ir. Es esmu 20 gadu cietumnieks – bet bez laika. Tādēļ es nevaru.

Labi. Apmainīšos sīkā naudā. Tā saka, mēģināšu būt par cilvēku. Varbūt es tur ko varu nopelnīt vai atrast, kur nopelnīt. Vai tikai – redzēt cilvēkus. Varbūt sievietes vien tur nebūs. Dažreiz tās arī ir cilvēki. Bet es gribu visādus cilvēkus. Arī vīriešus – cilvēkus. Un arī vīriešus vien. All right, all right!
Gulēt jāiet – kā arvienu.

Tas Anouilh tomēr prot gan atdīrāt cilvēku dabu. Un tie tomēr laikam ir dzīvi cilvēki – viņu vidū ir labi!

––––––––-

[turpinājums]
Tomsona kungs skraidīja pa veikalu vieglāk kā agrāk. Viņš gāja ātrāk, taisnāk kā agrāk. Viņa mati bija glītāk atsukāti, viņš smaidīja vēl biežāk kā agrāk un smaids bija maigāks, jo tas nāca pats no sevis. Tikai plkst. 5, kad veikala durvis Pēteris aizvēra, viņš acumirkli jutās noguris. Viņš bija šķaidījies ar savu enerģiju. Vai viņš bija šķaidīgs? Nē — viņam tā radās, nāca klāt kā skaidrās, saulainās dienās, lai arī dienas vienmēr nebija skaidras. Un viņa arī katru dienu nenāca iepirkties. Bet, ja viņa nebija vienā dienā, viņā varēja būt otrā.

22. 2.60

[[Nejaukas galvas sāpes. Biju pie zobārsta. Trešdien jāiet. Ceturtdien nezin vai varēšu braukt uz Wyongu. Galvas sāpes – bet trakas ilgas pēc prieka, pēc dzīves. Nevaru panest savu nesamo. Šodien maz dabūju lasīt. Anouilh’u – viņš ierosina. Viņš domā, ka tīra mīlestība nevar existēt, bet ‘netīra var’. Savādi! Man liekas – abas var existēt – tikai ne ilgi. Netīrais nedzīvo ilgāk kā tīrais. Svārki atgādināja K.]]

23.2.60.

[[Varbūt tomēr fiziskās norises mūsos atstāj lielāku iespaidu uz mūsu dzīves citām – arī garīgām norisēm, nekā es to gribētu atzīt un kā vispār to domā ideālāki cilvēki. Pirms menstruācijām esmu pilna garīga spēka un spējīga ko tādu veikt – pēc menstruācijām – pilna fizisku kaislību. Reti tas ir arī otrādi – pirms m. kaislības. Un tad tās ir ļoti spēcīgas.]]

Sāku zīmēt! Inesi un iznāca gandrīz Mucniek Marija! Aizmirsusi esmu to lietu.

Šodien 8 vistas jātīra un nervi ir atrauti vaļā kā uzartas saknes. Nav kafijas mājās ko uzdzert. Domāju par pagājušo pavasari. Paņēmu liecinieku zīmi rokās vakar un viss atgriezās ar jaunu spēku. Sapnī pat redzēju mašīnu atnākam. Bet labi ka neatnāca īstenībā. Es gatavojos tam nākotnē. Ja izdosies savākt sevi kopā – tad – tad man reiz jādara savam Radītājam gods un kaut kur sevi jāliek. Kaut kur, katrā vietā es izsistu vairāk krāsas, gaismas, skaņas!

Es gribu redzēt filmu par Spāniju. Es gribu redzēt! Es gribu būt tur līdz.

24.2.60.

[[Briesmīga diena – zobi kā zirgam. Inese tomēr saka ka ļoti labi. Jātic. Un jāgaida kā būs rītu. Lasu Anouilh vēl arvienu. Dažā vietā sāk apnikt – dažā apbrīnojami dzīvs, nozīmīgs ik teikums. Ideju sabāzts iekšā cik vien lien. Patiesi – viss tas ir sastādīts kā 2×2 ar formulām. Bet nevērtīgas, vai neoriģinālas tās nav. Šodien jāpavada kā pusslimam. Cik es audz atkal domāju par K. Tas labi. Viss dzīvs, ar to pašu spēku.]]

Zobi! Un nav nemaz izteiksmes sejā. Un zobi – tik skaisti! Ak! Kaut viņi būtu mazliet neglītāki.

Anouilh ‘La sauvage’ saka kaut ko, ko es gribu teikt (esmu teikusi) kādam tam jābūt. Pie Anouilha tas izskan mazliet citā plāksnē – nabadzībā un tad + dzīves pieredze ar visiem netīrumiem. Viņam to arvien daudzi un tie arvien svarīgi.

Man tas ir vairāk – cilvēku attiecību verdzībā + dzīves pieredze ar upuriem, ciešanām, atteikšanos.

Kad es domāju par K. es teicu – Viss kas ir Tevī, mani atstumj no Tevis, nelaiž man Tevi klāt, nedod ne mazāko cerību Tevi iegūt. Un viss kas ir Tevī – ir tad, kas man tāds ir vajadzīgs un bez šīm īpašībām un apstākļiem kas mūs šķir – nebūtu Tevis, ko vēlēties iegūt. Tev ir sieva. Bet tikai tā ir mācījusi Tev ciest. Tev ir bērni – tie ir mācījuši Tev uzupurēties. Atdot savas asinis un savu pēdējo sapni par laimi. Tev ir nabadzība – un tā ir mācījusi Tev cīnīties, cīnīties. Tu neesi vairs jauns – tādēļ Tev dārgs sapnis, kas mazliet spēj vēl piepildīt, to kas nekad nebūs piepildīts īstenībā. u.tt. u.tt.

Nu te es nekā nepateicu tā, kā tas ir. To pateicu. Bet ne tā, kā tas jāsaka. Kaut kur ir pateikts tas reiz man jau labāk. Tikai ne pilnīgi.

25.2.60.

[[Viss grozās ap zobiem. Viņi krīt ārā un ir par lieliem un ir par skaistiem u.t.t. Bet – gaidīsim. What comes next? Biju jau Wyongā. Vēstules nevienas. Sarma apklusis. No citiem – esmu parādā. Smaids kuru saņēmu pēdējās reizes nogāja garām. Varbūt labi, jo zobi! Mazais puika skatās manī acis izplētis ik reizes kad tur esmu. Man vajaga sabiedrības. Citādi var notikt kas nelādzīgs. Šodien 8 vistas – bet ne tik ļauni. Diena – kas Tevī bija? Inese. Dzīvība.]]

Zobi krīt ārā un sāp. Un izskatās pārāk skaisti. Ko darīt.

Šodien pat uz Wyongu jau aizbraucu. Viņš nogāja garām skatīdamies citur. Velna milti! Mazais puika skatās arvien acis ieplētis gluži uzkrītoši un netraucēti. Ko viņš grib redzēt? Varbūt meklē līdzību ar Inesi. Varbūt to pazīst. Varbūt skatās – ārzemnieku. Bet viņa skats ir pilns lielas intereses.

Man nav kur pieķerties. Esmu dzīva. Gribu kaut ko dzīvu. Vienalga kur. Ko. Man vajag redzēt cilvēkus. Pazīt, klausīties skatīties viņos – lai es pilnīgi neaizmirstu uzvesties. Ak – spalva, kā viņa taisa jokus.

Galva sāp nedaudz un mute sāp.

Mrs. King bija Wyongā. Vai C.W. nebija šodien sanāksme? Vai tad man tas ienāca prātā paskatīties? Bet kādreiz tas bija otrdienās. Katra mēn. 1. otrdienā. Tā tad – jāierodas. Kaut vai ar busu.

Olas nepabeigtas. 8 vistas šodien un tā tas iet un tā tas iet. Nemaz netieku pie rakstīšanas. Un tik nemierīgs prāts ir, ka es to nevarētu arī darīt. Man ir pavisam traks prāts. Man vajag ko dzīvu – ne grāmatas vien. Lasu jau daudz – Ineses visas vācu grāmateles. Tagad Anouilhu otro grāmatu gandrīz būšu cauri.

Piemāni sevi ar citu balsīm
Piemāni sevi ar savām domām
Krīti kā zaru zaros
Posums vai koala bears esi?
Dzīvo no skata kas sniedzas
bezdibeņiem pāri, kur nekad
citam, kā skatam neiet.
Kuru dziļumus sargā tu pats,
Gādā, lai tie neizsmeļ tos.

Piemāni sevi
Īstenība un māņi ir viens
Iestāstīt tik sev labi to vajag.
Māņi ir labāki vēl
Bet tik daudz vajag
Īstenības no kuras skatam atnākt.
Tik daudz īstenības...
Patiesi, patiesi tas ir
daudz.

Kāda zīme vēl stāv
Un groteska top
Laikā, kas visu pārkaļ.
Smaidīt nākas par to
Mīlas zīmi kas likta
Nu šūpojas kā izdzisusi
burvju lampa
Pāri par mīlestību šūpojas
laikā kur aprakta mīlestība gaida.
Velti gaida.

26.2.60.

[[Mani baida mani zobi. Nu – bet Austrālijā jau var izvēlēties! Filmu redzējām otrreiz – ‘Stage Struck’. Nekas. Ja nebūtu tik daudz man līdzinieku, jau zem 30 gadiem – man šodien būtu nelāga ap sirdi. Bija īsu brīdi – bet saņēmos. Nav jābūt sentimentālam. Un tomēr – jūtos pavisam citādi, kā cerēju – to varēs labot tikai rezultāti. Vai arī nē. Bet atkal ceru – citādi – slimam slima tiesa – nav nekā, nekā, nekā.]]

27.2.60.

[[Tik tukša diena, ka nav pat acis uz debesīm paceltas, palūkoties mākoņos vai citā skaistumā. Viss ir pelēks kļuvis. Lieti, rudenīgs – un tas tomēr vēl nav rudens. Tik tukša diena. Vienīgi – lasīts mazliet. Tik tukša galva un sirds. Tā pilna vecu grabažu. Nav ko likt tur jauna. Pacietību, pacietību – līdz kam? Aizsūtīju vēstuli, ka piedalīšos rakstn. dien. ar stāstu. Domāju to – vēstulēs. Neprāts. Bet tikai tas ko vērts.]]

Tik tukša diena. Un smaga savā tukšumā, kas jāvelk, ar darbu apkrauts. Tikai bērni. Inese, kas drīz brauks prom.

Lietus atkal līņā.

Un es iedomāju – šodien vai rītu viņi Canberā ‘mani godinās!’ Un man aiz loga ir melna nakts, un es ciešu no vientulības, pamestības, naudas trūkuma, nepatīkamiem uzdevumiem, neizraisāmiem apstākļiem u.tt., utt. un es nejūtu nekā itin nekā – no viņu godināšanas! Vai tas nav jocīgi!

Ja viņi būtu atsūtījuši vienu mārciņu naudas – es ko justu! Es varētu atļauties sev kādu nieku vai kādu brīvību – tik daudz, ka nopirkt kaut ko, kas atvieglotu kādu vakariņu gatavošanu, dotu kādu pusstundu laika vai kaut ko.

Cik tas ir smieklīgi – godināšana man nedod nekā un vismazākā ‘dzeramnauda’ man ko dotu. Viņi nevar man nekā palīdzēt, viņi nepazīst mani, nevar mani iepriecināt, ne ierosināt – un tā visa man trūkst. Prieka, ierosinājuma, draugu, palīdzības.

Bet – tas jel jauki, ka ‘mani godina’! Tikai es to nevaru sajust. Un tur man nelīdz nekāda iestāstīšana. Viena dzīva cilvēka viens skats tuvumā ir vairāk kā visas pilsētas godināšana tālumā.

Man ir tukšs logs un tukšs mežs aiz tā, tukšs ceļš un vējš.

Un, ja tur reiz atkal uz brīdi atnāks cilvēks – neizglītots, nabags, vecs, sāpju saburzīts, nospiests, apklusināts, sapīts, savažots uz mūžu, un, ja viņš brīdi skatīsies manī ar skatu, kam nav ne gadu, ne angļu vai latviešu valodas – tikai cilvēka valoda bez vārdu – tas būs vairāk kā godināšana. Tas man palīdzēs, iedrošinās, dos spēku, prieku un varbūt ar kaut ko radīšu, lai tie tur mani varētu godināt.

29.2.60.

Vakar nerakstīju. Biju nogurusi. Vienīgais, ko gribēju teikt – diena bez sejas. Nezinu, jādomā, tā bija diena bez sejas. Un mani godināja Canberā! Par to var smieties, smieties. Šodien biju Wyongā. Poile kundze paņems mani līdz uz Country womenēm. Inese smejas par to. Bet kur lai es liekos? Es zaudēšu katru jēgu te.

Wyongā bija tukšs. Arī tā mazā mierinājuma nebij – kafijas smaržas… Es gaidu citu reizi. Kad es sākšu rakstīt? Sarma neraksta. Kalna K. Viktu riebjas lasīt, kā viņš to raksta. Tas nav nekas – es saku. Vai rakstīt stāstu vēstulēs? Jā. Kas par to, ka tas personīgs, tas ir, ja ne manis, tad manu tuvinieku pilns. Kas par to. Tikai tas ir ko vērts, kas notiek. Anouiljs mani tomēr māca. Inese vēl te.

Pēdējais februāris. 2 mēn. šī gada nodzīvoti. Neticami. Kā miegā tie aizgājuši. Un nav nekas tā, kā gribēju, cerēju. Gribēju – dažas dienas brīvdienu. Bet te nu jau ir pēdējās dienas klāt, kad Inese vēl ir te. Un vai es viņai drīkstu atņemt tās lai viņa strādā ar olām – un pati braukt kur prom? Un kur nu ‘ar kādiem līdzekļiem’? Skaisti, skaisti! Neticami. Kā es izcietīšu tālāk – tiešām nezinu. Tagad jauni sapņi – braukšu pie Ineses, iešu Sidn. sabiedrībā… Ka tik neiznāk tāpat kā ar holideju ņemšanu!

Cita nekā nav – tikai tas, kas ir apkārt. Kad K. bija – vajadzēja tā, ka es tam jau reiz pieķēros un tad kalni kļuva mēmi, tad nodunēja fanfaras no citas, apslēptas pasaules. Tad iznāca, ka tas cilvēks piedzima pats no sevis, jauns, nebijīgs, alka dzīvot, mīņājās kā kumeļš, kā melns, ugunīgs zirgs. Tad vajadzēja ļaut tam dzīvot. Bet – es noskatījos, noskatījos un ikdiena visu apraka. Meklē, meklē to atkal! To pašu vai citu. Cilvēki guļ sevī kā kapos aprakti. Dzīvo vien daļa, viens paraugs, viens veids – bet cilvēks ir tūkstošveidīgs. Modini kādu citu veidu viņā, kas aizmidzis dzīvo vienu veidu. Modini sevi un otru.

Atceries, ka tikko vērās tev skats kā viņa dvinga. Cilvēki cieš savos kapos. Gaida un sauc modināšanas, citas dzīves. Gaida un mirst. Ja spožs mirklis iet garām, ja tu ieskaties kādās acīs un atrauj tās vaļā kā aizsegtus logus – tur izbailēs un laimē tev pretī trīc kāda dvēsele, izslāpusi dzīves. Dod to! Dod un ņem!

Bet tu bēgi. Ieraudzīji viņu gaidām. Nobijies. Apsviedies un bēgi. Tev likās – viņš to nemana. Tu atgriezies, saņemtiem spēkiem. Bet viņš to manīja. Viņš nesmaidīja un bēga. Kautras un lepnas ir dvēseles un – mazdūšīgas. Iedrošini! Bagātais dod droši, nomet sauju skanot, ne sniedz vara gabalu un rauj to atpakaļ. Svied saujām!

Šodien viņa nemaz nebija. Neredzēju. Pag. reizē viņš, galvu aizgriezis, gāja garām. Aplaimo! Neaplaupi! Es to darīšu.

Es nicināšu sevi, ja es viņu nepievilšu. Bet pievilt nav tik viegli. Nicināt sevi ir vēl grūtāk. Man viņš ir jāpieviļ. Nomazgāt sevi, šķīstīties – tas ir pievilt vīru, ko nemīl. Tas ir jādara. Tas ir pienākums. Nav arī no svara pievilšanas veids. Pievilt var ar vienu skatu. Bet – vajag vairāk. Tomēr vairāk. Tikai vergot nevajag. Ne nelaimei, ne nelaimei.

Kaut kam jānotiek. Daudz kam jānotiek.

Savādi – šinī brīdī man ienāk prātā – kas gan var notikt? Var kļūt izpostīts tas, kas ir izpostījis mani, (nomērdējis badā), bet vai var uzcelt mani? Varbūt var. Var. Tikai – nevergot – arī laimei, arī laimei.

Bet vai ir laime, ja tai nevergo? Laimi nevar ņemt. Laime tevi var ņemt. Nu – tad ir jāļauj, lai notiek tas. Bet tas – ir kā plūdi, tas noposta visu to, kas ir. Tas ir kā plūdi. Kas pēc tam? – to neviens nezina.
Saki viņam to, ko tu domā. Saki: man ir vajadzīgs tavs smaids. –

Maijs 1953 (Ķikure/Kikure)

1.V.53

Lietus diena. Varbūt būs par daudz, šī gaidītā lietus.

Rītu mani bērni brauks uz Grētu. Jūtu laimei līdzīgu satraukumu viņas gatavojot uz turieni.
Tur bija man labi. To es zināju jau tad. Bet ne pilnīgi. To mēs nekad nejūtam pilnīgi uzreiz, kad mums ir labi.

Un arī – tur, kas bija vislielākā illūzija bija tomēr vistuvāk tam, kā vajadzētu būt. Nekad tā nebija bijis. To es zināju pilnīgi. Priecāties par to man vajadzēja vairāk, vēl vairāk kā es to darīju. Es par daudz tālu domāju. Man vajadzēja vēl vairāk priecāties par acumirkli. Svinēt es protu labāk un dziļāk. Bet es jau cēlos, cēlos augstu līdz mākoņiem, tik prieku, nebēdīgāku to vajadzēja izjust.

Tu mani neaizmirsīsi, kā tevi neaizmirstu. Tas bija dienu lielums. Tu mani neaizmirsīsi.

5 maijs, otrdiena.

Rudenis te. Šodien laba pēcpusdiena. Nav jāskrien tīrumā. Saule un mākoņi, spoža novakare.

Saņēmu telegrammu no bērniem. Tiem iet labi. Atbrauks tik sestdien. Tie aizbrauca svētdienas vakarā – uz savu galvu. Sestdien lietus dēļ nevarēja braukt. Laikam miers par to, ka bērniem labi – dod šo sen nejusto, laimīgo noskaņu.

Saņemu vēst. arī no Aula kundzes. Bet tur nekā tik sevišķa nebija, kas varētu celt laimē. Tur tikai tas – zinu, ka man jāstrādā, un Aula kundzes vārdi man palīdz.

Palīdz tagad arī tas, ka Sarma ir te un domā labi. Varbūt pašķirsies ceļš – uz vairāk pazīšanos un labāku stāvokli arī manai mākslai.

Plāns tāds. Pirmā brīvā dienā nopirkt galdu. Taisīt ofortus. Pieteikties Sidnejas izstādei. Gatavoties Kult. dienām.

Jāiet vēl ārā, ir vēl gaisma.

9. sestdiena.

Jau šodien gaidīšu bērnus mājās. 2 dienas 2 naktis lija nepārtraukti. Skaloja, skaloja nabaga zirnīšus, vēl kaut kas ir atlicis.

Galva sāp. Sāp tagad pārāk bieži. Bija laiks, kad es galvas sāpēšanu nepazinu. Taisni pēdējos 2 mēnešos sāp vai katru dienu. Nervi ir viena daļa laikam un sirds otra.

Jāiet pupas ņemt. Kā tas viss beigsies? Tiešām nezinu. Nauda nenāk, ražas nav nekādas.

Ja ar veselību tā ies kā pēdējā laikā – tad beigas vien būs. Vecais tik šauj ārā pa lamu vārdu maisam – un tas ir viss, kādas ačgārnības, ko var sagaidīt, un vairāk neko. Kaut nu varētu vēl kādu laiku izciest.

Gribēju ierakstīt par upēm – nav laika. Un pēkšņi viss ir tik rūgts un nederīgs, un mazs.

Pacieties! Bet kā cietīsies, ka pēdējā veselība brūk kopā?

Vakars. Bērni neatbrauca. Domājams plūdu dēļ.

… Ak šīs sausās upes! Kurām nebija sava ūdens, kas tikai lietus laikā pieplūda un rāva tad bālgani netīras straumes pār zāļu pieaugušiem krastiem, pāri atkritumu piemētātām bedrēm, radot dziļumus. Tad viņas kļuva pat bīstamas, razdamās tur, kur īstenībā upes nemaz nebija bijis.

Pēc izsīka atkal, ar dūņu pienestiem krastiem, kas netīri pelēki apkalta ap krūmiem un akmeņiem, un marta zālēm un palika tā visu laiku. Tik aizsērējuši, pieglumējuši dobumi vēl palika mitri kā aklas acis. Un izkalta arī tie.

Lielākās upēs tomēr stāvēja vēl ūdens arī vasarā. Bet viņš bija kā nedzīvs, kā ļauni noburts. Dažreiz pat dzidrs un vēss, bet gļotu pieaudzis apakšā, acumirklī kļuva duļķains, kad pa glumiem akmeņiem kāds uzdrošinājās iespert viņā kāju. Un tomēr – tomēr tur viņam bija ūdens smarža un niedrās šalca vējš.

Dagne daudzreiz karstās dienās aizgāja tālāk līdz upītei, apgūlās uz cietām, sausām smilšakmeņa klintīm, kas plakanas kā milzu karašas sila saulē.

Tur viņa puspievērtām acīm raudzījās ūdenī un krastmalas zāles zaļumā. Puspievērtām acīm viņa raudzījās, lai neredzētu, ka ūdens neplūst, bet stāv kā bez dzīvības, pārliedamies tomēr dažās vietās, kur lēznās klintis, satikās pussoļa platumā viens krasts  no otra. 

Tad D. pagrieza seju pret debesīm tā, ka tikai niedru galus ar spārēm vēl varēja redzēt, un mēģināja izjust to – ka ir upes tuvumā… ka krastā glaužas lēni viļņi, ūdens plūst, plūst kā dzīvība, vēsinādams ar valgu elpu, un tālāk ir pļavas. Pļavas ar tūkstoš sīkiem ziediem. Ar sarkano āboliņu.

Te nekad neteica – pļava, meadow. Te teica – ganības, paddock. Tā tas arī bija. Šai ziņā viņi runāja ļoti pareizi. Bet vai viņi zināja starpību?

Te bija ganības, arī nenoganītas, ar lielu vienmuļu cietu zāli. Un, ja arī kādā vietā neviens lops te neganījās – arī tur nebija pļavas…

D. smagi nopūtās ungribēja ko teikt māsai Martai.

Bet atvēra lūpas un tikai ievilka nakts gaisu, kur bija kāda zāļu smarža un rūgtena sūrme, un pagrieza seju pret spuldzi istabā, kuras gaisma maigi sijājās kā sudrabs, aizplūstot naktī. Pie grīdiņas lejā auga lielas, zaļas īrisu lapas, traukdamās stāvu gaisā ar savām lapu smailēm. Un pretī pie otras nodaļas bija kupli krūmi ļoti tumšzaļām, spožām lapām, kas atgādināja kastaņu lapas. Uz celiņa grants mirdzēja tīra un gaiša.

D. pievēra acis tāpat ar seju, pagrieztu pret spuldzes gaismu, un viņai bija jādomā par viņu.

Šī apkārtne bija pilna viņa, viņš bija gaismas sijāšanā un īrisa lapu smailēs un ļoti tumšzaļās, spožās kastaņu lapās. Ieraudzīdama šīs lietas, viņa bija domājusi par viņu, ieraudzīdama izdīgušās īrisa smailes, ieraudzīdama celiņa jauno granti.

Ieraugot to vienmēr no jauna, viņa vienmēr no jauna varēja domāt par viņu. Ja viņa atcerējās senas jauna gada naktis, ar sniegu, zilu debess tumšumu un drebošu zvaigžņu mirdzēšanu – dreb arī aukstumā – tad viņa bija kā putns, kas sitas pret sprosta stiklu. Kaut arī vissīkākā sīkumā redzams, zināms, atminams – tas bija neiegūstams un neatbiedēja.

Bet zaļās īrisa smailes auga. Viņas izplētās un sniedzās uz augšu. Un kastanim līdzīgās lapas pa vienai uzkrita uz celiņa, un spuldzes gaisma drebēdama lējās, līdz naktī to izslēgs un viņa līdz rītam būs tumša.

Tā bija liela starpība. D. no jauna izstiepa rokas un no jauna tās aplika ceļiem, uzlika no jauna galvu tur, paslēpjot seju un vienmēr vēl jūtot, kā īrisa lapu pulks aug un kaut kur pāri ielai otrā mājā kāds staigā, elpo, varbūt pāršķir lapu grāmatā. Tāpēc mīļas bija īrisa lapas, ka tās aug reizē ar to.

„Vai Jūs guliet, māsiņ?” Māsas Martas balss viņu iztraucēja.

„Es nezinu.”

14.5.53

Es agri rītā vēl domāju veco domu. Un es dzirdu gaisos megpaja dziesmu.

Es dzirdu megpaja dziesmu
Un atceros tevi.
Atceroties tevi,
Es dzirdu megpaja dziesmu.

Jūra šalc gliemežvākā.
Un tomēr, tomēr – jūra šalc gliemežvākā.

Ofortus! Kad es tikšu pie tiem – ? Pupu un zirņu gabali!
Bet līdz ziemsvētkiem tam jānotiek.

21. maijs.

Dzidras dzimšanas diena. Dzidra septiņi gadi veca.

Laiki, laiki, kā ūdeņi zili
Pāri pār galvu tev grūst;
Kas gan to vaicās un zinās,
Sirds ja tev dziļumā lūst.
Skalbe

Kā gāžas šie laiku ūdeņi. Es vēl peldu, vēl tvarstos rokām, vēl gribu būt kaut ko, kas jau pirms laiku laikiem nokavēts, aizgājis tāds kā bijis, ne tāds, kā būtu gribējusi.

Viss skaistums, kas gūts – bijis pirms tiem gadiem, kas ieti kopā. Lai arī ir bijuši labāki brīži šai laikā – pāri ir gulējusi nebrīvība kā vāks, kaut kāda nomāktība kā migla, zem kuras vairs nekad nav bijis īsti spožas saules. Tā mana brīvības, bezgalības, neierobežotībā slāpstošā dvēsele, kas jūtas šos gadus sprostā. Un viss ir nespodrs, kā ar rūsu, ko es saņemu.

Bērni! Bērni ir kā eņģeļi. Viņi ir arī atvairījuši to nepiepildīšanās sāpi, kas sāka smelgt krūtīs pirms tam. Lielākais uzdevums veikts. Nokaltis zars neesi. Paliek mokās tikai prieka un gaismas alkstošais paša – es.

Pat naktī sapņos es mokos, vecās takās ejot, satiekot sen citos ceļos aizgājušus cilvēkus – meklējot kaut ko šai dienai. Viss ir garām. Darbā vēl mēģināt ko ielikt, ko turēt, tad redzēs, varbūt kļūs gaišāk.

Šodien auksts. Nav jāņem pupas. Varēšu mazliet piekopt māju.

Izgāju kamīnam pēc malkas, gāju tālāk pēc kāda celma un uz reizi bija tā senlaika sajūta „Neaizej tagad par tālu – var piezvanīt” – Ak, Dievs!

Tas no tiem laikiem, kad bija svētki un varēja piezvanīt. Šodien Dzidras svētki un kaut kur asociējās šī sajūta. Kaut kur tā – zem ūdeņiem dzīva vēl. –

Aprīlis 1953 (Ķikure/Kikure)

[no date – fragment]

Viņš bija nostājies blakus aiz muguras, atspiedies ar rokām uz galda, pārliecies man, klausījās arī. Es uzliku savas rokas uz viņa rokām, parāvos vairāk zem viņa, atbalstot plecus pie viņa un mēs klausījāmies abi. Vēlāk sēdējām iepretī pie galdiņa un kaut ko strādājām.

Šis brīdis aizvēja ar rokām uz rokām – bija atkal kas no tā – kas mums bija.

21.IV.53

Otrdiena. Braucu pēc bērnu naudas. Elpoju gaisu. Bet esmu ļoti satraukta. Gribu – strādāt, strādāt.
Vakar novēloto avīzi saņēmu. Mans raksts ir iekšā. Daži sīki valodas labojumi – citādi ir viss, ar visiem pastrīpojumiem. Izskatās garš. Domāju, ka garlaicīgs nav, ja arī nav nezin cik gudrs. Bet – vai man taisni gudrai jābūt? Pārdomas tas katrā ziņā ierosina, nav slikti arī lasot. Ar to pietiek.

Pirmā brīdī jutu sevī no padarītā tikai tukšumu, tas atrauts, kas darīts – prom un viss. Bet vēlāk jutu arī prieku, ka kaut vai tik daudz – atkal ir veikts. Tukšums, ko jutu, tomēr nav pilnīgi zudis – tas ir laikam tas trakais sauciens – pēc jauna darba. Jo padarītais ir sīkums. Bet ko es varētu te?

Vēstuļu nav. Gaidu no trim vietām. Labi, ka var gaidīt.

Jāraksta. Pa galvu pa kaklu jātīra nost no sevis viss izdomātais. Lai aug jauni asni. Un lai kaut kas iet uz priekšu. Es īstenībā sāku tagad tur – kur 12, 13 gadus atpakaļ pametu. Laikam apmēram tik ilgi, kad es sāku šo to iesūtīt Lapiņam, tas bija gatavs iztaisīt tūlīt par slavenību.
Bet ņēma un nomira.

Tad sāku dažus, laikam tik vienu, apcerējumus par māksliniekiem. Uzrakstīju avīzei par grafiķi Munchu laikam, jeb nē. Dagne teica – man jau esot nags uz rakstīšanu, man izdodoties.

Bet tas nebija nekas brīvs, ko es tanī apcerējumā pateicu.

Kļūdu es izdarīju, malā raudamies un tīšām atkāpdamies. Daudz citādi viss varēja izgrozīties. Tagad 5 minūtes pirms 12 – paveic nu visu.

Bet neatkāpšos.

22.IV.53

Izlasīju prof. Jurēviča rakstiņu par šīsdienas cilvēku un atradu apstiprinājumu savām domām ( – viņš savās ērtībās ir tomēr barbars).

Biju reiz Sidnejā Grīnbergu dzīvoklī, uz ielas kur cita pie citas ir vienādas mājiņas, skaistas, ar tīriem rožu laukumiņiem priekšā. Tik vienādas, ka, krēslā ejot, es tikai pēc kārtas tās skaitot, varēju atrast meklēto. Iekšā viss jauns, glīts ērts. „Jūs dzīvojat pilī – es būdiņā” – es teicu Gr. kundzei. Bet es to nejutu vis.

Apskatot no rīta glumo, jauno, apaļo tualetes spoguli – neglītu un bezjēdzīgu, īsteni ņemot, tāpat citas glumās visur ražotās mēbeles – es zināju – tas nav priekš manis.

Ko te var darīt? Sakrustot kājas un smēķēt – garlaicībā. Apkopt šīs pieticīgās, tukšās, glumās mēbeles – piesēsties tad pie tām, muldēt kādus niekus ar kādu, kas ar savu garlaicību ir atnācis un arī apsēdies te un grib – spēlēt kārtis.

Atkal sakrustot kājas un smēķēt, un gvelzt vaļā – cik tas ir nevērtīgs, tas ir dumjš, cik tas dara muļķīgi u.t.t.

Ak – es jutu – tas būtu būt iesprostotam pulētā cibā, pelēt un lēni mirt. Tad mans kalns ar krītošiem zariem ceļā un vistu mēsliem, un sauli, un govi, kurai mugurā šūpojas viņas mušu lasītājs putns – mans kalns ir brīnišķīgs!

Es to esmu laikam izvēlējusies jau sen, jau savā jaunībā es novērsos no pilsonības. Bij precinieku diezgan, inženieri, ierēdņi, mežziņi – bet, tikko es pavēru viņu dzīvokļus, man šķita – es tos nevarēšu – izvēdināt. Nekad tur nebūs gaisa.

Grūt man ir tagad – bet vienīgais trūkums ir izteikšanās aizliegums un garīga drauga trūkums. Dzīves nabadzība mani netraucē – jo es viņu ne visai jūtu.

Cīņa ir dzīve. Un man nepietiek ar mazu cīņu – man vajag savus nagus asiņainus saplēst cīnoties – tad man ir diezgan.

Kaut man tikai ļautu mazliet laiku. Lai man nezūd atziņas neizteiktas.

Septembris 1952 (Ķikure/Kikure)

8.9.52. [Berkeley Vale]


[Yard clean-up at new house. Erna with Inese and Dzidra]]
Jaunā mājā. Vairāk kā nedēļu jau te. Te ir daudz skaista.

Manas perspektīves: gluži laimīga matronas dzīve. Bērni, skaisti kā pasaka. Vīrs: traks kā velns. Ēdi un dzer. Ja gribi arī ko stiprāku, sāc uz vecumu. Baudi visu, ko dzīve devusi. Kamīns kuras vakarā. Paspēlē. Gulta kā Sābas ķēniņienei. Beidz izstīdzēt sapņos kā nelāgs laksts! Beidz!

Nav tas nav velns, kas kārdina – ? aizmirsti sapņus un dzīvo! Ak – nekārdina jau ar. Nav tur kas kārdina, mazliet nomierina. Ir kāds gandarījums it kā – tas tev tomēr ir! Tas pats, kas citām sievām. Ja tu vari vairāk, dari to pati.

Šorīt sapnī es redzēju viņu. Viņš kaut kur taisījās braukt. Redzot, kā viņš ģērbās ar diviem mēteļiem – sapratu, ka viņš taisās kur tālu. Bija turpat vēl kāds cilvēks un mans vecais. Tas prasīja viņam, kad viņš braucot. 10 vakarā. Tad viņš pabraukšot vienu gabalu līdz. Un svešais un viņš, abi piecēlās iet viņam līdz uz durvīm. Kad viņš nāca garām, es sniedzu roku. Kad biju to pasniegusi, nāca vīrs iet garām, bet es neatlaidu viņa roku, es pacēlu tam pāri, izlaidām tos abus pa roku apakšu. Un tie aizgāja, mēs palikām stāvot, atvadoties roku rokā.

Nieki. Pirmdienas rīts ap pieciem. Viņš brauca uz darbu – domājams. Diena ir skaista.

[Planned outline of story and some pages of text with changes and corrections]
[final text in Unpublished prose, Latvia listing: Divi gadi]

Divi gadi
Siev. mātes jūtas mīlā. Vīrieša lepnums.
Plāns:
Vilc. apstāš. — satikšan.
Atmiņas. Uzliesmojums.
   Vēstule.
Pieķeršanās. Vārgā saudzēšana. Mātes jūtu piemais. Atbilde.
   Vēstule.
Vīrišķas ciešanas no savas slimības. Pūles to apslēpt. Iemīlējušas sievietes nepareiza tā aptvere.
Atturība un slepena degšana.
Darbs. Tālums.
Darbā sabiedrībā — pie pielūdzēja mežziņa. Anitas raksturs no iespaid. tēva nāves. Anitas smalkums, vārīgums pret ciešanām. Svešums šinī sabiedrībā. Medības, zveja, putnu cepeši, stirnu ragi, svaigu foreļu ēšana uz sviestmaizēm. Pretīgums.
Pacietīgā un pārāk paļāvīgā gaidīšana. Apmainītās vēstules — kartes. Foto ar citas meitenes pētīšanu.
Pie tantes. Atklājums. Beigas.
—-

“Varbūt viņš arī vairs nevar palikt pie vienas sievietes,” Dagne dzirdēja māsas Martas balsi. Baiļu dzīta, meklēja kādu pierādījumu, ka to vēl nevar attiecināt uz viņu. Ja ne pavisam, ne gluži bez novirzieniem, tad tomēr… un mazākais viņš pats nedrīkstētu to apzināties.

