1. dec. 1959.

Mēneša sākumu es nevaru sākt ar to te, ar ko es tikko gribēju. Bet – jāsāk:
…Vista bija par daudz zila un melna…
Laiks pārāk karsts. Viņa stāvējusi droši vien jau stundas. Es viņu nosviedu. Kaķis to bija atradis. Nezinu, kas lielāks no maniem grēkiem, vai tas, ka kaķis vistu bija atradis un kādu kumosu (och!) nograuzis, vai tas, ka es vistu atteicos tīrīt. Bet reiz to vajadzēja saprast – ka maitu nevar ēst. Un nebūt – maita –
Nu tas viss. Nē vēl – sekas:
Vakar pārviebta seja, pie vakariņām pēc vakariņām, vēl neatbild uz jautājumu – cik pulkstens.

Šorīt pārviebta seja pie brokastīm. Protams – ne vārda. Bet tā nav nekad un tāds kā viņš kādreiz ir – man viņa nevajag. Nejauki ir izvirdumi, kas nāk no pārviebtas sejas, kad tā, kā vulkāns, savu sarūgumu vairs negrib valdīt. Izvirdums būs, ja to kas nenovērsīs. Bet varbūt novērsīs – kāds braukšot pēc olām. Olas arī jāved. Pēc tam, (ja līdz tam noturēsies) izvirduma nebūs. Tā tas ir. Tie ir tikai mēsli, ko gāž uz otru, negribot viņus tīrīt no sevis citādā ceļā. Nu tā jau arī ir speciāla mēslu krāšana taisni tam nolūkam – lai viņus varētu gāzt ārā.
Kas tas būtu par vulkānu, kas ik brīdi nedarbotos? To varētu pieņemt par gluži ikdienišķu kalnu un uz tā varētu sākt rakt puķu dobes.
Bet – lavai, lavai vajaga plūst.

Nebiju peldēties. Pavēsāka diena. Un tādēļ ka nekur nebiju nevarēju savaldīties. Dzēru pārāk daudz un pārāk stipras kafijas. Ēdu pastāvīgi šo un to. Lēju asaras. Visnelietīgāk pavadīta diena. Nevaru varbūt nemaz ķengāties par – vulkānu – pati neesmu labāka, nevaldu par sevi. Starpība tikai tā, ka es gāžu visu nelabumu sev pašai virsū.

Paskatījos tikko pa logu – tur mazās miniatūrrozītes brīnumjaukas šogad. Tā es skatos – rozītēs, džakarandā, kalnos. Kalnos, rozītēs, džakarandā u.t.t. Es turos šinī daiļuma meklēšanā, šinī estētiskā spēkā, kā – kā aiz padusēm pie glumiem baļķiem krītot plostu starpā… Zem kājām dziļums. Jānoturas. Jāturas.

Es domāju šodien – es jel esmu smieklīga. Tik smieklīga, ka cilvēki dabūtu krampjus smejoties, ja tie redzētu, to ko daros. Bet – viņi tad smietos arī par viņu. Divi jel nekad nevar būt tik smieklīgi, kā viens. Vai nē? Ja par diviem smejas, tā varētu jau būt traģikomēdija un tas nav tālu no traģēdijas. Tur nav ko smieties. Tikai smieties par vienu – ir īsta komēdija. Īsts muļķis jau ir – tikai viens.
Un tomēr – esmu smieklīga.

Lai es nebūtu tāda, man kaut kas jādara. Nekrietnība nav smieklīga. Jātop – nekrietnai. To jau esmu izlēmusi sen. Bet viss vēl arvien paliek pa vecam.
Vēl arvien esmu smieklīga. Vientiesīga. Savā ticībā kaut kam lielam, dievišķam tādās lietās, kas ir vienkāršas, kā viss pats par sevi saprotams.
Bet no šīs – vienkāršības – es spītīgi atsakos. Es esmu smieklīga.

2. dec. 1959.

Kopš vakardienas esmu atkal ārpus katras kontroles – dzeru kafiju, riju ko atrodu, nevaru neko sīku uzsākt (kā vēstuļu rakstīšanu, vai mazāku darbu) pie lielākiem plāniem protams nav ko domāt ķerties – jo laiks sadrumstalots, kā arvien.
Šodien vēss, peldēšanas nebūs. Bet redzu – tā ir mans vienīgais glābiņš. Rītu ja varēs – jābrauc.
Jūtu savas ķēdes smagāk kā citas dienas.
Jūtu tikai tās, kustinu tikai tās. Un no tā nav nekāda labuma. Tomēr mazliet lasu. Pabeidzu Evelina Waugh – Black Mischief. Vakar iesāku George Orwella – 1984. To jau biju reiz iesākusi, bet toreiz bij man tur sākums – ‘clear as mud’. Bet tagad ir patiesi clear, un lasu ar lielu interesi.

Kaut mani atstātu kādu laiku vienu!
Kaut man dotu brīvdienas. Kaut man viņš nebūtu jāredz. Kaut man dotu brīvu laiku. Kaut es varētu atbrīvoties no savas nesaprotamās kravas – kas tā īsti, nezinu?…
Kaut mani atstātu vienu… u.tt. u.tt.
Vienīgais kas laikam ir jādara – ‘jāpārkāpj laulība’. Skaists teiciens! Tiešām skaists!! Kādēļ es to nedaru? – Kādēļ es to nedaru? –

Vakars. Mana dien. gr. lapa – Cietumi – ir avīzē. Rotaļāšanās ar domām, vārdiem – tas viss. Tāpat kā te. Nav nekas īsti tīri loģisks. Tikai tā, kā to saka – katrā jokā ir puse patiesības – tā tas ir tomēr dien. gr. lapās. Tagad, ja Kaimiņš parādīsies iespiests atsevišķi, varbūt vēl labāka viela būtu dien. gram. lapu vidū tagadējais šķūņa stāsts. Bet tad tur neiznāktu iecerētais – Cilvēki Šķūnī. – Neesmu protams ne tuvu skaidrībā, kā to varētu uzbūvēt. Domāju uz atsevišķu personu stāstiem – domām ar sevi un visiem kopā – ainām šķūnī tējas laikā.

Varbūt no mīlas stāsta pietiktu 2 vietām, šķūnim i dien. grām. lapām. – Varbūt. Un varbūt tā būtu labāk. Šķūnim paliktu primitīvākais. Bet tik viegli nav dalīt.

Biju par to domājusi, ka avīzē no manis tagad vēl ko vajadzētu, lai būtu atbalsts varbūtīgai godalgai. Viņi šoreiz atraduši īsu, bet diezgan ietekmīgu gabaliņu. Šīs lapas laikam ir tās, kas cilvēkiem vislabāk patīk. Klauverts jau sen to teica. Sarma arī tā domā.

No Evel. Waugh daudz mācījos, cik brīvi var rīkoties ar vielu. Jo mazāk paskaidrojumu dažās vietās – jo labāk. Piem. mīlas skatiņi tur ielikti sākumā gandrīz bez sakara ar visu. Tā tie tiek ļoti svaigi un beidzot tomēr parāda ko vajag – cilvēkus.

Manas dien. gr. lapas tādēļ varbūt ir labākas, kad es tanīs neesmu tik – loģiska, nopūlējusies ar visa izskaidrošanu, kas man pašai nemaz neiet pie sirds. Jāatceras tas kāda gudrā padoms rakstot noveli – ķerties tūlīt pie lietas, bez aplinkus ceļiem.

4. dec. 1959.

Atmodos ar briesmīgu seju. Sabrukusi! Atkal sabrukusi!
Cīnos pret depresiju cik varu. Uz dienas tapa labāk. Un tikko ir labāk – nemiers plosa. Tā tas iet. Spēks vai nespēks – kaut kas ārda. Bet tad bija labsajūta. Miers. Kā balzāms. Dziedinošs.

Izlasīju Orwella 1984. Ļoti laba grāmata. Tāda, kā viņa ir – idejiska, propaganda, varētu teikt – bet nav.

Nezin kādēļ es pāris dienas atpakaļ domāju, ka es nevaru lasīt patreiz ne Waugh, ne Orwellu ne Kafku. Pirmie divi nekad nebūtu atsaucīgāk no manis lasīti, kā tikko. Kaut kā – neticu ka Kafka ies tāpat iekšā. Bet jādomā jau ies. Tā bijusi acumirkļa izjūta, kas ievilkusies. Bēdās es vēlējos mierinājuma, tas viss. Šīs grāmatas to nedod. Bet redzu – nevajag arī! Nevajag arī!

