15. aug. 1957.
Jau veselu nedēļu iet uz pavasara pusi! Dienas garums pēc Jāņiem stāvēja uz vietas, kā jau tam jābūt. Es skatījos avīzē, kad pirmā minūte ies dienas garumā. Nenovāķēju. Bet jutu – iet uz pavasara pusi. Kad māmiņa to teica toreiz, bija citādi. Tad saule pār sniegiem kļuva tik tikko maigāka, tālumā uz alksnājiem – krāsa violetāka – tur pumpuri nebija vairs tik sasaluši. Lāstekas garākas.
Iet uz pavasara pusi. Māte prata priecāties. Pēkšņi stiprs vilnis izsitās cauri visai būtnei – laime un solījums.
Kas tagad? Te nav sniegu, kas kļuva mitrāki, egļu zaru, kas šalca gaišāk – uz pavasara pusi. Bet te ir kāds kalns, ko uzar, un, saulē žūdams, tas kļūst gaišāks – viņa smilts kļūst sausāka un sasilst – un pa to iet cilvēki, kaisa sēklu kalnā. Uz pavasara pusi.
Un mazi putni atgādina to skanīgumu, ko nekas visā pasaulē nav pārspējis, kas valdīja mežā skaidrā aprīļa dienā. Zem eglēm vēl gulēja ledus stieņi, bet grāvmalās un ap celmiem plauka vizbuļi un pamāši. Tur ap viņiem gaiss bija jau sakarsis, mugura nosvīda skrienot, bet mežā, atvelkot elpu, tas plūda krūtīs auksts kā vēl ar dzedru ledus garšu. Ar ledus iedunēšanos zem soļiem, kas kļuva svinīga kā pasludināšana dievnamā, kad no galotnēm, kur bija saule, putnu balsis nobira līdz zemei kā lāses.
Izraksts no 16.II.53
Visas dzīves gudrības mēs varam izlasīt grāmatās un iemācīties kaut vai no galvas jau skolas gados. Bet – viņas mums nekā nelīdz. Viņas mums nekā nav vērts. Tikai tad, kad mēs tās izrokam no savas aizejošās dzīves, mēs varam teikt, ka mēs esam pie tām tikuši.
Bet viņas mums atkal nekā nav vērts, jo tas laiks, kad mēs tās būtu varējuši lietderīgi izmantot – ir jau garām. Un tas neatgriežas.
Mēs nespējam savu dzīvi uz atziņām celt, spējam tikai no savas zūdošās dzīves atziņas iemantot. To vērā ņemot, gandrīz liekas, ka Dievs mūsu dvēseles varētu sūtīt vēl otrreiz lejā, vēl vairāk reiz lejā.
Nu, kad noraugāmies, kā kurais no mums te rīkojas, tad arī liekas: dažs jau it kā būtu kur kaut ko mācījies, cits skaidri redzams iesācējs… tikai savādi: dažs šķietas būtu vingrinājies uz labu, cits uz ļaunu.
Vai vieni riņķo uz augšu un otri uz leju? Nieki! Novecojies uzskats.
Absolūtā priekšā tik pat labs ir tas, kas pastrādājis bezjēdzīgus darbus (jo viņam nav bijusi dota saprašana), kā tas, kas bezjēdzīgos darbus nav pastrādājis un savu dzīvi sūri grūti novaldījis (ar savu doto saprašanu).
Pareizi?
Nē.
Bet – kā?
Atbildi es varētu pameklēt filozofu grāmatās. Bet – tā man neko nelīdzētu. Tikai tas, ko es drauga balsī sadzirdu pazīstamu, un tas ir manu domu apstiprinājums vai pusdomu jūkļa atrisinājums, var man mazliet noderēt.
———————
Dienās, kad esmu mājās viena (tas var gadīties reizi divi vai trīs mēnešos), es dažreiz atļaujos aiziet līdz pastam. Manas darīšanas pastā nav tik svarīgas kā pats gājiens. Tad es atdzīvojos. Es ievelku dziļi nāsīs gaisu un jūtu zemes ziedu smaržas un jūtu savu elpošanu, it kā es citreiz elpotu tikai pa pusei. Tā tas arī ir. Tā no sprosta palaists dzīvnieks varbūt iet mežā un ievelk nāsīs vēju. Iegaudojas. Es redzu atkal kalnu zaļumu, jūtu debešu vareno kāpšanu, dzirdu ieleju aicinājumu ar krāsainu jumtu spīdēšanu.
Es jūtu, kā kuģi un laivas, un vārdā vairs nenosaucamas mašīnas slīd krustu šķērsu, krustu šķērsu pa debesīm, ūdeni un zemi, pretī krāsainam aicinājumam.
Bet ceļa līkumi, akmeņi, uzkalniņi ir nemainīgi un atnes mani mājās. Valgs atved dzīvnieku mājās. Ir labi tomēr būt piesietam garākā valgā. Bet gari valgi nav praktiski. Valgi ir pēc iespējas īsi, jo tādi tie ir visderīgāki.
Vai kuģi, laivas un vārdos vairs nenosaucamās mašīnas arī nav piesietas valgos? – Lielākā daļa ir piesieta. Un tā, kas nav – nezina kur iet. Tā skrien, lai kristu, lai sašķīstu.
Tomēr starp valgiem un valgiem ir starpība. Daži ir kā cilpas, kuros nokaras, citi kā sliedes, kas tur, lai nenogāztos bezdibenī.
Bet visi valgi reiz trūkst – un piesietie nogāžas bezdibeņos. Žēl, ka tas nav nekāds mierinājums tam, kas nokārsies savā valgā un tad nogāzīsies bezdibenī.
——————————
Naktī pamostoties, tu pēkšņi klausies izbailēs – vai tie elpo, kas tev ir dārgākie?
