[[The bits in double brackets are from the tiny, lockable, multi-year diary. Each entry has about 1 ½” writing space. The space was so small that she gave up trying to say what she needed to, though sometimes she did try and then repeated bits in the larger diary.]]
The rest of the entries are from the exercise-book type of diary that I sewed together from white pages, about 1” thick.
*******************************************************************
1.1.60.
[[Rakstu ar Dzidras dāvātu spalvu Ineses dāvātā grāmatā. Šī grāmata pēc manas nāves pieder Inesei, bet lasīt un spriest par tās likteni, abām māsām vienādas tiesības (ja tālāk šis mans lēmums nav grozīts). Aizvakar Inese sacēlās pret Papu [right]. Smags un skaists notikums I. ballē.]] [Xmas to New Year Kultūras dienas in Sydney]
2. janv. 1960.
[[Pēc notikumiem ballē, kas pagāja Inesei raudot, P. divi dienas bija bēdīgs. Man bija tāda sajūta, ka man blakus sāk dzīvot cilvēks. Šodien trešā diena pēc tā – viņš sāk meklēt manu vainu. Viņš svilpo. Skumji ir un smagi. Laikam viss velti.]]
Kādu citu reizi uzrakstīšu, kāda bija mūsu balle 30. dec. kas ir svarīgākais notikums. Tagad esmu nogurusi un tikai kaut ko papļāpāšu.
Gaidu pārmaiņas. Kopš šīs dienas bērnu nav – sāku to sajust asi – kādēļ es te esmu? Kādēļ es te vārgstu? Traucēta cauru dienu, arī tanīs nedaudz vaļas brīžos. Rakstīt neko vēl neesmu spējusi. Tūlīt bērni būs mājās un nebūs nemaz laika. Spalva neraksta brīvi. Nav man tādas kā vajag, kā bija ierastas Latvijā ar atliektu galiņu. Sākumā šī bija daudz labāka. Nesaprotu. Viņa it kā nelaiž tinti ārā. Kā tādi sīkumi var traucēt! Esmu sanervozējusies – ko vairs lai rakstu? Briesmīgās kultūras dienas. Briesmīgā dzīve te. Un tukšums tur – ko gaidu. Bet vakar bij ik skaists rīts. Pati biju jau atpūtusies. Šodien viss citādi. Neticu ka paps labosies. Neticu, ka dzīve te labosies u.tt. Spalva neder – mana dārgā, Dzidras dāvātā spalva. Ko lai es daru? Tā nevar skrāpēties. Man vajadzīgs brīvlaiks. Pēc pāris cilvēku satikšanas bija labāk. Tagad atkal – olas, vistas, pienākums un mūžīgs vāķējošs tuvums. –
Petersone teica „Kā es lasu un priecājos par katru rindu… Un tad ieraugu – Dzelmes kundze!”
„Vai Jūs pirms tam nezinājāt?”
„Nē, nē. Es tā priecājos.”
Tad es meklēju Freimani lai pateiktos par dzejoļa komponēšanu. Ieraudzīju viņu pie durvīm runājamies ar kādu (laikam bija Tomsons). Sveicināju, apstājos, kā gaidot. Viņš atstiepās taisnāk atņēma sveicienu un saspringa. Kad es otrreiz pacēlu acis uz viņu viņš smēķēja, ievilka spēcīgu dūmu. Tas man atgādināja kāda smēķēšanu…
Es brīdi gaidīju, negribēju traucēt runātāju. Tad aizgāju. Man vajadzēja viņam pamāt, bet to neizdarīju.
Inese aizveda lai saņemu godalgu [for “Mūsu kaimiņš” story] (trim dāmām vienādas £15 – tas labi).
Iznāca mazs, sasarcis, paresns vīrelis „Bārda” viņš norūca un tad deva to vēstuli.
Dien. grām. lapas (nedēļas piezīmes – viņš sastostījās) nepieņēmuši kā stāstu, viņš it kā atvainojās. Un tā visām trim dāmām – izdalījuši vienādi. Par Neboisi viņš teica – „Jā, ko tā (no galvas) nu var sadomāt. Tā neiznāk. Jums citādi. Jums Dieva dāvana – ‘’ Aicināja uz Melburnu nākošgad uz kult. dienām – noteikti.
Vēlāk, kad visi gāja mājās, Bārdam gadījās iet tur garām, kur mēs iznācām gaitenī. Viņš gāja garām, bet jutu ka pamana mani un nedrīkst skatīties – es skatījos, tad viņš arī skatījās un es sniedzu roku vēl atvadam.
„Sveiciniet Melburnu.”
„Sarmas kungu,” viņš teica.
„Mīļi sveiciniet,” es nosaucu.
„Mēs rakstīsim,” viņš atsaucās.
Ballē Celms ar kundzi apstājās, iznāca par garu runāšana – esmu vientiesīga, nevajag vienmēr nopietni runāt, kad viņi sāk tos talantus skaitīt.
„Vecajiem jāturas,” kundze teica, tad nobijās – „mūsu paaudzei – ‘’ viņa laboja. „Jaunie nevarēs – ‘’
„Viņiem nav valodas,” es kā muļķe piekritu. Protams valoda būs viņu trabls, bet nevar jau tā runāt un es tā nemaz nedomāju. Kas gribēs tas valodu sameklēs. Tikai tādās steidzīgās sarunās es visām muļķībām piekrītu.
Šmugaju pāris ballē pienāca. Ar visu savu murgaino stāvokli, nepiedāvāju apsēsties.
Šmugajs apsveica ar godalg. Teica „Mēs nolēmām, ka Jums jānāk uz Sidneju un jāraksta.”
„Nevar jau tik viegli vietu dabūt,” es teicu.
„Tā jau ir,” kundze teica.
Bet kaut ko es varbūt no sabiedrības vairāk varētu cerēt. Pabalstu grāmatas izdošanai? Bet ko tagad izdos, ja Laiks varbūt drukās ‘Kaimiņu’. Kas tad man paliek neiespiests? Jaunais nav ne kustināts. Bet ‘Cilvēki šķūnī’ būtu skaists gabals. Jeb arī – ‘Ubagu dzīres’. Vai kas tamlīdzīgs – kur dzīves nabagi sev kaut ko ņem. Mantrausis, fantasts ceļ lielās ēkas, iet visam pāri, muld un lielās, skaita un rēķina.
Vecītis atsakoties noskatās un pietiek ar to, ka viņam pasniedz atsevišķi tasi tējas bez cukura un dara to vienmēr viņa vēlēšanos ievērojot.
Ko tas jaunais muļķis Rons? – darbs un nauda. Darbs – patiesi tikai darbs. Kura vērtību ņem cits. Un tad divi pabērni – mīlētāji. Laimīgi, bezgala laimīgi, ar bezgala maz. Patiesi – visiem vajadzētu tā izvest – laimīgi – ar bezgala maz. Skaisti, vai nē?
Tikai raut vaļā. Vēl pirms tās ‘trīs lietas’ nav pazudušas, kas savā ziņā ir maigu cerību uzturētājas un pasargā no izmisuma.
Tagad vēl mazliet palīdz kāds cits smēķētājs arī. Viņš tomēr bija varen sasprindzis. Es biju tautas apģērbā. Bērni abas dienas (vakarus) teica, ka esot labi. Jāiet gulēt. Kad rakstīšu? –
3. janv. 1960.
[[Pērkona lieti. Daba izslāpusi. Daži skaisti mirkļi, kad miers istabā un gaisma caur mākoņiem ārā. P. mierīgs. Pilnīgi nosvērts. Nekliedz. Bet jādomā – sprediķis gatavs. Nav vairs viņā tā bēdīgā skata. Es gaidu. Gaidu bērnus. Gaidu notikumus, kam jānāk. Gaidu K. Nepacietīgi, skumji un vilcinot – gaidu.]]
Savā lepnajā aizslēgtajā dienas grāmatā nevaru neko ierakstīt, tik mazs ir nodalījums, kaut jel otru tik liels, tad ko varētu pateikt. Bet tā – ne pāris teikumu tur neiznāk un ar šo spalvu vairs nevaru tik smalki parakstīt. Bet jāturpina rakstīt tur tā, kā domāts – lai iznāk pieciem gadiem, katru dienu. Ja kādu dienu izlaižu, svītrošu datumu un rakstīšu divu dienu nodalījumā vienā dienā. Varbūt es iemācīšos ļoti koncentrēti izteikties. Tas būtu teicams vingrinājums. Mēģināt īsi, mākslinieciski vērtīgi un domu bagāti izteikties. Lai gan man liekas, ka tas ir pārāk īsi. Tur var tikai nemākslinieciski izteikties. Bet – paālēsimies.
Pērkona lieti nobeidza dienu, kas sākās miglaina un karsta.
Gaidu, gaidu, gaidu. Bērnus. Notikumus. Gaidu K. Ļoti gaidu. Un bailes ir sagaidīt – un zaudēt visu – arī šo gaidīšanu. Varbūt tā ir vienīgais. Varbūt tādēļ viņa nav, ka arī viņš to glabā – to, kas nav nekas, bet maza pievilšanās, maza mānīšanās, gaidīšana, cerēšana. Kopš F. redzēju saspringstam, pat piesarkstam un ievelkam dūmu – ticu, ka varu vēl iespaidot cilvēkus, ne cilvēkus vien es domāju – bet, nu jā – vīrieti iespaidot cilvēkā. Esmu vēl – sieviete, dāma. Arī Bārda jutās iespaidots. Lai arī kā – kautrību, kad viņš neuzdrīkstējās pacelt skatu garām ejot, tādu kautrību neiedvestu tikai sirmi mati. Tur vēl ir kas cits klāt.
Zinu jel kā bija ar K. Vēl dzirdu viņa nopūtu. Karstu un smagu. Lai viss varētu vilt – tā nevarētu. Tā bija tā, kas tā bija. Bet visi pierādījumi izbāl, ka tik ilgi jāgaida, nezinot kādēļ. Viņš protams ir sagatavojies neko vairs neatrast – bet kādēļ viņš to dara? Vēl viņš var atrast. Bet ja es satiktu F. bieži, es varētu pārsvērties uz tā pusi. Esmu tik nabaga. Kā lai netiecos pēc tā, kas dzīvs, kā lai no cietuma neskatās zaļos kokos? Ja nevar sēdēt zem viena, skats tiecas pēc otra.
Neko neesmu varējusi darīt. Dienā nevar iesākt neko rakstīt. Kaut kas tik ļoti traucē. Viņa tuvums. Un vēl kaut kas.
Spēlēju Albenizu. Pirmais gabals prasa techniku roku ātrā pārsviešanā grābjot akordus pāri vienā un otrā vietā. Tā manu roku vājā puse, es nevaru droši ķert, atstatumā es kļūdos. Lasu vācu šort storijas.
Tikko izlasīju vācu valodas stāstos Petera Roseggera ‘Als dem kleinen Maxel das Haus niederbrannte.’ Nemaz negribēju to uzsākt – domāju Peter Rosegger – tāds uralts, nekā nebūs. Un taisni tur bija, kas man vajadzīgs – padoms, ka cilvēkam ir jāiepūš dūmi acīs savam liktenim. Es to esmu aizmirsusi atklāti darīt. Es cīnos, bet bez īstas drosmes. It kā slepus. Atklāti man jācīnās. Ar pārliecību. Es vienmēr par daudz baidos no likteņa. Lasu visādas zīmes. Īsta auša. Kā es tādā kārtā varu nokļūt? Esmu par daudz apmāta no sava līdzgaitnieka, kas savā necilvēcībā varētu teikt valda par mani, tā un tik ilgi, ka esmu kā aita bailīga palikusi. Cīnos tikai akli. Nu arī tas ir vēl kaut kas.
Šinī vakarā lapas rasu/lāses dzer
Šinī vakarā ir miers
Eju es tālu maigu ceļu
Nakts kur šūpo
Cikādes kur dzied.
Šinī vakarā
Tevi tuvu zinu
Zinu tavas domas slepenās
Zinu sirdi, kā no lāsēm smagu –
Šinī vakarā
Atgūstu to es.
Šinī vakarā lapas lāses dzer
Šinī vakarā ir miers
Eju tālu maigu ceļu
Nakts kur šūpo
Cikādes kur dzied
Tevi atrodu, Tevi atkal zinu,
Tevi atkal ņemu mājās es.
4. janv. 1960.
[[Šodien P. kliedza, par sajātu veļas mašīnu – (izgriezējs tur drusku klibo) bet drīz runāja atkal mierīgi. Tāpat tagad vakarā – izbrīnījās vai rītu līdzas mūsu bērniem brauks arī Graudiņi? Viņš teicis – ka tagad nevar. (Nezinu kad un kam?) Kur palikšot?… Es teicu visur – odu nav. Viņš atkal nomierinājās. Neierasti. Vai tiešām viņš pūlas sevi valdīt? Labāk būtu. Laikā…]]
Lieti. Pērkona lieti un mierīgi lieti. Biju līdz p. Wyongā iepirkt pārtiku. Rītu gaidu bērnus mājās un ciemiņus. Šo to sapirku. Par savu naudu nopirku 2 palagus un sp.drānu. Tad 6 stikla saldā ēdiena šķīvīšus. Neglīti – bet labāku tur nebija, un nevar gaidīt līdz brauks uz Gosfordu. Vienam arī mazs robiņš, tikko apskatīju. Bet – kaut kas būs no kā ēst. Paps it kā tomēr pūlas savaldīties un nebļaut un pastāvīgi nerādīt sapīkumu. Tas tomēr labi. Taču vieglāk. Cita labuma tur protams nav. Dzīves – kaut cik normālas dzīves jau ar viņu laikam nevar būt. Ak – murgi, murgi! Tagad būs nedēļa smaga darba, bet varbūt arī vairāk svaiguma, gandrīz bailes, kā visu veikšu – esmu nogurusi. Un – paps! – Šodien viņš bija izbrīnījies ka šie tagad brauks – viņš teicis ka nē. Nezinu kad un kam? – Gan jau varbūt izies viss labi. Un kad viņš neālēsies, tad jau cits viegli. Ēst jau māku taisīt, traukus palīdzēs nomazgāt šad tad. Kaut es pēc tam dabūtu holideju. 1 nedēļu – divas! Kaut kur noslēpties, pie jūras, vai ezera. Un rakstīt. Vai meitenes nevarētu manu vietu aizpildīt? Uz īsu laiku varētu. Kur es gribētu iet? Uz Newcastli vai kur citur uz to pusi. Tikai – kur koki un miers. Pilsētu es negribu.
Aula kdze. atrakstīja īsi un Jaša. Tā tad tās iztrūkstošās vēstules ieradušās. Tikai no Austras vēl nav. Viņai šodien nosūtīju.
Jāraksta Klauvertam un jādabū Freim. adrese. Jo kā citādi tam pateikties? Jāraksta.
Apkārt laipoju
Līkločus metu
Tevi slēpju sev
Kā grieze ligzdu
Tevi slēpju sev
Sargāju skaudīgi
Nelaižu tuvu.
Apkārt laipoju
Līkločus metu
Tevi uzeju.
Nevaru projām
Gribu palikt tur
Rotāt ar laimi
Cilāt un grozīt
Saulē mirdzināt
Ziedos purināt
Burt un pieburt
Turēt un mīlināt
Kurt un sasildīt
Apkārt laipoju
Līkločus metu
Tevi sargāju sev
Kā grieze ligzdu
Sāpju salīkušus plecus Skaru viegli, viegli... Kur Tava drosme? Kur gaiši smaidi? Kur Tavi solījumi? Skumjas klaidēt?
Ceļa nav. Nav kur iet. Visi vārti cieti. Dadži augstu aug. Koki izvij saknes. Visi vārti ciet. Ceļi izsīkst pēkšņi, Zūd kā smiltīs strauti. Ceļi nekur neved. Nav kur iet. Visi vārti ciet. Rokas glauž Čumurainas saknes Paijā mazus ziedus Kas uz ceļiem zied Kur tie aizaug ciet Ceļi nekur neved Nav kur iet.
Klausos naktī Tu man kaut ko saki: „Esmu pie Tevis Tu pie manis esi. Tā kā smarža ir Prom no oranždārza Tā kā dziesma ir Prom no dziedātāja Tā kā skaņa ir Prom no taurētāja Esmu tā pie Tevis Tu pie manis esi Mani negaidi. Ilgāk gribu palikt Tuvu tā pie Tevis...”
5. janv. 1960.