Bijām kino ‘This Earth is Mine’ un kāda nenozīmīga (indiāņu) filmiņa.
Redzēju viņu.
Apmēram.
Kaut ko es esmu radījusi, dzīvotu. Varbūt dzīvo. Kā es citādi to būtu redzējusi?

Svētdiena, 6. dec. 1959.

Dz. Sidnejā.
P. Gosfordā. Vistas. Klibi kaķi, klibi suņi. Saule. Pēc lietus atkal svaigums. – ? –

Vakars.

Brīnišķīga diena. Silta, maiga, mierīga, auglīga pēc lietus. Daba atpūšas. Tā kā es reiz atpūtos, atstiepjoties guļvietā – pēc lietus… Pēc mīlestības lietus no acīm, no kustībām, no kādas sejas kas bijis. Pēc lietus.
Vai tagad griežas laiki citā pusē? Vai laiku grieži?…
Ziemsvētki tuvu.
Brauksim laikam uz kopkoru koncertu kult. dienās. Kopā ar Mumfordiem. Nu jauki.

Ūdens šoreiz bija līdz krasta klintīm. Viļņi turpat pāris soļus no malas. Bija laba peldēšanās. Tikai nesaslapinot galvu neiznāk pārāk mežonīgs prieks. Varbūt tāda nevajag. Pēc īsajām, pārāk nenogurdinošām peldēm, jūtos ļoti labi. Pag. gadā laikam dažreiz trakoju par daudz, līdz kājās nevarēju nostāvēt.

Labi – līdz svētkiem – peldes cik vien iespējams. Un veselības kopšana – tas ir atturēšanās no izmisuma. Skaistu mūka dzīvi: priecāties par dabu, strādāt, gavēt, lūgt Dievu… Labi. Patreiz to varu. Jūras viļņi šūpo vēl ķermeni, jūtos labi. Tikai strādāt negribu. Protams. Slinka esmu pēc dabas. Bez jokiem. Bet kādreiz teica citādi. Slinkums un nolaidība ir bezcerības pavadoņi.

Dz. nāks mājās pēc pāris st. no Sidnejas.
Cik brīnišķīgs vakara gaiss plūst logā.
Mazliet spēlēju.
Dzirdēju radiofonā Šop. Berceuse.
Esmu to pareizi atrisinājusi – ātrums var būt vēl nesteigtāks – tā tad to izpildīt pilnīgi ir manos spēkos.
Jāliek uzskaņot klavieres.
Nav ne jausmas, kādēļ šis tukšums. Kādēļ tas velkas tik ilgi? Kaut kā – nevaru saprast. Tas nesaskan tomēr ar to personu.

Dzidra 1. augstlēkšanā ---- Ko trakiem padarīsi!
Inese 1. diskā [photos right]
Dzidra 4. diskā

Nu par puscenu kult. dienās tiem laikam nav jābēdā.
Paps priecīgs kā pieckapeiks un ceļš uz kult. dienām bērniem nodrošināts. Arī man mazliet tuvāk tā lieta. Varbūt ķers kaut kas vairāk, kā tikai kora koncerts.
Bet ko īsti gribētu? – visu.

Sviežu vārdu debess akā – 
Iekrīt, neskan atbalss.
Metu sirdi pāri laikam – 
Atkrīt vecās dienās. 
Tukšumu zem rokas ņemu.
Mēms tas ir un kurlis,
Pacietīgs iet blakus,
Nedzirdēdams klausās.
Nerunādams atbild,
Atbild tik ko saku,
It kā stulba atbalss.

Skaisti ir tomēr
Mētāties pa šo dzīvi,
Lai ar tā maza kā tarba – 
Visi gali savilkti ciet...
Saule spīd iekšā,
Kur pairis audums
Un izžāvē pelējumus.

Tavs sejs ir noslēpies
Un dzintars satumsis,
Tik balss vēl dažreiz saka – 
Jel ej un ej, jel esi jautra.
      Cik dīvaini ir vārdu meži,
      Ja viņos apmaldīties grib.

Viss noslēpts tavā spēkā ir,
Ko ticēdams tu radi.
Ja drīksti dot – tu drīksti ņemt
Tik maskas neizglābsies.

Apkārt eju, izvairoties
Vārdā nosaukt,
Skaļi teikt – 
Vēl pie Tevis esmu!

7. dec. 1959.

Šodien lasu latv. avīzē, ka E. Freimanis ir komponējis mūziku manam dzejolim „Vakars” – (jādomā, tas ir par to posumu, jo cita man tādā nosaukumā laikam nav…) un Arone to dziedās. Tas nu ir ļoti mīļi no viņiem. Gandrīz būtu jāpateicas. Citādi šinīs kult. dienās esmu aizmirsta. Lirikas vakarā neesmu aicināta, (dzejniece jau neesmu, tikai Freimanis tomēr to it kā teicis…), izstādei nebija laika plates nospiest – ne naudas, ne laika. Žēl jau tagad ir. Nu – tad, mazākais, kaut tur būs mans vārds – lai cilvēki atceras, tas jau – ir svarīgi. Un varbūt tā godalga, kā Sarma to cer.

Nelietīgi pavadīta diena. Kungs nevarēja iztaisīties kaut cik agri uz Wyongu – lai es varētu pēc tam uz Entrenci braukt peldēties. Tad te ienāca Singera šujmašīnas aģents. Pārsteidza mani peldkostīmā un tāpat tas bija ‘jāintertēnē’. Notērēja visu brīvo laiku, kopš ‘pats prom.

Tagad vakars nāk. Mīksts, mazliet piemācies. Ja rītu līs – atkal nepeldēšos. Kaut kas jādara, lai kaut cik dabūtu to ko vēlos – kaut peldēties. Bet tā tas iet un tā tas ir.

Kam šī diena? It nekam! Kaut kas vēl jāmeklē. Jāiet pēc maizes, jāskatās kokos, krūmos, ziedos.
Jāspiež kaut kas no sevis ārā. Kaut kam jābūt iekrātam šinīs sāpošās dienās.

Nelaimes labā puse ir tā, ka viņa neatstāj. Viņa ir klāt vienmēr, pastāvīgi. Vētras un negaisi iet pāri. Sāpēs nomirsti – piecelies, viņa turpat – nelaime. Un tu neesi viens. Viņa nav tevi pametusi, kā laime to dara. Izgaist kā migla. Un briesmīgs tukšums, pamestība, iznīcinošs Nekas – saldē tevi.

Nelaime tevi neatstāj. Viņa ir klāt. Viņa nav tukšums. Viņa ir – un tu vari sākt cīņu ar to. Tu neesi viens. Gluži silti top ap sirdi, to domājot. Nelaime tevi nepamet.

To es domāju šodien, vērojot savu nelaimi viņas nesagraujamā stabilitātē. Un salīdzinot to ar tukšumu, kas iestājas laimes vietā.

Tava seja nāk no tumsas –
Lai Tev mīļu kaut ko saku –
Nāk un nāk, bez vārdiem lūdzot.
Sen gribu nocietināt, glābties
Drošībā un prātā slēpties –
Tava seja nāk no tumsas,
Nāk un nāk, lai Tev ko saku,
Lai es sirdī Tevi slēdzu.
Un es (padodos un) ņemu,
              ņemu viņu –
Siltumu un gaismu sevī.    

 Nu redzi – man liekas, tā nekad vēl nav bijis. Viņš ir ielijis kā svins un alva manī. Un viņš spīd kā gaisma pār mani. Un, jo tālāk, jo svins ir smagāks – tas ir – viņš nepaliek vieglāks. Viņš ir no jauna tur. Nekas man nevar palīdzēt no tā, pie kā es gribu meklēt palīdzības. Nav arī tā – pie kā es negribētu vēl meklēt palīdzības. – Cita svina un alvas. Velnu aizdzen ar belcebulu…

Laiks ļoti skaidrs. No rīta bija vēss. Saule. Pāri kalnam, virs meža galotnēm lied balti mākonīši. To nākšana satrauca mani: viņi nāk no dzīves. No lielā skaistuma. No… No Entrences – aiz kalna ir Entrence. Garlaicīga jūrmalas pilsētiņa. Ar ļaudīm, uz kuriem riebjas paskatīties – pliki, izkrāsojušies staigā pa ielām. Nu jā – visi kopā viņi nav nekas. Viss ir vienā. Kas viss? – Dziesma, mūzika, laime – sāpes un prieks – dzīve, lielais karstums – viss ir – vienā. Paskaties viņa sejā, atmini viņa rievu rakstu tanī, pieliec roku viņa rokai – pieskaries kā tā nama durvīm, kur dzīvo viņš – viņa dvēsele. Un – tad viss sākas. Lielais skaistums. Māņi, tomēr arī tas tikai māņi. Tukšums vai māņi? Ir tikai divi lietas, ko gribēt. Vai nav vairāk? Tomēr ir – pati dzīve. Lielais skaistums. Vajaga būt bez māņiem un bez tukšuma. Var būt ļoti smags, sāpīgs, briesmīgs. Vienalga. Tas ir. Lielais skaistums. Nu tas – man ir. Ko es vēl gribu? Māņus, māņus! Laimīgo skaistumu.

