Berk. Vale
16. 11. 59
Tos, kam nelaimējas ceļā pa labi, beidzot sāk pievilkt ceļš pa kreisi. Tie ierauga ceļu pa kreisi. Bez normām, noteikumiem, likumiem, bez pareizā, pieņemtā – labā ir vēl nelikumīgais, aizliegtais, nosodītais, nevērīgais, ļaunais. Bez mājām, ielām, ceļiem tiltiem ir vēl mežs, purvs, tuksnesis, zaļš līdzenums, tukša jūras mala…
Par to es domāju šinīs dienās, klausoties ziņojumus par Simmondu. Viņš nav pirmais, kam es jūtu līdz. Bija reiz avīzē raksts par to vīru ar opāliem un pudeli, ar Austrāliju no viena gala līdz otram. Lai nu kā – viņa vārdi… „Ko Jūs zināt no Austrālijas?…” bija pareizi.
Zem normām un likumiem esmu saspiesta gluži plakana. No tā vajadzētu iznākt manai dzīvei. Bet – mana dzīvība tiek izspiesta no manis… To sakot, es it kā redzu kādu uzdevumu, kā iesāktu celtni, kas šķobās un ļogās – to man vajadzētu dabūt kārtībā. Lai tā nav tikai jūkošu aizgaldu krava, bet kļūst par celtni. Kā lai es to izdaru? Liekot savu saspiesto dzīvi zem tās pamatiem? Saliedējot tās jūkošos baļķus ar savām asinīm? Lai kļūtu – celtne. Kāda? Laba. Priekšzīmīga. Tāda, kurā var silti dzīvot tikums, likums, priekšzīme… Kam? Citiem tādiem pat, kas kļūs saspiesti plakani zem šo labo lietu svara un viņu dzīvība kļūs izspiesta no viņiem kā… Nu kā kas? Kā zobu krēms no tūbiņas, teiksim. Lai jaunatne labāk saprastu.
Es domāju un pārdomāju. Vai šī celtne, ko es varu savest kārtībā, patiesi būtu ko vērts?
Simmondu vakar saķēra policija. Ar suņiem. Ķēra viņu jau otru mēnesi. Beidzamās nedēļās – 500 policistu. Mežs ir liels. Cilvēks bez likumiem un tikumiem vēl arī ir liels. Bet tomēr – suņi un 500 policisti ir lielāki. Tā tas laikam ir. Nu, bet Simmonds laikam ir slepkava.
Mani sāk pievilkt mežs. Vienā dienā nolikt paunas, slotas un lupatas. Nolikt tikumu, ko es jūtu kā netikumu līdz savu kaulu smadzenēm (tā dažreiz saka), nosēsties mežā un – dzīvot.
Mežā nevar dzīvot. Necik ilgi. Bet var dzīvot citādi – kā man jādzīvo, šīs sasodītās celtnes dēļ, kas ir iesākta, kas skaitās mana dzīve, kurā esmu iesaistīta ar baznīcas un valsts likumiem un – saspiesta plakana, kā zobu krēma tūbiņa, ko iztukšo.
Mežā dzīvot nevar ilgi. Bet var dzīvot – citādi. Vispirms jau negriezt matus un nedzīt bārzdu. Nu, ar bārzdu man atkal nekāda demonstrēšana neiznāk. Tā ir bodžiju privilēģija.
Kaut kas dzīves likumos laikam ir nepareizs, ja rodas bodžiji. Ja viņi būtu veči, tad es saprastu, tā būtu viņu dzīves neizdošanās, bet, ja tie ir jaunieši – tad ir tādi, kas šinī dzīvē nemaz negrib iet iekšā, jo viņi jau redz, paredz bēdīgo galu. Kaut kas ir nepareizi.
Mīlestībai vajaga sava uzdevuma, lai viņa kādu laiku varētu ilgt. To es nesen teicu. Pie tā nokļuvu, sapņojot neatļautus sapņus par Kenu. Mīlestība vien ļoti ļoti ātri nonāk strupceļā. Kaktā, no kura nav izejas. Viņai tur jāmirst.
Jāmirst viņai ir tāpat. Es domāju – kaislīgai, apstulbotai, skaistai, brīnišķīgai mīlestībai. Viņa ir Dieva dāvana. Bet dota – kam? Sugas turpināšanai. Nu un – varbūt vēl kaut kam. Bet viss, šis vēl kaut kas, ko es nezinu acumirklī vārdā saukt – viss, kas no mīlestības tiek dots tam – ir jāpērk par dārgāko cenu. Tā nav nekāda – dāvana. Viss ir jāsamaksā ar sāpēm, sāpēm, sāpēm. Cenas ir bez mēra augstas. Nozagt, ne nokrāpt nevar neko. Visam, visam ir cena.
Viss ir jāsamaksā un beidzot – viss jāpazaudē. Tas arī vēl cenā ir iekšā.
Tāpat kā visu, ko iegādājamies dārgu, gribam, lai tas mums būtu ilgam laikam; tā es domāju par mīlestību. Ja viņai ir kāds uzdevums – tad viņa kādu laiku var dzīvot. Nav mīlestības mīlestības dēļ. Tā esot gan māksla mākslas dēļ. Mīlestība mīlestības dēļ ir kā raķete, kas uzplaukst nakts debesīs un krīt. Viņa ir kā meža zirgs, kas nosviež jātnieku, tikko tas sācis aulekšot tanī. Tikai iegrožot un iejūgt kaut kur – tad tas kādu laiku ies.
Mūsu mīlestībai būtu kāds uzdevums. Dzīvības glābšanas uzdevums. Personības, rakstura, dvēseles un miesas glābšana. Bet neesam pie tā vēl tikuši.
Šī mīlestība vārgst patreiz. Nu redzēs, kas tur iznāks.
Man ir jāiet. Trauki. Olas. Pusdienas.