[[Bērni atbrauca – priecīgi, saulaini – tikai noguruši no kultūras dienām. Inese gluži pelēka. Bet nemierīga, vētraina. Vai tas nervozums? Vai tas pats mūžīgais nemiers, temperaments, uguns, kas mani tāpat kādreiz ne mirkli neatstāja (un vēl tagad…). P. mierīgs, laipns, jautris. Bērni bij uz jūrmalu, tagad uz kino. Gulēšu šķūnī. Tur man būs labi. K. tuvums, domas.]]
Sapņu tulks. Melns uz balta rakstīts: Mežs ir mīlestība, Utis – nauda, pērles – asaras Puķes – bēdas, asinis – ir prieks Skaidrais ūdens – liela mīlas laime Dejot slinkot ir un Dziedāt – izgāzties Biju mežā, plūcu baltas puķes, Bridu strautā Klaigāju no sirds. Utu nebij Kas nu tā ko sapņos Viss man būs – būs laime, mīlestība Bēdas ar un pazemojums sūrs.
To dzejojumu turpināšu citreiz. Meitenes ar Graudiņu bērniem (Austru un Imantu) atbrauca. Bija peldēties, tagad uz kino. Viņu skriešanām nav gala, ir arī noņēmušies gluži pelēki. Sevišķi Inese. Baidos – vai viņa nesāk Imantam par daudz pieķerties? Tā mana nelaime bija – vienmēr meklēt pārmērīgu pieķeršanos, sākt iztapt u.tt. Inese jautāja ko vilkt (tas ir – vai vilkt) ‘traksūtu’ uz kino. To nevajdzēja jautāt.
[Photo from Left: Inese, Imants, Dzidra, Austra Graudiņš]
Miegs nāk. Gulēšu mašīnā. Ceru būs labi, vēsa nakts, bet sasegšos.
Gribēju ko rakstīt te, bet miegs nāk par daudz. Tūlīt drīzi bērniem jābūt klāt.
6.1.60.
[[Skaista laba diena. Šķūnī, mašīnā, gulēšana atgādināja kādus vecus laikus – godības, kad guļ kur kurais, sienā vai klēts augšā. Jūra un saule vēlāk un laimīgi bērni. Austra un Imants jauki, liekas saprašanās visiem bija laba, ēdiens garšoja labi, aizbrauca mazliet atpūsties jūrā. P. labs. Inesei arī krāsa atgriežas, tik acis vēl skumjas. Austra visu laiku saka man komplimentus. K. ir domās.]]
7. janvaris. 1960.
[[Bezgalīgs nogurums. Veļa, vistu tīrīšana, beidzot divu dienu trauki. Tagad pus 11 vakarā – un sirds sāp, un smagums visos locekļos – bet – nav dzīvots! Visu dienu – nav dzīvots! Nav domāts. Nav sapņots. Gandrīz – ne runāts. Nav lasīts. Vilnī brīdi peldēts – bet tas veselībai. Un tagad – man gribās dzīvot. Bet – jāguļ. Pāris Šopēna taktis. Pusdoma par K. Un – viss!]]
Veļa. Vistas. Jūra. Olas, olas, olas. Trauku lērums. Sāpoša sirds. Nedzīvotas stundas. Tagad nakts un miegs nāk virsū. Bet brīdi gribu just savu dzīvību ap sevi un sevī. Bet kā to izdarīt – ? Tikai mazu brīdi sapņot. Pāris Šopēna taktis ierosmei. Un tagad – ko? Jāiet gulēt. Taču – pusdoma par K. Skats uz grāmatām, un cerība – uz rītu. Apmānīšanās. Vēstule no Austras. Gaida otru mazbērnu.
Beidzot tālāk tieci
Beidzot jāatsakās
Ar no spītības –
Visam ticēt
Beidzot jāatsakās.
Tomēr vēl – atlieku uz rītu
Atteikšanās atlieku uz rītu.
Šodien vēl – gribu ticēt
Gribu gaidīt
Gribu svinēt
Šodien vēl.
8. janvāris. 1960.
[[Ineses acu izteiksme maz labojusies. Tā ir kā izdzisuši sāpēs – un tās par P. Par naidu uz Tēvu. Tas ir īsts, neviltots naids, sašutums, pretīgums. Un tomēr lai cik īsts – to smagi nest. Viņa justu bezgala atvieglinājumu, ja to varētu nolikt. Bet tā būs – melošana. Lai arī – tā atvieglinās. Un tad – nāks atkal naids. Šo maiņu bez gala, es zinu. Par K. maz domāju.]]
Jūra bija vējaina, viļņi silti, balti putās. P. ar Inesi uz nažiem. Šķauda kā kaķi. Gaidu kā tas beigsies un man ir bailes. Aizsūtīju šodien īsu vēstuli (ar smaržīgu rozi no Dzidras vēstuļu papīriem) Sarmam. Ierakstīju dzejoli – ‘Kur saule rietos lec…’
‘Kā šai dienai vietu atrast citu vidū – ‘
Jāsāk gaidīt kaut kāda ziņa no Amerikas, no ‘Laika’.
Nogurums tāds, ka tikai gulēt. Bet padarīts nav itin nekas. Nezinu kur šī diena palikusi. Vakar mazliet spēlēju – šodien pat tā nebija. Rītu nav ko cerēt uz pašas darbu. Un tā tas iet.
Gribu norauties. Gribu brīvdienas.
Nav laika pat domāt par K, kas arvien atsvaidzināja, atdzīvināja.
Nav laika domāt. Kā mašīna sīkumos maļos.
Un tagad beidzot, ar citiem notikumiem kas ķer dziļi, (In. un papa attiecības) – K ir kļuvis tālāks. Beidzot. Nav laika par sevi domāt. Nav laika. Tāpat ir viņam, viņam tā bijis visu laiku. Visu samalusi ikdiena, rūpes, darbs. Mazie notikumi, kuru tik daudz. Man viņi nebija, un es domās uzcēlu veselu dzīvi. Skaista tā bija. Un skaista tā būtu varējusi būt. Bet arī tam vajaga laika, arī sapņiem vajag laika. Kam tā nav, tas ir mašīna, rīks ikdienas notikumos, kas dzīvot var tikai to kas notiek, ne to, ko viņš pats rada savās domās un apzinātā to piepildīšanā. Bet tikko viņš brīdi būtu te – viss būtu kā bijis. Un tomēr – ne tā, ne tā. Kaut kas ir aprakts. Kaut kā nav, kas bija. Ja viņam tas būtu dzīvs, tas viss būtu kā bijis.
Ikdiena līst kā migla
Un pilda ceļu un lauku
Aizsedz tālu skatu
(Aizsedz taku kalnos)
Liek taustīt lietas, kas tuvu
Liek meklēt soli pēc soļa
(Aptur ik lidojumu)
Ikdiena līst kā migla
Cauri tai laužos un taustos
Tevi pazaudēju
Tevi nevaru aizsniegt
Dienas ir smagas un mēmas
Neskan debesu malas
Tomēr Tevi vēl turu
Ieslēptu acu plakstos
Kad diena ir galā
Tos aizverot atrodu Tevi.
9. janv. 1960.
[[Piektdiena? Nē sestdiena.
Viss ko šai dienā būtu vērts pieminēt – pāris vārdi pārmīti ar Inesi par dzeju. Pāris modernu angļu dzejoļu runā tā kā man tīk runāt, bet kā nu mazai sievai varbūt liela dzeja? Nopūšos. Pieminu K. vēl arvien.]]
No lapiņām izraksti: Es jūtu Tavu mīlestību Kā saules šķēpu upe jūt Kas sniegos, ledos sasalusi. Es jūtu Tavu mīlestību Un grūtumā ir viegli būt.
Tu vari šodien nākt vai rīt
Es esmu šeit un Tevi gaidu.
Lai lietus līst vai saule spīd
Vai draudam dzirdu ūpja vaidu.
Par to kas mūsu ceļā stājas
Es jūtu tikai skaudru naidu.
Mums nava klāts pat palags tīrs
Mums māju nav ne lauka zaļa...
Mums ceļš – pa kuru nevar aizbēgt
Un tomēr – esam Tu un es.
Šķiršanas nakts
Zvaigznes spulgo tīri
Bālē nakts pret rītu
Diena tuvojas
Lai apbedītu
Šūpo Tavu seju
Bāla nakts pret rītu
Acs Tev vērta plati
Smaids grib plaukt kā diena, tumsā brūk
Diena tuvojas, lai atpestītu.
Satikšanās
– Nu teic, kā dzīvi vadi? –
Maksāju mēbeles.
– Ko laba spēkā radi? –
Nu vienmēr sanāksmes.
– Vai ir tā ar kāds prieks? –
O, krietni salaižam.
– Un kur tas – laimes viens? –
Nu, klausies – sametam!
Šodien bija neizdevies kino – kaut kas ne joks, ne nejoks ar Klārku Gablu – garlaicīgs. Ilgi nav bijusi laba filma. Cīnos ar ikdienu, darbu, miegu.
10. janv. 1960.
Svētdiena.
[[P. dzīvo zem spiediena. Inese nepadodas un nav bijis no P. puses lielāks uzbrukums, vai sprediķis. Sīki dūrieni, bet arī tie top mazāki. Viņš it kā ausās – kas notiek? – Jā, es arī nezinu, kas īsti. Bet es jūtu atbalstu. Tikai – cerības pēkšņi aug tik lielas – ja es beidzot atgūtu visas zaudētās cilvēka tiesības! Bet kā gan? Kur K.? Vai nekad tā nebūs? –]]
Bērni vēl guļ. Piecēlos agri. Visi vēl gulēja. Pastaigāju pa āru, piekopu vienu otru sīkumu. Uzlūkoju kādu stādu un koku. Tas dara labu prātam. Un tad vēl – ir šodien, (šorīt – jāsaka – jo vēl tik agrs p. tikko aizgāja uz vistām) tāds kā gaišums, kā cerība… P. tomēr dzīvo zem spiediena šo nedēļu. Inese nepadodas un viņa nejūtas arī tik ļauni. Viņa ir mierīga un tas tā turpinās. Viņa nedomā ‘kaukt pēc viņa.’ Viņai nav ko zaudēt – tādu viņa to negrib, kā viņš mēdz būt. Viņa ieknābj viņam šad un tad kur vajag un neliekas par tālāko ne zinis. Paps iekšēji uguņo un zibeņo – un nedrīkst daudz izlauzties uz āru. Viņš dzīvo ‘zem spiediena’ un man šorīt likās it kā austu maza gaismiņa manā dzīvē. Varbūt reiz! Varbūt es ieraudzīšu savas tiesības. Viņa tur klāt gan daudzi nebūs. Man arī – nekā nevajag no viņa, tāda kā viņš ir. Ja mainās – viss var mainīties. Citādi – es gribu mieru un brīvību. Brīvību brīvi elpot gaisu, brīvi uzlūkot kokus un cilvēkus – kaķus un suņus.
Jūtu palīgu, aizsargu Inesē. Kaut kas sāk veidoties par valni – kopīgu aizsargdambi.
Kas tālāk – nākotne rādīs.
Strādāt man vajag savas lietas – lai esmu gatava nākotnei – dzīva, vērtīga, kaut kam vēl derīga un kaut kam tā vēl vajadzīga.
Pēkšņi es gribu dziedāt un kliegt
Trumuļus dauzīt un pannas sist
tā kā reibumā pārākā
Kāzu viesi kad līksmojas tā
Ja mani ārā laistu no sprosta
Žuburu žuburiem augtu man zari
Ziedētu ziedi visdīvainie
Pēkšņi es gribu dziedāt un kliegt –
Ja mani ārā laistu no sprosta
Ja man noceltu akmeni šo!
Svētdiena Divas lidmašīnas debesis izgrezno Baltām dūmu vijām Izbrīnā vērojot vaicāju to – Vai piestāv tās debesu sijām? – „Skaisti, skaisti!...” bērni sauc Un saldējumu laiza Un atzinīgi degunus rauc Kad svārstās tās debesu aizā. Divas lidmašīnas mierīgi iet Zilos debesu vārtos Bērnu gaviles smalki dzied Automašīnu dārdos.
Strādnieki – I
Tanī rīta vīrs ienāca virtuvē ne kā parasti, klusēdams, bet sašutis, ka atlaistais strādnieks neejot prom un kūdot citus strādniekus pamest darbu.
Sieva paskatījās pulkstenī. Bija jau 9. Strādniekam vajadzēja būt prom jau stundu vai pusotras atpakaļ. Tad kad sanāca citi strādnieki un kad atnāca arī viņš un kad viņam pateica — lai iet prom. Viņa nevajag. Viņa darbs neder. Viņš — par lēnu. Tas bija pirmdienas rītā.
“Ja –” sieva mēģināja pateikt to — “ir pirmdienas rīts…”
“Es viņam neteicu sestdien lai nāk. Viņš pats teica — es parādīšu, ka varu iztaisīt ātrāk. Man viņa nevajag.”
“Bet Toms viens atnāca. Tu pieņēmi.”
“Tā nav viņa darīšana.”
Sieva kavējās iet olas izņemt no ligzdām. Viņai bija pretīgi tur rādīties. Viņa izvairījās pat būt te loga tuvumā, kur veda ceļš garām uz ielu. Kaut kas nebija tā kā vajag. Tā kā — to dara. Atlaisto strādnieku viņa bija redzējusi tikai reizi, vai divas. Viņš bija iesirms, cietu seju, likās sarūgtināts vīrs. Ar sirmiem matiem skriet pēc darba apkārt — varbūt tas nebija taisni. Bet tik tālu viņas vīrs nebija vainīgs. Tikai par šo dienu.
Viņš bija atlaidis Lenu, par slinku. Varbūt. Lens bija jauns, izskatījās kaut kā labāk nekā meža darbam. Bet varbūt viņš nevarēja nekā labāk. Varbūt meža darbā viņš arī daudz nevarēja. Kad sieva nesa tēju, viņa seja parasti bija ļoti bāla un vienos sviedros. Darbs bija grūts. Uz rokas viņam bija pulkstenis. Nezin vai to vajadzēja. Tas varēja sabojāties cērtot, tēšot. Bet Lens bija jauns. Viņa sieva tikko gaidīja pirmo bērnu. Viņš bija priecīgs, kad to pieminēja. Viņš bija priecīgs arī, kad bija nolaidis kādu koku tieši vidū starp elektrības stabu un otru koku, kas nebija jācērt. Tas bijis grūti. Viņš it kā gaidīja kāda atzinīga vārda par to. Viņš nebija mežā strādājis, viņš pats to teica. Sieva nolikusi tēju un cepumus uz celma atzinīgi pamāja. Viņa zināja, ko teiks viņas vīrs: “Tikai 6 koki! Jūs mani izputināsiet. Cik man pēda šī koka neizmaksā! O, O,! 16 vajadzēja… Tad es saprastu…” Un tā katru dienu. vienmēr. Pus kā joks, bet vairāk kā asa pātaga, izsmiekls, mazāks vai lielāks dzēliens.
Tad vīrs atlaida viņu. Kad mežs bija nocirsts. Kad sākās koku pārnešana mājās, uz būvlauku. Tur varēja iztikt… Nē, nevarēja iztikt. Bet kāds jauns, cits strādātu ātrāk pirmās dienās.
Jaunais pieteicās. Uz sludinājumu avīzē. Atbrauca vēlu vakarā, jo viņš bija rītā darbā bijis. Atvaļinājuma dienas viņš gribēja strādāt te.
“Man te ir bijuši tādi,” vīrs lēni un svarīgi stāstīja — “kas strādā ar muti. Kā mute sāk kustēt — tā rokas stāv mierā.” Viņš to atkārtoja vairāk variantos.
“Pamēģiniet mani,” cilvēks teica. “Es nebīstos no darba.”
“Man vairs nav pat drosmes mēģināt. Man tas izmaksā vairāk kā, kad es pirktu materiālus no fabrikas…”
“Pamēģiniet mani.”
“Labi.”
Labi. Rītu viņš atnāca un strādāja kā traks. Viņš nolauzīs to zāģīti, sieva domāja un viņai nāca smiekli. Viņa pati skrēja tā gadu gadus. Viņas vīrs prata dzīt tā, ka vientiesīgāks, labsirdīgāks cilvēks skrēja no ādas ārā.
Šis cilvēks varēja palikt tikai pāris dienas. “Mans tēvs ir bez darba,” viņš teica.
Atnāca viņa tēvs. Pēc divi dienām vīrs teica sievai: “Es izbraucu un ja līdz 5. nebūšu atpakaļ — pasaki tam vecajam, lai rītu nenāk.”