Vai māte elpo? Kā gan tas citādi varētu būt? Viņa bija spirgta vakarā, cik nu vecāks cilvēks var spirgts būt. Bet vai viņa elpo? Vai viņa pēkšņi nav prom šai melnā naktī.
Tu sastingsti un klausies.
Ej uz pirkstu galiem.
Briesmīgs tukšums kā aka ir gaisā.
Tad tu dzirdi viņas elpošanu. Tumsa top pazīstama un laba. Tu – izjutis viņas auklēšanu – nu mierīgi atgriezies miegā.
Bet reiz tu pamosties naktī – un tev nav ko klausīties. Tu nekusties, pierāvies pie palaga, lai tumsa tavu pamošanos nepamana. Lai miegs tevi apsedz.
—————————-
Ir daudz lietas, kas savu īsto garšu, smaržu, krāsu, cietumu vai mīkstumu – vērtību un labumu dabū tikai ar laiku. Tās gan skaitās jau gatavas, bet tikai laiks, kas klājas pār tām, beidzot izveido tās patiesi tādas, kādas tās piemin un slavina.
Tā tas ir arī ar dienām, ko dzīvojam. Ar lielāko daļu no dienām. Ir veseli laikmeti dzīvē, kaili, kā jaunāko grābekļu kāti, bez skaudruma, bez ražena darba zīmēm – tikai pēc laika, pēc laika viss nāk. Paskatoties uz šīm dienām pēc laika – tās ir apzeltītas, guvušas savu gaismu. Bet aizgājušas.
Vai mēs vēl kādreiz īstenībā esam dzīvojuši to dzīvi, piedzīvojuši to dienu – ko mēs atceramies?
Bet ir dienas – to nav daudz – bet viņas ir, kas nāk tādas, ka laiks tām var tikai vairs atņemt, ne dot. Viņas ir kā rožu smarža, kura mums pazudina tad, kad turam seju tieši ziedā iekšā, kad jūtam tā ziedlapu maigumu un siltumu, kad tie elpo uz mums.
Es gaidu šo dienu.
———————–
Laimīgie stundas neskaita. Nē, tie skaita mirkļus un minūtes. Ne brīdi tie nevar gaidīt. Tie beidzās nost. Nelaimīgie nevar skaitīt stundas, dienas, ne mēnešus. Tie skaita gadus un gadu desmitus.
Akmens sadrūp lēnām. Tik gadu desmitos rodas sprauga to mūros. Gadu desmitos ķēdes var sarūsēt. Gadi un gadu desmiti arī aiziet. Bet tie ir jāpavada dienu pa dienai, stundu pa stundai. Sadrūp ne tikai akmens, sarūst ne tikai ķēdes, – arī tas, kas viņās iekalts. Izsīkst gadu desmiti. Gadu desmitus skaitu minūti pa minūtei.
Sāku kaut ko saprast. Ka gadi, gadu desmiti aiziet. Bet tas, no kā es bēgu – neaiziet. Tas ir saaudzis ar mani. Bez tā – man vairs nekas nepaliek. Mani gadi ir sarūsējuši tam līdz, kas man tur mūros un ķēdēs. Laupījums un lamatas sadrūp reizē.
Gulēt aizejot, es jūtu – labi ir gulēt. Labi ir sarūsēt un apaugt ar sūnu, apbirt ar zemēm, labi, ja guļot var just, kāda jauna sakne sūc sev spēku no tavām atliekām. To gribēju pabarot un celties…
Labi ir gulēt.
Kaut kur kāda doma tam pretī kā kurmis kustina zemi: „Neaizmiedz pavisam.”
Vai tas nav tāds smags miegs kā dažreiz, kad jāceļas un jāiet – bet miegs ir tik smags, ka nevar atmosties. Kāda daļa, kāda doma jau aizsteidzas, ģērbjas, pošas, steidzas dzīvot, jau ir tālu – un tad – atjēdzas, tā ir tik daļa, nenozīmīga, nespēcīga daļa – ķermenis guļ smagā miegā, nav vēl pamodies. Viss darītais ir velti, kamēr tas nekustas – viss ir velti.
Vai guļu tādā miegā un balss kas kaut kur kustina manu miegu kā kurmja mugura zemi – ir tikai nevarīga daļa?
————-
Vakar es atpūtos zem kāda koka, sēžot un paganot savu govi.
Bija novakare. Saule ātri laidās meža galotnēs. Krāsojās sārti debesis, pilnas zelta, krāsojās zaļi, sīki, apaļi zaru pudurīši eikaliptu mežu nogāzē. Ļoti sārtas, ļoti zeltainas, ļoti zaļas krāsas. Lauki, ganības, ceļš, cik līdzīgs un cik savāds kādas citas zemes sejai.
Kociņš, pumpurots vattls savā klusumā, izkaltušas noras uzkalniņā, lika domāt par meža ābeli.
Sēdēju un pacēlu kādu pārziedējušu sīka ziedu sēklotnes. Tādas ir arī mājās, ganību malās. Mazākais, līdzīgas. Traktors lejā strādāja, saceļot putekļus. Pa ceļu aizripoja un atnāca viena un otra mašīna. Šis zemes stūris dzīvoja savu dzīvi. Arī ļaudis. Es nekad nespēšu pilnīgi dzīvot un saprast šo zemes stūra dzīvi. Es uz to – noskatos.
Domāju kaut ko un jūtu, tas nav ne tas, kas bija mājās, ne tas – kas ir te. Ir zemei ar tiem cilvēkiem, kas viņā piedzimuši, kaut kas savs, kopējs, kas nekad neatklāsies ienācējam. Tādēļ vien ne, ka viņš nav šai zemē piedzimis. Un viņš to uzlūko citām acīm.