Šis mirklis ir nozagts. Iedzēru 1 ½ tases stiprās kafijas. Sabāzu iekšā dažādas ēdamlietas. Noklusināju briesmīgu nemieru, kas plosās ķermenī un garā. Kas tieši plosās, lauza kā drudzis. Biju viena brīdi, kā pirmdienās tas ir. Aizgāju pēc maizes. Maize bija ļoti svaiga. Viņa smaržoja tik labi, ka es nesu to, piespiedusi pie deguna visu laiku. Lieliska. Kaut kas neizsakāms. Kā – māte.
Pie loga uz ceļa es apstājos. Mierīgs, pelēcīgs laiks. Visādi vīteņi saauguši līdz jumtam, zied un smaržo. Logs bija vaļā. Logs vaļā. Un dārzs. Kā – īstā dzīve! Es pateicos tam, kas ir nopūties manis dēļ. Un licis man nopūsties viņa dēļ. Lai arī kā – tas ir bijis. Un tas ir kaut kas labs. Kā maize, kas smaržo. Kā zeme, kas dzen asnus un zied.
Bet tagad ir atnesta avīze. Simmonds ir tur, ar saslēgtām rokām. Patiesi – viņš ir bijis varonīgs, cilvēki varbūt īsti nezina – ko ar viņu darīt? Viņi to ir barojuši, tad mazgājuši un apģērbuši. Viņš ir bijis basām kājām, īsās biksēs, saplēstā kreklā. Tikai vakar, pirms viņa saķeršanas, dabūjis kādā šķūnī sieviešu adītu jaku. Viņa sejā nav nekā briesmīga. Tas laikam sejās nemaz nav. Arī tas, kas patiesi ir briesmīgs. Simmonds jau ir tikai bērns. Sabiedrībai viņš nodarījis pāri. Bet – viņš būtu jāaudzina. Viņš ir cilvēks, kam vajadzīga palīdzība. Bet – tās cilvēki neprot dot. Iebāzīs cietumā, lai būtu no viņa pasargāti – gadījienā, ja viņš atkal ko nepareizu darītu… Mēs vēl esam tik primitīvi. Un arī – nevarīgi. Kur slēpjas vaina viņā un kā to labot – pasaule, visa pasaule to nezina.
Bet tūkstoši citu, daudz bīstamāku noziedznieku staigā apkārt kā džentlmeņi. Posta dzīves.
Un dzīves pašas bojājas. Nosmok likumos. Lauž kaklus pārkāpjot likumus. Ko darīt, kā palīdzēt – cilvēki nezina.
Radio kauc muļķības. Tas ir savu daļu vainīgs. Grāmatās raksta virsrakstus – Morder. Morder. Morder. Jā, jā. Ye! Ye!… Vajadzētu vēl kāda likuma, kas to – aizliedz. Vēl kāda – likuma! Nupat es domāju, ka to ir par daudz. Un ir arī.
17. nov. 1959.
Šorīt skaidrs. Tagad, pusdienas laikam tuvojoties, daži mākoņi spēlējas – var teikt. Silts. ‘Morning glorias’ sakāpušas pāri honey sūkļiem’ un zied vai ķekariem. Viņu ‘ziedi’ vīst gandrīz tanī pat brīdī, kā tos noplūc. Bet, kamēr tie zied, tie ir tiešām kaut kas no – morning gloria. Ar sauli jāatnāk arī vēl kādām pārmaiņām. Kādas tās būs? Par to vairāk domāju apmākušās dienās. Tagad šis minējums liekāks. Viss ir tāpat – ja saule atgriežas. Ja – atgriežas. Viss ir turpat.
Drusku spēlēju. Ja reiz, teiksim – pusgadu varētu pamēģināt spēlēt 4–8 st. dienā, tā kā citi, kā tas būtu? Vai to dzīve nevarētu atļaut? Vēl pirms vakara? – Bet – nav ne zīmes uz to. Tik vēl un vēl, un vēl prasa darbu un urbšanos. “Tad urbini…” arī I. teica. Es patreiz to nedaru. Es – gaidu laimi. Nu, bet vai es neesmu urbinājusi! – Esmu. Bet par maz, par maz. “Not enough…”
Pacēlās mākons ar pērkoni, gluži stāvus gaisā kā stabs. Bet nebija. Brīnišķīga diena.
Cietumā. Nekas vairāk, kā cietums. Lai gan – varbūt beidzot viss ir cietums, tikai mana cietuma sienas ir tuvākas kā citiem. Un tālākas kā Simmondam. Tas ir viss. Tas ir viss.
Es ilgotos iet kaut kur staigāt – mazliet iegūt illūziju, ka neesmu cietumā. Bet – kur? Kalns. Un ja arī pārvar to. Otrs kalns. Ja pārvarētu arī to, tad – tukšums. Tas nu būtu tas, ko es meklētu, nē? – Un tad – liekas, ka tas nav tas, ko es gribu meklēt. Un, ja es eju pa vienu ceļu vai otru, bez kalna tad vēl vienas briesmas – cilvēki. „How are you?” „What a nice day.” Un viss ir nokauts. Briesmīgākais ir viņu laipnība. Ja viņi ietu garām. Bet Mrs. Cl. vai Mrs. Franc. neies un neļaus iet garām. Un tad ir viss pagalam. Kaut kā mājās tā nebija. Cilvēki nebija tik bīstami ar savu laipnību. Viņi noskatījās – „Nezin kur tā nu iet?” – un nerādījās. Bet te viņi izplēstām rokām sagaida.
Nu labi – nosūdzējusies esmu. Vai ir vieglāk! – Domāju – ja es mēģinātu pārvarēt vienu kalnu un otru un ietu tur garajā kalnā augšā!! – Bet kas mainās? Tikai mazliet citādi krūmi un koki sastājušies apkārt. Tas viss.
Pēc kā es ilgojos, laikam nav tikai īsa pastaiga, bet tāda – kur ejot būtu illūzija – kaut kas var notikt. Kaut ko var atrast. Kaut ko piedzīvot. Kaut ko, kas nav bijis un kam jānāk, kas jāatrod. Kas? Kas? – Garākā pastaigā vai braucienā varētu sevi piemānīt, kaut ko neatbildot šim – kas? – tieši, tikai solot kādu atbildi, bet te pāris soļos – nevar to izdarīt.
