Contents Bullis Ein deutsches Kind Varavīksna
[Bullis]
Skaista diena, tik laime tāda sarāvusies, maza, šaurumā iesprostota, no atteikšanām tā apcirpta, ka nezini vairs, ko ar tādu mīlulīti darīt! Skaista, tik skaista diena, bet miršanas process visā notiek tik pārāk jūtami… Bet – piecas minūtes pirms savas nāves tu biji vēl dzīvs, bulli, stadionā. Es tevi redzēju, viens tu biji tāds starp sešiem, un man bija jādomā par tavām piecām dzīvām minūtēm, kuras tu cēls un spēcīgs skraidīji, brīnījies matadoru priekšā, elsoji nokausēts sāpēs, bet stāvēji stalts, nesaprati… Un tad pēc šīm minūtēm tevi aizvilka – sašļukušu, slābu, tumšu lupatu. Putekļi apsedza jau tevi, un putekļos tu pazudi. Pēdējās piecas minūtes, vai tās jāsēž pelnos un jāgaida? – Daži buļļi tā darīja, bet tiem neaplaudēja, mīlēja tevi, kas, galvu izslējis, brīnījies par matadoru, kas nopūlējās tevi pieveikt. Manas piecas minūtes. Mana diena. Nāc, matador, tev vēl var iziet greizi. Ak, tikai tagad man tas iekrīt prātā – arī tev, Matador, arī tev var iziet greizi, un lai gan 99 procenti tu nestāvi piecas minūtes pirms savas nāves, arī tev var šīs būt tās pašas pēdējās. Savādi – no tā buļļa, kā tas bija, tas raibais, melno vidū? – var ko mācīties. Tas, kas savas pēdējās piecas minūtes vairs necīnījās… nu, putekļos viņi aizgāja visi, bet tu drošais, varenais, stāvi man acu priekšā dzīvs un nesalauzts. Piecas minūtes pirms savas nāves…
——————
[Ein deutsches Kind]
…kamēr kādu [..]stu varēja saukt par savu dzīvokli – par to protams nav vērts runāt. Un cik smagi panesama bij nelaipnība – tikpat smaga bij kādreiz laipnība.
Rudenī Vāc. bij tautas skaitīšana. Kāds mazākais no visspēcīgiem ierēdņiem pierakstīja visus lielās listēs. Arī mūs. Te bij publikas nodalījumi ar drukātiem uzrakstiem: kur dzimis, kāda nod. tic. – pavalstniecība. Pie šī bij piezīme: bērniem tā pat pavalst., kas vecākiem.
Pierakstīja mūs kā bezpavalstn., agrāk Latvijas pav. Bet manam 4 mēn. vec. bērnam [..] pierakstīja vācu pavalstniec. Skaidri gaiši zem cit. visiem vācu –
Manī uzvārījās asinis, pacēlu rokas un es izsaucos, “Kā tā vācu?” Nu mazākais no vismazākiem ierēdnīšiem miermīlīgi atteica, “Na, in Stuttgart geboren – das ist ja ein – deutsches Kind – “
Un manas rokas nolaidās – varbūt tas bij vislabākais, ko es vairs priekš sava bērna varēju darīt – neaizkavēt, lai viņu pieraksta par vācu bērnu. Jo viņš bij atstumts un atšķirts no tās kopas, kam tas piederēja. Un, ja manas rokas tai brīdī pavisam piekustu celties – tad nebūtu neviena…
————–
[Varavīksna]
Atbraucu šurp, uz zemes ziemeļpuslodi no dienvidpuslodes. Tas ir – apkārt pasaulei. Es baidījos – kā tas varēs notikt? Kā varēs atstāt vienu vietu, kas iespiesta, uzspiesta ar varu, ar pacietību tavai dzīvei divdesmit gadus. Beidzot ieaugusi tevī. Tomēr – tā atstājusi kādu neaizaugušu vietu, kādu atvērtu vainu, kas negaidot arvien var iesāpēties. Piemēram, ja stāvi pie jūras (ne vienmēr, bet šad un tad un to iepriekš nevar nojaust – kad) pēkšņi tev uzbrūk briesmīga vēlēšanās tikt atpakaļ, pāri aiz šiem ūdeņiem. Pēkšņi tu zini, apzinies, jūti šo neizmērojamo ūdeņu smagumu, nenovēršamību, tālumu, kas tevi tur nost, tur prom… No kā? Tu domā – no tā, kur tu biji. Un līdzi tam tu domā, ka tas, kur tu biji, ir kopā ar to – kas tu biji. Ja tu atgriezīsies, ja tu atgriezīsies tur pie visa, būsi ar to, būsi tas… Maldi. Bet, jā, tā tas liekas. Un tomēr – iedomājoties aizbraukt pavisam, dzīvot līdz galam tur… Tad, domājot to, bija jūtams tas pieaugums pie šīs, pie šīs otras puses.
Aizbraukšanas dienā (jeb dienu pirms tam) pār pilsētiņu noliecās briesmīgākā varavīksna, kāda jebkad, tas ir – nekad, nav redzēta. Briesmīga? Jā. Ja varavīksna noliecas pāri visām debesīm, ieliecas ielā desmit soļus no tevis un zvēro bengāliskās ugunīs – tā ir briesmīgākā varavīksna. Protams, arī pārvarīgi aizgrābjoša. Sveši cilvēki nāk, iet cits citam pretī, uzsmaida, apstājas, paver lūpas ko teikt, ko neteikt.