Es domāju par savu māti. Es jutu, ka es sēžu, kustos, skatos saulē, atpūšos tā, kā viņa to darīja. Es jutu, ka manās rokās, kājās un domāšanā – ir viņa.
Vai tas ir viss, kas paliek no cilvēka dzīves? – viņš dzīvo viņa bērnos – to saka. Viņš patiesi dzīvo. Kādreiz mans bērns tamlīdzīgi sēdēs un atcerēsies mani. Un es dzīvošu viņā. Vai dzīve ir saknē vai sēklā? – es skatījos pārziedējušā ziedā. Vai šī vārā saite ir viss, kas saista sēklu ar nokaltušo ziedu, šī izcelšanās sakarība?
Bet dažam cilvēkam nav bērnu un tā ir gluži fizioloģiska funkcija, kas nav notikusi, kur dzīvos tālāk šis cilvēks? –
Nekas nedzīvo tālāk. Kādēļ to meklēt? Vai to kāro? Kad viss ir izdzīvots – vai to vēl kāro? Tas, zināms, neko nemaina – vai kāro, vai nekāro. Atceroties vattle koku, man ir gandrīz tā, ka mana māte tur būtu sēdējusi vakar.
———————–
Es eju no dienas dienā, un tas ir tā, it kā es ietu no vienas cietuma celles otrā. Es mostos ar cerībām jaunai dienai – bet viņa ir tāda pat – cietuma celle. Es maldos tik ilgi, un izejas nav. Tik ir jāsaprot – dienu paliek arvien mazāk. Un ja nu es netieku ārā? Ja visas atlikušās dienas ir tikai cietuma celles? Es maļos pa viņām un maļos pa savām domām, līdz sajukums ir tik liels un smags, un tukšs, ka liekas – es ieeju no dienas dienā, es dauzos, mani krata, grūsta, sviež gar sienām no kakta kaktā, līdz es iekrītu otrā dienā, otrā cellē.
Es esmu apdullusi, meklējot izejas – tās nav. Es būtu neatskatīdamies bēgusi, ja es to būtu atradusi. Tā tas bija līdz šim. Bet tagad – es slāpstu – sasist šīs sienas. Sasist – ja arī man būtu jānositas. Skats ir kā satumsis, naidā un riebumā satumsušu asiņu pielijis – es kāroju briesmīgas cīņas, tā iznīcināšanas, tā plēšanas ar savām rokām, kas mani ir plēsis. Es zinu – tā būtu mana bojā eja. Bet, ja būtu cerība uzvarēt – es nevēlētos caur palīdzību, bet caur savu cīņu, caur nežēlīgu slaktiņu iziet no šī cietuma.
Bet riskēt es nevaru. Man ir vēl cita vērtība, ne tikai tā pašai priekš sevis. Man ir jāzina, ka šīs cellēs lai neieslēdz kādu aiz manis. Ir jāvēsina asiņu pielijušais skats un jāiet pacietīgi. Ir jāiet – nodevīgs ar viltu.
Tas ir zemi. Zemiski – labā sabiedrībā ir tas liels vārds. Bet tam te ir – patiesi uz nāvi – uz divām un trim nāvēm, cīņa – tam šis vārds nav tik liels, nav tik atbaidošs. Tam, kas ir ieslēgts kopā ar ārprātīgo, nav zemiski, līst slepeni, ar smaidu tam garām, gar sienu taustīties ar rokām pēc durvīm un atslēgas. Nav zemiski arī klupt tam pie rīkles, lai tiktu tam pāri. Zemiski – vārds citai sabiedrībai, ne tiem diviem. Tiem viss ir atļauts.
Bet – viņi ir līdzīgi. Gluži līdzīgi arī domā un rīkojas. Tomēr – viens ir trakāks. Tas, kurš mazāk kāro savas brīvības kā cīņas… Es nedrīkstu kārot cīņas, un es dauzos savās cellēs no vienas otrā.
Tikai skats caur logu… Skats caur logu man māj, atvēsina un paglābj. Kā viņā var slēpties tik daudz? Kā labā gleznā. Kā ļoti labā gleznā. Kā ģēnija darbā.
Tur ir divas egles [left]. Tās gads no gada aug augstāk, zied ar sīkiem skuju koku ziediem. Varbūt tie ir kādi paegļi. Viņām ir mazas paegļu odziņas. Bet viņas ir kā egles. Tām apkārt krūmi, kas zied viens aiz otra. Sudrabpelēkais vērmeļu krūms, aiz tā kādi koši sarkani milzīgi ziedi. Tie deg kad citi krūmi mazliet nomet lapas, kad viņu zaļums kļūst retāks, [.]ēkāks. Tad lielais balti ziedi, lielais kā krūms, kam uzzied baltas sējas rozes, pret pusdienas laiku kļūst bālsārti un vakarā, vai otrā dienā ir sarkani rožaini, satumst beidzot. Bet citi balti ir uzplaukuši. Jau tā mazais krūms savos ziedos nosnieg kā ar sniegu, viss, balts un birst tad kā sniegs.
Oleandrs zied koši rozīgs, tā ziedi ir kā ziedi krieviešu smalkos vilnas lakatos un kā austrumu zīdā.
Smalkais krūms, kam nav lapu, tikai garai zaļi mīkstu zaru pušķi, tiem viss spīd cauri, viņš ir kā zaļš plīvurs, bet savā ziedu laikā viņš ir dzeltens kā dzīparu pieadīts.