Viņš, savā nodabā ejot, bieži nesa nodurtu galvu, vienu roku kabatā. Viņš gāja lēnām. Viņš arvien gāja lēnām. Dagne gāja ātri. Visātrāk, kad redzēja viņu. Tad viņas soļi dabūja savādu uguni, ko viņa pati nevarēja valdīt. Bet viņš gāja lēni, kā domājot, kā vienmēr esot citā, savā pasaulē. Šos noliektos plecus Dagne gribēja atliekt. Vai viņas jūtas bija tik nesavtīgas? Muļķības. Tālu no tā. Zagtin zagusi viņa bija laimi no šīm dienām, kamēr viņa to pazina. Dzīvojusi kā uzdzīvotājs uz cita rēķina. Vai viņai bija bijis kāds nodoms? Nē. Laikam nē. tikai uzmanība, vienmēr atgādinājums: neaizmirsti, ka tas nav nekas. Tas ir viss, kas ir. Nekas vairāk. Un tas ir labākais… Tā tad viņa bija ļāvusies gudri šai jūsmai. Ņemot labāko. Nemaksājot neko. Neko nevarēja ņemt nemaksājot. Varbūt viņa tomēr bij arī devusi. Siltā gaisma, kas arvien ātrāk un dziļāk atmirdzēja viņa sejā, viņiem tiekoties, tā nevarēja būt gluži bez nozīmes.

Tiktāl viss bija labi. Bet vai viņa nespēja dzīvot arī tālāk, celt dzīvi, visu dzīvi? Sapņot beigu beigās varēja katrs nelga. Dzīvot to, ko bija sapņojis, tas izdevās tikai retam. Varbūt nevienam.

Tikai tagad viņa saprata veco patiesību. utt.

Augusts 1952 (Ķikure/Kikure)

14.8.52

Tumsā tālu pretī iedams
Tevi meklēs gars vēl mans.

Varbūt par daudz tas teikts. Varbūt ne tevi. Bet to, ko es tevī redzu.

Plūdi. Viņš ir te. Bet bailes sāk mākt. Vai viņš paliek arī te pie manis. Viņš bija. Vienmēr tam, kam kaut kas ir, ir grūtāk dzīvot – jo to bailes moca, ka var to pazaudēt. Kamēr nezināju, ka viņš man ir – viss bij viegli panesams, bez bailēm. Jo – tas mazais smaids un sveiciens, tas jau man nevarēja zust.

Maijs 1952 (Ķikure/Kikure)

15.5.52.

Kas gan ir mūžība – dziedoši zvani,
Mirdzošas acis, sapņojošs miegs.
Skalbe

Nav ne dziedošu zvanu, ne mirdzošu acu, pat miegs nesapņo vairs tos sapņus. Viss ir tukšs, un es esmu kā kurmis alā. Bet es lēnām cilāju zemi uz savas muguras. Un domāju – reiz līdīšu ārā, uzcelšu zemi. Un varbūt tad vairs nebūšu kurmis.

Šodien esmu viena un brīva. Bet nomocījusies naktī ar savu sievas pienākumu. Kad es negribu – tad tās man ir pretīgas mokas. Bet velc! Kā ņēmies par zirgu.

Šodien fiziski esmu vāja – bet gars lēni ver lapas. Grib elpot. Ilgas, ilgas nes kā palu ūdens plašs un tāls un kāpjošs augstāk – augstāk. Kur es varu! Ak, man nav tikai fizisko spēku, mani izsmeļ darbs un tukšā bezdomu, bezprieka dzīve.

Un šodien, kad ir brīva diena, kad vajadzētu iziet kalnā un elpot svaigu gaisu un darīt ko lielāku – man ir jāmazgā, jāgludina, jātīra istaba. Vāks mani spiež, spiež. Kaut jel viens cilvēks būtu, kas man drusku palīdz, drusku iedrošina, nomierina, pamudina, papriecājas man līdz – es izlīstu no alas, es zīmētu un ietu te pasaulē. Bet rokas, kājas, acis, ausis man piebāztas ar zemi.

Iztīrīšu istabu. Un domāšu par to, ko es varētu darīt. Es tamborēju melnu šalli, mīkstu un siltu un skaistu. Es atpūšos viņā. Varbūt iekrāsies spēks.

Bet visas ilgas pieder viņam. Ar vienu skatu, ar vienu vārdu, ar vienu soli nākot uz manu pusi, viņš mani pielēja ar dzīvību un siltumu.

Kāpēc man ir jānīkst!
Tik drusku laimes, un es varētu strādāt, tik drusku atslogot mani un es varētu vest svētību tai videi kur esmu.

Mīļais Dievs, palīdzi man piepildīt savu uzdevumu.


Marts 1952 (Ķikure/Kikure)

[Greta migrant camp – no date, fragment]

[…]bija jāsāk tūlīt). Ejot uz durvīm (ieejas), pretī no sola pacēlās viņš. „Jūs arī sākat te strādāt?” Viņa balss bij priecīga un draudzīga. Un es jutu siltumu, mazliet nomierinājuma savā satraukumā un neziņā. Es priecājos, ka arī viņš strādās, jo vairāk, ka arī viņš bij priecīgi pārsteigts. Tik daudz deva un tik daudz vairāk varēja dot šis gads. Bet es jau pūlējos arī. Es saņēmos un saņēmos! Pārvarēju nogurumu, kas bij no darba, no nakts dežūrēm, pārvarēju nogurumu no saviem gadiem un pārvarēju nogurumu no savas dzīves. Es smaidīju, es biju jautra, draudzīga, centos izdarīt savu pienākumu. Un, arvien uz priekšu ejot, kļuvu it kā stiprāka, jaunāka, glītāka un iemīļotāka. Nedrīkstu nolaisties un zūdīties tagad atkal. Kas zin, ko glabā nākošais gads! Jārūpējas par veselību, par izskatu, par garu! Jācīnās, jācīnās, jāstrādā. Nedrīkstu nolaisties! Šai gadā palīgs, atbalsts, spēka avots bija viņš. Savāda neizteikta simpātija, maigums, rūpība, cienība, ko viņš sniedza, man deva bezgala daudz. Kad bij grūt, nogurums un izmisums – es atpūtos šai vieglā, tuvā, simpātijā, kas nāca no viņa. Un es viņam bagātīgi devu atpakaļ. Lai svētīts viņa ceļš par to. Viņš man deva vēl reiz jaunību. Un es vēl esmu tā iespaidā. Ir mazliet uzkrājies paļāvības, drosmes. Visa tā jāizmanto. Jāuzticas sev. Jābūt tādai, kā biju agrāk. Tam tuvu es jau šinī gadā biju nonākusi. Tik vēl mazliet vairāk pašapziņas, pašpaļāvības. Mīļš paldies Tev!

9.3.52. Neapzinīgi gaidīju sestdienu, svētdienu. Bet biju tā nogurusi (sirds streiko drusku), ka visas priekšpusdienas pagāja mājas darbā – nevarēju neko ātri padarīt. Jāatpūšas un jāsaņemas vien bij visu laiku. Sestdien pēcpusdienas dienests. Svētdien – šodien – nakts dežūre. No rīta bij tik skaista diena – bet bij jāmazgā veļa. Tikai pēc 3 pm izgāju ar Dzidruli uz futbola sacīkstēm. Dzidrulis visu rītu taisījās jau iet ar Olu un Lulu tur. Bija saulaina, skaista pēcpusdiena. Pļava līdzena sausa, ar jaunu zaļu zāli. Beidzot še pasaule atkal izskatās dzīva un maiga. Kad no kantīnes skatās pāri uz Silvercity – ir gluži patīkams skats, ceļš (nobruģēts labāk) ved pāri zaļai pļavai, kociņi, krūmi gar malām svaigiem zaļiem cekuliņiem, Silversity kalns zaļš ar pelēkām barakām un karogu. Un saule vairs nededzina un debesis šad un tad pušķo mākoņi. Gaidīju svētdienu. Vai tāpēc sapnī redzēju it kā sārtā zibens gaismā, kā citā, pie paša apvāršņa iedegamies maigu, kvēlu gaismu. Es minēju – kādā sakarībā? Un kaut kur pāri pļavai, Silversity pusē!? Tagad es zinu kāpēc.

Es apstājos ar Dzidruli pie sētas, un mēs skatījāmies spēlē. Nebij daudz ko redzēt. Es klausījos, kā minūtes rit. Atkal laiks rit mūžībā – krīt mirkļi kā skanošas lāses, dzied kā mūzika un nekas nenotiek, nekas nevar notikt vairāk, tik cilvēki stāv pie sētas un saulainā dienā krīt mirkļi mūžībā, rit, rit, rit. Un viņu krišana ir jūtama no zemes līdz debesīm. Mūžībā.

Vēl atkal ir zeme zaļa, debesis maigas. Un neziņa, ko citu labāk varētu darīt, vēl skaistāku – kā klausīties mirkļu ritēšanu mūžībā? Ko citu? Nekas neliekas labāks – no iespējamā. Gaiss ir maigs no cilvēku ritmiskās (vai arī nē) elpas, no cilvēku sirds pukstiem, kas krīt reizē ar mirkļiem mūžībā.

Atnāca papus, un mēs vēl drusku noskatījāmies spēlē.
Mēs skatījāmies labu brīdi.
Un gājām mājās.

Aiziet dienas, aiziet laiks. Bet ko labāku var? Ak, daudz ko var.
Tikai dzīve ir šaura un darbs, darbs vien.
Ir tā, it kā kāda mierinoša roka būtu brīdi nogulusies uz sirds.



10.3.52.

Pēc nakts dežūres. Naktī bij slikti. Sirds pagurusi. Bet tagad no rīta ir labi. Priecājos, ka sirds panes vēl. Varbūt vakardienas dēļ var vieglāk elpot. Ir vispār it kā vieglāk, gaišāk. –

2 st. nogulēju. Manī blāzmo tā apvāršņa gaisma, ko sapnī redzēju. Ar nemieru un ilgām. Kā es mierīgi lai nodzīvoju? Man kaut kas jāredz, labi koncerti, izstādes, lai varētu mierīgāk zīmēt. No jauna, no jauna vairāk nemiera ir.
[photo: L to R: Dzidra, Inese, Erna in nursing uniform]

11.3.52

Ir jāiet gulēt pēc nakts dežūres – bet ir pirmais holidejas rīts – tāpēc kavējos. Un gribētos dzīvot – ne gulēt. Gribētos būt Pļaviņās, gaidot pārsēšanos uz Jaunkalsnavu – uz brīvdienām. Zaļām un bezrūpīgām un laimīgām. Ak! Kā dzīve ir projām! Un jādzīvo rūpīgi tas mazumiņš, kas ir palicis

24.3.52

Atkal te bijām nedēļu Vayongā. Labi ka Entrence tuvu. Naudas tur vajag mājā – ik uz soļa.

Labi ir atkal te. Aizgāju pastaigāt ārā, pļavā. Labi ir elpot te. Klausījos, kā vējš šalc. Debesis klāja sīksīki mākoņu birumiņi. Es stāvēju rokām uz sētas un puspiemiegtām acīm raudzījos apkārt – jūtot vēja un laika applūšanu.

Tā es stāvēju tēva tīrumā, tā pie jūras, pie Daugavas, Parīzes Trocadero. Tā ir dzīve? Varbūt.

Labi ir būt te. Māņi ir labi un mūžīgi. Kāpēc es esmu nokavējusi dzīvi? Bet es pūlējos – kad atceros, kā es meklēju, kā meklēju! Bet neatradu. Un vientulība bieži bij mīļa.


[Inese’s 10th birthday, 1952. Inese standing with Erna, Dzidra seated right.]

Janvāris 1960 (Ķikure/Kikure)

[[The bits in double brackets are from the tiny, lockable, multi-year diary. Each entry has about 1 ½” writing space. The space was so small that she gave up trying to say what she needed to, though sometimes she did try and then repeated bits in the larger diary.]]

The rest of the entries are from the exercise-book type of diary that I sewed together from white pages, about 1” thick.

*******************************************************************

1.1.60.

[[Rakstu ar Dzidras dāvātu spalvu Ineses dāvātā grāmatā. Šī grāmata pēc manas nāves pieder Inesei, bet lasīt un spriest par tās likteni, abām māsām vienādas tiesības (ja tālāk šis mans lēmums nav grozīts). Aizvakar Inese sacēlās pret Papu [right]. Smags un skaists notikums I. ballē.]] [Xmas to New Year Kultūras dienas in Sydney]

2. janv. 1960.

[[Pēc notikumiem ballē, kas pagāja Inesei raudot, P. divi dienas bija bēdīgs. Man bija tāda sajūta, ka man blakus sāk dzīvot cilvēks. Šodien trešā diena pēc tā – viņš sāk meklēt manu vainu. Viņš svilpo. Skumji ir un smagi. Laikam viss velti.]]

Kādu citu reizi uzrakstīšu, kāda bija mūsu balle 30. dec. kas ir svarīgākais notikums. Tagad esmu nogurusi un tikai kaut ko papļāpāšu.
Gaidu pārmaiņas. Kopš šīs dienas bērnu nav – sāku to sajust asi – kādēļ es te esmu? Kādēļ es te vārgstu? Traucēta cauru dienu, arī tanīs nedaudz vaļas brīžos. Rakstīt neko vēl neesmu spējusi. Tūlīt bērni būs mājās un nebūs nemaz laika. Spalva neraksta brīvi. Nav man tādas kā vajag, kā bija ierastas Latvijā ar atliektu galiņu. Sākumā šī bija daudz labāka. Nesaprotu. Viņa it kā nelaiž tinti ārā. Kā tādi sīkumi var traucēt! Esmu sanervozējusies – ko vairs lai rakstu? Briesmīgās kultūras dienas. Briesmīgā dzīve te. Un tukšums tur – ko gaidu. Bet vakar bij ik skaists rīts. Pati biju jau atpūtusies. Šodien viss citādi. Neticu ka paps labosies. Neticu, ka dzīve te labosies u.tt. Spalva neder – mana dārgā, Dzidras dāvātā spalva. Ko lai es daru? Tā nevar skrāpēties. Man vajadzīgs brīvlaiks. Pēc pāris cilvēku satikšanas bija labāk. Tagad atkal – olas, vistas, pienākums un mūžīgs vāķējošs tuvums. –

Petersone teica „Kā es lasu un priecājos par katru rindu… Un tad ieraugu – Dzelmes kundze!”
„Vai Jūs pirms tam nezinājāt?”
„Nē, nē. Es tā priecājos.”

Tad es meklēju Freimani lai pateiktos par dzejoļa komponēšanu. Ieraudzīju viņu pie durvīm runājamies ar kādu (laikam bija Tomsons). Sveicināju, apstājos, kā gaidot. Viņš atstiepās taisnāk atņēma sveicienu un saspringa. Kad es otrreiz pacēlu acis uz viņu viņš smēķēja, ievilka spēcīgu dūmu. Tas man atgādināja kāda smēķēšanu…
Es brīdi gaidīju, negribēju traucēt runātāju. Tad aizgāju. Man vajadzēja viņam pamāt, bet to neizdarīju.

Inese aizveda lai saņemu godalgu [for “Mūsu kaimiņš” story] (trim dāmām vienādas £15 – tas labi).
Iznāca mazs, sasarcis, paresns vīrelis „Bārda” viņš norūca un tad deva to vēstuli.
Dien. grām. lapas (nedēļas piezīmes – viņš sastostījās) nepieņēmuši kā stāstu, viņš it kā atvainojās. Un tā visām trim dāmām – izdalījuši vienādi. Par Neboisi viņš teica – „Jā, ko tā (no galvas) nu var sadomāt. Tā neiznāk. Jums citādi. Jums Dieva dāvana – ‘’ Aicināja uz Melburnu nākošgad uz kult. dienām – noteikti.

Vēlāk, kad visi gāja mājās, Bārdam gadījās iet tur garām, kur mēs iznācām gaitenī. Viņš gāja garām, bet jutu ka pamana mani un nedrīkst skatīties – es skatījos, tad viņš arī skatījās un es sniedzu roku vēl atvadam.
„Sveiciniet Melburnu.”
„Sarmas kungu,” viņš teica.
„Mīļi sveiciniet,” es nosaucu.
„Mēs rakstīsim,” viņš atsaucās.

Ballē Celms ar kundzi apstājās, iznāca par garu runāšana – esmu vientiesīga, nevajag vienmēr nopietni runāt, kad viņi sāk tos talantus skaitīt.
„Vecajiem jāturas,” kundze teica, tad nobijās – „mūsu paaudzei – ‘’ viņa laboja. „Jaunie nevarēs – ‘’
„Viņiem nav valodas,” es kā muļķe piekritu. Protams valoda būs viņu trabls, bet nevar jau tā runāt un es tā nemaz nedomāju. Kas gribēs tas valodu sameklēs. Tikai tādās steidzīgās sarunās es visām muļķībām piekrītu.

Šmugaju pāris ballē pienāca. Ar visu savu murgaino stāvokli, nepiedāvāju apsēsties.
Šmugajs apsveica ar godalg. Teica „Mēs nolēmām, ka Jums jānāk uz Sidneju un jāraksta.”
„Nevar jau tik viegli vietu dabūt,” es teicu.
„Tā jau ir,” kundze teica.

Bet kaut ko es varbūt no sabiedrības vairāk varētu cerēt. Pabalstu grāmatas izdošanai? Bet ko tagad izdos, ja Laiks varbūt drukās ‘Kaimiņu’. Kas tad man paliek neiespiests? Jaunais nav ne kustināts. Bet ‘Cilvēki šķūnī’ būtu skaists gabals. Jeb arī – ‘Ubagu dzīres’. Vai kas tamlīdzīgs – kur dzīves nabagi sev kaut ko ņem. Mantrausis, fantasts ceļ lielās ēkas, iet visam pāri, muld un lielās, skaita un rēķina.

Vecītis atsakoties noskatās un pietiek ar to, ka viņam pasniedz atsevišķi tasi tējas bez cukura un dara to vienmēr viņa vēlēšanos ievērojot.

Ko tas jaunais muļķis Rons? – darbs un nauda. Darbs – patiesi tikai darbs. Kura vērtību ņem cits. Un tad divi pabērni – mīlētāji. Laimīgi, bezgala laimīgi, ar bezgala maz. Patiesi – visiem vajadzētu tā izvest – laimīgi – ar bezgala maz. Skaisti, vai nē?

Tikai raut vaļā. Vēl pirms tās ‘trīs lietas’ nav pazudušas, kas savā ziņā ir maigu cerību uzturētājas un pasargā no izmisuma.

Tagad vēl mazliet palīdz kāds cits smēķētājs arī. Viņš tomēr bija varen sasprindzis. Es biju tautas apģērbā. Bērni abas dienas (vakarus) teica, ka esot labi. Jāiet gulēt. Kad rakstīšu? –

3. janv. 1960.

[[Pērkona lieti. Daba izslāpusi. Daži skaisti mirkļi, kad miers istabā un gaisma caur mākoņiem ārā. P. mierīgs. Pilnīgi nosvērts. Nekliedz. Bet jādomā – sprediķis gatavs. Nav vairs viņā tā bēdīgā skata. Es gaidu. Gaidu bērnus. Gaidu notikumus, kam jānāk. Gaidu K. Nepacietīgi, skumji un vilcinot – gaidu.]]

Savā lepnajā aizslēgtajā dienas grāmatā nevaru neko ierakstīt, tik mazs ir nodalījums, kaut jel otru tik liels, tad ko varētu pateikt. Bet tā – ne pāris teikumu tur neiznāk un ar šo spalvu vairs nevaru tik smalki parakstīt. Bet jāturpina rakstīt tur tā, kā domāts – lai iznāk pieciem gadiem, katru dienu. Ja kādu dienu izlaižu, svītrošu datumu un rakstīšu divu dienu nodalījumā vienā dienā. Varbūt es iemācīšos ļoti koncentrēti izteikties. Tas būtu teicams vingrinājums. Mēģināt īsi, mākslinieciski vērtīgi un domu bagāti izteikties. Lai gan man liekas, ka tas ir pārāk īsi. Tur var tikai nemākslinieciski izteikties. Bet – paālēsimies.

Pērkona lieti nobeidza dienu, kas sākās miglaina un karsta.
Gaidu, gaidu, gaidu. Bērnus. Notikumus. Gaidu K. Ļoti gaidu. Un bailes ir sagaidīt – un zaudēt visu – arī šo gaidīšanu. Varbūt tā ir vienīgais. Varbūt tādēļ viņa nav, ka arī viņš to glabā – to, kas nav nekas, bet maza pievilšanās, maza mānīšanās, gaidīšana, cerēšana. Kopš F. redzēju saspringstam, pat piesarkstam un ievelkam dūmu – ticu, ka varu vēl iespaidot cilvēkus, ne cilvēkus vien es domāju – bet, nu jā – vīrieti iespaidot cilvēkā. Esmu vēl – sieviete, dāma. Arī Bārda jutās iespaidots. Lai arī kā – kautrību, kad viņš neuzdrīkstējās pacelt skatu garām ejot, tādu kautrību neiedvestu tikai sirmi mati. Tur vēl ir kas cits klāt.

Zinu jel kā bija ar K. Vēl dzirdu viņa nopūtu. Karstu un smagu. Lai viss varētu vilt – tā nevarētu. Tā bija tā, kas tā bija. Bet visi pierādījumi izbāl, ka tik ilgi jāgaida, nezinot kādēļ. Viņš protams ir sagatavojies neko vairs neatrast – bet kādēļ viņš to dara? Vēl viņš var atrast. Bet ja es satiktu F. bieži, es varētu pārsvērties uz tā pusi. Esmu tik nabaga. Kā lai netiecos pēc tā, kas dzīvs, kā lai no cietuma neskatās zaļos kokos? Ja nevar sēdēt zem viena, skats tiecas pēc otra.

Neko neesmu varējusi darīt. Dienā nevar iesākt neko rakstīt. Kaut kas tik ļoti traucē. Viņa tuvums. Un vēl kaut kas.
Spēlēju Albenizu. Pirmais gabals prasa techniku roku ātrā pārsviešanā grābjot akordus pāri vienā un otrā vietā. Tā manu roku vājā puse, es nevaru droši ķert, atstatumā es kļūdos. Lasu vācu šort storijas.

Tikko izlasīju vācu valodas stāstos Petera Roseggera ‘Als dem kleinen Maxel das Haus niederbrannte.’ Nemaz negribēju to uzsākt – domāju Peter Rosegger – tāds uralts, nekā nebūs. Un taisni tur bija, kas man vajadzīgs – padoms, ka cilvēkam ir jāiepūš dūmi acīs savam liktenim. Es to esmu aizmirsusi atklāti darīt. Es cīnos, bet bez īstas drosmes. It kā slepus. Atklāti man jācīnās. Ar pārliecību. Es vienmēr par daudz baidos no likteņa. Lasu visādas zīmes. Īsta auša. Kā es tādā kārtā varu nokļūt? Esmu par daudz apmāta no sava līdzgaitnieka, kas savā necilvēcībā varētu teikt valda par mani, tā un tik ilgi, ka esmu kā aita bailīga palikusi. Cīnos tikai akli. Nu arī tas ir vēl kaut kas.

Šinī vakarā lapas rasu/lāses dzer
Šinī vakarā ir miers
Eju es tālu maigu ceļu
Nakts kur šūpo
Cikādes kur dzied.
Šinī vakarā
Tevi tuvu zinu
Zinu tavas domas slepenās
Zinu sirdi, kā no lāsēm smagu –
Šinī vakarā
Atgūstu to es.
Šinī vakarā lapas lāses dzer
Šinī vakarā ir miers
Eju tālu maigu ceļu
Nakts kur šūpo
Cikādes kur dzied
Tevi atrodu, Tevi atkal zinu,
Tevi atkal ņemu mājās es.

4. janv. 1960.

[[Šodien P. kliedza, par sajātu veļas mašīnu – (izgriezējs tur drusku klibo) bet drīz runāja atkal mierīgi. Tāpat tagad vakarā – izbrīnījās vai rītu līdzas mūsu bērniem brauks arī Graudiņi? Viņš teicis – ka tagad nevar. (Nezinu kad un kam?) Kur palikšot?… Es teicu visur – odu nav. Viņš atkal nomierinājās. Neierasti. Vai tiešām viņš pūlas sevi valdīt? Labāk būtu. Laikā…]]

Lieti. Pērkona lieti un mierīgi lieti. Biju līdz p. Wyongā iepirkt pārtiku. Rītu gaidu bērnus mājās un ciemiņus. Šo to sapirku. Par savu naudu nopirku 2 palagus un sp.drānu. Tad 6 stikla saldā ēdiena šķīvīšus. Neglīti – bet labāku tur nebija, un nevar gaidīt līdz brauks uz Gosfordu. Vienam arī mazs robiņš, tikko apskatīju. Bet – kaut kas būs no kā ēst. Paps it kā tomēr pūlas savaldīties un nebļaut un pastāvīgi nerādīt sapīkumu. Tas tomēr labi. Taču vieglāk. Cita labuma tur protams nav. Dzīves – kaut cik normālas dzīves jau ar viņu laikam nevar būt. Ak – murgi, murgi! Tagad būs nedēļa smaga darba, bet varbūt arī vairāk svaiguma, gandrīz bailes, kā visu veikšu – esmu nogurusi. Un – paps! – Šodien viņš bija izbrīnījies ka šie tagad brauks – viņš teicis ka nē. Nezinu kad un kam? – Gan jau varbūt izies viss labi. Un kad viņš neālēsies, tad jau cits viegli. Ēst jau māku taisīt, traukus palīdzēs nomazgāt šad tad. Kaut es pēc tam dabūtu holideju. 1 nedēļu – divas! Kaut kur noslēpties, pie jūras, vai ezera. Un rakstīt. Vai meitenes nevarētu manu vietu aizpildīt? Uz īsu laiku varētu. Kur es gribētu iet? Uz Newcastli vai kur citur uz to pusi. Tikai – kur koki un miers. Pilsētu es negribu.

Aula kdze. atrakstīja īsi un Jaša. Tā tad tās iztrūkstošās vēstules ieradušās. Tikai no Austras vēl nav. Viņai šodien nosūtīju.
Jāraksta Klauvertam un jādabū Freim. adrese. Jo kā citādi tam pateikties? Jāraksta.

Apkārt laipoju
Līkločus metu
Tevi slēpju sev
Kā grieze ligzdu
Tevi slēpju sev
Sargāju skaudīgi
Nelaižu tuvu.
Apkārt laipoju
Līkločus metu
Tevi uzeju.
Nevaru projām
Gribu palikt tur
Rotāt ar laimi
Cilāt un grozīt
Saulē mirdzināt
Ziedos purināt
Burt un pieburt
Turēt un mīlināt
Kurt un sasildīt
Apkārt laipoju
Līkločus metu
Tevi sargāju sev
Kā grieze ligzdu
Sāpju salīkušus plecus
Skaru viegli, viegli...

Kur Tava drosme?
Kur gaiši smaidi?
Kur Tavi solījumi?
Skumjas klaidēt?
Ceļa nav. Nav kur iet. Visi vārti cieti.
Dadži augstu aug. Koki izvij saknes.
Visi vārti ciet. Ceļi izsīkst pēkšņi, 
Zūd kā smiltīs strauti.
Ceļi nekur neved. Nav kur iet.
Visi vārti ciet.
Rokas glauž
Čumurainas saknes 
Paijā mazus ziedus 
Kas uz ceļiem zied
Kur tie aizaug ciet
Ceļi nekur neved
Nav kur iet. 
Klausos naktī
Tu man kaut ko saki:
„Esmu pie Tevis
Tu pie manis esi. 
Tā kā smarža ir
Prom no oranždārza
Tā kā dziesma ir
Prom no dziedātāja
Tā kā skaņa ir
Prom no taurētāja
Esmu tā pie Tevis
Tu pie manis esi
Mani negaidi.
Ilgāk gribu palikt 
Tuvu tā pie Tevis...”

5. janv. 1960.

[[Bērni atbrauca – priecīgi, saulaini – tikai noguruši no kultūras dienām. Inese gluži pelēka. Bet nemierīga, vētraina. Vai tas nervozums? Vai tas pats mūžīgais nemiers, temperaments, uguns, kas mani tāpat kādreiz ne mirkli neatstāja (un vēl tagad…). P. mierīgs, laipns, jautris. Bērni bij uz jūrmalu, tagad uz kino. Gulēšu šķūnī. Tur man būs labi. K. tuvums, domas.]]

Sapņu tulks.
Melns uz balta rakstīts:
Mežs ir mīlestība,
Utis – nauda, pērles – asaras
Puķes – bēdas, asinis – ir prieks
Skaidrais ūdens – liela mīlas laime
Dejot slinkot ir un
Dziedāt – izgāzties
Biju mežā, plūcu baltas puķes,
Bridu strautā
Klaigāju no sirds.
Utu nebij
Kas nu tā ko sapņos
Viss man būs – būs laime, mīlestība
Bēdas ar un pazemojums sūrs.

To dzejojumu turpināšu citreiz. Meitenes ar Graudiņu bērniem (Austru un Imantu) atbrauca. Bija peldēties, tagad uz kino. Viņu skriešanām nav gala, ir arī noņēmušies gluži pelēki. Sevišķi Inese. Baidos – vai viņa nesāk Imantam par daudz pieķerties? Tā mana nelaime bija – vienmēr meklēt pārmērīgu pieķeršanos, sākt iztapt u.tt. Inese jautāja ko vilkt (tas ir – vai vilkt) ‘traksūtu’ uz kino. To nevajdzēja jautāt.

[Photo from Left: Inese, Imants, Dzidra, Austra Graudiņš]

Miegs nāk. Gulēšu mašīnā. Ceru būs labi, vēsa nakts, bet sasegšos.
Gribēju ko rakstīt te, bet miegs nāk par daudz. Tūlīt drīzi bērniem jābūt klāt.

6.1.60.

[[Skaista laba diena. Šķūnī, mašīnā, gulēšana atgādināja kādus vecus laikus – godības, kad guļ kur kurais, sienā vai klēts augšā. Jūra un saule vēlāk un laimīgi bērni. Austra un Imants jauki, liekas saprašanās visiem bija laba, ēdiens garšoja labi, aizbrauca mazliet atpūsties jūrā. P. labs. Inesei arī krāsa atgriežas, tik acis vēl skumjas. Austra visu laiku saka man komplimentus. K. ir domās.]]

7. janvaris. 1960.

[[Bezgalīgs nogurums. Veļa, vistu tīrīšana, beidzot divu dienu trauki. Tagad pus 11 vakarā – un sirds sāp, un smagums visos locekļos – bet – nav dzīvots! Visu dienu – nav dzīvots! Nav domāts. Nav sapņots. Gandrīz – ne runāts. Nav lasīts. Vilnī brīdi peldēts – bet tas veselībai. Un tagad – man gribās dzīvot. Bet – jāguļ. Pāris Šopēna taktis. Pusdoma par K. Un – viss!]]

Veļa. Vistas. Jūra. Olas, olas, olas. Trauku lērums. Sāpoša sirds. Nedzīvotas stundas. Tagad nakts un miegs nāk virsū. Bet brīdi gribu just savu dzīvību ap sevi un sevī. Bet kā to izdarīt – ? Tikai mazu brīdi sapņot. Pāris Šopēna taktis ierosmei. Un tagad – ko? Jāiet gulēt. Taču – pusdoma par K. Skats uz grāmatām, un cerība – uz rītu. Apmānīšanās. Vēstule no Austras. Gaida otru mazbērnu.

Beidzot tālāk tieci
Beidzot jāatsakās
Ar no spītības –
Visam ticēt
Beidzot jāatsakās.
Tomēr vēl – atlieku uz rītu
Atteikšanās atlieku uz rītu.
Šodien vēl – gribu ticēt
Gribu gaidīt
Gribu svinēt
Šodien vēl.

8. janvāris. 1960.

[[Ineses acu izteiksme maz labojusies. Tā ir kā izdzisuši sāpēs – un tās par P. Par naidu uz Tēvu. Tas ir īsts, neviltots naids, sašutums, pretīgums. Un tomēr lai cik īsts – to smagi nest. Viņa justu bezgala atvieglinājumu, ja to varētu nolikt. Bet tā būs – melošana. Lai arī – tā atvieglinās. Un tad – nāks atkal naids. Šo maiņu bez gala, es zinu. Par K. maz domāju.]]

Jūra bija vējaina, viļņi silti, balti putās. P. ar Inesi uz nažiem. Šķauda kā kaķi. Gaidu kā tas beigsies un man ir bailes. Aizsūtīju šodien īsu vēstuli (ar smaržīgu rozi no Dzidras vēstuļu papīriem) Sarmam. Ierakstīju dzejoli – ‘Kur saule rietos lec…’

‘Kā šai dienai vietu 
atrast citu vidū – ‘

Jāsāk gaidīt kaut kāda ziņa no Amerikas, no ‘Laika’.
Nogurums tāds, ka tikai gulēt. Bet padarīts nav itin nekas. Nezinu kur šī diena palikusi. Vakar mazliet spēlēju – šodien pat tā nebija. Rītu nav ko cerēt uz pašas darbu. Un tā tas iet.
Gribu norauties. Gribu brīvdienas.
Nav laika pat domāt par K, kas arvien atsvaidzināja, atdzīvināja.
Nav laika domāt. Kā mašīna sīkumos maļos.

Un tagad beidzot, ar citiem notikumiem kas ķer dziļi, (In. un papa attiecības) – K ir kļuvis tālāks. Beidzot. Nav laika par sevi domāt. Nav laika. Tāpat ir viņam, viņam tā bijis visu laiku. Visu samalusi ikdiena, rūpes, darbs. Mazie notikumi, kuru tik daudz. Man viņi nebija, un es domās uzcēlu veselu dzīvi. Skaista tā bija. Un skaista tā būtu varējusi būt. Bet arī tam vajaga laika, arī sapņiem vajag laika. Kam tā nav, tas ir mašīna, rīks ikdienas notikumos, kas dzīvot var tikai to kas notiek, ne to, ko viņš pats rada savās domās un apzinātā to piepildīšanā. Bet tikko viņš brīdi būtu te – viss būtu kā bijis. Un tomēr – ne tā, ne tā. Kaut kas ir aprakts. Kaut kā nav, kas bija. Ja viņam tas būtu dzīvs, tas viss būtu kā bijis.

Ikdiena līst kā migla
Un pilda ceļu un lauku
Aizsedz tālu skatu
(Aizsedz taku kalnos)
Liek taustīt lietas, kas tuvu
Liek meklēt soli pēc soļa
(Aptur ik lidojumu)
Ikdiena līst kā migla
Cauri tai laužos un taustos
Tevi pazaudēju
Tevi nevaru aizsniegt
Dienas ir smagas un mēmas
Neskan debesu malas
Tomēr Tevi vēl turu
Ieslēptu acu plakstos
Kad diena ir galā
Tos aizverot atrodu Tevi.

9. janv. 1960.

[[Piektdiena? Nē sestdiena.
Viss ko šai dienā būtu vērts pieminēt – pāris vārdi pārmīti ar Inesi par dzeju. Pāris modernu angļu dzejoļu runā tā kā man tīk runāt, bet kā nu mazai sievai varbūt liela dzeja? Nopūšos. Pieminu K. vēl arvien.]]

No lapiņām izraksti:

Es jūtu Tavu mīlestību
Kā saules šķēpu upe jūt
Kas sniegos, ledos sasalusi. 
Es jūtu Tavu mīlestību
Un grūtumā ir viegli būt.
Tu vari šodien nākt vai rīt
Es esmu šeit un Tevi gaidu.
Lai lietus līst vai saule spīd
Vai draudam dzirdu ūpja vaidu.
Par to kas mūsu ceļā stājas
Es jūtu tikai skaudru naidu.
Mums nava klāts pat palags tīrs
Mums māju nav ne lauka zaļa...
Mums ceļš – pa kuru nevar aizbēgt
Un tomēr – esam Tu un es. 
Šķiršanas nakts

Zvaigznes spulgo tīri
Bālē nakts pret rītu
Diena tuvojas
Lai apbedītu
Šūpo Tavu seju
Bāla nakts pret rītu
Acs Tev vērta plati
Smaids grib plaukt kā diena, tumsā brūk
Diena tuvojas, lai atpestītu. 
Satikšanās

– Nu teic, kā dzīvi vadi? – 
     Maksāju mēbeles.
– Ko laba spēkā radi? – 
     Nu vienmēr sanāksmes.
– Vai ir tā ar kāds prieks? –
     O, krietni salaižam.
– Un kur tas – laimes viens? –
     Nu, klausies – sametam!

Šodien bija neizdevies kino – kaut kas ne joks, ne nejoks ar Klārku Gablu – garlaicīgs. Ilgi nav bijusi laba filma. Cīnos ar ikdienu, darbu, miegu.

10. janv. 1960.
Svētdiena.

