15.5.52.
Kas gan ir mūžība – dziedoši zvani,
Mirdzošas acis, sapņojošs miegs.
Skalbe
Nav ne dziedošu zvanu, ne mirdzošu acu, pat miegs nesapņo vairs tos sapņus. Viss ir tukšs, un es esmu kā kurmis alā. Bet es lēnām cilāju zemi uz savas muguras. Un domāju – reiz līdīšu ārā, uzcelšu zemi. Un varbūt tad vairs nebūšu kurmis.
Šodien esmu viena un brīva. Bet nomocījusies naktī ar savu sievas pienākumu. Kad es negribu – tad tās man ir pretīgas mokas. Bet velc! Kā ņēmies par zirgu.
Šodien fiziski esmu vāja – bet gars lēni ver lapas. Grib elpot. Ilgas, ilgas nes kā palu ūdens plašs un tāls un kāpjošs augstāk – augstāk. Kur es varu! Ak, man nav tikai fizisko spēku, mani izsmeļ darbs un tukšā bezdomu, bezprieka dzīve.
Un šodien, kad ir brīva diena, kad vajadzētu iziet kalnā un elpot svaigu gaisu un darīt ko lielāku – man ir jāmazgā, jāgludina, jātīra istaba. Vāks mani spiež, spiež. Kaut jel viens cilvēks būtu, kas man drusku palīdz, drusku iedrošina, nomierina, pamudina, papriecājas man līdz – es izlīstu no alas, es zīmētu un ietu te pasaulē. Bet rokas, kājas, acis, ausis man piebāztas ar zemi.
Iztīrīšu istabu. Un domāšu par to, ko es varētu darīt. Es tamborēju melnu šalli, mīkstu un siltu un skaistu. Es atpūšos viņā. Varbūt iekrāsies spēks.
Bet visas ilgas pieder viņam. Ar vienu skatu, ar vienu vārdu, ar vienu soli nākot uz manu pusi, viņš mani pielēja ar dzīvību un siltumu.
Kāpēc man ir jānīkst!
Tik drusku laimes, un es varētu strādāt, tik drusku atslogot mani un es varētu vest svētību tai videi kur esmu.
Mīļais Dievs, palīdzi man piepildīt savu uzdevumu.