Vēl ir maigi sārts kristus ērkšķis, rožains kā jaunas meitenes sapnis. Zemāk vēl kādi violeti samta ziediņi, kādi tādi pat oranži, tad baltās pīpenes, kuru galvas uzaug tik augstu, ka iespraucās bez pūlēm – manā skatā caur logu. Vijolītes ir apakšā. Tās skatam jāmeklē, bet nav laika darīt jo – aiz eglēm un krūmiem ielejas pretējais kalns, gaisā aiz plīvura tītās krāsās, ar debesi un mežu, ar uzartiem, un neuzartiem, dzeltošiem un uzdīgstošiem laukiem, ar oranžu dārziem, kas no augšas izskatās kā rindas kāpostu galviņas ar traktora ceļiem krustu šķērsu, ar dīķi, kas uzplūst un sarūk – viss tas ir manā skatā caur logu. Bet tas, kas tur īsti ir – tas vēl nav pateikts.
Tur pil rasa un lietus lāses karājās, un mežs skrien un gaismas nāk un iet. Un smaržas guļ kā migla un stundas tek – kā mūzika.
Bet arī tas nav viss. Arī nav – tas.
Tālāk, ko pie sāņus logā meklējot var saskatīt – bišu krūmu – ar milzīgiem vaska dzelteniem sīku ziedu čemuriem, tiem brūns mirdz līdzi vaska krāsā un lielas apaļas lapas ir kā pamāšu lapas, kuro otra puse it balta, sudrabaina, kad vējš tās atsedz. Viņš san bišu pilns visu ziedēšanas laiku.
Tur ir džakaranda koks uz otru pusi, kas ir kā violets mākonis, kā mīlestībā nomirušā gars, un sarkani un zili ziedi kādos krūmos, kam nezinu vārda bet kas aug kā cipreses, aiz tiem zemu no ziedu smaguma slīdēdams rāpo staipeņu krūms. Aiz tā vismaigāk saulē svilst uzartie kalni, meža ielokos slēptadamies, gan brīvi ārā kāpdami.
Tur is viss tas, bet ne par matu tuvāk mans stāstījums nav tam – kas tur ir. Kas ir kā ļoti labā gleznā. Man liekas pat, ka tas nekad neatkārtojas, ka tas ir mūžam jauns. Tas ir kaut kas, par ko es nekā nezinu, bet viņš ir kā ziņa no tā kas man ir vistuvākais, kā atmiņa par kaut ko, par ko es droši zinu – šai pasaulē tas ar mani nav noticis un tur es neesmu bijusi, bet tomēr tā ir atmiņa it kā es tur būtu bijusi.
Kas man to vēsta? To es prasu katru brīdi, kad es paceļu savas acis uz logu – un nezinu. Zaru režģis, rudeņa ziedošs zaļganums, pavasarī nākošs, rīta spožums, dienas grūtsirdīgais vējš, vakara rēnais zelts, vai miglainas dienas netraucēta, mūžīga pelēcība noslēpumaina, kā šalkšana pielijušā egļu mežā.
Es nezinu, kur slēpjas lielais spēks. Bet tas tīra manu skatu no asiņu miglas.
Varbūt tā ir gaisma? Tikai gaisma. Mūžam mainīga. Nenotverama. Kas nepārtraukti dzīvo visam pāri. Šķiet kalnus tā pārbīda, aiznes tālu, un atnes tuvu, ceļ gaisos, vai gremdē lejā. Dara visu maigu kā no rožu ziedlapām taisītu, vai nomet pasauli acu priekšā cietu un tukšu, kā klints gabalu.
Varbūt tikai gaisma.
Pa kreisi no divi eglēm, pa spraugu starp oleandra un dzelt. krūmu, var redzēt ceļu, kas uzved kalnā aiz dīķa, kas guļ lejā, (atkal savs gaismas rotaļu laukumiņš).
Ceļš uzšūpo kalnā. Redzēt tur mašīnu pārslīdam ir atcerēties lieldienu šūpoles – augšām – tad pāri augstākajam punktam, kur pasauli iegūst – un atkal lejā. Šis ceļš – neaizved nekur. Kur gan viņš var aizvest? Uz autobusa piestātni. Bet tikko, kad tam pāri aizsviežas pusdienas vējā mākoņu ēnas – kur viņš sola vest? Uz turieni, kur kaut kas visu mūžu ir solījies vest. Nekad nav izbeigusies šī mānīšanās, šī brīnišķīgā solīšana. Tā pēkšņi ir priekšā te un tur, nejauši, negaidīti – „Te!” „Šeit!” Tas skan kā neprātīgākā maigākā balss.
„Tur!”
„Te!”
Ja šī solījuma nebūtu? – Kas gan paliktu?
Ja tas piepildītos ? – Tas vairs neatkārtotos. Arī nekas vairs nepaliktu.
Kur gan ved šis ceļš, kam pāri aizslīd mākoņu ēnas šodien?
—————————–
„Piesēdi, piesēdi, kur nu skrieni. Ko saķersi?”
„Darbs, darbs.”
„Darbs nav zaķis, neaizbēgs.”
——————————–
Ar veco Dzirkaļa kdz. sākot strādāt kopā man nenāca prātā, ka mūsu vidū varētu rasties kāda tuvība. Nebija nekāda iemesla tā domāt. Viņa bija vecāka par mani, viņa bija jau vecā māte. Mani bērni bija tik lieli, kā viņas mazbērni. Biju strādājusi kopā ar citām sievietēm, pāris gadus, kas bija man līdzīgākas, nebiju nekādu tuvību atradusi. Arī ne meklējusi. To jau nemeklē. Tas notiek nezinot. Tā tagad es pamanīju to, kad kaut kas jau bija sācies.
Es pamanīju, ka es pošoties uz darbu es jūtu rosmi, pacilātību, vieglu sirdi. Pamanīju to tanīs dienās kad mums bija darbs kopā ar Dzirkaļa kundzi. Tai pašā laikā es ievēroju, ka es sāku no rītiem rūpīgi un ātri paveikt darbus, kad otra darbiniece, kas nāca pusd. laikā, bija Dzirkaļu kundze. Es sagatavojos viņas atnākš.