Iet uz vakara pusi. Mumfords bija uz brīdi, Dzidrai sarīkoja tāllēkšanas vietu. Dažas minūtes gulēju saulē. Varbūt iesim uz kino. Vēl nezinu. Cāļi slimi. Gara stāvoklis līdz ar to, protams, nelāgs.

Diena skaista.

Kādēļ tikai ciešanas es meklēju? Es viņas nemeklēju, bet viņas ir, un man ar tām jānodarbojas. Jācilā viņas mirkli pēc mirkļa. Tā mana vienīgā bagātība. Vienīgā manta manā pūra lādē. To pašu cilāju. Kad bija laime – cilāju to. Mīlēju mirkli pēc mirkļa, ritināju kā jostu kamolus, rakstu rakstus atradu. Tagad – ciešanas. Ritinu tās. Vienu rakstu tik atrodu? Nē – tomēr vairāk rakstu atrodu. Ziņu, gudrību, mazu varbūt, bet – atrodu.

Šoreiz ir dziļāk viss skārts. Tik soli vēl – un nebūtu vairs nekā cita. Nebūtu vairs – principu. Pat liekas – varētu citu acupriekšā pēkšņi rokās cirst un ņemt pie sirds to, kas kārots – jo tas tik ļoti kārots, ka stiprāks par visu. Visiem lieliem spēkiem un pārspēkiem būtu jānobāl, kaut uz brīdi jānobāl, zaudējot bezgala daudz no sava lieluma. Varbūt pat paliktu tie nespēcīgi. Brīdinājums jau bija tiem, spēkiem un pārspēkiem. Viena liesmojoša, maigi degoša seja.

Cilvēki caurmērā ir vājāki, nekā es domāju. Viņi noveco, izsmeļas, padodas ātrāk, kā biju domājusi. Viņi ir nelaimīgāki, slimāki, pieticīgāki, nekā biju domājusi. Retie ir stipri. Labi vai nē, tas nekrīt svarā. Es esmu stiprāka, nekā biju domājusi. Kungs arī ir stiprs. To es zināju. Viņš ir stūrgalvīgs, ietiepīgs, nemainās ne uz ko lielu, bet ir stiprs. Panes un savā stūrgalvīgā ceļā dara daudz.

Katrs ir stiprs citādā veidā.

Varbūt viņš arī ir stiprs. Tam, ko no viņa dzīve prasa. Tam – kas ir iznākusi viņa dzīve, ziedojot sevi, viņš ir stiprs. Viņš sabrūk, kļūst vecs, aprok savas spējas, vēlēšanās, neizveidotus sapņus, pat nepamodinātas intereses, aprok visu un savā darbā tam, kas ir viņa dzīve – ir stiprs. Strādā un atdod tam nopelnīto. Atdod arī savu mīlestību.

„Es nekad neesmu bijis jauns. Vienmēr vecs.”

Šos vārdos tomēr bija kāda liela patiesība. Tā – visa viņa dzīve, būt vecam. Ja viņš to nepieņemtu, posts gāztos pār mazām galvām. Viņš to pieņem. Viņš ir stiprs.

Bet – ne tik stiprs, lai nekļūtu vecs, lai varētu darīt vēl vairāk. Varbūt arī ne tik stiprs, lai nebaidītos modināt aprakto sevi. Lai ņemtu kaut ko sev.

Mumfordiem nav bērnu, un viņi dzer. Viņi kliedz un smejas, un trako. Vai viņi – stipri? Varbūt diezgan. Viņu uzdevums nav viegls.

8. dec. 1959.

Kungs Gosfordā. Viegli iet – mākoņi ar lietus lāsēm. Pa vidu saule. Pavēss. Spēlēju mazliet. Pārlieku un pārlieku visu no gala. Tur nevar būt vieglāk kā te. Varbūt vēl grūtāk. Nu nē, statistika saka – nē.

Esmu kā pažēlota, ka Freimanis komponējis tam dzejolim. Apstājos uz ceļa saulē (maizei naudu nesot), un bija labi. Visi tie, kas bijuši ar mani, bija tuvu, un man bij vieglāk: Freimanis ar dzejoli, tie, kas lems godalgu, Sarma, kas arvien kaut kur līdz. Un arī tas, kas solījās dziedāt – baltos dūmos.
Kungs klāt.

Mazliet lijis, mazliet skumjš
Pelēks mākons. Eikalipts
Pelēkzaļš kā vītols šūpo
Savu rasā valgo galvu.
Rozes zied un gaiss ir maigs
Vasara pa lauku klejo
Sirds tai līdzi iet un dzejo.
Rozes zied un gaiss ir maigs
Rozēm zīds, kā vakar tērpos
Lietus lāses mirdz//viz kā krelles.

9. XII. 59.

Kā var tik stipra inde būt,
Kas darbojas tik skaudri?…
Jau gadu sāp, kaulus lauž…
Kā var tik stipra inde būt?

Kā var tik liela kāre būt
Šo smago sāpi nēsāt
Kā dzelzu saktu iespraustu
Pret katru prieku krūtīs?

Nekas man nevar tuvoties,
Ne saule cauri kveldēt,
Pār mani vara tikai tai,
Tai glābt vai mani deldēt.

10.12.59.

Will you come then,
Then all will be over
And the grave
They will carry me?…
Will you come then?…

Bija klavieru skaņotājs. Uzskaņoja klavieres. Spēlēju tūlīt pēc tam – bet tad mazāk jutu pārmaiņu. Tagad naktī (pēc kino) man labi. Beidzot atkal ir bauda spēlēt. Protams, tās ir tikai vecas un sliktas klavieres, bet tagad viņas kaut kas ir. Mūzika – līdz šim bija troksnis. Un es varu spēlēt labāk kā pirms gada vai diviem. Roka ir spējīgāka, tikai patreiz trūkst vingrināšanās. Bet to varētu panākt pāris nedēļās. Jādara – pirms svētkiem. Tūlīt meitenes būs mājās – un tad tik sāksies man apkalpošana – pirms svētkiem! Jeb tomēr būs mazliet brīvāks? Nē. Vientulības nemaz nebūs – tik, cik noslēpties varētu. Un to nevarēs. Uz jūru arī jābrauc – pirms svētkiem… Prieks par klavierēm.

11. XII. 59.
Piektdiena.

Bija veterinārārsts pie cāļiem. Tie slimo. Bija jāvāra kafija, jācep kaut kas. Pus diena pagalam. Otra puse tāpat aiziet līdz. Olas vēl netīrītas. Neveiksmīga diena.

Kungs izdzina no sētas Kondenu, kas bija atnācis olas pirkt un gaidīja uz speķu pīrāgu recepti savai sievai. Izdzina pilnīgi kā suni – bļaujot. Nezin kādēļ – tur par zagli. Nepatīk tādas scēnas. Dedzināja beigtos cāļus (kā parasti, ārā), bet vējš nesa briesmīgo spalvu smaku apkārt. Fernanciene klaigāja – laikam par to.

Šķiet, visu šo ikdienas nelāgo lietu tvaiki vai dūmi ir aizseguši visu pašu šo dienu. Viņas it kā man nemaz nav.

Rakstīju tikko ziemas svētku kartes Jašam un Aula kundzei – un nevaru neko jaunu uzrakstīt. It kā šī diena būtu iznīcinājusi arī manu domāšanu un jušanu. Bet – tik ļoti ļauna tā nebija. Neko no visa neesmu ņēmusi pie sirds. Piecas minūtes pasauļojos, uz galda ir Xmas bells. Klavieres skan jauki. Kādu pusstundu spēlēju, arī vingrinājos.

Un neko neesmu ņēmusi pie sirds. Arī to ne, ko citas dienas ņemu pie sirds.

Džekaranda ir pārziedējusi, gandrīz kā nokaltis koks izskatās. Bet otrs koks tālāk dārzā tikai tagad zied. Bet tā ziedi nebirst uz ceļa un neklāj paklāju.

Viss ir pelēks kļuvis. Beigts nav nekas. Bet – piespiests dzīvot. Ja tā var teikt.

Un tagad ir vēls un jāiet gulēt. Un tas, kas ir piespiests nedzīvot – gribētu mazliet dzīvot. Gribētos domāt par to – bet nav jādomā.