Labi ir pāris soļu.
Cietums ir briesmīgs. Te nav pat tās mazākās prasības piepildījuma, ko varētu no šī iestādījuma prasīt. Varbūt šī prasība, lai gan tā ir ‘šī iestādījuma’ pamatā, – ir tomēr retāk piepildīta, kā to dzīve maskē.
Bet kādēļ tad, kādēļ? Kādēļ ļaut, lai mani sakropļo līdz galam? Kādēļ es neesmu skrējusi prom? Durvīs jau stāv tikai bērni, un tos var arī atbīdīt pie malas. Viņiem tik daudz nevajag, kā tiem dod.
Jā – ir jau sava daļa gļēvulības arī. Un tagad – kad bija izlemts – tas nenotiek. Smieklīgi.
Lētu preci būtu viegli iztirgot. Labu nē. Savādi pircēji. Maksa. Maksa. Baidās no maksas.
Vakars.
Fierflis lido. Atkal karājas pērkona pilns padebesis gaisos.
Es nevaru būt mierīga. Briesmīgā, nekur valdāmā nemierā ir pagājušas vairāk kā 3 nedēļas. Es nevaru gaidīt mierīgi. Prāts var visu apstiprināt – jūtas netic. Tad atkal jūtas visam tic – prāts nav mierā.
Zaudēts katrā ziņā tiek. Rūgtums nāk klāt. Bet varbūt tas viss var izgaist vienā mirklī – viss, ko grib nepiedot…
18. XI. 59
Šorīt – (varbūt pazudusī govs tās radīja) manī tādas dusmas, tāds sašutums – ka liekas, ja es pieņemtu visu no gala, tas būtu tikai gluži aprēķins. Izmantošanai, ne mīlestībai. Tā es to ņemtu. Tādas dusmas man ir. Vai tās tomēr – ir tikai zaļās vīnogas? Šis rūgtums nav tikai šo dienu. Tas jau sākās 3. ned. Es nopūšos smagi. Ko visu nevar darīt ar sevī pazaudējušu cilvēku! Un cik labi ir – no tā tikt vaļā! Un cik bezkrāsaini un tukši tas ir! Un to jau var panākt. Garām aiziet var vienmēr. Toreiz es gan laikam nebūtu aizgājusi. No bailēm vien, ka es būšu pagalam no bēdām. Bet es cerēju, ka kāds cits mani paglābs no ļaunākā un – varēju aiziet garām. Ja es varēju tad – tad tagad varu pavisam viegli. Tikai – ko ar iegūto bezkrāsaino tukšumu lai daru? Tā ir bijis tik daudz. Es labprāt bāžu galvu cilpā. Bet šodien, jā, šodien man tur vairs nepatīk. Un es patiesi gudroju – vai ir vērts tur palikt? –
Saplēsu spoguli.
Vakars.
Esmu pienākusi atkal pie tā paša ceļa stabiņa – mīlestība ir tikai mīlestība un tai nav ne atriebības, ne pazemojuma, ne apvainotas pašmīlības, ne ļoti daudzinātā un cienītā lepnuma.
Šo pēdējo es meklēju sevī. Un tas vienmēr tur arī ir. Ir bijis un izpostījis daudzas mīlestības. Bet, ja viņas varēja izpostīt – viņas nav bijušas nezin cik īstas. Lepnums to ir zinājis. Tagad viņš arī cilā galvu. Bet es viņu uzmudinu. Citādi – viņa nav. Un kādēļ es baidos no tā, kas nāks, no tā tikšanās brīža, ir tas, kā es varēšu likt pretī savu lepnumu, kura nav tik daudz, kā vajadzētu, lai viņš iznīcinātu labvēlību (lai nelietotu vienmēr to mīlestības naudu…). Ja es esmu tā, kas es esmu patreiz – tad es esmu gan dusmīga, ir sašutusi, bet es ļoti labi saprotu, kā tas tā var būt, kā tas ir, un man ir bēdas un bailes, ka apstākļi tomēr nav stiprāki par to, ko es glabāju un ko kāds cits tāpat glabāja. Vai apstākļi tomēr nenomāks!
Ak – mieru, mieru! Man nekas nebūs jādara tāds, ko es negribu. Man nekas nebūs jāspēlē. Kādēļ es uztraucos?
Lasu franču – Jean Anouilha – lugas ‘Rožainās lugas’. Pirmā šķita ļoti tukša. Otra ir šarmanta. Abās ir iekšā dažas, kā to lai saka? – ļoti smalkas, maigas, delikātas rindas. Tādas sen nekur nebiju satikusi. Tik jūtu pilnas un tomēr smalkas. Tulkojums:
„…Iesākumā prasa ne mazāk kā visu mūžu laimes, tad saprot, ka daži nozagti gadi būtu liels retums… Vēlāk ir ar mieru apmierināties ar vienu vakaru… Un tad pēkšņi, nepaliek vairāk kā piecas minūtes, un atrod, ka tā vēl ir nebeidzama oāze – piecas minūtes laimes!”
Tad vēl par to, ka vīrietis negrib sāpju. Negrib neko, par ko dārgi jāmaksā.
Tā tas nu ir. Bet ir arī tā, ka viņš tomēr tik daudz nebīstas maksas, tas ir sāpju, ka viņš ir ar mieru atteikties, lai saglabātu illūziju. Nekas viņam nav vairāk vajadzīgs kā illūzija par tīru, labu, cēlu sievieti! Pie tā esmu vairākkārt nonākusi. Viņš ir bijis ar mieru skriet vai ugunī, lai Tevi iegūtu, ņemtu. Bet, kad Tu atklāj viņam mīlestības skaistumu, kad Tu viņu pārkausē un pacel gaisos – viņš top tik gaišs un laimīgs, ka viņš Tev nepieskaras vairs ne ar mazo pirkstiņu. Viņš aiziet nopūzdamies, bet ar gaišām acīm un spēka pilns.
