Contents 55 gadi Bēthovens Brīvība Cimdi un basas kājas Citi likumi Daba Jāiet gulēt Jūras krastā Jūs Kafejnīcā Karstums Klusuma brīži Krēslā Kur palikšana? Māņi Mašīnā Mežonis Nejaukums Nekāda vaina Neliekšanās Nožēlojama rotaļa Nožēlojama uzvara Ofice Saulriets Sirds Taisnības nav Tava roka Teikts 1969. Verguļots līdz 1972 Vēlēšanās Vēl viena seja
[55 gadi]
Viņai bija 55 gadi, un viņa to sev ik brīdi atgādināja, jo viņa ik brīdi aizmirsa. Kopš pāris gadiem viņa uzzināja skaidri, kas ar viņu bija. Viņa bija apsēdusies zālē, vienkārši sausā, nomīdītā maurā, pēc brīža pārdomu viņa atspiedās uz labās rokas un graciozi cēlās augšā, viņa smaidīja un skatā vēl turēja nomīdītā maura pelēcīgi maigo zaļumu, viņa bija pilna spēka, labsajūtas un viņa bija gatava kaut kur traukties. Tad kāds it kā viņai piesita pie pieres: “Atceries, kur tu esi. Tev ir 52 gadi. Neaizmirsties. Te jālien tajos iekšā…” – Smags dullums saspieda viņas domāšanu – neiespējami! Viņa gandrīz gribēja smieties par tādu muļķību, tad atkratīties no tādas nejēdzības – bet tad viņa saprata un atcerējās – tā bija taisnība. Viņai bija 52 gadi, un šai pašā brīdī viņai atkal tanīs bija jāielien. Viņa būtu sajutusi sāpes, ja tas nebūtu bijis tik komiski, tas bija tik komiski, ka viņa sirsnīgi smējās. Smieklos, kas viņai brīdi pa brīdim izspruka, viņa atgriezās mājās nu savos 52 gados. Bet tas tomēr bija šausmīgi – jāatzīst, un viņa to juta. Bet nu viņa pilnīgi skaidri zināja arī to, ka viņa bija tikko bijusi ārā no šiem gadiem un viņu ar varu iedzina tajos atpakaļ. Viņa jau sen bija nojautusi, ka tas tā ir, bet tagad viņa zināja skaidri. Viņā bija dzīva vienīgā 18-gadīgā arvien. Tas viņai bija sagādājis (visu šo laiku) daudz ciešanu un daudz laimes, viņa bija domājusi pie sevis un jautājusi – kad šī 18 gadīgā pazudīs. Ilgi pāri savam laikam tā lūkojās uz viņu arī pretī no spoguļa. Nu kādu dienu, kad tur tās vairs nebija, viņa dzirdēja tās priecīgo balsi: “Raugies! Tu līdzinies manai mātei! Vai tu redzi, cik ļoti tu atgādini māmiņu!” Viņa redzēja. “Bet acis tev vēl ir manas,” meitene turpināja, un sieviete to redzēja. Tā viņas abas sadzīvoja – laimīgi. Meitene trakoja līdz ar saviem jaunajiem bērniem. “Māmī, māmī!” Tie kliedza un smējās un valstījās ar to pa zemi, ņemot cauri visu akrobātiku. Un dažreiz tie izņēma tai adatu un diegu no rokām un teica: “Ak, dod šurp, māmī,” un piešuva tās tērpam steigā kādu pogu, jo “māmī” tā rāva diegu, ka tas metās mezglos, tā bija 18-gad. viņā. Sieviete tad kļuva klusa un nolūkojās savos bērnos, kas bija jau vecāki kā viņa, kā – daļa viņas.
Kādu dienu bērni bija prom un viņa bija viena, tikai kopā ar savu 18 g. Viņa gāja rītos uz darbu un vakaros mājās. Dažreiz viņa uzmanīgi un mierīgi kāpa no pusē kāpnēm, kad vilciens jau gaidīja un ļāva tam aiziet. Viņai šķita, ka nevar skriet pa kāpnēm. Citu reizi viņa, ejot zem parka kokiem, izdzirda vilcienu zem zemes nākam, sāka skriet, noskrēja pa visām kāpnēm un iemetās vilcienā kopā ar skolēnu baru, kas grūstījās ar somām.
———————————-
[Bēthovens]
Un kā dažreiz, man ir jādomā atpakaļ par savu pirmo mīlestību – Arturu. Cik tas tomēr bij saulains. Bēthovens runā par to, atgādina to, ir tas. Bet tas pazuda. Iznīka. Aizgāja nesaprašanas ceļā. Nemaz nezinu, kā? Nedevos laikā rokās.
Te es tagad steidzos pretī, sniedzos – par vēlu?
Leave me alone, šīs mūžīgās domas!
Nu Bēthovens mani dzen tepat uz šo visu! Arī tas ir tas pats. Ejiet no ceļa, visi mošķi! Vai Tu to neredzēji, trakais, liekot savu seju pret manu? Kā Tu uzdrīkstējies? Un ko Tu redzēji? Ko Tu redzēji?
Ko Tu redzēji? Kā Tu drīkstēji to redzēt? Ja Tev to nevajaga? Un ja Tev vajaga, kādēļ Tu neuzdrīksties?
Tas ir Bēthovens! Ja tas vēl nebija, tad tagad tas ir. Tu izrāvi to no manis, manu slēptāko labo. Jeb Tev tas nebij vajadzīgs? Nē, manī vairāk nekad nav bijis, ja Tev par maz.
I hate.
Pa zemi dārgu mīlētu bezgala Tu mani aizved (Bēthoven). Pa zemi neatrastu mans laiks jau klāt būs drīz -- Iet prom un zeme šī ir neatrasta par ko Tu stāsti tik pusapziņā jausta kas mani ieslēdzis...
…kad visu apdomāsi un redzēsi.
Manas jūtas top prātīgākas – varbūt, tas ir – mirst. Līdz redzēšu viņu…
Briesmīgas lapas puses.
Nopirku trīs pac. tējas, ko nosūtīt Sarmam. Varbūt nē? Varbūt jā! Kas var būt par ļaunu? Cik ilgi vairs!
Nositušies īstenības akmeņos
mani putni -- manas domas
apslēpušās savos mocītos spārnos
nepaceļ galvas ejamo ceļu tumsā.
No tāla tāla krasta
skumja ziņa atnāk
kā rasa nokrīt pār ziediem
sēri iemirdzoties.
Saprast grūti,
aptvert nevar
kā tas var būt
ka Tu dusi zem smiltīm
mana jaunība.
Kur es biju, nemanīju
ka Tu atlaidi man roku
atvadījies nezinot.
Ko man vēl Tev sacīt bija?
Draugi silti tur
man rokas.
…bet tik grūti. [Šīs 3 rindas rokrakstā ir pārsvītrotas.]
Pārcērt krūtis & izņem sirdi.
Tas upsetij.
—-
Kas ar mani notiek? Kam ar mani jānotiek?
Nemelo. Nemelo neko.
Vai tu gribi viņu redzēt?
Jā un nē?
Nezinu, ko varētu es teikt? Tātad negribu es viņu redzēt.
Vai es gribu viņu redzēt?
Gribu, tā kā redzēju to agrāk – tas bij pasakā, ne dzīvē.
Tātad negribu es viņu redzēt.
—————————–
[Brīvība]
Šodien skaidrojas. Vēl līst, bet ir vējains un auksts, un pa brīžam zilas debesis redzamas. Nekur neesmu izgājusi, neko darījusi, arī spēlēt neeju, bailes, ka piedzērušais Toms neienāk tur. Viņš teica – vai nepasniegšot klavieru stundas viņa drauga meitenēm? Nezinu. Varbūt par to būtu jādomā. To jau, šurp nākdama, reiz domāju – tikai nezināju, kur ņemt skolniekus. Ja bērni kaut cik mācās, es iemācīt kaut ko varētu. Un divas māsas mācīt būtu patīkami tai ziņā, ka varētu likt tām spēlēt četrrocīgi.