Kā šai dienai vietu
Atrast citu vidū – ?
Akmens atrod krītot
Grabot, dārdot asi.
Guļ tad mierīgs tas
Nedzīvs (citu vidū) beigtu pulkā.
Tā šī diena krīt,
Naida nonāvēta, žņaugta 
Grabot, dārdot asi.
Apklustot tad mēmi, 
Nomētāta nedzīvu
Nedzīvojot tālāk 
Tā šī diena krīt
Kā man žēl to zināt...
Kā man gribas glābt to...

12 dec. 1959.

Vakars. Viss kā nekā pāri. Radio taisa nelāgu troksni – bet jāpacieš.

Dzidra aizbrauca uz Sidneju. Arī es aizbraucu līdz stacijai. Redzēju chemista logā ziemsvētku dāvanas. Cerības, ka dabūšu godalgu – jau sāku domāt par lielākām dāvanām šogad (2 šil. vietā – 12), vairāk vēl nevar izdomāt. Tikai toreiz, kad bija reiz godalga varēju atļauties ko.

Kāpēc to rakstu? Svarīgas bija tikai debesis, kad braucu atpakaļ. Brīnišķīgs riets, kāds tumšzelta mākons aizturēja gaišzelta rieta starus, un tie plūda augšā debesīs tikai pa vienu debess pusi. Spožums bija stiprs un maigs, delikāts, aizrāvīgs… Zaļi koki reiz aizstājās tam pāri un nezin kā rādīja kādu tuvu, nekad neredzētu ainu. Man bija atkal jādomā par to – kādēļ man neatļauj tik, kā zināt, kāda pasaule izskatītos laimē. Ja ne paturēt to un baudīt – tad tikai redzēt, zināt, brīdi to tādu. Zinu, ka tā būtu citāda. Nojautu – ne nojautu, sāku sajust pārvērtību, kā dekorāciju vietā sāka augt dzīvi koki, kā ceļmalas meži kļuva elpojoši, silti, dzīvi. Bet – jau, vēl tur neieejot, viss prom un ciet. Un atkal – tikai dekorācijas, kaut kas auksts, ciets, kā aiz stikla – neiegūstams, lai arī cik ļoti priecājos un mīlu tā skaistumu.

Bijām peldēties. Šoreiz noguru. Brīdi biju izstiepusies gultā pēc tam – redzēju bērnu, kas atradis sev mantiņu, izracis, nospodrinājis, iemīļojis, vēl ne mīlinājis, nespēlējies – un viņam to atņem. Atņem atkal. Šoreiz ir smagāk. Kā tas tā varēja būt, ka es tik ļoti ticēju? Tas bija tādēļ – ka tas tā bija.

Kas ir noticis? Tas man reiz jāzina. Gaidīšana ir necilvēcīga jau.

Debesis caur kokiem iegrieza mirkli kā šķēps – kas gan notiek? Kāda dzīve tiek aprakta, kāds cilvēks tiek aprakts bez dzīves, tiek aprakts dienu dienā. Cik ļoti es gribēju – prom! Cik skaidri es sapratu – tas jādara, jādara Dieva dēļ! Dieva radītā cilvēka skaistuma dēļ.
Neredzu ceļa.

Nezin kādēļ šodien es atkal domāju labāk par kādu. Redzu to lielu kā kādreiz. Man šķiet – lielais ir lielāks viņā kā mazais. Apraktais cilvēks viņā ir lielāka viņa daļa kā dzīvojošais.

Biju pieņēmusi pēdējā laikā, ka tas ir otrādi. Un tikai mana izdoma un mans iespaids uz viņu ir tas, kas mainīja un lika viņa apraktajam cilvēkam dzīvot, un tā – viņa mazākā daļa.
Varbūt šīs daļas cīnās viņā.

Viena uzvar un otra. Vienai ir viegli uzvarēt, jo visa dzīve ir tās pusē. Otrai nav nekā.

Mani pamazām pārņem rezignācija. Es padodos. Es vairs nedauzos gar būra sienām tik ļoti.

13. dec. 1959.

Svētdiena. Dzidra pārbrauca no Sidnejas. Ieguvusi pirmo vietu arī tāllēkšanā. Inese 1.v. lodē 2. vietu šķēpā. Traki bērni. Vecais priecīgs bez gala. Galvenais – Maira otrā vietā…
[Photos: Maira, Dzidra, Inese above, Maira, Inese, Dzidra below]

Plēšamies šodien visu dienu. Ne taisni plēšamies, bet taisām nepatikšanas viens otram ar to – kāds katrs esam.
Nekā cita šai svētdienā – tikai veļas mazgāšana līdz pagurumam, raušanās no rīta. Bet – tas šinī jūgā luksus – ja man ir atkal tīras visas drēbītes, ko vilkt virsū.

Inese būs mājās jaunnedēļ – tas ir pēc pāris dienām.

Skaidra, karsti vēsa diena bija. Tikko nokrita pāris lietus lāses. Lai gan tik ciets gaiss bija visu dienu, ka šķita, lietus nebūs.

Es dusmojos un atkal nedusmojos. Man patiesi reiz bija jāaiziet no šejienes.

Domāju šodien tik daudz par neizdomājamu lietu, ka galvā sāka tumšs mesties. Tad – beidzu. Nedomāju vairāk. Arī nejutu neko daudz. Izņemot – pazemojumu. Kas jāpieņem. Pie kā jāpierod. Ko gan vecums citu nesīs – kā to? Vēl nav vecuma vaina. Ko gan var labu nest tas, ko vēlos?

Tik pazemojumus. Cita gala iznākuma tam nemaz nav. Sāpes un pazemojumus. Vai atceries (es prasu to sev): kādu dienu, kad ziedēja afelsīnu koks un viņa zieds nokrita zem kādas rokas? Atceries, ka zāles pļava tieši tepat un tieši tai laikā? Vai atceries kādu pelnu krāsas seju, kas bija tāda – ka cita gala iznākuma nemaz nevar būt. Beigu beigās – nevar.

„Visas takas tumsā ved” –

„Viss ir jau kādreiz bijis” –

Jā, visur cilvēks jau ir gājis. Kur lai arī neietu – ko lai arī neciestu – cits to ir jau cietis.

14. XII. 59.

Es kaut ko sāku saprast.

Viņš noliek mani uguns pārbaudei. Ja es izturu – lai notiek! Ja nē – esmu atteikusies. Un tagad – kad es varu to visu iegūt, pēc kā ilgojos, kad viss atkarīgs no manis pašas – es it kā šaubos, un viss ir pelēkāks. Viss ir tik smags. Tā ir dzīve. Bet es gribēju tikai sapņa. Kādēļ nevar – sapni? Nevar? Vai tomēr nevar? Neiznāk – jo šai lietai ir nopietnība pielikta klāt. Tā – ko neaizmirst. Un tad – tā ir dzīve. Bet dzīve ir smaga.

Es tomēr kaut ko gribu.

Un atkarīgs no tā – cik mēs viens otram varam dot pāri par – par ko? Par – fizisko. Tas bija jūtams tik pārsvarīgs klāt, ka mēs nedrīkstējām tuvāk pieiet viens otram – tas ierautu mūs kā atvars. Mēs vairs neredzētu nekā. Nu tagad šis laiks ir – redzēšanai. Un, kad redz – vai es gribu vēl to atvaru? Es nezinu. Es gribu. Tikai, tikai ne to vien. Bet, kā jau teicu – kā nāk viss cits, tā ir ciešanas, dzīve. Un vai mēs varam iegūt divas dzīves? Un vai mēs tad esam tie divi, kas to spēj veidot un nest? To es tagad nezinu. Es zināju, man šķita, es zināju, bet es to zināju, vai iedomājos zinām aklām (ar aklību sistām) acīm. Tagad tās kļuvušas skaidras – ja es tīšu prātu neturu tām kādu miglu priekšā. Un ar skaidrām acīm – ir tik daudz pelēcības, cietu akmeņu. Izjūta pēkšņi pat pamirdz tāda – jā, kādēļ, kādēļ to visu iesākt? Kādēļ? Jā, kādēļ? Iznākums beidzot var būt tikai pazemojums un sāpes. Man vairāk kā viņam. Viņam tik sāpes. Man arī pazemojums. Vai es to gribu maksāt? Es nezinu. Es nesaredzu vairs, ko es iegūšu, es saredzu maksu.

Bet tāpat kā agrāk ir un paliek tā – mēs ko varam radīt skaistu, vai mēs varam – iegūt tikai postu. Varbūt mēs varam radīt skaistumu. Varbūt arī nē.