Mēs darbā norm. zīdaiņu virtuvē strādājām trīs sievietes. No 6. rītā sāka viena, pusd. laikā atnāca otra, strādāja abas kopā dažas stundas, tad pirmā aizgāja mājās un otrā nobeidza darbu vēlā vakarā.
Tā tad tos rītos, kad es sāku darbu un pusdienas laikā vajadzēja nākt Dz. kundzei, man darbi bija pasteidzināti. Es gaidīju logā nospīdam viņas balto kopējas cepuri, nokustamies viņas apaļos plecus. Un jutu prieku.
Darbā ieviesās it kā mājas gaiss, siltums, kaut kas no dzīves īstuma. Laiks savā promskriešanā kļuva mierīgāks. Varbūt viņš apstājās, jo varēja tur redzēt sauli kavējamies telpā un arī lietus līšanai bija sava patikšana.
Nē – laiks protams nekavējās. Bet mēs – viņu aizmirsām. Nedzināmies pēc viņa aiziešanas.
Draudzībai tāpat kā mīlestībai ir sava atnākšana, atklāsme, tad aizrautīga nodošanās atrastajam. Tad ir jābūt otra tuvumā un jārunā, bieži vien arī jārunā.
Es apdarīju rīta darbus ātrāk, lai atliktu laiks noraudzīties Dz. k. atnākšanu, lai varētu būt klāt kad viņa noģērbjas un tad viņa varētu apsēsties krēslā pie galda un ieskatīties dien. grāmatā kur viss jau ierakstīts.
————————————-
Dienas uzplaukst kā rasā mirkstošie spulgi ziedi, cita pēc citas, tās atveras kā lapas Šopēna etīdu grāmatā, ko man tikko atsūtīja.
Tās iesākas kā svinīgs un priecīgs dievkalpojums ar gaismas bazūnēm un skaņu ērģelēm, tās cita pēc citas drošāk un lieliskāk nes jaunas dzīvības atgriešanos šai zemē. Pareizāk – jaunu dzīvības svētku atgriešanos. Šeit dzīvība nav nekad nomigusi tik dziļi, ka tās gulēšana varētu atgādināt nāves miegu. Te tā tikai nepacietīgi ieskaužas, mazliet izsīkusi, trakošanā spēku zaudējusi, ieslīgst garlaicībā.
Bet šīs dienas, kas nes uz pavasari pusi tās sākas, kā ar fanfaras skaņu.
Kaut varētu atsegties to vēju, mākoņu un saules nākšanai, kāpt šīm dienām pretī, kā viņas kāpj pret zenītu.
Bet man jānoraugās uz tām, kā caur stiklu, tikai reizēm paceļot skatu pret tām un ievelkot vēju nāsīs. Tik nozogot mirkli pēkšņi ļauts sajust šo dienu gaitu, kā pakavu dunēšanu, kā vilcienu svilpes – un zināt – tās aizdun pāri. Kā letarģijā ir jāguļ te lejā, zem laika, zem šīm dienām, kas atveras kā lapas šī etīdu grāmatā, ko man tikko atsūtīja A. kundze.
Katrā lietā ir galotnes. Laime – ir ieķerties šinīs galotnēs, kaut uz brīdi, kaut mirkli. Arī šīm etīdēm ir galotnes. Arī viņas aizved galotnēs, to kas var viņās kāpt, viņās ieķerties. Kāpšana ir lēna un bez tās nevar aizsniegt galotnes. Bet ja kāds ir kāpis un kāpis lēnām un viņam ir spēks – pēkšņi viņš palaiž zemos zarus, taisa lēcienu un ielido galotnēs. Vējš aizsit elpu, galva noreibst pametot zemi, nezina, vai nākošais mirklis būs krišana vai lidošana, bet ķermenis zūd, tālumi paveras, žilbinoši krasti.
Tā tas ir ar etīdēm, tā tas ir ar daudz ko. Mūžu var nostaigāt lejā, kā puskrēslā, kā pussaulē kā pustrūkumā, puslabklājībā pieņemt to un priecāties un nezināt – ka ir galotnes, kurās ieķeras ar lēcienu, kas ir kā kritiens vai lidojiens un saistību nav, ķermeņa smaguma nav.
Šīs pašas Šopēna etīdes ir ļāvušas man šādu brīdi. Tas ir bijis mirklis gaismas, kas man žilbinot atsedzis, kāda ir mūzika, un kā – ir spēlēt. Laimīgie, kas ir uzkāpuši galotnēs – patiesi vienīgie laimīgie kas viņās šūpojas, kas patiesi to dara.
Tie stāv kā uz citas planētas. Mēs klapējam rokām, kājām, svilpjam un saucam no sajūsmas – bet mēs neesam bijuši tur, kur viņi bijuši. Kaut kas tikai no notiekošā ir aizskāris mūs, ir mazliet modinājis, ir ieklauvējis mūsu apziņai – ir cits, vēl kaut kas cits nekā tas, ko ‘tu pazīsti’.
Bet arī tie kas ir uzkāpuši galotnēs visi nešūpojas. Šūpojas tikai izredzētie un ir vieni tur kā lidmašīna virs mākoņiem.
Galotnes ir visikdieniškākām lietām. Mums skolā bija kāds zēns, glīts, bet stulbs un stūrgalvīgs. Viņu bija apsēdusi vēlēšanās dejot. Viņam nebija jēgas, par to kas viņam jādara lai [..] vēl vienreiz. Viņa vecākiem un skolotājiem ne tik. Tie ķerstīja viņu, sodīja un iespundēja. Bet viņš gribēja dejot. Citur viņš to nevarējis, viņš dejoja pa skolas deju vakariem un lauzās uz aizliegtajām pieaugušo ballēm. Jādomā viņš bija labojams, pārmācāms iespundējams. Bet kaut kas to bija ķēris kas nebija nosodāms vien. Viņam bija turīgi vecāki, bet tiem bija par viņu citi nodomi.