Laiks? – Es noslinkoju savu laiku. Šodien pat – gulēju. Nu, tas nu taisnība – vakar vēlu aizgāju gulēt – lasīju. Esmu te daudz kā nederīga izlasījusi. Latviešu valodā maz modernu grāmatu, tulkojumi vāji un novecojušies. Tomēr – kaut kas jau paliek. Tikai galvenā lieta neiet uz priekšu – es nerakstu. Tagad stiepju, mēģinu kaut ko. Tam – nav nepieciešamības dzīvās kvēles. Bet jādara tas pats, kaut tik varētu piespiesties – jo nekas mani nevar atbrīvot no zūdīšanās un svārstīšanās, un neticības, un nedrošības, kā vien darbs un darīšana, kaut arī nepavisam tāds, kā to vajadzētu. Vajadzētu pierakstīt mūsu sarunas ar Dzidru. Tam būtu jēga. Šī mašīnīte tomēr var palīdzēt un, jādomā, man palīdzēs arī. Pa vidu varbūt es varētu pasniegt klavieru stundas. Labāk kā pļāpāt tukšu. Satumst un līst.
Mēģināju zvanīt uz Wyongu, bet neatbildēja. Aizmigu un gulēju īstu lietainas svētdienas miegu. Pamodos un raudzījos dzeltenā istabas gaismā un zilā debesu stūrītī ar skrejošiem mākoņiem, un raudzījos uz mazā galdiņa sakrautās grāmatās ar manām piezīmēm zilisarkanos blokos – visur miers un vaļa un iespēja strādāt – bet es slinkoju. Kā es beidzot sākšu kustēties?
Šodien domāju arī par pagājušā gada savā ziņā labām dienām darbā – bet no turienes es lauzos ārā, lai gūtu brīvību. Te nu viņa ir – un es tik ļoti kāroju kādas ilūzijas, kādas dzīves īstenības, ka bailes par to skaidri runāt. Bet nekas nav labs un nekas arī nav aizsniedzams…
——————-
[Cimdi un basas kājas]
Es braucu autobusā ar divi lapām rokā. Pārlieku tās otrā rokā, biļetei naudu meklējot. Nolieku uz klēpja, cimdu uzvelkot. Patiesi, cimdu nevajadzētu, citi autobusā iekāpj ar basām kājām. Bet cimds ir ceļojot labs biļetes uzglabāšanai. Tad nav jārakājas pa rokas somu.
Man nav nekas pretī pret basām kājām, bet ne uz ielas un autobusā. Autobusā citi var sāpīgi uzkāpt uz kājas, un ielā pēdas kļūst briesmīgi netīras, pilsētas netīrumi ir citādi kā jūrmalas vai lauku netīrumi. Pilsētas netīrumi ir netīri. Tie ieēdas ādā… Es labāk atgriežos pie savām lapām.
———————
[Citi likumi]
Mani izsvieda no vietas tāpēc, ka kāds jauns cilvēks bija iemīlējies manī un viņi domāja, ka es to pavedu. Katros melos ir puse taisnības un situācijas, kuras ir tik delikātas, ka tās nav iespējams diskutēt, bez kā tās padarītu vulgāras. Es sakodu zobus un atstāju vietu un visu to sabiedrību, nejēdzīgi pazemota.
Katrā zemē citi likumi, un šinī ir tādi, ja kāds jauns cilvēks ir iekārojis kādu sievieti, kāds smārts, jauns cilvēks (smārts – tas ir tāds, kas var dabūt katru sievieti, ko viņš iekārojis)… jā, nu tad viņi – tas cilvēks un tā sieviete – nākošā dienā būs redzami, saķērušies rokās, nu, ja tas nav noticis vai kādu sevišķu apstākļu dēļ nevar notikt, tad ir skaidrs, ka notiek kaut kas vairāk. Tāda ir šīs zemes teorija un prakse. Cilvēki domā par citiem to, kas viņi ir paši.
Bet es biju no Rīgas. Un tur, ja kāds jauns cilvēks bija iemīlējies kādā sievietē, tas klīda viņas tuvumā, sveicināja, atvēra durvis, sūtīja puķes un saldumus, kad laiks klāt. Jūs teiksiet – tikai garāka priekšspēle – varbūt, bet varbūt arī nē. Priekšspēle pieder pie operas, un ir operas, kuru vērtība ir viņu priekšspēles.
Cilvēki iemīlas cits citā brīžos, kad viņu dvēseles ir iznākušas viņu nama durvīs. Ir kāda balss noskaņa, smiekli, kāda izteiksme acīs vai smaidā, ir nejauši izsprucis vārds vai mūzikā ieviļņojusies dzīvība. Šie brīži ir neparedzami un liktenīgi.
Mūs bija ķēris viens tāds. Viņš bija uzlicis saules brilles, kuras paturēja pat telpā, lai spētu mani apskatīt pēc tam. Protams, viņš neko neieraudzīja, bet gadījās, ka viņš nepazaudēja tomēr to ilūziju, ko bija radījis liktenīgais mirklis. Viņš noliecās kā karalienei, atverot man lifta durvis. Jūs melosiet katra viena, kas teiksiet, ka Jūs tas neaizkustinās.
Protams katrs savu notikumu vērtē kā izņēmumu. Bet šis bija izņēmums arī starp maniem notikumiem. Es atvairīju to ar pussmaidu, es atvairīju to visu pāris nedēļas, bet tā bija mana kļūda. Ja es būtu runājusi un pieņēmusi iepazīšanos, viss būtu kļuvis ikdienišķs, tagad no kaut noklusēta, bet nojausta izauga noslēpums, mistika, neizprotamais. Ilūzija pieauga ar lielu spēku, pirmais pēkšņās simpātijas mirklis kļuva arvien lielāks un nozīmīgāks mūsu atmiņā. Kaut kas reāls šķita esam un augam, kas līdz ar to bija un palika neiegūstams.
Viņš bija jauns, bet ne bērns, viņš dažubrīd izskatījās pavisam nobriedis, viņš bija ceļā no divdesmit uz trīsdesmit.
Citi mani turēja desmit gadus jaunāku, kā esmu, viņam droši vien nebija nekāda jēga un nekāda bēda par maniem gadiem. Bet es tos zināju. Un savādā kārtā man bija jāatceras, ka es tikko biju vieglā sašutumā aizmetusi kādu izlasītu Moriaka labāko grāmatu ar vārdiem – “Nieki. Tas nav iespējams. Kādēļ pēkšņi vienā mirklī jauns cilvēks, kas var izvēlēties, izvēlas kaut ko tik nepiemērotu.” – Taisni tādēļ. Stiprie izvēlas stiprus ienaidniekus. Jo katra negaidīta un liktenīga satikšanās nes sevī tomēr daļu cilvēku pašu – vēlēšanos. Tādēļ katra satikšanās arī ir tik nozīmīga – tā uzsver un zīmogo personību, viņu būtisko un papildina, audzē, atver to. To nozīmi redz varbūt tikai pēc gadiem vai pat nekad, bet tās ir zīmes, likteņa pirkstu nospiedumi, kas veido mūsu gatavo rakstu.
Kā mūsu lieta būtu beigusies bez citu iejaukšanās, to es nespēju teikt. Visām parādībām ir simtiem varbūtību.
Mans partneris jau no paša sākuma vēlējās personīgu iepazīšanos, jo, strādājot kopējās oficēs, redzoties diendienā atpūtas zālē, kāpnēs, liftā, mēs tomēr tādi nebijām. Bez mana uzaicinājuma viņš pat nedrīkstēja mani sveicināt, un man nebija nekāda iemesla jeb, labāki sakot, mans iemesls kļuva par bīstamu, lai es to viņam dotu. Mēs gājām garām viens otram ar maz izņēmumiem klusēdami. Manas acis lietu sarežģīja arvien vairāk. Esmu tuvredzīga, bet neciešu nēsāt brilles. Nedaudz soļu attālumā cilvēka sejas izteiksmi nespēju saskatīt, man šķiet, viņa acis ir tikpat aklas kā manas, kas spēj stīvi skatīties otra acīs, nejūtot vajadzību skatienu izskaidrot, jo saskatīts nav daudz. Tomēr tuvāk stāvot, kā liftā, vai cieši garām ejot, mani plaksti stāvēja uz zemi ar visu aklumu, vēlāk mēs dzīvojām ar acīm, izteicām labvēlību, maigumu, sāpes, apvainojumu, dusmas un piedošanu.