“Ko lai es saku?”
“Saki, ka man viegla darba nav viņam ko dot.”
Sieva teica. Kaut kā to teica. Un tas bija grūti.
Tagad bija pamēģināts vēl viens strādnieks. Un nu bija šis — divi dienas. Un tagad atlaists. Vecais Edis strādāja visu laiku un Ronis. Vecais Edis bija ērkšķis un apmeloja, ne gluži apmeloja, bet pateica šo to par Lenu un Dīnu, un viņā tēvu un Roni. Edis bija ieņēmis priekšstrādnieka vietu. Viņš prata dot godu darba devējam un uzmanīt citus strādniekus. Ar Edi darba norise atgādināja kaut ko īsti lielu. Tādēļ Edis palila un Ronis bija vientiesis, kas visu mūžu bija strādājis pie kokiem, un strādājis vairāk kā viņam par to maksāja. Viņš bija jauns un spēcīgs. Viņš nekā cita neprata un nesaprata. Viņš cirta un mizoja kokus un cēl un krāva kokus, un slidināja tos augšā un nagloja. Un gāja par vismazāko vārdu.
Bet sirmais strādnieks bija rūgts un gribēja ko nopelnīt. Labi bija, ka viņš sacēlās pretī un neļāva zākāt savu darbu un sevi. Tikai kauns bija. Sieva vēlu aizgāja uz vistu kūtīm. Kad trači bija garām, viņa nezināja, cik tie lieli bijuši. Tomēr mazliet lielāki, kā vajadzētu. Ja viņas vīram kāds runāja pretī, tad tracis bija vienmēr liels. Un tas bija ildzis šoreiz vairāk kā stundu. Ņemot olas no ligzdām, viņa redzēja jaunpieņemto strādnieku pirmo reizi.
Viņa uzlūkoja to pa pusei slepeni, jo viņai bija kauns no notikušā trača. Bet viņa to uzlūkoja ziņkārāk, un ar lielāku līdzdalību.
“Kā Tu esi?” viņa domāja, un — “Kas Tevi sagaida? — Kā Tev ies?” Cauri drāšu tīkla viņa pameta acis uz muguru noliektu pār darbu, un elkoņiem, kas kustējās sitot naglas, vai ko tēšot, zāģējot. Mugura neatliecās un galva nepagriezās uz viņas pusi. Viņa arī to nebūtu pieļāvusi. Viņa būtu manījusi kustību viņā, kas rādītu, ka viņš ieraudzīs viņu.
Aizverot drāšu durvis viņa nejauši, šoreiz nedomājot, paskatījāšsuz viņu un viņš tai pat brīdī paskatījās uz to.
Viņu skati satikās tieši un tik nopietni, ka tie nepaspēja smaidīt pieklājīgo smaidu un sveicināt, bet viņa nejutās neveikli par to.
Viņš izskatījās nopietns un labs. Varbūt viņš bija inteliģents. Viņa nevarēja pateikt, cik jauns vai vecs viņš bija. Mati tumši un kaut kas saistošs sejā, ja tas tuvu skatot būtu tāds pat. Tējas laikā viņa salēja tēju krūzītēs un gaidīja kā parasti, kad tie sanāks šķūnī. Edim bija jāpasniedz viņa bez cukura tēja. Tagad viņš to saņēma tādu katru rītu. Visu nedēļu viņš bija dzēris ar cukuru un tikai tad viņa bija atklājusi, ja viņš to cienī bez cukura.
Arī jaunā strādnieka krūzītē viņa vēl nebija likusi cukuru. Viņa gaidīja lai to paprasītu — ar cukuru vai bez? Un viņa gaidīja vēl cita dēļ — lai paskatītos viņā tuvāk, lai redzētu, vai viņš izskatās tā, kā viņš it kā varēja izskatīties.
“Ar cukuru vai bez?”
“Vienalga. Visādi labi,” viņš skaļi iztapīgi teica.
Viņa atšifrēja to, ka viņš bija pazemīgs, vienkāršs, piekāpīgs. Viņš bija daudz vecāks, kā pirmā minūtē bija iespējams to iedomāties. Ne tikai vecāks, bet viņa seja bija izpostīta. Viss viņš bija izpostīts — un neprasīja neko, padevās. Viņa skatījās viņā noņēmusies. Viņam bija vismaigākais smaids, kādu varētu iedomāties tik saplosītā un vīrišķīgā, raupjā sejā. Šis smaida maigums it kā pamirdzēja un pazuda. Pazuda, kad viņš smaidīja platāk. Piespiestāk.
Viņa visu laiku skatījās viņā. Izbrīnījies viņš skatījās viņai pretī. Bet viņa nostājās iesāņš, izejot no viņa skata, lai varētu skatīties viņā netraucēti.
Viņš palika stāvot, neuzdrošinādamies viņu vairs uzlūkot tieši un it kā baidīdamies izjaukt viņas vērošanu. Viņš bija pārsteigts. Kā uz skatuves.
Tad viņa pameta tos. Viņa domāja par svešo aizejot. Ja viņu ietērptu modernās, labās drēbēs… Ja izgludinātu viņa sapostīto seju, ja atņemtu tai to, kā viņš teica — “vienalga, visādi labi”, viņš būtu — kas?… Cilvēks, ievērojams cilvēks. Tagad viņš arī bija cilvēks. Jā bet, jā, viņa nezināja, kādēļ viņa domāja par to, ka viņu vajadzētu apsūbt citādi un viņš darītu, spētu darīt ko citu. Varbūt viņam bija laba balss. Vai smaids kaut ko vēstīja. Tagad tas bija gruvešu kaudzē. Viss viņš šķita kā aizmesta vērtīga lieta gruvešu kaudzē. Smalka vāze. Statuja. Dārgakmens.
Nieki — viņa nopūtās.
Vēlāk viņa lasīja skaidas, viņa gribēja tās ātri sasviest kādā kastē, lai tās paglabātos, ja lietus nāktu.
Viņa noliecās un atliecās droši. Un sparīgi, viņai bija džīnes. Viņai ienāca prātā, ka sievišķīga sieviete džīnēs tā kustoties varētu būt komiska, bet nevien liekas nebija tuvumā. Tad viņa nejauši paskatījās uz augšu un turpat bija viņš, kaut kur pāris soļus nost un pakāpies pie jaunceltnes. Viņa vainīga, mazliet satrūkusies tad pasmaidīja, jo viņš smaidīja ātru, ļoti laipnu smaidu.
Jā, ļoti laipnu, mazliet taisītu ļoti pieklājīgu smaidīgu smaidu. Tas nebija ne tik cik daiļš, tas bija tik ļoti dots, tik ļoti pūlēts.
Otrā dienā, kad viņa nāca ar tēju, viņš stāvēja noliecies pie darba celiņa malā. Viņš gaidīja viņu pienākam, tad atliecās ar tikpat uzmanīgu smaidu, ka viņai bija par to jāsmaida. Viņš bija jutis ļoti viņas vērošanu, viņas uzmanību. Viņš tik redzami centā parādīties laimīgs par to.
Jā — centās to izrādīt.
Kaut kas viņā bija aizkustinošs, kā viņš to darīja.
“Tas ir ļoti jauki, ka Tu tā centies,” viņa domāja. “Paldies. Tad ir ļoti ļoti jauki. Bet tas vēl nekas nav. Tikai — Tu laikam esi izsalcis. Cik cilvēki ir izsalkuši! Pamesti. Vientuļi. Izsalkuši. Izsalkuši…”
Veltīgi – tas ir veltīgi ko es te daru! Kaut cik labi es uzrakstīšu tikai tad, ja es šīs mīlas scēnas rakstīšu pirmā personā. Man nav vērts citādi nemaz niekoties. Bet viss iecerētais stāsts vai romāns, man neder rakstīts pirmā personā. Ir tik daudz ko teikt kur pirmā persona nevar būt klāt. Kā lai izdaru? Varbūt tomēr rakstīt visu pirmā? Un tad laist vairāk un vairāk iekšā citu viedokļus citu situācijas. Apmēram tā, kā Steinbeks to dara. Vēl citādāk. Bet tomēr tā. Es nevaru citādi rakstīt mīlas stāstu – un tam te liela nozīme būtu.
Tā tad – rītu sākt otrreiz to pašu no gala. Pirmā personā. Un ap to celt visu citu stāstus apkārt.
Šinī grāmatā man tas nebūtu jādara. Šī ir mana Ineses dāvātā dienas grāmata. Es to piesmērēšu tik drīz rakstot te stāstus. Bet tā man gribās. Tā tas viss ir tuvu pie manis. Tā man to gribās darīt. Un tā jau ir mana dienas grāmata – tas darbs ko daru.
Ko lai daru. Citur es laikam neuzrakstīšu, jāķēpā būs tepat. Skaistas tīras lapas. Nezin kādēļ es nevaru rakstīt trešā personā? Vai tā patiesi ir mana dzejnieciskā daba, kā Sarma to domā, jeb tas ir mans lielais tiešamības teikšanas prieks, ka visam ko saku jābūt izjustam uz manas pašas ādas.
Šodien jūrā netika neviens iekšā – haizivis! Šārkas! Izpeldējāmies ar Dzidru baseinā [right].
Miegs!
Kaut nebūtu jāguļ! Inese arī to saka – kaut nebūtu jāguļ un jāēd.
Miegs!
K. Viņam ziedoju šodien savu devu, staigāju vairāk pa ceļu un domāju.
Kādēļ kādam nav tāda sirds kā man?
Kādēļ viņam nav? Bet viņam bija. Gluži tāda.
Es arvien vēl nezinu, vai viņš to dara apzinīgi, vai neapzinīgi – bet viņš visur vienmēr ievaino cilvēkus. Jo kāds ir mazāks, jo viņš uzbrūk asāk. Jo kāds ir lielāks panākumos, bagātībā, vai citādi viņam svarīgā ziņā, viņš tos aizskar mazāk, vai neaizskar nemaz un glaimo tam. No tā jādomā – viņš to visu dara apzinīgi. Pazemo, izsmej, aizskar kā vien mācēdams. Nicina viņu darbu, paražas, gaumi, visu ko var aizsniegt. Jo kāds ir mazāks, jo viņš pats ir lielāks – tas laikam ir viņa uzskats. Un viņš cenšas nomelnot katru. Acīs un aiz muguras.
Te viņš pēla strādnieku darbu. Izsmēja kur varēdams, nebija mierā ar padarīto daudzumu. Ja citādi nevarēja ko, vai nezināja nopelt – darīja to ar smīnu. Patiesi šis smīns bija viens no viņa labākiem ieročiem. Viņš smīnēja un otrs jutās neveikli, jutās vainīgs, nedrošs. Lai kā viņi to atmaskoja, neņēma par pilnu, smējās viņam aiz muguras, ienīda – šis smīns viņus tomēr valdīja, izdzina, turēja kā grožos. Un tas tam bija jāpanes, kas te gribēja strādāt.
Viņa to zināja. Viņai tas bija jāizlīdzina, cik iespējams. Viņa skatījās tiem tieši acīs, bija laipna, gribēja sasildīt, ļaut tiem aizmirst, labot pārestības. Viņa nevarēja to teikt vārdiem. Viņa to bija iemācījusies darīt ar savu personību. Viņa ļāva plūst kādam labam, mierinošam, kā mātes vai sievietes spēkam no sevis. Viņa vienmēr laikā nesa tēju un tā bija rūpīgi sagatavota, karsta, stipra, katram pēc viņa garšas, cepumi vienmēr svaigi, vienkārši, bet garšīgi. Viņa reti nesa veikalā pirktos biskvītus. Ja nevaļas dēļ tas bija dažreiz jādara, viņa iepildīja viņos kādu sagatavotu krēmu, ievārījumu, vai pārlēja tiem šokolādes kausējumu. Visur vajadzēja just viņas labvēlību, lai noturētu visu kaut cik līdzsvarā.
Un viņi to juta. Viņi uzsmaidīja un priecīgi salasījās šķūnī. Saņēma kūpošās tējas krūzītes no viņas rokām. Atpūtās. Dažreiz viņa palika tur visu tējas laiku. Bet vieglāk gandrīz bija, ja viņa palika brīdi un tad aizgāja. Citādi viņas un viņas vīra pretīgie raksturi varēja izpausties atkal ievainojoši. Vīrs ātri bija gatavs izteikt viņai ļaunas piezīmes un tad viss labais bija vējā. Viņa to juta, viņa arvien mēgināja aiziet īstā laikā.
Katram no tiem viņai bija kāda gluži personīga pieeja. Katram šķita, ka viņš no viņas saņem sevišķu gādību un tā tas arī bija.
Edijam tā bija viņa karstā, sevišķi karstā un rūgtā tēja. Pirmā rītā, kad viņš sāka darbu, bija ļoti mitrs, auksts laiks. Vējš rāva gar šķūņa sienu, kas bija ziemeļ pusē un kur vienmēr šķit mitrs. Edijs tur vienmēr zāģēja caurumus, lai piebūvētu klāt tur vistu ligzdas.
Kad viņa nāca ar tēju, viņa to ieraudzīja sīku, mazu, uzkrupušu, zilgani nosalušām rokām steidzīgi [..]atoties, viņa zināja, ka viņš ir saņēmis savu devu pamācību, aizrādījumu, neuzticības un neizprotamo smīnu. Viņa zināja — viņš jūtās kā izpērts.
Viņa tuvojās tam un uztvēra viņa skatu tieši un stingri, viņa neskatījās uz viņa degunu un vaigiem, kur bija dažas nejaukas bedres ādā, violeti pieziestas ar kādu medicīnu, viņa tās neredzēja, viņa skatījās viņam tieši acīs. “Labrīt,” viņa teica un mazliet smaidīja.
“Auksts,” viņš teica. Jā, bija auksts. Viņš viss trīcēja, sīkais vecais vīrelis. “Auksts –“
“Iedzeriet karstu tēju,” viņa sniedza viņam tēju un cepumus un vēl arvien skatījās viņa acīs un viņas skatā, kas bij drošs un tiešs, iešķīlās it kā slepena jautrība.
“Paldies. Tas derēs, tas derēs. Paldies.” Viņš viss atkusa, drebuļi viņu kratīja vēl vairāk, kad viņš sniedzās pēc tējas, bet tad viņš nomierinājās.
“Kā vīrs nesaprot, ka spēks nāk no prieka?” viņa aizejot domāja. “Kā Hitlers to zināja? Laikam arī Staļins –” Viņa juta, kā mazais nosalušais cilvēks pilniem malkiem atpūšas, pie karstās tējas.
Bet viņa pati jutās iztukšota, it kā viņa būtu atdevusi visu spēku raugoties strādnieka acīs, neredzot nejaukās rētas viņa sejā, neredzot viņa sīkumu, vecumu, pazemojumu. Pieejot pie viņa kā kapteinis pie matroža vētras laikā. Kur viņa lai ņem spēku? Viņa bija apmierināta, ka vecais dzēra tagad labsajūtā savu tēju, atguva siltumu un spēkus. Viņa bija apmierināta. Un tomēr vienu brīdi viņa it kā krita, krita tukšumā, pati tukša izsmelta.
Edijs viņu vienmēr sveicināja uzmanīgi. Salika skaidas kaudzē priekš viņas, pārcirta dažreiz tās ātri. Viņš pat nosarka, kad viņa nāca.
Edijam bija piederējusi viesnīca, vasarnieku mītne agrāk. Tā bija glīta atpūtas vieta. Bet kaut kādu iemeslu dēļ Edijs to bija pametis. Varbūt tā neatmaksājās.
11.I.60.
[[Negaidot no rīta atbrauca Imants un Jānis Šķiņķis. Meitenes un viņi visu dienu bija jūrā – zvejot. Tagad aizgāja uz vēžiem – (pronēt). Paps arī un kāds no Klārkiem. Jau nāk plkst. 12 naktī. Esmu nogurusi. Biju brīdi uz ceļa – brīnišķīga nakts – mēness, mākoņu svītras, sauss, dzidrs. Kā tas var būt, ka esmu piesieta? K sirds bij kā mana?…]]
Viņi aizgāja pronēt. Šorīt agri iebrauca Imants ar Jāni (Šķinķi). Bērni aizgāja zvejot, nodeguši melni kā iedzimtie. Zivs protams nevienas. Tagad, pāris stundas atpūtušies, aizbrauca uz proniem. Arī paps. Esmu viena. Visu dienu karsts un nogurums. Jācep kaut kas un jāvāra un virtuve kļūst tik neizturami karsta, bet man tur jābūt. Labi ka tagad esmu viena. Arī pusdienas laikā biju – p. aizbrauce uz Wyongu, Entrenci.