Reiz skolnieku deju vakarā mēs dejojām, valsi. Visā kņadā un komiskajā grūstīšanās, lēkāšanās un teļu aploka prieku vidū, īsu brīdi nedaudz taktis mani iesvieda kādā galotnē. Es mirkli biju paklausījusi jaunā dejotāja gribai. Apkārtne pašķīrās, vērās telpa, lidošanai, ķermenis zuda kā atsevišķs lempīgs smagums, kļuva kā daļa no kaut kā – cēlās tur līdz – ritmā, spēkā, ātrumā – dievišķā laimē… Es tūlīt atkritu atpakaļ. Atpakaļ kur bija grūstīšanās, lēkāšana, ķermeņu masa. Bet es ilgi, es nekad neesmu aizmirsusi īso brīdi kad apmātā dejotāja rokas un acis mani suģestēja – dejot. – Atstāt zemi.
Arī mīlestībai ir galotnes.
Dienas veras kā lapas puses
Dienas sākas kā taktis etīdēs
Bet man ir aizbāztas ausis un aizsietas acis.
Zemnieka darbs ir skaists. Zemnieks ir karalis. Tikai ir briesmas viņa darbā – viņš var kļūt par vergu. Par to vergu kurus viņš izmanto – par dzīvnieku vergu.
(Mūsu senčiem) – Agrāk cilvēkiem mazākais tik daudz bija prāta – svētīt svētdienu. Te zemnieki to nesvēta – pirmdien ir tirgus, katru pirmdienu, bet lai tirgū ko nosūtītu, svētdien un sestdien ir visvairāk jāstrādā. Tirgus ir arī ceturtdien un piektdien. Ak tirgus ir vienmēr. Un priekš tirgus ir jāgādā preces.
Svētdienas nav. Tās dienas nav, kad tas Dieva miers, kas ir augstāks nekā cilvēku saprašana, ir ar mums.
————————
Ir atkal rīti, kad pasaule mirdz kā sudraba grasis iemērkts avotā.
Bet mūsu prātā ir rūsgans grasis, peniņš par ko var pirkt un mainīt vērtīgākas lietas. Lietas, kas apaug mums kā piepes un sēnes, tā ka mēs nevaram kustēties, bet šīs lietas ir mums tik vajadzīgas. Bez viņām mēs nevaram – nejēdzam kustēties. Pinekļi un cilpas pie mūsu kājām! Maiss pār mūsu galvām! Mēs nepāraugam savas lietas un mantas, kas mums vajadzīgas, ko mēs kārojam.
Mēs viņas tik ilgi izmaksājam ka visu mūžu esam viņu vergi. Cik labi ir viņas izmaksāt – bet tikai retie to spēj. Tikai retie ir kungi pār savām grīdsegām un mēbelēm – lielākā daļa ir viņu kalpi. Šo lietu kas mūs kalpina ir pasakaini daudz. Jo cilvēks vairāk civilizējas, jo vairāk šo lietu chaosā nonāk.
Rīts ir kā sudraba grasis iemērkts avotā.
Es eju kalpot rēgiem un karātavām.
—————————–
Rīts. Varbūt pats pirmais tik vasarīgs. Kalns aiz loga ir violetā miglā. Kaut kur jau ir meždegas. Bet šis violētais plīvurs ir skaists, kā solījums. Uz tā, kā uz geišas kimono ir uzplaucis rozīgs nektārana zars, bet apakšā zaru režģī, kāds krūms ir gaišzaļi zelts. To saule skar, vienīgo tieši. Viņa rotaļājas. Aiz egles aizslēpusies caur mākoņa strēli, kas caurspīdīgs kā tīts nailonā, ber spoža zelta putekļus.
Lai stāsta gleznotājs par to. Protams. Bet viņam jāstāsta – sulīgi. Putekļi nav sulīgi, lai arī tie ir zelta.
Tie ir putekļi, vesels mākonis zelta putekļu.
Uz klavierēm ir atvestas etīdes vēl no vakar vakara. Šo etīdi radītājs ir mani apmājis. Viņa vara ir jau kā cilpa ap mani. Es taustos pa viņa pēdām. Tie ir [..] man. Bezgalīga apmātība.
——————————
Vienu stundas ceturksni ir laiks sēdēt un noskatīties rītā.
Bērni vēl guļ.
Debess ir piemākusies. Bija jūtams silts vējš, nē, ne vējš, vēl tik silta elpa gaisā, silti gaisa viļņi, kas plūst rīta dzestrumā no dienvidu puses. Varbūt uz dienas celsies vējš. Tagad ir mierīgs. Biju savas divas jūdzes ceļā ar govi. Kā katru rītu.
Vecais ceļš pret kalnu, kā strauta dibens izskalotiem akmeņiem, ar sudrabotiem un brūnganiem eikaliptu stumbriem gar malām un neredzamu ziedu smaržām, kas nāk no koku galotnēm… Apstājos vairāk reizes, jo šorīt esmu piecēlusies agrāk.
Šis ceļš ir skaists. Bet viņa lielākais skaistums ir tas, ka viņš ir iekalts tanī smagajā pasaulē, kas ir mana dzīve. Un vai ir – kāds skaists ceļš arī ārpus kādas dzīves? Vai ir dabas skaistums, ko var iegūt piebraucam tam ar mašīnu, vai pieskrienot kā citādi – tikai – paskatīties uz viņu?
Paskatīties – iegūt un skriet atkal tālāk. Vai tāds ir?
Kaut kas ir. Jo par to runā.