Bija dienas kad ar to pilnīgi pietika, varbūt pat vienmēr dienās, kamēr turpinājās darbs kopējā celtnē, un pastāvēja iespēja šad tad… [text unfinished]
———————-
[Daba]
Visvairāk man trūka mežu. Un pļavu. Nekultivētu pļavu. Kur velēna ir necilāta no cita, ja tikai kāds kurmis pavasarī uzceļ kādu pauguru, kādu melnu zemes izvirdumu, un meitas to ar grābekļiem nolīdzina. Kur velēna citādi nav uzmaisīta gadiem un zāles un puķes aug, sazeļ, zied pašas savā kārtībā vēl un cīnās, ja tas vajadzīgs. Bet grūtas cīņas pāri gājējs nemana, kur pagājušā gadā ziedēja gaiļu piešu pušķis, tur viņš ziedēja šogad, sviesta bungu jeb cāļgalviņu klājiens paplēties vēl lielāks šai gadā un ziedi krāsaināki, labāks, siltāks maijs, bet grāvji būs piegāzti neaizmirstuļu kā pašas debess. Svētdienas drēbēs, ar kurpēm un zeķēm tur nav ko domāt piekļūt, bet skaisti ir pļavā arī ar svētdienas drēbēm, ja nebrien slapjās vietās, zāles ir tīras kā zīds, ziedi silti un maigi, var sēdēt un izstiepties zem smilgām ar skarām uz bēdu, viss tevi tur kā saudzīgas rokas. Tikai nezinātājs, nepratējs dabū zāles traipus uz drēbēm. Un labi ir ar basām kājām, nav neviena grieža. Protams, mitrās vietās ir asie grieži, un karstos dienvidos sausās vietās daža saulē sakaltusi lapa ir asa vai kāds zieds, cik nu zieds var būt ass. Pļavās dadži neaug. Dadži aug sētmalās un ceļmalās un ir krāšņi. Arī mīlīgi. Latvijas dadži ir salīdzinājumā ar dažu citu zemju dadžiem maigi. Vairāk mīlīgi un draiski kā nejauki, kad garāmgājējam dažreiz nemanot sasprauž sauju savu spuraino, zeltaino sēklotņu galviņu drēbēs. Tev, kas kustas brīvi šai pasaulē, kādreiz jāizpalīdz tam vienas vietas sēdētājam, ar taviem soļiem viņš tik vien kā aizsūta pāris savas sēklas mazu mazuliet tālāk pasaulē.
Austrālijā ir kāds augs, zemnieka draugs viņu sauc, kad tas sasprauž savas sēklu dakšiņas garāmgājēja apģērbā – nu tad nav tik viegli no tām atbrīvoties, to milzums, un tās iespraustas patiesi tā, ka tās turas. Parasti tad smalkās zeķes pagalam… Jā tā ir starpība – asums. Asaka. Grūtāka cīņa. Stiprāki dadži. Tādēļ varbūt augi – maigāki.
———————
[Jāiet gulēt]
Visu dienu es dzīvoju, nē, es pavadu visu dienu, lai vakarā dažas stundas dzīvotu. Un tās ir tik ļoti īsas. Mazliet spēlēt, mazliet lasīt, kaut ko gribētu rakstīt. Kādu vēstuli, izlasīt kādu vēstuli, noķert kādu domu, kas pazūd, pirms parādījusies, jo nogurums ir tik liels. Un tad atkal iet gulēt, lai celtos ar steigu, lai strādātu darbu bez jēgas, lai maltos visu dienu 13 – 14 stundas un atkal –vakarā ķertu dažas stundas.
– I hate, I hate, I hate –
Bet tas nelīdz. Tas nekā nelīdz. Var hatīt, cik stipri grib. Tam nav ne vismazākā spēka. Savādi, ka pret dažu ko ienaidam, dusmām, riebumam, visāda veida garīgam protestam nav ne vismazākā spēka. Itin nekāda. Paņemt akmeni un sviest – tas jau būtu kaut kas. Ar vienu pašu akmeni varētu sagāzt čupā visu, kam gadiem ilgi ar nīšanu nevar nodarīt ne mazāko vainu. Tātad garīgam protestam nav nekāda spēka. Tas ir nekaitīgs. Bet tas, ko vērš pret mani – ir kaitīgs. Es to jūtu, un tas mani pārveido, tas mani deformē.
Kaut kas nav līdzsvarā.
Un tagad es ne mirkli nevaru kavēties. Man jāiet gulēt, lai rītu visu dienu varētu strādāt, dzīvot dēļ kādas stundas vakarā. Šodien es domās rakstīju teikumu pēc teikuma, mazgājot traukus, bet tagad, kad varētu rakstīt, man vairs nav tā stila, ne domas, kas bija tad un kas izteica to, ko es gribu. Tagad ir nogurums un smagums. Tagad es kā pusmiegā varu iet apkārt vai sēdēt, kur apsēstos, skatīties uz kaut ko un neredzēt nekā jauna, domāt par kaut ko un nezināt, par ko es domāju.
Es nevaru ilgāk kavēties, es tikai vārdzinu sevi un kļūstu ar katru vakaru nespēcīgāka un miegaināka.
Bet gulēt es negribu. Es varu kliegt par to – ka man atkal jāiet gulēt.
——————————————————————–
[Jūras krastā]
Vienīgais, kur es varu patverties un nomierināties, ir jūra, jo jūra bija tur, no kurienes es ierados te, un tur es biju ļoti laimīga. Tur es biju uzvarējusi kādu nelaimi un kļuvusi ļoti laimīga. Tās vietas lielais skaistums bija jūra visapkārt manam miteklim, jūra rītos, saulrietā, pusdienā, lietū un saulē. Un kā viņā atspīdēja debesis, un kā debesis atspīdēja jūrā. Kad man šī vieta bija jāatstāj, man liekas, es biju tuvu viņu noslēpumu un sakarības atrisināšanai – debesis, zeme, jūra. Es laikam spriedu pareizi, ka es šīm lietām tik tuvu vairs nekad nenonākšu, tādēļ bija tik grūt, kad tās bija jāpamet. Es tur pametu arī kādu cilvēku. Mana sirds bija aizvērusies kā dzīva gliemežnīca pret šo ielu un vārtiem, un mūra sētu, kas bija aiz loga. Pa kādu citu logu tālu aiz pilsētas varēja redzēt jūru. Tas bija vairāk kā nekas, bet tas nebija tas, ko es pametu. Zināju, ka man mana sirds būs jāatlauž, lai kļūstu mierīga un mīlētu šo ielu, būs jāatlauž, vai, kas vēl ļaunāk – viņu atlauzīs kāds notikums ar varu un viņa man kļūs neatvietojama, un es cietīšu, jo mani atkal dzīs tālāk.