[[P. dzīvo zem spiediena. Inese nepadodas un nav bijis no P. puses lielāks uzbrukums, vai sprediķis. Sīki dūrieni, bet arī tie top mazāki. Viņš it kā ausās – kas notiek? – Jā, es arī nezinu, kas īsti. Bet es jūtu atbalstu. Tikai – cerības pēkšņi aug tik lielas – ja es beidzot atgūtu visas zaudētās cilvēka tiesības! Bet kā gan? Kur K.? Vai nekad tā nebūs? –]]

Bērni vēl guļ. Piecēlos agri. Visi vēl gulēja. Pastaigāju pa āru, piekopu vienu otru sīkumu. Uzlūkoju kādu stādu un koku. Tas dara labu prātam. Un tad vēl – ir šodien, (šorīt – jāsaka – jo vēl tik agrs p. tikko aizgāja uz vistām) tāds kā gaišums, kā cerība… P. tomēr dzīvo zem spiediena šo nedēļu. Inese nepadodas un viņa nejūtas arī tik ļauni. Viņa ir mierīga un tas tā turpinās. Viņa nedomā ‘kaukt pēc viņa.’ Viņai nav ko zaudēt – tādu viņa to negrib, kā viņš mēdz būt. Viņa ieknābj viņam šad un tad kur vajag un neliekas par tālāko ne zinis. Paps iekšēji uguņo un zibeņo – un nedrīkst daudz izlauzties uz āru. Viņš dzīvo ‘zem spiediena’ un man šorīt likās it kā austu maza gaismiņa manā dzīvē. Varbūt reiz! Varbūt es ieraudzīšu savas tiesības. Viņa tur klāt gan daudzi nebūs. Man arī – nekā nevajag no viņa, tāda kā viņš ir. Ja mainās – viss var mainīties. Citādi – es gribu mieru un brīvību. Brīvību brīvi elpot gaisu, brīvi uzlūkot kokus un cilvēkus – kaķus un suņus.

Jūtu palīgu, aizsargu Inesē. Kaut kas sāk veidoties par valni – kopīgu aizsargdambi.
Kas tālāk – nākotne rādīs.
Strādāt man vajag savas lietas – lai esmu gatava nākotnei – dzīva, vērtīga, kaut kam vēl derīga un kaut kam tā vēl vajadzīga.

Pēkšņi es gribu dziedāt un kliegt
Trumuļus dauzīt un pannas sist
tā kā reibumā pārākā
Kāzu viesi kad līksmojas tā
Ja mani ārā laistu no sprosta
Žuburu žuburiem augtu man zari
Ziedētu ziedi visdīvainie
Pēkšņi es gribu dziedāt un kliegt –
Ja mani ārā laistu no sprosta
Ja man noceltu akmeni šo!
Svētdiena

Divas lidmašīnas debesis izgrezno
Baltām dūmu vijām
Izbrīnā vērojot vaicāju to –
Vai piestāv tās debesu sijām? –

„Skaisti, skaisti!...” bērni sauc
Un saldējumu laiza
Un atzinīgi degunus rauc
Kad svārstās tās debesu aizā.

Divas lidmašīnas mierīgi iet
Zilos debesu vārtos
Bērnu gaviles smalki dzied
Automašīnu dārdos.

Strādnieki – I

Tanī rīta vīrs ienāca virtuvē ne kā parasti, klusēdams, bet sašutis, ka atlaistais strādnieks neejot prom un kūdot citus strādniekus pamest darbu.

Sieva paskatījās pulkstenī. Bija jau 9. Strādniekam vajadzēja būt prom jau stundu vai pusotras atpakaļ. Tad kad sanāca citi strādnieki un kad atnāca arī viņš un kad viņam pateica — lai iet prom. Viņa nevajag. Viņa darbs neder. Viņš — par lēnu. Tas bija pirmdienas rītā.

“Ja –” sieva mēģināja pateikt to — “ir pirmdienas rīts…”
“Es viņam neteicu sestdien lai nāk. Viņš pats teica — es parādīšu, ka varu iztaisīt ātrāk. Man viņa nevajag.”
“Bet Toms viens atnāca. Tu pieņēmi.”
“Tā nav viņa darīšana.”

Sieva kavējās iet olas izņemt no ligzdām. Viņai bija pretīgi tur rādīties. Viņa izvairījās pat būt te loga tuvumā, kur veda ceļš garām uz ielu. Kaut kas nebija tā kā vajag. Tā kā — to dara. Atlaisto strādnieku viņa bija redzējusi tikai reizi, vai divas. Viņš bija iesirms, cietu seju, likās sarūgtināts vīrs. Ar sirmiem matiem skriet pēc darba apkārt — varbūt tas nebija taisni. Bet tik tālu viņas vīrs nebija vainīgs. Tikai par šo dienu.

Viņš bija atlaidis Lenu, par slinku. Varbūt. Lens bija jauns, izskatījās kaut kā labāk nekā meža darbam. Bet varbūt viņš nevarēja nekā labāk. Varbūt meža darbā viņš arī daudz nevarēja. Kad sieva nesa tēju, viņa seja parasti bija ļoti bāla un vienos sviedros. Darbs bija grūts. Uz rokas viņam bija pulkstenis. Nezin vai to vajadzēja. Tas varēja sabojāties cērtot, tēšot. Bet Lens bija jauns. Viņa sieva tikko gaidīja pirmo bērnu. Viņš bija priecīgs, kad to pieminēja. Viņš bija priecīgs arī, kad bija nolaidis kādu koku tieši vidū starp elektrības stabu un otru koku, kas nebija jācērt. Tas bijis grūti. Viņš it kā gaidīja kāda atzinīga vārda par to. Viņš nebija mežā strādājis, viņš pats to teica. Sieva nolikusi tēju un cepumus uz celma atzinīgi pamāja. Viņa zināja, ko teiks viņas vīrs: “Tikai 6 koki! Jūs mani izputināsiet. Cik man pēda šī koka neizmaksā! O, O,! 16 vajadzēja… Tad es saprastu…” Un tā katru dienu. vienmēr. Pus kā joks, bet vairāk kā asa pātaga, izsmiekls, mazāks vai lielāks dzēliens.

Tad vīrs atlaida viņu. Kad mežs bija nocirsts. Kad sākās koku pārnešana mājās, uz būvlauku. Tur varēja iztikt… Nē, nevarēja iztikt. Bet kāds jauns, cits strādātu ātrāk pirmās dienās.

Jaunais pieteicās. Uz sludinājumu avīzē. Atbrauca vēlu vakarā, jo viņš bija rītā darbā bijis. Atvaļinājuma dienas viņš gribēja strādāt te.
“Man te ir bijuši tādi,” vīrs lēni un svarīgi stāstīja — “kas strādā ar muti. Kā mute sāk kustēt — tā rokas stāv mierā.” Viņš to atkārtoja vairāk variantos.
“Pamēģiniet mani,” cilvēks teica. “Es nebīstos no darba.”
“Man vairs nav pat drosmes mēģināt. Man tas izmaksā vairāk kā, kad es pirktu materiālus no fabrikas…”
“Pamēģiniet mani.”
“Labi.”
Labi. Rītu viņš atnāca un strādāja kā traks. Viņš nolauzīs to zāģīti, sieva domāja un viņai nāca smiekli. Viņa pati skrēja tā gadu gadus. Viņas vīrs prata dzīt tā, ka vientiesīgāks, labsirdīgāks cilvēks skrēja no ādas ārā.
Šis cilvēks varēja palikt tikai pāris dienas. “Mans tēvs ir bez darba,” viņš teica.
Atnāca viņa tēvs. Pēc divi dienām vīrs teica sievai: “Es izbraucu un ja līdz 5. nebūšu atpakaļ — pasaki tam vecajam, lai rītu nenāk.”
“Ko lai es saku?”
“Saki, ka man viegla darba nav viņam ko dot.”
Sieva teica. Kaut kā to teica. Un tas bija grūti.

Tagad bija pamēģināts vēl viens strādnieks. Un nu bija šis — divi dienas. Un tagad atlaists. Vecais Edis strādāja visu laiku un Ronis. Vecais Edis bija ērkšķis un apmeloja, ne gluži apmeloja, bet pateica šo to par Lenu un Dīnu, un viņā tēvu un Roni. Edis bija ieņēmis priekšstrādnieka vietu. Viņš prata dot godu darba devējam un uzmanīt citus strādniekus. Ar Edi darba norise atgādināja kaut ko īsti lielu. Tādēļ Edis palila un Ronis bija vientiesis, kas visu mūžu bija strādājis pie kokiem, un strādājis vairāk kā viņam par to maksāja. Viņš bija jauns un spēcīgs. Viņš nekā cita neprata un nesaprata. Viņš cirta un mizoja kokus un cēl un krāva kokus, un slidināja tos augšā un nagloja. Un gāja par vismazāko vārdu.

Bet sirmais strādnieks bija rūgts un gribēja ko nopelnīt. Labi bija, ka viņš sacēlās pretī un neļāva zākāt savu darbu un sevi. Tikai kauns bija. Sieva vēlu aizgāja uz vistu kūtīm. Kad trači bija garām, viņa nezināja, cik tie lieli bijuši. Tomēr mazliet lielāki, kā vajadzētu. Ja viņas vīram kāds runāja pretī, tad tracis bija vienmēr liels. Un tas bija ildzis šoreiz vairāk kā stundu. Ņemot olas no ligzdām, viņa redzēja jaunpieņemto strādnieku pirmo reizi.

Viņa uzlūkoja to pa pusei slepeni, jo viņai bija kauns no notikušā trača. Bet viņa to uzlūkoja ziņkārāk, un ar lielāku līdzdalību.
“Kā Tu esi?” viņa domāja, un — “Kas Tevi sagaida? — Kā Tev ies?” Cauri drāšu tīkla viņa pameta acis uz muguru noliektu pār darbu, un elkoņiem, kas kustējās sitot naglas, vai ko tēšot, zāģējot. Mugura neatliecās un galva nepagriezās uz viņas pusi. Viņa arī to nebūtu pieļāvusi. Viņa būtu manījusi kustību viņā, kas rādītu, ka viņš ieraudzīs viņu.

Aizverot drāšu durvis viņa nejauši, šoreiz nedomājot, paskatījāšsuz viņu un viņš tai pat brīdī paskatījās uz to.
Viņu skati satikās tieši un tik nopietni, ka tie nepaspēja smaidīt pieklājīgo smaidu un sveicināt, bet viņa nejutās neveikli par to.
Viņš izskatījās nopietns un labs. Varbūt viņš bija inteliģents. Viņa nevarēja pateikt, cik jauns vai vecs viņš bija. Mati tumši un kaut kas saistošs sejā, ja tas tuvu skatot būtu tāds pat. Tējas laikā viņa salēja tēju krūzītēs un gaidīja kā parasti, kad tie sanāks šķūnī. Edim bija jāpasniedz viņa bez cukura tēja. Tagad viņš to saņēma tādu katru rītu. Visu nedēļu viņš bija dzēris ar cukuru un tikai tad viņa bija atklājusi, ja viņš to cienī bez cukura.

Arī jaunā strādnieka krūzītē viņa vēl nebija likusi cukuru. Viņa gaidīja lai to paprasītu — ar cukuru vai bez? Un viņa gaidīja vēl cita dēļ — lai paskatītos viņā tuvāk, lai redzētu, vai viņš izskatās tā, kā viņš it kā varēja izskatīties.
“Ar cukuru vai bez?”
“Vienalga. Visādi labi,” viņš skaļi iztapīgi teica.

Viņa atšifrēja to, ka viņš bija pazemīgs, vienkāršs, piekāpīgs. Viņš bija daudz vecāks, kā pirmā minūtē bija iespējams to iedomāties. Ne tikai vecāks, bet viņa seja bija izpostīta. Viss viņš bija izpostīts — un neprasīja neko, padevās. Viņa skatījās viņā noņēmusies. Viņam bija vismaigākais smaids, kādu varētu iedomāties tik saplosītā un vīrišķīgā, raupjā sejā. Šis smaida maigums it kā pamirdzēja un pazuda. Pazuda, kad viņš smaidīja platāk. Piespiestāk.

Viņa visu laiku skatījās viņā. Izbrīnījies viņš skatījās viņai pretī. Bet viņa nostājās iesāņš, izejot no viņa skata, lai varētu skatīties viņā netraucēti.
Viņš palika stāvot, neuzdrošinādamies viņu vairs uzlūkot tieši un it kā baidīdamies izjaukt viņas vērošanu. Viņš bija pārsteigts. Kā uz skatuves.

Tad viņa pameta tos. Viņa domāja par svešo aizejot. Ja viņu ietērptu modernās, labās drēbēs… Ja izgludinātu viņa sapostīto seju, ja atņemtu tai to, kā viņš teica — “vienalga, visādi labi”, viņš būtu — kas?… Cilvēks, ievērojams cilvēks. Tagad viņš arī bija cilvēks. Jā bet, jā, viņa nezināja, kādēļ viņa domāja par to, ka viņu vajadzētu apsūbt citādi un viņš darītu, spētu darīt ko citu. Varbūt viņam bija laba balss. Vai smaids kaut ko vēstīja. Tagad tas bija gruvešu kaudzē. Viss viņš šķita kā aizmesta vērtīga lieta gruvešu kaudzē. Smalka vāze. Statuja. Dārgakmens.
Nieki — viņa nopūtās.

Vēlāk viņa lasīja skaidas, viņa gribēja tās ātri sasviest kādā kastē, lai tās paglabātos, ja lietus nāktu.
Viņa noliecās un atliecās droši. Un sparīgi, viņai bija džīnes. Viņai ienāca prātā, ka sievišķīga sieviete džīnēs tā kustoties varētu būt komiska, bet nevien liekas nebija tuvumā. Tad viņa nejauši paskatījās uz augšu un turpat bija viņš, kaut kur pāris soļus nost un pakāpies pie jaunceltnes. Viņa vainīga, mazliet satrūkusies tad pasmaidīja, jo viņš smaidīja ātru, ļoti laipnu smaidu.
Jā, ļoti laipnu, mazliet taisītu ļoti pieklājīgu smaidīgu smaidu. Tas nebija ne tik cik daiļš, tas bija tik ļoti dots, tik ļoti pūlēts.

Otrā dienā, kad viņa nāca ar tēju, viņš stāvēja noliecies pie darba celiņa malā. Viņš gaidīja viņu pienākam, tad atliecās ar tikpat uzmanīgu smaidu, ka viņai bija par to jāsmaida. Viņš bija jutis ļoti viņas vērošanu, viņas uzmanību. Viņš tik redzami centā parādīties laimīgs par to.
Jā — centās to izrādīt.
Kaut kas viņā bija aizkustinošs, kā viņš to darīja.
“Tas ir ļoti jauki, ka Tu tā centies,” viņa domāja. “Paldies. Tad ir ļoti ļoti jauki. Bet tas vēl nekas nav. Tikai — Tu laikam esi izsalcis. Cik cilvēki ir izsalkuši! Pamesti. Vientuļi. Izsalkuši. Izsalkuši…”

Veltīgi – tas ir veltīgi ko es te daru! Kaut cik labi es uzrakstīšu tikai tad, ja es šīs mīlas scēnas rakstīšu pirmā personā. Man nav vērts citādi nemaz niekoties. Bet viss iecerētais stāsts vai romāns, man neder rakstīts pirmā personā. Ir tik daudz ko teikt kur pirmā persona nevar būt klāt. Kā lai izdaru? Varbūt tomēr rakstīt visu pirmā? Un tad laist vairāk un vairāk iekšā citu viedokļus citu situācijas. Apmēram tā, kā Steinbeks to dara. Vēl citādāk. Bet tomēr tā. Es nevaru citādi rakstīt mīlas stāstu – un tam te liela nozīme būtu.
Tā tad – rītu sākt otrreiz to pašu no gala. Pirmā personā. Un ap to celt visu citu stāstus apkārt.

Šinī grāmatā man tas nebūtu jādara. Šī ir mana Ineses dāvātā dienas grāmata. Es to piesmērēšu tik drīz rakstot te stāstus. Bet tā man gribās. Tā tas viss ir tuvu pie manis. Tā man to gribās darīt. Un tā jau ir mana dienas grāmata – tas darbs ko daru.

Ko lai daru. Citur es laikam neuzrakstīšu, jāķēpā būs tepat. Skaistas tīras lapas. Nezin kādēļ es nevaru rakstīt trešā personā? Vai tā patiesi ir mana dzejnieciskā daba, kā Sarma to domā, jeb tas ir mans lielais tiešamības teikšanas prieks, ka visam ko saku jābūt izjustam uz manas pašas ādas.

Šodien jūrā netika neviens iekšā – haizivis! Šārkas! Izpeldējāmies ar Dzidru baseinā [right].
Miegs!
Kaut nebūtu jāguļ! Inese arī to saka – kaut nebūtu jāguļ un jāēd.
Miegs!
K. Viņam ziedoju šodien savu devu, staigāju vairāk pa ceļu un domāju.
Kādēļ kādam nav tāda sirds kā man?
Kādēļ viņam nav? Bet viņam bija. Gluži tāda.

Es arvien vēl nezinu, vai viņš to dara apzinīgi, vai neapzinīgi – bet viņš visur vienmēr ievaino cilvēkus. Jo kāds ir mazāks, jo viņš uzbrūk asāk. Jo kāds ir lielāks panākumos, bagātībā, vai citādi viņam svarīgā ziņā, viņš tos aizskar mazāk, vai neaizskar nemaz un glaimo tam. No tā jādomā – viņš to visu dara apzinīgi. Pazemo, izsmej, aizskar kā vien mācēdams. Nicina viņu darbu, paražas, gaumi, visu ko var aizsniegt. Jo kāds ir mazāks, jo viņš pats ir lielāks – tas laikam ir viņa uzskats. Un viņš cenšas nomelnot katru. Acīs un aiz muguras.

Te viņš pēla strādnieku darbu. Izsmēja kur varēdams, nebija mierā ar padarīto daudzumu. Ja citādi nevarēja ko, vai nezināja nopelt – darīja to ar smīnu. Patiesi šis smīns bija viens no viņa labākiem ieročiem. Viņš smīnēja un otrs jutās neveikli, jutās vainīgs, nedrošs. Lai kā viņi to atmaskoja, neņēma par pilnu, smējās viņam aiz muguras, ienīda – šis smīns viņus tomēr valdīja, izdzina, turēja kā grožos. Un tas tam bija jāpanes, kas te gribēja strādāt.

Viņa to zināja. Viņai tas bija jāizlīdzina, cik iespējams. Viņa skatījās tiem tieši acīs, bija laipna, gribēja sasildīt, ļaut tiem aizmirst, labot pārestības. Viņa nevarēja to teikt vārdiem. Viņa to bija iemācījusies darīt ar savu personību. Viņa ļāva plūst kādam labam, mierinošam, kā mātes vai sievietes spēkam no sevis. Viņa vienmēr laikā nesa tēju un tā bija rūpīgi sagatavota, karsta, stipra, katram pēc viņa garšas, cepumi vienmēr svaigi, vienkārši, bet garšīgi. Viņa reti nesa veikalā pirktos biskvītus. Ja nevaļas dēļ tas bija dažreiz jādara, viņa iepildīja viņos kādu sagatavotu krēmu, ievārījumu, vai pārlēja tiem šokolādes kausējumu. Visur vajadzēja just viņas labvēlību, lai noturētu visu kaut cik līdzsvarā.

Un viņi to juta. Viņi uzsmaidīja un priecīgi salasījās šķūnī. Saņēma kūpošās tējas krūzītes no viņas rokām. Atpūtās. Dažreiz viņa palika tur visu tējas laiku. Bet vieglāk gandrīz bija, ja viņa palika brīdi un tad aizgāja. Citādi viņas un viņas vīra pretīgie raksturi varēja izpausties atkal ievainojoši. Vīrs ātri bija gatavs izteikt viņai ļaunas piezīmes un tad viss labais bija vējā. Viņa to juta, viņa arvien mēgināja aiziet īstā laikā.
Katram no tiem viņai bija kāda gluži personīga pieeja. Katram šķita, ka viņš no viņas saņem sevišķu gādību un tā tas arī bija.

Edijam tā bija viņa karstā, sevišķi karstā un rūgtā tēja. Pirmā rītā, kad viņš sāka darbu, bija ļoti mitrs, auksts laiks. Vējš rāva gar šķūņa sienu, kas bija ziemeļ pusē un kur vienmēr šķit mitrs. Edijs tur vienmēr zāģēja caurumus, lai piebūvētu klāt tur vistu ligzdas.

Kad viņa nāca ar tēju, viņa to ieraudzīja sīku, mazu, uzkrupušu, zilgani nosalušām rokām steidzīgi [..]atoties, viņa zināja, ka viņš ir saņēmis savu devu pamācību, aizrādījumu, neuzticības un neizprotamo smīnu. Viņa zināja — viņš jūtās kā izpērts.

Viņa tuvojās tam un uztvēra viņa skatu tieši un stingri, viņa neskatījās uz viņa degunu un vaigiem, kur bija dažas nejaukas bedres ādā, violeti pieziestas ar kādu medicīnu, viņa tās neredzēja, viņa skatījās viņam tieši acīs. “Labrīt,” viņa teica un mazliet smaidīja.
“Auksts,” viņš teica. Jā, bija auksts. Viņš viss trīcēja, sīkais vecais vīrelis. “Auksts –“
“Iedzeriet karstu tēju,” viņa sniedza viņam tēju un cepumus un vēl arvien skatījās viņa acīs un viņas skatā, kas bij drošs un tiešs, iešķīlās it kā slepena jautrība.
“Paldies. Tas derēs, tas derēs. Paldies.” Viņš viss atkusa, drebuļi viņu kratīja vēl vairāk, kad viņš sniedzās pēc tējas, bet tad viņš nomierinājās.

“Kā vīrs nesaprot, ka spēks nāk no prieka?” viņa aizejot domāja. “Kā Hitlers to zināja? Laikam arī Staļins –” Viņa juta, kā mazais nosalušais cilvēks pilniem malkiem atpūšas, pie karstās tējas.
Bet viņa pati jutās iztukšota, it kā viņa būtu atdevusi visu spēku raugoties strādnieka acīs, neredzot nejaukās rētas viņa sejā, neredzot viņa sīkumu, vecumu, pazemojumu. Pieejot pie viņa kā kapteinis pie matroža vētras laikā. Kur viņa lai ņem spēku? Viņa bija apmierināta, ka vecais dzēra tagad labsajūtā savu tēju, atguva siltumu un spēkus. Viņa bija apmierināta. Un tomēr vienu brīdi viņa it kā krita, krita tukšumā, pati tukša izsmelta.

Edijs viņu vienmēr sveicināja uzmanīgi. Salika skaidas kaudzē priekš viņas, pārcirta dažreiz tās ātri. Viņš pat nosarka, kad viņa nāca.
Edijam bija piederējusi viesnīca, vasarnieku mītne agrāk. Tā bija glīta atpūtas vieta. Bet kaut kādu iemeslu dēļ Edijs to bija pametis. Varbūt tā neatmaksājās.

11.I.60.

[[Negaidot no rīta atbrauca Imants un Jānis Šķiņķis. Meitenes un viņi visu dienu bija jūrā – zvejot. Tagad aizgāja uz vēžiem – (pronēt). Paps arī un kāds no Klārkiem. Jau nāk plkst. 12 naktī. Esmu nogurusi. Biju brīdi uz ceļa – brīnišķīga nakts – mēness, mākoņu svītras, sauss, dzidrs. Kā tas var būt, ka esmu piesieta? K sirds bij kā mana?…]]

Viņi aizgāja pronēt. Šorīt agri iebrauca Imants ar Jāni (Šķinķi). Bērni aizgāja zvejot, nodeguši melni kā iedzimtie. Zivs protams nevienas. Tagad, pāris stundas atpūtušies, aizbrauca uz proniem. Arī paps. Esmu viena. Visu dienu karsts un nogurums. Jācep kaut kas un jāvāra un virtuve kļūst tik neizturami karsta, bet man tur jābūt. Labi ka tagad esmu viena. Arī pusdienas laikā biju – p. aizbrauce uz Wyongu, Entrenci.

Rakstīju iepriekšējā lapas pusē. Jūtu ka man nemaz vēl nav jēgas, kā es gribu to vielu veidot. Man tas jāatrod. Ko īsti es gribu teikt? – Cilvēku vientulību, cilvēku lielo izsalkumu un – pieticību. Bet tas tad ir jāsaka. Jārāda. Un viena negausību, rijību. Saka citā veidā izsalkumu. Bet – kādēļ vienam jābūt tādam? Te tādēļ, ka tur tā bija. Bet vai to vajadzēja. Citādi citi neiznāk tādi, kā viņi bija. Viens ir svarīgs, kas dara citus izsalkušus. Cilvēki šķūnī. Tas it kā būtu labi teikts.

Plkst. nāk ½ 12 šo vēl nav.

Nevarēju atpūsties. Esmu nogurusi un neko citu labu darīt arī nevaru. Spēlēju – bet neesmu vingrinājusies un rokas smagas. Izgāju ārā uz mirkli, līdz ceļam. Mēness balta nakts, viegli mākoņu plīvuri šur tur debesīs. Zeme izkaltusi. Ceļš balts un sauss. Silts. Mazliet vējš.

Kādēļ esmu piesieta? Dzīva! Dzīva! Es vai iekliedzos. Dzīva šai skaistā naktī. Bet piesieta. Un kādēļ viņš nenāca? Viņš bija bija tāds pat kā es. Kādēļ viņš nenāca? Es to nevaru saprast.
Zinu zinu zinu – nav ceļa nav. Bet mēs jau nekur neiesim. Neko neņemsim sev. Kādēļ viņš nenāca tikai brīdi? Viņš bija izšķīries to darīt.
Kādēļ mani tā moca? Kādēļ es meklēju to kā nav? Un tomēr – ir, ir. Viņa acis bij visa dvēsele vien, viss sapnis vien. Cik reizes tās nepacēlās pretī runājot bez vārdu, saprotot visu.
O! Cik vientuļš viņš bija. Un kā viņš modās. Cik stipris tad bija.
Nieki un muļķības.
Viņa nav. Nav. Nav. Nav nekā. Nav bijis.
Kaut es nebūtu tik nogurusi. Man jāraksta. Bet es to nevaru.

Tik viegla nakts
Kā mākoņ strēle gaisos
Starp mēnesi un zvaigznēm
Balti plīvo
Tik viegla nakts
Kā putekļi no ceļa
Kas gulušies uz lapām
Balo mēnesnīcā
Tik viegla nakts
Kā smarža, kas
No zālēm sakaltušām
Un pie izslāpušā eikalipta plūst
Tik viegla nakts
Un sirds tik smaga,
kā akmens kas
Nav atšķēlies no klints,
Kā neizrakta smilts.
Kā dzelzim stīpots tilts.

12. janv.1960.

[[Jāizguļ aizkavēts miegs. Debess apmācas, varbūt lieti nāk – galva sāp un darbs darbs, sīkumi sīkumi neizbrienami. Paskaties uz debesīm un ej iekšā savā sprostā kā kurmis. Bet debesis ir tik zilas ar mākoņu aitiņām – tik solījumu pilnas. Apbedī un apbedī sevi. Domāju par K atkal bez gala. Gribu brīvdienas. Bērni laimīgi. Paps mierīgs. Tikai es gruzdu –]]

Man ir astoņpadsmit, viņam dividesmit – 
Ak, cik grūti dzīvi sagaidīt.
Vēl līdz 21 martam – 
Man ir 18 viņam 20...
Zemes pievilkšana spēks ir liels,
Liels ir saules spēks...
Mīlestības lielāks
Ak, šis spēks ir bezgalīgs
Laime ir tik liela
Visas malas sāp
Man ir 18, viņam 20
Ak, cik grūti dzīvi sagaidīt.

13.I. 60.

[[Bezgala gribu prom! Ja ne vairāk – tad brīvdienas. Nedēļu – mēnesi! Prom no viņa. Mati ceļas stāvus kad es iedomājos, ko es ar savu dzīvi esmu izdarījusi. Meli, lielība, dusmas – ko saņemu. Meli, gļēvulība – ko dodu. Nekādu jaunumu nav. Viss rit gludi. P. mierīgs. Inese mierīga. No K. ne vēsts. Šodien neticu tam. Un atkal ticu. Viss ķēdēs, ķēdēs, ķēdēs. Aizsūtīju Klauv. vēstuli.]]

Kas krustu noraida
Tas Viņam svešs
Nav tūkstoš gadu miera valstības
Šī pasaule ir smēdes ugunis
Tāds viņas uzdevums.
Kam lietas izkaltās? –
Nav zināt mums.
tik nojaust to, kad dzirkstis šķīst,
Mēs (tuvu Tam ar no Tā)
Kā rokā veseris
Un ceļa zizlis spožs
To prātā paturi
Un mirsti možs.

Jūrā bija bēgums.
Bailes no haizivīm. Citādi labi. Tagad vakars. Tīras drānas mugurā. Tas vienīgais šīs dienas komforts.
Bezgala gribu brīvdienu! Uz to man tiesības! Uz to man ir tiesības! Un pienākums pret sevi – tās ņemt.
Kad? Tikko zobi būs salaboti. Bet tas ilgi. Tūlīt nevar – Inesei nāks ciemiņi.

Tā tad – ciesties, ciesties! Un nedarīt nekā – jo ir brīdī tikai brītiņi, bet tiem ir bailes, kā akmens virsū. Es gribu brīvību. Lai man neguļ šis slogs virsū. Es to ilgāk nevaru panest. Viss darbs stāv uz vietas. Tikai daži panti skrien uz papīra, par kuriem nezinu – cik tur jēgas. Viņi ir tikpat patiesi kā tas dzejolis – nakts – par ko saņēmu atzinību no vairākiem.

Un mēs stāstīsim stāstus
Viens otram.
Sēdot uz kalna malas
Kur mākoņi tuvu. Sēdēsim – kaut vai milkbārā.
Stāstīsim atverot sirdis.
Nav stāstu,
Ir tikai dzīve.

Edijs izņēma spogulīti no virsvalka kabatas un apskatīja savas bedres sejā, kas bija pieziestas ar violeto ziedi. Tāš nebija nemaz labākas. Tās bija tikai saules apdeguma rētas. Jau trešo gadu nelabojās. Izskatījās pretīgi. Viņš bija teicis tagad — ka tie ir saules apdegumi. Gluži nevainīga lieta, kas katra, var gadīties. Līdz ar to tie kļuva glītāki. Nē — tie bija neglīti. Viņš nopētīja savu seju. Nebija nemaz tur rakstīts — 60 gadi. Jeb bija? Kādēļ lai nebūtu? Bet gribējās — lai nebūtu. Lai būtu dzīve, dzīve vien. Ne jau tieši jaunība. Viņai arī nebija jaunības. Ne pirmās. Viņai jau bērni skolās pie beigām. Jaunība bija kā drēbe, to varēja visādi valkāt. Apgriež otru pusi — valkāt atkal no jauna. Tad apgriezt vēl reiz, un tad pirmā puse vēl reiz šķita laba diezgan, kad reiz apgriež tā otrā puse bija valkāta ilgi. Viņam bija apgriezta tā šī trešā puse jaunības. Viņai bija — reiz apgriezta. Izskatījās — ka jauna. Drēbe — kā jauna. Un labāka. Viņam nebija nekāda daļa gar viņu. Tikai viņas plūstošais dzīvības spēks iededza kāri dzīvot. Pēdējās dienas viņš daudz domāja par Sonomu. Viņa viesnīca, kas bija jāpamet. Mežu izcirta tuvāk pie ezera un tur atklājās jaunas labākas vietas tūristiem. Sonoma palika par tālu un palika tukšā. Tā viņa 3 gadi tur tukšā stāvēja. Viņš to nevarēja pat pārdot. Tukšā — kā zārks. Kas ilgi vairs nebija sāpējis viņam sāpēja brīžam tagad — zaudēta jēga Sonomai un viņam. Nu — viņam nebija zaudēta jēga. Bija bērni un bērnu bērni. Un glīta mierīga māja, sieva tur rosīga un apmierināta. Un viņš pelnīja, kā vieglāk un tīkamāk bija pašam to darīt. Tas jau nebija nekāds smagais darbs. Viņš strādāja pie būvēm, sīko darbu, galdnieka darbu. Vai tas nebija labs darbs? Bija. Trakais saimnieks pats ievēroja viņu un respektēja viņu. Viņam bija vājās vietas viegli uzejamas. Vai viņš cilvēkus nepazina? Bet karsto tēju bez cukura — tādu, kādu to cienīja katrs labāks cilvēks — to viņa viņam pasniedza bez aprēķina, ko izspiest, ne tā ka viņš, saimnieks, sauca viņu par —–, tam bija aprēķins. Tēja bija dāvana viņam pašam. Un tādēļ, tādēļ viņam gribējās būt jaunākam, dzīvākam. Viņai bija pētošas acis, kas apskatīja katru. Lenam tās ātrāk pārslīdēja pāri, kā viņam, vecam vīram. Tāpēc ka Lens bija vienkāršs cilvēks. Viņš bija labāks. to viņas acis bija atradušas. Viņa novērtēja to dažreiz — viņa redzēja viņu bez gadu zīmēm — viņa to redzēja — Ediju dzīves jautis uzvarētāju, spirgtu, smejošu, humoristu, Sonomas īpašnieku, kas šo to zin no ļaudīm un manierēm.

Edijs iebāza spogulīti atpakaļ kabatā un ātri paķēra āmuru un naglas. Saimnieks nāca.

14.I.60.

[[Redzēju sapnī māmiņu – Biju Ķikuros (nezinu kas vēl tur bija) gaidījām viņu – pārbraucam no Rīgas. Skatījāmies vecā sienas pulkstenī. Tad es ieraudzīju kādu grīļojamies ārā. Viņa nāk! Viņa ienāca virtuvē un tur es saņēmu viņu cieši rokās. Viņa bija maza un veca, izmocīti neglīta. Agrāk pēc viņas sapnī bija nelaimes. Tagad jau kādu laiku tas tā nav. Šodien tikai – daudz darba. Nekā vairāk. Nekā vairāk.]]

Vistas (6) un zivis (3) un no dienas nekas nav palicis pāri. Tikai savilkta noguruša sirds. Biju arī Entrencē, pieteicos pie zobārsta, iepirkos pārtiku. Jo līdz parītam šis tas jāsagādā ja Graudiņi atbrauks. Nogurums no dienas. Un tas ir viss un tas ir viss. Kaut teikumu vajadzētu uzrakstīt. Bet kā?

Ronis smaidīja platu muļķīgu smaidu. Saimniece raudzījās viņa platajā smaidā un redzēja, ka viņam nebija zobu, kā vecim. Viņš bija nekopts, kā lācis no meža. Bet viņa acis bija ļoti, ļoti uzticīgas, tumši zilas, dzidras, spožas. Patiesi skaistas acis, kad viņa tā saturēja viņa skatu, lai viņš skatītos — tieši un mundri. Tāpat bija ar viņa augumu, tas ļodzījās, līgojās un izskatījās līks un plats un zems. Bet kad viņa nostājās viņam pretī un pacēla tējas krūzīti pret viņu un viņš vienu brīdi nezināja, kā to saņemt — viņš izstiepās taisns un bija garš, pat slaids. Varbūt bija kaut kur kāda sieviete, kas Roni varētu noturēt taisnu — viņa domīgi raudzījās viņā brīdi. Nē — tāda tomēr nevarēja būt, varbūt tāda, kas Roni redzētu taisnu un ar to pietiktu. Roņa acis bija skaidras kā bērnam un sunim. Un viņa būtne bija kaut kur starp tiem. Ronis bija ļoti neattīstīts. Viņa galvā liekas nenotika nekāda liela kustība. Viņš sekoja acīm — ko citi runāja, ko citi darīja, vai smēja, vai dusmojās, un pievienojās to smiekliem, vai nobijās un kļuva kluss.

Ronis pārprata saimnieces smaidu. Gribēja reizi domāt, spriest pats: saimniece noraugās uz viņu labvēlīgām acīm. Arī uz viņu. Viņam bija šķities — uz Kenu. Tagad arī — uz viņu. Patiesi — vai viņš nebija dzirdējis stāstus par — tādām sievietēm, kas aicina, iekāro, sauc, dod. Varbūt viņa neskatījās uz Kenu vairāk? Varbūt viņa skatījās uz viņu, Roni. Ronis smaidīja un bija drošāks un dzīvāks kā parasti. Saimniece pajokojās ar viņu, uzlielīja viņu. Kad viņa aizgāja, Ronis arvien vēl smaidīja. Viņš gribēja kaut ko teikt, vai prasīt Kenam, bet nevarēja sagudrot, kas sakāms, kā tas sakāms.

Beidzot viņš teica:

“Saimniece ir vēl jauna sieviete, Ken. Viņa prot skatīties.”