Ak – mēs maldāmies, mēs maldāmies. Bet mēs esam maldījušies, izvēloties to, kas ir mūsu dzīve. Mēs esam pieraduši maldīties, un mums nekā cita nav, kā šie postošie maldi, kur tomēr ir kādas vērtības. Kaut ko pazaudēdami un šī zaudējuma sāpes mērīdami katru dienu, mēs esam kaut ko ieguvuši, taisni to, arī taisni to – ko vēlējušies. Ka mēs varam piemānīt likteni – paturēt to, kas mums ir, un zagt gar malu to, kā mūsu maldīgā dzīvē nav. Nebūs. Ka mēs varam to nozagt, neiegāžoties jaunos maldos, nesapinoties tumsā un neziņā.

Jā, tas jau ir mūsu uzdevums un maksa par to, ko gribam iegūt. To es nevaru izlemt te uz papīra, kam jānotiek, kam nē. Tas man būs jādomā un jājūt dienās, kas vēl nāks.

Kad atceros viņa acis šķiroties – tad šī versija ir pareiza. Ar visu to paredzēto vizīti utt., un arī laiks ir vajadzīgs. Man. Un arī notikumiem – tas ir, citiem, lai tie aizmirstu un zinātu – ka nekas vairs nav domājams dzīvs. Tikai viņam, kāds viņš ir, un man, kāda esmu – ir iespējams ‘dzīvot tik ilgi’. Ir iespējams. Tikai es šo laiku nedzīvoju, es karoju ar kaut ko, kas ir iekarots, lauzos vaļējās durvīs. Un lauzīties nozīmē kaut ko citu kā ieiet iekšā.

Viņa acīs vispirms lasīju – „tātad – es palieku, viss ir labi” – Bet arī „Kā Tu domā – vai Tu gribi to, ko Tu gribi?”… Tāds pārbaudošs, pētošs, savāds skats tas bija. Tad ir saprotama arī tās vizītes vajadzība. Ja viņš ir tik inteliģents kā, es domāju, viņš ir – tad lai notiek.

Es gribu šai pasaulē ieiet.

15. dec. 1959.

Biju peldēties. Dabūju saulē sēdēt. Mājās vēl dārzā mazliet sauļojos. Tas labi. Tikai vakariņas nevajadzēja man gatavot.

Man jāatzīst – manas domas kļūst tādas kā – bez saknēm, tās ļodzas, kā vīteņaugi bez balstiem – vienkārši – tās kļūst nedrošas uz kājām, kļūst vārgas un viņās iemetas kāda pusvājprātība. Tas tādēļ, ka tiek domāts tik daudz par lietu, par ko nav daudz faktu. Es maldos no vienas hipotēzes otrā. Ir jau labi. Šodien ir labi i skumji reizē. Dzīve ir cita – sapņi ir citi. Tā beidzot arī man ir jāatzīst. Es sastāvu no tukšām fantāzijām, no mūžīgas iekarošanas – un ja man dod tiešu realitāti, es tai neticu un ja beidzot jātic – tad redzu, ka tā nav tāda, kā es to jutu cīņā – tāda, pēc kādas es cīnījos. Viss ir vienkāršāks bet – grūtāks, smagāks. Tam klāt ir dzīves smagnējums un tas kaut ko nomāc.

Zināms – patreiz man ir tikai domas, nav ne mazāko notikumu un domāt vien par reālām lietām – tas ir bezkrāsaini.
Vienu es domājot redzu – mums nav nekādas iespējas to pašu (smago, kā man liekas) realo dzīvi izvest. Nekad es nevaru tikt prom no šejienes. Kaut kas reāls jāizdomā, jāuzsāk. Bet kas? Nav tam ne iemesla ne spēka. Klavieru stundas bija kaut kas reāls – tas pagalam un atjaunot – neticu. Citu temporary jobu man kaut kur vajadzētu atrast. Bet – olas? Olas ir diendienā. Satikt Spears kdzi? Varūt ar viņu kaut ko varētu atrast vai uzsākt. Tikai šinī acumirklī man viņa ienāca prātā. Tas būtu kas reāls. Citādi es klīstu kaut kur tukšumā, kas dažubrīd ir gluži pievilcīgs, bet pilnīgi neizvedams dzīvē.

Satikt Spears kundzi?!…
Bet braukt – kā es varētu braukāt? Ar autobusu. Liekas neiespējami. Citādi – citādi – olas, olas, olas.
Nereāls šinī brīdī man liekas pat tas kas bija. Ja kaut kur nebūtu 3 lietas es sen šaubītos, kas bijis, kas nē.

Esmu nogurusi un lasīju Kafku. Tādēļ laikam prāts tikko turas savā vietā un šūpojas it kā uz aiziešanu.
Kafka pievilcīgs. Viņš ir bijis vairāk kas kā citi. Viņa rakstīšanas veids šķiet kaut kas kolosāls – viss tur ir jāsaprot citādi – un tomēr, simbolam ar to, ko tas slēpj ir tik dīvaina tuvība, ka tie it kā saplūst vienā un simbols vairs nav simbols. Patiesi tas viss ir brīnišķīgi un apbrīnojami.

Latv. avīzē Silkalns raksta kādu sapņojumu par Amandu. Ritms tik sagribēts šinī prozā – ka man tas liekas pretīgs, bet kaut kas tanī lietā ir pievilcīgs – tas ka viņš atklājas, vai grib, meklē atklāties un ar to itkā atzīst manu stilu, manus paņēmienus ar dien. grām. lapām. Tas mani atbalsta un iedrošina. Man gribētos vairāk tādu ‘penterējumu’. Vairāk no citiem. Vairāk arī no sevis.

Olas, olas! Kaut tās ieturētu svētdienas un svētku dienas.
Nezin kādēļ – es nevaru vairs sākt dziesmu –
Es jūtu Tevi, es mīlu Tevi u.tt.
Tas laikam tādēļ – ka es zinu – es varu iegūt Tevi un tas ko es iegūstu mani baida ar to, ka var nebūt tāds kā es domāju. Vīrietis ir citādāks. Bet ne viņš, es pati dzinu lietas stāvā virzienā. Es domāju par Tevi. Es to daru.

Piektdiena

Inese mājās jau trešo dienu – runas un uztraukumi. Jauka un mīļa un laba un pacietīga un t.t. viņa ir. Bet dienas ļoti karstas, daudz darba (jo runas kavē), un es esmu sagurusi. Vakar naktī gandrīz nemaz nevarēju gulēt – tas bija no satraukumiem, no vēlēšanās, t.i., no aizturētas vēlēšanās strādāt savus darbus. Tiem nav laika, mazāk kā citreiz, un tie sāk spiest nervus. Vakar vakarā sākusi biju lasīt „Kaimiņu“ – tā aizrāvusies, ka neredzēju, ka In. ielīda gultā. Un tad naktī biju tā satraukusies, ka nezināju, kur likties – Ineses grāmatas visas rindās uz galda, jaunās notis uz klavierēm, te arī nerunāts pāris dienas – visa īstā dzīve, noslāpēta dienas notikumos – (olās, traukos utt.) naktī mani mocīja nost. Nakts arī skaista, silta, ar mēnesi. Es gribēju spēlēt Albenitza Spanish Suite serenādi, ko In. atveda. Tā ir diezgan uzbāzīga melodija, bet jauka tādēļ ka – spāniska un salda, kā tam jābūt… Pēdējās dienas ir atgriezusies mana paļāvība, un es priecājos par visu to Spanish Suitu. Kā tas varēja būt, ka es izmisu un tagad atkal miers? Tikai praktiski tikpat tālu viss.

Kāds laikam domā, ka cietējs ir tur viņš. Tas gluži labi, praktiski un arī apliecinājums.

Taisāmies un gudrojam, kā ierasties kult. dienās. Dabūju 10 mārc. naud. Ziem. sv. dāvanai. Labi. Tagad kaut kā varēs apgriezties.

Sarma saka, Fr. komp. mūziku manam jaunam dzejolim. Nu redzēs, redzēs, kāds tas būs.

Ak! Mani nobeigs šī Spanish Suite serenade from Albenitza. Viņa skan manī visu laiku – gluži briesmīgi. Esmu viena – šie visi trīs crixmas shopē Gosfordā. Karsts ļoti, pēc negulēšanas dzīvoju kā viļņos – esmu ļoti laimīga, reti labi ir atkal, protams, ar to pastāvīgo rezignācijas vilni apakšā, bet tomēr, tomēr. Labi ir būt vienai, tad bērni laimīgi nāks mājās un kāda labvēlība ir kā spanish suite serenāde vispāri, visam pāri vienmēr. Nopūtas nav tik grūtas. Pieskrienu ik pa brīžam un paspēlēju dažas taktis. Šī serenāde dara mani laimīgu tā, kā tā domāta. Viņa ir viegla, bet jāiestudē labi, jo viņā tikai tad kaut kas jauns, ja to spēlē patiesi graciozi.