Lai vakaros es spētu doties pretī naktij, es krēslas stundās gāju uz jūru. Bija vēl ziemas mēneši, satumsa agri un pie jūras bija vējains un auksts. Man bija ko iet sākumā vairāk kā pusstunda, bet vēlāk es pieradu, un ceļš kļuva īsāks vai laiks. Es sēdēju uz soliem zem eglēm jūras krastā un vēroju, kā tumsa kļūst melnāka, pazaudē pamazām visas krāsas. Bet jūrā kustību var vēl manīt. Viņa elpo naktī. Es pastaigāju tikai netālu, turpat gar eglēm, soliem un jūras slēpotāju kluba māju, kas ziemā parasti ir noslēgta. Es paturu acīs autobusu piestātni – lai nenokavētu pēdējos busus, ja es paliktu ilgi jūrmalā. Tas ir autobusu depo jūras krastā. Laimīgie šoferi – es domāju, te viņi var atpūsties pēc braukšanas. Varbūt tas ir skaistākais depo pasaulē, vienkāršā, atklātā, tālā jūras krastā, zem nedaudz eglēm. Pret šiem autobusiem un viņu vadītājiem man ir draudzīgs prāts – viņi ir mana drošība malas naktī, es parasti uzturos savos gājienos un sēdēšanā uz soliem zem eglēm tādā attālumā, lai mani nepamana mierīgie regulārie pilsoņi, bet arī tā, lai es ik brīdi varu ātri aizsniegt, ja man tuvotos kāds pārāk nelaimīgs šādas vai tādas laimes meklētājs.
———————
[Jūs]
Nu jā. Sākumā nerādās nemaz tik ļauni, nemaz tik nelabojami. Jā, turaties pretī. Jūs aizstāvaties un nosodiet, Jūs baraties, lādaties, Jūs izsmejiet – un kļūstiet netīrs! Viss, ko Jūs skatāt, izķēmots, pārprasts, otrādi apgriezts un naidā simtkārtots, gāžas uz Jums atpakaļ. Jūs sitat ar dūrēm, un tās asiņo. Tam tur ir bieza āda kā no krama un adatu pilna. Tas stāv tīrs kā šķīstīts, aizskārts un apvainots. Ne melnumiņa nav viņa spožumā.
Jūs sākat citādi – ar labu. Un – kļūstiet muļķis. Tas tur stāv un smīn, un nožēlā smejas, ņirgājas par Jums. Jūs esiet muļķis, muļķītis, nabaga plānprātiņš – pilnīgs idiots. Tā ir augstākā žēlsirdība, ko tas Jums parāda, ciešot Jūs savā tuvumā. Ceļos Jums būtu jākrīt un jāpateicas…
Bet nu Jums ir diezgan!
Jūs vācat to, kas ir Jūsu, un ejiet prom! Jūs, protams, gribat ņemt līdz to, kas ir Jūsu. Taustāma, izrādās, Jums daudz nav. Gandrīz nekā, kas piederētu pilnīgi Jums vien. Un visu citu Jūs labprāt atstājat viņam.
Bet Jūs gribat ņemt līdz Jūsu bijušās dienas. Jūs salasāt tās kā apdzeltējušas papīra lapas, uz kurām ir daži bāli, Jums dārgi raksti.
Bet tad Jūs redziet tur kādu seju, uzspiestu uz katras lapas – tā ir viņa seja. Uz visām Jūsu dienām. Un tur ir viņa vārdi. Viss ir apzīmogots. Jums nekā nav, ko Jūs varētu ņemt līdz. Ejot – Jūs ņemat viņu līdz. Jums nav kur iet.
Bet Jums ir jāmirst paliekot. Un Jūs mirstiet. Lēnām un pavisam. Pats apbediet sevi. Pats redziet sevi pusnaktī no kapa izlienam. Tukšām, izsalkušām miroņa acīm Jūs jūtat sevi pasaulē raugāmies. Pasaulē, kurā patlaban varbūt vējš šalc ziedošos kastaņos.
Jūs nevarat aiziet un nevarat augšāmcelties no miroņiem. Tas ir viņa rokās, kas Jūs ir izpostījis un kuru Jūs ienīstiet. Ar pāris vārdiem viņš to izdarītu. “Es tā negribēju…” viņš teiktu, un Jūs atmostos. Varbūt viņam pat tik daudz nevajadzētu teikt. Bet no šī brīža Jums arī ir bailes, jo viņš tad Jums būtu atkal jāmīl ar krāšņo cilvēku mīlestību. Un to Jūs negribiet, par visu nē uz zemes. Jūsu ilgas kaut kur pa mazām gaismas spraugām aug prom kā vāri laksti. Kādā pasaulē tās zaļo, par kuru Jūs neziniet vairs, vai tā ir vai nav? Tikai bez domām par to Jūs nevarētu dzīvot. Jūs gaidiet, gaidiet kādu atpestīšanas stundu, kas aizvestu, kur ir skaidrība. Bet vai tas vairs var būt – uz šīs zemes?
——————————–
Kafejnīcā 19.2.60.
“…Vecs…”
“Vecs? Es neredzu. Es redzu – jaunu.”
“Cik jaunu?”
“To es nezinu. Tas nav noskaitāms gados. Jūs esat jauns. Jūsu skats, acis, smaids ir viss, ko es redzu. Ko es redzēju. Vēlāk es tīši apskatīju jūsu matus, lai ieraudzītu kādu sirmu. Apskatīju vaigos dažas dziļas vagas. Un tūlīt aizmirsu…”
“Oh…”
“Man runā tikai Jūsu acis. Es esmu redzējusi arī vecas acis, bālas, mierīgas. Sasarkušas un skumjas…”
“Ah…”
“Jūsu acis ir stipras. Drošas laižas apkārt. Bet tas vien nav tas, kas dara tās jaunas… Viņas vēršas dažreiz kaut kur projām, viņās tad ir kāds sauciens, prasījiens pēc kaut kā. Viņas skatās ļoti tālu. Tad Jūs esat jauns. Smaids? Smaids ir tas, kas grib šo nemierīgo skatu noslēpt, darīt to laipnu. Un – lietišķu, ikdienišķu. Bet es ielauzos šinī smaidā, kas aizslēpa Jūsu acis, un tur atradās Jūsu jaunais, stiprais skats, tas nāca man pretī drošs, tas sašūpoja mūs, tas apstādināja Tevi… Jūs… puspagriezienā ilgu brīdi. Neviens nezina, cik veci mēs esam. Mēs paši nemaz nē. Jā, un smaids ir tas, kas grib visu slēpt. Vai tagad pietiek skaidrots?”
“Nē…”
“Vai Jūs sapratāt?”
“Nē. Bet tas bija brīnišķīgi.”
“Kas?”
“Tas, ko Jūs sakāt.”
“Es neko nesaku. Es gribu parādīt to, kas ir.”
“Kur ir?”
“Tevī.”
“Nē – tevī…”
Viņi bija pārliekušies pāri galdiņam viens otram pretī, viņu sejas bija pavisam tuvu viena otrai, viņi ietvērās galda malās, it kā lai noturētos, bet viņu sejas saskārās vaigu pie vaiga. Kad viņa lūpas bija aizslīdējušas līdz viņas ausij, viņi vēl runāja, bet klusāk un abi reizē, un citi to vairs nevarēja dzirdēt.
—————————
[Karstums]
Karstums mutuļo ielā, nogulstas pār visu un spiež, bet nemieru tas nenoslāpē, nemiers aug tam cauri, meklē viņa mutuļos brīvas alas, ejas kur lauzties. Bālu seju kāds lauzās pa ielu nupat, kādēļ es paskatījos divreiz? Lai pazītu. Viņš izskatījās kā dzenams lops. Kas viņu dzen? Kas man daļas? Kur tas, ar ko man daļa? Nemiers lodā kā kaķis zem karstuma rokas. Jo smagāk karstums spiež, jo viltīgāk kaislības lokās, izlokas, aizlied, atlaiž un sažņaudz savas skavas. Kaut ko vajag iegūt, kaut ko vajag satvert, spiest, paturēt, baudīt, rīt, laizīt, lai turētos pretī, lai savienotos ar šo karstumu, kas ir dzīvība, kas tomēr ir dzīvība, lai arī tik draudīgi tuva nāvei. Bet taisni tas, taisni tas ir, kas pātago nemieru – nenokavēt, nenokavēt šo dzīvības mutuļošanu. Prāts karstuma apdullis, bet miesa atvērusies tam, kūst, izgaro kā zieds – šis mirklis un varbūt beigas, varbūt tas ir viss.