Bet tas nav tas, ko es gribu. Man tā ir diezgan.
Man nāk prātā Dienas krusta varones vārdi, ka neviens nekad viņu nepavada citādu, kā iekāres pilnu skatu. Nekad viņā neredz cilvēku un nedāvā viņai labāka nekā, tikai iekāri. Un viņai tas ir diezgan.
Līdz šim es iekāri stādīju augstāk kā patreiz. Biju laikam viņas par maz redzējusi. Manī vienmēr ir bijusi tā spēja – radīt kaut ko citu, ne iekāri. Bet tagad, atceroties šī stāsta sākumu, es zinu – cik iekāri bija viegli radīt un cik tā bij lēta, salīdzinot ar to, ko es mācīju viņam sevī atrast.
Viņš satvēra manus pirkstus bez kavēšanās. Tad bija līksms kā putns – dziedāja smejoties. Tad mīņājās kā satraukts zirgs un skatījās gandrīz kreņķīgi.
Bet tad – apklusa. Tapa jauns. Tapa gaišs. Tapa skumjš. Tapa kā dzintars. Nopūtās. Un tagad viņa nav. Lai gan viņš tā nedomāja. Viņš domāja – ņemt plecos visu. Nu redzēsim.
19. XI. 59
Vakar ir bijusi svētku diena. Tiešām – to neatceros. Bet tas tā bijis tādēļ, ka, datumu rakstot, biju kļūdījusies, un rakstījusi 17. Tikai tagad to pārlaboju, jo skatījos kalendārā.
Jā – te nav nekādu svētku dienu, tādu, kas rakstītas kalendārā. Ja kāda pašam katram gadās, kaut kā radīta, kaut kā nozagta, kaut kā izdomāta, tā tad tas ir viss, ko var cerēt.
Ziemsvētki varbūt nepaietu nemanīti. Citi visi svētki gan. Bet – ko var darīt, ka cilvēks nav audzis ar svētkiem, kā mēs augām. Svētki bija kaut kas vēl dzīvāks kā dzīvi viesi par kuru guldīšanu un ēdināšanu ir jādomā.
Šodien jūtos atdzimusi – beidzot atkal nonākusi pie sevis – pie tā, ka man nav jāuzspiež sev – apvainošanās. Ka varu ļaut mierīgi vaļu savai labvēlībai. Jo tas ir viss, kas var ko nozīmēt. Protams, to esmu jau teikusi agrāk šos 2 mēnešos. Bet ne tik pārliecināti. Bez tam labais arī, ja neatrod ne mazāko zīmi, ne vēsti, ne atbalsi, pēkšņi apsīkst un vēršas nemierā, sašutumā, pat dusmās dzirkstī un šķauda. Tad – atkal rimst pie sevis. Cik labi ir – būt labvēlīgam, ļaut sevi šīm jūtām. Īstā reizē to var un drīkst. Īstā reizē. Ja tā nav – tad jāizliekas, jāspēlē, kaut kas jāceļ un jādara mākslīgi, kas tā kā tā sabruks reiz. Nu – sabruks viss, arī tas, kas īsts. Viss beidzot izplēn un dziest.
Džekaranda koks zied. Tikai vēl šis te pie loga. Mazākie dārzā vēl nezied, visi ziedi rozēm (aiz loga) pārziedējuši, ir jauni pumpuri.
Divi violeti sārtie ziedi skalbei, kas ziedēja divi mēneši, beidzot ir galā. Vienā kātiņā vēl 3 zvaniņi, otrs jau tukšs. Un baltā šķīstā nevainīgā (arī Inese to tā nodēvēja) puķe vēl zied, bet nav tik balta…
Es jau teicu – cik ilgi labvēlībā var rimties? – Katrs maizes kumoss, ko es kožu, tai pat brīdī atsitas kā spēks manu krūšu galos. Tā nevar teikt. Protams, nē. Tā var tikai būt. Un tā tas ir. Un cik ilgi tā var iet? Es sāku ēst, lai tas tā vairs nebūtu, lai es neklīstu apkārt, lai es rimtos, taptu smaga un sev riebtos. Un tad tas tā ir – es vaimanāju un kļūstu smaga.
Resnums sievu pulkiem ir viņu vienīgais glābiņš. Ne no miera un pieticības viņas kļūst resnas. Ne no miera. Varbūt no pieticības, jo viņas pietiek ar to, ko viņas aprij savā nemierā un tad kļūst mierīgas. Es cīnos ar to. Bet grūti man iet. Ja es smēķētu (ja man būtu ko smēķēt), būtu citādi. Vīrieši smēķē un dzer. Nu austrālietes arī to dara. Spears kundze ir sausa kā kāpe, pirksti un acu āboli viņai citrondzelteni – liekas, no smēķēšanas. Viņa vēl nav kļuvusi neuzticīga. Tas tā bija gadu atpakaļ. Un viņa teica, ka tas nenotiks, par ko es smaidīju neticīgi. Es gan domāju tikai iemīlēšanos. Viņa varbūt domāja ko citu. Jo beigu beigās – pie normāli domājoša – šīs lietas ir viens – iemīlēties un to darīt. Un, ja darītājs ir sieva – tad tas nozīmētu – kļūt neuzticīgai. Man tas to tomēr nenozīmē. Mani acu āboli nav citrondzelteni, jo es nesmēķēju. Bet mana skaitliskā formula ir par lielu, un tā pati ir jāvalda kā dambis palos.
Te nu bija tā labvēlība. Kur lai to liek? Tai būs drīzi jāvēršas naidā – tad, mazākais, kādu laiku ir spēku maiņa, tas ir – sevī jūt citādus spēkus plosāmies un šī maiņa mazliet atslogo.
Bija jātīra vistas un laikam taču – šo darbu mani nervi nepanes. Trakoju kā vienmēr. Un gandrīz man likās, ka var pienākt brīdis, kad es par sevi vairs nevaru valdīt un cirvis kristu tur, kur viņam jākrīt. Bet vēl jau es tikai spēlējos ar to. Bet bez šīs spēlēšanās es vairs nevienu reizi neiztieku.