Kens pacēla pārsteigtas acis uz Roni. Viņš pat mazliet nosarka. Viņš bija apjucis un ļoti aizskarts. It kā kāds norautu viņa sejai ļoti nepieciešamu aizsegu, atrautu viņa kakta durvis, kur viņš bija viens, pilnīgi viens. Kā Ronis to spētu — tas bija gandrīz nesaprotami. Un kaut ko viņš satrieca, kaut ko notašķīja ar dubļiem. Viņš pēkšņi bija tā uztraukts, ka nolika tējas krūzīti uz kastes, lai tā nedrebētu rokā.

Viņš tomēr paskatījās uz Roni, raudzījās brīdi un viņa uztraukums atkāpās. Viņš atviegloti tikko jūtami pasmaidīja. Ronis skatījas kaut kur prom un arī smaidīja plati un muļķīgi un par kaut ko domāja. Ronis domāja par sevi, ne par viņu, Kenu. Kens paņēma atkal un iztukšoja savu tējas krūzīti. Viņš neskatījās uz Roni. Ronis bija muļķis un patreiz — par daudz. Bet tad viņa acis kļuva domīgas. Kā viņš varēja būt tik drošs?… Ka Ronim nav kāda taisnība? — Viņš kaunējās pats, to domājot un tomēr — domāja to.

“Vai tev tā liekas, Ken?” Ronis aizņemts no sava atklājuma jautāja.

“Tu esi jaus, tev tas nav jāprasa man, kas tur ir, kas nav,” Kens atteica, piecēlās un sniedzās pēc āmura. Patiesi vēl varētu sēdēt brīdi. Bet viņš nevarēja. Viņš nevēlējās runāt ar Roni. Par to. Ne par to.

Pusdienas laikā Kens vilcinājās brīdi noliekot darba rīkus un slepus vērojot Roni. Viņi gāja katrs savu reizi pēc tējas ūdens pusdienām. Gandrīz arvien — katrs savu reizi. Bija tomēr kāda reize, kad Kens bija aizgājis divi reizes pēc kārtas. Un kāda reize — kad viņš bija laidis Roni aiziet. Šai viņa iešanai vai neiešanai tomēr bija kāda lielāka nozīme. Bija reizes, kad viņam vajadzēja iet, viņa kārta vai nē, un bija reizes, kad viņš iešanu varēja dot Ronim. Ar to Ronim parādīt — ka šai iešanai nebija nekādas nozīmes.

Redzot, ka Ronis saglauž matus, Kens kavējās vēl pie saviem darba rīkiem. Un Ronis gāja pēc tējas.

Kens aizsmēķēja un gaidīja, vairāk gaidīja kā citreiz Roni ar tēju.

Ronis nāca diezgan drīz. Viņš nāca laicīgi.

15.I.60.

[[Šīs dienas avīzē lasāmi ziņojumi par studentu eksāmenu rezultātiem. Inese nolikusi vācu, franču ar uzslavu un psicholoģiju ar uzslavu. Angļu val. rez. būs pirmdien. Inese ļoti apmierināta. Franču val. ir 6. no visiem. Šodien sāp sirds (fiziski) esmu nogursi un piekususi no papa personas. Nožēlojami man šķiet tie brīži, kad viņš bērnu dēļ pūlas būt labs, omulīgs. Viņš ir briesmīgs arī tad – rupjš muldoņa. Bezcerīgi.]]

Inese laimīgi nolikusi vācu, franču un psicholoģiju – pēdējos abus ar uzslavu. Šodien tas avīzē. Pirmdien būs angļu val. eks. rezultāti. Cerams labi.

Esmu nogurusi. Sirds sāp. Nevaru uzrakstīt protams neko. Nevajadzētu iet uz kino. Too late now! Kaut nebūtu noguruma – fiziskā. Tagad naktī miers, varētu ko darīt. Bet nevaru. Esmu augšā no agra rīta un garajā dienā ir bijis tik daudz steigas. Galvenais tieši šī – steiga, sasniegšana. Ar Dievu šī diena. Ar Dievu!

Tik ir kā atvadīties
Tik ir kā redzēt citu prieku,
Kaut arī tas mans prieks
Tomēr – tas nesavtīgs prieks.
Tas savtīgais, tuvais prieks man tāls.
Ardievu šī diena
Ardievu.
Sīkumos apraktā
Pienākumos zaudētā
Pacietībā nomērdētā.
Ardievu, 
Citiem dotā.
Varbūt tā iegūta? Ha – ha –
Ne zīmes no prieka
Savtīgā
Kas silda un baro
Tik svešā sejā zibošs smaids
Ne velti iets.
Ardievu šī diena 
Kāda bagātība tomēr bij viņā!

16. I.60.

[[Vēstule no Aula kdzes un Rutas Atvasaras – Canberā. Aicina sūtīt ziņas par sevi un dzejas. Vēstule nokavējusies. Nevarēšu neko lielu. Bērni vēžo. Biju jūrā. Viņi arī visi, visu dienu. Naidojos ar P. par to ka bij jāsēd slapjā peldkostīmā mašīnā, kamēr viņš ‘šopē. Mana dzīve – monstroza. Vienīgais ko varētu man dot – brīvdienas un laimes nieku.]]

Austra, Imants, Jānis atbrauca no rīta. Meitenes vēl gulēja. Inesei vakar sāpēja galva un viņa mocījās visu nakti ar bezmiegu. Par daudz satraukumu. Šorīt atstāju lai guļ – un tā ciemiņi jau atbrauca. Bet labi ka nav mammas līdz. Arī es esmu nestipra, šorīt sāpēja sirds olas tīrot. Tagad labi. Bērni prom uz Wayongu uz Entrenci jūru, ezeru u.tt. Vakarā laikam proni.
[Photo: Inese, Jānis (Johnny), Austra]

Man vieglāk ka tikai jaunie. Nav pusdienas jāsteidz dienā un ar tādu uztraukumu, kā tad ja mamma runātu blakus, kaut gan es labprāt izdzertu ar viņu glāzi vīna un papļāpātu, kā biju nodomājusi. Tikai fizisko spēku nav daudz un visi ciemiņu saņemšanas darbi vēl vairāk nospiež.
Tagad – mazliet miers. Bērni tik laimīgi. Ko varu gribēt?
Gribu tomēr – sev patstāvību, mieru.
Un arī mazliet laimes.

Bijām jūrā. Atpakaļ (pirmo reizi) braucu slapjajā peldkostīmā – domāju – nu kas tur – aizskries līdz mājai. Tad paps sāka iepirkties, tad nest zaļumus u.tt. Protams – viņam tas bija vajadzīgs. Bet vai viņš nevarēja teikt lai pārģērbjos, mājās tūlīt nebrauks. Es jau to neģērbšanos darīju viņa dēļ, lai ātrāk. Bet nekad, nekad, nekur, neko nevajaga darīt viņa dēļ uz sava rēķina. Viņš nekā nezina, nejūt nesaprot. Es esmu tagad tā ļaunā, ka dusmojos. Tas – ka otrs iespiests slapjš mašīnā var tupēt kā suns stundu – tas nav nekas. Tas ir normāli. Ar cilvēku – tas nebūtu normāli. Un es reiz gribētu būt cilvēka tuvumā.

Par vēlu to vēlēties. Bet – tad mazākais – nebūt pie šī monstra kurš nekad nav spējīgs kaut ko saprast – kā otram ir. Kas nekad nesaprot – ka karstā virtuvē man grūti, ka lielos viļņos man grūti, ka notīrīt citu darbu vidū 6 vistas, man grūti. – Man grūti tādēļ, ka esmu tikai cilvēks ar cilvēciskiem spēkiem un tie man ir galā.
Viņš to nesaprot – jo viņam nav grūti tur kur man – viņš tur nestrādā, tur viņš nejūt, sieviete viņš nav u.tt.
Iedomāties un mazliet redzēt otra viedokli – tādas spējas viņam nav ne visprimitīvākās.
Kur lai es bēgu?

Vēstule no Canberas, Ruta Atvasara. Lai sūtu ziņas, lai sūtu dzejas. Tas jau nebūtu slikti. Bet vēstule nokavējusies. Kaut kas vēl jāpamēģina darīt.

Beidzot man laikam jāpadodas.
Mīļais, labais cilvēk, kādēļ?
Kādēļ Tu aplaupīji sevi un mani.
Tu aplaupīji sevi arī. Es to zinu.
Cilvēk, cilvēk!
Varbūt tā bija acu apmānīšana.

 17.1.60.

[[Karsta diena. Laba jūra. Bērni priecīgi. Bet – uzbruku viņiem no rīta, kad zēni sagāja guļamistabā un turpat Dzidras klātbūtnē abās gultās (kā charming prinči) skūpstīšanās gāja vaļā. Jo istabā un 2 pāri – neatgādināja to jauko pasaku. Puikas nobijās. Līdz pat beigām, nupat ½ 11 aizbr., tie neatguva īstu labsajūtu. Bet – nekas.]]

18.1.60.

[[Izņēma augšējos dzerokļus. Pēc mēneša dabūšu protēzi. Ļoti labs ārsts, izstrādāja bez mazākām sāpēm. Ja tādi būtu visi zobārsti – man būtu vēl citādi zobi. P. bija pie K. stādot cornus. Esot nobarojies. Savādi to dzirdēt. Bet ziņas no tās izdevniecības 100% pārspīlētas. Kaut viņš vēl neatbrauktu vienu mēnesi. Man jāieskatās viņā. Es gribu zināt, salīdzināt minējumus ar īstenību. Fiziski nogurusi šodien, doktors uzmundrināja.]]

19.I.60.

[[Apmākusies diena. Meitenes gāja uz pastu, staigāt, un ogot. Aizgāja 9 gulēt. Māja klusa. Bet es nevaru neko citu (ne spēlēt, ne mašīnu rakstīt) tikai klusēt. Dzejot neveicas. Nogurums un tukšums – klusums pēc nāves? Nav gluži tā. Bet laikam jau jāmirst kādai illūzijai. Vai tā vairs nav, kas bija 3 mēn. atpakaļ? Vai tas bija? – Bija. Bet varbūt ne tas īstenībā, kas manās iedomās. Tātad – nav bijis.]]

Visi guļ. Mājā miers. Circenis dzied. Fridž rūc. Un rūc man ausīs – kā circeņi un fridž.
Moku ārā dzejoļus, tas ir – tos dzejoļus (vai dzejojumus) kas vakaros izplūduši no spalvas viegli līdz ar atvadām no šīs grāmatas, ņēmu un mēģināju ‘apstrādāt’. Rūpīgāk izvēloties vārdus un vairāk mēģinot izteikt to ko vēlos.

Dienas aiziet darbā, šovakar pirmo reizi pēc ilgāka laika, ir notīrītas vakara olas (izņemot 2 k. mazgājamo). P. atkal vakar bija pie K. Tam esot briesmīgi netīras olas. Pats esot nobarojies resns. Ar nopūtu jāapzīmogo nāves spriedums. Soda izpildīšana – jāatliek.
Jāiet man gulēt.

Bērni aizgāja uz pastu, tad staigāt, tad ogot – noguruši. Cerams tūlīt aizmigs (plkst. tikai pāri 9) vakar viņi bija augšā līdz ½ 12.

Inese bāla un saēsta – no kādas man nezināmas uguns. Vai tur nav daļa – naida ar p.? Pēc tās reizes viņa nav atlabusi. Bet pirms tam, kad viņa atbrauca, viņa neizskatījās tik skumji. Šodien man pirmā diena bez zobiem – tikai priekšējie kā pelei vai raganai.
Esmu nogurusi.

Interesanti – kādi tie mani dzejoļi būtu citu vērtējumā? Viņi ir radušies tā, kā tas atzinību ieguvušais – nakts, bet ritmos ne tik stingri. Domā arī ne tik kodolīgi.

Vasaras nakts

Naktī gaiša 
Tik mana istaba. 
Lietas man uzsmaida
Man jāstāv klusu,
Kā viņas
Lai nemodinātu gulētājus
Un sabiedrojoties ar lietām es ieeju kādā valstībā
Un tā ir atpūta maiga.
Uz klavierēm
divas meiteņu cepures
Baltas
Ar zaļu sarkanu lentu 
Sarkanā sargā un silda
Zaļā dzied
Tādas ir arī meitenes
Sarkanai – 
Karstas ciešanas
Zaļai – 
Auksts prieks.

20.I.60

[[Tikko plīsu dusmās – Nogurusi pēc garā dienas darba – tikko turos kājās. Vakariņas paēstas beidzot – nu būs miers: Radio iet kā lokomotīve. Svilp un šņāc un beidzot klāt bļauj par sacīkstēm. Izslēdzu – viņš ieslēdz. Eju ārā – nav mēneša, tumsā bīstami iet. Nāku atpakaļ un ciešu. Smīns, ņirgāšanās. Inese jokojot pusdienā zīmēja velniņu – tas esot viņas portrets – P. teica. Šodien aizsūtīju Rutai Atvasarai vēstuli un 10 dzejoļu.]]

Beidzot klusums – ļaunums aizgāja gulēt. Kaucināja radio tā, ka muku ārā no mājas. Bet mēneša nav, tumsā nezin kam var uzkāpt – nevaru nekur iet. Jānāk atpakaļ un jācieš troksnis piepūlot sevi tālāk.
Viņš ņirdz, ņirdz, kā ļauns dzīvnieks.
Kas gan viņš ir – nelaimīgākais bubulis.
Šodien pie pusd. Inese jokojoties uztriepa velniņu uz avīzes ar Dzidras krāsām, kas turpat bija uz galda. P. teica tā esot viņas pašportreja. Inese jautri iesaucās: „Vai ir līdzība?” Viņa neiztaisa neko par viņu.
Kam velns esot iekšā – tas esot pagalam, p. vēl teica. Inese necēla ne ausu.

Vakar pārspriedu ar Dzidru par Ineses draugiem. Dzidrai ir savs ķēriens cilvēku pazīšanā un viņa šo to redz un atšifrē pareizi. Viņa baidās no tā – ka Inese par daudz pieķeras Imantam un tas sāk izcelt spuras.

Austra pēc mana sprieduma, runā tomēr par daudz. Maļ bez apstājas. Kā nepiekūst un kad laiks domāt? Bet nu šodien, jau viņas mēģina arī lasīt. Bet gan tikai – mēģina. Visu laiku jārunā. Nu brīvdienas jau ir. Bet viņas varētu arī vairāk strādāt un mazāk runāt, ja nebūtu tik liela, iedzimta runāšanas kāre tam mazam. Mazliet derētu pievaldīties.

Vakar uzrakstītais ‘dzejolis’ man patīk
Domā – tā ir dzeja.
Vārdos – arī nekas nerunā pretī dzejai.
Izteiksmē – tāpat.
Ritmos – to es nezinu.

Un kad beidzoties dienai
Man atnāk brīvais brīdis
Es eju tam pretī
Izplēstām rokām, atvērtu sirdi
Un nezinu – ko es saņemu, kam eju pretī
Es meklēju – kur un kas
ir tas, pie kā man jāiet – atplēstām
rokām?

Nogurums ir visu apklājis kā ar vieglu miglu. Viss ko gaidu – ir mierinājums. Siltums. Bet – kur to atrast? Tukšums. Vientulība ir. Un vēl kas ļaunāks, tas kas svešs man un kam sveša es, tas kas nīst mani un ko nīstu es, tas, ko es neesmu sapratusi un kā man nevajag, kas mani aptur uz vietas un neceļ, neielīksmo, nesilda nekādā veidā, kas man nedod spēku, bet ņem, kas mani nenomierina, bet ārda – kas man jācieš un jācieš un jāpacieš – tas ir klāt. Un tas man jācieš klusi, pacietīgi dienu dienā.

Nu tagad beidzot ir durvis ciet.

Bet manas acis arī krīt ciet.

Jāiet gulēt. Nogurums nemazinās, lai gan ir ‘holidejas’. Cepu un vāru esmu kājās no agra rīta.

Nu pāris dienas pārrakstīju uz mašīnas tos dzejoļus, laboju, svītroju, kļūdījos. Daži izsaka to, ko domāju un tie patīk labāk, citi mazāk. Jo ātrāk izdevies ko fiksēt, uzrakstīt, jo mazāk kāds dzejolis jālabo – jo tuvāks viņš ir tam ko gribēju teikt. Un tas ir ar tiem brīvākiem dzejoļiem.
Tie kas vairāk sabūvēti formā – ja tas kaut kā izdevies (ne pārāk māksloti) tie paliek tāpat tuvi arī pēc īstas pārstrādāšanas.

Atvasarai šodien nosūtīju 10 dzej.

6 Prelūdes

1. Sviežu vārdu
2. Ceļa nav. Nav kur iet
3. Ieplaisājusi fibro siena
4. Tik viegla nakts
5. Ikdiena līst kā migla
6. Kā šai dienai vietu

Trokšņainā vilcienā (triolets)
Divas lidmašīnas
Kur saule rietos lec
Lietus dziesmiņa bērniem
Jāiet prom no šīs dienas
Jāpamet apziņa, gaisma
Jāiemieg, jāpārtrauc dzīvot
Tomēr – tā sava daļa dzīvā
Siltumā būt vēl
Savā siltumā šūpoties
Savā sirdspukstu gaitā
Kas strādā kā motors
Pārguris bieži
Aizmirstībā grimstot
Var satikt dīvainu dzīvi – 
Var dzīvot sapņos
Dažreiz šī dzīve skaista
Biežāk gan smaga tāpat
Kā īstenība.

Pie kā es gribu pakavēties,
Pametot dienu?
Ko paņemt rokās?
Bērni runā – veseli. Ko vairāk
Tur man gribēt?
Netraucēt tos viņu dzīvē, kad
Tie laimīgi
Šovakar – man nav tur ko darīt
Viņš? – viņš aizgriezies
Noslēpies, atteicies.
Neko tur nevaru savākt
Kam teikt man – labu nakti
Un ņemt un dot to darot?

21.I.60.

[[Tik lielu pļāpu, kā Austra, es savā mūžā neesmu redzējusi. Varbūt tikai viņas māti – bet to redzēju tikai 1 dienu. Šī meitene neapklust ne uz vienu brīdi. Es viņu nevarētu ciest tuvumā ne cik ilgi. Man mazliet žēl Ineses, ka nav jau viņai draugu ko izvēlēties. Labi ka tā meitene sirsnīga. Bet daudz runāt arvien ir arī tukša rakstura pazīme. Nu cerēsim labāko. Man vairāk bažu par Im. un Inesi. Mīlestība neļaujas ka to iztaisa par izpriecu, un tie bērni nezin vai citu ko varēs vairs izvest. Bet cerēsim.]]

[Photo: Austra, Inese, Dzidra]

Aprunājām ar Dzidru Inesi un Austru, par lielo runāšanu – Dzidra izgāja ķēķī, kur viņas patreiz runāja un sasāpināja visu un Inesei galvu: teica kaut ko – ka viņām nav tik daudz jārunā. To nevajadzēja teikt. Tas iznāk tā, ka tiem nabaga bērniem nav nekur brīvības. Bet – viņu runāšana man patiesi lika bēdāties Ineses dēļ – kā var tik daudz runāt! Kā var tik neapklustoši – vārīties? Bet viņiem brīvdienas un viņiem jābūt brīviem. Nabaga Inese! Es viņai sagādāju galvas sāpes ne vienreiz vien. Mīļā Incīte! Nu ko lai es daru? Es par daudz domāju lai viss viņai būtu labi – arī draugi perfekti, un tā pārcenšos! Kā es gribētu lai tas nav noticis ka Dzidra to teica un ka viņas tagad visas klusas. Bet – būs jau labi. Jābūt labi. Beigu beigās – man jau arī no sava sprieduma nav tik ļoti jānobīstas. Mans spriedums bija – ka tas Mazais ir viens neciešams tarkšķis, un tā es domāju. Es domāju arī, ka viņš būtu viens daudz ‘feināks’ meitēns, ja viņš savu mēlīti mazliet varētu pievaldīt.

Biju Wyongā. Jutos kaut kā labi, baltajā blūzē. Skatījos cilvēkos brīvu skatu. Vēstules nebija. Vajadzēja būt no Klauverta un tā kā arī no Sarmas. Bet viņš jau maz raksta. Nav arī man ko rakstīt. Domāju par K. vairāk kā citreiz pēdējā laikā. Tas ir – domāju atkal. Par ko lai domā? Jāredz kā citi dzīvo un pašam jābūt beigtam. Kā tas gan lai ir un kā lai to iztur? Varbūt tāpēc Inesei par daudz sāku līdzi uztraukties, ka esmu nemierīga pati. Domāju – ka tik viņai būtu labi un redzu visur briesmas. Pat draugos. Ak – mazā Austriņa – viņa gan nevar justies labi patreiz. Un es nevaru tādēļ labi justies, ka liku viņām slikti justies.

Austrai bija grūti un man bija grūti un Inesei bija grūti. „No viena viegla vārda nāk viss smagums.” Rainis teica. Un tas ir taisnība. Nevajadzēja viegli izteikties. Bet es tā domāju. Un vēl tagad tā domāju. Tikai žēl – ka to uzzinot tādā veidā šī domāšana nevienam laba nenes tikai ļaunu. Es tik ļoti šodien ilgojos viņu jautrās pļāpāšanas, kad viņām tā neveicās. Bet vēl līdz vakaram tās itkā nav. Un man liekas jaukas jušanās vietu ir ieņēmusi izlikšanās, maskēta laipnība, jautrība. Tā sevišķi ieviešas ar Papu, jo viņš tik pārspīlēti ‘joko’. Bet kaut kā jau visam jāpāriet.

Lietus līst. Mitrums. Lēnums. Skumīgums. Bet es kaut kā pēdējās dienas varu veikt savus darbus labāk. Šodien pat traukus viena pati mazgāju. (Agri piecēlos.) Jūtos atkal stiprāka. Vienu laiku biju galīgi pagalam. Iemeslu šai maiņai nezinu, darba tagad vairāk, ar ēdienu gatavošanu vairāk, kā kad paši vien. Bet kaut kā sāk ieiet ritmā kā tas viss notiek un paps nekliedz un tas ir par iemeslu lielam atvieglojumam. Varbūt tas ir viss? Arī toreiz, kad strādnieki te bija, es nopūlējos ar tējas vārīšanu un kūku cepšanu un tomēr jutos spirgtāka nekā tad, kad viss iet nekārtīgi, bez noteikta laika, un ar kliegšanu, lamām un uztraukumiem naida dēļ. Tiešām – varbūt viss tikai tas naids kas sagandē veselību. Un kārtības trūkums dienā. Tagad tomēr vairāk laba, jautra gara stāvokļa, izņemot vakar vakaru un šorīt, kad bij kaut kas pasmags jāpārvar.

Neiešu nekur nākošo mēnesi – esmu tagad tā izlēmusi. Gribēju nopietni kādas dienas pazust kaut kur, bet Inesei būs par grūtu. Un viņai jāmācās, man jābūt mājās. Kaut tik mieru un kārtību varētu ieturēt. Bet sāksies jau ālēšanās. Tā mazākais es mēģināšu neteikt ne vārda. Redzams skaidri, cik ļoti no svara ir neuztraukties trakajā naidā, kad dienām tad jāstaigā kā pa murgiem.

Patreiz sirdī sāk vilkt sāpe. Bet tas var būt no mitrā laika. Jau sen gaidīju – turos vēl labi. Miegs nāk. Kā es vakaros mocos ar nogurumu. Tagad pāri 10, varbūt tuvu pie 11, un piecēlos 1/2 6. – 18 stundas, tikai pa reizei miers, sēdēšana pa brīžam pie grāmatas.

Kas man ko teikt šai dienai atvadām?                         
Šis brīdis gandrīz vienīgais,
Kad vaigu vaigā skatu to.
Un brīdis šis ir – pēdējais.
Jau gaismu izdzēst nākas,
Izdzēst dienu.
Kas man ko viņai teikt?
Tā mani nesa, bij zaļš un ziedošs ārs,
Ko neredzēju.
Pat līdz vārtiem nebij laika iet.
Par visu šai dienā pateicos, par
Visu ko – tas bij, par to, kas patiesi te bij.
Un pateicos par to, kas nebij:
Par sajūtu, ka viņš ir tuvu.
Par sajūtu, ka viņš vēl vienmēr tuvu,
Par to, ka bijīgi vēl uzlūkoju zīmi,
Kas, viņa atstāta, par viņa mīlu runā.

Vai tik grūti būtu 
No tevis atvadīties?
Kā ir man atvadīties
Tava sapņa?

Kāds dzied pār mani
Klusumā un skaņās
Kā sīkšana
Un čīkstēšana
No kukaiņu, no odu
Spārniem
No cikādēm
Un sienāžiem...

Tur nakts ar san
Ar savu sanēšanu
Un mani tur
Lai neaizeju
(Lai nepametu)
Tava sapņa –
Jo kāds tas manī skan           
Skan ar savu skanēšanu.

22.I.60

[[Lietaina diena. Bērni (3) tomēr bija līdz pastam. Pēc vakardienas nepatikšanām (Dzidra iegāja virtuvē pie Austras un Ineses un pateica, ka es āzējos par viņu runāšanu. Un vēl – ka viņš pļāpājot kā Tūngabijas vecenes) šodien viss pāriet izlikšanās plāksnē. Kaut kas nebrīvs, mākslots, aiz matiem savilkta laipnība un joki. Ļoti žēl – bet tā iznāca. Pievakarē mazliet viss labojās ar sarunām par Austras interesi jurisprudencē. Jūtu K tuvumu.]]

Laba diena. Bērni laimīgi. Saprašanās laba. Es Austrai teicu, ka viņai acī iešķīlās uguntiņa tai brīdī, kad viņai bij jāpamet skaidrošana man (par stipendij.), jo viņa redzēja, ka nevarēs man to ieskaidrot. Tā sākām pārrunāt visu, un viss izlīdzinājās. Viņa sapņo par aizstāvja amatu tiesā, tas ir – tikai sapņo, jo studē ko citu. Tad es viņas lielo runāšanu varu attaisnot ar tādu izteikšanās tieksmi.

Gulēt jāiet. Visi guļ. Nevaru traucēt. Bērni rītu brauc uz Sidn. Inese un Austra.

Nezinu – vai laiks nav visu izpostījis – bet es vēl sapņoju par K. Un tas man dod kādu mierinājumu. Kaut kā – garīgais paliek un tas, ko varētu saukt par fizisko tuvumu, ķermenim pievilkšanās spēku – tas it kā sāk zust. Es nezinu vairs, par ko domāju, vai tik par ko iedomātu vai to – kas viņš bija, ar visām vājībām, bez izskaistinājumiem.

23.1.60.

[[Pārpratumi izlīdzinājušies. Šī viena no šīs nedēļas labākām dienām sadzīvē ar bērniem un Austru. Bijām visi 5 uz kino. Mazas filmas. Bet 1 par jaunatni. Vai tas nav galvenais, kas patreiz jaunatnē tiek pārprasts – tas ir, viņi pārprot – ka mīlestība var būt laime vai sāpes, bet ne izprieca. Atteikties nav grūti, ja var paturēt mīlestību, tas ir, atteikties no tā, ko var saukt par prieku. Nevajag pieskārties, laime ir arī bez tā. Brīnišķīga laime. Bet tagad to nedara – atteikšanās. Mans patvērums vēl ir K.]]

24.I.60.

[[Austra ar Inesi aizbrauca uz Sidneju. Inesei bij dusmas sejā, kad gribēju lai viņa brauc jau pirmdien mājās. Viņa bija it kā padevusies un likās mierīgi – bet tad atkal zibšņoja. Viņa kāro prieka mazliet par daudz. Labāk būtu sev vairāk aizliegt. Vai viņi grib to mācīties – atrast lielāku laimi mazākā tuvumā? P. ar Dz. bij jūrā. Es nē – menstruāc. (regulāri atkārtojas pēc 2 mēn. pārtr. pirms ziemsv.), tukša, mierīga svētdiena. Plosos. Rakstu dzeju K.]]

Viņš dzīvs un silts
Jau bija manās rokās
Tavs smaids
Un skati degošie,
Kas laistījās kā plūstošs dzintars
Dažbrīd un
Citreiz dzirkstis šķīlās
Melnā opālā
Tad dzirdēju
Kā nopūtā tev cēlās krūtis
Un rokas tvērās vārtos
Atbalstam
Kad laime bij par smagu
Tavos plecos
Un seja slīga roku atbalstā
Tu atdzimi kā jauns
Kā Dievs tu taisni slējies
Tu apzinājies jaunu spēku, tiesības
Tu kļuvi dievs
Tu dziedāji un smējies
Tev uzvaras un cīņas spēki meklējās.
No maigas nakts
Pret debesīm tu vēries
Un debess atblāzmā tev nobālēja vaigs –
Tas mākoņu un zvaigžņu ēnās
Bezgala maigs
Bij krusts
Bet viņa gaisma palsā
Bij pārāka par zemes ugunīm
Un pavēle bij nelokami barga
– Tev laimes jāatsakās, jāatsakās bij! –
Tās laimes kas kā
Roze vārga
Kas mulsina un iemigt liek
Kas pārāk šūpo, pārāk lolo
Un kam beidzot naktī iet
No dienas prom un pienākuma
Līdz tikai pelnu daļa tiek.

Viss dzīvs un silts
Jau bij man rokās.
Tā nama durvis vēru es
Kur vientulīgs tavs gars viens mājo
Kur klūpot cīnās,
Karsti sauc
Pēc otra, maigās līdzdalības.
Šīs durvis atvērt nav ļauts
Tās atvērs tikai Tas
Kas krustus
Un zvaigžņu gaismu
Tumsā šķeļ.

Bet bezgalīga laime triekties
Pret durvīm tām
Un nojaust ka tavs gars
Tur vientulīgs viens mājo.

Tik garu dzejīgu penteri uzrakstīju pirmo reiz. Gandrīz liekas, ka es tā varu izteikt to, ko gribu. Jāvingrinās – varbūt tiešām to varēšu. Bet ko ar tādu varētu darīt? Kādreiz Sarma rakstīja – būtu labāk, lielāka māksla – dzejot. Tagad viņš vairāk reizes ir bēdājies (avīzē), ka taisni prozaistu – epiķu mums trūkstot, lirika vēl esot. Agrāk viņš it kā otrādi teica. Vispār, šķiet, viņš izsakās pretrunīgi. Viņa atsūtītajā grāmatā ir stāsts ‘Draudzība’, tur gandrīz burtiski varu saklausīt savu vēstuļu valodu. Toreiz, kad runājām vēstulēs par draudzību – viņš teica, ka viņš draudzību nepazīst, viņam nekad nav bijis īstu draugu, viņš nevar sevi atvērt otram cilvēkam u.tt. Tagad viņš tur lieliski apdzied draudzību. Tā jau man šķita, ka savus vārdus redzēšu te un tur viņa darbos, jau sen gribēju vēstules atprasīt. Viņš pats jau ir teicis, pat prasījis – vai romanu var no tām taisīt. Tas mani kaitina.

— Spender

Yet those we lose, we learn
With singleness to love;
Regret stronger than passion holds
Her the times remove:
All those past doubts of life, her death
One happiness does prove

Better in death to know
The happiness we lose
Than die in life in meaningless
Misery of those
Who lie beside chosen
Companions they never chose.

25.1.60.

[[Inese pārbrauca – viss labi. Šodien bija laikam šīgada karstākā diena. Baidījos, kā viņai Sidnejā iet. Labi. Biju līdz Wyongā. P. aizbrauca pēc olām. Kad viņš pie K, man liekas – es pati tur būtu. Varbūt, nejauši pieminot, tur ir kaut kas no manis. Un – to es vēlos. Es neprasu neko, mazākais ne tūlīt. Viss tikpat svarīgs, ko nejauši piemin. Nekas nav padarīts – bet biju cilvēkos atkal brīva, nenospiesta – tāda esmu arvien pēdējā laikā. Vēl tas ir K iespaids. Un citiem varu smaidīt.]]

26.I.60.

[[Vakar 6 vistas beigtas, šodien ap 50. Karstums tātad pieņemas. Bēdīgi redzēt nabaga kustoņu mokas. Vai par to mūs netiesās? Vainīgs ir cilvēks! Esmu priecīga, ka izturu karstumu samērā labi. Kad sirds sāk drebēt, dzeru karstu tēju. Vēstule no Rut. Atvasaras. Prasa pēc datiem. Traki vai –? Esmu sieviete vecumā, kad gadus slēpj! Un kāda velna viņiem zināt par rakstnieku ko citu, nekā viņi raksta? Piederu K, un tas dod spēku un prieku dzīvot. K.]]

Vakar un šodien ārkārtīgs karstums. Vakar biju Wyongā. Veikalos iekšā nekas, bet uz ielas viss kūst. Izmainīju £15 čeku aptiekā. Iepirkos Fair Fūdā. Vienreiz tur man bij gaidīšana līdz 5. Nezinot, ko ar kasti darīt. Iepriekš. reizi kafijas malšana, vakar atkal gaidīšana. Kafiju iemācīja malt. Labi smaržo. Smaržo labāk vēl kā garšo.

Vakar atkal dabūju gaidīt, teicu Dzidrai, ka priekš manis tur būs jāierīko koffēi loundžs. Pēc K. ar es paskatījos, pētot, meklējot, pateicoties. Cilvēki ir izsalkuši. Varu to pašu apgalvot. Izsalkuši līdz ļoti lielam jūtīgumam. Vakar bija liela nopietnība, kuru nevar acumirklī lauzt un tad nevar vēlāk. !? bij K. Labi to zināt, kas tur vienu brīdi notiek. Apmēram zināt. Pa daļai būt tur. Vakar no karstuma vai, sabojājās kaut kas mašīnai. Šodien aizbrauca, aizveda labot. Vakar 6 vistas pagalam, nezin kā būs šodien. Kaut kas traks. Jāiet olas ņemt – bet nevar pakustēt. Un nekustot vēl grūtāk. Sveša tuvums atgādina vēl vairāk veco. Saprotu, ka kāds var meklēt jaunu mīlestību, lai izjustu vairāk veco. Līdz to beidzot jaunajā pazaudē. Vecais iesūcas jaunajā. Varbūt arī var būt otrādi, jaunais var iesūkties vecajā. Bet mazāk ticami.

Karstums

It kā saule tuvotos mums pati
Un tās maigums tad –
Drausmu pilna nāve

Vai tā mīlā mirst
Tie kas raduši tik sapņos mīlēt
Mīla bijusi tiem tik mūzika
Un dievu seja?

Diena briesmīga
Kā pastarstunda elpo
Lapas sadeg zaros
Saknes karstā zemē.

Bet kas tas pret to
Kā putnu kakli griežas
Lokos briesmīgos ar nāvi cīņā
Līdz tie uzvarēti krīt

Sārtās sekstes
Violetas kļūst un melnas
Netīrumu piepērtas ir baltās spalvas
Bet miers – šķiet labs.

Diena briesmīga
Kā pastarstunda dvašo
It kā saulē dotos mēs
Sadegot kā odi eļļā.

Vai tā sadeg tie
Kas negausīgā mīlā
Krīt viens otra rokās, atrodot tur
Nāvi?
 
Malku karstas tējas
Sniedzu tev
Pateicīgas acis
Gūstu sev.
Deinas iet tā raiti
Laimes pilnas aust.
Vakari nāk zili
Mierā snaust.
Malku karstas tējas
Tu man izlūdzies
Malku karstas tējas
Vāru es. 
Un nav nekā lielāka par to
Mazliet būt tev klāt
Kad tu bailēs cīnies. 
Atvērtas durvis pret lielu dzīvi
Laimi un atziņām, kaislībām dievišķām
Atvērtas durvis pret tālumu ceļiem!
Neviens neieiet, apžilbst tik acis
Novēršas skati mazos sīkumos
Mājas darbos kas mums sākti
Kas jāveic godam mūsu Dievam.
Atvērtās durvīs apžilbst tik acis
Reibušus skatus novēršam lēni
Nopūtām aizsedzam, mieru meklējam.
Atvērtās durvis kā debesis blāzmo
Ejam projām tām ardievas mājot,
Gaismu ņemam līdz mazai dzīvei,
Mazliet veldzes uz delnām aiznesam
Lūpas kur piespiest kad slāpēs būs noslāpt.
Atvērtām durvīm uz lielu dzīvi
neticam,
Bez atvērtām durvīm uz žilbīgu gaismu
dzīvot nespējam. 
Un lai viss būtu savā vietā
Lai saulē neizkūst viela cietā
Liksim vārīt billi tējas.
Bet ja kāds par to vēl smejas
Izmācīs to saule karstā
Lāpīties ar malku tējas.

Vistas mirst briesmīgi. Kādēļ tiem kustonīšiem tā jāmokās? Cilvēki tās izperina, liek dēt un neceļ ne ausis, kad tās noslāpst karstumā. Tas viss kopā man izskatās pēc nāves grēka. Jau no pirmās dienas, kad maigi pūkainie cālīši kā dzelteni ziedi birst pa drāšu grīdu.