Tādēļ iegūt, baudīt, baudīt, izplesties, vairoties, nemirt pavisam. Degt un dzīvot, degt un mirt, degt un dzīvot…
———————————–
[Klusuma brīži]
Svētdiena. Mazi putni strīdas un čirpst ielā, tas ir klusums un maigums, bet to ik brīdi aizslauka mašīnu švīksti un dārdi. Esmu pieradusi tos daudz nedzirdēt. Dzirdu klusuma brīžus starp tiem.
—————————-
[Krēsla]
Patiesi, tas taču ir brīnišķīgi – ja es pavingrinātos un pierastu, es uz šīs mašīnas varētu rakstīt pat tumsā, kā tagad. Ir jau dziļa krēsla. Man vienmēr ir žēl aizsegt logu un iedegt gaismu, kamēr vien vēl ir dienas paliekas ārā. To es te varētu izmantot – mijkrēslas stundu ierosinošo laiku.
Kāda dāma nāk. Vecā itāļa dēla jaunā sieviņa. Jauki ir no viņas atnākt apciemot veco vīru šad tad.
Skaisti slidinās mašīnas pa ielu krēslā un lietū. Jā, krēslas stundas man ir ļoti mīļas. Būtu vērts aprakstīt tās krēslas stundas, kad mēs, visi tie, par kuriem rakstu ābolu ēšanas vakaros, runājam tāpat krēslas stundās. Nostāstu jau ir daudz. Sāku lasīt Kārkliņa “Teika par septiņiem kuģiem” – kas mani ierosina, ir dzimtenes dabas un cilvēku apraksti. Ir aizmirsts, kā īsti bija. Ir aizmirsts – un jaunais, kas notiek te, kaut kā arī netiek vairs uzņemts dziļi pietiekami, lai to patiesi uzņemtu, saprastu un zinātu. Viss sāk garām slīdēt. Kamēr dzīvoju Wyongā, tas bija citādi. Bet – es jau nekad neesmu pratusi uzņemt pilsētas dzīvi.
Cik skaistas ir pielijušās krēslas debesis – kā jūra, kā ūdens, un tanīs mirkst kāda bāla neona spuldze pie šiem jumtiem un otra – liela, staba galā. Nenozīmīgas mājeles gar otras ielas malu un rindas mašīnu gar abām ielas malām – kur viņas visas te rodas?
———————–
[Kur palikšana?]
Kukabaras pa labi un kreisi. Sols te vidū, kalnā, no kura lejā pretī spīd ostas ieloks kā mazs ezeriņš ar dažām laivām. Baloži, lietus putni, zvirbuļi un visādi čiepsti, lai gan te gandrīz kā pilsētas vidus – milzīgo ceļu režģi, lielas biroju celtnes, mājokļi.
Piemācas, vējš, ūdens elpas pilns, brīnums, cik daudz putnu klaigu, čirkstu, svilpju, dūdu, būtu jāmīl tie no sirds un šis sols, un miers, un tāla rūkoņa no lielajām ielām, būtu jāmīl arī šis brīdis bez steigas, bez biedinājuma, ar logiem un durvīm vaļā laipnai mājai. Atkal te, jau bija ilgots šīs zemes, kādreiz tik svešas zemes, kas tagad jau visur nāk līdz. Ies atkal līdz aizbraucot. Ne vairs te, ne tur. Jau te un tur.
Pāri otrā kalnā, starp kokiem un celtnēm, tik zaļš zāles zaļums kā iekrāsots, bet prāts pilns nemiera, gandrīz pamestības – ko iesākt, kur palikšana?
Ar jaunu šarmu atnācis kāds cilvēks, atlidojis no cita, vēl pavisam cita kontinenta. Mūsu pašu cilvēks, bet citāds, domājams – ar vēl citas zemes pasauli sevī un arī ar mums līdzīgo pasauli – mūsu cilvēks. Šarmants ar ciemiņa romantiku, ar savu personību, inteliģenci, izglītību, ar savu ārējo tēlu – izdevušos, nevainojamu, prieks vērot – mūsu ļaužu… Bet vārdi neatnesa cerēto – tiltu, glābiņu, nākotnes izredzes sakušanai, sadarbībai ar pagātnē pamesto, mūsu atstāto, mūsu īsto pasauli, kurai tas bijis tuvāk, dzīvojis tuvāk divdesmit gadus. Mūs šķir divdesmit gadi. Mūs šķir četrdesmit gadi – viņš dzīvojis divdesmit gadus citā zemē, mēs divdesmit gadus atkal citā zemē…
Arī man kuģī jau atkal vieta aizbraukšanai. Tuvāk un tomēr ne tuvāk vairs var piebraukt… Un arī šī mala nāk līdz. Iet līdz…
—————————–
[Māņi]
Pēkšņi nezinu, ko darīt ar atslēgu? Sūtīt? Trīs lapu vēstulē? – Tas ir bijis šī mēneša saturs. Bet – jābūt kaut kam citam. Un tagad, kad nopirku papīru, lai sūtītu un rakstītu (kā simtiem cilvēki rakstījuši), pēkšņi sēžu bez padoma. Tukšums.
Māņi. Māņi.
Protams – visas cilvēku attiecības ir – māņi. Reālais esi tikai pats. Jo tas tev jāpieņem bez paša izdomas.
——————–
[Mašīnā]
Viņš mani vakarā ved uz darbu. Mēs satiekamies vieni tomēr reti. Daudz citas kopējas arī tagad brauc. Bet dažreiz mēs esam divi vien. Tā reiz mēs atkal krēslā braucam. Es sēdu cieti un turos stingri, jo mašīna svaidās. Es kaut ko domāju. Arī viņš ir kluss. Un es nezinu, ko teikt. Te uz stūra netālu no slimnīcas mašīna sviežas pavisam nežēlīgi, un es uzkrītu viņa plecam.
“Un tomēr notiek – mana griba,” – viņš saka, viņa balss skan kā no metāla, un viņa plecs ir straujš un ass.
Man aizsitas elpa. Bet mana roka satver sēdekļa malu, un nākošā mirklī es atkal esmu taisna savā vietā. Es to daru automātiski. Es to daru vienmēr, arī pie nelielas mašīnas svaidīšanās.
Bet šoreiz viņš to darījis tīšām. Un nu man ir žēl, ka es esmu tik cieta.
“Kas ir Jūsu griba?” es bērnišķīgi prasu. Viņš klusē. Es atkārtoju jautājumu.
“Lai Jūs krītat manās rokās,” viņš negribīgi izsaka. Tad iesmejas, lēninot mašīnas gaitu. “Cik krampjaini Jūs turējāties!” un iesmejas vēl. Šie smiekli paņem mani…
“Tas notiks tā kā tā – ja tas turpināsies – ” es saku atbildi viņa iepriekš teiktam. Viņš ātri paskatās uz mani, bet viņam ir jāgriež mašīna un jātur.
“Tagad izaugu liels.” Viņš paklusi atkārto, “Tagad es augu liels.”
————————————-
[Mežonis]
Bail, ka te kļūstu pilnīgs mežonis. Bet – vai tas mani var piespiest maisīties sabiedrībās un –mācīties? Laikam nē. Laikam nē. Tas, šķiet, ir zaudēts laiks, ko pavadu, kā pienākas, formās, likumos… Šodien gaidīju autobusu (lija) un domāju – es nespēju dzīvot pēc timetable – pēc vilcienu saraksta – zināt, kad pienāk, kad atiet autobusi, nē – man jāiet ārā, ielā tad, kad man tas ienāk prātā – jānokavē, jābūt par agru, jāiepazīst gaidīšana, kreņķēšanās, zūdīšanās, lietus, aukstums, karstums, jāmētājas šinīs varavīksnās… Bet, ja es dzīvotu pēc saraksta, viss būtu saskaņots, miers, svētība, cēlums un – garlaicība. Tagad visāda baiļošanās, zūdīšanās līdz izmisumam. Nokavētas visādas apsolītas sanāksmes, referāti, sarīkojumi, etc., etc. Bet, ja man būs kabatā biļete uz Ensemble teātri – es tur būšu laikā kā nagla. Tā tad… Tomēr reiz biju vēlu, un tad man iedeva vislabāko vietu, uzlika spilvenu uz kāpnēm – sēdi un mielojies. Tā tad.