Bet tas, ko es šorīt atkal atrodu un meklēju un tas, kas mums patiesi ir vajadzīgs, ir tas kas ir iekalts mūsu dzīvē. Tas kas mums ir jāņem. Tas, ko mēs atrodam – vai neatrodam un tas ir mūsu ziņā. Tas – ko mēs nevaram izvēlēties. Tas kas ir apslacīts mūsu sviedriem un asinīm, kas uzsūc mūsu smieklus un nopūtas.
Brīdi es varu sēdēt un skatīties pa logu.
Ir piemācies rāms rīts. Bet saules gaisma spiežas caur plānu mākoņu segām. Un slotas krūms aiz loga, kam vēl ir dzelteni ziedu tauriņi, šķiet uzsūc šo gaismu un liegi deg ar savu zeltu.
Bet lejāk, zem tā smalkiem zariem, tālumā ir mežs. Un ceļš.
Ceļš, gandrīz neredzams zem slotas krūma zariem.
Nekur neaizved ceļš.
Ceļš atgriežas mūžam pie mums atpakaļ. Atpakaļ smagajā pasaulē, kas ir mūsu dzīve.
Bet slotas krūms slepeni deg, zem piemākušās debess un ceļš aizvijās.
Un nav nekā vairāk. Tikai pāri tam visam visu laiku kā putna spārnu vēdas dzird Šopēna etīdes taktis. Tās neviens nespēlē. Viņas pašas vēdinājās.
Laiks ir modināt bērnus.
—————————–
Un lai viņa tur brīdi varētu palikt.
„Zupa vārās. Želeja jau uz galda un džankets.”
„Nu tad – tik atliek gaidīt, lai sievas nāk?”
„Jā, lai nāk. Jūs jau esiet atnākusi agrāk…”
„Nu jā. Lai nav jāskrien.”
——————————
Cilvēks nemeklē kaislības. Kaislības uzmeklē viņu. Viņas ir kā čigānietes, kas nelaiž pirkstus vaļā – „Es Tev pazīlēšu rociņā… es Tev pateikšu visu… Es Tev atklāšu, ko Tu nezini. Visu, ko Tu kāro…”
Un piemuļķo. Bet arī apmāj.
„Es Tev atklāšu visu…” cilvēks dzird un netiek vaļā. Kaut kam vairāk vēl vajag būt aiz visa tā! – bet nav! Bet – vajag!
Gadi un gadi aiziet un nekas nemainās. Kā tik ilgi var kaut kam ticēt, ja tā nav? Kā tik velti var meklēt, ja tas ir?
——————————
Šonakt pamostos no ļauna sapņa. Sapņoju par Ingi. Viņa vakar bija slima. Jau aizvakar es sapņoju nelabi. Bet dienā nezināju – kas var nākt?
Tagad atkal. Pulkstens ir pusdivi – es sapnī redzu. Ir nakts uz rīta pusi. Mums jāsāk kāds ceļojums ar laivu. Laiva ir liela, un tā ir mūsu upe. Bet pulkstens ir tikai pusdivi. Gaisma nāks – es saku. Mēs gribam braukt, bet Inge, nākot laivā, mērī ūdens dziļumu ar soli un nogāžas bezdibenī. Laiva tagad stāv augstu kā tilts, ūdens, kur Inge iekrīt, ir lejā.
Es atmostos un nevaru aizmigt. Pulkstenis ir pusē divi. Es nezinu, kas mani sagaida. Es sapņoju bieži to, kas nāks. Gan īstā veidā, gan vairāk – simbolos. Daudzreiz es jūtu – briesmas draud. Kāda daļa naktī no manis ir bijusi nomodā – tā zina. Nākotne, kas jādzīvo, guļ priekšā tikpat noteikta kā pagātne, kas nodzīvota. Jeb – viņa nav tik noteikta? Vai viss ir izlemts? Un kādēļ man tas jāpilda – ja tas izlemts? Vai viss ir manā brīvā rīcībā? Bet kādēļ es saredzu to, kas nāks, ja tas nav zināms? Ja tas nevienam nav zināms, ja tas veidosies pēc manas brīvās gribas?
Jeb nākotne ir pa daļai noteikta – tāda, kādu to rada jau notikušais, ja es to ar savu brīvo gribu negrozu. Bet kas ir mana brīvā griba? Kā es to varu izlietot, ja es nespēju atminēt lietu, notikumu norisi?
Murgos es to nojaušu. Tomēr – tas tā ir. Es zinu – nāks kas ļauns. Bet zīmes ir nesaprotamas, es nezinu, kas man jādara, lai izbēgtu ļaunā, lai izlietotu savu brīvo gribu. Zīmes mani brīdina – bet es nezinu. Kad es rīkojos ar savu brīvo gribu. Kad es pildu liktens nolemto. Es nespēju brīdinājumu izmantot par labu. Cik man ir iespējams veidot? Cik tālu sniedzas mans spēks? Vai vispār tas ir?
Es guļu bez miega melnā naktī. Es jūtu sevi kā dzīvnieku, kā lāci slazdos. Ķēdes ir ap kājām – bet ir kāds ceļš, kuru ejot, ķēdes atraisītos, bet es to nezinu, es eju akli, varbūt ķēdes savilksies un ievilks slazdos. Gājiens būs bijis nepareizs.
Nakts domas? Rīts gudrs? Gudrāks nekā vakars. Bet vai – gudrāks nekā nakts? Gaisma visu atsedz. Un gaismā – viss pazūd. Gaismā mēs rīkojamies ar prātu. Bet cilvēka prāts ir akls. Tas redz tikai to, kas apgaismots. Bet apgaismots nav daudz. Varbūt tomēr tik daudz, lai cilvēks dzīvotu, neizbītos un negribētu par daudz. Bet kādēļ mani brīdina?