Viņš tos uzlūkoja maigām acīm. Tēvs. Es zināju to. Pēc tā, kā vīrietis pieliec galvu un pastiepj ausi pretī, kad viņš nevar kaut ko saklausīt – pēc tā var just, ka viņš ir tēvs. Viņš cālīšus uzlūkoja maigām acīm. Bet es zināju kas tos sagaida. Ciešanas visdažādākās. Knābīšu nogriešana, kas tagad ir jau izvērtusies par īstu sakropļošanu. Un tagad vistas mirst, noslāpst karstumā, dējušas iesprostotas savu putnu mūžu.

Man tā gandrīz liekas – nāks sods! Nāks zibens pātaga un mācīs – humāno. Mācīs – un tad būs raudāšana un zobu trīcēšana. Viņš ir briesmīgākais no briesmīgākiem – cilvēks. Viņš kļūst ar katru dienu briesmīgāks. Zaļās ganībās, ar govi, zirgu, rados – viņš tur bij citāds. Jo tālāk viņš iet – jo nežēlīgāks top. Grēks pielīp pie viņa asinīs un mokas.

––––––––

Visi jūrmalā. Es viena mājās. Sēžu uz trepītēm dārza pusē. Kaķi guļ kā beigti. Laiks kļūst mazliet vēsāks. Vakar nosprāga 6 vistas. Tagad jau ir pāri par 20. Bet varbūt kļūst vieglāk viņām patreiz (ne tām nosprāgušām, tām jau laikam ir vieglāk). Paliek vēsāks. Man nav tīrīta neviena ola. Nevaru. Jāvāra tēja, vēl tēja. Ārā. Kaut kur deg – pie Fernanšiem sprakst uguns.

Tevi mīlu
Šai karstā dienā
Tevi pieminu
Tevī ir spēks
Tevī ir patvērums
Tevī ir glābiņš
Tevī ir maigums
Grūtumu uzvarēt
Veldzi sagādāt.
Tevī ir tas
Ko Dievs ir domājis
Cilvēku radot.

Vakars, t.i. nakts.

Nosprāga ap 50 vistu. Redzēt to ir bēdīgi. Un tad pie tā pierod. Un aizmirst, ka šis grēks guļ uz mums – cilvēkiem.

Nakts vēsa. Prieks ka dzīvoju.

Vēstule no Atvasaras. Dulla kaza – ko viņa tur tik daudz grib runāt par rakstniekiem – lai runā par viņu darbiem, ja jārunā! Bet lai dara, ko grib!

Man jāraksta – tas viss, kas man jārunā. Un man nevajag nekā cita – tik laika. Priecājos, ka izturu karstumu. Priecājos ka cilvēki jūt manu smaidu. Priecājos, ka vēl domāju par K un iegūstu no tā spēku. Skaisti ir dzīvot – vienā laikā! Kā gan tas citādi kādreiz bijis – ar to, ko mīl, dzīvo vienā laikā! Un, ja nekā cita nav – var domāt par to, arī tur ir šī pati nakts, arī pie viņa bij šis pats laiks. Karstums, arī viņš noveco savu pienākumu nesot. Arī viņam sāpju un bojāejas vidū zied viņa laime. Un vēl ko zināt – arī viņš piemin to – mēs dzīvojam vienā laikā. Arī viņam nav vairāk – bet arī viņam – tas ir.

Atvasara raksta, ka cerējusi satikt trakus cilvēkus. Bet satikusi – labus cilvēkus. Jā – trako laikam nav daudz un ar trakumu vien nekur nevar tikt. Bet varbūt ir arī traki.
O, traku ir daudz! Bet viņi nedrīkst trakot. Jā – viņai taisnība – jo viņi ir labi. Bet tas ir labāk – ja viņi nebūtu labi bet traki vien.

Šī nakts sedz arī Tevi
Šī nakts ielīksmo arī Tevi
Šī nakts sāpina arī Tevi
Šī nakts ir laime tādēļ
Un es saku paldies šai naktij
un Tev.

27.I.60.

[[Karstums turpinās. 15 vistas beigtas. 2 reiz peldēties braucām. 3 icecreamus apēdu. Sirds mazliet sāp un nogurums – bet ne par daudz. No visādiem darbiem un 2 reiz peld. viņai jābūt gurdenai. Jūrā pusdienas laikā bij ļoti skaisti – tīrs ūdens, lieli viļņi, veldze, labi sēdēt uz akmens malas un skatīties jūras zālēs un dzīvnieciņos. P. ļoti savārdzis. Cik nopietni, cik sūdzēšanās – kas lai zin? Protams, viņam grūt. Liekas, viņš to jūt pirmo reizi. Priecājos par katru labu brīdi un esmu pateicīga, ka izturu tā šo karstumu. Skaisti ir dūmakaini meži un karstums – tikpat skaisti kā pļavas un maigas birzes! Cilvēks ir visa mērs. Skaisti viņam dzīvot ir visur.]]

Diena – karstāka kā vakardiena. Un – arī nakts karsta. Vakar nakts bija dzestra. Tagad tā atdziest tik lēnām. Sēdu virtuvē pie galda apakšveļā, durvis, logi vaļā (sieti gan ciet odu dēļ) un svīstu. Jūtos samērā labi. Tik brīžam sirds sāp un galva sagriežas, bet man bij menstruācijas visas šīs karstās dienas – ko var gribēt? Esmu ļoti laimīga, ka vēl ir tik daudz spēka. Priecājos par katru brīdi, kad jūtos labi. Priecājos par kalniem, mežiem apkārt, nupat vakarā, ārā kurinot un vakariņas gatavojot (iekšā nedrīkstu kurināt – noslāpsim), nāku pie atziņas – cilvēks var būt tikpat laimīgs un zeme apkārt tikpat skaista viņam, vai tās ir zaļas pļavas un birzis, vai tie ir svilstoši meži un karstums. Cilvēks ir tas, kas ir visa mērs – viņa dzīve ir skaista un atblāzmo dabu. Es mīlu šo zemi. Beidzot tas jāsaka reizi pēc reizes. Es mīlu to jau sen. Es mīlu tādēļ, ka esmu dzīva un priecājos par to.

Kad es kādam austrālietim saku, ka tagad es zinu, ko atbildēt uz jautājumu – do you like Australia? – viņš domā, ka tas nāk no tā, ka iepazīstu cilvēkus, un es tad vienmēr domāju, ka tas nenāk no tā, bet es mīlu šo zemi viņas putnu, koku, saules dēļ. Bet – man nav taisnība. Es mīlu to tā – kā es to daru – tomēr cilvēku dēļ un protams, savas dzīvības dēļ. Sava dzīvuma dēļ. Cilvēks ir visa mērs. To jau zināju sen. Tikai es dažreiz aizmirstu, ko reiz atzīstu. Es kādreiz nemaz vairs dabu nemīlēju. Man tā šķita tāla, prom no manis, auksta, tukša. Man nebija viņā ko meklēt, jo es biju nelaimīga. Un es nevarēju meklēt arī cilvēkos – jo man bij jāpaliek pie savas nelaimes. Tagad es tur nepalieku. Es zinu, ka tā nav mana neatņemama daļa. Tā ir ar mani – bet man nav jāpaliek līdz galam tikai ar to. Illūzijās es esmu brīva. Mana sirds un dvēsele, kā to teica agrāk un es nezinu, kā īsti es to lai saku tagad – mans garīgais es – ir brīvs. Nekas no tā, kas es esmu – nepieder Kādam, tas ir tikai pārpratums. Es esmu brīva savā nebrīvībā.

Nieki ir tie, ko es varu iegūt – bet kaut kas tas ir, es satieku cilvēkus ar tām pašām sāpēm, kas ir man. Es ieskatos cilvēkos, es pieskaros tiem ar skatu – un atklāju pasaules – un tā ir laime. Un tādēļ es priecājos par katru labu, dzīvu stundu – es dzīvoju, es jūtu, es esmu kopā ar citiem, es atrodu ceļu uz tiem un, ja arī to nevar iet – es nojaušu dzīves un tas dara mani bagātu.

Bagāta manā nabadzībā.

Es mīlu šo zemi cilvēku dēļ.

28.I.60.

[[Vēl karsta diena. Ļoti karsta. Vakar bijusi karstākā diena te 100 gados! P. taisīja visādus jokus – var teikt. Viņš nevar ēst (3 olas katru rītu…), vēders nestrādā, nekas nenāk ārā. Galva reibst, jākrīt gar zemi u.t.t. Izvilcis vecu alu no mājas apakšas naktī un salējis kopā ar visādiem ūdeņiem. Aizvakar lēja tāpat vīnu. Šovakar laiks karsts, bet apmācas – varbūt līs. Arī P. ēšanas spējas tūlīt atgriežas. Man sirds ‘velk’, bet sāpe panesama. Vakarā tagad smagāks nogurums. Vakar P. nopirka elektrisko gaisa dzesinātāju – 12 ginejas. Vīnogas un citādus glābšanas rīkus. P. ir tiešām mīļš mazulis. Vistas vēl nav apraktas – smird līdz mājai. Kaut mazliet mazāks karstums – es teiktu – skaists laiks. Kad nekas vairs nav jāgatavo – ne cepeši ne mērces – tik tēja, augļi, biskvīti. Jaunam ar jaunu sirdi šāds laiks tomēr būtu kaut kas skaists! Ir vēl!]]

Vakar bijusi karstākā diena 100 gados. Nu vai nav skaisti to piedzīvot! Grūti? – Nu grūti gan! Bet tāpat kā ar zobu sāpēm (vai citām kādām sāpēm – tā piemetināja kundze augļu veikalā) – ja visu laiku kustās, ja dara šo un to – tad ir daudz vieglāk. Tad var kā nekā panest. Bet ja sāk gulēt un vaidēt – tad gals klāt. Zināms – ja var ieslēgt dzesinātāju svaiga gaisa tuvumā (pie loga vai durvīm), nu tad var arī gulēt. Bet cik ilgi gulēsi un žāvēsies? Ādu plēš nost vējš un grūt tāpat. Šodien paps no rīta tā mocījās. Kad viņš bij izdzēris savas 3 olas un šo to dzēris un piekodis – un atkal žēlojās – kaut jel būtu kas koncentrēts, ko viņš pāris kumosos dabūtu iekšā – tad man ‘gāja pāri’ un es viņu izsmēju. Vēlāk domāju – varbūt tomēr viņš ir nopietni izbijies par savu dzīvību. Bet – tikai izbijies viņš bija. Šovakar, kad taisās uz lietu – viņš ēd un dzer (nu dzērām mēs visu laiku) priecīgs. Ak, viņš bij pavisam mixed up! Vēl rītu viņam jāaprok tuvu pie 80–90 vistu. Tās smird kā briesmas. Netīk to pieminēt. Kaut kur ducina pērkons.

Vai pēc šīs trakās žāvēšanas viņš mierīgi – līs! Kā parasti – līs? It kā nekas nebūtu noticis! – Nu, kas ir noticis? Nosprāgušas vistas. Daudz citi dzīvi radījumi. Putni mežā, vardes utt. Daudzi stādi, zāles – bet tās atdzīvosies. Un nekur nepaliks tukša zeme ilgi. Visur iestiepsies saknes un zaļos asni. Tā tas ir! Tā tas ir! Kad mēs te sākām dzīvot (Grētā vēl), meždegas man likās drausmas – nedabīgas. Tagad viņas man arī liekas drausmas – bet dabīgas. Viņām jābūt. Un viņas ir. Un pēc posta nāk maigs zaļums – it kā nekas nebūtu noticis.

It kā nekas nebūtu noticis!  

Un nekas nav noticis – ! Ir noticis tas, kam jānotiek. Karstumā ir – jādeg. Izdeg saknes saulē. Izdeg ugunsgrēkos. Uguns rodas – no saules? Varbūt. Nezinu. Rodas no sērkociņa. Un saulē – deg meži. Deg viss. Vējš rauj uguni pāri zemei. Vējš. Nekas tai nevar stāties pretī.

Stājas tomēr, cilvēki uzkar plecos tarbas ar ūdeni – laista zemi, lai nedeg. Laista sētas stabus – lai tie nenodeg. Saliek mucas ar ūdeni mašīnās, lāpstas, kapļus, cirvjus. Brauc mežus dzēst. Simtiem cilvēku. Nu – tas nav viegls darbs. Var gadīties nelaimes. Drausmas. Un ugunij pretī liek uguni. Aizdedzina pretī jaunus uguns lokus – laiž pretī visu nākošai uguns jūrai.

Meždegas ir drausmas. Bet dabīgas. Un cilvēku spēks ir liels. Viņu cīņas ir skaistas. Skaista ir viņu cīņa arī ar uguni. Tāpat kā ar ūdeni, vētru, sniegu, nabadzību, badu, mīlestību.

Dūmu rūgtums gaisā – tas nāk tālu jūdzēm. Nezinu pat, no kuras puses – ir salds. Dzīvības, cīņas, šīs zemes sejas zīme. Dūmu stabi gaisā, vēl sarkani ar liesmām, saskatāmi 10 jūdzēm tālu – ir drausmi. Bet – skaisti. Skaisti – jo es mīlu Tevi. Sievietes mīl vīrus, kas stājas pretī ugunij. Vīri mīl sievas, kas vāra tiem tēju, slāpes ko dzesēt, kad tie deg saules un meždegu liesmās. Tos glābj – malks tējas, malks ūdeņa. Malks mīlestības.

Glābj – kādu laiku. Savu laiku.

Un tad tie sabrūk. Sadeg savas dzīves liesmās. Tas ir drausmi. Bet dabīgi.
Es mīlu šo zemi.

29.I.60.

[[Maigs lietus, maiga diena, apmākusies pēc karstuma – it kā nekas nebūtu noticis. Man par to jādomā! Un – nav nekas noticis. Tikai krematizētas jau tuvu pie 100 vistas. Šorīt papam tas nebija viegls darbs. Nezinu, kā tas viss sanāk – bet, man liekas, ir tuvu (un acumirklī jau ir klāt) tāds stāvoklis, ka es vairs nevaru būt viņa sieva. Briesmīgi tas bijis visu laiku. Bet kaut kā – es vienmēr atradu arī sevī vainas un cietos, un piedevu. Bet tagad beidzot jāredz, ka viņš ir tik nabadzīgs, izzudis cilvēks – nezinu, kā to pateikt. Viņš pats nezin, kā, ar ko sevi pildīt, lai sevi parādītu par cilvēku. Pieminu K.]]

Maiga diena. Stādi atdzīvojas (kas var). Neļķītes zied, pasīki ziedi, bet skaisti. ‘Shokos’ pagalam. Nodega. Viņš tur zaļi skaists kāpa pa stabu un pa drātīm… Tas viss bij kāda saņemšanai. Apakšā dālijas. Uzziedēja skaists viens zieds. Otrs tāds nabags – un tagad, šķiet, tās arī ir pagalam. Karstums. Un laikam ne dālijām, ne shoko nepatika mana laistīšana. Kaut kas ar to nebija, kā vajag.

Gulēt jāiet. Darbu bijis par daudz, lai gan nekas nav darīts un nekas padarīts. Atpūtas kāroju un brīvības. Viņš ir nabags. Tik nabags, ka nevar it kā vairs saredzēt, ka viņš vispār ir cilvēks. Viņš vilto visu, savas izjūtas, slimību – neviens nezin, vai viņš patiesi jūtās slikti, vai viss ir balti meli. Apjucis un nobijies viņš ir. Vecs arī top. Kaut kas viņā mainās, sevišķi varbūt ar to, ka Inese iet pret viņu. Viņš mēģina būt labs – ved uz jūru, uz kino, izrādās noguris, kam vajaga atbalsta – un nevienam tas viss neiet pie sirds tā, kā tam būtu jāiet. Neviens nezin, kas tur īsts, kas nē. Un tas pats arvien tiek pārtraukts ar rupjībām un dumpībām pret mani. To visu novērojot, es it kā ceru – drīz viss juks! Es būšu brīva! Bet – nav tomēr nekāda pamata tādām cerībām. Mani samaļ līdz. Kā izturēšu, ja nekas nemainīsies.

Jau pēc dažām dienām Dzidra sāks iet atkal uz skolu [right] – uz Wyongu. Un tad – es vairs nekā nevaru gudrot – taisi tik maizītes. Tomēr Inese vēl vienu mēnesi mājās. Vēl kaut ko, vēl! Meklēt vietu? – Ak, nieki. Kaut ar rakstīšana veiktos. Bet laika nav un nav. Veco vistu tagad mazāk – bet jaunās sāk dēt – olas – īstas keklberijas. Mazas, netīras – un tur man palikt. Bet, ja vēl kādu laiku ietu tāds karstums, kad vistas nīkst un paps slimo – tad ko? Man tad būtu īsi un aši jāsaka – es tur nepiederu, es aizeju. Bet – kā to pateikt, kā izdarīt? Tikai tad – ja tas viss, kas te ir, viņu pašu ieskaitot, patiesi sabruktu, tikai tad es tiktu no tā brīva. Bet tas tik ātri nevar notikt.

Man jāraksta. Lai kas notiek, man jāraksta – Un es to nevaru. Kur izeja? Darbu nevar nekā samazināt. Tas ir un ir. Un būs! Un spēku nevar vairāk nekur ņemt. Naudu! Naudu nepavisam nevar atrast.

Ja es satiktu K., ja būtu tā, kā tas bija – tad es gūtu spēkus un iespēju rakstīt. Jo tad ir tik pilna dvēsele – nezin kā to lai saku – sirds – nu labi – tad ir tik pilna sirds – jeb – tad esmu tik pilna dzīvu domu, izjūtu, atziņu – ka tās pašas plūst vārdos ārā.

Tagad es dzīvoju no atmiņām, un viņš tikai no tāluma mani iespaido. Viņu un viņa iespaidu uz sevi es atrodu tikai sevī pašā. Es to pārcilāju un pārcilāju, atrodu, pētu, uzeju – bet viss tas norit manī vien. Un tas nevar tā turpināties ļoti ilgi. Dzīvā cilvēka tuvums, iespaids, devas – ir tik lielas. Katra diena, katrs brīdis kaut ko radīja. Kaut ko no jauna lika ieraudzīt, iegūt.

Vai tādēļ man nav jāmeklē katra iespējama tuvība ar cilvēkiem, ar ko vien varu? Un es varu tik maz! Es nesatieku gandrīz nevienu.

Pilsētiņās, kur dažreiz esmu – Gosfordā, Wyongā, Entrencē – ejot pa ielu, man tie visi nemaz neliekas esam cilvēki – indivīdi. Man tā ir masa, kur mani nekas nesaista. Bet tikko es iepazītu tuvāk vienu vienīgu – man atklātos viņa pasaule, man atklātos cilvēks. Bet tik grūt man ir pieskārties cilvēkiem, iepazīt tos. Es it kā izvairos jau no tā vien, ka mani kāds nosauc vārdā.

Tur, kur man samala kafiju, es paskatījos sejā, acīs – un ieraudzīju, pieskāros cilvēkam. Varbūt – vīrietim. (Bet tas ir viens ceļš, kā atrast cilvēku. Tas ir bagātākais veids, kā atklāt un iegūt vērtības. Draudzības jau ir vēl retākas.) Man patiesi vajadzētu turēties pie šī sīvā brīža, pie tā, ka kāds uztver skatu un domā pie sevis par to, un ir pārsteigts, un veras noslēgtās durvis. Nāk pretī un dod, nāk pretī un ņem. Bet – tas jau ir tik neiespējami vai reti reti iespējami. Un tik ačgārni un nepareizi, ja es manos gados (un tas vēl nekas) un ar savu stāvokli meklētu tik vienkāršas iepazīšanās. Viss tas iznāk nepareizi, ja arī es to daru, viss ņem traku galu. Nevar ņemt patiesi šo ‘trako galu’, ko gribētu utt., utt. Bet lai arī kā – ieguvums ir vienmēr. Un traka es esmu, aprakdama sevi briesmīgā cietumā. Tātad – pirmdien es uzsmaidīšu kafijas malējam. Viņš ir cilvēks un simpātisks. Un vērošu ik brīdi.

Tikko būšu ar zobārstu galā – kaut kas jādara vecā K. lietā.

Izgāju uz ceļa īsu brīdi. Kalns krēslā zaļi tumšs, ceļi neredzami – viss kā klints – mans cietums. Es ieraucos. Un apklusu. Šovakar nav spēka rakstīt par meža uguns meņiem, ko gribēju. Varbūt tādēļ, ka lietus līst. Maigi, lēni, te diezgan neparasta lieta. Tādi lieti bij mums pavasarī, vasarā – jā, arī rudenī. Tādi bij arvien. Kad kaut kur pil un tek, čaukst lietus lāses.

Lietus piesitieni
Maigi skan uz fibro sienas
Trioļi un sinkopes. 
Maigi noskan, ilgi nedzirdēti.
Garie lieti, 
Kā tie iemīlēti?
Tikai pavasarī dažreiz
Prieku nes, kad zāle dīgst.
Kad zāle dīgst.
Kas te jutis ir – kā zāle dīgst?
Zāle mūžīgā – 
Tā pazūd kūlā
Atkal zaļo.
Kas te domājis – kā
Zāle dīgst?
Lietus piesitieni
Jumtā maigi skan
Jā, domāt par Tevi
Jo Tu zinātu un teiktu
Arī zāle dīgst 
Kā labība, vai puķes.
Tukšumu aijāju
Līdz Tevim
Tukšumā atrodu
Tevi nākam pretim
Tukšumu pārvēršu
Maiguma laukā
Nopūtā atdodu
Naktī atpakaļ.

Tālāk un tālāk tas iet. Tas, ko Tu teici, nevar pazust. Ne Tev un ne man. Dienas kļūst mēneši. Un tas neko nemaina. Zīme, kas atstāta, sirdij kur pieķerties, paliek tā pati. Mīlestība paliek tā pati.

Tikai Tu un es brīnām. Un vai mēs varam atrast to, ko atstājām? Svešiniekus mēs varam satikt atgriežoties. Smagāk grimst diena pēc dienas. Tas, kas mums bija, nemainās. Maināmies mēs paši.

30.I.60

[[Tikko sakreņķējos ar Dzidras gulēt neiešanu. Protams – pēc kino, mēs ar Inesi arī vēl augšā – bet – tā tas ir aizbildināšanās. Nogurums un šausmīga apātija pret manu ikdienu – liekas – es vairāk nevaru. Es nevaru būt sieva viņam, nevaru ilgāk palikt!… Bet – bet – ja es varētu viņu pievilt – es varētu vēl iet. Jāgaida vai es to nevarētu? –]]

Bijām kino – tukša filma. Bet pirms iešanas sev to nevar iestāstīt – tad domā, kaut vai tikai aizbraukt līdz kino, redzēt cilvēkus – (kam nevienam negribas virsū skatīties), uzvilkt labākas drēbes, redzēt kaut tikai pāris niekus pasaules apskatā – tā tas ir. Kad atbrauc mājās, tad šos sīkos ieguvumus, kas tomēr ir ieguvumi, jo ir atbrīvojuši uz mirkli no vistām, suņiem, kaķiem, īgnuma un muldēšanas – tad tos neskaita un vaimanā, ka ieguvums nav lielāks – filma nav bijusi laba. Sen patiesi nav redzēta laba filma. Es gribu krāsainās un lielus uzvedumus. Nav redzēta. Jāiet gulēt, jo Dzidra nevar aizmigt. Un pašai galva reibst.
Bet – tā tas vienmēr – nevar, nevar, nevar! Arvien citu dēļ kaut ko nevar!

Es ilgāk negribu ciest savu stāvokli. Ja es iegūtu naudu, kaut kur kaut kā (skaista cerība), es tomēr varētu sevi mazliet aizstāvēt.

Nav iespējams ilgāk palikt augšā. Jāziedojas.

Domāju par K.

Domāju par jaunības laiku. To es samērā reti daru. Šīs dienas maigi lietainais laiks to varbūt izsauc.
Gribētu rakstīt par to – kā? Brauc mašīnā lamādamies, un viss ceļš, skaistums, nakts – nekā nav. Tik klupšana no vienas mašīnas otrai virsū. Vai tā ir niekošanās – ka visa nakts apkārt priekš manis ir pilna daiļuma un dzīves un tāda kreņķēšanās par svešām mašīnām un skriešana ,un garām braukšana man šķiet vairāk kā dumji puiciska?

Tukšums, tukšums – tāds, ka es nesaprotu – kā to var panest? –

31.I.60. No rīta.

Jau viens mēnesis no jaunā gada nodzīvots. Kā tas gan ir – ka laiks uz vecumu griežas ātrāk un ātrāk. Kas mājās, jaunās dienās, bija ilgi nodzīvot – vienu sniegotu, aukstu, skaistu janvāra mēnesi! Cik daudz laipnu, maigu, jauku dienu! Rītu un vakaru! Krēslas stundu! Brokastu, pusdienas laiku! Māmiņas mīļuma! Sapņu! Čalu, ar cilvēkiem – Batradzieni, Vilmu, piena nesēju! Vēstules! Pasts! Sniegs. Sniegs! Gaišs janvāra mēnesis!

Te! Karstums! Bij lielākais karstums 100 gados. Un tagad ir maigākais lietus pēc tam, kā žēlošana, kas nāk par vēlu. Bet viss viss ir tik īss. Un zūd tik ātri. Un kaut kas nepiepildīts rauj un izsmeļ visu savās slāpēs un sarauj visu kopā kā skaudīgas, nepiepildāmas saujas.

K. ir man tuvu. Esmu ar to, un šī lielā aušība ir tik daudz vērts!

[[Pievakarē ieradās Imants – nokrita kā no debesīm, gaišs, soļotāja apavos no Orimbas. (Draugi viņam Entrencē.) Izgāja Im. ar Inesi staigāt (kamēr es gribēju istabu, lai pārģērbtos). P. bij uztraucies līdz beigām! Es tomēr tā neskatos. Viņi iet citādu ceļu, kā es gāju – bet tādus ceļus, kā P. pazīst (laikam no sevis), reti kāds iet. Pie Ineses man ir tik silti – kā no mājām un mammas un jaunības – tā ir pie viņas. Un Imantā – tanī puikā arī ir kaut kas no Artura – no manām jaunām dienām. Gribētos būt ar viņiem pareizās attiecībās. Esmu pati tikpat jauna domās par K.]]

Vakarā.

Atnāca Imants. Gaišās drēbēs – ienāca kluss un bāls un nobijies kā gars! Inese tik smejas. Gribēju pārģērbties – izsūtīju abus ārā – staigāt vai. P. bij par to tā uztraucies, ka bailes! Saprotu viņu – bet es nedomāju, ka dzīve ir tāda vien, kā viņš redz un zina. Nezinu tos ceļus, kādus iet In. un Im., bet domāju – viņi tuvāk maniem pieredzējumiem kā papa. Inese pa šo nedēļu atkopusies un tik jauna un spirgta izskatījās. Tikko šodien vēl es priecājos. Viss liekas labi, un viņu nespiež nekādas rūpes. Gribu būt viņai līdzi – viņa tik jauna. Tik silti ar viņu – nāk prātā mājas, mamma, jaunības dienas. Un viss tas – tik tuvs un tik vajadzīgs vēl man. Tālāks ik brīdi top P. ar savu pasauli, kur liekas – nekādas pasaules vairs nav, tik šauri tur ir.

Kaut varētu tikt reiz visam pāri un vēl mazliet dzīvot mierā. Dzīvot savu dzīvi. Mazliet dzīves. Jo tā jel nevar nobeigt – tā nevar nobeigt šinī chaosā.

Šodien domāju par K. ar tādu pat spēku kā agrāk. Un tomēr – varbūt – tas viss ir manī – ko pēkšņi no K. var pārlikt uz citu?! Ja – jā! Ja K. nav vairs klāt. Tad beidzot tas notiek pats no sevis. Bet, ja viņš ir te, ja viņš ir te, tas nekad nenotiek. Tas nekad nenotiktu. Un viņa nav te ilgi – tomēr tas nenotiek. Tātad tas ir vairāk nekā illūzija. Vairāk kā – tikai kaut kas manī. Tas ir kaut kas tāpēc ka es satiku K. Un viņš ir tāds, kā viņš ir. Vēl arvien visā bezcerībā paliek tas – kā tas būs beidzot satikt?

Bērni spēlē kārtis. Tas nu nekas nav, bet kaut kas viņiem jādara.

Kā lai visam pāri
Pāriet var?
Dažreiz mēness tilti 
Jāiet ir.
Viss kur soli spert
Tikai gaismas vizma
Vai tā iznesīs
Vai grimt solim būs?
Tik daudz smaguma
Plecos jānes līdz
Tik daudz viegluma
Izglābt gribētos
Kā lai visam pāri
Pāriet var
Ja tik mēness
Gaismas
Tilta vietā zib?

Laiks ir izsvītrojis krāsu spilgtumu no Tavas sejas, kas blāzmoja man ik brīdi, kad Tu aizgāji. Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas Tava seja laistījās ar smaidu man pretī, kā saule laistās un mēness peld gaisos. Viņa bij pār mani mierinot un solot, un solot. Un tad tā slēpās. Tā nebij vairs tik bieži man pretī. Kā saule slēpjas mākoņos. Kādēļ viņa slēpās, es nezinu. Es izroku to reizi pēc reizes – ja Tu slēpies no manis – Tu slēpies sāpot. Kādēļ tad – slēpies?

Es nepieskāros Tavai rokai otrreiz bailēs. Tikai lielās, brīnišķās bailēs, ka es to nevarēšu atvilkt atpakaļ. Šīs bailes laikam pielipa arī Tev.

Tās bija kā fanfares skaņa. Kā zobena skaņa, kas trīc, kokā cirsts. Vai tam ceļu mums bij izcirst? Vai cauri krūtīm cirst? Bij tikai šīs divas iespējas, ja mēs liktu rokas viens pie otra. Bet es neredzēju Tevī mazdūšības un nejutu tās sevī. Mūsu dēļ. Bet mēs nepiederam sev vien. Un tādēļ varēja būt arī mazdūšība. Es tomēr viņu nemanīju.

Kādēļ tad – Tava seja slēpjas? Laiks to atklās beidzot. Reiz nāks diena. Tu meklēsi vai es. Bet tagad, lai arī es gaidu šīs dienas, es arī visu atlieku tālāk, vēl tālāk. Ir labi vilcināties. Ir liela, gaiša laime tikai zināt to – ir kaut kur zobens kokā cirsts, trīc. Šī skaņa san manī un Tevī. Zobens ir manī un Tevī. Zobens ir man un Tev ceļam dots vai nāvei. Bet mēs nedrīkstam ņemt nāvi. Un ceļu cirst ir gandrīz neiespējami. Gandrīz neiespējami. Un tomēr iespējami.

Dažbrīd liekas – šis ceļš ir jau izcirsts, mēs jau esam uz tā. Mēs esam viens otram. Palīgos, blakus arvien. Un tālums tālākais nevar neko. Mēs dzīvojam vienā laikā. Mēs dzīvojam reizē. Mēs elpojam reizē. Novecojam reizē. Cīnāmies. Ejam. Neviens mūs nevar šķirt. Simts sīkas sāpes ciešot, mēs pieminam viens otru. Simts sīkus priekus dalot.

Mēness peldēja dzeltens, dzeltenā dūmakainā mākonī pār pilsētu. Tas bija senlaicīgi, savādi. Tam bija savāds stāsts – dzeltenam mākonim un dzeltenai mēness gaismai pār pilsētu. Pilsētas ugunis to pārspēja. Bet ugunis bij mierīgas, un viņu gaisma kļuva sausa un nenozīmīga, pēc dzeltenās mēness gaismas, kas nebija tik spilgta. Gadu simteņi gulēja mēness gaismā un glāstīja pilsētu. Pacēla mani pie sevis un tur es satiku Tevi. Tanī pat stundā Tu kaut kur devies tāpat kā es. Dzeltenā mēness gaisma Tevi pacēla – un Tu satiki mani.

To mums nevar atņemt. Zobens, kas skan, mums to ir izcirtis.

Bet – ir tūkstoš pasauļu – tūkstoš ceļu, tūkstoš dzīvju – tūkstoš stundu. Man Tevis vajag tuvāk. Man jāredz Tava seja no jauna. Varbūt jāliek manas rokas pie Tavām. Varbūt nē. To zināt varēs tad, kad Tu būsi te.

Decembris 1959 (Ķikure/Kikure)

1. dec. 1959.

Mēneša sākumu es nevaru sākt ar to te, ar ko es tikko gribēju. Bet – jāsāk:
…Vista bija par daudz zila un melna…
Laiks pārāk karsts. Viņa stāvējusi droši vien jau stundas. Es viņu nosviedu. Kaķis to bija atradis. Nezinu, kas lielāks no maniem grēkiem, vai tas, ka kaķis vistu bija atradis un kādu kumosu (och!) nograuzis, vai tas, ka es vistu atteicos tīrīt. Bet reiz to vajadzēja saprast – ka maitu nevar ēst. Un nebūt – maita –
Nu tas viss. Nē vēl – sekas:
Vakar pārviebta seja, pie vakariņām pēc vakariņām, vēl neatbild uz jautājumu – cik pulkstens.

Šorīt pārviebta seja pie brokastīm. Protams – ne vārda. Bet tā nav nekad un tāds kā viņš kādreiz ir – man viņa nevajag. Nejauki ir izvirdumi, kas nāk no pārviebtas sejas, kad tā, kā vulkāns, savu sarūgumu vairs negrib valdīt. Izvirdums būs, ja to kas nenovērsīs. Bet varbūt novērsīs – kāds braukšot pēc olām. Olas arī jāved. Pēc tam, (ja līdz tam noturēsies) izvirduma nebūs. Tā tas ir. Tie ir tikai mēsli, ko gāž uz otru, negribot viņus tīrīt no sevis citādā ceļā. Nu tā jau arī ir speciāla mēslu krāšana taisni tam nolūkam – lai viņus varētu gāzt ārā.
Kas tas būtu par vulkānu, kas ik brīdi nedarbotos? To varētu pieņemt par gluži ikdienišķu kalnu un uz tā varētu sākt rakt puķu dobes.
Bet – lavai, lavai vajaga plūst.

Nebiju peldēties. Pavēsāka diena. Un tādēļ ka nekur nebiju nevarēju savaldīties. Dzēru pārāk daudz un pārāk stipras kafijas. Ēdu pastāvīgi šo un to. Lēju asaras. Visnelietīgāk pavadīta diena. Nevaru varbūt nemaz ķengāties par – vulkānu – pati neesmu labāka, nevaldu par sevi. Starpība tikai tā, ka es gāžu visu nelabumu sev pašai virsū.

Paskatījos tikko pa logu – tur mazās miniatūrrozītes brīnumjaukas šogad. Tā es skatos – rozītēs, džakarandā, kalnos. Kalnos, rozītēs, džakarandā u.t.t. Es turos šinī daiļuma meklēšanā, šinī estētiskā spēkā, kā – kā aiz padusēm pie glumiem baļķiem krītot plostu starpā… Zem kājām dziļums. Jānoturas. Jāturas.

Es domāju šodien – es jel esmu smieklīga. Tik smieklīga, ka cilvēki dabūtu krampjus smejoties, ja tie redzētu, to ko daros. Bet – viņi tad smietos arī par viņu. Divi jel nekad nevar būt tik smieklīgi, kā viens. Vai nē? Ja par diviem smejas, tā varētu jau būt traģikomēdija un tas nav tālu no traģēdijas. Tur nav ko smieties. Tikai smieties par vienu – ir īsta komēdija. Īsts muļķis jau ir – tikai viens.
Un tomēr – esmu smieklīga.

Lai es nebūtu tāda, man kaut kas jādara. Nekrietnība nav smieklīga. Jātop – nekrietnai. To jau esmu izlēmusi sen. Bet viss vēl arvien paliek pa vecam.
Vēl arvien esmu smieklīga. Vientiesīga. Savā ticībā kaut kam lielam, dievišķam tādās lietās, kas ir vienkāršas, kā viss pats par sevi saprotams.
Bet no šīs – vienkāršības – es spītīgi atsakos. Es esmu smieklīga.

2. dec. 1959.

Kopš vakardienas esmu atkal ārpus katras kontroles – dzeru kafiju, riju ko atrodu, nevaru neko sīku uzsākt (kā vēstuļu rakstīšanu, vai mazāku darbu) pie lielākiem plāniem protams nav ko domāt ķerties – jo laiks sadrumstalots, kā arvien.
Šodien vēss, peldēšanas nebūs. Bet redzu – tā ir mans vienīgais glābiņš. Rītu ja varēs – jābrauc.
Jūtu savas ķēdes smagāk kā citas dienas.
Jūtu tikai tās, kustinu tikai tās. Un no tā nav nekāda labuma. Tomēr mazliet lasu. Pabeidzu Evelina Waugh – Black Mischief. Vakar iesāku George Orwella – 1984. To jau biju reiz iesākusi, bet toreiz bij man tur sākums – ‘clear as mud’. Bet tagad ir patiesi clear, un lasu ar lielu interesi.