————————
[Nejaukums]
Beidzot tas sāk mani saēst, un es nevaru būt mierīga un laba. Un nejaukums, kā tas vienmēr ar to ir – izskrien ārā citā vietā nekā vajadzētu. Bet tas ir labi, vajag kādu akmeni atrast, citu, pret ko sisties un sākt tas[?]
——————————-
[Nekāda vaina]
Un tagad vai ik reizes, kad es attaisu muti, lai kliegtu, veras kādas durvis un jūs visi nākat iekšā. Es redzu, ka jums visiem ir tikpat grūti. Citam mazliet vieglāk, citam mazliet grūtāk. Arī daudz, daudz grūtāk. Vai jūs esiet mani tautas brāļi? Nu nevar teikt. Varbūt kādreiz arī tā. Un kādreiz arī saules brāļi. Jūs esiet mani brāļi – man brāļi, ja ar to ir teikts, ka jūtu jūs kā sevi pašu un ka tas ir kaut kas, ko dažreiz kaut kur apzīmē par mīlestību. Un – vai arī ir māsas? Jā – arī māsas. Un par tām ir kaut kā grūtāk domāt. Līdzjūtības vietā rodas it kā dusmas, it kā tur varētu kas būt labāk, it kā vaina būtu pašā un tad – varētu atkal attaisīt muti, lai kliegtu, bet tur ir arī brāļi, un liekas, it kā tiem varētu palīdzēt. Kaut gan tie ir mani. Bet tas jau viss tā ir domāts – šie māņi, lai neviens pārāk daudz nekliegtu.
Viņš, viens no viņiem, nostājas man blakām un dzer savu glāzi. Gandrīz visu vienā rāvienā. Varbūt viņš zināja, ka tas mani aizkustina. Tā viņš darīja arī pirms gada, toreiz gan viņš varbūt nedomāja par to, ka es redzu, ka viņš dzer – tagad viņš varbūt bij izslāpis manas līdzjūtības. Varbūt viņam kādu brīdi bij prātā izrādīties, cik ar viņu ļauni. Un tagad man tiešām liekas – ka man varbūt vajadzēja darīt, kā sievietei jādara – vajadzēja likt manu seju pie tā lūpām glāzes vietā un teikt – atstāj to. Manis dēļ. Dieva dēļ, dzīves dēļ, sevis dēļ, un tā bez gala, vienmēr no jauna. Bet es to nedarīju – patiesi reālajā dzīvē momenta situācijas priekšā nekad neizdara tā, kā vēlāk vai pirms tam kaut ko izdomā, nožēlo, vēlas. Reālajā dzīvē rīkojas bez garas domāšanas – rīkojas veselāk, pareizāk. Ja es neizņēmu glāzi no viņa rokām, neliku savu muti pie viņa mutes utt., tad tam bijuši savi apslēpti, prātam nezināmi, prātīgi motīvi. Īsteni ņemot, mēs lielāko daļu rīkojamies pareizi, varbūt vienmēr pareizi arī tanīs brīžos, kad liekas, mēs esam pavisam bez galvas un vēlāk beidzamies nost nožēlošanā – mēs tomēr esam rīkojušies pareizi un nav nekāda vaina, ka mēs ciešam, ka visi mūsu sapņi izjūk un viss sagriežas greizi un ačgārni un izput.
—————–
[Neliekšanās]
… un domāja kaut ko citu. Vienmēr no jauna to, kas nebija jādomā – to nevajadzēja tā, to vajadzēja tā.
Viņš atjēdzās tikai, kad bija izlasījis 2 lapas mēnesi vecas avīzes un pusdienas stunda bija tepat garām. Jāsteidzas, jāatgriežas darbā, bet milzīgas pūles bija dabūt sevi ārā no krēsla, atgriezt prātu pie sava darba.
Viņa nostāšanās taisni, viņa neliekšanās bija bijusi ļoti īsa.
————————
[Nožēlojama rotaļa]
Jūrmalā, kur ir baltas un dzeltenas smiltis, mitras un sausas smiltis, smalkas un rupjas, pilnas ar spožiem akmentiņiem un gliemežu vāciņiem, vai citas atkal tīras un samtainas – bērni spēlējas un ceļ pilis. Lieli un mazi, meitenes un zēni. Viņi rok un nes, un ceļ, glāsta un pliķē, ar pirkstiem un akmentiņiem un zariņiem ieveido logus, durvis, ornamentus. Šie augstie torņi un līkumotie ceļi…
Un tad tur arvien gadās kāds puika, kas skrien kā deviņi un tos saspārda. Samin savu papēdi vienā, otrā, trešā dārgumā, izjauc, saārda, saceļ vaimanas, raudāšanu, zobu trīcēšanu, kliegšanu, lāstus.
Nevainīga rotaļa. Skaista rotaļa, paāzēt šos muļķus!
Jauka rotaļa. Dažreiz visi tanī piedalās.
Bet, ja tas ir arvien kāds zināms viens puika, kas to sāk, kas to vien dara, kura lielais kājas pirksts nekad nevar nostāties kādas pils tuvumā, neieminis tur, slepus tur neieurbinājis robu – tā ir rotaļa, kas nebeigsies. Tā ir nožēlojama rotaļa. Lai arī bērnība ir skaista lieta, ja kāds nepāraug savus 13 gadus, tā nav skaista lieta.
————————
[Nožēlojama uzvara]
… Vai es eju slepenus ceļus, meklēju piecelšanās un atsvabināšanās iespējas no šīs smagās gara pakļautības, lai justu atriebības uzvaras prieku?
Varbūt! Tā būtu nožēlojama uzvara. Uzvara pār nespēcīgu, pār nabagu. Pār to, kas ir citā stāvā, citā sfērā. Kāda putnam var būt uzvara pār zvēru vai otrādi – zvēram pār putnu?
Mēs esam nevienādi un tādi paliksim. Kādēļ tik ļoti ir jācieš no šīs nevienādības?
Kādēļ nepaiet ne diena, kad viņš neuzbrūk manai pasaulei? Kādēļ viņš neliek mierā mani, kā es lieku mierā viņu? Kādēļ ir ik dienu tik daudz jāupurē?
———————–
[Ofice]
Zem Sidnejas ostas tilta uzbrauktuves, tas ir zem tā paaugstinājuma, kas sākas uz sausas zemes, lēnām paceļas augšup, līdz krastam, kur sākas tilta loks, zem šīs uzbrauktuves ir vesela pilsētas daļa – veikali, bankas, pasts un ofices. Ofices rindā vai veselu kilometri.
Lūdzu, sekojiet man vienā. Jūs sagaidiet kaut ko modernu? – Nē, ne tagad vairs. Varbūt kādreiz, kad tiltu cēla, šīs ofices bija modernas. Protams – neona gaismas deg un bieži visu dienu, dienas gaismas no logiem nepietiek, telpa par platu, lai gaisma ieplūstu pietiekami līdz tās vidum, un no vienas puses patiesi nekad nav spoža. Gaismas nekad nav saules, tā ir aile starp abām tilta uzbrauktuves daļām. Mūsu apskatei izvēlētajā oficē ir kādi 6 telpas nodalījumi, atdalīti ar stikla sienām un galdiem. Ofice ir pilna veciem, bet stipriem galdiem un krēsliem, daudzi krēsli ir grozāmie, un tie ir īstas vecas, smagas grabažas, bet sēdēt viņos vieglāk kā vienkāršajos koka krēslos.
