[Greta migrant camp – no date, fragment]
[…]bija jāsāk tūlīt). Ejot uz durvīm (ieejas), pretī no sola pacēlās viņš. „Jūs arī sākat te strādāt?” Viņa balss bij priecīga un draudzīga. Un es jutu siltumu, mazliet nomierinājuma savā satraukumā un neziņā. Es priecājos, ka arī viņš strādās, jo vairāk, ka arī viņš bij priecīgi pārsteigts. Tik daudz deva un tik daudz vairāk varēja dot šis gads. Bet es jau pūlējos arī. Es saņēmos un saņēmos! Pārvarēju nogurumu, kas bij no darba, no nakts dežūrēm, pārvarēju nogurumu no saviem gadiem un pārvarēju nogurumu no savas dzīves. Es smaidīju, es biju jautra, draudzīga, centos izdarīt savu pienākumu. Un, arvien uz priekšu ejot, kļuvu it kā stiprāka, jaunāka, glītāka un iemīļotāka. Nedrīkstu nolaisties un zūdīties tagad atkal. Kas zin, ko glabā nākošais gads! Jārūpējas par veselību, par izskatu, par garu! Jācīnās, jācīnās, jāstrādā. Nedrīkstu nolaisties! Šai gadā palīgs, atbalsts, spēka avots bija viņš. Savāda neizteikta simpātija, maigums, rūpība, cienība, ko viņš sniedza, man deva bezgala daudz. Kad bij grūt, nogurums un izmisums – es atpūtos šai vieglā, tuvā, simpātijā, kas nāca no viņa. Un es viņam bagātīgi devu atpakaļ. Lai svētīts viņa ceļš par to. Viņš man deva vēl reiz jaunību. Un es vēl esmu tā iespaidā. Ir mazliet uzkrājies paļāvības, drosmes. Visa tā jāizmanto. Jāuzticas sev. Jābūt tādai, kā biju agrāk. Tam tuvu es jau šinī gadā biju nonākusi. Tik vēl mazliet vairāk pašapziņas, pašpaļāvības. Mīļš paldies Tev!
9.3.52. Neapzinīgi gaidīju sestdienu, svētdienu. Bet biju tā nogurusi (sirds streiko drusku), ka visas priekšpusdienas pagāja mājas darbā – nevarēju neko ātri padarīt. Jāatpūšas un jāsaņemas vien bij visu laiku. Sestdien pēcpusdienas dienests. Svētdien – šodien – nakts dežūre. No rīta bij tik skaista diena – bet bij jāmazgā veļa. Tikai pēc 3 pm izgāju ar Dzidruli uz futbola sacīkstēm. Dzidrulis visu rītu taisījās jau iet ar Olu un Lulu tur. Bija saulaina, skaista pēcpusdiena. Pļava līdzena sausa, ar jaunu zaļu zāli. Beidzot še pasaule atkal izskatās dzīva un maiga. Kad no kantīnes skatās pāri uz Silvercity – ir gluži patīkams skats, ceļš (nobruģēts labāk) ved pāri zaļai pļavai, kociņi, krūmi gar malām svaigiem zaļiem cekuliņiem, Silversity kalns zaļš ar pelēkām barakām un karogu. Un saule vairs nededzina un debesis šad un tad pušķo mākoņi. Gaidīju svētdienu. Vai tāpēc sapnī redzēju it kā sārtā zibens gaismā, kā citā, pie paša apvāršņa iedegamies maigu, kvēlu gaismu. Es minēju – kādā sakarībā? Un kaut kur pāri pļavai, Silversity pusē!? Tagad es zinu kāpēc.
Es apstājos ar Dzidruli pie sētas, un mēs skatījāmies spēlē. Nebij daudz ko redzēt. Es klausījos, kā minūtes rit. Atkal laiks rit mūžībā – krīt mirkļi kā skanošas lāses, dzied kā mūzika un nekas nenotiek, nekas nevar notikt vairāk, tik cilvēki stāv pie sētas un saulainā dienā krīt mirkļi mūžībā, rit, rit, rit. Un viņu krišana ir jūtama no zemes līdz debesīm. Mūžībā.
Vēl atkal ir zeme zaļa, debesis maigas. Un neziņa, ko citu labāk varētu darīt, vēl skaistāku – kā klausīties mirkļu ritēšanu mūžībā? Ko citu? Nekas neliekas labāks – no iespējamā. Gaiss ir maigs no cilvēku ritmiskās (vai arī nē) elpas, no cilvēku sirds pukstiem, kas krīt reizē ar mirkļiem mūžībā.
Atnāca papus, un mēs vēl drusku noskatījāmies spēlē.
Mēs skatījāmies labu brīdi.
Un gājām mājās.
Aiziet dienas, aiziet laiks. Bet ko labāku var? Ak, daudz ko var.
Tikai dzīve ir šaura un darbs, darbs vien.
Ir tā, it kā kāda mierinoša roka būtu brīdi nogulusies uz sirds.

10.3.52.
Pēc nakts dežūres. Naktī bij slikti. Sirds pagurusi. Bet tagad no rīta ir labi. Priecājos, ka sirds panes vēl. Varbūt vakardienas dēļ var vieglāk elpot. Ir vispār it kā vieglāk, gaišāk. –
2 st. nogulēju. Manī blāzmo tā apvāršņa gaisma, ko sapnī redzēju. Ar nemieru un ilgām. Kā es mierīgi lai nodzīvoju? Man kaut kas jāredz, labi koncerti, izstādes, lai varētu mierīgāk zīmēt. No jauna, no jauna vairāk nemiera ir.
[photo: L to R: Dzidra, Inese, Erna in nursing uniform]
11.3.52
Ir jāiet gulēt pēc nakts dežūres – bet ir pirmais holidejas rīts – tāpēc kavējos. Un gribētos dzīvot – ne gulēt. Gribētos būt Pļaviņās, gaidot pārsēšanos uz Jaunkalsnavu – uz brīvdienām. Zaļām un bezrūpīgām un laimīgām. Ak! Kā dzīve ir projām! Un jādzīvo rūpīgi tas mazumiņš, kas ir palicis
24.3.52
Atkal te bijām nedēļu Vayongā. Labi ka Entrence tuvu. Naudas tur vajag mājā – ik uz soļa.
Labi ir atkal te. Aizgāju pastaigāt ārā, pļavā. Labi ir elpot te. Klausījos, kā vējš šalc. Debesis klāja sīksīki mākoņu birumiņi. Es stāvēju rokām uz sētas un puspiemiegtām acīm raudzījos apkārt – jūtot vēja un laika applūšanu.
Tā es stāvēju tēva tīrumā, tā pie jūras, pie Daugavas, Parīzes Trocadero. Tā ir dzīve? Varbūt.
Labi ir būt te. Māņi ir labi un mūžīgi. Kāpēc es esmu nokavējusi dzīvi? Bet es pūlējos – kad atceros, kā es meklēju, kā meklēju! Bet neatradu. Un vientulība bieži bij mīļa.

[Inese’s 10th birthday, 1952. Inese standing with Erna, Dzidra seated right.]