Rakstīju iepriekšējā lapas pusē. Jūtu ka man nemaz vēl nav jēgas, kā es gribu to vielu veidot. Man tas jāatrod. Ko īsti es gribu teikt? – Cilvēku vientulību, cilvēku lielo izsalkumu un – pieticību. Bet tas tad ir jāsaka. Jārāda. Un viena negausību, rijību. Saka citā veidā izsalkumu. Bet – kādēļ vienam jābūt tādam? Te tādēļ, ka tur tā bija. Bet vai to vajadzēja. Citādi citi neiznāk tādi, kā viņi bija. Viens ir svarīgs, kas dara citus izsalkušus. Cilvēki šķūnī. Tas it kā būtu labi teikts.
Plkst. nāk ½ 12 šo vēl nav.
Nevarēju atpūsties. Esmu nogurusi un neko citu labu darīt arī nevaru. Spēlēju – bet neesmu vingrinājusies un rokas smagas. Izgāju ārā uz mirkli, līdz ceļam. Mēness balta nakts, viegli mākoņu plīvuri šur tur debesīs. Zeme izkaltusi. Ceļš balts un sauss. Silts. Mazliet vējš.
Kādēļ esmu piesieta? Dzīva! Dzīva! Es vai iekliedzos. Dzīva šai skaistā naktī. Bet piesieta. Un kādēļ viņš nenāca? Viņš bija bija tāds pat kā es. Kādēļ viņš nenāca? Es to nevaru saprast.
Zinu zinu zinu – nav ceļa nav. Bet mēs jau nekur neiesim. Neko neņemsim sev. Kādēļ viņš nenāca tikai brīdi? Viņš bija izšķīries to darīt.
Kādēļ mani tā moca? Kādēļ es meklēju to kā nav? Un tomēr – ir, ir. Viņa acis bij visa dvēsele vien, viss sapnis vien. Cik reizes tās nepacēlās pretī runājot bez vārdu, saprotot visu.
O! Cik vientuļš viņš bija. Un kā viņš modās. Cik stipris tad bija.
Nieki un muļķības.
Viņa nav. Nav. Nav. Nav nekā. Nav bijis.
Kaut es nebūtu tik nogurusi. Man jāraksta. Bet es to nevaru.
Tik viegla nakts
Kā mākoņ strēle gaisos
Starp mēnesi un zvaigznēm
Balti plīvo
Tik viegla nakts
Kā putekļi no ceļa
Kas gulušies uz lapām
Balo mēnesnīcā
Tik viegla nakts
Kā smarža, kas
No zālēm sakaltušām
Un pie izslāpušā eikalipta plūst
Tik viegla nakts
Un sirds tik smaga,
kā akmens kas
Nav atšķēlies no klints,
Kā neizrakta smilts.
Kā dzelzim stīpots tilts.
12. janv.1960.
[[Jāizguļ aizkavēts miegs. Debess apmācas, varbūt lieti nāk – galva sāp un darbs darbs, sīkumi sīkumi neizbrienami. Paskaties uz debesīm un ej iekšā savā sprostā kā kurmis. Bet debesis ir tik zilas ar mākoņu aitiņām – tik solījumu pilnas. Apbedī un apbedī sevi. Domāju par K atkal bez gala. Gribu brīvdienas. Bērni laimīgi. Paps mierīgs. Tikai es gruzdu –]]
Man ir astoņpadsmit, viņam dividesmit – Ak, cik grūti dzīvi sagaidīt. Vēl līdz 21 martam – Man ir 18 viņam 20... Zemes pievilkšana spēks ir liels, Liels ir saules spēks... Mīlestības lielāks Ak, šis spēks ir bezgalīgs Laime ir tik liela Visas malas sāp Man ir 18, viņam 20 Ak, cik grūti dzīvi sagaidīt.
13.I. 60.
[[Bezgala gribu prom! Ja ne vairāk – tad brīvdienas. Nedēļu – mēnesi! Prom no viņa. Mati ceļas stāvus kad es iedomājos, ko es ar savu dzīvi esmu izdarījusi. Meli, lielība, dusmas – ko saņemu. Meli, gļēvulība – ko dodu. Nekādu jaunumu nav. Viss rit gludi. P. mierīgs. Inese mierīga. No K. ne vēsts. Šodien neticu tam. Un atkal ticu. Viss ķēdēs, ķēdēs, ķēdēs. Aizsūtīju Klauv. vēstuli.]]
Kas krustu noraida
Tas Viņam svešs
Nav tūkstoš gadu miera valstības
Šī pasaule ir smēdes ugunis
Tāds viņas uzdevums.
Kam lietas izkaltās? –
Nav zināt mums.
tik nojaust to, kad dzirkstis šķīst,
Mēs (tuvu Tam ar no Tā)
Kā rokā veseris
Un ceļa zizlis spožs
To prātā paturi
Un mirsti možs.
Jūrā bija bēgums.
Bailes no haizivīm. Citādi labi. Tagad vakars. Tīras drānas mugurā. Tas vienīgais šīs dienas komforts.
Bezgala gribu brīvdienu! Uz to man tiesības! Uz to man ir tiesības! Un pienākums pret sevi – tās ņemt.
Kad? Tikko zobi būs salaboti. Bet tas ilgi. Tūlīt nevar – Inesei nāks ciemiņi.
Tā tad – ciesties, ciesties! Un nedarīt nekā – jo ir brīdī tikai brītiņi, bet tiem ir bailes, kā akmens virsū. Es gribu brīvību. Lai man neguļ šis slogs virsū. Es to ilgāk nevaru panest. Viss darbs stāv uz vietas. Tikai daži panti skrien uz papīra, par kuriem nezinu – cik tur jēgas. Viņi ir tikpat patiesi kā tas dzejolis – nakts – par ko saņēmu atzinību no vairākiem.
Un mēs stāstīsim stāstus
Viens otram.
Sēdot uz kalna malas
Kur mākoņi tuvu. Sēdēsim – kaut vai milkbārā.
Stāstīsim atverot sirdis.
Nav stāstu,
Ir tikai dzīve.
Edijs izņēma spogulīti no virsvalka kabatas un apskatīja savas bedres sejā, kas bija pieziestas ar violeto ziedi. Tāš nebija nemaz labākas. Tās bija tikai saules apdeguma rētas. Jau trešo gadu nelabojās. Izskatījās pretīgi. Viņš bija teicis tagad — ka tie ir saules apdegumi. Gluži nevainīga lieta, kas katra, var gadīties. Līdz ar to tie kļuva glītāki. Nē — tie bija neglīti. Viņš nopētīja savu seju. Nebija nemaz tur rakstīts — 60 gadi. Jeb bija? Kādēļ lai nebūtu? Bet gribējās — lai nebūtu. Lai būtu dzīve, dzīve vien. Ne jau tieši jaunība. Viņai arī nebija jaunības. Ne pirmās. Viņai jau bērni skolās pie beigām. Jaunība bija kā drēbe, to varēja visādi valkāt. Apgriež otru pusi — valkāt atkal no jauna. Tad apgriezt vēl reiz, un tad pirmā puse vēl reiz šķita laba diezgan, kad reiz apgriež tā otrā puse bija valkāta ilgi. Viņam bija apgriezta tā šī trešā puse jaunības. Viņai bija — reiz apgriezta. Izskatījās — ka jauna. Drēbe — kā jauna. Un labāka. Viņam nebija nekāda daļa gar viņu. Tikai viņas plūstošais dzīvības spēks iededza kāri dzīvot. Pēdējās dienas viņš daudz domāja par Sonomu. Viņa viesnīca, kas bija jāpamet. Mežu izcirta tuvāk pie ezera un tur atklājās jaunas labākas vietas tūristiem. Sonoma palika par tālu un palika tukšā. Tā viņa 3 gadi tur tukšā stāvēja. Viņš to nevarēja pat pārdot. Tukšā — kā zārks. Kas ilgi vairs nebija sāpējis viņam sāpēja brīžam tagad — zaudēta jēga Sonomai un viņam. Nu — viņam nebija zaudēta jēga. Bija bērni un bērnu bērni. Un glīta mierīga māja, sieva tur rosīga un apmierināta. Un viņš pelnīja, kā vieglāk un tīkamāk bija pašam to darīt. Tas jau nebija nekāds smagais darbs. Viņš strādāja pie būvēm, sīko darbu, galdnieka darbu. Vai tas nebija labs darbs? Bija. Trakais saimnieks pats ievēroja viņu un respektēja viņu. Viņam bija vājās vietas viegli uzejamas. Vai viņš cilvēkus nepazina? Bet karsto tēju bez cukura — tādu, kādu to cienīja katrs labāks cilvēks — to viņa viņam pasniedza bez aprēķina, ko izspiest, ne tā ka viņš, saimnieks, sauca viņu par —–, tam bija aprēķins. Tēja bija dāvana viņam pašam. Un tādēļ, tādēļ viņam gribējās būt jaunākam, dzīvākam. Viņai bija pētošas acis, kas apskatīja katru. Lenam tās ātrāk pārslīdēja pāri, kā viņam, vecam vīram. Tāpēc ka Lens bija vienkāršs cilvēks. Viņš bija labāks. to viņas acis bija atradušas. Viņa novērtēja to dažreiz — viņa redzēja viņu bez gadu zīmēm — viņa to redzēja — Ediju dzīves jautis uzvarētāju, spirgtu, smejošu, humoristu, Sonomas īpašnieku, kas šo to zin no ļaudīm un manierēm.
Edijs iebāza spogulīti atpakaļ kabatā un ātri paķēra āmuru un naglas. Saimnieks nāca.
14.I.60.
[[Redzēju sapnī māmiņu – Biju Ķikuros (nezinu kas vēl tur bija) gaidījām viņu – pārbraucam no Rīgas. Skatījāmies vecā sienas pulkstenī. Tad es ieraudzīju kādu grīļojamies ārā. Viņa nāk! Viņa ienāca virtuvē un tur es saņēmu viņu cieši rokās. Viņa bija maza un veca, izmocīti neglīta. Agrāk pēc viņas sapnī bija nelaimes. Tagad jau kādu laiku tas tā nav. Šodien tikai – daudz darba. Nekā vairāk. Nekā vairāk.]]
Vistas (6) un zivis (3) un no dienas nekas nav palicis pāri. Tikai savilkta noguruša sirds. Biju arī Entrencē, pieteicos pie zobārsta, iepirkos pārtiku. Jo līdz parītam šis tas jāsagādā ja Graudiņi atbrauks. Nogurums no dienas. Un tas ir viss un tas ir viss. Kaut teikumu vajadzētu uzrakstīt. Bet kā?
Ronis smaidīja platu muļķīgu smaidu. Saimniece raudzījās viņa platajā smaidā un redzēja, ka viņam nebija zobu, kā vecim. Viņš bija nekopts, kā lācis no meža. Bet viņa acis bija ļoti, ļoti uzticīgas, tumši zilas, dzidras, spožas. Patiesi skaistas acis, kad viņa tā saturēja viņa skatu, lai viņš skatītos — tieši un mundri. Tāpat bija ar viņa augumu, tas ļodzījās, līgojās un izskatījās līks un plats un zems. Bet kad viņa nostājās viņam pretī un pacēla tējas krūzīti pret viņu un viņš vienu brīdi nezināja, kā to saņemt — viņš izstiepās taisns un bija garš, pat slaids. Varbūt bija kaut kur kāda sieviete, kas Roni varētu noturēt taisnu — viņa domīgi raudzījās viņā brīdi. Nē — tāda tomēr nevarēja būt, varbūt tāda, kas Roni redzētu taisnu un ar to pietiktu. Roņa acis bija skaidras kā bērnam un sunim. Un viņa būtne bija kaut kur starp tiem. Ronis bija ļoti neattīstīts. Viņa galvā liekas nenotika nekāda liela kustība. Viņš sekoja acīm — ko citi runāja, ko citi darīja, vai smēja, vai dusmojās, un pievienojās to smiekliem, vai nobijās un kļuva kluss.
Ronis pārprata saimnieces smaidu. Gribēja reizi domāt, spriest pats: saimniece noraugās uz viņu labvēlīgām acīm. Arī uz viņu. Viņam bija šķities — uz Kenu. Tagad arī — uz viņu. Patiesi — vai viņš nebija dzirdējis stāstus par — tādām sievietēm, kas aicina, iekāro, sauc, dod. Varbūt viņa neskatījās uz Kenu vairāk? Varbūt viņa skatījās uz viņu, Roni. Ronis smaidīja un bija drošāks un dzīvāks kā parasti. Saimniece pajokojās ar viņu, uzlielīja viņu. Kad viņa aizgāja, Ronis arvien vēl smaidīja. Viņš gribēja kaut ko teikt, vai prasīt Kenam, bet nevarēja sagudrot, kas sakāms, kā tas sakāms.
Beidzot viņš teica:
“Saimniece ir vēl jauna sieviete, Ken. Viņa prot skatīties.”
Kens pacēla pārsteigtas acis uz Roni. Viņš pat mazliet nosarka. Viņš bija apjucis un ļoti aizskarts. It kā kāds norautu viņa sejai ļoti nepieciešamu aizsegu, atrautu viņa kakta durvis, kur viņš bija viens, pilnīgi viens. Kā Ronis to spētu — tas bija gandrīz nesaprotami. Un kaut ko viņš satrieca, kaut ko notašķīja ar dubļiem. Viņš pēkšņi bija tā uztraukts, ka nolika tējas krūzīti uz kastes, lai tā nedrebētu rokā.
Viņš tomēr paskatījās uz Roni, raudzījās brīdi un viņa uztraukums atkāpās. Viņš atviegloti tikko jūtami pasmaidīja. Ronis skatījas kaut kur prom un arī smaidīja plati un muļķīgi un par kaut ko domāja. Ronis domāja par sevi, ne par viņu, Kenu. Kens paņēma atkal un iztukšoja savu tējas krūzīti. Viņš neskatījās uz Roni. Ronis bija muļķis un patreiz — par daudz. Bet tad viņa acis kļuva domīgas. Kā viņš varēja būt tik drošs?… Ka Ronim nav kāda taisnība? — Viņš kaunējās pats, to domājot un tomēr — domāja to.
“Vai tev tā liekas, Ken?” Ronis aizņemts no sava atklājuma jautāja.
“Tu esi jaus, tev tas nav jāprasa man, kas tur ir, kas nav,” Kens atteica, piecēlās un sniedzās pēc āmura. Patiesi vēl varētu sēdēt brīdi. Bet viņš nevarēja. Viņš nevēlējās runāt ar Roni. Par to. Ne par to.
Pusdienas laikā Kens vilcinājās brīdi noliekot darba rīkus un slepus vērojot Roni. Viņi gāja katrs savu reizi pēc tējas ūdens pusdienām. Gandrīz arvien — katrs savu reizi. Bija tomēr kāda reize, kad Kens bija aizgājis divi reizes pēc kārtas. Un kāda reize — kad viņš bija laidis Roni aiziet. Šai viņa iešanai vai neiešanai tomēr bija kāda lielāka nozīme. Bija reizes, kad viņam vajadzēja iet, viņa kārta vai nē, un bija reizes, kad viņš iešanu varēja dot Ronim. Ar to Ronim parādīt — ka šai iešanai nebija nekādas nozīmes.
Redzot, ka Ronis saglauž matus, Kens kavējās vēl pie saviem darba rīkiem. Un Ronis gāja pēc tējas.
Kens aizsmēķēja un gaidīja, vairāk gaidīja kā citreiz Roni ar tēju.
Ronis nāca diezgan drīz. Viņš nāca laicīgi.
15.I.60.
[[Šīs dienas avīzē lasāmi ziņojumi par studentu eksāmenu rezultātiem. Inese nolikusi vācu, franču ar uzslavu un psicholoģiju ar uzslavu. Angļu val. rez. būs pirmdien. Inese ļoti apmierināta. Franču val. ir 6. no visiem. Šodien sāp sirds (fiziski) esmu nogursi un piekususi no papa personas. Nožēlojami man šķiet tie brīži, kad viņš bērnu dēļ pūlas būt labs, omulīgs. Viņš ir briesmīgs arī tad – rupjš muldoņa. Bezcerīgi.]]
Inese laimīgi nolikusi vācu, franču un psicholoģiju – pēdējos abus ar uzslavu. Šodien tas avīzē. Pirmdien būs angļu val. eks. rezultāti. Cerams labi.