Ofice ir pilna puķu, kas nīkuļo, jo Tonija viņas laikā neaplaista. Tonija ir jaunākā ofices darbiniece. Viņa puķes aizmirst, viņa ir par jaunu, lai viņai izžuvušu puķu liktenis ķertos pie sirds. Viņa tās neredz. Bet Saivas kundzei tās duras acīs, un viņa par tām ir nobažījusies. Priekšniece ir teikusi, ka tas ir Tonijas darbs – laistīt puķes, un ka visi nevar laistīt, jo tad darbā nebūs noteiktības un kārtības. Tā priekšniece Sīmanis jaunkundze teica Saivas kundzei, kad tā to pieņēma darbā. Kopš tā rīta, kad ofices pārzinis, lielais, garais, vecāka gadu gājuma džentlmenis Viņš pats staigāja ar tējas kannu un laistīja puķes, jo Tonija tās bija aizmirsusi visu nedēļu un tanī rītā nemaz darbā nebija gaidāma, jo slimoja, kopš tā rīta Saivas kundze pamazām un nemanot sāka puķes apliet. Varbūt ne gluži nemanot, – to mana Treija kungs. Stikli, kas nodala ofices atsevišķās daļas, vienkārši caurspīdīgi logu stikli, bet, kad Saivas kundze laista puķes, viņa to aizmirst, laistot puķes, viņa raugās uz tām, arī visu pasauli aizmirsusi. Redzēt maigumu kādā sejā, kas ir klusa, tas ir gandrīz uztraucoši starp sejām, kas visu laiku smaida, ja nav pusīgnas noliekušās pie darba.
Tonija ir dzimusi Holandē. Saivas kundze, Freija kungs Amerikā. Tad, atskaitot Miķeli, kas ir dzimis Ķīnā un varbūt Ellu, kas ir žīdiete – visi citi, tas ir, vēl kādi divpadsmit cilvēki, ir austrālieši. Vai tas ir svarīgi, kur kurais dzimis? Nē, nekādā ziņā. Un tomēr – bet lai kaut ko pārredzētu oficē, varbūt sāksim tās aprakstu ar Saivas kundzes ienākšanu darbā. Iepriekšējā kopēja bija atstājusi to diezgan netīru, un to tūlīt arī tai aizrādīja Sīmanis jaunkundze. “Te grīdas uzslaukāmais, iepriekšējā meitene to neturēja sevišķi tīru.” Nav ne īsti labi, ne ļauni dzirdēt nopaļājam priekšgājēju. Labi, ka var cerēt būt labāks par to, ļauni, ka jūt, ka aizejot tāpat tiks teiktas piezīmes par pašu jaunajam atnācējam. Saivas kundze sāka kopt ar lielu rūpību. Viņa nebija strādājusi tādu darbu un pieņēma ofici kā savas pašas māju, pamazām izgāja cauri visus stūrus, kur bija šis tas tīrāms sakrājies. Pirmā dienā viņa juta sviedru lāses pilam no matiem uz kakla.
Freija kungs stāvēja kājās pie adrešu plauktiem ofices vidū, un viņa skats izbrīnā sekoja Saivas kundzei. Uz viņas rokas dilba bija ļoti plata sudraba sprādze, un roka kustējās viegli, steidzīgi, bet skats bija izbijies un viņa slepeni atvilka elpu. Reiz viņa uztvēra arī Freija kunga skatu, bet viņa neredzēja ne viņa seju, ne citas sejas.
Vakarā mājās viņa atcerējās nopietno novērotāja skatu un otrā dienā pārlaida acis ofices darbiniekiem, minot no kuras sejas tas nāca. Viņa vairāk to uzminēja kā pazina. Simpātijas bija sākušās, bet palika neatraisītas, gandrīz neapzinātas vairāk mēnešus. Tomēr tās bija tur un tas uz brīdi oficē […]
[…] un kārtība, ko atgādina uzraksti uz visām durvīm: “Aiztaisiet šīs durvis.” “Tīra tualete – veseli darbinieki.” “Pirms atstājiet šo telpu, sakārtojiet savu apģērbu.” – u.t.t.
Bridža kg. sevišķā īpatnība ir tā, ka viņš ir pilnīgs veģetārietis un ēd tikai nevārītu ēdienu. Viņa papīru kurvis arvien ir pilns ar visdažādām augļu mizām, serdēm un sēklām. Bieži Saivas kundze pie sevis domā, ka viņš atgādina kādu žurku, peli, vai citu grauzēju, kas atstājis savas maltītes atliekas.
——
[Another fragment, names probably different]:
[…] ienesa jūtamas pārmaiņas. Žanete, jaunā, blondā ofices sekretāre, bija tik gara un slaida, ka, ienākot no rīta oficē, viņa visus varēja sveicināt pāri visiem plauktiem un galdiem. Saivas kundze drīz vien pamanīja viņas sveicienu Freja kungam. Nekas tik ātri neatklāj viens otra noslēpumu kā divas sievietes, kas vairāk vai mazāk domā par vienu vīrieti. Mazais virtuves nodalījums, kur Saivas kdz. plkst. 10 gatavoja visiem tēju, atradās iepretī galdiem, kur sēdēja Freja kungs. Žanete strādāja pavisam otrā stūrī. Viņa nāk uz virtuvīti pati gatavot sev kafiju, jo viņa nedzer tēju. Jau drīz pēc S. k. atnākšanas viņa sāka piedāvāt S. k. krēslu virtuvē, ar to uzsverot savu laipnību. Bet, pirms mēs iedziļināmies atsevišķu personu jūtu simpātiju un antipātiju režģī – vērosim vēl ofici. Telpa pa kreisi no ieejas durvīm, kas priekšpusd. parasti ir tukša, ir uzņēm. īpašnieka ofice. Viņa gars, protams, noteic visas ofices raksturu, [..]. Puķes oficē viņa ievedums, tāpat uzsvērtā tīrība […]
———————————
[Saulriets]
Šīs dienas saulriets (pār Newcastles pilsētu) bija īsta krāsu simfonija, vesels koncerts. Tas izstaigāja caur visu būtni, kā saules stari dažreiz iespiežas ķermenī (līdz sirdij) un laime. Jūti, ka esi izkausēts un izsēts pa visu debess un zemes plašumu, mīksts, jūtīgs un tai pat laikā apvilkts kā ar sargātāju loku, tā kā nekas nevar piekļūt, aizskart, ievainot…
Un šinī pasargātībā kā… kā dejotājs uz skatuves uzlidoja viņa (W.) tēls un sāka priekšnesumu, skaistuma deju (mīlestību)…
Jūra iemācīja mīlēt viņas straujumu, zeme nu par lēnīgu rādās.
—————————-
[Sirds]
…Redzēju viņa “dziļi nopietno skatu”, vērstu uz sevi, un, pārnākot mājā, jutu, cik dziļi caur un cauri caurstrāvoja viņa redzēšana. Cilvēki jūtot to, ko viņi gribot just… Varbūt. Varbūt. Bet cik neiespējami ir dažreiz just to, ko gribētu just, un te nekas nav jāgrib, tik brīnies, vēro to, kas iet, izaug caur visu tavu būtni, atkal tev jūtas, ko tu ne sapnī nevarētu iedomāties, kā tādas just…
Lai arī – viss ir nepareizi – īstai, labai, vienkāršai, pareizai utt dzīvei šoreiz (atkal) tās nederīgas, neizlietojamas…
Rīta mākoņi, zeltaini, krāsaini, nevar aplikt ap kaklu kā šalli, ja to varētu, mums nebūtu neviena mākoņa, tikai šalles un bikini utt.
Naktī biju iemigusi kaut kā ar roku zem galvas, zem auss un pamodos no, liekas, stipra, ritmiska trokšņa – un nesapratu: kas tas? Puh, puh, puh, puh… Tik tad apjēdzu – tā pašas sirds. Man kļuva viņas žēl, un es solījos atcerēties, darīt visu tā, lai to saudzētu… Bet dienā tas aizmirstas, viss rit un tiek vests tālāk ar pilnu jaudu – tāli gājieni, kāpnes vai kas, viss tiek darīts – kā tas nāk, kā tas iznāk.