—————–
{Ar Martu bija labāk – lēnām, ar labu. Viņa bieži kļuva īdzīga. Visbiežāk taisni tad, kad citi kļuva priecīgi. Bet tas laikam nebija tā tikai ar viņu, bet ar visiem tiem, kam dzīvē nebija laimējies. Martai bija 30 un – tepat nu vien viņa bija. – Kurš puisis nu vairs uz šo skatījās?
Velta sakāra egles zarus pie sienas uz naglas arī virs savas gultas. Jaunie zaļgansārtie čiekuri bija tik maigi, ka lūza, ja tiem piesitās roka, tie bija lipīgi no sveķiem un smaržoja kā nekas cits.
„Gan jau vēlāk iznesīs ārā,” viņa mierinoši teica. Vai nu no meža un lauka var galva sāpēt, viņa pie sevis domāja, pilnu istabu un tad vēl nebūtu gana…
Pusapvītušos bērza zarus
*****}
——————-
{Divas lidmašīnas debesis izgrezno
*****}
————————————-
[Lists of work, some sent away — various dates]
Agrāk aizsūtītās dien. grām. lapas
- Par Vīraltu –
- Par vecīti ar suni
- Avīzē ieliktais
- Par nezin ko, kas beidzas par piesietiem suņiem
- Par dūmiem un krāsni
- Par Daugavpili (pēd. diena [..nīcā]
———————————–
Prēta kundze.
Stāsts, romāns?
Meitenes lielais jaunums. Gaidīšana, kad nevis vīrs.
Jādzīvo – stunda pēc stundas – 30 gadi.
Vīrs. Greizsirdība. Zemes kartes? vai citu dīvainība.
Pr. k. appr. otrreiz pievilta.
Ziemai ieliktie logi. Sēž un strādā (Tā bija aina, kas mani uz to stāstu pavedināja)
Pr. k. sava pirmā vīra lomā.
Atmiņas par Jāņiem Latgalē.
Apprecētais puisis – tomēr svešs.
Bet kaislība, greizsirdība tāpat.
Jāuzsāk otri 30 gadi.
Maizes cepšana. Jādzīvo stundu pēc stundas 30 gadi.
Vai arī pašnāvība?
Vai ārprāts?
Saturā:
Puķu kopšana. Maizes cepšana, murķeļi pavasarī
Salāti vasarā (skābenes), sēnes rudenī
Lielmežs. Ogošanas. Varbūt – medības un mednieki. Sūnu meklēšana logiem – izgāzi visu kurvi, lai ņemtu vēl labākas.
Dzīve – mūžīga gaidīšana.
Gājēju sarunas pie cept. maizītēm
Meitene – kā Elza.
Izbraucieni – (pretī cerībai) atsperu ratos, atgriešanās – tukšumā.
[Turpai..ājiens iepriekš .. puse.]
—————————–
25. novembrī nosūtīti Zirgs mirst
Cietumi
Blakberijas kopā 16 l.p.
3. dec. nosūtīts Mazpilsētas apmātības 2
Alkas 2
Atziņas – dzīv. gudr. 2
Saimnieks 6
20. dec. Galotnes 4
Valgi – dienās kad esmu viena 2
Dienas un laiks pār tām 1
Palmas 6
17.I.57. Autobusu gaidot 5
Uz pavasara pusi 2 (nenosūtīts!)
Pēdējās dienas – rokas klēpī 1 (‘’)
Cellēs 7
Tu 3
Decembrī 1958 nosūtīts Maestro
Februārī 5. nosūtīts Pēteris 9 l.p.
5 dien. gr. lapas Naktī
Laimīgie
Rudens rīta
Brīdis
Atmiņas
————————————–
Saulē kalni guļ kā slinki krokodili
muguras tiem skalo debess viļņi zili
Vienam iekodusies sānā pilsētiņa sārta
otram aste mazliet dzelzceļ stigās skārta
Jā, bez raizēm gluži nav neviens šeit gulis
lai tas būtu kalns vai krokodilis
—————————
Cik skaista ir šī ieleja.
Manas acis tūkstošreiz apglāsta viņas ieapaļās nogāzes, uzartās, pelēki violetas, brūnganas un iedzeltenas, sadīgušās zaļas un zaļi svītrotas. Un spožais dīķis lejā [right]. Apnīkušu palmu pieaugušie upītes līkloči. Ar ērkšķu krūmiem piestīgojuši un zāli aizauguši, lēni, nedzirdami plūstoša, netīra ūdens ceļi. Tie apslēpti skatam pašā ielejas dibenā. Tiem skaistuma svešinieks neatrastu nekāda. Bet es neesmu svešinieks, es dzīvoju šai ielejā. Es mēģinu iedomāties, ka es dzīvoju. Es mēģinu iedomāties – kā būtu, ja es te nebūtu cietumnieks, bet dzīvotu. Un, kad es to mēģinu, es redzu – cik skaista ir šī ieleja. Cik bezgala krāšņa viņa ir tiem, kas dzīvo.
Cik gan te varētu būt, kas dzīvo? Bet kāds varbūt ir, kāds, kas kādu brīdi dzīvo.
Cik skumja ir šī ieleja. Bez cilvēku dziesmām. Tikai putni dzied. Bet mans kaimiņš svilpo. Viņš prot svilpot. Viņš dzīvo, kad viņš svilpo. Viņš to nedara ļoti bieži. Bet bez svilpošanas viņš nevar iztikt. Brīžam viņš grib dzīvot. Un tad ieleja kļūst skaista. Šis skaistums neizgaist, viņš guļ kā dzīva elpa pār ieleju un aizskar mani, un modina, lai es domātu, cik skaista ir šī ieleja. Cik krāšņa viņa ir tiem kas dzīvo.
[No diary entries exist for 1958. Her letters to Janis Sarma during the year are published in Kikures un Sarmas vēstules, in Maijs 1958]
[Wyong, 26.03.1958. Citizenship Ceremony]
[December 1958, Inese leaves Wyong High School]