Laika palika maz, biju nomocījusies un uz Wyongu nebraucu. Lai stāv tur blūze un peldkostīma pirkšana. Tikai varbūt ir vēstule no Sarmas, un tā darītu labu. Bet varbūt nav.
Tagad ir klusuma un miers, un – māņi. Bet tā jau ir dzīve. Noskatos atkal, kā aug koki un krūmi. Ka viss ir tā, kā tas ir. Debesis pāri visam. Un vējš. Un puķu smaržas. Kā tas ir un kā tas būs. Un tomēr tā tas ir tikai manā uztverē. No kukainīša vai kaķa vai suņa, vai cita cilvēka viedokļa – tas viss ir citādi.
Nevaru atsvabināties no domas – ka viņš ir kaut kur tuvumā. Nevaru saprast – ka tas tā nav. Un beigu beigās – es nezinu, vai tas tā ir vai nav. Varbūt viņš ir tuvumā.
Paskatījos ielejā uz krustcelēm. Ieleja ir kā aka ar zaļām sienām. Brīnišķīgi zaļas koku galotnes, cita pie citas kā cintiņas. Jā, kā cinis, kā sūnains cinis. Tumšāki un gaišāki zaļas, visas sūnu masā, tvīkganā zaļumā. Un lejā krustceles. Ceļš. Un mirkli man rādījās tik skaisti – „…būt dzīvam! Apaut kājas un iet pa ceļu prom. Būt dzīvam…”
Bet tas ir sapnis. Tikai iedoma. Vēlreiz būt dzīvam…
Viņš vēlējās un juta to pašu. Modās, modās lēnām. No 45 vai 50 gadiem kļuva 20 gadu vecs. Es to redzēju savām acīm. Kā viņš modās. Kā atstiepa locekļus, kā atlieca galvu, kā bija apreibis – atkal esot 20 gadus vecs. Kā blāzmoja seja un skats. Kā šaubījās un krita atpakaļ nāves, vecuma miegā. Bet saņēmās, dienu pēc dienas. Un tad palika tā – 30 gados, vīra gados. Ar drošu balsi, drošu gaitu. Vēl domādams, domādams. Jā – izlemdams. Palika tā. Un lika man gaidīt. Un es gaidu.
Bet tik ilgi tas nevarēja būt likts gaidīt. Kaut kas nav tā, kā nolemts. Un es nezinu, kas?
20. nov. 1959
Vakars. Spirgts, maigs. Mazliet aizmācas debess, vējīgos mākoņos, zeltā, sārtā, bet visvairāk zaļā krāsā, jo zeme ir tik krāšņi sazēlusi. Varbūt atkal līs. Negribu. Šorīt bija skaidrs, bet es mocos visu dienu ar miegu un savādu smagumu. Tikko tagad pievakarē tikai esmu drusku atmodusies. Mazliet piekopu puķes. Pabeidzu lasīt Jean Anouilh ‘Pieces roses’ – rožainās spēles, nē, lugas. Gribētu tās vēl un vēl. Franču valoda ir burvīga. Bet nezin kādēļ es nevaru iesākt lasīt Marcel Aymé grāmatu – Le passe-muraille – . Liekas, ka tā nemaz nav franču valodā.
Es tik ļoti mīlēju lasīt to itaļu Don Camillo (franču valodā) un Camu divas grāmatas. Tagad atkal šīs lugas. Bet Aymé un arī Moriaca Le Mystère Frontenac – man nelasās. Gribu no frančiem īstu – šodienu. Aymé jau laikam gan tā ir. Bet nu – nevaru iesākt. Šo lugu gribu vēl un vēl. Es atrodu kaut ko tur tik dzīvu, sirsnīgu, patiesu īstenību un tomēr tik ietērptu šarmā, ja tā var teikt. Es mācos atkal kaut ko – atklāt visu droši, droši. Meklēt sevī, meklēt to, kas notiek un ko mēs pazaudējam savā klišejiskā uztverē.
Cik labi šinī franču stilā iederas daži durvju aiztaisāmie āķīši – viņa veidoti. Visvienkāršākā forma, visskopākā forma – bet gracioza savā līdz galējībai skopumā un apburoša savā noderīgumā un īstenās dzīves prasībām atbilstošā veidā. Protams – tas nav nekādā sakarā ar franču literatūru. Nieki. Bet viņā – lūk, ir tik apbrīnojami gracioza izdoma un lietišķa un vienkārša, ka man negribot šīs lietas vedās kopā. Viņam ir fantāzija. Viņš ir mākslinieks – to es teicu un jutu. Savādi. Viņš nav nekas.
No lapas ko atradu grāmatā:
„ – Skatījos ceļa malā, kad mašīna bija apstājusies turpat, kur 2 mēn. atpakaļ. Redzēju asfaltu un zāli – visa tāpat kā toreiz. Zāle, zeme, asfalts – tie bija labi. Patiesi labi, labāki kā kaps. Bet tie nebija tie, kas 2 m. atpakaļ. Kad debesis sāka nolīt uz zāli, zemi un asfaltu – ceļa malu.
Kas bija īstais? Kura no šīm ceļa malām vērtīgāka?
Raudzījos un gribēju atminēt: vai Tu esi īstā – tagad? Patukšā, paskumjā, bet drošā? Kā drošs arvien tas kas sāp…
Jeb īstā ir tā otra – kas šūpojās kā apses lapa, uz kuras visi vēji dreb?…
Šīs otras biju ilgojusies, meklējusi visu mūžu, kopš jaunības. Bet tikai pirmā bija bijusi uzticīga, droša te no bērna kājas. Drošā, labā īstenība. Kas nav pārāk krāšņa, ne pavisam nabaga. Vai šī patiesi ir īstā un paliks?
Un tā otra – kas sāk mirdzēt kā apses lapa ar sauli un visiem vējiem – ir tikai mirklis? Bet ja arī tā – tad šim mirklim ir jāuzplaukst pilnīgā īstenībā – tas nevar palikt mūžam tikai nojausts, nesatverts, iedomāts. Tam reiz jāstāv uz šīs ceļa malas, jānogulstas tur tā, lai mūžam vēl tā nestu šī mirkļa zīmes. Patiesas zīmes un ne tikai – nojautu.