Kaut mani atstātu kādu laiku vienu!
Kaut man dotu brīvdienas. Kaut man viņš nebūtu jāredz. Kaut man dotu brīvu laiku. Kaut es varētu atbrīvoties no savas nesaprotamās kravas – kas tā īsti, nezinu?…
Kaut mani atstātu vienu… u.tt. u.tt.
Vienīgais kas laikam ir jādara – ‘jāpārkāpj laulība’. Skaists teiciens! Tiešām skaists!! Kādēļ es to nedaru? – Kādēļ es to nedaru? –

Vakars. Mana dien. gr. lapa – Cietumi – ir avīzē. Rotaļāšanās ar domām, vārdiem – tas viss. Tāpat kā te. Nav nekas īsti tīri loģisks. Tikai tā, kā to saka – katrā jokā ir puse patiesības – tā tas ir tomēr dien. gr. lapās. Tagad, ja Kaimiņš parādīsies iespiests atsevišķi, varbūt vēl labāka viela būtu dien. gram. lapu vidū tagadējais šķūņa stāsts. Bet tad tur neiznāktu iecerētais – Cilvēki Šķūnī. – Neesmu protams ne tuvu skaidrībā, kā to varētu uzbūvēt. Domāju uz atsevišķu personu stāstiem – domām ar sevi un visiem kopā – ainām šķūnī tējas laikā.

Varbūt no mīlas stāsta pietiktu 2 vietām, šķūnim i dien. grām. lapām. – Varbūt. Un varbūt tā būtu labāk. Šķūnim paliktu primitīvākais. Bet tik viegli nav dalīt.

Biju par to domājusi, ka avīzē no manis tagad vēl ko vajadzētu, lai būtu atbalsts varbūtīgai godalgai. Viņi šoreiz atraduši īsu, bet diezgan ietekmīgu gabaliņu. Šīs lapas laikam ir tās, kas cilvēkiem vislabāk patīk. Klauverts jau sen to teica. Sarma arī tā domā.

No Evel. Waugh daudz mācījos, cik brīvi var rīkoties ar vielu. Jo mazāk paskaidrojumu dažās vietās – jo labāk. Piem. mīlas skatiņi tur ielikti sākumā gandrīz bez sakara ar visu. Tā tie tiek ļoti svaigi un beidzot tomēr parāda ko vajag – cilvēkus.

Manas dien. gr. lapas tādēļ varbūt ir labākas, kad es tanīs neesmu tik – loģiska, nopūlējusies ar visa izskaidrošanu, kas man pašai nemaz neiet pie sirds. Jāatceras tas kāda gudrā padoms rakstot noveli – ķerties tūlīt pie lietas, bez aplinkus ceļiem.

4. dec. 1959.

Atmodos ar briesmīgu seju. Sabrukusi! Atkal sabrukusi!
Cīnos pret depresiju cik varu. Uz dienas tapa labāk. Un tikko ir labāk – nemiers plosa. Tā tas iet. Spēks vai nespēks – kaut kas ārda. Bet tad bija labsajūta. Miers. Kā balzāms. Dziedinošs.

Izlasīju Orwella 1984. Ļoti laba grāmata. Tāda, kā viņa ir – idejiska, propaganda, varētu teikt – bet nav.

Nezin kādēļ es pāris dienas atpakaļ domāju, ka es nevaru lasīt patreiz ne Waugh, ne Orwellu ne Kafku. Pirmie divi nekad nebūtu atsaucīgāk no manis lasīti, kā tikko. Kaut kā – neticu ka Kafka ies tāpat iekšā. Bet jādomā jau ies. Tā bijusi acumirkļa izjūta, kas ievilkusies. Bēdās es vēlējos mierinājuma, tas viss. Šīs grāmatas to nedod. Bet redzu – nevajag arī! Nevajag arī!

Bijām kino ‘This Earth is Mine’ un kāda nenozīmīga (indiāņu) filmiņa.
Redzēju viņu.
Apmēram.
Kaut ko es esmu radījusi, dzīvotu. Varbūt dzīvo. Kā es citādi to būtu redzējusi?

Svētdiena, 6. dec. 1959.

Dz. Sidnejā.
P. Gosfordā. Vistas. Klibi kaķi, klibi suņi. Saule. Pēc lietus atkal svaigums. – ? –

Vakars.

Brīnišķīga diena. Silta, maiga, mierīga, auglīga pēc lietus. Daba atpūšas. Tā kā es reiz atpūtos, atstiepjoties guļvietā – pēc lietus… Pēc mīlestības lietus no acīm, no kustībām, no kādas sejas kas bijis. Pēc lietus.
Vai tagad griežas laiki citā pusē? Vai laiku grieži?…
Ziemsvētki tuvu.
Brauksim laikam uz kopkoru koncertu kult. dienās. Kopā ar Mumfordiem. Nu jauki.

Ūdens šoreiz bija līdz krasta klintīm. Viļņi turpat pāris soļus no malas. Bija laba peldēšanās. Tikai nesaslapinot galvu neiznāk pārāk mežonīgs prieks. Varbūt tāda nevajag. Pēc īsajām, pārāk nenogurdinošām peldēm, jūtos ļoti labi. Pag. gadā laikam dažreiz trakoju par daudz, līdz kājās nevarēju nostāvēt.

Labi – līdz svētkiem – peldes cik vien iespējams. Un veselības kopšana – tas ir atturēšanās no izmisuma. Skaistu mūka dzīvi: priecāties par dabu, strādāt, gavēt, lūgt Dievu… Labi. Patreiz to varu. Jūras viļņi šūpo vēl ķermeni, jūtos labi. Tikai strādāt negribu. Protams. Slinka esmu pēc dabas. Bez jokiem. Bet kādreiz teica citādi. Slinkums un nolaidība ir bezcerības pavadoņi.

Dz. nāks mājās pēc pāris st. no Sidnejas.
Cik brīnišķīgs vakara gaiss plūst logā.
Mazliet spēlēju.
Dzirdēju radiofonā Šop. Berceuse.
Esmu to pareizi atrisinājusi – ātrums var būt vēl nesteigtāks – tā tad to izpildīt pilnīgi ir manos spēkos.
Jāliek uzskaņot klavieres.
Nav ne jausmas, kādēļ šis tukšums. Kādēļ tas velkas tik ilgi? Kaut kā – nevaru saprast. Tas nesaskan tomēr ar to personu.




Dzidra 1. augstlēkšanā ---- Ko trakiem padarīsi!
Inese 1. diskā
[photos right]
Dzidra 4. diskā



Nu par puscenu kult. dienās tiem laikam nav jābēdā.
Paps priecīgs kā pieckapeiks un ceļš uz kult. dienām bērniem nodrošināts. Arī man mazliet tuvāk tā lieta. Varbūt ķers kaut kas vairāk, kā tikai kora koncerts.
Bet ko īsti gribētu? – visu.

Sviežu vārdu debess akā – 
Iekrīt, neskan atbalss.
Metu sirdi pāri laikam –
Atkrīt vecās dienās.
Tukšumu zem rokas ņemu.
Mēms tas ir un kurlis,
Pacietīgs iet blakus,
Nedzirdēdams klausās.
Nerunādams atbild,
Atbild tik ko saku,
It kā stulba atbalss.
Skaisti ir tomēr
Mētāties pa šo dzīvi,
Lai ar tā maza kā tarba –
Visi gali savilkti ciet...
Saule spīd iekšā,
Kur pairis audums
Un izžāvē pelējumus.
Tavs sejs ir noslēpies
Un dzintars satumsis,
Tik balss vēl dažreiz saka –
Jel ej un ej, jel esi jautra.
Cik dīvaini ir vārdu meži,
Ja viņos apmaldīties grib.

Viss noslēpts tavā spēkā ir,
Ko ticēdams tu radi.
Ja drīksti dot – tu drīksti ņemt
Tik maskas neizglābsies.

Apkārt eju, izvairoties
Vārdā nosaukt,
Skaļi teikt –
Vēl pie Tevis esmu!

7. dec. 1959.

Šodien lasu latv. avīzē, ka E. Freimanis ir komponējis mūziku manam dzejolim „Vakars” – (jādomā, tas ir par to posumu, jo cita man tādā nosaukumā laikam nav…) un Arone to dziedās. Tas nu ir ļoti mīļi no viņiem. Gandrīz būtu jāpateicas. Citādi šinīs kult. dienās esmu aizmirsta. Lirikas vakarā neesmu aicināta, (dzejniece jau neesmu, tikai Freimanis tomēr to it kā teicis…), izstādei nebija laika plates nospiest – ne naudas, ne laika. Žēl jau tagad ir. Nu – tad, mazākais, kaut tur būs mans vārds – lai cilvēki atceras, tas jau – ir svarīgi. Un varbūt tā godalga, kā Sarma to cer.

Nelietīgi pavadīta diena. Kungs nevarēja iztaisīties kaut cik agri uz Wyongu – lai es varētu pēc tam uz Entrenci braukt peldēties. Tad te ienāca Singera šujmašīnas aģents. Pārsteidza mani peldkostīmā un tāpat tas bija ‘jāintertēnē’. Notērēja visu brīvo laiku, kopš ‘pats prom.

Tagad vakars nāk. Mīksts, mazliet piemācies. Ja rītu līs – atkal nepeldēšos. Kaut kas jādara, lai kaut cik dabūtu to ko vēlos – kaut peldēties. Bet tā tas iet un tā tas ir.

Kam šī diena? It nekam! Kaut kas vēl jāmeklē. Jāiet pēc maizes, jāskatās kokos, krūmos, ziedos.
Jāspiež kaut kas no sevis ārā. Kaut kam jābūt iekrātam šinīs sāpošās dienās.

Nelaimes labā puse ir tā, ka viņa neatstāj. Viņa ir klāt vienmēr, pastāvīgi. Vētras un negaisi iet pāri. Sāpēs nomirsti – piecelies, viņa turpat – nelaime. Un tu neesi viens. Viņa nav tevi pametusi, kā laime to dara. Izgaist kā migla. Un briesmīgs tukšums, pamestība, iznīcinošs Nekas – saldē tevi.

Nelaime tevi neatstāj. Viņa ir klāt. Viņa nav tukšums. Viņa ir – un tu vari sākt cīņu ar to. Tu neesi viens. Gluži silti top ap sirdi, to domājot. Nelaime tevi nepamet.

To es domāju šodien, vērojot savu nelaimi viņas nesagraujamā stabilitātē. Un salīdzinot to ar tukšumu, kas iestājas laimes vietā.

Tava seja nāk no tumsas –
Lai Tev mīļu kaut ko saku –
Nāk un nāk, bez vārdiem lūdzot.
Sen gribu nocietināt, glābties
Drošībā un prātā slēpties –
Tava seja nāk no tumsas,
Nāk un nāk, lai Tev ko saku,
Lai es sirdī Tevi slēdzu.
Un es (padodos un) ņemu,
              ņemu viņu –
Siltumu un gaismu sevī.    


 Nu redzi – man liekas, tā nekad vēl nav bijis. Viņš ir ielijis kā svins un alva manī. Un viņš spīd kā gaisma pār mani. Un, jo tālāk, jo svins ir smagāks – tas ir – viņš nepaliek vieglāks. Viņš ir no jauna tur. Nekas man nevar palīdzēt no tā, pie kā es gribu meklēt palīdzības. Nav arī tā – pie kā es negribētu vēl meklēt palīdzības. – Cita svina un alvas. Velnu aizdzen ar belcebulu…

Laiks ļoti skaidrs. No rīta bija vēss. Saule. Pāri kalnam, virs meža galotnēm lied balti mākonīši. To nākšana satrauca mani: viņi nāk no dzīves. No lielā skaistuma. No… No Entrences – aiz kalna ir Entrence. Garlaicīga jūrmalas pilsētiņa. Ar ļaudīm, uz kuriem riebjas paskatīties – pliki, izkrāsojušies staigā pa ielām. Nu jā – visi kopā viņi nav nekas. Viss ir vienā. Kas viss? – Dziesma, mūzika, laime – sāpes un prieks – dzīve, lielais karstums – viss ir – vienā. Paskaties viņa sejā, atmini viņa rievu rakstu tanī, pieliec roku viņa rokai – pieskaries kā tā nama durvīm, kur dzīvo viņš – viņa dvēsele. Un – tad viss sākas. Lielais skaistums. Māņi, tomēr arī tas tikai māņi. Tukšums vai māņi? Ir tikai divi lietas, ko gribēt. Vai nav vairāk? Tomēr ir – pati dzīve. Lielais skaistums. Vajaga būt bez māņiem un bez tukšuma. Var būt ļoti smags, sāpīgs, briesmīgs. Vienalga. Tas ir. Lielais skaistums. Nu tas – man ir. Ko es vēl gribu? Māņus, māņus! Laimīgo skaistumu.

Iet uz vakara pusi. Mumfords bija uz brīdi, Dzidrai sarīkoja tāllēkšanas vietu. Dažas minūtes gulēju saulē. Varbūt iesim uz kino. Vēl nezinu. Cāļi slimi. Gara stāvoklis līdz ar to, protams, nelāgs.

Diena skaista.

Kādēļ tikai ciešanas es meklēju? Es viņas nemeklēju, bet viņas ir, un man ar tām jānodarbojas. Jācilā viņas mirkli pēc mirkļa. Tā mana vienīgā bagātība. Vienīgā manta manā pūra lādē. To pašu cilāju. Kad bija laime – cilāju to. Mīlēju mirkli pēc mirkļa, ritināju kā jostu kamolus, rakstu rakstus atradu. Tagad – ciešanas. Ritinu tās. Vienu rakstu tik atrodu? Nē – tomēr vairāk rakstu atrodu. Ziņu, gudrību, mazu varbūt, bet – atrodu.

Šoreiz ir dziļāk viss skārts. Tik soli vēl – un nebūtu vairs nekā cita. Nebūtu vairs – principu. Pat liekas – varētu citu acupriekšā pēkšņi rokās cirst un ņemt pie sirds to, kas kārots – jo tas tik ļoti kārots, ka stiprāks par visu. Visiem lieliem spēkiem un pārspēkiem būtu jānobāl, kaut uz brīdi jānobāl, zaudējot bezgala daudz no sava lieluma. Varbūt pat paliktu tie nespēcīgi. Brīdinājums jau bija tiem, spēkiem un pārspēkiem. Viena liesmojoša, maigi degoša seja.

Cilvēki caurmērā ir vājāki, nekā es domāju. Viņi noveco, izsmeļas, padodas ātrāk, kā biju domājusi. Viņi ir nelaimīgāki, slimāki, pieticīgāki, nekā biju domājusi. Retie ir stipri. Labi vai nē, tas nekrīt svarā. Es esmu stiprāka, nekā biju domājusi. Kungs arī ir stiprs. To es zināju. Viņš ir stūrgalvīgs, ietiepīgs, nemainās ne uz ko lielu, bet ir stiprs. Panes un savā stūrgalvīgā ceļā dara daudz.

Katrs ir stiprs citādā veidā.

Varbūt viņš arī ir stiprs. Tam, ko no viņa dzīve prasa. Tam – kas ir iznākusi viņa dzīve, ziedojot sevi, viņš ir stiprs. Viņš sabrūk, kļūst vecs, aprok savas spējas, vēlēšanās, neizveidotus sapņus, pat nepamodinātas intereses, aprok visu un savā darbā tam, kas ir viņa dzīve – ir stiprs. Strādā un atdod tam nopelnīto. Atdod arī savu mīlestību.

„Es nekad neesmu bijis jauns. Vienmēr vecs.”

Šos vārdos tomēr bija kāda liela patiesība. Tā – visa viņa dzīve, būt vecam. Ja viņš to nepieņemtu, posts gāztos pār mazām galvām. Viņš to pieņem. Viņš ir stiprs.

Bet – ne tik stiprs, lai nekļūtu vecs, lai varētu darīt vēl vairāk. Varbūt arī ne tik stiprs, lai nebaidītos modināt aprakto sevi. Lai ņemtu kaut ko sev.

Mumfordiem nav bērnu, un viņi dzer. Viņi kliedz un smejas, un trako. Vai viņi – stipri? Varbūt diezgan. Viņu uzdevums nav viegls.

8. dec. 1959.

Kungs Gosfordā. Viegli iet – mākoņi ar lietus lāsēm. Pa vidu saule. Pavēss. Spēlēju mazliet. Pārlieku un pārlieku visu no gala. Tur nevar būt vieglāk kā te. Varbūt vēl grūtāk. Nu nē, statistika saka – nē.

Esmu kā pažēlota, ka Freimanis komponējis tam dzejolim. Apstājos uz ceļa saulē (maizei naudu nesot), un bija labi. Visi tie, kas bijuši ar mani, bija tuvu, un man bij vieglāk: Freimanis ar dzejoli, tie, kas lems godalgu, Sarma, kas arvien kaut kur līdz. Un arī tas, kas solījās dziedāt – baltos dūmos.
Kungs klāt.

Mazliet lijis, mazliet skumjš
Pelēks mākons. Eikalipts
Pelēkzaļš kā vītols šūpo
Savu rasā valgo galvu.
Rozes zied un gaiss ir maigs
Vasara pa lauku klejo
Sirds tai līdzi iet un dzejo.
Rozes zied un gaiss ir maigs
Rozēm zīds, kā vakar tērpos
Lietus lāses mirdz//viz kā krelles.

9. XII. 59.

Kā var tik stipra inde būt,
Kas darbojas tik skaudri?…
Jau gadu sāp, kaulus lauž…
Kā var tik stipra inde būt?

Kā var tik liela kāre būt
Šo smago sāpi nēsāt
Kā dzelzu saktu iespraustu
Pret katru prieku krūtīs?

Nekas man nevar tuvoties,
Ne saule cauri kveldēt,
Pār mani vara tikai tai,
Tai glābt vai mani deldēt.


10.12.59.

Will you come then,
Then all will be over
And the grave
They will carry me?…
Will you come then?…


Bija klavieru skaņotājs. Uzskaņoja klavieres. Spēlēju tūlīt pēc tam – bet tad mazāk jutu pārmaiņu. Tagad naktī (pēc kino) man labi. Beidzot atkal ir bauda spēlēt. Protams, tās ir tikai vecas un sliktas klavieres, bet tagad viņas kaut kas ir. Mūzika – līdz šim bija troksnis. Un es varu spēlēt labāk kā pirms gada vai diviem. Roka ir spējīgāka, tikai patreiz trūkst vingrināšanās. Bet to varētu panākt pāris nedēļās. Jādara – pirms svētkiem. Tūlīt meitenes būs mājās – un tad tik sāksies man apkalpošana – pirms svētkiem! Jeb tomēr būs mazliet brīvāks? Nē. Vientulības nemaz nebūs – tik, cik noslēpties varētu. Un to nevarēs. Uz jūru arī jābrauc – pirms svētkiem… Prieks par klavierēm.

11. XII. 59.
Piektdiena.

Bija veterinārārsts pie cāļiem. Tie slimo. Bija jāvāra kafija, jācep kaut kas. Pus diena pagalam. Otra puse tāpat aiziet līdz. Olas vēl netīrītas. Neveiksmīga diena.

Kungs izdzina no sētas Kondenu, kas bija atnācis olas pirkt un gaidīja uz speķu pīrāgu recepti savai sievai. Izdzina pilnīgi kā suni – bļaujot. Nezin kādēļ – tur par zagli. Nepatīk tādas scēnas. Dedzināja beigtos cāļus (kā parasti, ārā), bet vējš nesa briesmīgo spalvu smaku apkārt. Fernanciene klaigāja – laikam par to.

Šķiet, visu šo ikdienas nelāgo lietu tvaiki vai dūmi ir aizseguši visu pašu šo dienu. Viņas it kā man nemaz nav.

Rakstīju tikko ziemas svētku kartes Jašam un Aula kundzei – un nevaru neko jaunu uzrakstīt. It kā šī diena būtu iznīcinājusi arī manu domāšanu un jušanu. Bet – tik ļoti ļauna tā nebija. Neko no visa neesmu ņēmusi pie sirds. Piecas minūtes pasauļojos, uz galda ir Xmas bells. Klavieres skan jauki. Kādu pusstundu spēlēju, arī vingrinājos.

Un neko neesmu ņēmusi pie sirds. Arī to ne, ko citas dienas ņemu pie sirds.

Džekaranda ir pārziedējusi, gandrīz kā nokaltis koks izskatās. Bet otrs koks tālāk dārzā tikai tagad zied. Bet tā ziedi nebirst uz ceļa un neklāj paklāju.

Viss ir pelēks kļuvis. Beigts nav nekas. Bet – piespiests dzīvot. Ja tā var teikt.

Un tagad ir vēls un jāiet gulēt. Un tas, kas ir piespiests nedzīvot – gribētu mazliet dzīvot. Gribētos domāt par to – bet nav jādomā.

Kā šai dienai vietu
Atrast citu vidū – ?
Akmens atrod krītot
Grabot, dārdot asi.
Guļ tad mierīgs tas
Nedzīvs (citu vidū) beigtu pulkā.
Tā šī diena krīt,
Naida nonāvēta, žņaugta
Grabot, dārdot asi.
Apklustot tad mēmi,
Nomētāta nedzīvu
Nedzīvojot tālāk
Tā šī diena krīt
Kā man žēl to zināt...
Kā man gribas glābt to.
..

12 dec. 1959.

Vakars. Viss kā nekā pāri. Radio taisa nelāgu troksni – bet jāpacieš.

Dzidra aizbrauca uz Sidneju. Arī es aizbraucu līdz stacijai. Redzēju chemista logā ziemsvētku dāvanas. Cerības, ka dabūšu godalgu – jau sāku domāt par lielākām dāvanām šogad (2 šil. vietā – 12), vairāk vēl nevar izdomāt. Tikai toreiz, kad bija reiz godalga varēju atļauties ko.

Kāpēc to rakstu? Svarīgas bija tikai debesis, kad braucu atpakaļ. Brīnišķīgs riets, kāds tumšzelta mākons aizturēja gaišzelta rieta starus, un tie plūda augšā debesīs tikai pa vienu debess pusi. Spožums bija stiprs un maigs, delikāts, aizrāvīgs… Zaļi koki reiz aizstājās tam pāri un nezin kā rādīja kādu tuvu, nekad neredzētu ainu. Man bija atkal jādomā par to – kādēļ man neatļauj tik, kā zināt, kāda pasaule izskatītos laimē. Ja ne paturēt to un baudīt – tad tikai redzēt, zināt, brīdi to tādu. Zinu, ka tā būtu citāda. Nojautu – ne nojautu, sāku sajust pārvērtību, kā dekorāciju vietā sāka augt dzīvi koki, kā ceļmalas meži kļuva elpojoši, silti, dzīvi. Bet – jau, vēl tur neieejot, viss prom un ciet. Un atkal – tikai dekorācijas, kaut kas auksts, ciets, kā aiz stikla – neiegūstams, lai arī cik ļoti priecājos un mīlu tā skaistumu.

Bijām peldēties. Šoreiz noguru. Brīdi biju izstiepusies gultā pēc tam – redzēju bērnu, kas atradis sev mantiņu, izracis, nospodrinājis, iemīļojis, vēl ne mīlinājis, nespēlējies – un viņam to atņem. Atņem atkal. Šoreiz ir smagāk. Kā tas tā varēja būt, ka es tik ļoti ticēju? Tas bija tādēļ – ka tas tā bija.

Kas ir noticis? Tas man reiz jāzina. Gaidīšana ir necilvēcīga jau.

Debesis caur kokiem iegrieza mirkli kā šķēps – kas gan notiek? Kāda dzīve tiek aprakta, kāds cilvēks tiek aprakts bez dzīves, tiek aprakts dienu dienā. Cik ļoti es gribēju – prom! Cik skaidri es sapratu – tas jādara, jādara Dieva dēļ! Dieva radītā cilvēka skaistuma dēļ.
Neredzu ceļa.

Nezin kādēļ šodien es atkal domāju labāk par kādu. Redzu to lielu kā kādreiz. Man šķiet – lielais ir lielāks viņā kā mazais. Apraktais cilvēks viņā ir lielāka viņa daļa kā dzīvojošais.

Biju pieņēmusi pēdējā laikā, ka tas ir otrādi. Un tikai mana izdoma un mans iespaids uz viņu ir tas, kas mainīja un lika viņa apraktajam cilvēkam dzīvot, un tā – viņa mazākā daļa.
Varbūt šīs daļas cīnās viņā.

Viena uzvar un otra. Vienai ir viegli uzvarēt, jo visa dzīve ir tās pusē. Otrai nav nekā.

Mani pamazām pārņem rezignācija. Es padodos. Es vairs nedauzos gar būra sienām tik ļoti.

13. dec. 1959.


Svētdiena. Dzidra pārbrauca no Sidnejas. Ieguvusi pirmo vietu arī tāllēkšanā. Inese 1.v. lodē 2. vietu šķēpā. Traki bērni. Vecais priecīgs bez gala. Galvenais – Maira otrā vietā…
[Photos: Maira, Dzidra, Inese above, Maira, Inese, Dzidra below]

Plēšamies šodien visu dienu. Ne taisni plēšamies, bet taisām nepatikšanas viens otram ar to – kāds katrs esam.
Nekā cita šai svētdienā – tikai veļas mazgāšana līdz pagurumam, raušanās no rīta. Bet – tas šinī jūgā luksus – ja man ir atkal tīras visas drēbītes, ko vilkt virsū.

Inese būs mājās jaunnedēļ – tas ir pēc pāris dienām.

Skaidra, karsti vēsa diena bija. Tikko nokrita pāris lietus lāses. Lai gan tik ciets gaiss bija visu dienu, ka šķita, lietus nebūs.

Es dusmojos un atkal nedusmojos. Man patiesi reiz bija jāaiziet no šejienes.

Domāju šodien tik daudz par neizdomājamu lietu, ka galvā sāka tumšs mesties. Tad – beidzu. Nedomāju vairāk. Arī nejutu neko daudz. Izņemot – pazemojumu. Kas jāpieņem. Pie kā jāpierod. Ko gan vecums citu nesīs – kā to? Vēl nav vecuma vaina. Ko gan var labu nest tas, ko vēlos?

Tik pazemojumus. Cita gala iznākuma tam nemaz nav. Sāpes un pazemojumus. Vai atceries (es prasu to sev): kādu dienu, kad ziedēja afelsīnu koks un viņa zieds nokrita zem kādas rokas? Atceries, ka zāles pļava tieši tepat un tieši tai laikā? Vai atceries kādu pelnu krāsas seju, kas bija tāda – ka cita gala iznākuma nemaz nevar būt. Beigu beigās – nevar.

„Visas takas tumsā ved” –

„Viss ir jau kādreiz bijis” –

Jā, visur cilvēks jau ir gājis. Kur lai arī neietu – ko lai arī neciestu – cits to ir jau cietis.

14. XII. 59.

Es kaut ko sāku saprast.

Viņš noliek mani uguns pārbaudei. Ja es izturu – lai notiek! Ja nē – esmu atteikusies. Un tagad – kad es varu to visu iegūt, pēc kā ilgojos, kad viss atkarīgs no manis pašas – es it kā šaubos, un viss ir pelēkāks. Viss ir tik smags. Tā ir dzīve. Bet es gribēju tikai sapņa. Kādēļ nevar – sapni? Nevar? Vai tomēr nevar? Neiznāk – jo šai lietai ir nopietnība pielikta klāt. Tā – ko neaizmirst. Un tad – tā ir dzīve. Bet dzīve ir smaga.

Es tomēr kaut ko gribu.

Un atkarīgs no tā – cik mēs viens otram varam dot pāri par – par ko? Par – fizisko. Tas bija jūtams tik pārsvarīgs klāt, ka mēs nedrīkstējām tuvāk pieiet viens otram – tas ierautu mūs kā atvars. Mēs vairs neredzētu nekā. Nu tagad šis laiks ir – redzēšanai. Un, kad redz – vai es gribu vēl to atvaru? Es nezinu. Es gribu. Tikai, tikai ne to vien. Bet, kā jau teicu – kā nāk viss cits, tā ir ciešanas, dzīve. Un vai mēs varam iegūt divas dzīves? Un vai mēs tad esam tie divi, kas to spēj veidot un nest? To es tagad nezinu. Es zināju, man šķita, es zināju, bet es to zināju, vai iedomājos zinām aklām (ar aklību sistām) acīm. Tagad tās kļuvušas skaidras – ja es tīšu prātu neturu tām kādu miglu priekšā. Un ar skaidrām acīm – ir tik daudz pelēcības, cietu akmeņu. Izjūta pēkšņi pat pamirdz tāda – jā, kādēļ, kādēļ to visu iesākt? Kādēļ? Jā, kādēļ? Iznākums beidzot var būt tikai pazemojums un sāpes. Man vairāk kā viņam. Viņam tik sāpes. Man arī pazemojums. Vai es to gribu maksāt? Es nezinu. Es nesaredzu vairs, ko es iegūšu, es saredzu maksu.

Bet tāpat kā agrāk ir un paliek tā – mēs ko varam radīt skaistu, vai mēs varam – iegūt tikai postu. Varbūt mēs varam radīt skaistumu. Varbūt arī nē.

Ak – mēs maldāmies, mēs maldāmies. Bet mēs esam maldījušies, izvēloties to, kas ir mūsu dzīve. Mēs esam pieraduši maldīties, un mums nekā cita nav, kā šie postošie maldi, kur tomēr ir kādas vērtības. Kaut ko pazaudēdami un šī zaudējuma sāpes mērīdami katru dienu, mēs esam kaut ko ieguvuši, taisni to, arī taisni to – ko vēlējušies. Ka mēs varam piemānīt likteni – paturēt to, kas mums ir, un zagt gar malu to, kā mūsu maldīgā dzīvē nav. Nebūs. Ka mēs varam to nozagt, neiegāžoties jaunos maldos, nesapinoties tumsā un neziņā.

Jā, tas jau ir mūsu uzdevums un maksa par to, ko gribam iegūt. To es nevaru izlemt te uz papīra, kam jānotiek, kam nē. Tas man būs jādomā un jājūt dienās, kas vēl nāks.

Kad atceros viņa acis šķiroties – tad šī versija ir pareiza. Ar visu to paredzēto vizīti utt., un arī laiks ir vajadzīgs. Man. Un arī notikumiem – tas ir, citiem, lai tie aizmirstu un zinātu – ka nekas vairs nav domājams dzīvs. Tikai viņam, kāds viņš ir, un man, kāda esmu – ir iespējams ‘dzīvot tik ilgi’. Ir iespējams. Tikai es šo laiku nedzīvoju, es karoju ar kaut ko, kas ir iekarots, lauzos vaļējās durvīs. Un lauzīties nozīmē kaut ko citu kā ieiet iekšā.

Viņa acīs vispirms lasīju – „tātad – es palieku, viss ir labi” – Bet arī „Kā Tu domā – vai Tu gribi to, ko Tu gribi?”… Tāds pārbaudošs, pētošs, savāds skats tas bija. Tad ir saprotama arī tās vizītes vajadzība. Ja viņš ir tik inteliģents kā, es domāju, viņš ir – tad lai notiek.

Es gribu šai pasaulē ieiet.

15. dec. 1959.

Biju peldēties. Dabūju saulē sēdēt. Mājās vēl dārzā mazliet sauļojos. Tas labi. Tikai vakariņas nevajadzēja man gatavot.

Man jāatzīst – manas domas kļūst tādas kā – bez saknēm, tās ļodzas, kā vīteņaugi bez balstiem – vienkārši – tās kļūst nedrošas uz kājām, kļūst vārgas un viņās iemetas kāda pusvājprātība. Tas tādēļ, ka tiek domāts tik daudz par lietu, par ko nav daudz faktu. Es maldos no vienas hipotēzes otrā. Ir jau labi. Šodien ir labi i skumji reizē. Dzīve ir cita – sapņi ir citi. Tā beidzot arī man ir jāatzīst. Es sastāvu no tukšām fantāzijām, no mūžīgas iekarošanas – un ja man dod tiešu realitāti, es tai neticu un ja beidzot jātic – tad redzu, ka tā nav tāda, kā es to jutu cīņā – tāda, pēc kādas es cīnījos. Viss ir vienkāršāks bet – grūtāks, smagāks. Tam klāt ir dzīves smagnējums un tas kaut ko nomāc.

Zināms – patreiz man ir tikai domas, nav ne mazāko notikumu un domāt vien par reālām lietām – tas ir bezkrāsaini.
Vienu es domājot redzu – mums nav nekādas iespējas to pašu (smago, kā man liekas) realo dzīvi izvest. Nekad es nevaru tikt prom no šejienes. Kaut kas reāls jāizdomā, jāuzsāk. Bet kas? Nav tam ne iemesla ne spēka. Klavieru stundas bija kaut kas reāls – tas pagalam un atjaunot – neticu. Citu temporary jobu man kaut kur vajadzētu atrast. Bet – olas? Olas ir diendienā. Satikt Spears kdzi? Varūt ar viņu kaut ko varētu atrast vai uzsākt. Tikai šinī acumirklī man viņa ienāca prātā. Tas būtu kas reāls. Citādi es klīstu kaut kur tukšumā, kas dažubrīd ir gluži pievilcīgs, bet pilnīgi neizvedams dzīvē.

Satikt Spears kundzi?!…
Bet braukt – kā es varētu braukāt? Ar autobusu. Liekas neiespējami. Citādi – citādi – olas, olas, olas.
Nereāls šinī brīdī man liekas pat tas kas bija. Ja kaut kur nebūtu 3 lietas es sen šaubītos, kas bijis, kas nē.

Esmu nogurusi un lasīju Kafku. Tādēļ laikam prāts tikko turas savā vietā un šūpojas it kā uz aiziešanu.
Kafka pievilcīgs. Viņš ir bijis vairāk kas kā citi. Viņa rakstīšanas veids šķiet kaut kas kolosāls – viss tur ir jāsaprot citādi – un tomēr, simbolam ar to, ko tas slēpj ir tik dīvaina tuvība, ka tie it kā saplūst vienā un simbols vairs nav simbols. Patiesi tas viss ir brīnišķīgi un apbrīnojami.

Latv. avīzē Silkalns raksta kādu sapņojumu par Amandu. Ritms tik sagribēts šinī prozā – ka man tas liekas pretīgs, bet kaut kas tanī lietā ir pievilcīgs – tas ka viņš atklājas, vai grib, meklē atklāties un ar to itkā atzīst manu stilu, manus paņēmienus ar dien. grām. lapām. Tas mani atbalsta un iedrošina. Man gribētos vairāk tādu ‘penterējumu’. Vairāk no citiem. Vairāk arī no sevis.

Olas, olas! Kaut tās ieturētu svētdienas un svētku dienas.
Nezin kādēļ – es nevaru vairs sākt dziesmu –
Es jūtu Tevi, es mīlu Tevi u.tt.
Tas laikam tādēļ – ka es zinu – es varu iegūt Tevi un tas ko es iegūstu mani baida ar to, ka var nebūt tāds kā es domāju. Vīrietis ir citādāks. Bet ne viņš, es pati dzinu lietas stāvā virzienā. Es domāju par Tevi. Es to daru.

Piektdiena

Inese mājās jau trešo dienu – runas un uztraukumi. Jauka un mīļa un laba un pacietīga un t.t. viņa ir. Bet dienas ļoti karstas, daudz darba (jo runas kavē), un es esmu sagurusi. Vakar naktī gandrīz nemaz nevarēju gulēt – tas bija no satraukumiem, no vēlēšanās, t.i., no aizturētas vēlēšanās strādāt savus darbus. Tiem nav laika, mazāk kā citreiz, un tie sāk spiest nervus. Vakar vakarā sākusi biju lasīt „Kaimiņu“ – tā aizrāvusies, ka neredzēju, ka In. ielīda gultā. Un tad naktī biju tā satraukusies, ka nezināju, kur likties – Ineses grāmatas visas rindās uz galda, jaunās notis uz klavierēm, te arī nerunāts pāris dienas – visa īstā dzīve, noslāpēta dienas notikumos – (olās, traukos utt.) naktī mani mocīja nost. Nakts arī skaista, silta, ar mēnesi. Es gribēju spēlēt Albenitza Spanish Suite serenādi, ko In. atveda. Tā ir diezgan uzbāzīga melodija, bet jauka tādēļ ka – spāniska un salda, kā tam jābūt… Pēdējās dienas ir atgriezusies mana paļāvība, un es priecājos par visu to Spanish Suitu. Kā tas varēja būt, ka es izmisu un tagad atkal miers? Tikai praktiski tikpat tālu viss.