Cik karsts vējš. Pusaizmākusies saule.

Mēs esam noslēpušies. Mēs gaidām, ka mūs aizmirsīs. Lai tad darītu nedarbus. Nedarbus? – Ko citu. Mēs esam noslēpušies. Mēs izliekamies beigti kā kukainīši, kad tiem piedur pirkstu, pavisam beigti. Bet mums jāizliekas tik ilgi. Vai mēs nevaram sakalst? Patiesi kļūt beigti? Noslēpties paši sev? Aizmirst?
Zīmes stāv noliktas, kas lai atgādina sazvērestību – gaidi, gaidi!

Gaidi, gaidi!

Džakaranda pārziedējusi. Dārzā vēl dažas galotnes zied. Rozes arī vēl rieš pa pumpuram. Vasara karsta. Smaržas izkūp un zūd karstumā, bet karstums ir dzīvs vēl, ne kavējošs. Un viņš jau nekad te nav gluži kavējošs.

Gaidi, gaidi! Mēs esam noslēpušies. Mēs esam gandrīz jau aizmirsti. Mūsu pēdas nemeklēs. Vai Tu dzīvo vēl? Es dzīvoju.

„Ko es Tev varu dot?”

„Sāpes, kaunu, pazemojumu…”

Viņa seja kļūst vēl bālāka, kā tā jau ir, un acis lielākas, lielas kā ūdens apļi ezerā, kur iemet akmeni.

„Jā…”

„Jā. Bet es to gribu. To visu es saņemu arī tagad. Bet dzīvības nav. Tu dod man arī dzīvību. Tu dod man laimi. Zeme top laba apkārt. Tā paceļas un pienāk man tuvu – pie sirds. Pie rokām, krūtīs. Koki un stādi uzdveš man savu elpu un ieņem mani savā vidū – dzīvu. Tie nestāv vairs no manis prom kā dekorācijas, kā lietas aiz stikla skatlogā… Es gribu to. Es gribu dzīvot – un tad mirt. Es negribu, kapā stāvot, gaidīt nāvi. Vai es Tev esmu vajadzīga?”

„Jā.”

„Es zinu. Es zināju to kopš pirmās dienas, kad Tevi redzēju. Tu biji kā drazās aizmesta dārga lieta. Ja Tevi nospodrinātu. Ja izglaudītu krokas. Un ja noliktu piemērotā vietā, skaistā apkārtnē, labās drēbēs, Tu būtu filmas vērts. Bet to es negribu. Tā nav Tava vieta. Es Tev esmu vajadzīga, lai Tava seja nebūtu sabrukusi, lai Tavas kustības nebūtu saraustītas un tramīgas, lai Tava balss neķērkstētu kā alā iespiestam zvēram. Lamatās iesistam… Tu man esi vajadzīgs, lai sapņos mani nemāktu dzīves vīzijas, sveši tēli un jaunības dienu tēli, lai es nemurgotu un tie nebūtu man jāsatiek. Lai es atpūstos bez sapņiem. Lai es nebaidītos novecot pēc tam. Lai es pieņemtu ar pateicību to, kas nāks. Lai man nebūtu vairs bezasiņu illūziju, bet lai man būtu dzīve. Beidzot reiz es gribētu sajust arī savu ķermeni sev tuvu, reiz, pirms man viņš jāzaudē. Savu ķermeni, kurā esmu aizvadījusi garu, skaistu mūžu. Lai, satiekot Tevi, es vērtētu arī sevi un neplosītu Dieva dāvanu agonijā…”

23. dec. 1959.

Aizvakar 10 vistas. Vakar 21. Tas būtu – o.k. Bet sirds bija pagurusi. Daudz darba jau bez vistām pēdējās dienās. Kopš Inese mājās, es kavējos ar darbiem, un uztraukumi dzen sirdi. Būtu skaistas šīs dienas – laimīgas ar bērniem, bet kungs ir briesmīgs. Kādēļ tas tā viņam iznāk, visos sīkumos, kas to lai saprot. Ja es žēlojos par grūtumu – viņš uzskata to par izlikšanos – un izliekas pretī slims. Taisni baigi. Vakar pēc negulētas nakts (vakarā olas tīrīt pēc vistām) – no rīta viņš neatbild, cik vistu būs jātīra. Visi kakti piekvēpuši, nav spēka ķerties klāt – tie visi ir mūžīgi nepiebarojamas rīkles, kas mani aprij – visur trūkums un netīrums. Tik puķes, ko iestādīju, dod mieru. Tās no rītiem parušinu. Bet visumā – vai nav laimīgi svētki? Es to pat teicu. Inese ir kā saule, kā saulīte! Silta un laba, un gaiša. Sildos. Viņa atdod visu, ko var. Pati iztiek un viņai pietiek – lai priecātos un cerētu, un starotu.

Varbūt šodien dzirdēšu ko par viņu. Nupat brīdi atpūtos (viena mājās) un domāju – vai nav šādi labāk? Stingrs, skaidrs, ciets laiks, dzīve, es domāju. Jūtas – atkal reiz aizmestas. Viss tas vārgums, maigums, trauslums, sāpes, ievainojumi, laimes uzliesmojumu un nelaimes tumsas mūžīgās maiņas. Vai nav tā labāk – cieti, bez visa tā? Ak – kā sirds sarāvās, kaut kur apslēpti iesāpoties – kā tad, kā tad labāk, labāk tā – viņa mēdītos ja varētu. Vienu brīdi es tomēr jutu šo ‘jūtu’ vājo pusi pret ‘nejūtības’ skaidro, drošo noteiktību.

–––––––––––––––––––––––––––––––

(fragments)

Varbūt varētu sameklēt vairāk lietas nekā parasti domā atceroties. Un tomēr tās vairs nav drošas un ap tām nesaistās notikums, ja tās mēģina atcerēties.

Dziesmas man patika skaitīt – tā jau bija labākā daļa dzīves – būt lielo tuvumā, mācīties atrast savādas pasaules, katrā dziesmā sava – ko nevar īsti notvert un kas tādēļ skaista.

Bet ziemsvētkos dziesmas skaitīt pie eglītes, tas drīz kļūst mokas, es domāju, sākot ar trešo, ceturto ziemsvētku gadu. Tikko sāk rasties savs sevis vērtējums, tā viss top tik grūts.

Es laikam vecākiem sagādāju vilšanos – pāris pirmos gados tik skaistas deklamēšanas un tad pēkšņi ne ar ļaunu, ne labu nevar piedabūt uz priekšnesumu.

(Nekam nevajadzīgs)

Cik briesmīgi grūt top ar dziesmām uzstāties, to atceros no kādiem ziemsvētkiem Rubeņos. Bija daudz ciemiņu. Daudz bērnu. Liela eglīte. Es pārbijies un atzinusi sevi par nevarīgu un arī nevajadzīgu tādu skaitīšanu, biju izlocījusies no skaitīšanas. Apbēdināju Tēvu. Nezin, vai tēvi arvien nav tie, kas visvairāk grib lepoties ar saviem bērniem? Beidzot atceros, man palika tikai vēl iespēja iet ar citiem bērniem pulkā kopā dziedāt svētku dziesmas – citādi… „brauksim mājās.”

Brauksim. Tas nebūtu nemaz ļaunākais. Ļaunākais, ka viss iet nepareizi, ka ir tik grūt. Beidzot es saņēmu visu dūšu un piekāpšanos darīt to, kas tik grūts un savāds, un negribēts, un nepareizs utt. Es

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

Cik sveša, sveša vientuļa pasaule. 
Kā salā, kur kuģis mani vienu būtu izmetis
Kā pirmā dienā pēc zemes radīšanas
Mani Dievs uz lauka būtu nolicis
Varbūt kāds bērns ņems mani pie rokas
Kaut kur aiz dārza kādā istabā ievedīs
Un kas nāks tur pretī?
Vai viena arī istabā
Tāpat kā šai jūras laukā sēdēšu?

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

(New diary – hand-made, lots of white pages sewn together by IB)

24. dec. 1959.