Esmu nogurusi. Sirds sāp. Nevaru uzrakstīt protams neko. Nevajadzētu iet uz kino. Too late now! Kaut nebūtu noguruma – fiziskā. Tagad naktī miers, varētu ko darīt. Bet nevaru. Esmu augšā no agra rīta un garajā dienā ir bijis tik daudz steigas. Galvenais tieši šī – steiga, sasniegšana. Ar Dievu šī diena. Ar Dievu!
Tik ir kā atvadīties Tik ir kā redzēt citu prieku, Kaut arī tas mans prieks Tomēr – tas nesavtīgs prieks. Tas savtīgais, tuvais prieks man tāls.
Ardievu šī diena Ardievu. Sīkumos apraktā Pienākumos zaudētā Pacietībā nomērdētā. Ardievu, Citiem dotā. Varbūt tā iegūta? Ha – ha – Ne zīmes no prieka Savtīgā Kas silda un baro Tik svešā sejā zibošs smaids Ne velti iets. Ardievu šī diena Kāda bagātība tomēr bij viņā!
16. I.60.
[[Vēstule no Aula kdzes un Rutas Atvasaras – Canberā. Aicina sūtīt ziņas par sevi un dzejas. Vēstule nokavējusies. Nevarēšu neko lielu. Bērni vēžo. Biju jūrā. Viņi arī visi, visu dienu. Naidojos ar P. par to ka bij jāsēd slapjā peldkostīmā mašīnā, kamēr viņš ‘šopē. Mana dzīve – monstroza. Vienīgais ko varētu man dot – brīvdienas un laimes nieku.]]
Austra, Imants, Jānis atbrauca no rīta. Meitenes vēl gulēja. Inesei vakar sāpēja galva un viņa mocījās visu nakti ar bezmiegu. Par daudz satraukumu. Šorīt atstāju lai guļ – un tā ciemiņi jau atbrauca. Bet labi ka nav mammas līdz. Arī es esmu nestipra, šorīt sāpēja sirds olas tīrot. Tagad labi. Bērni prom uz Wayongu uz Entrenci jūru, ezeru u.tt. Vakarā laikam proni.
[Photo: Inese, Jānis (Johnny), Austra]
Man vieglāk ka tikai jaunie. Nav pusdienas jāsteidz dienā un ar tādu uztraukumu, kā tad ja mamma runātu blakus, kaut gan es labprāt izdzertu ar viņu glāzi vīna un papļāpātu, kā biju nodomājusi. Tikai fizisko spēku nav daudz un visi ciemiņu saņemšanas darbi vēl vairāk nospiež.
Tagad – mazliet miers. Bērni tik laimīgi. Ko varu gribēt?
Gribu tomēr – sev patstāvību, mieru.
Un arī mazliet laimes.
Bijām jūrā. Atpakaļ (pirmo reizi) braucu slapjajā peldkostīmā – domāju – nu kas tur – aizskries līdz mājai. Tad paps sāka iepirkties, tad nest zaļumus u.tt. Protams – viņam tas bija vajadzīgs. Bet vai viņš nevarēja teikt lai pārģērbjos, mājās tūlīt nebrauks. Es jau to neģērbšanos darīju viņa dēļ, lai ātrāk. Bet nekad, nekad, nekur, neko nevajaga darīt viņa dēļ uz sava rēķina. Viņš nekā nezina, nejūt nesaprot. Es esmu tagad tā ļaunā, ka dusmojos. Tas – ka otrs iespiests slapjš mašīnā var tupēt kā suns stundu – tas nav nekas. Tas ir normāli. Ar cilvēku – tas nebūtu normāli. Un es reiz gribētu būt cilvēka tuvumā.
Par vēlu to vēlēties. Bet – tad mazākais – nebūt pie šī monstra kurš nekad nav spējīgs kaut ko saprast – kā otram ir. Kas nekad nesaprot – ka karstā virtuvē man grūti, ka lielos viļņos man grūti, ka notīrīt citu darbu vidū 6 vistas, man grūti. – Man grūti tādēļ, ka esmu tikai cilvēks ar cilvēciskiem spēkiem un tie man ir galā.
Viņš to nesaprot – jo viņam nav grūti tur kur man – viņš tur nestrādā, tur viņš nejūt, sieviete viņš nav u.tt.
Iedomāties un mazliet redzēt otra viedokli – tādas spējas viņam nav ne visprimitīvākās.
Kur lai es bēgu?
Vēstule no Canberas, Ruta Atvasara. Lai sūtu ziņas, lai sūtu dzejas. Tas jau nebūtu slikti. Bet vēstule nokavējusies. Kaut kas vēl jāpamēģina darīt.
Beidzot man laikam jāpadodas.
Mīļais, labais cilvēk, kādēļ?
Kādēļ Tu aplaupīji sevi un mani.
Tu aplaupīji sevi arī. Es to zinu.
Cilvēk, cilvēk!
Varbūt tā bija acu apmānīšana.
17.1.60.
[[Karsta diena. Laba jūra. Bērni priecīgi. Bet – uzbruku viņiem no rīta, kad zēni sagāja guļamistabā un turpat Dzidras klātbūtnē abās gultās (kā charming prinči) skūpstīšanās gāja vaļā. Jo istabā un 2 pāri – neatgādināja to jauko pasaku. Puikas nobijās. Līdz pat beigām, nupat ½ 11 aizbr., tie neatguva īstu labsajūtu. Bet – nekas.]]
18.1.60.
[[Izņēma augšējos dzerokļus. Pēc mēneša dabūšu protēzi. Ļoti labs ārsts, izstrādāja bez mazākām sāpēm. Ja tādi būtu visi zobārsti – man būtu vēl citādi zobi. P. bija pie K. stādot cornus. Esot nobarojies. Savādi to dzirdēt. Bet ziņas no tās izdevniecības 100% pārspīlētas. Kaut viņš vēl neatbrauktu vienu mēnesi. Man jāieskatās viņā. Es gribu zināt, salīdzināt minējumus ar īstenību. Fiziski nogurusi šodien, doktors uzmundrināja.]]
19.I.60.
[[Apmākusies diena. Meitenes gāja uz pastu, staigāt, un ogot. Aizgāja 9 gulēt. Māja klusa. Bet es nevaru neko citu (ne spēlēt, ne mašīnu rakstīt) tikai klusēt. Dzejot neveicas. Nogurums un tukšums – klusums pēc nāves? Nav gluži tā. Bet laikam jau jāmirst kādai illūzijai. Vai tā vairs nav, kas bija 3 mēn. atpakaļ? Vai tas bija? – Bija. Bet varbūt ne tas īstenībā, kas manās iedomās. Tātad – nav bijis.]]
Visi guļ. Mājā miers. Circenis dzied. Fridž rūc. Un rūc man ausīs – kā circeņi un fridž.
Moku ārā dzejoļus, tas ir – tos dzejoļus (vai dzejojumus) kas vakaros izplūduši no spalvas viegli līdz ar atvadām no šīs grāmatas, ņēmu un mēģināju ‘apstrādāt’. Rūpīgāk izvēloties vārdus un vairāk mēģinot izteikt to ko vēlos.
Dienas aiziet darbā, šovakar pirmo reizi pēc ilgāka laika, ir notīrītas vakara olas (izņemot 2 k. mazgājamo). P. atkal vakar bija pie K. Tam esot briesmīgi netīras olas. Pats esot nobarojies resns. Ar nopūtu jāapzīmogo nāves spriedums. Soda izpildīšana – jāatliek.
Jāiet man gulēt.
Bērni aizgāja uz pastu, tad staigāt, tad ogot – noguruši. Cerams tūlīt aizmigs (plkst. tikai pāri 9) vakar viņi bija augšā līdz ½ 12.
Inese bāla un saēsta – no kādas man nezināmas uguns. Vai tur nav daļa – naida ar p.? Pēc tās reizes viņa nav atlabusi. Bet pirms tam, kad viņa atbrauca, viņa neizskatījās tik skumji. Šodien man pirmā diena bez zobiem – tikai priekšējie kā pelei vai raganai.
Esmu nogurusi.
Interesanti – kādi tie mani dzejoļi būtu citu vērtējumā? Viņi ir radušies tā, kā tas atzinību ieguvušais – nakts, bet ritmos ne tik stingri. Domā arī ne tik kodolīgi.
Vasaras nakts Naktī gaiša Tik mana istaba. Lietas man uzsmaida Man jāstāv klusu, Kā viņas Lai nemodinātu gulētājus Un sabiedrojoties ar lietām es ieeju kādā valstībā Un tā ir atpūta maiga. Uz klavierēm divas meiteņu cepures Baltas Ar zaļu sarkanu lentu Sarkanā sargā un silda Zaļā dzied Tādas ir arī meitenes Sarkanai – Karstas ciešanas Zaļai – Auksts prieks.
20.I.60
[[Tikko plīsu dusmās – Nogurusi pēc garā dienas darba – tikko turos kājās. Vakariņas paēstas beidzot – nu būs miers: Radio iet kā lokomotīve. Svilp un šņāc un beidzot klāt bļauj par sacīkstēm. Izslēdzu – viņš ieslēdz. Eju ārā – nav mēneša, tumsā bīstami iet. Nāku atpakaļ un ciešu. Smīns, ņirgāšanās. Inese jokojot pusdienā zīmēja velniņu – tas esot viņas portrets – P. teica. Šodien aizsūtīju Rutai Atvasarai vēstuli un 10 dzejoļu.]]
Beidzot klusums – ļaunums aizgāja gulēt. Kaucināja radio tā, ka muku ārā no mājas. Bet mēneša nav, tumsā nezin kam var uzkāpt – nevaru nekur iet. Jānāk atpakaļ un jācieš troksnis piepūlot sevi tālāk.
Viņš ņirdz, ņirdz, kā ļauns dzīvnieks.
Kas gan viņš ir – nelaimīgākais bubulis.
Šodien pie pusd. Inese jokojoties uztriepa velniņu uz avīzes ar Dzidras krāsām, kas turpat bija uz galda. P. teica tā esot viņas pašportreja. Inese jautri iesaucās: „Vai ir līdzība?” Viņa neiztaisa neko par viņu.
Kam velns esot iekšā – tas esot pagalam, p. vēl teica. Inese necēla ne ausu.
Vakar pārspriedu ar Dzidru par Ineses draugiem. Dzidrai ir savs ķēriens cilvēku pazīšanā un viņa šo to redz un atšifrē pareizi. Viņa baidās no tā – ka Inese par daudz pieķeras Imantam un tas sāk izcelt spuras.
Austra pēc mana sprieduma, runā tomēr par daudz. Maļ bez apstājas. Kā nepiekūst un kad laiks domāt? Bet nu šodien, jau viņas mēģina arī lasīt. Bet gan tikai – mēģina. Visu laiku jārunā. Nu brīvdienas jau ir. Bet viņas varētu arī vairāk strādāt un mazāk runāt, ja nebūtu tik liela, iedzimta runāšanas kāre tam mazam. Mazliet derētu pievaldīties.
Vakar uzrakstītais ‘dzejolis’ man patīk
Domā – tā ir dzeja.
Vārdos – arī nekas nerunā pretī dzejai.
Izteiksmē – tāpat.
Ritmos – to es nezinu.
Un kad beidzoties dienai Man atnāk brīvais brīdis Es eju tam pretī Izplēstām rokām, atvērtu sirdi Un nezinu – ko es saņemu, kam eju pretī Es meklēju – kur un kas ir tas, pie kā man jāiet – atplēstām rokām?
Nogurums ir visu apklājis kā ar vieglu miglu. Viss ko gaidu – ir mierinājums. Siltums. Bet – kur to atrast? Tukšums. Vientulība ir. Un vēl kas ļaunāks, tas kas svešs man un kam sveša es, tas kas nīst mani un ko nīstu es, tas, ko es neesmu sapratusi un kā man nevajag, kas mani aptur uz vietas un neceļ, neielīksmo, nesilda nekādā veidā, kas man nedod spēku, bet ņem, kas mani nenomierina, bet ārda – kas man jācieš un jācieš un jāpacieš – tas ir klāt. Un tas man jācieš klusi, pacietīgi dienu dienā.
Nu tagad beidzot ir durvis ciet.
Bet manas acis arī krīt ciet.
Jāiet gulēt. Nogurums nemazinās, lai gan ir ‘holidejas’. Cepu un vāru esmu kājās no agra rīta.
Nu pāris dienas pārrakstīju uz mašīnas tos dzejoļus, laboju, svītroju, kļūdījos. Daži izsaka to, ko domāju un tie patīk labāk, citi mazāk. Jo ātrāk izdevies ko fiksēt, uzrakstīt, jo mazāk kāds dzejolis jālabo – jo tuvāks viņš ir tam ko gribēju teikt. Un tas ir ar tiem brīvākiem dzejoļiem.
Tie kas vairāk sabūvēti formā – ja tas kaut kā izdevies (ne pārāk māksloti) tie paliek tāpat tuvi arī pēc īstas pārstrādāšanas.
Atvasarai šodien nosūtīju 10 dzej.
6 Prelūdes
1. Sviežu vārdu
2. Ceļa nav. Nav kur iet
3. Ieplaisājusi fibro siena
4. Tik viegla nakts
5. Ikdiena līst kā migla
6. Kā šai dienai vietu
Trokšņainā vilcienā (triolets)
Divas lidmašīnas
Kur saule rietos lec
Lietus dziesmiņa bērniem
Jāiet prom no šīs dienas Jāpamet apziņa, gaisma Jāiemieg, jāpārtrauc dzīvot Tomēr – tā sava daļa dzīvā Siltumā būt vēl Savā siltumā šūpoties Savā sirdspukstu gaitā Kas strādā kā motors Pārguris bieži Aizmirstībā grimstot Var satikt dīvainu dzīvi – Var dzīvot sapņos Dažreiz šī dzīve skaista Biežāk gan smaga tāpat Kā īstenība. Pie kā es gribu pakavēties, Pametot dienu? Ko paņemt rokās? Bērni runā – veseli. Ko vairāk Tur man gribēt? Netraucēt tos viņu dzīvē, kad Tie laimīgi Šovakar – man nav tur ko darīt Viņš? – viņš aizgriezies Noslēpies, atteicies. Neko tur nevaru savākt Kam teikt man – labu nakti Un ņemt un dot to darot?
21.I.60.
[[Tik lielu pļāpu, kā Austra, es savā mūžā neesmu redzējusi. Varbūt tikai viņas māti – bet to redzēju tikai 1 dienu. Šī meitene neapklust ne uz vienu brīdi. Es viņu nevarētu ciest tuvumā ne cik ilgi. Man mazliet žēl Ineses, ka nav jau viņai draugu ko izvēlēties. Labi ka tā meitene sirsnīga. Bet daudz runāt arvien ir arī tukša rakstura pazīme. Nu cerēsim labāko. Man vairāk bažu par Im. un Inesi. Mīlestība neļaujas ka to iztaisa par izpriecu, un tie bērni nezin vai citu ko varēs vairs izvest. Bet cerēsim.]]
[Photo: Austra, Inese, Dzidra]
Aprunājām ar Dzidru Inesi un Austru, par lielo runāšanu – Dzidra izgāja ķēķī, kur viņas patreiz runāja un sasāpināja visu un Inesei galvu: teica kaut ko – ka viņām nav tik daudz jārunā. To nevajadzēja teikt. Tas iznāk tā, ka tiem nabaga bērniem nav nekur brīvības. Bet – viņu runāšana man patiesi lika bēdāties Ineses dēļ – kā var tik daudz runāt! Kā var tik neapklustoši – vārīties? Bet viņiem brīvdienas un viņiem jābūt brīviem. Nabaga Inese! Es viņai sagādāju galvas sāpes ne vienreiz vien. Mīļā Incīte! Nu ko lai es daru? Es par daudz domāju lai viss viņai būtu labi – arī draugi perfekti, un tā pārcenšos! Kā es gribētu lai tas nav noticis ka Dzidra to teica un ka viņas tagad visas klusas. Bet – būs jau labi. Jābūt labi. Beigu beigās – man jau arī no sava sprieduma nav tik ļoti jānobīstas. Mans spriedums bija – ka tas Mazais ir viens neciešams tarkšķis, un tā es domāju. Es domāju arī, ka viņš būtu viens daudz ‘feināks’ meitēns, ja viņš savu mēlīti mazliet varētu pievaldīt.