Kāds laikam domā, ka cietējs ir tur viņš. Tas gluži labi, praktiski un arī apliecinājums.

Taisāmies un gudrojam, kā ierasties kult. dienās. Dabūju 10 mārc. naud. Ziem. sv. dāvanai. Labi. Tagad kaut kā varēs apgriezties.

Sarma saka, Fr. komp. mūziku manam jaunam dzejolim. Nu redzēs, redzēs, kāds tas būs.

Ak! Mani nobeigs šī Spanish Suite serenade from Albenitza. Viņa skan manī visu laiku – gluži briesmīgi. Esmu viena – šie visi trīs crixmas shopē Gosfordā. Karsts ļoti, pēc negulēšanas dzīvoju kā viļņos – esmu ļoti laimīga, reti labi ir atkal, protams, ar to pastāvīgo rezignācijas vilni apakšā, bet tomēr, tomēr. Labi ir būt vienai, tad bērni laimīgi nāks mājās un kāda labvēlība ir kā spanish suite serenāde vispāri, visam pāri vienmēr. Nopūtas nav tik grūtas. Pieskrienu ik pa brīžam un paspēlēju dažas taktis. Šī serenāde dara mani laimīgu tā, kā tā domāta. Viņa ir viegla, bet jāiestudē labi, jo viņā tikai tad kaut kas jauns, ja to spēlē patiesi graciozi.

Cik karsts vējš. Pusaizmākusies saule.

Mēs esam noslēpušies. Mēs gaidām, ka mūs aizmirsīs. Lai tad darītu nedarbus. Nedarbus? – Ko citu. Mēs esam noslēpušies. Mēs izliekamies beigti kā kukainīši, kad tiem piedur pirkstu, pavisam beigti. Bet mums jāizliekas tik ilgi. Vai mēs nevaram sakalst? Patiesi kļūt beigti? Noslēpties paši sev? Aizmirst?
Zīmes stāv noliktas, kas lai atgādina sazvērestību – gaidi, gaidi!

Gaidi, gaidi!

Džakaranda pārziedējusi. Dārzā vēl dažas galotnes zied. Rozes arī vēl rieš pa pumpuram. Vasara karsta. Smaržas izkūp un zūd karstumā, bet karstums ir dzīvs vēl, ne kavējošs. Un viņš jau nekad te nav gluži kavējošs.

Gaidi, gaidi! Mēs esam noslēpušies. Mēs esam gandrīz jau aizmirsti. Mūsu pēdas nemeklēs. Vai Tu dzīvo vēl? Es dzīvoju.

„Ko es Tev varu dot?”

„Sāpes, kaunu, pazemojumu…”

Viņa seja kļūst vēl bālāka, kā tā jau ir, un acis lielākas, lielas kā ūdens apļi ezerā, kur iemet akmeni.

„Jā…”

„Jā. Bet es to gribu. To visu es saņemu arī tagad. Bet dzīvības nav. Tu dod man arī dzīvību. Tu dod man laimi. Zeme top laba apkārt. Tā paceļas un pienāk man tuvu – pie sirds. Pie rokām, krūtīs. Koki un stādi uzdveš man savu elpu un ieņem mani savā vidū – dzīvu. Tie nestāv vairs no manis prom kā dekorācijas, kā lietas aiz stikla skatlogā… Es gribu to. Es gribu dzīvot – un tad mirt. Es negribu, kapā stāvot, gaidīt nāvi. Vai es Tev esmu vajadzīga?”

„Jā.”

„Es zinu. Es zināju to kopš pirmās dienas, kad Tevi redzēju. Tu biji kā drazās aizmesta dārga lieta. Ja Tevi nospodrinātu. Ja izglaudītu krokas. Un ja noliktu piemērotā vietā, skaistā apkārtnē, labās drēbēs, Tu būtu filmas vērts. Bet to es negribu. Tā nav Tava vieta. Es Tev esmu vajadzīga, lai Tava seja nebūtu sabrukusi, lai Tavas kustības nebūtu saraustītas un tramīgas, lai Tava balss neķērkstētu kā alā iespiestam zvēram. Lamatās iesistam… Tu man esi vajadzīgs, lai sapņos mani nemāktu dzīves vīzijas, sveši tēli un jaunības dienu tēli, lai es nemurgotu un tie nebūtu man jāsatiek. Lai es atpūstos bez sapņiem. Lai es nebaidītos novecot pēc tam. Lai es pieņemtu ar pateicību to, kas nāks. Lai man nebūtu vairs bezasiņu illūziju, bet lai man būtu dzīve. Beidzot reiz es gribētu sajust arī savu ķermeni sev tuvu, reiz, pirms man viņš jāzaudē. Savu ķermeni, kurā esmu aizvadījusi garu, skaistu mūžu. Lai, satiekot Tevi, es vērtētu arī sevi un neplosītu Dieva dāvanu agonijā…”

23. dec. 1959.

Aizvakar 10 vistas. Vakar 21. Tas būtu – o.k. Bet sirds bija pagurusi. Daudz darba jau bez vistām pēdējās dienās. Kopš Inese mājās, es kavējos ar darbiem, un uztraukumi dzen sirdi. Būtu skaistas šīs dienas – laimīgas ar bērniem, bet kungs ir briesmīgs. Kādēļ tas tā viņam iznāk, visos sīkumos, kas to lai saprot. Ja es žēlojos par grūtumu – viņš uzskata to par izlikšanos – un izliekas pretī slims. Taisni baigi. Vakar pēc negulētas nakts (vakarā olas tīrīt pēc vistām) – no rīta viņš neatbild, cik vistu būs jātīra. Visi kakti piekvēpuši, nav spēka ķerties klāt – tie visi ir mūžīgi nepiebarojamas rīkles, kas mani aprij – visur trūkums un netīrums. Tik puķes, ko iestādīju, dod mieru. Tās no rītiem parušinu. Bet visumā – vai nav laimīgi svētki? Es to pat teicu. Inese ir kā saule, kā saulīte! Silta un laba, un gaiša. Sildos. Viņa atdod visu, ko var. Pati iztiek un viņai pietiek – lai priecātos un cerētu, un starotu.

Varbūt šodien dzirdēšu ko par viņu. Nupat brīdi atpūtos (viena mājās) un domāju – vai nav šādi labāk? Stingrs, skaidrs, ciets laiks, dzīve, es domāju. Jūtas – atkal reiz aizmestas. Viss tas vārgums, maigums, trauslums, sāpes, ievainojumi, laimes uzliesmojumu un nelaimes tumsas mūžīgās maiņas. Vai nav tā labāk – cieti, bez visa tā? Ak – kā sirds sarāvās, kaut kur apslēpti iesāpoties – kā tad, kā tad labāk, labāk tā – viņa mēdītos ja varētu. Vienu brīdi es tomēr jutu šo ‘jūtu’ vājo pusi pret ‘nejūtības’ skaidro, drošo noteiktību.

–––––––––––––––––––––––––––––––

(fragments)

Varbūt varētu sameklēt vairāk lietas nekā parasti domā atceroties. Un tomēr tās vairs nav drošas un ap tām nesaistās notikums, ja tās mēģina atcerēties.

Dziesmas man patika skaitīt – tā jau bija labākā daļa dzīves – būt lielo tuvumā, mācīties atrast savādas pasaules, katrā dziesmā sava – ko nevar īsti notvert un kas tādēļ skaista.

Bet ziemsvētkos dziesmas skaitīt pie eglītes, tas drīz kļūst mokas, es domāju, sākot ar trešo, ceturto ziemsvētku gadu. Tikko sāk rasties savs sevis vērtējums, tā viss top tik grūts.

Es laikam vecākiem sagādāju vilšanos – pāris pirmos gados tik skaistas deklamēšanas un tad pēkšņi ne ar ļaunu, ne labu nevar piedabūt uz priekšnesumu.

(Nekam nevajadzīgs)

Cik briesmīgi grūt top ar dziesmām uzstāties, to atceros no kādiem ziemsvētkiem Rubeņos. Bija daudz ciemiņu. Daudz bērnu. Liela eglīte. Es pārbijies un atzinusi sevi par nevarīgu un arī nevajadzīgu tādu skaitīšanu, biju izlocījusies no skaitīšanas. Apbēdināju Tēvu. Nezin, vai tēvi arvien nav tie, kas visvairāk grib lepoties ar saviem bērniem? Beidzot atceros, man palika tikai vēl iespēja iet ar citiem bērniem pulkā kopā dziedāt svētku dziesmas – citādi… „brauksim mājās.”

Brauksim. Tas nebūtu nemaz ļaunākais. Ļaunākais, ka viss iet nepareizi, ka ir tik grūt. Beidzot es saņēmu visu dūšu un piekāpšanos darīt to, kas tik grūts un savāds, un negribēts, un nepareizs utt. Es

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

Cik sveša, sveša vientuļa pasaule. 
Kā salā, kur kuģis mani vienu būtu izmetis
Kā pirmā dienā pēc zemes radīšanas
Mani Dievs uz lauka būtu nolicis
Varbūt kāds bērns ņems mani pie rokas
Kaut kur aiz dārza kādā istabā ievedīs
Un kas nāks tur pretī?
Vai viena arī istabā
Tāpat kā šai jūras laukā sēdēšu?

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

(New diary – hand-made, lots of white pages sewn together by IB)

24. dec. 1959.

Ziemassvētku nakts. Eglīte dedzināta. Dāvanas dalītas. Esmu apdāvināta ar to, ko visvairāk vēlējos – dienas grāmatām un pildspalvu. Vēl gumijas sandales. Zeķes. Notis. Inese to. Un Dzidra spalvu un sandales. Spalva, liekas, būs lieliska, viegla un smalka, kā vēlos. Bagāti ziemas svētki. Maza, skaisti nopušķota eglīte. Mājās svecītes dega pietiekoši ilgi, lai nospēlētu ziemsvētku dziesmas. Klavieres skan vecīgi sēri, bet tīri. Viss te ir un nav nenieka, kur nav Tevis, tur nav prieka… Apmēram tā. Sirds sāk to pieņemt citādu, kā gribēts. Man jau bija divi versijas visu laiku. Nu varbūt būs jāpieņem – otra. Pirmā būs bijusi mana izdoma. Otra – īstenība. Un tomēr – kaut kas bija izdomā īsts. Un vēl ir trīs zīmes, kas nav atšifrētas. Cik cieti es turos.

Kungs ar mazo burtu ir tas, kam es kalpoju. Viņš – ar lielo burtu, ir tas, ko es gaidu. Nevajaga vārdā saukt.

Ziemassvētku nakts. Dienā bijām peldēties. Saskriets un pa pusei pievākts viss. Negribas minēt – ne tā, kā latviešu sētā. Bij īss brīdis svētku smaržas. No Aulu kundzes nav vēstules, pirmo reizi 10 gados. Varbūt vēl tā nāk. Viņa nevarētu ļaunoties, ja visu gadu nerakstīju. Tikpat labi viņa varēja rakstīt. Draugi ir tikai tik ilgi, kopš tu draugus glabā. Glabā un kop. Tad tie būs. Ja tos aizmirst – to nav.

Ziemas svētku nakts
Ārā, vai ir kāds brīnums?
Brīnumu meklēt ietu
Tālu. Ceļos un sētās kas mirdz
Kur dzīvo cilvēku sirdis
Pavērās klusi kā ziedi
Un slēdzās ciet.
Kādēļ tiem tik daudz rūpju
Kad tie tik īsi dzīvo?

Tava seja atmirdz pāri
It kā sakot to, ko vēlos
dzirdēt svētku naktī.

Bez visa tā, kas ir cieti kā akmens un koks – vēl ir tas, kas ir caurspīdīgs kā stars, kas slīd visam pāri un cauri, ko nevar saturēt un tvert un kas ir tikpat droši, kā tas, kas ir ciets kā akmens un koks.

Kā viņi ir norūpējušies un noskrējušies, sagatavojoties ciemam, mani bērni! Kaut viņiem labi tur klātos. Viņi sagaida daudz. Un viņi to ir pelnījuši. Pulkstens ir 12.

25. dec. 1959.

Pirmie ziemas svētki. Ja to neraksta vai nesaka, to nevar zināt. Diena gara (piecēlos agri), pavēsa no rīta, silta pusdienas laikā, tagad, vakaram nākot, atkal piemācas, bet silts un pagaidām sauss. Vējš šalc eikaliptos, putni činkstina, priekškars šūpojas iekšā ārā pa logu (patreiz gan gluži paklausīgi piespiedies loga malai un tikai mazliet šūpojas).

Bērni beidzot sapakojās un aizbrauca. Nocīnījušies, noguruši, sevišķi Inese, bet tur būs vieglāk, cerams. Kungs atbrauca un atstāja durvis vaļā, savas durvis. Un es to neievēroju.

Pēdējā laikā viņš ir bijis gluži neciešams, vēl nav pārkāpis slieksni, kā brūk man par kaut ko virsū.

„… Kas tur starp šedi un mazo mājiņu smird pēc… (nedzirdu kā vairāk reizes) – pēc Tevis – „Kā lai es to zinu.“

„Noziedzniece pat dokumentus norauj no galda un sadedzina.”

”Uzvelc tīru kreklu!” (vakar).

„?… ?… ?…”

Savādi – es nevaru neko vairs atcerēties, bet ar to naidu ir bijis pilns ik brīdis. Tagad pēkšņi atbrauc no stacijas un atstāj durvis vaļā.

Ja nelīdz – nostājas cēli.

Es bēgu.

Ja viņš ir ļauns – dzīves nav. Ja viņš momentā sadomā viņa izpratnē būt laipns (kas manā izpratnē tāda momenta pārmaiņa ir nelietība) un es neluncinu asti kā suns tā priekšā – dzīves nav. Dzīves vispār nav.

Priekškars šūpojas vējā (siltā vējā balts priekškars) – bet dzīves nav. Sausa, silta, cieta zeme ar zaļumu un ziediem – bet dzīves nav. Seja vēl jauna un acis dzīvas – bet dzīves nav.

Pirmie ziemas svētki. Ja to neraksta vai nesaka – to nevar zināt.

Tomēr pirmie ziemas svētki.

Un Viņš arī svēta.

Ja es saku – Viņš svēta viens, pilnīgi viens bez manis. Tad es tam neticu. Ja es saku – Viņš svēta ar mani – es tam neticu.

Jāiet vakariņas gatavot. Jācep zivis. Jābaro suņi. Kādēļ to pieminēt? Piesieti suņi ir grūtāk barojami, visiem te ir grūti. Vistām, kaķiem, suņiem un cilvēkiem. Un lai kā – es paceļos visam pāri – dzīves nav. Esmu tepat iekšā, kur dzīves nav. Galva laikam griežas, ka vārdi griežas. Varbūt būs pērkons. Ja Viņa nav tik ilgi. Inde ir bijusi stipra.

Katrs cilvēks atstāj sevi otrā. Viņš man atstājis sevi tā, ka viņš iegrimst tālu iekšā aizgājušās dienās. Viņš ieslīd cauri tur kā stars. Viņš ir arī tur, kur nekad nav bijis. Mana dzīve (kuras – es žēlojos gan – man nav, bet, kas objektīvi ņemot, tomēr ir… ) ir mana tālu, cik varu tālu atcerēties, un tur Viņš ienāk līdz ar mani.

Muļķības. Spēlējot Avīdi, es to izjūtu, bet tagad nevaru pateikt, gribu izteikt pārāk saprotami. Bet tas, ko jutu, nebija nekas saprotams.

Tātad – zivis. Un naids. Jeb varbūt kaut kas kaut kā izlīdzinās un nebūs tik pretīgi. Māja klusa.

Šovakar kult. dienu atklāšana un lirikas vakars. Tur dziedās manu dzejoli – mīļi cilvēki! Patiesi!
Tas Freimanis. Varbūt mans smaids, kas nezin kādēļ tā uzplauka un skāra viņu tik droši, to ieraugot pēc gadiem (pēc reizes redzēšanas). Tie brāļi Freimaņi mani interesē.

Varbūt šovakar vēl mani ķers kāda dāvana. Gaidu to ļoti, jau parādi uz tās rēķina sataisīti, tas ir – jau uzdzīvots.

Manis tur nebūs – kā arvienu. Manis nav. Dzīves nav. Objektīvi ņemot – viņa tomēr ir.

Nakts. Durvis aizvērtas. Un sirdis aizvērtas. Sirdis vienmēr aizvērtas te. Mīlestībai. Naidam atvērtas. Naids dzīvo kā vējš – iekšā ārā. Varbūt tas nemaz nav naids? Bet kas cits?

Nakts. Lietus lāses, tumsa, vējš. Sienāži tik čirkst, jo nakts ir silta.

Bērni nu jau draugu vidū. Kaut tiem labi klātos. Man jau kaut kas dots vai nedots. Kārtis teica, ka dots. Un teica – ka viss O.K. Bet ko viņas teica vai neteica.

Labi ir kad kungs prom. Labi, bet ne gluži tik labi ir, kad viņš guļ. Kā, ja viņš pavisam būtu prom? Laikam divreiz un trīs un piecreiz tik labi, kā kad viņš guļ un ir prom.

Tumsā sauca kāds auto. Pirmīt, pievakarē, sauca kāds auto. Mani kādreiz sauca kāds auto. Bet es neizsteidzos, tik skatījos. Vajaga steigties, kad sauc.

Koki šalc tumsā. Sienāži čirkst. Es ietu ārā, ja kāds negulētu vai nevarētu mosties, kā tas var. Kur es ietu? Nekur. Mazliet tumsā. Un tas būtu sāpīgi. Bet, ja kāds negulētu, es varētu iet vairāk kā mazliet.

Es mīlu šos kalnus. Es mīlu šo koku šalkšanu tumsā – dienā tie ir mani koki. Man dažreiz liekas – es nevarētu dzīvot bez tiem. Bet – varētu. Koki ir daudz kur. Ir ielejas. Kalni. Līdzenumi. Jūra. Upes. Ceļi. Ielas. Nami. Un debesis. Visur debesis. Arī koki gandrīz visur. Es varētu dzīvot citur. Vienmēr kaut kas varētu būt no visa tā mans, kas būtu tumsā aiz loga – kā tagad koku šalkšana.

Vienā brīdī es zinu – Viņš ir mans, kā bijis. Viņš ir nezaudējams. Otrā brīdī es zinu – viņa nav. Tā viņa nav, ko es nevēlos zaudēt.

Tumsā nošņāca mašīna. Viņa ilgāk negaidīja.

Jāiet gulēt. Bet žēl ir šķirties no dienas. Viņā nav nekā vairāk – tik koku šņākšana un priekškara vēdināšanās logā. Bet tas ir tik skaisti. Jā – un sienāžu čirkstēšana. Varbūt dažas sīkas lāses nēsā vējš. Varbūt arī vairs nelīst nemaz. Žēl ir šķirties no siltās gaismas un dienas. Grāmatas kaudzēm ir uz galda man priekšā. Beidzot man nav grāmatu bads. Ņem kādu vēlies – latviešu, angļu vai franču valodās, vai vācu. (Krievu gan nav.) Un es varu tās ņemt – visas pēc kārtas. Tā ir bagātība. Bagātība, ka es tās varu ņemt, un bagātība, ka tās te ir. Bet bagātais top iedomīgs un lepns, un vīzdegunīgs. Es neriju šīs grāmatas. Es klausos naktī. Un es rakstu savu grāmatu.

Par sievieti, kas iekāro kādu, kas iekāro viņu. Bet viņi nevar ņemt viens otru. Viņi ir piesieti. Viņi briesmīgi iekāro viens otru. Un nevar ņemt. Un viņi beigtu iekārot viens otru – ja varētu ņemt. Tikai daļu viņi iekāro viens no otra. Kādu daļu, ko viņi viens otrā modina, rada, ceļ. Kas viņos vienam otra kopts aug. Cits cilvēks vēl viņā katrā. Tas – cits cilvēks – var augt, kamēr īstās dzīves viņam nav. Viņš var gatavoties šai īstai dzīvei un nojaust to. Bet kā šo dzīvi varētu īstenot – tā norītu, apēstu atkal tos cilvēkus, to daļu, ko abi cilvēki viens otrā rada. To daļu, kas ir pilna gaismas un kvēles, maiguma un jaunības. Kas ir atvērta Dievam un skaistumam. Nesavtībai un mīlestībai.

Ja šai daļai viņos dotu īsto dzīvi – tā pārvērstos pamazām. Izsīkums, apnikums, egoisms nāktu gaismas un maiguma vietā. Pamazām, bet nāktu. Un viss būtu pa vecam. Divi būtu atkal pievīluši viens otru.

Kam der kāds, kas iekāro sievieti, kas iekāro viņu, kas liek viens otram uzplaukt visā savu dievišķo spēku krāšņumā? Kam tas der?

Kas notika ar manu pildspalvu? Ātri to ceļot nokrita lāse. Kādēļ? Tādēļ, ka ātri to rāvu. Tas viss.
Vilciens naktī iet. Skaisti. Bezgala nāk miegs. Galva griežas. Man jāatvadās no šīs dienas. Gandrīz aizmigu, galvu rokās…

26. dec. 1959.

Blake   ...    To be in a Passion you Good may do
                    But no Good if a Passion is in you...

Tās rindas atšķīru uz labu laimi – for him and me. Labi, labi. Vēlāk izlasīšu visu to garo dzejoli.

Bijām jūrā. Skaisti viļņi, bet biezs no jūras zālēm.

26. dec. 1959.

Vakar bijām arī uz kino. Nekā sevišķa. Indāņi. Un Žerry’s.

Biju atstājusi maliņu auto loga vaļā. S… K… M… u.tt. Aiztaisa durvis un neredz, ka logs vaļā. Labi, ka nav nozagts.

Bet kas no iekšpuses aiztaisa durvis un neredz, ka logs vaļā?… Klusēju. Bet naids plosījās. Dienā pēc peldes pilsētā gribēju ieskriet gatavo drēbju veikaliņā (kur pirku kleitu) un apskatīt, vai nav piemērota blūze. Nebij.

Zaļumu nebija bijis ko ņemt, un ne maš., ne kunga nebija pie augļu veik. Smaidīju. Meklēju un ņēmu sev tiesības – dusmoties. Bet, tā kā uzbrukums nāca tūlīt no viņas puses un es arī nenokāru degunu, tad iznākums – iešana pa ielu un lamāšanās. Pretīgi.

Vakarā (pēc kino) durvju atslēgas vietā izņēmu p.k. atslēgu.
„Kas tā par atslēgu?… ” Lielā dūre stiepās kā knaible un balss kā āmurs uz laktas.

Cirtos atkal pretī. Iekāpu istabā pa logu, jo man nedeva tūlīt atslēgu.

Pati pie sevis smējos par visām tādām izdarībām. Pārmaiņas dēļ pasīvās, nevarīgās nolūgšanās izskata vietā sāku darboties kā – sieviete ar temperamentu. Nemaz nav ļaunāk tā. Gandrīz labāk. Izkliegties pretī un nedarīt nekā ir visnejaukāk un smagāk, bet iekāpt pa logu, ka nedod tūlīt atslēgu, vai sākt pūcēties, ka nesagaida tevi tur, kur norunāts (pus sekundi iepriekš otrs to ir sācis) – tas gandrīz ir labāk. Ja jau bez tā nevar iztikt.

Šorīt mostoties sāpēja sirds.

Spēlējām indiāņus. Tagad all right – cik nu var būt. Karsta diena. Vējš un skaidrs. Kā rītu uz laukuma bērni bez cepurēm un brillēm izturēs. Domāju telegrafēt, lai nopērk – bet nevar, visi pasti cieti un rītu būs noteikti vēlu. Viņi sāk ap plkst. 10 no rīta.

Nelasu nekā. Atpūšos mazliet. Spēlēju Albenitzu. Gribētu peldēties. Palasu pa dzejolim no Angļu dzeju krājuma.

28. dec. 1959.

Šodien daži mākonīši brīžam mīkstina saules svelmi – varbūt bērniem nebūs pārāk traki sportos. Man tūlīt jāsāk – 7 vistas.

Gaidu bezgala braukšanu uz Sidneju. Nevaru te nekā izturēt, nekur rimties. Sajūtu savas ķēdes ik brīdi. Kā man viņš riebjas. Un nav izejas. Un jābūt kopā un jācieš, un jācieš viņa tuvums. Un es lūdzos – kaut tikai atvaļinājumu no tā man dotu – kaut tikai tik daudz, lai spēkus saņemtu. Bet nedod. Dienu dienā, dienu dienā man tas jānes. Manis jau nav – viss tas, kas es esmu, ir jānoslēpj vienā vienīgā cīņā – visu panest – visam ‘pacelties pāri’.

Es esmu tā pacēlusies pāri, ka man nav ne zemes, zāles, ne kādas citas lietas, kam pieskārties. Lai arī kā es mīlu dabu un no tās smeļos spēkus – es skatos uz to kā caur stiklu. Baudu to ar acīm kā mākslas darbu, tas nepieder man dzīvs un silts, tas neņem mani sevī.

Tā ir savāda sajūta. Patiesi īsti es to atklāju tikai tagad, kad pāris dienas biju laimīga. Tad es sāku atkal baudīt pasauli ap sevi tā, kā bērni to bauda. Un – laimīgie. Priecājas par to. Un tā pieder viņiem. Man nekas nepieder. Es tikai noraugos uz visu.

Esmu ‘pacēlusies pāri’. Lai nekliegtu vienmēr un varētu panest, kas jānes.

Nakts nāk. Esmu arī gandrīz – insane. Ģeorģīnes tika laistītas. Es sāku kliegt. Aizbraucu līdz uz Entr. uz jūru. Auto d. nebiju aizsitusi. Neatceros sl. vai m. Entr. atstāja uz stūra. Izpeldējos, atbraucu ar autobusu. Labi. Tad atkal tanks gājis pāri – m. un kādu sili saplēsusi? Viss pilnīgā chaosā. Bet miegs pēc jūras nāk. Iešu agri gulēt.

Jāatpūšas. Rītu jāgavē. Un jākārtojas braucienam.

Cik saldi nāk miegs. Pēc visām neizprotamām problēmām. Pēc mājas tračiem. Pēc veltas raustīšanās – atbrīvoties.

Nāk miegs. Tā spalva ir nejauka. Viņa met tinti ārā? Rakstu uz klēpja, un tas viņai laikam labi nepatīk. Katra lieta, lūk, ir ar savām prasībām. Tās jāpilda. To es sen zinu.

Bet kā visa prasības man nav jāpilda? – Suņu, kaķu, vistu, lietu un cilvēku. Kas manas prasības pilda? – Neviens vienīgs!

Es kliedzu tukšās debesīs –

Novembris 1959 (Ķikure/Kikure)

Berk. Vale
16. 11. 59

Tos, kam nelaimējas ceļā pa labi, beidzot sāk pievilkt ceļš pa kreisi. Tie ierauga ceļu pa kreisi. Bez normām, noteikumiem, likumiem, bez pareizā, pieņemtā – labā ir vēl nelikumīgais, aizliegtais, nosodītais, nevērīgais, ļaunais. Bez mājām, ielām, ceļiem tiltiem ir vēl mežs, purvs, tuksnesis, zaļš līdzenums, tukša jūras mala…

Par to es domāju šinīs dienās, klausoties ziņojumus par Simmondu. Viņš nav pirmais, kam es jūtu līdz. Bija reiz avīzē raksts par to vīru ar opāliem un pudeli, ar Austrāliju no viena gala līdz otram. Lai nu kā – viņa vārdi… „Ko Jūs zināt no Austrālijas?…” bija pareizi.

Zem normām un likumiem esmu saspiesta gluži plakana. No tā vajadzētu iznākt manai dzīvei. Bet – mana dzīvība tiek izspiesta no manis… To sakot, es it kā redzu kādu uzdevumu, kā iesāktu celtni, kas šķobās un ļogās – to man vajadzētu dabūt kārtībā. Lai tā nav tikai jūkošu aizgaldu krava, bet kļūst par celtni. Kā lai es to izdaru? Liekot savu saspiesto dzīvi zem tās pamatiem? Saliedējot tās jūkošos baļķus ar savām asinīm? Lai kļūtu – celtne. Kāda? Laba. Priekšzīmīga. Tāda, kurā var silti dzīvot tikums, likums, priekšzīme… Kam? Citiem tādiem pat, kas kļūs saspiesti plakani zem šo labo lietu svara un viņu dzīvība kļūs izspiesta no viņiem kā… Nu kā kas? Kā zobu krēms no tūbiņas, teiksim. Lai jaunatne labāk saprastu.

Es domāju un pārdomāju. Vai šī celtne, ko es varu savest kārtībā, patiesi būtu ko vērts?

Simmondu vakar saķēra policija. Ar suņiem. Ķēra viņu jau otru mēnesi. Beidzamās nedēļās – 500 policistu. Mežs ir liels. Cilvēks bez likumiem un tikumiem vēl arī ir liels. Bet tomēr – suņi un 500 policisti ir lielāki. Tā tas laikam ir. Nu, bet Simmonds laikam ir slepkava.

Mani sāk pievilkt mežs. Vienā dienā nolikt paunas, slotas un lupatas. Nolikt tikumu, ko es jūtu kā netikumu līdz savu kaulu smadzenēm (tā dažreiz saka), nosēsties mežā un – dzīvot.

Mežā nevar dzīvot. Necik ilgi. Bet var dzīvot citādi – kā man jādzīvo, šīs sasodītās celtnes dēļ, kas ir iesākta, kas skaitās mana dzīve, kurā esmu iesaistīta ar baznīcas un valsts likumiem un – saspiesta plakana, kā zobu krēma tūbiņa, ko iztukšo.

Mežā dzīvot nevar ilgi. Bet var dzīvot – citādi. Vispirms jau negriezt matus un nedzīt bārzdu. Nu, ar bārzdu man atkal nekāda demonstrēšana neiznāk. Tā ir bodžiju privilēģija.

Kaut kas dzīves likumos laikam ir nepareizs, ja rodas bodžiji. Ja viņi būtu veči, tad es saprastu, tā būtu viņu dzīves neizdošanās, bet, ja tie ir jaunieši – tad ir tādi, kas šinī dzīvē nemaz negrib iet iekšā, jo viņi jau redz, paredz bēdīgo galu. Kaut kas ir nepareizi.

Mīlestībai vajaga sava uzdevuma, lai viņa kādu laiku varētu ilgt. To es nesen teicu. Pie tā nokļuvu, sapņojot neatļautus sapņus par Kenu. Mīlestība vien ļoti ļoti ātri nonāk strupceļā. Kaktā, no kura nav izejas. Viņai tur jāmirst.

Jāmirst viņai ir tāpat. Es domāju – kaislīgai, apstulbotai, skaistai, brīnišķīgai mīlestībai. Viņa ir Dieva dāvana. Bet dota – kam? Sugas turpināšanai. Nu un – varbūt vēl kaut kam. Bet viss, šis vēl kaut kas, ko es nezinu acumirklī vārdā saukt – viss, kas no mīlestības tiek dots tam – ir jāpērk par dārgāko cenu. Tā nav nekāda – dāvana. Viss ir jāsamaksā ar sāpēm, sāpēm, sāpēm. Cenas ir bez mēra augstas. Nozagt, ne nokrāpt nevar neko. Visam, visam ir cena.

Viss ir jāsamaksā un beidzot – viss jāpazaudē. Tas arī vēl cenā ir iekšā.

Tāpat kā visu, ko iegādājamies dārgu, gribam, lai tas mums būtu ilgam laikam; tā es domāju par mīlestību. Ja viņai ir kāds uzdevums – tad viņa kādu laiku var dzīvot. Nav mīlestības mīlestības dēļ. Tā esot gan māksla mākslas dēļ. Mīlestība mīlestības dēļ ir kā raķete, kas uzplaukst nakts debesīs un krīt. Viņa ir kā meža zirgs, kas nosviež jātnieku, tikko tas sācis aulekšot tanī. Tikai iegrožot un iejūgt kaut kur – tad tas kādu laiku ies.

Mūsu mīlestībai būtu kāds uzdevums. Dzīvības glābšanas uzdevums. Personības, rakstura, dvēseles un miesas glābšana. Bet neesam pie tā vēl tikuši.

Šī mīlestība vārgst patreiz. Nu redzēs, kas tur iznāks.

Man ir jāiet. Trauki. Olas. Pusdienas.
Šis mirklis ir nozagts. Iedzēru 1 ½ tases stiprās kafijas. Sabāzu iekšā dažādas ēdamlietas. Noklusināju briesmīgu nemieru, kas plosās ķermenī un garā. Kas tieši plosās, lauza kā drudzis. Biju viena brīdi, kā pirmdienās tas ir. Aizgāju pēc maizes. Maize bija ļoti svaiga. Viņa smaržoja tik labi, ka es nesu to, piespiedusi pie deguna visu laiku. Lieliska. Kaut kas neizsakāms. Kā – māte.

Pie loga uz ceļa es apstājos. Mierīgs, pelēcīgs laiks. Visādi vīteņi saauguši līdz jumtam, zied un smaržo. Logs bija vaļā. Logs vaļā. Un dārzs. Kā – īstā dzīve! Es pateicos tam, kas ir nopūties manis dēļ. Un licis man nopūsties viņa dēļ. Lai arī kā – tas ir bijis. Un tas ir kaut kas labs. Kā maize, kas smaržo. Kā zeme, kas dzen asnus un zied.

Bet tagad ir atnesta avīze. Simmonds ir tur, ar saslēgtām rokām. Patiesi – viņš ir bijis varonīgs, cilvēki varbūt īsti nezina – ko ar viņu darīt? Viņi to ir barojuši, tad mazgājuši un apģērbuši. Viņš ir bijis basām kājām, īsās biksēs, saplēstā kreklā. Tikai vakar, pirms viņa saķeršanas, dabūjis kādā šķūnī sieviešu adītu jaku. Viņa sejā nav nekā briesmīga. Tas laikam sejās nemaz nav. Arī tas, kas patiesi ir briesmīgs. Simmonds jau ir tikai bērns. Sabiedrībai viņš nodarījis pāri. Bet – viņš būtu jāaudzina. Viņš ir cilvēks, kam vajadzīga palīdzība. Bet – tās cilvēki neprot dot. Iebāzīs cietumā, lai būtu no viņa pasargāti – gadījienā, ja viņš atkal ko nepareizu darītu… Mēs vēl esam tik primitīvi. Un arī – nevarīgi. Kur slēpjas vaina viņā un kā to labot – pasaule, visa pasaule to nezina.

Bet tūkstoši citu, daudz bīstamāku noziedznieku staigā apkārt kā džentlmeņi. Posta dzīves.
Un dzīves pašas bojājas. Nosmok likumos. Lauž kaklus pārkāpjot likumus. Ko darīt, kā palīdzēt – cilvēki nezina.

Radio kauc muļķības. Tas ir savu daļu vainīgs. Grāmatās raksta virsrakstus – Morder. Morder. Morder. Jā, jā. Ye! Ye!… Vajadzētu vēl kāda likuma, kas to – aizliedz. Vēl kāda – likuma! Nupat es domāju, ka to ir par daudz. Un ir arī.

17. nov. 1959.  

Šorīt skaidrs. Tagad, pusdienas laikam tuvojoties, daži mākoņi spēlējas – var teikt. Silts. ‘Morning glorias’ sakāpušas pāri honey sūkļiem’ un zied vai ķekariem. Viņu ‘ziedi’ vīst gandrīz tanī pat brīdī, kā tos noplūc. Bet, kamēr tie zied, tie ir tiešām kaut kas no – morning gloria. Ar sauli jāatnāk arī vēl kādām pārmaiņām. Kādas tās būs? Par to vairāk domāju apmākušās dienās. Tagad šis minējums liekāks. Viss ir tāpat – ja saule atgriežas. Ja – atgriežas. Viss ir turpat.

Drusku spēlēju. Ja reiz, teiksim – pusgadu varētu pamēģināt spēlēt 4–8 st. dienā, tā kā citi, kā tas būtu? Vai to dzīve nevarētu atļaut? Vēl pirms vakara? – Bet – nav ne zīmes uz to. Tik vēl un vēl, un vēl prasa darbu un urbšanos. “Tad urbini…” arī I. teica. Es patreiz to nedaru. Es – gaidu laimi. Nu, bet vai es neesmu urbinājusi! – Esmu. Bet par maz, par maz. “Not enough…”

Pacēlās mākons ar pērkoni, gluži stāvus gaisā kā stabs. Bet nebija. Brīnišķīga diena.

Cietumā. Nekas vairāk, kā cietums. Lai gan – varbūt beidzot viss ir cietums, tikai mana cietuma sienas ir tuvākas kā citiem. Un tālākas kā Simmondam. Tas ir viss. Tas ir viss.