Kad tas būs? Kā tas var būt, ka tā vēl nav? Atkal nav.
Vai es prasu vairāk kā citi?” –
22. nov. svētdiena.
Skaista, spoža vasaras diena, silta, ar vēju. Tukša kā izliets trauks. Viss tas ir kaut kas jau necilvēcīgs – šis tukšums un stiepšanās tam pāri. Un kāds – ar ko tu esi sakalts šūnu pie šūnas, ka tu nevari vilkt ne savu elpu. Esmu bezgala nogurusi. Bet ne izmisusi. Kaut kas iet pāri katram mēram. Glābšanai vajadzētu būt tuvu.
Vakar bijām Gosfordā. Dzidra dabūja jaunu kārtu viscauri. Es nedabūju neko – labi, vienu veļas gabalu. Peldkostīms neder. Tas, kas būtu derējis, ir vairāk kā trīsreiz dārgāks. Beidzot man arī par to asaras spiežas acīs. Izejas arī te neredzu. Bet tomēr, tomēr. Glābšanai vajadzētu būt tuvu. Esmu nogurusi. Bet varbūt, ja laiks paliks tāds skaidrs, sirds uzlabosies. Peldēt arī būs jāiet. Tas nāca kādreiz par labu. Nav nekā cita, tikai sirds nav neko stipra, sāp dažreiz un rītos jūtos nogurusi. Jāraksta. Bet šis saspīlētais neziņas laiks arī to neļauj.
Spēlēšu mazliet.
Vakar kino redzējām Sinātru. Viņš patīk labi. Tikai uzticēties, kas viņš? – to nevarētu. Filmā ‘Some Came Running’ bija apmēram tā problēma aizskārta, tikai mazliet citādi, – kam nav ceļa pa labi – tas griežas pa kreisi… Tas esot pēc James Johna romāna, bet filma ir maigāka kā tur.
Kur saule rietos lec
un tek pret rītu pusi,
bij maza māja
ziedos ieslīkusi.
Tur grāva naids –
un plauka mīlestība –
un dienu dienā
malās niekkalbība.
Viss bij tur gaužām mazs –
un aplam liels – kā visur,
kur cilvēks soli liek
zem augstā saules loka.
Spēlēt nevaru. Neesmu vingrinājusies un patreiz – varu tikai dauzīt klavieres. Viņas ar gan tik noskaņojušās, ka citam patiesi neder kā dauzīšanai. Vajadzētu uzskaņot. 3 mārc.? –
Mana vientulība tagad ir kaut kā – kā to lai saka? – salikta divstāvu, savīta dubulti. Grāmatu arī, ko lasīt, trūkst. Ir divas franču, kurās nevaru ieķerties, lai sāktu lasīt. Esmu jau abās labu gabalu palasījusi – bet nevaru nekā tur iegūt. Stāv ielasīta arī Kafkas – Pils. Citos apstākļos es to jūkli varētu baudīt – tagad nē. Manī pašā ir tāds jūklis, ka tas mani sagrauj. Vispār – nu? Jā – ir vēl Evelina Waugh – Black Magic, Orwella – 1984 – Arī tie ielasīti. Bet man nezin ko vajag? Šīs franču lugas – tās noriju, tās bij kā vilkam zemeņogas! Man laikam vajag – zemeņogu. Es nespēju neko smagāku sagremot. Esmu tik bīstami savārgusi…
Man tikko tas nāk prātā, aizverot šīs lapas – vai man atliek tikai ceļš pa kreisi? – Es tik ilgi kavējos krustcelēs. Vai man nav jādodas pa kreisi? …
Biju pāris soļus pa ceļu lejā. Nenogāju līdz krustcelēm. Tāds tukšums. Tāds tukšums. Nezinu, ar ko to salīdzināt. Ar skatuvi pusnaktī, kad visas spēles beigušās, ugunis izdzisušas, karājas nedzīvas, krāsu piesmērētas lupatas…
Nācu atpakaļ. Un nenocietos. Bija jāļauj, lai viņas rit. Un viņas ritēja sūras. Tik koks ir, kur manas rokas likt. Un no sētas staba skatoties debesīs cauri džekaranda zariem, kur pumpuri raisās un putni šaudās cauri – viņām ritot, man bij jāčukst – cik skaista, cik skaista tu esi pasaule! – Es viņu dzeru un dzeru kā vīnu, kas nedzesē manas slāpes. Es dzeru, un slāpes deg liesmās, tā ka no sāpēm asaras tek gluži klusām, pat acīm nemirkšķinoties, un arī skaļi jāiekliedzas no sāpēm, ko dara slāpes brīdī, kad es dzeru un dzeru…
Es tomēr nenocietos, lai gan brīdi atpakaļ, lapas pusi atpakaļ, es teicu – man nesāp šoreiz, tik brīnums ir, un zinu – kaut kas ir noticis, par ko man nav jāmocas, bet jādomā – kas ir noticis un ko man glābt?…
Vai es tagad varētu spēlēt? Nē. Ne tās klavieres un ne tā, kā es varu, bez vingrināšanās. Varbūt jāiet vēl ārā.
Dzidra pārbrauc ar avīzi. Skatīšos avīzē – vienu brīdi. Un tad viss cits.
Silta nakts. Mēness vēl nav. Tikai mazliet aizplīvurotas zvaigznes. Un miljoniem kukaiņu – odi, mazas mušiņas, visādi tauriņi, kodes, spārnotas skudras, knišļi, viņi lied un lido istabā, un rāpo pa sienu, pa galdu, pa rokām, pa pieri, matiem… Un honeysukļu smarža nāk līdz ar viņiem pa loga spraugu istabā. Pilns dārzs, pilns ārs ir viņu salduma.