Biju Wyongā. Jutos kaut kā labi, baltajā blūzē. Skatījos cilvēkos brīvu skatu. Vēstules nebija. Vajadzēja būt no Klauverta un tā kā arī no Sarmas. Bet viņš jau maz raksta. Nav arī man ko rakstīt. Domāju par K. vairāk kā citreiz pēdējā laikā. Tas ir – domāju atkal. Par ko lai domā? Jāredz kā citi dzīvo un pašam jābūt beigtam. Kā tas gan lai ir un kā lai to iztur? Varbūt tāpēc Inesei par daudz sāku līdzi uztraukties, ka esmu nemierīga pati. Domāju – ka tik viņai būtu labi un redzu visur briesmas. Pat draugos. Ak – mazā Austriņa – viņa gan nevar justies labi patreiz. Un es nevaru tādēļ labi justies, ka liku viņām slikti justies.
Austrai bija grūti un man bija grūti un Inesei bija grūti. „No viena viegla vārda nāk viss smagums.” Rainis teica. Un tas ir taisnība. Nevajadzēja viegli izteikties. Bet es tā domāju. Un vēl tagad tā domāju. Tikai žēl – ka to uzzinot tādā veidā šī domāšana nevienam laba nenes tikai ļaunu. Es tik ļoti šodien ilgojos viņu jautrās pļāpāšanas, kad viņām tā neveicās. Bet vēl līdz vakaram tās itkā nav. Un man liekas jaukas jušanās vietu ir ieņēmusi izlikšanās, maskēta laipnība, jautrība. Tā sevišķi ieviešas ar Papu, jo viņš tik pārspīlēti ‘joko’. Bet kaut kā jau visam jāpāriet.
Lietus līst. Mitrums. Lēnums. Skumīgums. Bet es kaut kā pēdējās dienas varu veikt savus darbus labāk. Šodien pat traukus viena pati mazgāju. (Agri piecēlos.) Jūtos atkal stiprāka. Vienu laiku biju galīgi pagalam. Iemeslu šai maiņai nezinu, darba tagad vairāk, ar ēdienu gatavošanu vairāk, kā kad paši vien. Bet kaut kā sāk ieiet ritmā kā tas viss notiek un paps nekliedz un tas ir par iemeslu lielam atvieglojumam. Varbūt tas ir viss? Arī toreiz, kad strādnieki te bija, es nopūlējos ar tējas vārīšanu un kūku cepšanu un tomēr jutos spirgtāka nekā tad, kad viss iet nekārtīgi, bez noteikta laika, un ar kliegšanu, lamām un uztraukumiem naida dēļ. Tiešām – varbūt viss tikai tas naids kas sagandē veselību. Un kārtības trūkums dienā. Tagad tomēr vairāk laba, jautra gara stāvokļa, izņemot vakar vakaru un šorīt, kad bij kaut kas pasmags jāpārvar.
Neiešu nekur nākošo mēnesi – esmu tagad tā izlēmusi. Gribēju nopietni kādas dienas pazust kaut kur, bet Inesei būs par grūtu. Un viņai jāmācās, man jābūt mājās. Kaut tik mieru un kārtību varētu ieturēt. Bet sāksies jau ālēšanās. Tā mazākais es mēģināšu neteikt ne vārda. Redzams skaidri, cik ļoti no svara ir neuztraukties trakajā naidā, kad dienām tad jāstaigā kā pa murgiem.
Patreiz sirdī sāk vilkt sāpe. Bet tas var būt no mitrā laika. Jau sen gaidīju – turos vēl labi. Miegs nāk. Kā es vakaros mocos ar nogurumu. Tagad pāri 10, varbūt tuvu pie 11, un piecēlos 1/2 6. – 18 stundas, tikai pa reizei miers, sēdēšana pa brīžam pie grāmatas.
Kas man ko teikt šai dienai atvadām?
Šis brīdis gandrīz vienīgais,
Kad vaigu vaigā skatu to.
Un brīdis šis ir – pēdējais.
Jau gaismu izdzēst nākas,
Izdzēst dienu.
Kas man ko viņai teikt?
Tā mani nesa, bij zaļš un ziedošs ārs,
Ko neredzēju.
Pat līdz vārtiem nebij laika iet.
Par visu šai dienā pateicos, par
Visu ko – tas bij, par to, kas patiesi te bij.
Un pateicos par to, kas nebij:
Par sajūtu, ka viņš ir tuvu.
Par sajūtu, ka viņš vēl vienmēr tuvu,
Par to, ka bijīgi vēl uzlūkoju zīmi,
Kas, viņa atstāta, par viņa mīlu runā.
Vai tik grūti būtu
No tevis atvadīties?
Kā ir man atvadīties
Tava sapņa?
Kāds dzied pār mani
Klusumā un skaņās
Kā sīkšana
Un čīkstēšana
No kukaiņu, no odu
Spārniem
No cikādēm
Un sienāžiem...
Tur nakts ar san
Ar savu sanēšanu
Un mani tur
Lai neaizeju
(Lai nepametu)
Tava sapņa –
Jo kāds tas manī skan
Skan ar savu skanēšanu.
22.I.60
[[Lietaina diena. Bērni (3) tomēr bija līdz pastam. Pēc vakardienas nepatikšanām (Dzidra iegāja virtuvē pie Austras un Ineses un pateica, ka es āzējos par viņu runāšanu. Un vēl – ka viņš pļāpājot kā Tūngabijas vecenes) šodien viss pāriet izlikšanās plāksnē. Kaut kas nebrīvs, mākslots, aiz matiem savilkta laipnība un joki. Ļoti žēl – bet tā iznāca. Pievakarē mazliet viss labojās ar sarunām par Austras interesi jurisprudencē. Jūtu K tuvumu.]]
Laba diena. Bērni laimīgi. Saprašanās laba. Es Austrai teicu, ka viņai acī iešķīlās uguntiņa tai brīdī, kad viņai bij jāpamet skaidrošana man (par stipendij.), jo viņa redzēja, ka nevarēs man to ieskaidrot. Tā sākām pārrunāt visu, un viss izlīdzinājās. Viņa sapņo par aizstāvja amatu tiesā, tas ir – tikai sapņo, jo studē ko citu. Tad es viņas lielo runāšanu varu attaisnot ar tādu izteikšanās tieksmi.
Gulēt jāiet. Visi guļ. Nevaru traucēt. Bērni rītu brauc uz Sidn. Inese un Austra.
Nezinu – vai laiks nav visu izpostījis – bet es vēl sapņoju par K. Un tas man dod kādu mierinājumu. Kaut kā – garīgais paliek un tas, ko varētu saukt par fizisko tuvumu, ķermenim pievilkšanās spēku – tas it kā sāk zust. Es nezinu vairs, par ko domāju, vai tik par ko iedomātu vai to – kas viņš bija, ar visām vājībām, bez izskaistinājumiem.
23.1.60.
[[Pārpratumi izlīdzinājušies. Šī viena no šīs nedēļas labākām dienām sadzīvē ar bērniem un Austru. Bijām visi 5 uz kino. Mazas filmas. Bet 1 par jaunatni. Vai tas nav galvenais, kas patreiz jaunatnē tiek pārprasts – tas ir, viņi pārprot – ka mīlestība var būt laime vai sāpes, bet ne izprieca. Atteikties nav grūti, ja var paturēt mīlestību, tas ir, atteikties no tā, ko var saukt par prieku. Nevajag pieskārties, laime ir arī bez tā. Brīnišķīga laime. Bet tagad to nedara – atteikšanās. Mans patvērums vēl ir K.]]
24.I.60.
[[Austra ar Inesi aizbrauca uz Sidneju. Inesei bij dusmas sejā, kad gribēju lai viņa brauc jau pirmdien mājās. Viņa bija it kā padevusies un likās mierīgi – bet tad atkal zibšņoja. Viņa kāro prieka mazliet par daudz. Labāk būtu sev vairāk aizliegt. Vai viņi grib to mācīties – atrast lielāku laimi mazākā tuvumā? P. ar Dz. bij jūrā. Es nē – menstruāc. (regulāri atkārtojas pēc 2 mēn. pārtr. pirms ziemsv.), tukša, mierīga svētdiena. Plosos. Rakstu dzeju K.]]
Viņš dzīvs un silts
Jau bija manās rokās
Tavs smaids
Un skati degošie,
Kas laistījās kā plūstošs dzintars
Dažbrīd un
Citreiz dzirkstis šķīlās
Melnā opālā
Tad dzirdēju
Kā nopūtā tev cēlās krūtis
Un rokas tvērās vārtos
Atbalstam
Kad laime bij par smagu
Tavos plecos
Un seja slīga roku atbalstā
Tu atdzimi kā jauns
Kā Dievs tu taisni slējies
Tu apzinājies jaunu spēku, tiesības
Tu kļuvi dievs
Tu dziedāji un smējies
Tev uzvaras un cīņas spēki meklējās.
No maigas nakts
Pret debesīm tu vēries
Un debess atblāzmā tev nobālēja vaigs –
Tas mākoņu un zvaigžņu ēnās
Bezgala maigs
Bij krusts
Bet viņa gaisma palsā
Bij pārāka par zemes ugunīm
Un pavēle bij nelokami barga
– Tev laimes jāatsakās, jāatsakās bij! –
Tās laimes kas kā
Roze vārga
Kas mulsina un iemigt liek
Kas pārāk šūpo, pārāk lolo
Un kam beidzot naktī iet
No dienas prom un pienākuma
Līdz tikai pelnu daļa tiek.
Viss dzīvs un silts
Jau bij man rokās.
Tā nama durvis vēru es
Kur vientulīgs tavs gars viens mājo
Kur klūpot cīnās,
Karsti sauc
Pēc otra, maigās līdzdalības.
Šīs durvis atvērt nav ļauts
Tās atvērs tikai Tas
Kas krustus
Un zvaigžņu gaismu
Tumsā šķeļ.
Bet bezgalīga laime triekties
Pret durvīm tām
Un nojaust ka tavs gars
Tur vientulīgs viens mājo.
Tik garu dzejīgu penteri uzrakstīju pirmo reiz. Gandrīz liekas, ka es tā varu izteikt to, ko gribu. Jāvingrinās – varbūt tiešām to varēšu. Bet ko ar tādu varētu darīt? Kādreiz Sarma rakstīja – būtu labāk, lielāka māksla – dzejot. Tagad viņš vairāk reizes ir bēdājies (avīzē), ka taisni prozaistu – epiķu mums trūkstot, lirika vēl esot. Agrāk viņš it kā otrādi teica. Vispār, šķiet, viņš izsakās pretrunīgi. Viņa atsūtītajā grāmatā ir stāsts ‘Draudzība’, tur gandrīz burtiski varu saklausīt savu vēstuļu valodu. Toreiz, kad runājām vēstulēs par draudzību – viņš teica, ka viņš draudzību nepazīst, viņam nekad nav bijis īstu draugu, viņš nevar sevi atvērt otram cilvēkam u.tt. Tagad viņš tur lieliski apdzied draudzību. Tā jau man šķita, ka savus vārdus redzēšu te un tur viņa darbos, jau sen gribēju vēstules atprasīt. Viņš pats jau ir teicis, pat prasījis – vai romanu var no tām taisīt. Tas mani kaitina.
— Spender
Yet those we lose, we learn
With singleness to love;
Regret stronger than passion holds
Her the times remove:
All those past doubts of life, her death
One happiness does prove
Better in death to know
The happiness we lose
Than die in life in meaningless
Misery of those
Who lie beside chosen
Companions they never chose.
25.1.60.
[[Inese pārbrauca – viss labi. Šodien bija laikam šīgada karstākā diena. Baidījos, kā viņai Sidnejā iet. Labi. Biju līdz Wyongā. P. aizbrauca pēc olām. Kad viņš pie K, man liekas – es pati tur būtu. Varbūt, nejauši pieminot, tur ir kaut kas no manis. Un – to es vēlos. Es neprasu neko, mazākais ne tūlīt. Viss tikpat svarīgs, ko nejauši piemin. Nekas nav padarīts – bet biju cilvēkos atkal brīva, nenospiesta – tāda esmu arvien pēdējā laikā. Vēl tas ir K iespaids. Un citiem varu smaidīt.]]
26.I.60.
[[Vakar 6 vistas beigtas, šodien ap 50. Karstums tātad pieņemas. Bēdīgi redzēt nabaga kustoņu mokas. Vai par to mūs netiesās? Vainīgs ir cilvēks! Esmu priecīga, ka izturu karstumu samērā labi. Kad sirds sāk drebēt, dzeru karstu tēju. Vēstule no Rut. Atvasaras. Prasa pēc datiem. Traki vai –? Esmu sieviete vecumā, kad gadus slēpj! Un kāda velna viņiem zināt par rakstnieku ko citu, nekā viņi raksta? Piederu K, un tas dod spēku un prieku dzīvot. K.]]
Vakar un šodien ārkārtīgs karstums. Vakar biju Wyongā. Veikalos iekšā nekas, bet uz ielas viss kūst. Izmainīju £15 čeku aptiekā. Iepirkos Fair Fūdā. Vienreiz tur man bij gaidīšana līdz 5. Nezinot, ko ar kasti darīt. Iepriekš. reizi kafijas malšana, vakar atkal gaidīšana. Kafiju iemācīja malt. Labi smaržo. Smaržo labāk vēl kā garšo.
Vakar atkal dabūju gaidīt, teicu Dzidrai, ka priekš manis tur būs jāierīko koffēi loundžs. Pēc K. ar es paskatījos, pētot, meklējot, pateicoties. Cilvēki ir izsalkuši. Varu to pašu apgalvot. Izsalkuši līdz ļoti lielam jūtīgumam. Vakar bija liela nopietnība, kuru nevar acumirklī lauzt un tad nevar vēlāk. !? bij K. Labi to zināt, kas tur vienu brīdi notiek. Apmēram zināt. Pa daļai būt tur. Vakar no karstuma vai, sabojājās kaut kas mašīnai. Šodien aizbrauca, aizveda labot. Vakar 6 vistas pagalam, nezin kā būs šodien. Kaut kas traks. Jāiet olas ņemt – bet nevar pakustēt. Un nekustot vēl grūtāk. Sveša tuvums atgādina vēl vairāk veco. Saprotu, ka kāds var meklēt jaunu mīlestību, lai izjustu vairāk veco. Līdz to beidzot jaunajā pazaudē. Vecais iesūcas jaunajā. Varbūt arī var būt otrādi, jaunais var iesūkties vecajā. Bet mazāk ticami.
Karstums
It kā saule tuvotos mums pati
Un tās maigums tad –
Drausmu pilna nāve
Vai tā mīlā mirst
Tie kas raduši tik sapņos mīlēt
Mīla bijusi tiem tik mūzika
Un dievu seja?
Diena briesmīga
Kā pastarstunda elpo
Lapas sadeg zaros
Saknes karstā zemē.
Bet kas tas pret to
Kā putnu kakli griežas
Lokos briesmīgos ar nāvi cīņā
Līdz tie uzvarēti krīt
Sārtās sekstes
Violetas kļūst un melnas
Netīrumu piepērtas ir baltās spalvas
Bet miers – šķiet labs.
Diena briesmīga
Kā pastarstunda dvašo
It kā saulē dotos mēs
Sadegot kā odi eļļā.
Vai tā sadeg tie
Kas negausīgā mīlā
Krīt viens otra rokās, atrodot tur
Nāvi?
Malku karstas tējas Sniedzu tev Pateicīgas acis Gūstu sev. Deinas iet tā raiti Laimes pilnas aust. Vakari nāk zili Mierā snaust. Malku karstas tējas Tu man izlūdzies Malku karstas tējas Vāru es.
Un nav nekā lielāka par to
Mazliet būt tev klāt
Kad tu bailēs cīnies.
Atvērtas durvis pret lielu dzīvi
Laimi un atziņām, kaislībām dievišķām
Atvērtas durvis pret tālumu ceļiem!
Neviens neieiet, apžilbst tik acis
Novēršas skati mazos sīkumos
Mājas darbos kas mums sākti
Kas jāveic godam mūsu Dievam.
Atvērtās durvīs apžilbst tik acis
Reibušus skatus novēršam lēni
Nopūtām aizsedzam, mieru meklējam.
Atvērtās durvis kā debesis blāzmo
Ejam projām tām ardievas mājot,
Gaismu ņemam līdz mazai dzīvei,
Mazliet veldzes uz delnām aiznesam
Lūpas kur piespiest kad slāpēs būs noslāpt.
Atvērtām durvīm uz lielu dzīvi
neticam,
Bez atvērtām durvīm uz žilbīgu gaismu
dzīvot nespējam.