Es ilgotos iet kaut kur staigāt – mazliet iegūt illūziju, ka neesmu cietumā. Bet – kur? Kalns. Un ja arī pārvar to. Otrs kalns. Ja pārvarētu arī to, tad – tukšums. Tas nu būtu tas, ko es meklētu, nē? – Un tad – liekas, ka tas nav tas, ko es gribu meklēt. Un, ja es eju pa vienu ceļu vai otru, bez kalna tad vēl vienas briesmas – cilvēki. „How are you?” „What a nice day.” Un viss ir nokauts. Briesmīgākais ir viņu laipnība. Ja viņi ietu garām. Bet Mrs. Cl. vai Mrs. Franc. neies un neļaus iet garām. Un tad ir viss pagalam. Kaut kā mājās tā nebija. Cilvēki nebija tik bīstami ar savu laipnību. Viņi noskatījās – „Nezin kur tā nu iet?” –  un nerādījās. Bet te viņi izplēstām rokām sagaida.

Nu labi – nosūdzējusies esmu. Vai ir vieglāk! – Domāju – ja es mēģinātu pārvarēt vienu kalnu un otru un ietu tur garajā kalnā augšā!! – Bet kas mainās? Tikai mazliet citādi krūmi un koki sastājušies apkārt. Tas viss.

Pēc kā es ilgojos, laikam nav tikai īsa pastaiga, bet tāda – kur ejot būtu illūzija – kaut kas var notikt. Kaut ko var atrast. Kaut ko piedzīvot. Kaut ko, kas nav bijis un kam jānāk, kas jāatrod. Kas? Kas? – Garākā pastaigā vai braucienā varētu sevi piemānīt, kaut ko neatbildot šim – kas? – tieši, tikai solot kādu atbildi, bet te pāris soļos – nevar to izdarīt.

Labi ir pāris soļu.

Cietums ir briesmīgs. Te nav pat tās mazākās prasības piepildījuma, ko varētu no šī iestādījuma prasīt. Varbūt šī prasība, lai gan tā ir ‘šī iestādījuma’ pamatā, – ir tomēr retāk piepildīta, kā to dzīve maskē.

Bet kādēļ tad, kādēļ? Kādēļ ļaut, lai mani sakropļo līdz galam? Kādēļ es neesmu skrējusi prom? Durvīs jau stāv tikai bērni, un tos var arī atbīdīt pie malas. Viņiem tik daudz nevajag, kā tiem dod.

Jā – ir jau sava daļa gļēvulības arī. Un tagad – kad bija izlemts – tas nenotiek. Smieklīgi.
Lētu preci būtu viegli iztirgot. Labu nē. Savādi pircēji. Maksa. Maksa. Baidās no maksas.

Vakars.

Fierflis lido. Atkal karājas pērkona pilns padebesis gaisos.
Es nevaru būt mierīga. Briesmīgā, nekur valdāmā nemierā ir pagājušas vairāk kā 3 nedēļas. Es nevaru gaidīt mierīgi. Prāts var visu apstiprināt – jūtas netic. Tad atkal jūtas visam tic – prāts nav mierā.
Zaudēts katrā ziņā tiek. Rūgtums nāk klāt. Bet varbūt tas viss var izgaist vienā mirklī – viss, ko grib nepiedot…

18. XI. 59

Šorīt – (varbūt pazudusī govs tās radīja) manī tādas dusmas, tāds sašutums – ka liekas, ja es pieņemtu visu no gala, tas būtu tikai gluži aprēķins. Izmantošanai, ne mīlestībai. Tā es to ņemtu. Tādas dusmas man ir. Vai tās tomēr – ir tikai zaļās vīnogas? Šis rūgtums nav tikai šo dienu. Tas jau sākās 3. ned. Es nopūšos smagi. Ko visu nevar darīt ar sevī pazaudējušu cilvēku! Un cik labi ir – no tā tikt vaļā! Un cik bezkrāsaini un tukši tas ir! Un to jau var panākt. Garām aiziet var vienmēr. Toreiz es gan laikam nebūtu aizgājusi. No bailēm vien, ka es būšu pagalam no bēdām. Bet es cerēju, ka kāds cits mani paglābs no ļaunākā un – varēju aiziet garām. Ja es varēju tad – tad tagad varu pavisam viegli. Tikai – ko ar iegūto bezkrāsaino tukšumu lai daru? Tā ir bijis tik daudz. Es labprāt bāžu galvu cilpā. Bet šodien, jā, šodien man tur vairs nepatīk. Un es patiesi gudroju – vai ir vērts tur palikt? –

Saplēsu spoguli.

Vakars.

Esmu pienākusi atkal pie tā paša ceļa stabiņa – mīlestība ir tikai mīlestība un tai nav ne atriebības, ne pazemojuma, ne apvainotas pašmīlības, ne ļoti daudzinātā un cienītā lepnuma.

Šo pēdējo es meklēju sevī. Un tas vienmēr tur arī ir. Ir bijis un izpostījis daudzas mīlestības. Bet, ja viņas varēja izpostīt – viņas nav bijušas nezin cik īstas. Lepnums to ir zinājis. Tagad viņš arī cilā galvu. Bet es viņu uzmudinu. Citādi – viņa nav. Un kādēļ es baidos no tā, kas nāks, no tā tikšanās brīža, ir tas, kā es varēšu likt pretī savu lepnumu, kura nav tik daudz, kā vajadzētu, lai viņš iznīcinātu labvēlību (lai nelietotu vienmēr to mīlestības naudu…). Ja es esmu tā, kas es esmu patreiz – tad es esmu gan dusmīga, ir sašutusi, bet es ļoti labi saprotu, kā tas tā var būt, kā tas ir, un man ir bēdas un bailes, ka apstākļi tomēr nav stiprāki par to, ko es glabāju un ko kāds cits tāpat glabāja. Vai apstākļi tomēr nenomāks!

Ak – mieru, mieru! Man nekas nebūs jādara tāds, ko es negribu. Man nekas nebūs jāspēlē. Kādēļ es uztraucos?

Lasu franču – Jean Anouilha – lugas ‘Rožainās lugas’. Pirmā šķita ļoti tukša. Otra ir šarmanta. Abās ir iekšā dažas, kā to lai saka? – ļoti smalkas, maigas, delikātas rindas. Tādas sen nekur nebiju satikusi. Tik jūtu pilnas un tomēr smalkas. Tulkojums:

„…Iesākumā prasa ne mazāk kā visu mūžu laimes, tad saprot, ka daži nozagti gadi būtu liels retums… Vēlāk ir ar mieru apmierināties ar vienu vakaru… Un tad pēkšņi, nepaliek vairāk kā piecas minūtes, un atrod, ka tā vēl ir nebeidzama oāze – piecas minūtes laimes!”

Tad vēl par to, ka vīrietis negrib sāpju. Negrib neko, par ko dārgi jāmaksā.

Tā tas nu ir. Bet ir arī tā, ka viņš tomēr tik daudz nebīstas maksas, tas ir sāpju, ka viņš ir ar mieru atteikties, lai saglabātu illūziju. Nekas viņam nav vairāk vajadzīgs kā illūzija par tīru, labu, cēlu sievieti! Pie tā esmu vairākkārt nonākusi. Viņš ir bijis ar mieru skriet vai ugunī, lai Tevi iegūtu, ņemtu. Bet, kad Tu atklāj viņam mīlestības skaistumu, kad Tu viņu pārkausē un pacel gaisos – viņš top tik gaišs un laimīgs, ka viņš Tev nepieskaras vairs ne ar mazo pirkstiņu. Viņš aiziet nopūzdamies, bet ar gaišām acīm un spēka pilns.

Bet tas nav tas, ko es gribu. Man tā ir diezgan.

Man nāk prātā Dienas krusta varones vārdi, ka neviens nekad viņu nepavada citādu, kā iekāres pilnu skatu. Nekad viņā neredz cilvēku un nedāvā viņai labāka nekā, tikai iekāri. Un viņai tas ir diezgan.

Līdz šim es iekāri stādīju augstāk kā patreiz. Biju laikam viņas par maz redzējusi. Manī vienmēr ir bijusi tā spēja – radīt kaut ko citu, ne iekāri. Bet tagad, atceroties šī stāsta sākumu, es zinu – cik iekāri bija viegli radīt un cik tā bij lēta, salīdzinot ar to, ko es mācīju viņam sevī atrast.

Viņš satvēra manus pirkstus bez kavēšanās. Tad bija līksms kā putns – dziedāja smejoties. Tad mīņājās kā satraukts zirgs un skatījās gandrīz kreņķīgi.

Bet tad – apklusa. Tapa jauns. Tapa gaišs. Tapa skumjš. Tapa kā dzintars. Nopūtās. Un tagad viņa nav. Lai gan viņš tā nedomāja. Viņš domāja – ņemt plecos visu. Nu redzēsim.

19. XI. 59

Vakar ir bijusi svētku diena. Tiešām – to neatceros. Bet tas tā bijis tādēļ, ka, datumu rakstot, biju kļūdījusies, un rakstījusi 17. Tikai tagad to pārlaboju, jo skatījos kalendārā.

Jā – te nav nekādu svētku dienu, tādu, kas rakstītas kalendārā. Ja kāda pašam katram gadās, kaut kā radīta, kaut kā nozagta, kaut kā izdomāta, tā tad tas ir viss, ko var cerēt.

Ziemsvētki varbūt nepaietu nemanīti. Citi visi svētki gan. Bet – ko var darīt, ka cilvēks nav audzis ar svētkiem, kā mēs augām. Svētki bija kaut kas vēl dzīvāks kā dzīvi viesi par kuru guldīšanu un ēdināšanu ir jādomā.

Šodien jūtos atdzimusi – beidzot atkal nonākusi pie sevis – pie tā, ka man nav jāuzspiež sev – apvainošanās. Ka varu ļaut mierīgi vaļu savai labvēlībai. Jo tas ir viss, kas var ko nozīmēt. Protams, to esmu jau teikusi agrāk šos 2 mēnešos. Bet ne tik pārliecināti. Bez tam labais arī, ja neatrod ne mazāko zīmi, ne vēsti, ne atbalsi, pēkšņi apsīkst un vēršas nemierā, sašutumā, pat dusmās dzirkstī un šķauda. Tad – atkal rimst pie sevis. Cik labi ir – būt labvēlīgam, ļaut sevi šīm jūtām. Īstā reizē to var un drīkst. Īstā reizē. Ja tā nav – tad jāizliekas, jāspēlē, kaut kas jāceļ un jādara mākslīgi, kas tā kā tā sabruks reiz. Nu – sabruks viss, arī tas, kas īsts. Viss beidzot izplēn un dziest.

Džekaranda koks zied. Tikai vēl šis te pie loga. Mazākie dārzā vēl nezied, visi ziedi rozēm (aiz loga) pārziedējuši, ir jauni pumpuri.

Divi violeti sārtie ziedi skalbei, kas ziedēja divi mēneši, beidzot ir galā. Vienā kātiņā vēl 3 zvaniņi, otrs jau tukšs. Un baltā šķīstā nevainīgā (arī Inese to tā nodēvēja) puķe vēl zied, bet nav tik balta…

Es jau teicu – cik ilgi labvēlībā var rimties? – Katrs maizes kumoss, ko es kožu, tai pat brīdī atsitas kā spēks manu krūšu galos. Tā nevar teikt. Protams, nē. Tā var tikai būt. Un tā tas ir. Un cik ilgi tā var iet? Es sāku ēst, lai tas tā vairs nebūtu, lai es neklīstu apkārt, lai es rimtos, taptu smaga un sev riebtos. Un tad tas tā ir – es vaimanāju un kļūstu smaga.

Resnums sievu pulkiem ir viņu vienīgais glābiņš. Ne no miera un pieticības viņas kļūst resnas. Ne no miera. Varbūt no pieticības, jo viņas pietiek ar to, ko viņas aprij savā nemierā un tad kļūst mierīgas. Es cīnos ar to. Bet grūti man iet. Ja es smēķētu (ja man būtu ko smēķēt), būtu citādi. Vīrieši smēķē un dzer. Nu austrālietes arī to dara. Spears kundze ir sausa kā kāpe, pirksti un acu āboli viņai citrondzelteni – liekas, no smēķēšanas. Viņa vēl nav kļuvusi neuzticīga. Tas tā bija gadu atpakaļ. Un viņa teica, ka tas nenotiks, par ko es smaidīju neticīgi. Es gan domāju tikai iemīlēšanos. Viņa varbūt domāja ko citu. Jo beigu beigās – pie normāli domājoša – šīs lietas ir viens – iemīlēties un to darīt. Un, ja darītājs ir sieva – tad tas nozīmētu – kļūt neuzticīgai. Man tas to tomēr nenozīmē. Mani acu āboli nav citrondzelteni, jo es nesmēķēju. Bet mana skaitliskā formula ir par lielu, un tā pati ir jāvalda kā dambis palos.

Te nu bija tā labvēlība. Kur lai to liek? Tai būs drīzi jāvēršas naidā – tad, mazākais, kādu laiku ir spēku maiņa, tas ir – sevī jūt citādus spēkus plosāmies un šī maiņa mazliet atslogo.

Bija jātīra vistas un laikam taču – šo darbu mani nervi nepanes. Trakoju kā vienmēr. Un gandrīz man likās, ka var pienākt brīdis, kad es par sevi vairs nevaru valdīt un cirvis kristu tur, kur viņam jākrīt. Bet vēl jau es tikai spēlējos ar to. Bet bez šīs spēlēšanās es vairs nevienu reizi neiztieku.

Laika palika maz, biju nomocījusies un uz Wyongu nebraucu. Lai stāv tur blūze un peldkostīma pirkšana. Tikai varbūt ir vēstule no Sarmas, un tā darītu labu. Bet varbūt nav.  

Tagad ir klusuma un miers, un – māņi. Bet tā jau ir dzīve. Noskatos atkal, kā aug koki un krūmi. Ka viss ir tā, kā tas ir. Debesis pāri visam. Un vējš. Un puķu smaržas. Kā tas ir un kā tas būs. Un tomēr tā tas ir tikai manā uztverē. No kukainīša vai kaķa vai suņa, vai cita cilvēka viedokļa – tas viss ir citādi.

Nevaru atsvabināties no domas – ka viņš ir kaut kur tuvumā. Nevaru saprast – ka tas tā nav. Un beigu beigās – es nezinu, vai tas tā ir vai nav. Varbūt viņš ir tuvumā.

Paskatījos ielejā uz krustcelēm. Ieleja ir kā aka ar zaļām sienām. Brīnišķīgi zaļas koku galotnes, cita pie citas kā cintiņas. Jā, kā cinis, kā sūnains cinis. Tumšāki un gaišāki zaļas, visas sūnu masā, tvīkganā zaļumā. Un lejā krustceles. Ceļš. Un mirkli man rādījās tik skaisti – „…būt dzīvam! Apaut kājas un iet pa ceļu prom. Būt dzīvam…”

Bet tas ir sapnis. Tikai iedoma. Vēlreiz būt dzīvam…

Viņš vēlējās un juta to pašu. Modās, modās lēnām. No 45 vai 50 gadiem kļuva 20 gadu vecs. Es to redzēju savām acīm. Kā viņš modās. Kā atstiepa locekļus, kā atlieca galvu, kā bija apreibis – atkal esot 20 gadus vecs. Kā blāzmoja seja un skats. Kā šaubījās un krita atpakaļ nāves, vecuma miegā. Bet saņēmās, dienu pēc dienas. Un tad palika tā – 30 gados, vīra gados. Ar drošu balsi, drošu gaitu. Vēl domādams, domādams. Jā – izlemdams. Palika tā. Un lika man gaidīt. Un es gaidu.

Bet tik ilgi tas nevarēja būt likts gaidīt. Kaut kas nav tā, kā nolemts. Un es nezinu, kas?

20. nov. 1959

Vakars. Spirgts, maigs. Mazliet aizmācas debess, vējīgos mākoņos, zeltā, sārtā, bet visvairāk zaļā krāsā, jo zeme ir tik krāšņi sazēlusi. Varbūt atkal līs. Negribu. Šorīt bija skaidrs, bet es mocos visu dienu ar miegu un savādu smagumu. Tikko tagad pievakarē tikai esmu drusku atmodusies. Mazliet piekopu puķes. Pabeidzu lasīt Jean Anouilh ‘Pieces roses’ – rožainās spēles, nē, lugas. Gribētu tās vēl un vēl. Franču valoda ir burvīga. Bet nezin kādēļ es nevaru iesākt lasīt Marcel Aymé grāmatu – Le passe-muraille – . Liekas, ka tā nemaz nav franču valodā.

Es tik ļoti mīlēju lasīt to itaļu Don Camillo (franču valodā) un Camu divas grāmatas. Tagad atkal šīs lugas. Bet Aymé un arī Moriaca Le Mystère Frontenac – man nelasās. Gribu no frančiem īstu – šodienu. Aymé jau laikam gan tā ir. Bet nu – nevaru iesākt. Šo lugu gribu vēl un vēl. Es atrodu kaut ko tur tik dzīvu, sirsnīgu, patiesu īstenību un tomēr tik ietērptu šarmā, ja tā var teikt. Es mācos atkal kaut ko – atklāt visu droši, droši. Meklēt sevī, meklēt to, kas notiek un ko mēs pazaudējam savā klišejiskā uztverē.

Cik labi šinī franču stilā iederas daži durvju aiztaisāmie āķīši – viņa veidoti. Visvienkāršākā forma, visskopākā forma – bet gracioza savā līdz galējībai skopumā un apburoša savā noderīgumā un īstenās dzīves prasībām atbilstošā veidā. Protams – tas nav nekādā sakarā ar franču literatūru. Nieki. Bet viņā – lūk, ir tik apbrīnojami gracioza izdoma un lietišķa un vienkārša, ka man negribot šīs lietas vedās kopā. Viņam ir fantāzija. Viņš ir mākslinieks – to es teicu un jutu. Savādi. Viņš nav nekas.

No lapas ko atradu grāmatā:
„ – Skatījos ceļa malā, kad mašīna bija apstājusies turpat, kur 2 mēn. atpakaļ. Redzēju asfaltu un zāli – visa tāpat kā toreiz. Zāle, zeme, asfalts – tie bija labi. Patiesi labi, labāki kā kaps. Bet tie nebija tie, kas 2 m. atpakaļ. Kad debesis sāka nolīt uz zāli, zemi un asfaltu – ceļa malu.

Kas bija īstais? Kura no šīm ceļa malām vērtīgāka?

Raudzījos un gribēju atminēt: vai Tu esi īstā – tagad? Patukšā, paskumjā, bet drošā? Kā drošs arvien tas kas sāp…

Jeb īstā ir tā otra – kas šūpojās kā apses lapa, uz kuras visi vēji dreb?…

Šīs otras biju ilgojusies, meklējusi visu mūžu, kopš jaunības. Bet tikai pirmā bija bijusi uzticīga, droša te no bērna kājas. Drošā, labā īstenība. Kas nav pārāk krāšņa, ne pavisam nabaga. Vai šī patiesi ir īstā un paliks?

Un tā otra – kas sāk mirdzēt kā apses lapa ar sauli un visiem vējiem – ir tikai mirklis? Bet ja arī tā – tad šim mirklim ir jāuzplaukst pilnīgā īstenībā – tas nevar palikt mūžam tikai nojausts, nesatverts, iedomāts. Tam reiz jāstāv uz šīs ceļa malas, jānogulstas tur tā, lai mūžam vēl tā nestu šī mirkļa zīmes. Patiesas zīmes un ne tikai – nojautu.

Kad tas būs? Kā tas var būt, ka tā vēl nav? Atkal nav.

Vai es prasu vairāk kā citi?” – 

22. nov. svētdiena. 

Skaista, spoža vasaras diena, silta, ar vēju. Tukša kā izliets trauks. Viss tas ir kaut kas jau necilvēcīgs – šis tukšums un stiepšanās tam pāri. Un kāds – ar ko tu esi sakalts šūnu pie šūnas, ka tu nevari vilkt ne savu elpu. Esmu bezgala nogurusi. Bet ne izmisusi. Kaut kas iet pāri katram mēram. Glābšanai vajadzētu būt tuvu.

Vakar bijām Gosfordā. Dzidra dabūja jaunu kārtu viscauri. Es nedabūju neko – labi, vienu veļas gabalu. Peldkostīms neder. Tas, kas būtu derējis, ir vairāk kā trīsreiz dārgāks. Beidzot man arī par to asaras spiežas acīs. Izejas arī te neredzu. Bet tomēr, tomēr. Glābšanai vajadzētu būt tuvu. Esmu nogurusi. Bet varbūt, ja laiks paliks tāds skaidrs, sirds uzlabosies. Peldēt arī būs jāiet. Tas nāca kādreiz par labu. Nav nekā cita, tikai sirds nav neko stipra, sāp dažreiz un rītos jūtos nogurusi. Jāraksta. Bet šis saspīlētais neziņas laiks arī to neļauj.

Spēlēšu mazliet.

Vakar kino redzējām Sinātru. Viņš patīk labi. Tikai uzticēties, kas viņš? – to nevarētu. Filmā ‘Some Came Running’ bija apmēram tā problēma aizskārta, tikai mazliet citādi, – kam nav ceļa pa labi – tas griežas pa kreisi… Tas esot pēc James Johna romāna, bet filma ir maigāka kā tur.

Kur saule rietos lec
un tek pret rītu pusi,
bij maza māja
ziedos ieslīkusi.
Tur grāva naids –
un plauka mīlestība –
un dienu dienā
malās niekkalbība.
Viss bij tur gaužām mazs –
un aplam liels – kā visur,
kur cilvēks soli liek
zem augstā saules loka.

Spēlēt nevaru. Neesmu vingrinājusies un patreiz – varu tikai dauzīt klavieres. Viņas ar gan tik noskaņojušās, ka citam patiesi neder kā dauzīšanai. Vajadzētu uzskaņot. 3 mārc.? –

Mana vientulība tagad ir kaut kā – kā to lai saka? – salikta divstāvu, savīta dubulti. Grāmatu arī, ko lasīt, trūkst. Ir divas franču, kurās nevaru ieķerties, lai sāktu lasīt. Esmu jau abās labu gabalu palasījusi – bet nevaru nekā tur iegūt. Stāv ielasīta arī Kafkas – Pils. Citos apstākļos es to jūkli varētu baudīt – tagad nē. Manī pašā ir tāds jūklis, ka tas mani sagrauj. Vispār – nu? Jā – ir vēl Evelina Waugh – Black Magic, Orwella – 1984 – Arī tie ielasīti. Bet man nezin ko vajag? Šīs franču lugas – tās noriju, tās bij kā vilkam zemeņogas! Man laikam vajag – zemeņogu. Es nespēju neko smagāku sagremot. Esmu tik bīstami savārgusi…

Man tikko tas nāk prātā, aizverot šīs lapas – vai man atliek tikai ceļš pa kreisi? – Es tik ilgi kavējos krustcelēs. Vai man nav jādodas pa kreisi? …

Biju pāris soļus pa ceļu lejā. Nenogāju līdz krustcelēm. Tāds tukšums. Tāds tukšums. Nezinu, ar ko to salīdzināt. Ar skatuvi pusnaktī, kad visas spēles beigušās, ugunis izdzisušas, karājas nedzīvas, krāsu piesmērētas lupatas…

Nācu atpakaļ. Un nenocietos. Bija jāļauj, lai viņas rit. Un viņas ritēja sūras. Tik koks ir, kur manas rokas likt. Un no sētas staba skatoties debesīs cauri džekaranda zariem, kur pumpuri raisās un putni šaudās cauri – viņām ritot, man bij jāčukst – cik skaista, cik skaista tu esi pasaule! – Es viņu dzeru un dzeru kā vīnu, kas nedzesē manas slāpes. Es dzeru, un slāpes deg liesmās, tā ka no sāpēm asaras tek gluži klusām, pat acīm nemirkšķinoties, un arī skaļi jāiekliedzas no sāpēm, ko dara slāpes brīdī, kad es dzeru un dzeru…

Es tomēr nenocietos, lai gan brīdi atpakaļ, lapas pusi atpakaļ, es teicu – man nesāp šoreiz, tik brīnums ir, un zinu – kaut kas ir noticis, par ko man nav jāmocas, bet jādomā – kas ir noticis un ko man glābt?…

Vai es tagad varētu spēlēt? Nē. Ne tās klavieres un ne tā, kā es varu, bez vingrināšanās. Varbūt jāiet vēl ārā.

Dzidra pārbrauc ar avīzi. Skatīšos avīzē – vienu brīdi. Un tad viss cits.

Silta nakts. Mēness vēl nav. Tikai mazliet aizplīvurotas zvaigznes. Un miljoniem kukaiņu – odi, mazas mušiņas, visādi tauriņi, kodes, spārnotas skudras, knišļi, viņi lied un lido istabā, un rāpo pa sienu, pa galdu, pa rokām, pa pieri, matiem… Un honeysukļu smarža nāk līdz ar viņiem pa loga spraugu istabā. Pilns dārzs, pilns ārs ir viņu salduma.

Mana siena – 
Pelēka klints
Kodes tur rāpo un mirst
Zelta, sudraba spārni –
Mazas vabolītes lēkā
Skudras steidzas, nomet spārnus
Un mirst.
Ārā, aiz alas sienām
Cikādes virmo
Un smaržas.
Mēness, suns kāds rej.
Nakts ir tumša un dziļa
Un gara
Šis brīdis ir īss
Un ilgs un bezgala ilgs...

Pēdējās dienās mani saista domas par – to ceļu pa kreisi. Par aiziešanu no sabiedrības ar viņas normām. Man šķiet, es saredzu tur to pašu ļoti spēcīgi un lieliski tēlotā A. Gailita ‘Vilkacī’ – (Hundva un citi ap to).

Tur ir tas pats, par ko es domāju.
Vai es nevarētu ko uzrakstīt? –
Varētu – ja man ļautu mieru.

Tā būtu sieviete (pagaidām to es pazīstu labāk), ļoti godīga, laba, priekšzīmīga, tikumīga, cēla – tik tāl, tik daudz no visa tā, ka viņai ir jāsakalst, jāmirst, pusmirušai jāvelkas uz savu kapu. Un tad – tad tur atrodas ceļš pa kreisi. Prom no visa tā. Pie Simmonda vai čigāna, vai kur tamlīdzīgi.

23. 11. 59.

Biju uz Wyongu. Tiltu laboja un bija jābrauc apkārt pa Orimbas ceļu. Labi. Burvīgi, zaļi meži. Krūmi mirdz. Kā – senāk. Es iemetos viņu mirdzumā un metos ārā, jo sāpēs bija jānovēršas. Bet – nevaru bez tiem iztikt. Es skatījos atkal. Un kļuva labi. Sevišķi skaisti uz highveja, kur jaunais asfalts. Kalni, lejas, zaļi, krāšņi un ceļš jauns, līkumots, plūdlīnijās vīdamies, ar gaišām svītrām pa vidu, ar baltām smiltīm gar malu. Mašīna šūpo, tik šūpo. Un es zinu – es nevaru ilgāk kavēties – man jābrauc pa to, man jābrauc pa to. Un ja tas nav tas, tad lai nāk cits! Neko vairāk, neko daudz vairāk, tikai braukt pa šiem ceļiem, pa šo zaļojošo zemi. Tagad.

Džekaranda koks viss violets. Klāj segu uz ceļa. Viena rozīte uzziedējusi atkal.

Vēstule no Sarmas. Pareģo godalgu. Sacensība jau izbeigusies. Gribēju vēl kaut ko grūst uz papīra un sūtīt. Naudu man vajag. Naudu. Slava – slaviņa, ne slava – arī laba, bet naudu man vajag.

Es viņu novērtēju £1000 vērtībā. Braucot es nezin kādēļ domāju – beidzot man arī vajadzētu pirkt lozes un vinnēt. £1000 (mārc.) es domāju – vai viņu? – Viņu. £6000 (mārc.) – vai viņu? £6000 m. Skaisti?! – Skaisti! Ja ne skaisti tad – atklāti. Frank! Kult. dienas un decembris nav vairs tālu. Bet naudu man vajaga tūlīt. Briesmīgi.

Sarma domā, ka esmu romantiķe. Muļķības! Bet kas cits lai cilvēks būtu? Ja mēs gribam tos sadalīt tikai – reālistos un romantiķos. Prāta cilvēks – viņš saka (un citi saka). Kas tas varētu būt – prāta cilvēks? – Pig!

24. 11. 59. 

Protams – prāts ir laba lieta. Un man viņa varētu būt vairāk. Tikai ar to pašu, kas man ir, nezinu ko iesākt. Un es to nolieku pie malas, mēģinu nolikt. Varbūt vēl mazāk to vajadzētu lietot. Visa diena pavadīta nekam. Izlasīju pāris siev. žurnāla stāstus. Viss tur ir un – nav nekā.

Tur kādā bija gluži tas pats, kas man šķita tik svarīgs un skaists lapas pusē, kas runā par to, kā no iekārota svešinieka pāriet uz tuvu personu. No kaut kā, kas ir svešs, lai arī iekārots, meklē personu, vienreizējo – viņu pašu. Tur nebija par to vairāk kā pāris vārdu, un tie neko nenozīmēja tam, kas to nav piedzīvojis.

Šodien manas jūtas pret viņu šķiet mierīgākas, drošākas, negrozāmākas kā jebkad. Tā tas ir, tā tas paliek, lai nāk, kas nākdams, un tā ir labi. Viss ir skaidrs, dzidrs, drošs – un tas nav nekas jauns, tāpat tas bija, kad viņš bija te. Vai ne?

25. 11. 59.

Cik briesmīgi, ja cilvēks ir tik stiprs! Tas viss tādēļ, šis laiks un ciešanas, ka es to varu panest – ka es to nesu. Un, ja kāds to nenestu, tam tas nebūtu jānes. Tas to nosviestu pirmā mirklī un kliegtu – un to ņemtu rokās un teiktu – piedod, es tā negribēju! – Es gaidu un gaidu. Un lai to varētu – man ir jāizraujas no sevis un jānoskatās uz sevi pa gabalu – kā tu to panesīsi? Redzēsim – kā tu tiksi ar to galā? – Salūzt? Tu jau sen esi gabalos, tu tikai meklēji tā, lai tevi savāktu kopā. Bet tu varēji būt arī tā – gabalos. Un tādēļ – turpini, turpini vien! –

Viņš ir ap mani kā cilpa. Un kā glābšanas riņķis. Viņš ir ap mani kā gaiss un kā dūmi, kas smacē.
Viss paliek tāpat! Nekas nemainās. Tikai varbūt, varbūt es to sāku izņemt no sevis. Un tas top – viens gabals no manis.

Kā tu to varēji? Kā tu to vari? Kādēļ!

Ja 2 dienas es noturos, tad trešā viss iet vaļā. Rūgtas un skaidras ir asaras. Bet kāda ir dzīve, ņemot to, ko negrib ņemt, ņemot to, kas nedod neko un sakropļo – par to nevar rakstīt.

Kādēļ? Kādēļ? –

Pacelies visam pāri! Pacelies visam pāri! – Vai citi arī paceļas?…

26. 11. 59.

Iemīlējušās sievietes ticība viņa mīlestībai un tam, ka viss būs labi – ir nebeidzama. No tā ceļas visas nelaimes. Un no tā paša – viss ievērojamais, lielais. Ja viņa mīlējusi velti – viņa cieš. Ja viņa ar savu ticēšanu uzvarējusi – rodas vērtīgais, pāri stāvošais.

Vēlēties un neticēt – ir viņas briesmas. Baiļoties un ticēt – ir jau labāk. Nebīties un ticēt – vislabāk.

Pirmo reiz biju peldēties. Nebija neviena peldētāja. Ūdens labs. Tikai ‘džellibluberi’!!

Kaut jel atnāktu kāds cilvēks vai atrakstītu. Nāves klusums.

Kaut viņš kaut kur aizbrauktu. Klāt dienu dienā.

Vergu ceļus mums
Ceļa stabi rāda
Vergu ceļos mūs
Dzīves vārti ved
Viss lai labi būtu
Sevi ķēdēs sienam
Vergu ceļus mums tā ir iet un iet.

27. 11. 59.

Peldējos otrreiz (šogad). Karsta diena. Aizmācas. Labi ir pēc peldes. Matus izmazgāju. Tie mirdz kā agrāk.

Kādam vecītim bij lielas acis. Skats man kaut ko atgādināja.

Ak, vraki, vraki. Kā tie staigā sāpēdami apkārt. Iemetās vēl vilnī – atmiņu vilnī ar aizgājušu dienu spēku. Un lēni aiziet, sāpot ik solim.

28. 11. 59.

Peldējos 3. reizi.
Augšā no 5, tagad 12 naktī. Potējām cāļus. Peldējāmies. Dzērām tēju pie Klārkiem. Bijām uz kino. Nemaz vairs nezinu, kad šī diena sākās. Tā apmēram kādas 2 dienas atpakaļ.

Balsis:
Do you love me?
Yes. I love you.
Shall I come? come tomorrow?
No. I am afraid.
Do you love me?
Yes. I do.
Shall I come?
I don’t know.
Do you love me? – yes. I love.
May I come tomorrow

29. 11. 59.

Peldējos 4. reizi. Brīnišķīga vasaras diena. Drīz sāks karstuma būt par daudz. Bet patreiz vēl ir labi. Visi ziedi traucas ārā ar spēku. Sarkanās skalbes zied visas. Sārtās rozes zied vai ķekariem. Džekaranda klāj un klāj violetu paklāju uz ceļa, kas tukšs. Galotne vēl pilna ziedu – skaista viņa ir.

Pirmo reizi, kopš prom no mājas, peldējos 4 dienas pēc kārtas. Ļoti laba ietekme, locekļi atspirguši. Nogurums gan uznāk, gulēt gribas no ūdens un svaigā gaisa.

Burvīgas dienas. Reti tik skaistas, siltas pēc lietiem. Zeme kūsā krāšņumā. Veltīgi man. Mazās, graciozās miniatūrrozītes aiz loga zied.

Viss zied, zied, zied.

Kā tas tā var būt, kā tas ir? Par neko nekad neesmu bijusi tik paļāvīga un droša. Un tagad es stāvu muti vaļā.

Skaidra, silta zvaigžņu nakts. Mēness nav. Tik zvaigznes caur kokiem kā dimanti. Sauss. Nopļautās zāles smaržo – siena smarža. Tālu visapkārt ceļos cilvēku dzīve. Vilcieni. Kā vējš tālos kokos auto riepas uz ceļa. Pa brīžam lidmašīnas. Bākas ugunis ik brīdi pazib debesīs kā tāla rūsa.

Ceļi, ceļi. Neapklustami pat naktī.
Tu esi piesiets. Piesiets.
Nokalsti. Izsīksti.
Ko ceļos varētu atrast?
Ne ceļos. Bet ceļi aizved. Tomēr aizved pie cilvēkiem.
Nesaprotu. Stāvēju uz ceļa aiz dārza.
Ienācu atpakaļ istabā.
Radio saka „ – ... 2000 gadus atpakaļ...”

Man – daži gadi. Vairs pat ne gadi. Šie skaistie divi mēneši. Patiesi skaistākais šis pēdējais.

Piesiets. Piesiets.
Zem akmens likts.

30. 11. 59.

5 reizi peldējos. 5 dienas pēc kārtas. Šodien trakoju par daudz, noguru. No rīta bija ļoti skaisti.
Southerly! Tagad es viņu pazīstu, šo southerly un manī viņš rada pacilātību, tāpat kā kādreiz kādas laika pārmaiņas mājās. Pirmais lietus pavasarī vai pirmais pērkons. Vai pirmā siena smarža.

Uz Southerly mīlēšanu mani gan pamudināja Cl. kundze. Kad reizi gaudo par karstumu, viņa teica, ka viņas māte par šo laiku priecājoties. Kad pirmo reiz gadā tas nākot, tā sasitot plaukstas un dzīvojot pa āru:

“Southerly! Southerly!”…

Un tad es par to domāju – ir lietas, ko var mīlēt tāpat kā tās, ko mēs mīlam. Citi tās mīl. Un mēs varam mīlēt, ja mēs atsvabināmies no saviem aizspriedumiem, no savas nejūtības, nocietinātības – ja mēs jūtot ‘Southerly’ – dienvidu karsto vēju jūtam viņu un nedomājam tai brīdī par ko citu, par sniegu vai salnas rītu.

Es atvēru sirdi viņam – southerly’tim un esmu ar to daudz laimīgāka, bagātāka, nekā pūšot un vaidot – karsts, karsts.

Viņš ir karsts. Bet viņu var mīlēt, tāpat kā aukstumu var mīlēt.

Šodien bija bauda to just – atkal šejienes vasaru, šejienes Ziemsvētku tuvošanos – pirmo dienu ar Southerly.