————————–
[Taisnības nav…]
Naktī sviedu kaķim ar oļiem un gliemežvākiem, un par to nu jācieš sirdsapziņas pārmetumi, ne tā kaķa dēļ, viņam es netrāpītu, visu nakti sviežot, bet lejas bērnu dēļ, kas atraduši gliemežvākus un uzlikuši uz celiņa mūra sētas – varbūt viņi zina, kur šie gliemežvāki tur uz kāpnēm radušies un – žēlo savu kaķi? Naktī cietu no negulēšanas, dienā no sirdsapziņas pārmetumiem – sveša kaķa dēļ??? Nepietiek ar to, ka viņš dienā izguļ manas puķes, naktī jānāk tam vēl aizkliegt manu miegu.
“Taisnības nav bijis un nebūs! Un nevajag ar’!” Teica mans māsas vīrs.
——————————-
[Tava roka]
Nākošā vakarā es aizgāju līdz jūrai un sēdēju solā zem egles. (Kur es bieži biju sēdējusi, kad tikko atnācu uz šo pilsētu). Mākoņi un nakts, un jūra bija satinušies kopā, atbalstījušies uz zemes sola priekšā un egles zaros, kas bija puskaili virs galvas. Mākoņi un jūra kustējās tumsā, grima dziļāk melnāk melnumā un parādījās tuvāk, vājas, tikko manāmas gaismas, kas kaut kur izkūņojās starp mākoņu malām. Zils, visāds tumšs zilums un zaļganums, un pelēkums, mitrs no nakts elpas, jaucās, malās visu laiku, liela laipnība bija jūtama no egles melniem zariem, aiz kuriem dusēja nezināmas, neredzamas gaismas un siltuma akas.
Es sēdēju un ciemojos. Ciemojos pie šīs nakts un jūras, un zemes kustības. Un ciemojos pie kādiem ziemsvētkiem, pie kāda pēcsvētku laika, kad zeme kustējās un tinās, spēlējās kā vērpete caur gariem dienas cēlieniem, rīta un vakara cēlieniem, sniegiem putot, egļu zariem šalcot, spēlējās, saules stariem sijājoties, sijājoties tik ļoti, ka visas tāles bij skatam aizsijātas, spēlējās cauri ziemai.
Es sēdēju un ciemojos pie sievām un meitenēm, pie mātes un māsām, pie cilvēkiem, kas bija nemainīgi, kurus es nebiju redzējusi piedzimstam un augam un novecojam, tikai – dzīvojam. Vilma bija vienmēr jauna meitene ar bedrītēm vaigos un tumšām skropstīm kā bārkstīm ap acīm, zilām kā rudzu puķes. (Pie Vilmas sejas atmiņas arvien apstājās, palika uz vietas savos apkārtgājienos, un Vilmas acis vienmēr izplauka pretī kā puķes, lielākas un lielākas atvērās savā staru ietvarā, bet viņas arī pievērās un smaidīja siltumā aiz savām skropstīm.)
Vītradziene bija vienmēr ne veca, ne jauna ar saules raibumotu seju un platu, neatvērtu smaidu, kas sākās lūpās un tad iemetās viņas gaišajās acīs kā dzirksts. Indriķa seja bija visa vienādi pelēkzeltaina kā grauds, vai vārpa… Un tagad tu būsi tur vidū, uz jūras, uz mākoņu malas, kad tu būsi visskaistākais, visbīstamākais, kas parādās visspilgtāk un izdziest visspējāk. Un sasāpina. Vai aplaimo. Aplaimo visu solu, egli un saber visas ielu lampu ugunis apkārt kā ogles. Kā smieklus. Tu neesi vēl tur. Tu vēl esi tepat. Tava roka kuru katru brīdi var parādīties uz sola atzveltnes.
———————-
Teikts 1969. Verguļots līdz 1972.
Dzīve ir atgriezusies, vai tas ko mēdz saukt par dzīvi – ilūzijas. Nē, te nebūtu nekādas ilūzijas – pastiep roku un paņem dzīvu cilvēku, uz mirkli, uz diviem, uz trim.
Nevar nekā citādi to teikt, jo viss cits būtu pusteikts un puspatiesība, ir tā, ka sieviete var vīrietim piederēt viena vienīga momenta acu skatā un pēc tam nav glābiņa, tam tad ir jānotiek pilnīgi un īstenībā, vai arī jāvergo un jāvārguļo gadiem ilgi.
——————-
[Vēlēšanās]
Ir diena ar sauli uz mirdzošām lapām un spirgtu vēju. Bet es redzu tos tikai pa logu. Darba dienas ir cita aiz citas gājušas, un esmu bijusi ārā. Bet arī tur man nav vaļas bijis iet viņus sajust – saules mirdzēšanu un vēju. Esmu jutusi tikai sāpes savā mugurā, kājās, rokās, aklumu acīs un slapjumu pupu lapās, pa kurām bradā pirksti un, acu mudināti, ķer pupas. Tomēr saule un vējš ir bijuši tur klāt. Neapzināti esmu uzņēmusi viņu tuvumu, un tas ir bijis labāk nekā otrā darbā virtuvē pie Konden kundzes traukiem. Tagad man pietiek, ka sauli un vēju manu caur logu. Es par to nežēlojos, ka nevaru iet ārā. Rīta darbi mājas tīrīšanā ir pārvarēti. Sāpošās pirkstu locītavas ierīvētas ar “Magic” krēmu. Varbūt tas atņems tur dažās ieperinājušos reimatismu. Spēlēt es vēl varu. Mazliet. Par to es arī nežēlojos. Bet lūk, kad ir šī brīvā stunda, viena vai pusotras, manī ir kādas maiguma ilgas, un tās mani dara kūtru. Es ilgojos kaut kā, es gaidu pār sevi nākam kaut ko, kas nevar nākt. Un tomēr var. Tikai īsu brīdi man vajadzētu to dot, es domāju, tad es atkal būtu strauja, aša kā uguns žagaros. Strādājot dienu dienā no rīta līdz vakaram, ap mani dzīvoja domas, cita pēc citas veselos vārdu labirintos. Tās nāca, un es tās liku vārdos. Gatavas un stipras, teikumu pēc teikuma. Es iesāku un veidoju stāstus. Bet tagad – vienu brīdi, stundu vai divas – es nevēlos savi piespiest un atrast šīs domas. Man viņu vēsuma negribas. Man gribas auklējoša siltuma, dedzinoša saules siltuma un ne tās saules vien, kas debesīs. Manam ķermenim kopā un dvēselei vajaga šī siltuma. Varbūt par to varētu teikt kaut ko cinisku – un tur būtu daudz patiesības. Bet tikai – varbūt un daudz, bet ne visa.
Es zinu, man jāatsakās no šīs vēlēšanās, kas nav manās domās vien, bet asinīs arī. Jāatsakās jo – arī tam nav vaļas. Un nav telpas, nav vietas. Tuksnesis ir tā vietā – dzīves nav. Un tomēr es nevaru noklusināt….
———————————
[Vēl viena seja]
Un tagad es ar rezignētu prieku noskatos, kā kāds liktenis vai augstākas varas neizprotams spēks manas dzīves lapās iezīmē vēl vienu seju.
Es noskatos, kā ikdienišķa seja kļūst vienreizēja un dievišķa. Un izbrīnā es atkal un atkal pie sevis iesaucos – kā es to agrāk neredzēju? Kā kāds to var neredzēt?
Tur ir profils ar kailu kaklu un cepuri, tas atgādina grieķu uzvaras ratu vadītāju. Bet varbūt pirms kaujas, tik saulains smaids un nenogurums nevarētu būt pēc kaujas. Jeb varbūt tomēr. Arī zirgs tur ir un – valga zeme. Apstrādāts tīrums vakara saulē, pār kuru steidzas cilvēks ar zirgu. Viņi abi strādā kopīgu darbu un abi kopā ir skaisti.
Un citā vietā cilvēks viens klusēdams savā nodabā strādā savu darbu. Viņa seja ir pieliekta un to aizsedz cepure. Tikai zods ir redzams ar sakniebtām lūpām, un šinī sakniebienā ir dziļas skumjas. Tas ir tikai viens vaibsts, pavisam kluss, bet viņš guļ kā akmens tur. Kā akmens uz dzīvas sirds.