Un lai viss būtu savā vietā Lai saulē neizkūst viela cietā Liksim vārīt billi tējas. Bet ja kāds par to vēl smejas Izmācīs to saule karstā Lāpīties ar malku tējas.
Vistas mirst briesmīgi. Kādēļ tiem kustonīšiem tā jāmokās? Cilvēki tās izperina, liek dēt un neceļ ne ausis, kad tās noslāpst karstumā. Tas viss kopā man izskatās pēc nāves grēka. Jau no pirmās dienas, kad maigi pūkainie cālīši kā dzelteni ziedi birst pa drāšu grīdu.
Viņš tos uzlūkoja maigām acīm. Tēvs. Es zināju to. Pēc tā, kā vīrietis pieliec galvu un pastiepj ausi pretī, kad viņš nevar kaut ko saklausīt – pēc tā var just, ka viņš ir tēvs. Viņš cālīšus uzlūkoja maigām acīm. Bet es zināju kas tos sagaida. Ciešanas visdažādākās. Knābīšu nogriešana, kas tagad ir jau izvērtusies par īstu sakropļošanu. Un tagad vistas mirst, noslāpst karstumā, dējušas iesprostotas savu putnu mūžu.
Man tā gandrīz liekas – nāks sods! Nāks zibens pātaga un mācīs – humāno. Mācīs – un tad būs raudāšana un zobu trīcēšana. Viņš ir briesmīgākais no briesmīgākiem – cilvēks. Viņš kļūst ar katru dienu briesmīgāks. Zaļās ganībās, ar govi, zirgu, rados – viņš tur bij citāds. Jo tālāk viņš iet – jo nežēlīgāks top. Grēks pielīp pie viņa asinīs un mokas.
––––––––
Visi jūrmalā. Es viena mājās. Sēžu uz trepītēm dārza pusē. Kaķi guļ kā beigti. Laiks kļūst mazliet vēsāks. Vakar nosprāga 6 vistas. Tagad jau ir pāri par 20. Bet varbūt kļūst vieglāk viņām patreiz (ne tām nosprāgušām, tām jau laikam ir vieglāk). Paliek vēsāks. Man nav tīrīta neviena ola. Nevaru. Jāvāra tēja, vēl tēja. Ārā. Kaut kur deg – pie Fernanšiem sprakst uguns.
Tevi mīlu Šai karstā dienā Tevi pieminu Tevī ir spēks Tevī ir patvērums Tevī ir glābiņš Tevī ir maigums Grūtumu uzvarēt Veldzi sagādāt. Tevī ir tas Ko Dievs ir domājis Cilvēku radot.
Vakars, t.i. nakts.
Nosprāga ap 50 vistu. Redzēt to ir bēdīgi. Un tad pie tā pierod. Un aizmirst, ka šis grēks guļ uz mums – cilvēkiem.
Nakts vēsa. Prieks ka dzīvoju.
Vēstule no Atvasaras. Dulla kaza – ko viņa tur tik daudz grib runāt par rakstniekiem – lai runā par viņu darbiem, ja jārunā! Bet lai dara, ko grib!
Man jāraksta – tas viss, kas man jārunā. Un man nevajag nekā cita – tik laika. Priecājos, ka izturu karstumu. Priecājos ka cilvēki jūt manu smaidu. Priecājos, ka vēl domāju par K un iegūstu no tā spēku. Skaisti ir dzīvot – vienā laikā! Kā gan tas citādi kādreiz bijis – ar to, ko mīl, dzīvo vienā laikā! Un, ja nekā cita nav – var domāt par to, arī tur ir šī pati nakts, arī pie viņa bij šis pats laiks. Karstums, arī viņš noveco savu pienākumu nesot. Arī viņam sāpju un bojāejas vidū zied viņa laime. Un vēl ko zināt – arī viņš piemin to – mēs dzīvojam vienā laikā. Arī viņam nav vairāk – bet arī viņam – tas ir.
Atvasara raksta, ka cerējusi satikt trakus cilvēkus. Bet satikusi – labus cilvēkus. Jā – trako laikam nav daudz un ar trakumu vien nekur nevar tikt. Bet varbūt ir arī traki.
O, traku ir daudz! Bet viņi nedrīkst trakot. Jā – viņai taisnība – jo viņi ir labi. Bet tas ir labāk – ja viņi nebūtu labi bet traki vien.
Šī nakts sedz arī Tevi
Šī nakts ielīksmo arī Tevi
Šī nakts sāpina arī Tevi
Šī nakts ir laime tādēļ
Un es saku paldies šai naktij
un Tev.
27.I.60.
[[Karstums turpinās. 15 vistas beigtas. 2 reiz peldēties braucām. 3 icecreamus apēdu. Sirds mazliet sāp un nogurums – bet ne par daudz. No visādiem darbiem un 2 reiz peld. viņai jābūt gurdenai. Jūrā pusdienas laikā bij ļoti skaisti – tīrs ūdens, lieli viļņi, veldze, labi sēdēt uz akmens malas un skatīties jūras zālēs un dzīvnieciņos. P. ļoti savārdzis. Cik nopietni, cik sūdzēšanās – kas lai zin? Protams, viņam grūt. Liekas, viņš to jūt pirmo reizi. Priecājos par katru labu brīdi un esmu pateicīga, ka izturu tā šo karstumu. Skaisti ir dūmakaini meži un karstums – tikpat skaisti kā pļavas un maigas birzes! Cilvēks ir visa mērs. Skaisti viņam dzīvot ir visur.]]
Diena – karstāka kā vakardiena. Un – arī nakts karsta. Vakar nakts bija dzestra. Tagad tā atdziest tik lēnām. Sēdu virtuvē pie galda apakšveļā, durvis, logi vaļā (sieti gan ciet odu dēļ) un svīstu. Jūtos samērā labi. Tik brīžam sirds sāp un galva sagriežas, bet man bij menstruācijas visas šīs karstās dienas – ko var gribēt? Esmu ļoti laimīga, ka vēl ir tik daudz spēka. Priecājos par katru brīdi, kad jūtos labi. Priecājos par kalniem, mežiem apkārt, nupat vakarā, ārā kurinot un vakariņas gatavojot (iekšā nedrīkstu kurināt – noslāpsim), nāku pie atziņas – cilvēks var būt tikpat laimīgs un zeme apkārt tikpat skaista viņam, vai tās ir zaļas pļavas un birzis, vai tie ir svilstoši meži un karstums. Cilvēks ir tas, kas ir visa mērs – viņa dzīve ir skaista un atblāzmo dabu. Es mīlu šo zemi. Beidzot tas jāsaka reizi pēc reizes. Es mīlu to jau sen. Es mīlu tādēļ, ka esmu dzīva un priecājos par to.
Kad es kādam austrālietim saku, ka tagad es zinu, ko atbildēt uz jautājumu – do you like Australia? – viņš domā, ka tas nāk no tā, ka iepazīstu cilvēkus, un es tad vienmēr domāju, ka tas nenāk no tā, bet es mīlu šo zemi viņas putnu, koku, saules dēļ. Bet – man nav taisnība. Es mīlu to tā – kā es to daru – tomēr cilvēku dēļ un protams, savas dzīvības dēļ. Sava dzīvuma dēļ. Cilvēks ir visa mērs. To jau zināju sen. Tikai es dažreiz aizmirstu, ko reiz atzīstu. Es kādreiz nemaz vairs dabu nemīlēju. Man tā šķita tāla, prom no manis, auksta, tukša. Man nebija viņā ko meklēt, jo es biju nelaimīga. Un es nevarēju meklēt arī cilvēkos – jo man bij jāpaliek pie savas nelaimes. Tagad es tur nepalieku. Es zinu, ka tā nav mana neatņemama daļa. Tā ir ar mani – bet man nav jāpaliek līdz galam tikai ar to. Illūzijās es esmu brīva. Mana sirds un dvēsele, kā to teica agrāk un es nezinu, kā īsti es to lai saku tagad – mans garīgais es – ir brīvs. Nekas no tā, kas es esmu – nepieder Kādam, tas ir tikai pārpratums. Es esmu brīva savā nebrīvībā.
Nieki ir tie, ko es varu iegūt – bet kaut kas tas ir, es satieku cilvēkus ar tām pašām sāpēm, kas ir man. Es ieskatos cilvēkos, es pieskaros tiem ar skatu – un atklāju pasaules – un tā ir laime. Un tādēļ es priecājos par katru labu, dzīvu stundu – es dzīvoju, es jūtu, es esmu kopā ar citiem, es atrodu ceļu uz tiem un, ja arī to nevar iet – es nojaušu dzīves un tas dara mani bagātu.
Bagāta manā nabadzībā.
Es mīlu šo zemi cilvēku dēļ.
28.I.60.
[[Vēl karsta diena. Ļoti karsta. Vakar bijusi karstākā diena te 100 gados! P. taisīja visādus jokus – var teikt. Viņš nevar ēst (3 olas katru rītu…), vēders nestrādā, nekas nenāk ārā. Galva reibst, jākrīt gar zemi u.t.t. Izvilcis vecu alu no mājas apakšas naktī un salējis kopā ar visādiem ūdeņiem. Aizvakar lēja tāpat vīnu. Šovakar laiks karsts, bet apmācas – varbūt līs. Arī P. ēšanas spējas tūlīt atgriežas. Man sirds ‘velk’, bet sāpe panesama. Vakarā tagad smagāks nogurums. Vakar P. nopirka elektrisko gaisa dzesinātāju – 12 ginejas. Vīnogas un citādus glābšanas rīkus. P. ir tiešām mīļš mazulis. Vistas vēl nav apraktas – smird līdz mājai. Kaut mazliet mazāks karstums – es teiktu – skaists laiks. Kad nekas vairs nav jāgatavo – ne cepeši ne mērces – tik tēja, augļi, biskvīti. Jaunam ar jaunu sirdi šāds laiks tomēr būtu kaut kas skaists! Ir vēl!]]
Vakar bijusi karstākā diena 100 gados. Nu vai nav skaisti to piedzīvot! Grūti? – Nu grūti gan! Bet tāpat kā ar zobu sāpēm (vai citām kādām sāpēm – tā piemetināja kundze augļu veikalā) – ja visu laiku kustās, ja dara šo un to – tad ir daudz vieglāk. Tad var kā nekā panest. Bet ja sāk gulēt un vaidēt – tad gals klāt. Zināms – ja var ieslēgt dzesinātāju svaiga gaisa tuvumā (pie loga vai durvīm), nu tad var arī gulēt. Bet cik ilgi gulēsi un žāvēsies? Ādu plēš nost vējš un grūt tāpat. Šodien paps no rīta tā mocījās. Kad viņš bij izdzēris savas 3 olas un šo to dzēris un piekodis – un atkal žēlojās – kaut jel būtu kas koncentrēts, ko viņš pāris kumosos dabūtu iekšā – tad man ‘gāja pāri’ un es viņu izsmēju. Vēlāk domāju – varbūt tomēr viņš ir nopietni izbijies par savu dzīvību. Bet – tikai izbijies viņš bija. Šovakar, kad taisās uz lietu – viņš ēd un dzer (nu dzērām mēs visu laiku) priecīgs. Ak, viņš bij pavisam mixed up! Vēl rītu viņam jāaprok tuvu pie 80–90 vistu. Tās smird kā briesmas. Netīk to pieminēt. Kaut kur ducina pērkons.
Vai pēc šīs trakās žāvēšanas viņš mierīgi – līs! Kā parasti – līs? It kā nekas nebūtu noticis! – Nu, kas ir noticis? Nosprāgušas vistas. Daudz citi dzīvi radījumi. Putni mežā, vardes utt. Daudzi stādi, zāles – bet tās atdzīvosies. Un nekur nepaliks tukša zeme ilgi. Visur iestiepsies saknes un zaļos asni. Tā tas ir! Tā tas ir! Kad mēs te sākām dzīvot (Grētā vēl), meždegas man likās drausmas – nedabīgas. Tagad viņas man arī liekas drausmas – bet dabīgas. Viņām jābūt. Un viņas ir. Un pēc posta nāk maigs zaļums – it kā nekas nebūtu noticis.
It kā nekas nebūtu noticis!
Un nekas nav noticis – ! Ir noticis tas, kam jānotiek. Karstumā ir – jādeg. Izdeg saknes saulē. Izdeg ugunsgrēkos. Uguns rodas – no saules? Varbūt. Nezinu. Rodas no sērkociņa. Un saulē – deg meži. Deg viss. Vējš rauj uguni pāri zemei. Vējš. Nekas tai nevar stāties pretī.
Stājas tomēr, cilvēki uzkar plecos tarbas ar ūdeni – laista zemi, lai nedeg. Laista sētas stabus – lai tie nenodeg. Saliek mucas ar ūdeni mašīnās, lāpstas, kapļus, cirvjus. Brauc mežus dzēst. Simtiem cilvēku. Nu – tas nav viegls darbs. Var gadīties nelaimes. Drausmas. Un ugunij pretī liek uguni. Aizdedzina pretī jaunus uguns lokus – laiž pretī visu nākošai uguns jūrai.
Meždegas ir drausmas. Bet dabīgas. Un cilvēku spēks ir liels. Viņu cīņas ir skaistas. Skaista ir viņu cīņa arī ar uguni. Tāpat kā ar ūdeni, vētru, sniegu, nabadzību, badu, mīlestību.
Dūmu rūgtums gaisā – tas nāk tālu jūdzēm. Nezinu pat, no kuras puses – ir salds. Dzīvības, cīņas, šīs zemes sejas zīme. Dūmu stabi gaisā, vēl sarkani ar liesmām, saskatāmi 10 jūdzēm tālu – ir drausmi. Bet – skaisti. Skaisti – jo es mīlu Tevi. Sievietes mīl vīrus, kas stājas pretī ugunij. Vīri mīl sievas, kas vāra tiem tēju, slāpes ko dzesēt, kad tie deg saules un meždegu liesmās. Tos glābj – malks tējas, malks ūdeņa. Malks mīlestības.
Glābj – kādu laiku. Savu laiku.
Un tad tie sabrūk. Sadeg savas dzīves liesmās. Tas ir drausmi. Bet dabīgi.
Es mīlu šo zemi.
29.I.60.
[[Maigs lietus, maiga diena, apmākusies pēc karstuma – it kā nekas nebūtu noticis. Man par to jādomā! Un – nav nekas noticis. Tikai krematizētas jau tuvu pie 100 vistas. Šorīt papam tas nebija viegls darbs. Nezinu, kā tas viss sanāk – bet, man liekas, ir tuvu (un acumirklī jau ir klāt) tāds stāvoklis, ka es vairs nevaru būt viņa sieva. Briesmīgi tas bijis visu laiku. Bet kaut kā – es vienmēr atradu arī sevī vainas un cietos, un piedevu. Bet tagad beidzot jāredz, ka viņš ir tik nabadzīgs, izzudis cilvēks – nezinu, kā to pateikt. Viņš pats nezin, kā, ar ko sevi pildīt, lai sevi parādītu par cilvēku. Pieminu K.]]
Maiga diena. Stādi atdzīvojas (kas var). Neļķītes zied, pasīki ziedi, bet skaisti. ‘Shokos’ pagalam. Nodega. Viņš tur zaļi skaists kāpa pa stabu un pa drātīm… Tas viss bij kāda saņemšanai. Apakšā dālijas. Uzziedēja skaists viens zieds. Otrs tāds nabags – un tagad, šķiet, tās arī ir pagalam. Karstums. Un laikam ne dālijām, ne shoko nepatika mana laistīšana. Kaut kas ar to nebija, kā vajag.
Gulēt jāiet. Darbu bijis par daudz, lai gan nekas nav darīts un nekas padarīts. Atpūtas kāroju un brīvības. Viņš ir nabags. Tik nabags, ka nevar it kā vairs saredzēt, ka viņš vispār ir cilvēks. Viņš vilto visu, savas izjūtas, slimību – neviens nezin, vai viņš patiesi jūtās slikti, vai viss ir balti meli. Apjucis un nobijies viņš ir. Vecs arī top. Kaut kas viņā mainās, sevišķi varbūt ar to, ka Inese iet pret viņu. Viņš mēģina būt labs – ved uz jūru, uz kino, izrādās noguris, kam vajaga atbalsta – un nevienam tas viss neiet pie sirds tā, kā tam būtu jāiet. Neviens nezin, kas tur īsts, kas nē. Un tas pats arvien tiek pārtraukts ar rupjībām un dumpībām pret mani. To visu novērojot, es it kā ceru – drīz viss juks! Es būšu brīva! Bet – nav tomēr nekāda pamata tādām cerībām. Mani samaļ līdz. Kā izturēšu, ja nekas nemainīsies.