Ziemassvētku nakts. Eglīte dedzināta. Dāvanas dalītas. Esmu apdāvināta ar to, ko visvairāk vēlējos – dienas grāmatām un pildspalvu. Vēl gumijas sandales. Zeķes. Notis. Inese to. Un Dzidra spalvu un sandales. Spalva, liekas, būs lieliska, viegla un smalka, kā vēlos. Bagāti ziemas svētki. Maza, skaisti nopušķota eglīte. Mājās svecītes dega pietiekoši ilgi, lai nospēlētu ziemsvētku dziesmas. Klavieres skan vecīgi sēri, bet tīri. Viss te ir un nav nenieka, kur nav Tevis, tur nav prieka… Apmēram tā. Sirds sāk to pieņemt citādu, kā gribēts. Man jau bija divi versijas visu laiku. Nu varbūt būs jāpieņem – otra. Pirmā būs bijusi mana izdoma. Otra – īstenība. Un tomēr – kaut kas bija izdomā īsts. Un vēl ir trīs zīmes, kas nav atšifrētas. Cik cieti es turos.

Kungs ar mazo burtu ir tas, kam es kalpoju. Viņš – ar lielo burtu, ir tas, ko es gaidu. Nevajaga vārdā saukt.

Ziemassvētku nakts. Dienā bijām peldēties. Saskriets un pa pusei pievākts viss. Negribas minēt – ne tā, kā latviešu sētā. Bij īss brīdis svētku smaržas. No Aulu kundzes nav vēstules, pirmo reizi 10 gados. Varbūt vēl tā nāk. Viņa nevarētu ļaunoties, ja visu gadu nerakstīju. Tikpat labi viņa varēja rakstīt. Draugi ir tikai tik ilgi, kopš tu draugus glabā. Glabā un kop. Tad tie būs. Ja tos aizmirst – to nav.

Ziemas svētku nakts
Ārā, vai ir kāds brīnums?
Brīnumu meklēt ietu
Tālu. Ceļos un sētās kas mirdz
Kur dzīvo cilvēku sirdis
Pavērās klusi kā ziedi
Un slēdzās ciet.
Kādēļ tiem tik daudz rūpju
Kad tie tik īsi dzīvo?

Tava seja atmirdz pāri
It kā sakot to, ko vēlos 
dzirdēt svētku naktī.

Bez visa tā, kas ir cieti kā akmens un koks – vēl ir tas, kas ir caurspīdīgs kā stars, kas slīd visam pāri un cauri, ko nevar saturēt un tvert un kas ir tikpat droši, kā tas, kas ir ciets kā akmens un koks.

Kā viņi ir norūpējušies un noskrējušies, sagatavojoties ciemam, mani bērni! Kaut viņiem labi tur klātos. Viņi sagaida daudz. Un viņi to ir pelnījuši. Pulkstens ir 12.

25. dec. 1959.

Pirmie ziemas svētki. Ja to neraksta vai nesaka, to nevar zināt. Diena gara (piecēlos agri), pavēsa no rīta, silta pusdienas laikā, tagad, vakaram nākot, atkal piemācas, bet silts un pagaidām sauss. Vējš šalc eikaliptos, putni činkstina, priekškars šūpojas iekšā ārā pa logu (patreiz gan gluži paklausīgi piespiedies loga malai un tikai mazliet šūpojas).

Bērni beidzot sapakojās un aizbrauca. Nocīnījušies, noguruši, sevišķi Inese, bet tur būs vieglāk, cerams. Kungs atbrauca un atstāja durvis vaļā, savas durvis. Un es to neievēroju.

Pēdējā laikā viņš ir bijis gluži neciešams, vēl nav pārkāpis slieksni, kā brūk man par kaut ko virsū.

„… Kas tur starp šedi un mazo mājiņu smird pēc… (nedzirdu kā vairāk reizes) – pēc Tevis – „Kā lai es to zinu.“

„Noziedzniece pat dokumentus norauj no galda un sadedzina.”

”Uzvelc tīru kreklu!” (vakar).

„?… ?… ?…”

Savādi – es nevaru neko vairs atcerēties, bet ar to naidu ir bijis pilns ik brīdis. Tagad pēkšņi atbrauc no stacijas un atstāj durvis vaļā.

Ja nelīdz – nostājas cēli.

Es bēgu.

Ja viņš ir ļauns – dzīves nav. Ja viņš momentā sadomā viņa izpratnē būt laipns (kas manā izpratnē tāda momenta pārmaiņa ir nelietība) un es neluncinu asti kā suns tā priekšā – dzīves nav. Dzīves vispār nav.

Priekškars šūpojas vējā (siltā vējā balts priekškars) – bet dzīves nav. Sausa, silta, cieta zeme ar zaļumu un ziediem – bet dzīves nav. Seja vēl jauna un acis dzīvas – bet dzīves nav.

Pirmie ziemas svētki. Ja to neraksta vai nesaka – to nevar zināt.

Tomēr pirmie ziemas svētki.

Un Viņš arī svēta.

Ja es saku – Viņš svēta viens, pilnīgi viens bez manis. Tad es tam neticu. Ja es saku – Viņš svēta ar mani – es tam neticu.

Jāiet vakariņas gatavot. Jācep zivis. Jābaro suņi. Kādēļ to pieminēt? Piesieti suņi ir grūtāk barojami, visiem te ir grūti. Vistām, kaķiem, suņiem un cilvēkiem. Un lai kā – es paceļos visam pāri – dzīves nav. Esmu tepat iekšā, kur dzīves nav. Galva laikam griežas, ka vārdi griežas. Varbūt būs pērkons. Ja Viņa nav tik ilgi. Inde ir bijusi stipra.

Katrs cilvēks atstāj sevi otrā. Viņš man atstājis sevi tā, ka viņš iegrimst tālu iekšā aizgājušās dienās. Viņš ieslīd cauri tur kā stars. Viņš ir arī tur, kur nekad nav bijis. Mana dzīve (kuras – es žēlojos gan – man nav, bet, kas objektīvi ņemot, tomēr ir… ) ir mana tālu, cik varu tālu atcerēties, un tur Viņš ienāk līdz ar mani.

Muļķības. Spēlējot Avīdi, es to izjūtu, bet tagad nevaru pateikt, gribu izteikt pārāk saprotami. Bet tas, ko jutu, nebija nekas saprotams.

Tātad – zivis. Un naids. Jeb varbūt kaut kas kaut kā izlīdzinās un nebūs tik pretīgi. Māja klusa.

Šovakar kult. dienu atklāšana un lirikas vakars. Tur dziedās manu dzejoli – mīļi cilvēki! Patiesi!
Tas Freimanis. Varbūt mans smaids, kas nezin kādēļ tā uzplauka un skāra viņu tik droši, to ieraugot pēc gadiem (pēc reizes redzēšanas). Tie brāļi Freimaņi mani interesē.

Varbūt šovakar vēl mani ķers kāda dāvana. Gaidu to ļoti, jau parādi uz tās rēķina sataisīti, tas ir – jau uzdzīvots.

Manis tur nebūs – kā arvienu. Manis nav. Dzīves nav. Objektīvi ņemot – viņa tomēr ir.

Nakts. Durvis aizvērtas. Un sirdis aizvērtas. Sirdis vienmēr aizvērtas te. Mīlestībai. Naidam atvērtas. Naids dzīvo kā vējš – iekšā ārā. Varbūt tas nemaz nav naids? Bet kas cits?

Nakts. Lietus lāses, tumsa, vējš. Sienāži tik čirkst, jo nakts ir silta.

Bērni nu jau draugu vidū. Kaut tiem labi klātos. Man jau kaut kas dots vai nedots. Kārtis teica, ka dots. Un teica – ka viss O.K. Bet ko viņas teica vai neteica.

Labi ir kad kungs prom. Labi, bet ne gluži tik labi ir, kad viņš guļ. Kā, ja viņš pavisam būtu prom? Laikam divreiz un trīs un piecreiz tik labi, kā kad viņš guļ un ir prom.

Tumsā sauca kāds auto. Pirmīt, pievakarē, sauca kāds auto. Mani kādreiz sauca kāds auto. Bet es neizsteidzos, tik skatījos. Vajaga steigties, kad sauc.

Koki šalc tumsā. Sienāži čirkst. Es ietu ārā, ja kāds negulētu vai nevarētu mosties, kā tas var. Kur es ietu? Nekur. Mazliet tumsā. Un tas būtu sāpīgi. Bet, ja kāds negulētu, es varētu iet vairāk kā mazliet.

Es mīlu šos kalnus. Es mīlu šo koku šalkšanu tumsā – dienā tie ir mani koki. Man dažreiz liekas – es nevarētu dzīvot bez tiem. Bet – varētu. Koki ir daudz kur. Ir ielejas. Kalni. Līdzenumi. Jūra. Upes. Ceļi. Ielas. Nami. Un debesis. Visur debesis. Arī koki gandrīz visur. Es varētu dzīvot citur. Vienmēr kaut kas varētu būt no visa tā mans, kas būtu tumsā aiz loga – kā tagad koku šalkšana.