Mana siena –
Pelēka klints
Kodes tur rāpo un mirst
Zelta, sudraba spārni –
Mazas vabolītes lēkā
Skudras steidzas, nomet spārnus
Un mirst.
Ārā, aiz alas sienām
Cikādes virmo
Un smaržas.
Mēness, suns kāds rej.
Nakts ir tumša un dziļa
Un gara
Šis brīdis ir īss
Un ilgs un bezgala ilgs...
Pēdējās dienās mani saista domas par – to ceļu pa kreisi. Par aiziešanu no sabiedrības ar viņas normām. Man šķiet, es saredzu tur to pašu ļoti spēcīgi un lieliski tēlotā A. Gailita ‘Vilkacī’ – (Hundva un citi ap to).
Tur ir tas pats, par ko es domāju.
Vai es nevarētu ko uzrakstīt? –
Varētu – ja man ļautu mieru.
Tā būtu sieviete (pagaidām to es pazīstu labāk), ļoti godīga, laba, priekšzīmīga, tikumīga, cēla – tik tāl, tik daudz no visa tā, ka viņai ir jāsakalst, jāmirst, pusmirušai jāvelkas uz savu kapu. Un tad – tad tur atrodas ceļš pa kreisi. Prom no visa tā. Pie Simmonda vai čigāna, vai kur tamlīdzīgi.
23. 11. 59.
Biju uz Wyongu. Tiltu laboja un bija jābrauc apkārt pa Orimbas ceļu. Labi. Burvīgi, zaļi meži. Krūmi mirdz. Kā – senāk. Es iemetos viņu mirdzumā un metos ārā, jo sāpēs bija jānovēršas. Bet – nevaru bez tiem iztikt. Es skatījos atkal. Un kļuva labi. Sevišķi skaisti uz highveja, kur jaunais asfalts. Kalni, lejas, zaļi, krāšņi un ceļš jauns, līkumots, plūdlīnijās vīdamies, ar gaišām svītrām pa vidu, ar baltām smiltīm gar malu. Mašīna šūpo, tik šūpo. Un es zinu – es nevaru ilgāk kavēties – man jābrauc pa to, man jābrauc pa to. Un ja tas nav tas, tad lai nāk cits! Neko vairāk, neko daudz vairāk, tikai braukt pa šiem ceļiem, pa šo zaļojošo zemi. Tagad.
Džekaranda koks viss violets. Klāj segu uz ceļa. Viena rozīte uzziedējusi atkal.
Vēstule no Sarmas. Pareģo godalgu. Sacensība jau izbeigusies. Gribēju vēl kaut ko grūst uz papīra un sūtīt. Naudu man vajag. Naudu. Slava – slaviņa, ne slava – arī laba, bet naudu man vajag.
Es viņu novērtēju £1000 vērtībā. Braucot es nezin kādēļ domāju – beidzot man arī vajadzētu pirkt lozes un vinnēt. £1000 (mārc.) es domāju – vai viņu? – Viņu. £6000 (mārc.) – vai viņu? £6000 m. Skaisti?! – Skaisti! Ja ne skaisti tad – atklāti. Frank! Kult. dienas un decembris nav vairs tālu. Bet naudu man vajaga tūlīt. Briesmīgi.
Sarma domā, ka esmu romantiķe. Muļķības! Bet kas cits lai cilvēks būtu? Ja mēs gribam tos sadalīt tikai – reālistos un romantiķos. Prāta cilvēks – viņš saka (un citi saka). Kas tas varētu būt – prāta cilvēks? – Pig!
24. 11. 59.
Protams – prāts ir laba lieta. Un man viņa varētu būt vairāk. Tikai ar to pašu, kas man ir, nezinu ko iesākt. Un es to nolieku pie malas, mēģinu nolikt. Varbūt vēl mazāk to vajadzētu lietot. Visa diena pavadīta nekam. Izlasīju pāris siev. žurnāla stāstus. Viss tur ir un – nav nekā.
Tur kādā bija gluži tas pats, kas man šķita tik svarīgs un skaists lapas pusē, kas runā par to, kā no iekārota svešinieka pāriet uz tuvu personu. No kaut kā, kas ir svešs, lai arī iekārots, meklē personu, vienreizējo – viņu pašu. Tur nebija par to vairāk kā pāris vārdu, un tie neko nenozīmēja tam, kas to nav piedzīvojis.
Šodien manas jūtas pret viņu šķiet mierīgākas, drošākas, negrozāmākas kā jebkad. Tā tas ir, tā tas paliek, lai nāk, kas nākdams, un tā ir labi. Viss ir skaidrs, dzidrs, drošs – un tas nav nekas jauns, tāpat tas bija, kad viņš bija te. Vai ne?
25. 11. 59.
Cik briesmīgi, ja cilvēks ir tik stiprs! Tas viss tādēļ, šis laiks un ciešanas, ka es to varu panest – ka es to nesu. Un, ja kāds to nenestu, tam tas nebūtu jānes. Tas to nosviestu pirmā mirklī un kliegtu – un to ņemtu rokās un teiktu – piedod, es tā negribēju! – Es gaidu un gaidu. Un lai to varētu – man ir jāizraujas no sevis un jānoskatās uz sevi pa gabalu – kā tu to panesīsi? Redzēsim – kā tu tiksi ar to galā? – Salūzt? Tu jau sen esi gabalos, tu tikai meklēji tā, lai tevi savāktu kopā. Bet tu varēji būt arī tā – gabalos. Un tādēļ – turpini, turpini vien! –
Viņš ir ap mani kā cilpa. Un kā glābšanas riņķis. Viņš ir ap mani kā gaiss un kā dūmi, kas smacē.
Viss paliek tāpat! Nekas nemainās. Tikai varbūt, varbūt es to sāku izņemt no sevis. Un tas top – viens gabals no manis.
Kā tu to varēji? Kā tu to vari? Kādēļ!
Ja 2 dienas es noturos, tad trešā viss iet vaļā. Rūgtas un skaidras ir asaras. Bet kāda ir dzīve, ņemot to, ko negrib ņemt, ņemot to, kas nedod neko un sakropļo – par to nevar rakstīt.