Jau pēc dažām dienām Dzidra sāks iet atkal uz skolu [right] – uz Wyongu. Un tad – es vairs nekā nevaru gudrot – taisi tik maizītes. Tomēr Inese vēl vienu mēnesi mājās. Vēl kaut ko, vēl! Meklēt vietu? – Ak, nieki. Kaut ar rakstīšana veiktos. Bet laika nav un nav. Veco vistu tagad mazāk – bet jaunās sāk dēt – olas – īstas keklberijas. Mazas, netīras – un tur man palikt. Bet, ja vēl kādu laiku ietu tāds karstums, kad vistas nīkst un paps slimo – tad ko? Man tad būtu īsi un aši jāsaka – es tur nepiederu, es aizeju. Bet – kā to pateikt, kā izdarīt? Tikai tad – ja tas viss, kas te ir, viņu pašu ieskaitot, patiesi sabruktu, tikai tad es tiktu no tā brīva. Bet tas tik ātri nevar notikt.
Man jāraksta. Lai kas notiek, man jāraksta – Un es to nevaru. Kur izeja? Darbu nevar nekā samazināt. Tas ir un ir. Un būs! Un spēku nevar vairāk nekur ņemt. Naudu! Naudu nepavisam nevar atrast.
Ja es satiktu K., ja būtu tā, kā tas bija – tad es gūtu spēkus un iespēju rakstīt. Jo tad ir tik pilna dvēsele – nezin kā to lai saku – sirds – nu labi – tad ir tik pilna sirds – jeb – tad esmu tik pilna dzīvu domu, izjūtu, atziņu – ka tās pašas plūst vārdos ārā.
Tagad es dzīvoju no atmiņām, un viņš tikai no tāluma mani iespaido. Viņu un viņa iespaidu uz sevi es atrodu tikai sevī pašā. Es to pārcilāju un pārcilāju, atrodu, pētu, uzeju – bet viss tas norit manī vien. Un tas nevar tā turpināties ļoti ilgi. Dzīvā cilvēka tuvums, iespaids, devas – ir tik lielas. Katra diena, katrs brīdis kaut ko radīja. Kaut ko no jauna lika ieraudzīt, iegūt.
Vai tādēļ man nav jāmeklē katra iespējama tuvība ar cilvēkiem, ar ko vien varu? Un es varu tik maz! Es nesatieku gandrīz nevienu.
Pilsētiņās, kur dažreiz esmu – Gosfordā, Wyongā, Entrencē – ejot pa ielu, man tie visi nemaz neliekas esam cilvēki – indivīdi. Man tā ir masa, kur mani nekas nesaista. Bet tikko es iepazītu tuvāk vienu vienīgu – man atklātos viņa pasaule, man atklātos cilvēks. Bet tik grūt man ir pieskārties cilvēkiem, iepazīt tos. Es it kā izvairos jau no tā vien, ka mani kāds nosauc vārdā.
Tur, kur man samala kafiju, es paskatījos sejā, acīs – un ieraudzīju, pieskāros cilvēkam. Varbūt – vīrietim. (Bet tas ir viens ceļš, kā atrast cilvēku. Tas ir bagātākais veids, kā atklāt un iegūt vērtības. Draudzības jau ir vēl retākas.) Man patiesi vajadzētu turēties pie šī sīvā brīža, pie tā, ka kāds uztver skatu un domā pie sevis par to, un ir pārsteigts, un veras noslēgtās durvis. Nāk pretī un dod, nāk pretī un ņem. Bet – tas jau ir tik neiespējami vai reti reti iespējami. Un tik ačgārni un nepareizi, ja es manos gados (un tas vēl nekas) un ar savu stāvokli meklētu tik vienkāršas iepazīšanās. Viss tas iznāk nepareizi, ja arī es to daru, viss ņem traku galu. Nevar ņemt patiesi šo ‘trako galu’, ko gribētu utt., utt. Bet lai arī kā – ieguvums ir vienmēr. Un traka es esmu, aprakdama sevi briesmīgā cietumā. Tātad – pirmdien es uzsmaidīšu kafijas malējam. Viņš ir cilvēks un simpātisks. Un vērošu ik brīdi.
Tikko būšu ar zobārstu galā – kaut kas jādara vecā K. lietā.
Izgāju uz ceļa īsu brīdi. Kalns krēslā zaļi tumšs, ceļi neredzami – viss kā klints – mans cietums. Es ieraucos. Un apklusu. Šovakar nav spēka rakstīt par meža uguns meņiem, ko gribēju. Varbūt tādēļ, ka lietus līst. Maigi, lēni, te diezgan neparasta lieta. Tādi lieti bij mums pavasarī, vasarā – jā, arī rudenī. Tādi bij arvien. Kad kaut kur pil un tek, čaukst lietus lāses.
Lietus piesitieni Maigi skan uz fibro sienas Trioļi un sinkopes. Maigi noskan, ilgi nedzirdēti. Garie lieti, Kā tie iemīlēti? Tikai pavasarī dažreiz Prieku nes, kad zāle dīgst. Kad zāle dīgst. Kas te jutis ir – kā zāle dīgst? Zāle mūžīgā – Tā pazūd kūlā Atkal zaļo. Kas te domājis – kā Zāle dīgst? Lietus piesitieni Jumtā maigi skan Jā, domāt par Tevi Jo Tu zinātu un teiktu Arī zāle dīgst Kā labība, vai puķes.
Tukšumu aijāju
Līdz Tevim
Tukšumā atrodu
Tevi nākam pretim
Tukšumu pārvēršu
Maiguma laukā
Nopūtā atdodu
Naktī atpakaļ.
Tālāk un tālāk tas iet. Tas, ko Tu teici, nevar pazust. Ne Tev un ne man. Dienas kļūst mēneši. Un tas neko nemaina. Zīme, kas atstāta, sirdij kur pieķerties, paliek tā pati. Mīlestība paliek tā pati.
Tikai Tu un es brīnām. Un vai mēs varam atrast to, ko atstājām? Svešiniekus mēs varam satikt atgriežoties. Smagāk grimst diena pēc dienas. Tas, kas mums bija, nemainās. Maināmies mēs paši.
30.I.60
[[Tikko sakreņķējos ar Dzidras gulēt neiešanu. Protams – pēc kino, mēs ar Inesi arī vēl augšā – bet – tā tas ir aizbildināšanās. Nogurums un šausmīga apātija pret manu ikdienu – liekas – es vairāk nevaru. Es nevaru būt sieva viņam, nevaru ilgāk palikt!… Bet – bet – ja es varētu viņu pievilt – es varētu vēl iet. Jāgaida vai es to nevarētu? –]]
Bijām kino – tukša filma. Bet pirms iešanas sev to nevar iestāstīt – tad domā, kaut vai tikai aizbraukt līdz kino, redzēt cilvēkus – (kam nevienam negribas virsū skatīties), uzvilkt labākas drēbes, redzēt kaut tikai pāris niekus pasaules apskatā – tā tas ir. Kad atbrauc mājās, tad šos sīkos ieguvumus, kas tomēr ir ieguvumi, jo ir atbrīvojuši uz mirkli no vistām, suņiem, kaķiem, īgnuma un muldēšanas – tad tos neskaita un vaimanā, ka ieguvums nav lielāks – filma nav bijusi laba. Sen patiesi nav redzēta laba filma. Es gribu krāsainās un lielus uzvedumus. Nav redzēta. Jāiet gulēt, jo Dzidra nevar aizmigt. Un pašai galva reibst.
Bet – tā tas vienmēr – nevar, nevar, nevar! Arvien citu dēļ kaut ko nevar!
Es ilgāk negribu ciest savu stāvokli. Ja es iegūtu naudu, kaut kur kaut kā (skaista cerība), es tomēr varētu sevi mazliet aizstāvēt.
Nav iespējams ilgāk palikt augšā. Jāziedojas.
Domāju par K.
Domāju par jaunības laiku. To es samērā reti daru. Šīs dienas maigi lietainais laiks to varbūt izsauc.
Gribētu rakstīt par to – kā? Brauc mašīnā lamādamies, un viss ceļš, skaistums, nakts – nekā nav. Tik klupšana no vienas mašīnas otrai virsū. Vai tā ir niekošanās – ka visa nakts apkārt priekš manis ir pilna daiļuma un dzīves un tāda kreņķēšanās par svešām mašīnām un skriešana ,un garām braukšana man šķiet vairāk kā dumji puiciska?
Tukšums, tukšums – tāds, ka es nesaprotu – kā to var panest? –
31.I.60. No rīta.
Jau viens mēnesis no jaunā gada nodzīvots. Kā tas gan ir – ka laiks uz vecumu griežas ātrāk un ātrāk. Kas mājās, jaunās dienās, bija ilgi nodzīvot – vienu sniegotu, aukstu, skaistu janvāra mēnesi! Cik daudz laipnu, maigu, jauku dienu! Rītu un vakaru! Krēslas stundu! Brokastu, pusdienas laiku! Māmiņas mīļuma! Sapņu! Čalu, ar cilvēkiem – Batradzieni, Vilmu, piena nesēju! Vēstules! Pasts! Sniegs. Sniegs! Gaišs janvāra mēnesis!
Te! Karstums! Bij lielākais karstums 100 gados. Un tagad ir maigākais lietus pēc tam, kā žēlošana, kas nāk par vēlu. Bet viss viss ir tik īss. Un zūd tik ātri. Un kaut kas nepiepildīts rauj un izsmeļ visu savās slāpēs un sarauj visu kopā kā skaudīgas, nepiepildāmas saujas.
K. ir man tuvu. Esmu ar to, un šī lielā aušība ir tik daudz vērts!
[[Pievakarē ieradās Imants – nokrita kā no debesīm, gaišs, soļotāja apavos no Orimbas. (Draugi viņam Entrencē.) Izgāja Im. ar Inesi staigāt (kamēr es gribēju istabu, lai pārģērbtos). P. bij uztraucies līdz beigām! Es tomēr tā neskatos. Viņi iet citādu ceļu, kā es gāju – bet tādus ceļus, kā P. pazīst (laikam no sevis), reti kāds iet. Pie Ineses man ir tik silti – kā no mājām un mammas un jaunības – tā ir pie viņas. Un Imantā – tanī puikā arī ir kaut kas no Artura – no manām jaunām dienām. Gribētos būt ar viņiem pareizās attiecībās. Esmu pati tikpat jauna domās par K.]]
Vakarā.
Atnāca Imants. Gaišās drēbēs – ienāca kluss un bāls un nobijies kā gars! Inese tik smejas. Gribēju pārģērbties – izsūtīju abus ārā – staigāt vai. P. bij par to tā uztraucies, ka bailes! Saprotu viņu – bet es nedomāju, ka dzīve ir tāda vien, kā viņš redz un zina. Nezinu tos ceļus, kādus iet In. un Im., bet domāju – viņi tuvāk maniem pieredzējumiem kā papa. Inese pa šo nedēļu atkopusies un tik jauna un spirgta izskatījās. Tikko šodien vēl es priecājos. Viss liekas labi, un viņu nespiež nekādas rūpes. Gribu būt viņai līdzi – viņa tik jauna. Tik silti ar viņu – nāk prātā mājas, mamma, jaunības dienas. Un viss tas – tik tuvs un tik vajadzīgs vēl man. Tālāks ik brīdi top P. ar savu pasauli, kur liekas – nekādas pasaules vairs nav, tik šauri tur ir.
Kaut varētu tikt reiz visam pāri un vēl mazliet dzīvot mierā. Dzīvot savu dzīvi. Mazliet dzīves. Jo tā jel nevar nobeigt – tā nevar nobeigt šinī chaosā.
Šodien domāju par K. ar tādu pat spēku kā agrāk. Un tomēr – varbūt – tas viss ir manī – ko pēkšņi no K. var pārlikt uz citu?! Ja – jā! Ja K. nav vairs klāt. Tad beidzot tas notiek pats no sevis. Bet, ja viņš ir te, ja viņš ir te, tas nekad nenotiek. Tas nekad nenotiktu. Un viņa nav te ilgi – tomēr tas nenotiek. Tātad tas ir vairāk nekā illūzija. Vairāk kā – tikai kaut kas manī. Tas ir kaut kas tāpēc ka es satiku K. Un viņš ir tāds, kā viņš ir. Vēl arvien visā bezcerībā paliek tas – kā tas būs beidzot satikt?
Bērni spēlē kārtis. Tas nu nekas nav, bet kaut kas viņiem jādara.
Kā lai visam pāri Pāriet var? Dažreiz mēness tilti Jāiet ir. Viss kur soli spert Tikai gaismas vizma Vai tā iznesīs Vai grimt solim būs? Tik daudz smaguma Plecos jānes līdz Tik daudz viegluma Izglābt gribētos Kā lai visam pāri Pāriet var Ja tik mēness Gaismas Tilta vietā zib?
Laiks ir izsvītrojis krāsu spilgtumu no Tavas sejas, kas blāzmoja man ik brīdi, kad Tu aizgāji. Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas Tava seja laistījās ar smaidu man pretī, kā saule laistās un mēness peld gaisos. Viņa bij pār mani mierinot un solot, un solot. Un tad tā slēpās. Tā nebij vairs tik bieži man pretī. Kā saule slēpjas mākoņos. Kādēļ viņa slēpās, es nezinu. Es izroku to reizi pēc reizes – ja Tu slēpies no manis – Tu slēpies sāpot. Kādēļ tad – slēpies?
Es nepieskāros Tavai rokai otrreiz bailēs. Tikai lielās, brīnišķās bailēs, ka es to nevarēšu atvilkt atpakaļ. Šīs bailes laikam pielipa arī Tev.
Tās bija kā fanfares skaņa. Kā zobena skaņa, kas trīc, kokā cirsts. Vai tam ceļu mums bij izcirst? Vai cauri krūtīm cirst? Bij tikai šīs divas iespējas, ja mēs liktu rokas viens pie otra. Bet es neredzēju Tevī mazdūšības un nejutu tās sevī. Mūsu dēļ. Bet mēs nepiederam sev vien. Un tādēļ varēja būt arī mazdūšība. Es tomēr viņu nemanīju.
Kādēļ tad – Tava seja slēpjas? Laiks to atklās beidzot. Reiz nāks diena. Tu meklēsi vai es. Bet tagad, lai arī es gaidu šīs dienas, es arī visu atlieku tālāk, vēl tālāk. Ir labi vilcināties. Ir liela, gaiša laime tikai zināt to – ir kaut kur zobens kokā cirsts, trīc. Šī skaņa san manī un Tevī. Zobens ir manī un Tevī. Zobens ir man un Tev ceļam dots vai nāvei. Bet mēs nedrīkstam ņemt nāvi. Un ceļu cirst ir gandrīz neiespējami. Gandrīz neiespējami. Un tomēr iespējami.
Dažbrīd liekas – šis ceļš ir jau izcirsts, mēs jau esam uz tā. Mēs esam viens otram. Palīgos, blakus arvien. Un tālums tālākais nevar neko. Mēs dzīvojam vienā laikā. Mēs dzīvojam reizē. Mēs elpojam reizē. Novecojam reizē. Cīnāmies. Ejam. Neviens mūs nevar šķirt. Simts sīkas sāpes ciešot, mēs pieminam viens otru. Simts sīkus priekus dalot.
Mēness peldēja dzeltens, dzeltenā dūmakainā mākonī pār pilsētu. Tas bija senlaicīgi, savādi. Tam bija savāds stāsts – dzeltenam mākonim un dzeltenai mēness gaismai pār pilsētu. Pilsētas ugunis to pārspēja. Bet ugunis bij mierīgas, un viņu gaisma kļuva sausa un nenozīmīga, pēc dzeltenās mēness gaismas, kas nebija tik spilgta. Gadu simteņi gulēja mēness gaismā un glāstīja pilsētu. Pacēla mani pie sevis un tur es satiku Tevi. Tanī pat stundā Tu kaut kur devies tāpat kā es. Dzeltenā mēness gaisma Tevi pacēla – un Tu satiki mani.
To mums nevar atņemt. Zobens, kas skan, mums to ir izcirtis.
Bet – ir tūkstoš pasauļu – tūkstoš ceļu, tūkstoš dzīvju – tūkstoš stundu. Man Tevis vajag tuvāk. Man jāredz Tava seja no jauna. Varbūt jāliek manas rokas pie Tavām. Varbūt nē. To zināt varēs tad, kad Tu būsi te.