Vienā brīdī es zinu – Viņš ir mans, kā bijis. Viņš ir nezaudējams. Otrā brīdī es zinu – viņa nav. Tā viņa nav, ko es nevēlos zaudēt.

Tumsā nošņāca mašīna. Viņa ilgāk negaidīja.

Jāiet gulēt. Bet žēl ir šķirties no dienas. Viņā nav nekā vairāk – tik koku šņākšana un priekškara vēdināšanās logā. Bet tas ir tik skaisti. Jā – un sienāžu čirkstēšana. Varbūt dažas sīkas lāses nēsā vējš. Varbūt arī vairs nelīst nemaz. Žēl ir šķirties no siltās gaismas un dienas. Grāmatas kaudzēm ir uz galda man priekšā. Beidzot man nav grāmatu bads. Ņem kādu vēlies – latviešu, angļu vai franču valodās, vai vācu. (Krievu gan nav.) Un es varu tās ņemt – visas pēc kārtas. Tā ir bagātība. Bagātība, ka es tās varu ņemt, un bagātība, ka tās te ir. Bet bagātais top iedomīgs un lepns, un vīzdegunīgs. Es neriju šīs grāmatas. Es klausos naktī. Un es rakstu savu grāmatu.

Par sievieti, kas iekāro kādu, kas iekāro viņu. Bet viņi nevar ņemt viens otru. Viņi ir piesieti. Viņi briesmīgi iekāro viens otru. Un nevar ņemt. Un viņi beigtu iekārot viens otru – ja varētu ņemt. Tikai daļu viņi iekāro viens no otra. Kādu daļu, ko viņi viens otrā modina, rada, ceļ. Kas viņos vienam otra kopts aug. Cits cilvēks vēl viņā katrā. Tas – cits cilvēks – var augt, kamēr īstās dzīves viņam nav. Viņš var gatavoties šai īstai dzīvei un nojaust to. Bet kā šo dzīvi varētu īstenot – tā norītu, apēstu atkal tos cilvēkus, to daļu, ko abi cilvēki viens otrā rada. To daļu, kas ir pilna gaismas un kvēles, maiguma un jaunības. Kas ir atvērta Dievam un skaistumam. Nesavtībai un mīlestībai.

Ja šai daļai viņos dotu īsto dzīvi – tā pārvērstos pamazām. Izsīkums, apnikums, egoisms nāktu gaismas un maiguma vietā. Pamazām, bet nāktu. Un viss būtu pa vecam. Divi būtu atkal pievīluši viens otru.

Kam der kāds, kas iekāro sievieti, kas iekāro viņu, kas liek viens otram uzplaukt visā savu dievišķo spēku krāšņumā? Kam tas der?

Kas notika ar manu pildspalvu? Ātri to ceļot nokrita lāse. Kādēļ? Tādēļ, ka ātri to rāvu. Tas viss.
Vilciens naktī iet. Skaisti. Bezgala nāk miegs. Galva griežas. Man jāatvadās no šīs dienas. Gandrīz aizmigu, galvu rokās…

26. dec. 1959.

Blake   ...    To be in a Passion you Good may do
                    But no Good if a Passion is in you...

Tās rindas atšķīru uz labu laimi – for him and me. Labi, labi. Vēlāk izlasīšu visu to garo dzejoli.

Bijām jūrā. Skaisti viļņi, bet biezs no jūras zālēm.

26. dec. 1959.

Vakar bijām arī uz kino. Nekā sevišķa. Indāņi. Un Žerry’s.

Biju atstājusi maliņu auto loga vaļā. S… K… M… u.tt. Aiztaisa durvis un neredz, ka logs vaļā. Labi, ka nav nozagts.

Bet kas no iekšpuses aiztaisa durvis un neredz, ka logs vaļā?… Klusēju. Bet naids plosījās. Dienā pēc peldes pilsētā gribēju ieskriet gatavo drēbju veikaliņā (kur pirku kleitu) un apskatīt, vai nav piemērota blūze. Nebij.

Zaļumu nebija bijis ko ņemt, un ne maš., ne kunga nebija pie augļu veik. Smaidīju. Meklēju un ņēmu sev tiesības – dusmoties. Bet, tā kā uzbrukums nāca tūlīt no viņas puses un es arī nenokāru degunu, tad iznākums – iešana pa ielu un lamāšanās. Pretīgi.

Vakarā (pēc kino) durvju atslēgas vietā izņēmu p.k. atslēgu.
„Kas tā par atslēgu?… ” Lielā dūre stiepās kā knaible un balss kā āmurs uz laktas.

Cirtos atkal pretī. Iekāpu istabā pa logu, jo man nedeva tūlīt atslēgu.

Pati pie sevis smējos par visām tādām izdarībām. Pārmaiņas dēļ pasīvās, nevarīgās nolūgšanās izskata vietā sāku darboties kā – sieviete ar temperamentu. Nemaz nav ļaunāk tā. Gandrīz labāk. Izkliegties pretī un nedarīt nekā ir visnejaukāk un smagāk, bet iekāpt pa logu, ka nedod tūlīt atslēgu, vai sākt pūcēties, ka nesagaida tevi tur, kur norunāts (pus sekundi iepriekš otrs to ir sācis) – tas gandrīz ir labāk. Ja jau bez tā nevar iztikt.

Šorīt mostoties sāpēja sirds.

Spēlējām indiāņus. Tagad all right – cik nu var būt. Karsta diena. Vējš un skaidrs. Kā rītu uz laukuma bērni bez cepurēm un brillēm izturēs. Domāju telegrafēt, lai nopērk – bet nevar, visi pasti cieti un rītu būs noteikti vēlu. Viņi sāk ap plkst. 10 no rīta.

Nelasu nekā. Atpūšos mazliet. Spēlēju Albenitzu. Gribētu peldēties. Palasu pa dzejolim no Angļu dzeju krājuma.

28. dec. 1959.

Šodien daži mākonīši brīžam mīkstina saules svelmi – varbūt bērniem nebūs pārāk traki sportos. Man tūlīt jāsāk – 7 vistas.

Gaidu bezgala braukšanu uz Sidneju. Nevaru te nekā izturēt, nekur rimties. Sajūtu savas ķēdes ik brīdi. Kā man viņš riebjas. Un nav izejas. Un jābūt kopā un jācieš, un jācieš viņa tuvums. Un es lūdzos – kaut tikai atvaļinājumu no tā man dotu – kaut tikai tik daudz, lai spēkus saņemtu. Bet nedod. Dienu dienā, dienu dienā man tas jānes. Manis jau nav – viss tas, kas es esmu, ir jānoslēpj vienā vienīgā cīņā – visu panest – visam ‘pacelties pāri’.

Es esmu tā pacēlusies pāri, ka man nav ne zemes, zāles, ne kādas citas lietas, kam pieskārties. Lai arī kā es mīlu dabu un no tās smeļos spēkus – es skatos uz to kā caur stiklu. Baudu to ar acīm kā mākslas darbu, tas nepieder man dzīvs un silts, tas neņem mani sevī.

Tā ir savāda sajūta. Patiesi īsti es to atklāju tikai tagad, kad pāris dienas biju laimīga. Tad es sāku atkal baudīt pasauli ap sevi tā, kā bērni to bauda. Un – laimīgie. Priecājas par to. Un tā pieder viņiem. Man nekas nepieder. Es tikai noraugos uz visu.

Esmu ‘pacēlusies pāri’. Lai nekliegtu vienmēr un varētu panest, kas jānes.

Nakts nāk. Esmu arī gandrīz – insane. Ģeorģīnes tika laistītas. Es sāku kliegt. Aizbraucu līdz uz Entr. uz jūru. Auto d. nebiju aizsitusi. Neatceros sl. vai m. Entr. atstāja uz stūra. Izpeldējos, atbraucu ar autobusu. Labi. Tad atkal tanks gājis pāri – m. un kādu sili saplēsusi? Viss pilnīgā chaosā. Bet miegs pēc jūras nāk. Iešu agri gulēt.

Jāatpūšas. Rītu jāgavē. Un jākārtojas braucienam.

Cik saldi nāk miegs. Pēc visām neizprotamām problēmām. Pēc mājas tračiem. Pēc veltas raustīšanās – atbrīvoties.

Nāk miegs. Tā spalva ir nejauka. Viņa met tinti ārā? Rakstu uz klēpja, un tas viņai laikam labi nepatīk. Katra lieta, lūk, ir ar savām prasībām. Tās jāpilda. To es sen zinu.

Bet kā visa prasības man nav jāpilda? – Suņu, kaķu, vistu, lietu un cilvēku. Kas manas prasības pilda? – Neviens vienīgs!

Es kliedzu tukšās debesīs –