Kādēļ? Kādēļ? –
Pacelies visam pāri! Pacelies visam pāri! – Vai citi arī paceļas?…
26. 11. 59.
Iemīlējušās sievietes ticība viņa mīlestībai un tam, ka viss būs labi – ir nebeidzama. No tā ceļas visas nelaimes. Un no tā paša – viss ievērojamais, lielais. Ja viņa mīlējusi velti – viņa cieš. Ja viņa ar savu ticēšanu uzvarējusi – rodas vērtīgais, pāri stāvošais.
Vēlēties un neticēt – ir viņas briesmas. Baiļoties un ticēt – ir jau labāk. Nebīties un ticēt – vislabāk.
Pirmo reiz biju peldēties. Nebija neviena peldētāja. Ūdens labs. Tikai ‘džellibluberi’!!
Kaut jel atnāktu kāds cilvēks vai atrakstītu. Nāves klusums.
Kaut viņš kaut kur aizbrauktu. Klāt dienu dienā.
Vergu ceļus mums
Ceļa stabi rāda
Vergu ceļos mūs
Dzīves vārti ved
Viss lai labi būtu
Sevi ķēdēs sienam
Vergu ceļus mums tā ir iet un iet.
27. 11. 59.
Peldējos otrreiz (šogad). Karsta diena. Aizmācas. Labi ir pēc peldes. Matus izmazgāju. Tie mirdz kā agrāk.
Kādam vecītim bij lielas acis. Skats man kaut ko atgādināja.
Ak, vraki, vraki. Kā tie staigā sāpēdami apkārt. Iemetās vēl vilnī – atmiņu vilnī ar aizgājušu dienu spēku. Un lēni aiziet, sāpot ik solim.
28. 11. 59.
Peldējos 3. reizi.
Augšā no 5, tagad 12 naktī. Potējām cāļus. Peldējāmies. Dzērām tēju pie Klārkiem. Bijām uz kino. Nemaz vairs nezinu, kad šī diena sākās. Tā apmēram kādas 2 dienas atpakaļ.
Balsis:
Do you love me?
Yes. I love you.
Shall I come? come tomorrow?
No. I am afraid.
Do you love me?
Yes. I do.
Shall I come?
I don’t know.
Do you love me? – yes. I love.
May I come tomorrow
29. 11. 59.
Peldējos 4. reizi. Brīnišķīga vasaras diena. Drīz sāks karstuma būt par daudz. Bet patreiz vēl ir labi. Visi ziedi traucas ārā ar spēku. Sarkanās skalbes zied visas. Sārtās rozes zied vai ķekariem. Džekaranda klāj un klāj violetu paklāju uz ceļa, kas tukšs. Galotne vēl pilna ziedu – skaista viņa ir.
Pirmo reizi, kopš prom no mājas, peldējos 4 dienas pēc kārtas. Ļoti laba ietekme, locekļi atspirguši. Nogurums gan uznāk, gulēt gribas no ūdens un svaigā gaisa.
Burvīgas dienas. Reti tik skaistas, siltas pēc lietiem. Zeme kūsā krāšņumā. Veltīgi man. Mazās, graciozās miniatūrrozītes aiz loga zied.
Viss zied, zied, zied.
Kā tas tā var būt, kā tas ir? Par neko nekad neesmu bijusi tik paļāvīga un droša. Un tagad es stāvu muti vaļā.
Skaidra, silta zvaigžņu nakts. Mēness nav. Tik zvaigznes caur kokiem kā dimanti. Sauss. Nopļautās zāles smaržo – siena smarža. Tālu visapkārt ceļos cilvēku dzīve. Vilcieni. Kā vējš tālos kokos auto riepas uz ceļa. Pa brīžam lidmašīnas. Bākas ugunis ik brīdi pazib debesīs kā tāla rūsa.
Ceļi, ceļi. Neapklustami pat naktī.
Tu esi piesiets. Piesiets.
Nokalsti. Izsīksti.
Ko ceļos varētu atrast?
Ne ceļos. Bet ceļi aizved. Tomēr aizved pie cilvēkiem.
Nesaprotu. Stāvēju uz ceļa aiz dārza.
Ienācu atpakaļ istabā.
Radio saka „ – ... 2000 gadus atpakaļ...”
Man – daži gadi. Vairs pat ne gadi. Šie skaistie divi mēneši. Patiesi skaistākais šis pēdējais.
Piesiets. Piesiets.
Zem akmens likts.
30. 11. 59.
5 reizi peldējos. 5 dienas pēc kārtas. Šodien trakoju par daudz, noguru. No rīta bija ļoti skaisti.
Southerly! Tagad es viņu pazīstu, šo southerly un manī viņš rada pacilātību, tāpat kā kādreiz kādas laika pārmaiņas mājās. Pirmais lietus pavasarī vai pirmais pērkons. Vai pirmā siena smarža.
Uz Southerly mīlēšanu mani gan pamudināja Cl. kundze. Kad reizi gaudo par karstumu, viņa teica, ka viņas māte par šo laiku priecājoties. Kad pirmo reiz gadā tas nākot, tā sasitot plaukstas un dzīvojot pa āru:
“Southerly! Southerly!”…
Un tad es par to domāju – ir lietas, ko var mīlēt tāpat kā tās, ko mēs mīlam. Citi tās mīl. Un mēs varam mīlēt, ja mēs atsvabināmies no saviem aizspriedumiem, no savas nejūtības, nocietinātības – ja mēs jūtot ‘Southerly’ – dienvidu karsto vēju jūtam viņu un nedomājam tai brīdī par ko citu, par sniegu vai salnas rītu.
Es atvēru sirdi viņam – southerly’tim un esmu ar to daudz laimīgāka, bagātāka, nekā pūšot un vaidot – karsts, karsts.
Viņš ir karsts. Bet viņu var mīlēt, tāpat kā aukstumu var mīlēt.
Šodien bija bauda to just – atkal šejienes vasaru, šejienes Ziemsvētku tuvošanos – pirmo dienu ar Southerly.
